Laikmeta zīmes

Viens no labākajiem 90.gadu kinodarbiem ir Stīvena Spīlberga drāma „Šindlera saraksts” (Schindler’s List). Tās pamatā austrāliešu rakstnieka Tomasa Kenīlija grāmata „Šindlera šķirsts” (Schindler’s Ark). Gan filma, gan grāmata stāsta par vācu uzņēmēju Oskaru Šindleru, kurš holokausta laikā izglāba dzīvību vairāk nekā tūkstotim poļu ebreju, nodarbinot tos savā uzņēmumā. Kenīlija grāmatas nosaukumā likta simboliska paralēle ar Bībelē aprakstīto Noasa šķirstu, kas glāba cilvēku dzīvības grēku plūdos. Spīlberga kinodarbs 1994.gadā ieguva septiņas Amerikas Kinoakadēmijas balvas, tostarp tika atzīts par gada labāko filmu.

Paputējis uzņēmējs Oskars Šindlers ierodas vācu okupētajā Krakovā, Polijā, lai sāktu emaljēto trauku ražošanu armijas vajadzībām. Viņš ātri iegūst vietējo okupācijas varasvīru labvēlību, par pēdējo naudiņu izklaidējot tos šikos restorānos. Drīz viņam kabatā ir visas nepieciešamās atļaujas. Atliek tikai dabūt naudu fabrikas atvēršanai, nokomplektēt štatus un sākt ražošanu. Izmantojot geto sadzīto ebreju neapskaužamo stāvokli, Šindlers piedāvā bagātajiem ebrejiem darījumu - viņi dod naudu fabrikas atvēršanai, jo paši to nekādi nevar izmantot vāciešu noteiktā aizlieguma dēļ, pretī saņemot dažādas preces, kuras melnajā tirgū var apmainīt pret citām precēm. Jaunā uzņēmuma pārvaldīšanu Šindlers uztic vietējās ebreju padomes loceklim Ichakam Šternam.

Oskars Šindlers (Oskar Schindler) dzīvē un filmā (aktieris Laiams Nīsons).

Daudzi ebreji ar prieku dodas strādāt Šindlera fabrikā, jo tas sniedz iespēju kaut uz brīdi nokļūt ārpus geto teritorijas. Lai varētu pieņemt darbā humanitāro profesiju pārstāvjus - ārstus, skolotājus, juristus, kas palikuši bez iztikas līdzekļiem, Šterns vilto dokumentus, kas apstiprina šo cilvēku tehniskās prasmes. Augstāko vācu armijas ierēdņu aizbildnībā un Ichaka Šterna prasmīgajā vadībā Šindlera emaljēto trauku ražošanas uzņēmums zeļ un plaukst. Peļņa ir milzīga. Kad pie Oskara ciemos ierodas viņa sieva Emīlija, viņš atklāj tai savu panākumu atslēgu - karš ir neaizstājams dzenulis biznesa attīstībai un ražošana kara vajadzībām garantē drošu uzplaukumu jebkuram uzņēmumam.

Krakovā ierodas SS unteršturmfīrers Amons Gets. Viņa vadībā notiek Krakovas geto likvidēšana un visu ebreju pārvietošana uz Plašuvas koncentrācijas nometni, par kuras komandantu viņš kļuvis. Lai arī turpmāk varētu izmantot ebreju darbaspēku, Šindleram nākas iekarot Geta un citu SS virsnieku labvēlību, rīkojot tiem jautras dzīres un pasniedzot dārgas dāvanas. Taču jau pēc gada pienāk pavēle ieslodzītos ebrejus nosūtīt uz Aušvices nāves nometni. Uzpērkot Getu un viņa augstākos priekšniekus, Šindleram izdodas pasargāt savus strādniekus un nogādāt tos jaunajā fabrikā viņa dzimtajā Cvitavas - Brinlicas pilsētā čehu Sudetijā. Šim nolūkam Šindlers kopā ar Šternu sastāda „kvalificētu” ebreju sarakstu, kas tādejādi izbēg drošai nāvei Aušvicē.

Epizode no filmas - Šindlers un Šterns (aktieris Bens Kingslijs) veido glābjamo ebreju sarakstu.

Šindlera strādnieki vīrieši laimīgi nonāk Brinlicā, taču vagons ar 300 sievietēm un bērniem kļūdas dēļ tiek nosūtīts uz Aušvici. Šindleram atkal jāliek lietā nauda, taču šoreiz parastie kukuļi nepalīdz. Tad ar dažādām luksusa precēm, deficītu pārtiku un dimantiem viņš dodas pie nometnes komandanta Rūdolfa Hesa. Pēc vairākām mokošām nedēļām Aušvicē sievietes beidzot tiek nosūtītas uz Brinlicu. Pārējā nauda Šindleram aiziet maksājot SS virsniekiem, kuru vienība apsargā viņa uzņēmu, lai tie pievērtu acis uz ebreju salīdzinoši brīvo dzīvi fabrikā. Brīdī, kad beidzas karš un Vācija kapitulē, izbeidzas arī Šindlera iekrājumi. Kā „nacistam un vergu darba izmantotājam” viņam jāmūk no tuvojošās Sarkanās Armijas. Atvadoties fabrikas strādnieki kā pateicību dāvina viņam gredzenu, kas izgatavots no kāda strādnieka labprātīgi ziedotajiem zobu zelta kronīšiem, kā arī vēstuli, kur izskaidrota Šindlera rīcība un loma ebreju glābšanā kara laikā. Gredzenā iegravēti vārdi no ebreju svētās grāmatas Talmuda: „Kas izglābj vienu dzīvību, ir izglābis visu pasauli.”

Filmas pirmizrāde notika 1993.gada 30.novembrī Vašingtonā. Amerikas kino institūts 1998.gadā to iekļāva 100 labāko amerikāņu filmu saraksta 9.vietā. 2004.gadā „Šindlera saraksts” iekļauts arī ASV Kongresa bibliotēkas Nacionālajā kinoreģistrā kā „kulturāli, vēsturiski vai estētiski nozīmīga filma”. Filma tika nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai „Oskars” 12 kategorijās, no kurām saņēma septiņas, tai skaitā par gada labāko filmu, labāko režisoru, labāko scenāriju, labāko operatora darbu, labāko montāžu, labāko oriģinālmūziku un labākajām dekorācijām. „Šindlera saraksts” ieguvis arī septiņas Britu kino un televīzijas mākslas akadēmijas BAFTA balvas 13 nominācijās, trīs Holivudas ārzemju preses asociācijas balvas „Zelta Globuss” sešās nominācijās, kā arī „Grammy” balvu par labāko instrumentālo kompozīciju filmai.

Tomasa Kenīlija grāmata “Šindlera šķirsts” un Stīvena Spīlberga filmas “Šindlera saraksts” video.

Tiktāl par filmu. Tomēr, lai labāk saprastu kinodarbā attēlotos notikumus un to vēsturisko kontekstu, nedaudz jāiepazīstas ar reālā Oskara Šindlera personību, darbību un rīcības motīviem. Šindlers piedzima 1908.gadā Sudetijas vāciešu ģimenē Cvitavā, toreizējā Austroungārijā. Starpkaru periodā viņš vairākas reizes mēģināja sākt uzņēmējdarbību, taču Lielās ekonomiskās krīzes laikā izputēja. 1935.gadā Šindlers iestājās separātiskajā Sudetijas Vācu partijā. Drīz viņu savervēja vācu militārās izlūkošanas dienests, kura uzdevumā patriotisku jūtu vadīts Šindlers veica spiegošanas darbību Čehoslovākijā. 1938.gada jūlijā viņu atmaskoja un ieslodzīja cietumā, taču pēc Minhenes vienošanās, kas Sudetija tika atdota Vācijai, Šindleru atbrīvoja. 1939.gadā Oskars Šindlers pievienojās Nacionālsociālistiskajai vācu strādnieku partijai (NSDAP).

Pēc Vācijas iebrukuma Polijā Šindlers devās uz Krakovu, kur iegādājās ebrejam Nātanam Vircelam agrāk piederējušu emaljēto trauku rūpnīcu, lai atvērtu tur savu uzņēmumu „Deutsche Emailwarenfabrik” (DEF). Fabrikā Šindlers nodarbināja galvenokārt ebreju strādniekus, jo vācu rasistisko likumu dēļ tiem varēja maksāt zemākas algas nekā poļiem. 1943.gada martā Šindlers kļuva par Krakovas geto likvidēšanas aculiecinieku, kas izmainīja viņa attieksmi pret nacistu īstenoto politiku. Apjaušot šausmīgo netaisnību, ko nacistu režīms nodara ebreju tautai, kā arī paša līdzdalību kara noziegumos, viņš pēc sava pārvaldnieka Ichaka Šterna padoma, izmantojot pazīšanos augstākajās SS aprindās, sāka pieņemt darbā ebrejus, kam draudēja vajāšana, pat ja tam nebija ekonomiska pamatojuma, glābdams tos no bojāejas koncentrācijas nometnē.

