Laikmeta zīmes

„Eirovīzijas” dziesmu konkurss, ko „vecajās” Eiropas valstīs nereti uzskata par muzikāli diezgan maznozīmīgu pasākumu, kas vairāk domāts tiem, kuri vēl tikai sāk savu ceļu uz skatuves, Austrumeiropā un Skandināvijā izpelnījies teju kulta statusu. Ik gadu tiek rīkotas valstu nacionālās atlases, dažkārt pat vairākās kārtās, kurās piedalās gandrīz visi attiecīgās valsts labākie estrādes mākslinieki. Pasākumam ir plašs fanu loks, par konkursu raksta prese, to atspoguļo TV un citi plašsaziņas līdzekļi. Tomēr tikai retais aizdomājas, kāpēc par „Eirovīziju” mūsdienās runā ne vien kā muzikālu konkursu, bet arī… kā pasaules „geju čempionātu”.

Jau gadiem „Eirovīziju” mēdz saukt arī par „geju nacionālajiem dziesmu svētkiem”. Ar pašiem mūziķiem tam gan ir tikai pakārtots sakars. Protams, daži „Eirovīzijas” mākslinieki ir geji, lesbietes vai transseksuāļi, īpaši starp dejotājiem, tomēr lielākā daļa homoseksuāļu, kas apmeklē „Eirovīziju”, ir pasākuma fani. Kad konkursu rīkoja Somijā, valsts lielākais laikraksts „Helsingin Sanomat” pat izdeva ceļvedi ārzemju faniem ar daiļskanīgu nosaukumu - „Eirovīzijas un geju ceļvedis Helsinkos”. Kad konkurss notika Azerbaidžānā, Irāna bija gatava no Baku atsaukt savus diplomātus, pamatojot šādu soli ar bažām, ka konkurss uz pilsētu atvedīs praidu.

Geju ceļvedis “Eirovīzijas” konkursam 2007. gadā Helsinkos;
labajā pusē - līdzīgs ceļvedis 2014. gada konkursam Kopenhāgenā.

Taču tā nav bijis vienmēr. Dublinas universitātes (Īrija) profesors Braians Singletons kopā ar Karenu Frikeru un Elenu Moreo 2007.gadā par šo fenomenu veikuši pētījumu „Performing the queer network. Fans and families at the Eurovision Song Contest”. Viņš teic: „Eirovīzija” nav geju pasākums. Bet geju kopiena jau vairākus gadu desmitus pauž piederību šim pasākumam”.

Savā pētījumā profesors turpina: „Kad homoseksuālisms Īrijā vēl bija nelegāls, „Eirovīzija” piedāvāja vietu, kur geju kultūrai izpausties. Kamēr citi skatītāji „Eirovīziju” saprata kā jaunākās populārās mūzikas šovu, geju kopiena dziesmas par apspiešanu un izdzīvošanu interpretēja kā geju identitātes izpausmi. „Eirovīzija” ir saistoša cilvēkiem, kuriem patīk tā sauktā ekstremālā camp (kaut kas pārspīlēts, bezgaumīgs, pasniegts ironiskā manierē) kultūra, kas gan nereprezentē visu geju kultūru. Kad sabiedrība kļuva liberālāka, geju kultūra sāka sevi atklāti pieteikt „Eirovīzijā”.”

Homoseksuāļu estētika un izdarības uz “Eirovīzijas” skatuves nu jau kļuvuši par ikdienu.

Pirmoreiz „Eirovīzijā” homoseksuāļi atklāti parādījās1984.gadā, kad tika nodibināts Eirovīzijas fanklubu tīkls (OGAE). Lielākā daļa OGAE biedru ir geji un lesbietes. Laikmetā, kad vēl nebija interneta, šis sakaru tīkls ļāva homoseksuāļiem - „Eirovīzijas” faniem no visas Eiropas - veidot kontaktus un savstarpēji komunicēt. Kad šo fanu tīklu atzina arī Eiropas Raidorganizāciju apvienība (EBU), ap „Eirovīziju” izveidojās savdabīga homoseksuāļu kultūra. Mūsdienās koncerti un citas aktivitātes geju klubos, līdztekus oficiāli organizētajiem pasākumiem, tāpat daudzie žurnālisti homoseksuāļi, ir „Eirovīzijas” pašsaprotama daļa.

Homoseksuāļu invāzija „Eirovīzijā” turpinājās arī vēlāk. Skaļākais notikums bija transpersonas, Izraēlas dziedātājas (-ja?) Dana International uzvara 1998.gadā. Geju kopiena apgalvo, ka tas bijis iznākums plašai propagandas kampaņai. Tās laikā homoseksuāļi un viņu atbalstītāji aicināja skatītājus balsot tieši par Dana International. Bet 2002.gadā sekoja pirmā drag queen (vīrieši, kas uzstājas pārģērbušies par sievietēm) uzstāšanās. Tas bija ’stjuaršu’ trio „Sestre” no Slovēnijas, kas ierindojās 13.vietā. Savukārt 2006.gadā rezultātu paziņošanas laikā Holandes televīzijas diktors atklāti flirtēja ar „Eirovīzijas” konkursa vadītāju vīrieti: „Vai jūs pierakstīsiet manu mobilā tālruņa numuru tagad, vai pēc tam, kad mēs izdalīsim 12 punktus?”

Pirmais transvestīts, “Eirovīzijas” uzvarētājs - Dana International no Izraēlas;
attēlā pa labi - transvestītu trio “Sestre” no Slovēnijas.

2007.gadā konkursā jau bija pieteiktas divas drag queen dziesmas - Dānijas pārstāve DQ, kas nepārvarēja pusfinālu, un Ukrainas pārstāve (- is) Verka Serdjučka (Andrijs Daņilko), kas ierindojās 2.vietā, turklāt arī daudzas citas dziesmas bija ar nepārprotamu homoseksuāļu estētiku, kaut vai konkursa uzvarētāja Marija Šerifoviča no Serbijas. Tādejādi queer kultūra kļuva par daļu no „Eirovīzijas” konkursa vērtības. Šobrīd, ja priekšnesumā saskata ko homoseksuālu, to redz kā papildu vērtību un tam iespējami lielāki panākumi. „Eirovīzijas” eksperti uzskata, ka arī Latvijas 2013.gada pārstāvju - grupas „PER” - skatuves tērpi bijuši nepārprotami camp stilā, tāpat viņu dziesma bija par izdzīvošanu. Tiesa, tas nepalīdzēja puišiem tikt ārā no pusfināla, jo dziesmai bija arī tāda kā ‘futbola dziesmas’ sajūta un to varēja interpretēt dažādi.

“Camp” subkultūras izpausmes uz “Eirovīzijas” skatuves.
Augšā kreisajā pusē - transeksuālis DQ no Dānijas, labajā pusē - Verka Serdjučka no Ukrainas;
attēlos apakšā - Latvijas grupa “PER”.

Oficiālajās intervijās un prezentācijās tas netiek uzsvērts, tomēr dažādi homoseksuāļu tusiņi nu jau kļuvuši par neatņemamu „Eirovīzijas” fonu. Īpaši spilgti tas atklājas tā sauktajās āfterpārtijās. Homoseksuālu personu klātbūtne „Eirovīzijas” konkursa dienās ir tik acīmredzama, ka neviļus rodas sajūta - šis pasākums lielā mērā tiek organizēts tāpēc , lai homoseksuāļi no visas Eiropas varētu satikties, iepazīties, dibināt jaunus kontaktus un vienkārši izpriecāties. Daudzās zemēs praidiem ir slikta slava, tāpēc arvien vairāk homoseksuāļu izvēlas „Eirovīziju”. Arī valstu oficiālajās delegācijās aptuveni puse ir homoseksuāļi.

Šāda homoseksuāļu koncentrācija „Eirovīzijas” dienās nereti izraisa šoku to pilsētu un valstu iedzīvotājos, kur konkurss notiek. Kad „Eirovīzija” 2012.gadā notika Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku, žurnālistu aptaujātie pilsētas iedzīvotāji tik daudz homoseksuālu pāru vienkopus vēl nekad dzīvē nebija redzējuši. Pat no vides reklāmu plakātiem ielās pretī raudzījās divi „saldie zēni”. Lai gan azerbaidžāņi centās būt iecietīgi pret konkursa viesiem, tomēr sašutums reizēm izlauzās intervijās ar žurnālistiem. Tā kāds augsta ranga policijas darbinieks pastāstīja, ka viņam kā musulmanim nav saprotama tik perversa mīlināšanās. „Ieraudzīju plakātu, un man palika šķērmi. Viņi ir slimi cilvēki. Allāhs taču ir radījis sievieti un vīrieti, lai viņi baudītu mīlas priekus, nevis otrādi. Es nesaprotu, kā spēcīgs vīrietis var negribēt sievieti,” policists nespēja valdīt emocijas.

Seksuālo minoritāšu organizācijas „Eirovīzijas” laikā vēlējās Azerbaidžānā sarīkot arī praidu, taču valsts vadība kategoriski noraidīja homoseksuāļu vēlmi tik klaji afišēt savas attiecības. Līdzīgi pirms tam rīkojās Krievija, kad konkurss 2009.gadā notika Maskavā. Tomēr citur Rietumeiropā homoseksuāļu naktsdzīve „Eirovīzijas” laikā sit augstu vilni. Katru nakti „Eirovīzijas” klubā notiek ballītes līdz pat saules lēktam. Klubiņā tikai retais vīrietis dejo ar sievieti - visi pārējie ir geju vai lesbiešu pāri, kas nevairās publiski apkampties, skūpstīties un maigoties. Uz skatuves redzami glamūrīgi vīrieši dziedam „saldās” balstiņās un nekaunoties savas neķītrās izdarības izrādīt gan uz skatuves, gan aizkulisēs. Savukārt geju un lesbiešu organizācijas ik gadu konkursa laikā veic dažādas akcijas, lai atbalstītu savējos.

Homoseksuāļu uzdzīve “Eirovīzijas” āfterpārtijās un naktsklubos.

Bet kāpēc homoseksuāļi „Eirovīziju” tik ļoti iecienījuši? Uz šo jautājumu nespēj atbildēt neviens, pieņemot, ka tā vienkārši ir. Kāds fans izteicies, ka viņa dzīves laikā „Eirovīzija” mainījusies līdz nepazīšanai - kādreiz neviens nedomāja, ka šis dziesmu konkurss ir geju pasākums, bet tagad tā uzskata teju visi. Geji un lesbietes uz „Eirovīziju” pucējas kā uz maskarādi. Ar katru gadu arī uz skatuves arvien vairāk redzami seksuāli perversi personāži un izdarības. Turklāt tie kļūst aizvien izaicinošāki un sabiedrību provocējošāki.

Tā 2013.gadā Somijas pārstāve „Eirovīzijā” Krista Zigfrīda ar savu „brūtes kleitu” un rozā zābakiem īpašu interesi neradīja līdz brīdim, kad savas dziesmas noslēgumā sniedza kaislu lesbietes skūpstu vienai no baleta grupas dejotājām. Tā bija daļa no homoseksuāļu rīkotas akcijas par homoseksuālu laulību legalizāciju Somijā. Par šādu dziedātājas iespējamu rīcību homoseksuāļu aprindās runāja jau pirms konkursa, tāpēc, piemēram, Turcijas televīzija togad atteicās rādīt gan pusfinālu, kurā piedalījās Zigfrīda, gan pēc tam arī finālu. Bet Ķīnas televīzija, kas „Eirovīzijas” konkursu parādīja dažus mēnešus vēlāk, Zigfrīdas priekšnesumu gan iekļāva, taču „izgrieza” visas lesbiskās izdarības, ar to pamatīgi sadusmojot vietējos homoseksuāļus.

Pretrunīgu reakciju izraisījušais Kristas Zigfrīdas lesbiskais skūpsts “Eirovīzijas” 2013. gada finālā.

Līdzīgi uzvedās 2013.gada konkursa fināla vadītāja, zviedru komiķe un TV zvaigzne Petra Mede. Uz skatuves šova laikā viņa iejutās mācītāja lomā un „salaulāja” divus homoseksuālus vīriešus, ar to nokaitinot Grieķijas un Turcijas sabiedriskās televīzijas, kas pieprasīja šīs epizodes no priekšnesuma izņemt. Šādi incidenti „Eirovīzijā” notiek arvien biežāk, jo ne visas valstis un to iedzīvotāji ir gatavi aizmirst tradicionālos morāles kritērijus un akceptēt publisku izlaidību un seksuālu vaļību uz skatuves. Tāpat jāšaubās, vai šādas agresīvas un cilvēkus kaitinošas akcijas veicina eiropiešu toleranci pret homoseksuāļiem, taču uzmanība tiek pievērsta, kas ir galvenais homoseksuāļu mērķis. Arī 2014.gada konkursā Kopenhāgenā būs sava homoseksuāļu „zvaigzne” - Austrijas pārstāvis (-e), transvestīts Končita Vursta.

2014. gada “Eirovīzijas” konkursa pārstāvis no Austrijas - bārdainais transvestīts Končita Vursta.

Ņemot vērā, ka „Eirovīzija” no dziesmu konkursa gadu gaitā pārvērtusies homoseksuāļu pulcēšanās un izrādīšanās šovā, Latvijā, tāpat kā daudzviet Austrumeiropā, šī pasākuma nozīmīgums šķiet krietni pārvērtēts. Mums vajadzētu izbeigt sūroties, ka „Eiropa mūs nesaprot”, un pārvērst nacionāla mēroga traģēdijā to, ka Latvijas pārstāvji neizcīna augstu vietu vai vispār nepārvar pusfināla barjeru. Protams, Latvijā neviens par „Eirovīziju” nedomā kā homoseksuāļu pasākumu, un tomēr - šī pasākuma morālais prestižs daudzviet pasaulē ir apšaubāms un diez vai Latvijai būtu īpaši jālepojas ar panākumiem tajā.

Ik gadu pirms konkursa Latvijas pārstāvji reprezentācijas nolūkos uzstājas citās Eiropas valstīs un nereti šie koncerti notiek geju klubos - gan populārajā Amsterdamas „Air”, gan citos. Tamlīdzīgos klubos uzstājušies Valters & Kaža, „Musiqq”, „PER” un citi dalībnieki no Latvijas. Tieši šīs puišu grupas un solisti ir gards kumosiņš starptautiskajai geju publikai. Tāpēc padomāsim, vai patiesi vēlamies, ka dažādu tautību pederasti slienājas gar mūsu zēniem un izteic tiem neķītrus piedāvājumus? Ja domājam par to no šāda skatu punkta, lielākā daļa Latvijas sabiedrības droši vien pateiktu nepārprotamu „nē” šādam konkursam.

„Prāta vētras” puišiem savulaik pietika vīrišķīgas drosmes atteikt geju lobistiem, kas piedāvāja grupai spožus starptautiskus panākumus, ja tie padosies homoseksuāļu netīrajām iegribām. Arī Marija N bija sieviete ar stingru mugurkaulu, un kā upuris nebija interesanta lesbiešu aktīvistēm. Tāpat par 2014.gada dalībniekiem - grupu „Aarzemnieki” - mums laikam nebūtu jāuztraucas. Ja viņiem veiksies, mēz vismaz būsim droši, ka tas sasniegts bez morāli apšaubāmiem kompromisiem. Lai „Aarzemniekiem” izdodas uzrunāt Eiropas skatītājus ar savu aizrautību un dzīvesprieku nevis homoseksuāļiem tīkamām izdarībām uz skatuves. Turam īkšķus par Latviju!

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts