Laikmeta zīmes

Pēc kara daudzi Valsts elektrotehniskās fabrikas VEF cehi bija izlaupīti un izpostīti, katlu māja un vairāki korpusi uzspridzināti. Tomēr darbs ātri tika atjaunots. Jau 1944.gada nogalē tika izlaista pirmā produkcija - kabatas lukturīšu un telefonu baterijas. 1945.gadā darbu atsāka fotopapīra ražošanas cehs. Tā paša gada nogalē tika izlaists pirmais pēckara radioaparāts „VEF Super M557″, kas VEF vārdu padarīja slavenu visā Padomju Savienībā. Drīz sekoja augstākās klases radiouztvērējs „VEF Super Lux”. Izgatavoja arī radiotranslācijas reproduktorus un galvas telefonus, atjaunojās telefona aparātu un centrāļu ražošana.

1949.-1950.gadā Padomju Savienībā sāka ieviest vienotu valsts standartu - GOST. Diemžēl daudzi VEF izstrādājumi, kas pārsvarā balstījās uz pirmskara produkcijas konstruktīvajiem un tehnoloģiskajiem risinājumiem, neatbilda jaunā standarta prasībām. Tāpat vecajiem darbiniekiem bija grūti pieņemt dažas sociālistiskās ekonomikas normas, piemēram, plānveida ražošanu, kā dēļ nereti cieta produkcijas kvalitāte. Kvalitātes jautājumu pat izskatīja LPSR Ministru padomē un ar tās priekšsēdētāja Viļa Lāča atbalstu tika panākts Padomju Savienībā nedzirdēts risinājums - pirms nonākšanas ražošanā visām ievestajām komplektējošām detaļām turpat rūpnīcā tika veikta otrreizēja kvalitātes pārbaude. Tomēr no PSRS iebraukušajiem priekšniekiem šādi pasākumi šķita traucējoši, tāpēc vecie pirmskara speciālisti ar retiem izņēmumiem no rūpnīcas pamazām bija spiesti aiziet.

Pēc kara ražošana ātri viem tika atjaunota un produkcijas apjomi palielinājās ar katru gadu.
Bija taču jāapgādā visa plašā padomjzeme…

50.gados VEF konstruktori radīja jaunas, PSRS valsts standartiem atbilstošas radioaparātu markas - „Baltika”, „Mir”, „Latvija”, „VEF Akords”, „Lukss” un citas. Vēlāk, līdz pat 60.gadu beigām, līdztekus jaunajai VEF produkcijai - tranzistoru radiouztvērējiem, rūpnīca turpināja ražot vēl arī dažas lampu radiolas - „VEF Radio” un „VEF Rapsodija”. Bet, sagaidot PSKP XX kongresu, 1955.gadā ražošanā nonāca pirmais lampu mazgabarīta pārnēsājamais radioaparāts PSRS - „Tūrists”. Aparātam bija tam laikam interesants, novatorisks dizains, turklāt apdarē tika izmantota dažādu krāsu plastmasa, kas padomju ražošanai nebija raksturīgi. Ar nelielām dizaina izmaiņām šo radioaparātu ražoja līdz pat 1959.gadam, kad tika izstrādāti pirmie tranzistoru radiouztvērēju modeļi.

VEF pēckara lampu radioaparāti.
Labajā pusē apakšā - pirmais pārnēsājamais radioaparāts PSRS - “Tūrists”.

1960.gadā VEF izgatavoja pirmo tranzistoruztvērēju Padomju Savienībā - „Spīdola”. 1962.gadā sāka ražot modeli „VEF-Spīdola” ar nedaudz atšķirīgu izskatu, bet 1965.gadā - „VEF-Spīdola 10″. Jaunais radio ātri vien iekaroja milzu popularitāti gan PSRS, gan ārpus tās robežām. Tā modifikācijas atšķīrās tikai ar dizainu, dažām konstrukcijas niansēm un diapazoniem. 60.gadu beigās un 70.gados uz „Spīdolas” bāzes tika radīti visi radioaparātu „VEF”, kā arī jaunās sērijas un dizaina „Spīdolas” modeļi - VEF-12, VEF-201, VEF-202, „Spīdola-207″, „Spīdola-230″, „Spīdola-250″, „VEF Spīdola 232″ un citi. VEF konstruktori un inženieri izstrādāja arī vairākus modeļus citām PSRS radiorūpnīcām, piemēram, radioaparāta „Okean” prototipu Minskas radiorūpnīcai. Labākajos gados rūpnīca izlaida līdz 1 miljonam radioaparātu gadā, kas bija 40% no visa VEF produkcijas kopapjoma.

VEF ražotie tranzistoru radiouztvērēji.
Augšējā rindā - dažādu modifikāciju “Spīdola”; vidū - radioaparāti “VEF”;
apakšējā rindā - jaunā tipa “Spīdola” un “VEF Spīdola-232″.

80.gadu vidū ražošanā nonāca jauna tipa un dizaina tranzistoru radiouztvērēji. Vispazīstamākais modelis no šo radioaparātu saimes ir „VEF-317″. Līdzīgi modeļi bija „VEF-214″ un „VEF-216 Vilnis”, tiem sekoja „VEF-221″ un „VEF-222″. Līdztekus tranzistoruztvērējiem tika ražotas arī magnetolas. Pirmā un zināmākā ir „VEF Sigma”, kas ražošanā nonāca 1978.gadā. 1983.gadā sekoja „Vefonta”, bet 80.gadu nogalē - „VEF-284″, „VEF-287″ un „VEF Sīringa”. Bez radioaparātiem un magnetolām VEF dažādos gados ražoja arī elektroakustisko iekārtu „VEF” un skaņas pastiprinātāju „VEF-101 Stereo”.

Augšējā rindā - jaunās sērijas “VEF” radioaparāti; vidū - “VEF Sigma” dažādas modifikācijas;
apakšējā rindā - “VEF-284″ un “VEF Sīringa”.

Pēc Otrā Pasaules kara VEF turpināja arī visdažādāko modeļu telefona aparātu ražošanu - sākot no klasiskajiem ciparripas aparātiem ar mehānisku zvanu, līdz moderniem taustiņu telefoniem ar numuru noteicēju, atmiņu un citām servisa funkcijām. Telefona aparāti tika ražoti kā publiskajiem, tā iestāžu iekšējiem telekomunikāciju tīkliem. VEF telefoni bija plaši pazīstami un lietoti gan PSRS, gan citās sociālistiskajās valstīs. Līdztekus ražotnei Rīgā, īpaši telefona aparātu izgatavošanai tika uzcelta Stučkas (tagad Aizkraukle) telefona aparātu rūpnīca.

VEF ražotie telefona aparāti šahtām un ražotnēm ar ekstrēmiem darba apstākļiem.

Viens no pirmajiem pēckara telefona aparātiem, ko VEF sāka ražot jau 1945.gadā, bija МБ-РВ, kas paredzēts darbam šahtās, rūpniecībā un citā vidē ar skarbiem darba apstākļiem. Tā korpuss bija hermētiski noslēgts un pārbaudīts paaugstināta spiediena apstākļos. Atsākās arī jau pirms kara pazīstamo telefona aparātu BAGTA ražošana. Visizplatītākais modelis 50.gados bija dažādu modifikāciju BAGTA 50 - viens no pirmajiem telefona aparātiem ar bakelīta korpusu Padomju Savienībā.

VEF BAGTA sērijas telefoni, kādus ražoja 20. gadsimta 40. - 50. gados.

60.gados telefona aparātu nosaukumā ieviesa burtus TA un ar šādu apzīmējumu tos ražoja līdz pat 80.gadu nogalei. Pirmais modelis bija TA-60 „Viktorija”, kas tika izgatavots dažādās modifikācijās. Sekoja populārie modeļi TA-65, TA-68, TA-72. 80.gados PSRS parādījās pirmie telefona aparāti ar taustiņiem. Viens no izplatītākajiem bija VEF ražotas TA-12. Telefona elektronikai bija vismaz divi izpildījumi, kam atšķīrās zvana tonalitātes un arī shematiskais izpildījums, tāpat klausules nolikšanas mehāniskais slēdzis tika aizvietots ar herkonu slēdzi. Vēlāk TA-12 sekoja TA-32 - telefons ar 32 numuru atmiņu. Šī aparāta versiju TA-32M varēja pieslēgt magnetofonam sarunas ierakstam, kā arī austiņas, lai sarunu varētu klausīties otrs cilvēks. Vizuāls un funkcionāls analogs modelim TA-32 ar nelielām konstrukcijas un izskata izmaiņām bija modelis „Elta”.

TA sērijas 60. - 80. gadu telefona aparāti.
Apakšā kreisajā pusē - populārie taustiņu telefoni “VEF TA-12″ UN “VEF TA-32M”.

80.gados VEF izlaida arī veselu rindu telefona aparātu ar ciparripu. Populārākais bija modelis TA-D, ievietots ‘plakanajā’ TA-12 un TA-32 korpusā. Citi ciparripas telefonu modeļi bija „Marta”, „Lana”, „Stella”, „Retro”. Pēdējie divi bija ar retro stila dizainu. Modeļa „Retro” apdarē izmantotas 80.gadiem neraksturīgas koka detaļas, lai gan shematiski telefons uzbūvēts atbilstoši savam laikam. 80.gadu nogalē tika ražoti arī vairāki kompakti, pie sienas piestiprināmi taustiņu telefoni - „Rita”, „Gunta” un „Inta”. Kopumā padomju gados tika izgatavots 10 miljoni dažādu modeļu un nozīmes telefona aparātu.

VEF 80. gadu telefona aparāti.
Augšā kreisajā pusē - “Stella” un “Retro”, zemāk - “VEF TA-D”; labajā pusē - sienas taustiņu telefons “Guna”, zemāk - ciparripas telefons “Lana”, malējā attēlā - VEF telefonu ražotne. Attēlos apakšā - telefonu “Elta” un “Retro” izstāžu prototipi, kas ražošanā nenonāca; telefona “Rita” reklāma.

Tūlīt pēc kara Latvijas telefona centrālēs tika ieviestas vācu „Siemens S-22″ centrāļu kopijas АТС-47, ko ražoja VEF. Tās bija tā sauktās soļu - dekāžu centrāles. Visplašāk izmantotā soļu-dekāžu centrāle bija УАТС-49, ko lietoja gan kā iestāžu iekšējo centrāli, sākot no 100 abonentiem, līdz pat pilsētu mezgla centrālēm ar vairākiem tūkstošiem abonentu. Vēlākos gados tika ražoti arī centrālās baterijas sistēmas komutatori, piemēram, iestāžu iekšējais komutators УРТС un starppilsētu komutators МРУ, kā arī specializēti komutatori energotīklu dispečeru vajadzībām.

Kreisajā pusē - soļu-dekāžu centrāle УАТС-49, vidū - VEF pēckara gados ražotā komutācijas tehnika, labajā pusē - koordinātu telefoncentrāle АТСК.

Vēlāk VEF sāka ražot koordinātu telefoncentrāles. To būvēšanai izmatoja daudzkārtējos koordinātu savienotājus. Tika ražotas gan mazas ietilpības mazpilsētu centrāles, gan lielas ietilpības centrāles АТСК-100/2000, tāpat mezgla centrāles АТСК-У. Taču jau 1963.gadā inženieru grupa L.Misulovina un V.Auziņa vadībā sāka darbu pie jaunās paaudzes elektronisko telefona centrāļu ATC izstrādes. Tā rezultātā 1969.gadā tika radīta kvazielektroniskā automātiskā telefona centrāle - pirmā PSRS. Šī tipa centrāles tika ražotas visus 70. un 80.gadus. To vadības sistēma bija elektroniska, bet komutācija - elektromehāniska. Vispopulārākā bija kvazielektroniskā centrāle „Kvants” ar ierakstītu vadības programmu. Vēlāk tika izstrādāta arī starppilsētu centrāle „Kvarcs”. Komutācijas tehnikas izgatavošanai tika izveidots uzņēmums „VEF KT”, kura ražošanas platības aizņēma 25 000 m² un tajā strādāja 5000 darbinieku.

Kvazielektroniskās centrāles ražoja arī militārām vajadzībām, piemēram, П-439, tāpat mazas ietilpības centrāles iestāžu iekšējiem sakariem, piemēram, PX-32. VEF centrāles tika izvietotas pretgaisa aizsardzības raķešu kompleksos, uz parastajām un atomzemūdenēm, tirdzniecības un militārajiem kuģiem, „Aeroflot” birojos un lidmašīnās, Kremļa Kongresu pilī, izmantotas specializētajiem valdības sakariem. VEF speciālām vajadzībām domātajām telefona centrālēm bija ļoti augsta kvalitāte un darba spējas - tās varēja strādāt temperatūrā no -10⁰ C līdz +50⁰ C, un pat režīmā „Jūras migla”, kad pa centrāles ārējām sienām tek ūdens kondensāts, tāpēc šādas centrāles tika izvietotas daudzās Padomju Savienības diplomātiskajās pārstāvniecībās ārzemēs - Kambodžā, Vjetnamā, Kubā, Bulgārijā, Dienvidslāvijā, Lībijā, Brazīlijā, ASV, Francijā, Šveicē, Īslandē un citur.

VEF telefona centrāļu ražotnēs.

VEF aktīvi strādāja arī pie dažādu datorizētu tehnoloģiju ieviešanas ražošanā. Turklāt datorsistēmas radīja paši uzņēmuma speciālisti. VEF datorsistēmas tika izmantotas arī sporta sacensībās, medicīnas aparatūrā un citur. 1973.gadā studentu Universiādei Maskavā VEF radīja mikroprocesoru sistēmu „Gimnast” vingrošanas sacensību apkalpošanai. Sekoja „Gimnast-2″ Maskavas Olimpiskajām spēlēm 1980.gadā. Tolaik šim daudzkanālu datorkompleksam nebija analogu pasaulē. Tāpat VEF ražotie burtu-ciparu tablo bija sastopami daudzos Latvijas un citu PSRS republiku stadionos, sporta hallēs, dzelzceļa stacijās un citur. VEF datorus izmantoja arī citās tautsaimniecības nozarēs. Plašāk pazīstamas šādas VEF datoru markas - „VEFOrmika”, „VEF-1022″, „VEFMikro-1021″, „VEFMikro-1023″, „VEFMikro-1024″, „VEFMikro-1025″, „VEFMikro-7050″, mācību mikroprocesoru komplekss „VEF-УМК”.

Attēlos augšā -datorsistēma “VEFMikro -1024″ un mikroprocesoru komplekss “VEF-УМК”;
apakšējā rindā - dators “VEFMikro-1025″ un sistēmas “Gimnast-2″ tastatūra.

Labas iestrādes bija arī medicīnas aparatūras jomā. Viens no nozīmīgākajiem izgudrojumiem ir nierakmeņu skaldīšanas jeb triecienviļņu litotripsijas aparāts - pirmais pasaulē. To 1959.gadā izgudroja VEF inženieris Leo Roze. Tiesa, šis aparāts spēja akmeņus skaldīt tikai urīnpūslī un apjoma ziņā līdzinājās nelielam ledusskapim, tomēr tas bija revolucionārs izgudrojums medicīnā - aparāts uz VEF vārda tika patentēts ASV, Vācijā, Lielbritānijā, Francijā, Šveicē, Japānā un citur. Vēlāk Roze radīja vairākas mazāka izmēra aparāta versijas, bet 60.gados arī pārvietojamu aparāta modeli, ievietotu radiouztvērēja „Spīdola” kastē. VEF strādāja arī pie citas medicīnas aparatūras izstrādes. Zināmākie modeļi - bioloģiski aktīvo punktu elektrostimulācijas aparāta „Elap” vairākas versijas, elektroakustiskā psihoterapijas iekārta „Terapija”, vieglo aerojonu mērītājs „Izon”, mēriekārta „Biometr”, magnētiskās terapijas iekārta „VEF Reflex”.

Augšējā rindā - inženieris Leo Roze, darbs pie jaunā izgudrojuma VEF eksperimentālajā ražotnē un viens no viņa radītajiem triecienviļņu litrotipsijas aparātiem; apakšējā rindā - elektrostimulācijas aparāts “Elap-3″ un magnētiskās terapijas iekārta “VEF Reflex 01-12″.

Tāpat VEF ražotnēs tika izgatavotas pirmās bobsleja kamanas PSRS. 1980.gadā, kad veidojās pirmā bobsleja komanda Latvijā, PSRS izlases treneris Rolands Upatnieks lūdza rūpnīcas VEF palīdzību kamanu izveidē. Darbā iesaistījās VEF sporta kluba priekšsēdētājs Jevgenijs Kisiels, VEF tehniskais direktors Ivars Bražis, direktora vietnieks Valdis Dommers, rūpnīcas galvenais mehāniķis Hugo Beļickis, 2.mašīnu remontu ceha priekšnieks Harijs Švanks un ceha darbinieki - vīri ar „zelta rokām”. No Itālijas atveda divus sērijveida „Podari” bobus un jau pēc trim mēnešiem, 1981.gada februārī, tika uzbūvētas trīs kvalitatīvas šo kamanu kopijas. Drīz VEF sāka būvēt arī pašu konstrukcijas kamanas. Pirms 1984.gada ziemas olimpiskajām spēlēm Sarajevā visus pārsteidza VEF viendaļīgās kamanas, kas izrādījās tik ātras, ka bobsleja lielvalstu tehnika nespēja ar tām konkurēt, tāpēc Starptautiskā bobsleja federācija VEF ražojumu atzina par braukšanai pārāk bīstamu.

VEF bobsleja kamanas pašmāju un pasaules trasēs.

VEF oriģinālās bobsleja kamanas ļāva Latvijas sportistiem kaldināt pirmos panākumus. 1984.gadā Jānis Ķipurs un Aivars Šnepsts kļuva par Eiropas čempioniem, bet Zintis Ekmanis olimpiskajās spēlēs Sarajevā izcīnīja bronzas medaļu. 1985.gadā Ekmanis kļuva par Eiropas čempionu. 1986.gadā Māris Poikāns un Ivars Bērzups uzvarēja Pasaules kausa izcīņā. 1988.gadā olimpiskajās spēlēs Kalgari Jānis Ķipurs ieguva zelta un bronzas medaļu. Vēlāk Z.Ekmaņa četrinieks ar VEF būvētām kamanām Pasaules kausa izcīņas posmā kā pirmais no neatkarīgās Latvijas sportistiem ieguva 3.vietu. Par šiem panākumiem pateicība pienākas arī bobsleja kamanu konstruktoriem R.Upatniekam, J.Akolovam, I.Jansonam, I.Rukutam, A.Miezim, J.Skrastiņam un citiem.

Gadu gaitā no VEF ražotnēm izveidojās vairāki citi rūpniecības uzņēmumi. Tā 1950.gadā VEF nolēma pārtraukt elektrisko spuldžu ražošanu un uz šī ceha bāzes tika izveidota Rīgas elektrospuldžu rūpnīca (RESR). 1963.gadā tika pārtraukta arī militārām vajadzībām domātas komutācijas tehnikas izlaide, kam izveidoja rūpnīcu „Komutators”. Savukārt 1969.gadā pie VEF tika izveidota PSRS Centrālā sakaru zinātniski pētnieciskā institūta Rīgas filiāle - VEF Zinātniski pētnieciskais institūts jeb ZPI. Par tā direktoru no 1974.-1980. un no 1984.-1990.gadam strādāja ievērojamais latviešu inženieris Pēteris Videnieks, vēlākais neatkarīgās Latvijas sakaru ministrs un „Lattelekom” ģenerāldirektors.

Taču VEF - tā nebija tikai ražošana. Uzņēmums rūpējās arī par savu darbinieku fiziskajām, intelektuālajām un kultūras vajadzībām. Tam kalpoja vairāki uzņēmumi, kas bija cieši saistīti ar VEF vārdu. Visu pēckara laiku - no 1945. līdz 1996.gadam - tika izdota VEF partijas komitejas, arodorganizācijas komitejas, komjaunatnes komitejas un administrācijas avīze „Vefietis”, kas ziņoja par aktuālāko rūpnīcas dzīvē. Par darbinieku ēdināšanu rūpējās uzņēmums „Vefietis”, kam piederēja divi tā sauktie ēdināšanas kombināti, kulinārijas veikali gan rūpnīcas teritorijā, gan ārpus tās, vairākas kafejnīcas, bufetes, specializēti pārtikas paviljoni. Par fizisko attīstību gādāja VEF sporta klubs ar vairākām sporta zālēm un stadionu. Kluba paspārnē darbojās arī visā Padomju Savienībā pazīstamā basketbola komanda „VEF Rīga”. Bet, ja veselība bija sašķobījusies, to uzlabot varēja VEF poliklīnikā, slimnīcā vai profilaktorijā. Kolektīva rīcībā bija arī vairāki bērnudārzi, pionieru nometne pusaudžiem, pansionāts Jūrmalā un atpūtas komplekss „Gauja”.

Augšējā rindā - avīze “Vefietis”, vidū - VEF Sporta kluba emblēma, kreisajā pusē - vingrošana darba vietā. Apakšā - viena no VEF ēdināšanas uzņēmuma zālēm un veikals, labajā malā - ūdens procedūras VEF medicīnas centra profilaktorijā.

Vefiešu zinātniski tehniskajām un kultūras vajadzībām kalpoja 1960.gadā atklātā VEF Kultūras un tehnikas pils. Visi lielākie rūpnīcas svinīgie pasākumi, sarīkojumi, godināšanas, nozīmīgas jubilejas tika rīkotas tur. Arī jaunākie VEF tehnoloģiskie sasniegumi tika reprezentēti un izstādīti Kultūras pils telpās, kur atradās rūpnīcas muzejs. Pilī tika rīkoti lietišķie konkursi, profesiju un darba pārmantojamības vakari, darbojās vairāk nekā 50 mākslinieciskie kolektīvi un studijas, kurās bija iesaistīti visu vecumu ļaudis - no bērniem līdz pensionāriem. Ievērojamākie no kolektīviem - sieviešu koris „Dzintars”, tautas deju ansamblis „Rotaļa”, bērnu deju kolektīvs „Zelta sietiņš”, „Rīgas pantomīma”, šova deju grupa „Ritms”, vijolnieku ansamblis „Kantilēna”, fotoklubs „Rīga”, tautas lietišķās mākslas studija „Māra”.

VEF Kultūras un tehnikas pils un tā kolektīvi.

Padomju gados VEF bija viena no lielākajām elektrotehnikas rūpnīcām Padomju Savienībā. Tās produkciju pazina pat visattālākajos PSRS nostūros, tāpat visā tā sauktajā sociālistisko valstu nometnē - no Kubas līdz Mongolijai. VEF ražojumu kvalitāte tika uzskatīta par etalonu. Kā atceras VEF veterāni, Rīga tolaik bija Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes (SEPP) valstu radio un komutācijas tehnikas galvaspilsēta. Pēc VEF izstrādātās tehniskās dokumentācijas automātiskās telefona centrāles ražoja gan PSRS rūpnīcās Belgorodā, Ufā, Rjazaņā, Romni, gan Ungārijā un Bulgārijā. Padomju vara uzņēmuma augstos tehniskos, ražošanas un kvalitātes standartus atzīmēja ar vairākām godalgām - 1966.gadā VEF tika apbalvots ar Ļeņina ordeni, 1969.gadā tam piešķīra V.I.Ļeņina vārdu, bet 1985.gadā - Oktobra revolūcijas ordeni.

VEF eksporta produkcijas reklāmas materiāli.

1991.gadā rūpnīcā strādāja ap 20 000 darbinieku. Diemžēl pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un brīvā tirgus sistēmas ieviešanas VEF produkcijai kļuva grūti konkurēt ar moderno ārvalstu produkciju. Situāciju vēl sliktāku padarīja ekonomisko saišu pārtrūkšana ar komplektējošo detaļu piegādātājiem no citām bijušās Padomju Savienības republikām. Tomēr galvenais gigantiskā ražošanas kompleksa sabrukuma iemesls bija milzīgā PSRS tirgus zaudēšana, kas radīja krasu produkcijas noieta samazināšanos. 1995.gadā uzņēmumu sadalīja vairākās neatkarīgās akciju sabiedrībās, tika mēģināts izveidot kopuzņēmumus arī ar ārzemju firmām.

Viens no šādiem neatkarīgajiem uzņēmumiem bija „VEF Interkom”, kur tika izstrādāta digitālā ciparu centrāle „Kvant-E”. To eksportēja uz Krieviju un citām bijušās Padomju Savienības valstīm, kur VEF zīmols bija cieņā. Uzņēmums izgatavoja arī komplektējošās detaļas starppilsētu ATS. Bija paredzēts sākt ražot Izraēlas kompānijas „Telrad” biroja ATS. Projekta īstenošanai iekārtoja speciālu cehu ar modernām somu ražošanas iekārtām, no Izraēlas ieradās inženieri, lai apmācītu vietējos speciālistus. Taču paspēja izgatavot vien dažus desmitus šo centrāļu, kad projekts nezināmu iemeslu dēļ tika pārtraukts. Pamazām, viens pēc otra bankrotēja arī pārējie VEF uzņēmumi.1999.gadā notika vēl strādājošo uzņēmumu privatizācija un VEF beidza pastāvēt.

Dažādas ietilpības “Kvant-E” ciparu centrāles.

Ar VEF vārdu šodien darbojas vairs tikai daži nelieli uzņēmumi - „VEF Telekom”, „VEF un Ko” un „VEF Radiotehnika - RRR”. Uzņēmums „VEF Telekom”, kas kādreiz izgatavoja gan telefona aparātus, gan „VEF Kvant-E” telefoncentrāles un dažādas komutācijas iekārtas, gan radioelektronisko sistēmu blokus un mezglus, šobrīd kļuvis par nestandarta metālizstrādājumu ražotāju nelielā apjomā.

“VEF Telekom” 90.gadu sākumā izgatavotie telefona aparāti.

Savukārt „VEF & Ko” tika izveidots uz uzņēmuma „VEF Telefoni” bāzes. Tiesa, pats uzņēmums telefonus vairs neražo, bet iepērk gatavus un pārmarķē ar VEF preču zīmi. Sākumā tie bija vācu „Siemens” telefonu modeļi, tagad - pārmarķēti Ķīnas ražojumi. Ar VEF preču zīmi tiek tirgoti arī pāris Ķīnā ražoti radioaparātu modeļi un elektroniski galda pulksteņi. Kopš 2010.gada uzņēmums sācis apgaismojuma lampu ražošanu uz gaismas diožu tehnoloģiju (LED) pamata. „VEF un Ko” ražotnes atrodas Rīgā un Daugavpilī.

Šodien ar VEF marku tirgo Ķīnā ražotu produkciju.

Veiksmīgākais no VEF zīmola pārmantotājiem ir uzņēmums „VEF Radiotehnika - RRR”, kas nodarbojas ar modernu, perspektīvu akustisko sistēmu modeļu izstrādi. Uzņēmums izgatavo dažādu tipu akustiskās sistēmas (skandas) un mājas kinozāles, kas pieprasītas gan NVS, gan ES valstīs. Jāteic, tam gan ir maz sakara ar bijušo VEF, vairāk ar Rīgas radiorūpnīcu. Visas šīs sīkās ražotnes ir tikai ēna no kādreiz varenā Latvijas rūpniecības flagmaņa. Latvija savu lielāko uzņēmumu ar pasaules vārdu diemžēl nespēja nosargāt. Mēs nenosargājām vienu no spožākajām Latvijas zīmolu leģendām - Latvijas lepnumu VEF.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

• VEF - Latvijas lepnums. 1.daļa - Pirmās brīvvalsts laiks
• Brāļi Irbīši
• Valters Caps un “Minox” leģenda