Attēlā augšā - Oskara Šindlera „Deutsche Emailwarenfabrik” Krakovā;
apakšā pa kreisi - šodien bijušajā fabrikā iekārtots muzejs,
labajā pusē - Šindlera rakstāmgalds un stikla vitrīna ar fabrikā ražotajiem traukiem.

1944.gada beigās nacisti sāka visu koncentrācijas nometnēs ieslodzīto ebreju iznīcināšanu. Kad fronte tuvojās Krakovai, Šindleram, uzpērkot Amonu Getu un viņa priekšniecību Berlīnē, izdevās evakuēt savus ebrejus uz Brunlicu (tagad Breneca) Čehijā. Tika izveidots īpašs saraksts, ko pārrakstīja Geta sekretārs, poļu ebrejs Miteks (Mečislavs) Pempers. Sarakstā bija aptuveni 1200 cilvēki - 800 vīrieši, 300 sievietes un 100 bērni. 1000 ebreju bija no Šindlera fabrikas, 200 - no Jūliusa Madriča tekstilfabrikas. Vēlāk šie izglābtie kļuva pazīstami kā „Šindlera ebreji”. Par katru no viņiem Šindlers samaksāja lielu naudu no saviem personīgajiem ietaupījumiem. Kad pienāca ziņa, ka ebreju strādnieki jānodod varas iestādēm, ja tie tieši nepiedalās kara rūpniecībā, Šindlers trauku vietā sāka ražot prettanku granātas un citu munīciju, tā kārtējo reizi izglābdams savu darbinieku dzīvības.

Šindlera, Šterna un Pempera sastādītie fabrikas darbinieku saraksti.
Pavisam tādu bija septiņi, līdz mūsu dienām saglabājušies pieci.
Katram no tajos ierakstītajiem cilvēkiem, tā bija ceļazīme uz dzīvību.

Pēc kara, 1948.gadā Oskars Šindlers emigrēja uz Argentīnu, kur mēģināja sākt kažokzvēru audzēšanas biznesu. Kad uzņēmums bankrotēja, viņš 1958.gadā atgriezās Vācijā. Šeit Šindlers īstenoja vairākus biznesa projektus, tostarp cementa rūpnīcu. Kad arī šis bizness izrādījās neveiksmīgs, turpmākos gadus viņš pavadīja apciemojot paša izglābtos ebrejus visā pasaulē. Mūža nogali Šindlers aizvadīja savā mājā Hildesheimā, Vācijā, pārtiekot no ebreju organizāciju pabalsta un izglābto cilvēku ziedojumiem. Mūžībā Oskars aizgāja 1974.gada 9.oktobrī, apglabāts katoļu kapos Ciānas kalna nogāzē Jeruzālemē.

Oskars un Emīlija Šindleri Argentīnā.

1967.gadā Oskars Šindlers tika apbalvots ar Izraēlas Holokausta upuru piemiņas memoriāla „Yad Vashem” balvu. 1993.gada 24.jūnijā Šindleram un viņa sievai Emīlijai tika piešķirts Pasaules taisnīgā goda nosaukums un viņu piemiņai iestādīts koks Taisnīgo alejā „Yad Vashem” memoriālā. Šindlers apbalvots arī ar Vācijas Federatīvās Republikas ordeni par nopelniem.

Viens no Šindlera ebrejiem - Poldeks Pfefenbergs uzskatīja, ka viņa dzīves uzdevums ir pastāstīt pasaulei par šo neparasto cilvēku. Pirmais mēģinājums radīt biogrāfisku filmu par Šindleru bija 1963.gadā, taču tolaik filmas projekts netika realizēts. 1982.gadā, pēc satikšanās ar Pfefenbergu, austrāliešu rakstnieks Tomass Kenīlijs uzrakstīja grāmatu „Šindlera šķirsts”. Kinostudija „Universal Pictures” iegādājās tiesības uz tās ekranizāciju, piedāvādama šo darbu režisoram Stīvenam Spīlbergam. Tomēr Spīlbergs nebija pārliecināts, ka spēs uzņemt filmu par holokaustu. Desmit gadus projekta īstenošana tika atlikta. Uzņemt filmu piedāvāja gan Sidnijam Pollakam, gan Martinam Skorsēzem, gan Romānam Poļanskim. Skorsēze atteicās, jo uzskatīja, ka tikai ebrejs var pienācīgi uzņemt šādu filmu, savukārt Poļanskis nepiekrita personīgu iemeslu dēļ - kā astoņgadīgs bērns viņš pats bija pārdzīvojis Krakovas geto šausmas, bet viņa māte gāja bojā nacistu nāves nometnē.

Stīvens Spīlbergs (otrais no labās) ar galveno lomu tēlotājiem.

1993.gadā Spīlbergs beidzot ķērās pie psiholoģiskās drāmas „Šindlera saraksts” uzņemšanas. Filmu viņš izvēlējās uzņemt melnbaltā versijā, gribēdams radīt dokumentālas lentes noskaņu. Par filmas konsultantu uzaicināja Šindlera saraksta pārrakstītāju Miteku Pemperu. No honorāra Spīlbergs atteicās, jo uzskatīja, ka tā būtu „asins nauda”. Par filmas uzņemšanā nopelnīto naudu viņš izveidoja fondu „Shoa”. Ivritā vārds Shoa nozīmē - katastrofa. Fonda mērķis ir genocīda, tostarp holokausta upuru dokumentu, rakstisku liecību, interviju un citu materiālu saglabāšana nākamajām paaudzēm.

Filmas beigu daļā parādīti cilvēki, kas lēni virzās gar Šindlera kapu Jeruzālemē. Tie ir viņa izglābtie ebreji, to pēcnācēji un filmas aktieri. Kā cieņas apliecinājumu katrs no viņiem noliek uz kapa plāksnes akmeni. Pēdējais uz kapa sarkanu rozi noliek cilvēks, kura seja nav redzama. Tas ir Šindlera lomas atveidotājs Laiams Nīsons. Šīs procesijas laikā skan pazīstamā ebreju melodija „Zelta Jeruzāleme” (Yerushalayim Shel Zahav). Tomēr, tā kā dziesma tika uzrakstīta tikai 1967.gadā un ar holokaustu tai nav tieša sakara, Izraēlas kinonomā to nomainīja ar dziesmu „Eli, Eli” („Mans Dievs, mans Dievs”).

Pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem Oskara Šindlera vārds kļuva plašāk pazīstams visā pasaulē. Taču parādījās arī publikācijas, kas kritizēja Šindleru un apgalvoja, ka viņš cilvēkus glābis tikai naudas dēļ. Šī iemesla dēļ Šindlers 2001.gadā tika svītrots no Čehijas Pardubices apgabala ievērojamo pilsoņu saraksta. Taču „Šindlera ebreji” un viņu pēcnācēji šādam viedoklim nepiekrīt. Piemēram, Miteks Pempers uzturēja ciešus kontaktus ar Šindleru līdz pat viņa mūža galam. Arī citu izglābto ebreju mājās Šindlers vienmēr bija mīļi gaidīts un mūža nogalē praktiski dzīvoja tikai no šo cilvēku ziedojumiem. Daudzi uzskata, ka uzbrukumi Šindleram patiesībā ir slēpts antisemītisms un viņš tiek vainots tikai par to, ka glāba tieši ebrejus, nevis poļus vai čehus.

Šindlers pēc kara tiekas ar izglābtajiem ebrejiem un to ģimenēm.

Varētu domāt, ka cilvēku glābšana kara un etniskā genocīda apstākļos viennozīmīgi vērtējama kā cildena un slavējama rīcība. Kādas te varētu būt pretrunas? Pretrunas slēpjas motivācijā. Sākumā Šindlers patiešām ebrejus glāba personīga izdevīguma dēļ. Viņš nebija rasists un viņam nebija nekāda naida pret ebrejiem, tādēļ attieksme pret strādniekiem bija cilvēciska. Un tomēr - sākumā viņa motivācija bija viegla un ātra peļņa. To labi parāda filmas epizode, kad uz ielas apcietina Ichaku Šternu, kurš aizmirsis mājās caurlaidi. Šindleram pēdējā brīdī izdodas savu pārvaldnieku atbrīvot no aizrestotā vagona, kas jau gatavs ceļam uz koncentrācijas nometni. Šterns pateicas priekšniekam, uz ko Šindlers attrauc: „Ja es būtu ieradies piecas minūtes vēlāk, kas gan notiktu ar manu fabriku?!” Un neviena vārda par to, kas būtu noticis ar Ichaku Šternu! Īsta kapitālista loģika - savtīga un ciniska.

Pagrieziena punkts Šindlera attieksmē ir Krakovas geto likvidēšana, par kuras aculiecinieku viņš neviļus kļūst. Sākotnēji šī aina filmas scenārijā aizņēma tikai vienu lappusi, taču, tā kā tieši šis notikums ir ļoti svarīgs Oskara Šindlera personības, rīcības un motīvu izpratnei, Spīlbergs to paplašināja līdz 20 lappusēm un 20 minūtēm ekrāna laika. Geto likvidēšanas ainas patiesi ir satriecošas - vairāki simti cilvēku tika nogalināti turpat uz ielām, vairāki tūkstoši nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm nonāvēšanai. Pateicoties kontaktiem armijas un SS aprindās, Šindlers bija informēts par gaidāmo pasākumu, tāpēc savus strādniekus tonakt atstāja turpat fabrikā, lai neviens no viņiem neaizietu bojā. Redzot šausmīgo vardarbību, kādā veidā tika likvidēts geto, Šindlera apziņā notika lūzums un no šī brīža viņš apņēmās izglābt tik ebreju, cik vien spēs.

Epizode no filmas - Krakovas geto likvidēšana.

Lai kādi būtu Šindlera motīvi, nodarbinot ebrejus savā fabrikā, attieksme pret tiem bija nacistu partijas biedram neparasti cilvēcīga. Likvidējot Krakovas geto, bija iecerēts, ka visas ražotnes, ieskaitot Šindlera fabriku, pārvietos uz slēgtu zonu Plašuvas nometnē. Ar diplomātiju, glaimiem un kukuļošanu Šindleram izdevās nepieļaut savas fabrikas pārvietošanu, vēl vairāk - viņš pārliecināja Getu izveidot atsevišķu nometni tieši „Deutsche Emailwarenfabrik” teritorijā. Tajā dzīvoja gan Šindlera strādnieki, gan vēl 450 ebreji no citām ražotnēm. Te viņi bija pasargāti, izmitināti un paēduši. Ebrejiem pat atļāva veikt reliģiskās ceremonijas, piemēram, svētīt sabatu. Lieli teikt, ka citur nacistu okupētajās teritorijās kaut kas tāds nebūtu iespējams. Šindlera uzņēmumā ebreju strādniekiem bija sava virtuve, ēdnīca, atpūtas telpa un pat ambulatorā klīnika.

Tāpat Šindlers galvoja par daudziem ebrejiem, kas viņam ražošanā nemaz nederēja, glābdams to dzīvības no iznīcināšanas. Kā neaizstājamus viņš savā fabrikā pieņēma ne vien vīrus, bet arī sievietes, bērnus un pat invalīdus, apgalvojot, ka tie ir augstas kvalifikācijas mehāniķi un metālapstrādes speciālisti. Kara beigās Šindlers no savtīga ierāvēja bija kļuvis par humānistu, kas glāba cilvēku dzīvības bez jebkādas personīgas ieinteresētības. Vēl vairāk - 1943.gadā viņš sazinājās ar ebreju pretošanās kustības dalībniekiem Budapeštā, Ungārijā. Pēc tam Šindlers uz Budapeštu devās vairākas reizes, lai kontaktpersonai ziņotu par nacistu noziegumiem pret ebrejiem. Tādejādi ziņas par holokaustu kļuva zināmas plašākai sabiedrībai. Savukārt no Budapeštas Šindlers okupētajā Polijā slepus nogādāja Palestīnas Ebreju aģentūras sniegto finansējumu ebreju pagrīdes cīnītājiem.

Šindlera darbība ebreju atbalstam nebija bez riska. Šajos gados viņš vairākas reizes tika apcietināts. Pirmo reizi viņu arestēja 1941.gada nogalē par melnā tirgus aktivitātēm. Nelegālo tirgotāju piegādātā prece Šindleram bija vajadzīga, lai piekukuļotu nacistu varasvīrus un glābtu ebrejus. 1942.gada 29.aprīlī Šindleru arestēja par rasu likuma pārkāpšanu. Fabrikants savas dzimšanas dienas svinībās, kurās piedalījās augsti nacistu varasvīri, publiski noskūpstīja uz vaiga kādu ebreju meiteni, kas strādnieku vārdā apsveica priekšnieku jubilejā. Bet 1944.gada oktobrī Šindlers tika apsūdzēts Plašuvas komandanta Amona Geta uzpirkšanā, lai paglābtu savus strādniekus no Aušvices. Visas trīs reizes Šindleru no nopietnākām nepatikšanām paglāba viņa pazīšanās armijas un SS augstākajās aprindās.

Kad kara beigās viņa fabrika tika pārcelta uz Brinlicu, Šindlers par peļņu vairs nedomāja vispār. Kā liecināja viņa sieva Emīlija, šo uzņēmumu Šindlers izveidojis tikai tādēļ, lai izglābtu pēc iespējas vairāk ebreju. „Brinlicā viņš nenopelnīja neko. Es to zinu noteikti, jo fabrikā nodarbojos ar finanšu lietām,” stāstīja Emīlija. Septiņu mēnešu laikā Šindlera fabrika saražoja labi ja dažus desmitus karam noderīgu artilērijas šāviņu. Pārējie bija brāķis, kas kaujas laukā bieži vien pat nesprāga. Kad Bruņojuma ministrijas ierēdņi pieprasīja paskaidrojumus, Šindlers atkal lika lietā kukuļošanu. Var teikt, ka Šindlers apzināti sabotēja nacistu kara mašinēriju. Filmā ir epizode, kur Ichaks Šterns pauž Šindleram bažas, ka turpmāka nederīgas munīcijas ražošana var izraisīt fabrikas bankrotu. Uz to Šindlers atbild: „Es būšu ļoti sarūgtināts, ja no mūsu fabrikas uz fronti aizies kaut vien derīgs šāviņš.”

Oskara Šindlera fabrika Brinlicā.

Tā kā uzņēmums ražoja nekam nederīgu produkciju, peļņas nebija. Šindleram nācās uzturēt fabriku un tajā strādājošos no saviem personīgajiem līdzekļiem. Ar uzturdevu, ko piešķīra SS, kas pārvaldīja ieslodzīto darbaspēku, nebija pietiekami, tādēļ Šindlers devās uz Krakovu, kur tam bija pazīstami melnā tirgus darboņi, lai iegādātos pārtiku, medikamentus un citas preces. Iztērēti tika miljoni. Emīlija tikmēr palika Brinlicā, rūpējoties par strādnieku veselību un citām vajadzībām. Šindlers no Aušvices izglāba vēl vairākus desmitus ebreju sieviešu, lai tās nodarbinātu tekstilfabrikās Sudetijā. Bet 1945.gada janvārī viņš savā fabrikā pieņēma vilcienu ar 250 ebrejiem, kas bija izbrāķēti darbam ogļraktuvēs. Kad vagonus atvēra, divpadsmit cilvēki bija miruši, bet pārējie tik novārdzināti, ka nespēja strādāt. Fabrikā izveidotajā slimnīcā Emīlija aprūpēja šos nelaimīgos līdz pat kara beigām.

Pretstats Oskaram Šindleram gan filmā, gan dzīvē, ir Plašuvas nometnes komandants, SS hauptšturmfīrers Amons Gets - nežēlīgs sadists, kas iedvesa šausmas visiem Plašuvā ieslodzītajiem. Iemīļota Geta izklaide bija no savas villas balkona ar snaipera šauteni šaut uz ieslodzītajiem, kas darīja ikdienas darbus. Liecinieki apgalvo, ka viņš nekad nesēdās pie brokastu galda, pirms nebija nošāvis vismaz vienu ieslodzīto. Cilvēkus Gets nogalināja bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem pat par vissīkāko pārkāpumu. Emīlija Šindlere Getu nosauca par „viszemiskāko cilvēku, kādu es jebkad esmu satikusi”.

Amona Geta nacista karjera sākās neatkarīgajā Austrijā, kad viņš 1927.gadā iestājās nacionālistiskajā vācu zemessardzē, bet 1930.gadā - vietējā nacionālsociālistu partijā un SS. Kad nacistu partiju Austrijā aizliedza, Getu arestēja, taču drīz vien viņš tika atbrīvots. Pēc Austrijas pievienošanas Vācijai 1938.gadā, Gets turpināja dienēt dažādās SS struktūrās. 1938.gada 23.oktobrī viņš salaulājās ar Anniju Geigeri. Laulībā piedzima trīs bērni. Līdz karam ģimene dzīvoja Vīnē. 1942.gadā Getu nosūtīja uz Poliju, vispirms Ļubļinu, pēc tam - Krakovu. Šeit viņš piedalījās Belžecas, Sobiboras un Treblinkas koncentrācijas nometņu izveidošanā un bija atbildīgs par tūkstošiem ieslodzīto transportēšanu. Neskatoties uz to, ka viņam bija ģimene Vīnē, Polijā Gets dzīvoja civillaulībā ar Oskara Šindlera bijušo sekretāri Irēnu Kalderi, kura 1945.gadā viņam dzemdēja meitu Moniku.

Amons Gets (Amon Göth) dzīvē un filmā (britu aktieris Reifs Fains).

Pēc Plašuvas nometnes izveidošanas Gets kļuva par tās komandantu un vadīja arī Krakovas ebreju geto likvidēšanu. Līdztekus dienestam Plašuvā viņš piedalījās geto likvidēšanā Tarnovā, kur tobrīd bija palikuši 8000 no 25 000 ebreju, kas pirms kara dzīvoja šajā pilsētā. Saskaņā ar aculiecinieku liecībām, Gets geto likvidēšanas laikā personīgi nošāvis aptuveni 90 sievietes un bērnus. Pārējie ebreji tika nosūtīti uz Aušvici, taču liela daļa nomira ceļā. Galā nonāca mazāk par pusi, tomēr arī lielākā daļa no tiem tika uzskatīti par darbam nederīgiem un nogalināti tūlīt pēc ierašanās nometnē. Getam padotie SS cilvēki piedalījās arī citu nometņu ieslodzīto iznīcināšanā.

Lai gan Plašuva bija darba nometne, tajā valdīja neierobežots terors. Cilvēki tika nogalināti ik dienas. Pat Geta divi suņi bija apmācīti plosīt ieslodzītos. Gets šāva uz cilvēkiem, ja viņaprāt tie pārvietojās pārāk lēni vai uz brītiņu apstājās atpūsties. Reiz viņš nošāva ebreju pavāru tikai par to, ka tas viņam pasniedza pārāk karstu zupu. Ja kāds mēģināja bēgt, nošauts tika katrs otrais bēgļa barakas biedrs. Kopumā Plašuvā tika nogalināti aptuveni 12 000 ieslodzīto. Brutāli Gets izturējās arī pret savām ebreju kalponēm, kas dzīvoja patstāvīgās bailēs par savu dzīvību. Viena no viņām - Helēna Rozencveiga vēlāk atcerējās: „Pirms tam es nemūžam nebūtu ticējusi, ka kāds cilvēks spējīgs pastrādāt tādas šausmu lietas un būt tik nežēlīgs. Ieraugot viņu pat tikai no attāluma, visi centās paslēpties, kur vien varēja, pat atejas bedrēs. Nav izstāstāms, kā cilvēki no viņa baidījās.”

Amons Gets ar šauteni uz savas villas balkona dzīvē un filmā.

Pēc kara Gets tika arestēts un izdots Polijai tiesāšanai. Polijas Augstākais Tribunāls 1946.gada 5.septembrī atzina viņu par vainīgu ieslodzīto spīdzināšanā un noslepkavošanā gan individuāli, gan grupās. Interesanti, ka Gets netika notiesāts par kara noziegumiem, bet par to, ka „personīgi nogalinājis, sakropļojis un spīdzinājis precīzi nezināmu, taču ievērojamu cilvēku skaitu”. Amonam Getam piesprieda nāvessodu pakarot, ko izpildīja 1946.gada 13.septembrī Montelupičas cietumā Krakovā. Viņa pēdējie vārdi šaisaulē esot bijuši: „Heil Hitler!”

Lasot šo stāstu neviļus jādomā, kā cilvēks nonāk līdz tādam ļaunumam? Neviens taču nepiedzimst kā nelabojams neģēlis vai sadists. Filmā Oskars Šindlers sarunā ar Ichaku Šternu mēģina atbildēt uz šo jautājumu: „Pie visa vainīgs karš. Tas atmodina cilvēkos visu slikto, tikai slikto un neko labu. Normālos apstākļos Gets tāds nebūtu. Viņš būtu labs, droši vien atklātos viņa personības labākā puse. Bet tagad viņš ir blēdis un izvirtulis, kam patīk labi paēst, labs vīns, sievietes, greznība un… patīk arī slepkavot.” Pirms kara Gets bija parasts Vīnes pilsonis, apzinīgi darīja savu darbu, mīlēja sievu, rūpējās par bērniem. Bet kara laikā kļuva par sadistu un slepkavu. Līdzīgu situāciju Eiropa piedzīvoja 50 gadus pēc Otrā Pasaules kara, kad bijušajā Dienvidslāvijā kaimiņi, kas gadu desmitiem bija dzīvojuši mierā un saticībā, pēkšņi pārvērtās asinskāros slepkavās.

1945.gada 7.maijā Šindlera fabrikas strādnieki un SS apsardze pa radio noklausījās britu premjerministra Vinstona Čērčila paziņojumu par Vācijas kapitulāciju. Pēc tam Šindlers uzrunāja strādniekus: „Pusnaktī karš beigsies. Jau rīt jūs sāksiet izdzīvojušo ģimenes locekļu meklēšanu. Vairumā gadījumu jūs tos neatradīsiet. Pēc sešiem iznīcināšanas gadiem tos apraudās visā pasaulē. Es esmu nacistu partijas biedrs un munīcijas ražotājs, kas iedzīvojies uz vergu darba rēķina - esmu noziedznieks. Jūs gaida brīvība, bet mani vajās.” Vēršoties pie apsardzes vīriem, Šindlers teica: „Es zinu, ka esat saņēmuši komandanta pavēli nošaut visus nometnes iemītniekus. Laiks ir pienācis - viņi visi ir šeit. Tā ir lieliska izdevība. Taču ir arī cita iespēja - aiziet un atgriezties mājās kā cilvēkiem, nevis slepkavām.”

Epizode no filmas - Šindlers uzrunā strādniekus un apsardzi kara beigās.

Šķiroties no fabrikas darbiniekiem, Šindlers aizkustināts par saņemto augsto atzinību - zelta gredzenu - satriekts raud uz Ichaka Šterna pleca: „Es varēju izglābt vēl vairāk. Esmu izšķērdējis tik daudz naudas! Ja vien tu zinātu, cik daudz esmu iztērējis! Esmu izdarījis tik maz. Šī automašīna - kam man tā!? Tā taču ir desmit cilvēku dzīvības vērta. Gets to būtu nopircis. Šī partijas biedra nozīmīte - Gets paņemtu arī to. Tās ir divas dzīvības, jo tā izgatavota no tīra zelta. Viņš to nopirktu, bet es būtu izglābis cilvēku. Kaut vai viena cilvēka dzīvību. Izglābis vēl vienu. Es varēju izglābt, bet neizglābu…” Tomēr Šindlers maldījās - viņš bija izglābis daudz vairāk dzīvību, nekā tikai tos 1200 cilvēkus, kas bija viņa sarakstā. Šodien izglābto Šindlera ebreju pēcnācēju skaits pārsniedzis 7000. Viņi dzīvo gan Eiropā, gan Amerikā, arī vēsturiskajā tēvzemē Izraēlā.

Katram, kas interesējas par ebreju tautas likteņiem un lūdz par mieru Izraēlā, filma „Šindlera saraksts” noteikti jāredz. Šo drāmu nevar skatīties bez emocijām un saviļņojuma. Oskara Šindlera dzīvesstāstā ieraugām cilvēka dvēseles metamorfozi - no egoistiska dzīves baudītāja līdz nesavtīgam upurim svešu cilvēku labā. Un pretējs dzīves ceļš - Amons Gets. Tas, kā pietrūka abiem - sastapšanās ar Patiesību Jēzū Kristū. Tomēr starp Getu un Šindleru ir liela atšķirība. Gets izvēlējās ļaunumu un naidu, Šindlers ļāva Dieva rokai pieskarties savai sirdij un to pārmainīt. Ja Šindlers būtu sastapies ar Kristu, tas viņam teiktu: „Tu neesi tālu no Dieva Valstības, bet vienas lietas tev vēl trūkst.” Šoreiz tas nebūtu nekārtīgs dzīvesveids vai pieķeršanās mantai, jo visu savu mantību Šindlers iztērēja glābjot cilvēkus. Šindleram pietrūka pats Kristus…

Mēs ticam žēlsirdīgam Dievam, kas nepriecājas par grēcinieka nāvi. Mēs nezinām, kāds ir Oskara Šindlera liktenis Mūžībā - tas ir Dieva rokās. Tomēr ar pārliecību var teikt, ka cilvēku atmiņās viņa mūža devums paliks, kamēr vien šī zeme pastāvēs. Jo -

KAS IZGLĀBIS VIENU DVĒSELI, IR IZGLĀBIS VISU PASAULI.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts