Laikmeta zīmes

Lielākais kases gabals kino jomā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas neapšaubāmi ir spēlfilma “Rīgas sargi”. Tā stāsta par Latvijas vēsturē nozīmīgu notikumu - Brīvības cīņām. Tieši no filmas daudzi mūsdienu jaunieši pirmoreiz uzzināja, ka 11.novembris - Lāčplēša diena - ir nevis mītiskā latvju tautas varoņa dzimšanas diena, bet diena, kad atceramies Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku. “Rīgas sargi” pārspēja visus līdzšinējos latviešu kinoindustrijas rekordus - ar kopējo budžetu vairāk nekā divi miljoni latu tā kļuva par visu laiku dārgāko latviešu kinolenti, speciāli filmas vajadzībām tika uzbūvēta kinopilsētiņa “Cinevilla”, jau piektajā izrādīšanas nedēļā tā kļuva par skatītāko latviešu filmu pēcpadomju periodā.

Kad parādījās pirmās ziņas par filmas uzņemšanu, nopriecājos - šī nu reiz solījās būt viena no retajām skatāmajām latviešu filmām mūsu kinematogrāfa jaunlaiku vēsturē. Kad filmu 2007.gada 11.novembrī sāka izrādīt kinoteātros, nesteidzos tūdaļ to noskatīties. Ažiotāža bija liela, biļetes izpirktas ilgi uz priekšu. Redzot cilvēku pūļus, kas šturmēja kinoteātrus, dzirdot sajūsmas pilnos komentārus pēc filmas noskatīšanās, sapratu, ka uzņemta patiesi patriotiska filma par Latvijas vēsturi. Kas tev deva! Noskatoties filmu biju satriekts. Patriotiska mākslas darba vietā skatītājiem tika piedāvāta pseidovēsturiska autorversija, kas vienu no varonīgākajām lappusēm Latvijas vēsturē pārvērš farsā.

Vēsture, īpaši Latvijas vēsture, ir mana aizraušanās kopš bērnības, tāpēc tik klaju vēstures faktu sagrozīšanu es nespēju pieņemt. “Rīgas sargus” esmu izslēdzis no sava repertuāra un iesaku to darīt visiem, kam rūp vēsturiskā patiesība. Īpaši kaitīgs šis no vēstures viedokļa murgojums ir tāpēc, ka kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas vēsture kā priekšmets skolās bijusi atstāta pabērna lomā. Izaugusi vesela paaudze, kam par mūsu valsts pagātni ir visai miglains priekšstats. Ar savu melīgo sižetu “Rīgas sargi” turpina radīt faktoloģisku putru mūsu jauniešu jau tā vājajās vēstures zināšanās. Bet savas tautas un valsts vēstures pārzināšana ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem veselīgam patriotismam un patiesai dzimtenes mīlestībai.

“Rīgas sargi” izceļas ne vien ar pilnīgu ignoranci pret Latvijas vēstures faktiem, bet arī ar tās personāžu dīvaino, neloģisko rīcību. Tā filmas sākumā, kad galvenais varonis Mārtiņš ieskrien baznīcā un, pārtraucot dievkalpojumu, skaļi pavēsta, ka latviešiem atļauts veidot strēlnieku bataljonus, Mārtiņa līgava Elza domīgi jautā: “Ar ko tad mēs karosim?” Pārsteidzošs jautājums, ja ņem vērā, ka jau vairāk nekā gadu Eiropā plosās karš, Kurzeme ir okupēta, bēgļu straumes pārpludinājušas Rīgu un vācu karaspēks stāv pie pašiem pilsētas vārtiem. Taču meitene, šķiet, dzīvo citā realitātē.

Elza un Mārtiņš - aktieri Elita Kļaviņa un Jānis Reinis.

No frontes Mārtiņš raksta Elzai vēstules. Viss būtu jauki, tikai… Krievijā pa to laiku notikušas vairākas revolūcijas, plosās Pilsoņu karš, visur valda posts un iznīcība, lielākā daļa Latvijas teritorijas atrodas te vācu, te boļševiku varā, bet vēstules visus četrus gadus priekšzīmīgi sasniedz mīļoto meiteni no Petrogradas, Maskavas un pat tālās Vladivostokas. Patiesi lieliski darbojušās Latvijas un Krievijas pasta iestādes tajā laikā! Bet, lai nu paliek - no vēstures viedokļa šī nav pati lielākā muļķība filmā.

Vācu Dzelzsdivīzija grāfa Rīdigera fon der Golca vadībā pulcējas Rundāles pilī. Vispār jau tā sauktās Rietumkrievijas armijas štābs atradās Jelgavā, bet kāda tur starpība - abas taču ir Rastrelli būvētas pilis. Dīvaināk, ka līdzās Dzelzsdivīzijai filmā pieminēts Landesvērs, jo 1919.gada rudenī šī vienība jau bija iekļauta Latvijas armijas sastāvā un cīnījās ar boļševikiem Latgalē. Golcam pakļauti bija vairāki tā sauktie vācu brīvkorpusi. Lai nu kā, Golcs un viņa palīgs majors Jozefs Bišofs, kas filmā attēlots kā pakalpīgs inteliģentiņš, kaut patiesībā bija kaujās rūdīts vīrs ar dzelzs tvērienu, spiesti risināt problēmu, kā pabarot savus karavīrus. Risinājums tiek atrasts apkaujot latviešu zemniekus un piesavinoties viņu zemi. Patiesībā Dzelzsdivīzija bija labi apgādāts karaspēks, kam netrūka nekā.

Bermontieši Rīgas frontē.

Mājās atgriežas ešelons ar latviešu strēlniekiem. Vienā no vagoniem ir arī Mārtiņš. Bet, kas gan tie par strēlniekiem un no kurienes viņi atgriežas? Daļa aktīvo strēlnieku tolaik vai nu jau bija Latvijā un cīnījās Latvijas armijas rindās, vai kopā ar boļševikiem karoja Latgales frontē un Krievijas Pilsoņkara laukos. Lielākā daļa no viņiem atgriezās tikai pēc Latvijas - Krievijas miera līguma parakstīšanas 1920. - 1921.gadā, liela daļa palika Krievijā. Un no kurienes vilciens brauc? No Krievijas puses tas nav iespējams, jo Latgalē ir boļševiku fronte. No rietumiem - arī neiespējami, jo Kurzemē visus ceļus bloķējuši vācieši. Mārtiņš ieminas, ka mājup braucis caur Vladivostoku. Patiesībā latviešu Imantas un Troicas pulki, kas atradās Vladivostokā, pilsētu atstāja tikai 1920.gada pavasarī un nekādi nevarēja atrasties Latvijā 1919.gadā. Kaut kāda mistika.

No vilciena Mārtiņš izkāpj Torņakalna stacijā, kur satiek savus draugus. Jau nākamajā kadrā viņš kopā ar draugiem redzams pie Daugavas tiltiem, kas no Torņakalna gan ir diezgan patālu. Bet, lai nu būtu. Mārtiņš dodas pie Elzas, taču līgava izrādās īsta maita - četrus gadus uzticīgi gaidījusi līgavaini atgriežamies no kara, tagad, kad viņš beidzot ir mājās, iedod tam kurvīti. Iespējams, ka Mārtiņš pats pie tā vainīgs - ierodas pie mīļotās tieši no frontes, piesvīdušā kreklā ar netīru apkaklīti, nemazgājies, neskuvies, bez dāvanas. Vēlāk izrādās, ka dāvana tomēr bijusi. Kā jūs domājat, ko savā zaldāta maisā cauri visai Eirāzijai, pāri jūrām un okeāniem ved cilvēks, kas mīļoto meiteni nav saticis vairākus gadus? Sibīrijas šņabi! Vēlāk Mārtiņš aiz bēdām izdzer pudeli turpat uz Daugavas tilta… kopā ar Ministru prezidentu Kārli Ulmani! Īstena demokrātijas paraugstunda - valdības galva viens pats vazājas apkārt pa pilsētu un sadzer ar vienkāršajiem darbaļaudīm.

Mārtiņš uz tilta sadzer ar Ulmani (lietuviešu aktieris Kestutis Jaksts).

Pa to laiku Rundālē ierodas krievu pulkvedis Pāvels Bermonts-Avalovs - cinisks nelietis, kurš par naudu gatavs uzņemties “krievu brīvprātīgo armijas” vadību, kaut patiesībā šī armija sastāv no vieniem vienīgiem vāciešiem. Filmā Bermonts tēlots kā jautrs, miesaskārs kretīns, kas to vien gaida, kā iekniebt Rundāles pils saimniecei, “cara radiniecei” grāfienei Šuvalovai dibenā un ievilkt to gultā. Patiesībā Latvijas armijai pretī stājās nevis pāris simti vāciešu un daži desmiti krievu, kā var noprast no filmas kadriem, bet nopietns un bīstams pretinieks - vairākas vācu armijas un algotņu vienības, kā arī 10 000 krievu brīvprātīgo - kopā 40 - 45 tūkstoši vīru. Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas rīcībā bija 100 lielgabali, 600 ložmetēji, 50 mīnmetēji, 120 lidmašīnas, 10 bruņuauto un 3 bruņuvilcieni.

Mārtiņam ar draugu palīdzību tomēr izdodas pārliecināt Elzu precēties ar viņu. Taču 1919.gada 8.oktobra rītā sākas Bermonta uzbrukums Rīgai. Torņakalna baznīcu, kur paredzētas Mārtiņa un Elzas kāzas, ieņem vācieši, mācītāju nošauj. Patiesībā bermontieši Torņakalnu ieņēma tikai 10.oktobrī, tāpat filmā redzamā baznīciņa maz atgādina īsto 1891.gadā būvēto Lutera draudzes dievnamu. Lai nu kā, Bermonts pašrocīgi Torņakalna baznīcas palodzē ieskrāpē uzrakstu “Te bija Bermonts”. Patiesībā Bermonts-Avalovs visu uzbrukuma laiku atradās Jelgavā. Pa to laiku vācu karavīri grauj un posta visu savā ceļā, tostarp jau uzklāto Mārtiņa un Elzas kāzu galdu. Visi, kas kaut nedaudz pārzina karavīru dzīvi, pateiks, ka neviens karavīrs nekad neiznīcinās to, ko var apēst un izdzert. Jo vairāk kara laikā.

Rīdigers fon der Golcs dzīvē un filmā (aktieris Romualds Ancāns).

Pāvels Bermonts-Avalovs filmā (aktieris Ģirts Krūmiņš) un dzīvē.

Visa draugu kompānija bēg uz Daugavas otru krastu, kas atrodas Latvijas armijas kontrolē. Vecā ugunsdzēsēju auto viņi dodas pāri Dzelzs tiltam. Patiesībā 1872.gadā būvētais Dzelzs (vēlāk - Zemgales) tilts 1917.gadā tika uzspridzināts, pēc tam atjaunots ar koka posmiem, kas balstījās uz Daugavā iedzītiem pāļiem. Tādejādi Bermontiādes laikā tilts izskatījās pavisam citādāk nekā filmā. Mūsu draugi bēg, vācieši min viņiem uz papēžiem. Taču, nelaime - viens no tilta posmiem ir izgriezts. Drosmīgais Mārtiņš lec ūdenī, ātri sasniedz mehānismu un iegriež posmu atpakaļ vietā. Nu bēgļi var tikt krastā, savukārt Mārtiņš atkal izgriež tiltu saniknoto vāciešu acu priekšā, kas tikai tagad pamana tik cūcisku izrīcību, bet ir jau par vēlu - viņu bruņuauto ar blīkšķi iegāžas Daugavā. Elpu aizraujošo notikumu fascinēts skatītājs pat nepamana, ka vācieši visu laiku gan skrien, taču ne par matu netiek tuvāk bēgļiem. Vēl dīvaināks ir tilta mehānisms, kas griežas tik viegli, ka nav saprotams, kāpēc vācieši neatkārto Mārtiņa varoņdarbu un neiegriež tiltu vietā, tā gūstot iespēju iebrukt pašā Rīgas centrā?

Uzspridzinātie Dzelzceļa un Dzelzs tilti.

Bēgšanas aina noslēdzas ar efektīgu blakus esošā Lībekas tilta uzspridzināšanu. Taču, kāda jēga spridzināt kara laikā uzcelto pagaidu koka tiltu, ja sveiki un neskarti (vismaz filmā) stāv abi dzelzs Dzelzceļa un Zemgales tilti? Kāpēc jāiznīcina labs tilts situācijā, kad latviešu karaspēks negrasās atkāpties, bet nostiprina pozīcijas Daugavmalā? Realitātē abi dzelzs tilti bija cietuši 1.Pasaules karā, savukārt Lībekas tiltam Latvijas armijas karavīri izgrieza tikai vienu posmu, kas ļāva vēlāk pa to doties uzbrukumā bermontiešiem. Sabojāts gan tika tilta posms Pārdaugavas pusē, ko uzspridzināja bermontieši. Pēc brīvības cīņām Lībekas tilts kalpoja Rīgas iedzīvotājiem līdz pat 1924.gadam.

Rīgā valda panika. Cilvēki pamet pilsētu, neviens pat nedomā par tās aizstāvēšanu. Mārtiņa drauga Ješkas līgava, krodziniece Justīne, kliedz uz Mārtiņu, ka viņš viens te esot tāds patriots un vēl tas “pamuļķis ar karogu tornī”. Ar pamuļķi acīmredzot domāts Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Ulmanim visu laiku apkārt tinas kāds noslēpumains tips vārdā Niedre. Īsts nelietis, kas visiem spēkiem cenšas graut tikko izveidotās valsts vājos pamatus. Kas ir šis tumšais personāžs? Nebija tāda ministra Ulmaņa kabinetā 1919.gadā. Filmas veidotāji atzīst, ka iekļāvuši šo tēlu filmā, lai padarītu sižetu spraigāku. Kā prototips ņemts mācītājs Andrievs Niedra. Taču Niedra pēc 1919.gada 16.aprīlī vācu sarīkotā apvērsuma vadīja pats savu provācisku ministru kabinetu un filmā attēlotajā laikā nekādi nevarēja būt līdzās Ulmanim, jo atradās Jelgavā.

Bermontiešu artilērijas pussagrautais Rīgas pils tornis ar plīvojošo Latvijas karogu.

Sanāk, ka 1919.gada rudenī Rīgā bija tikai divi Latvijas neatkarību aizstāvēt gatavi cilvēki - Mārtiņš un Ulmanis. Patiesībā Bermonta uzbrukums radīja vēl nebijušu patriotismu latviešu sabiedrībā, cilvēki brīvprātīgi pieteicās armijā, sievietes veidoja aizmugures atbalsta grupas, vārīja karavīriem ēdienu, sniedza cita veida palīdzību. Bet filmas scenāristi iet vēl tālāk - viens no draugu kompānijas, Alberts, kļuvis par Latvijas armijas kapteini. Uz jautājumu, kur ir viņa karavīri, Alberts atbild, ka karavīru neesot. Patiesībā Latvijas armijā 1919.gada vidū bija 31 690 kareivji, 4189 instruktori, 1811 virsnieki, 60 ārsti, 500 militārie ierēdņi. Bruņojumā bija 20 lielgabali, 173 ložmetēji, 121 patšautene, 21 624 šautenes. Armijas sastāvā bija iekļauts arī Landesvērs - 3700 karavīri, 11 lielgabali, 36 smagie un 70 vieglie ložmetēji, 3 mīnmetēji. Konkrēti Rīgā pret Bermontu cīnījās 11 500 karavīri, kuru rīcībā bija 9 lielgabali, 23 ložmetēji, 2 lidmašīnas, 3 bruņumašīnas un bruņotais vilciens.

Kadrā atkal Mārtiņš ar savu pudelesbrāli Ulmani. Abi gaida vai sabiedrotie piekritīs sniegt jaunajai valstij militāru palīdzību. Tie maitas, protams, atsaka. Patiesībā jau 10.oktobrī Rīgā ieradās divi igauņu bruņotie vilcieni, bet naktī Daugavas grīvā ienāca britu karakuģi. Drīz tiem pievienojās arī franču flote. Jau 1919.vasarā Rietumvalstis bija sākušas sniegt militāro palīdzību Baltijas valstīm. Amerikāņu palīdzību Latvijas armijai vērtē ap 2,5 miljoniem dolāru, Lielbritānijas - 2 miljoni sterliņu mārciņu, Francijas - 15 miljonu franku. Tiem laikiem tā bija ievērojama nauda. 25.septembrī Lielbritānijas valdība Latvijai piegādāja 19 500 šautenes, 16 lielgabalus, 25 ložmetējus un 6 smagos automobiļus, kā arī apģērbu 30 000 karavīriem. Britu un franču virsnieki piedalījās arī latviešu karavīru apmācīšanā.

Angļu jūrnieki (attēlā augšā) un franču torpēdlaiva “Lestin” (apakšā) cīņās ar Bermontu.

Vācu aviācija nežēlīgi bombardē Rīgu. Lai arī Bermontam patiešām bija gaisa spēki, kaujas darbībā Rīgā tie praktiski nepiedalījās, jo trūka aviācijas degvielas. Vienīgais uzlidojums Rīgai bija 8.oktobra rītā, kad dažas bumbas tika nomestas Torņakalna stacijā, kur stāvēja bruņuvilciens. Abas karojošās puses viena otru apšaudīja galvenokārt ar artilēriju, nodarot ievērojamus postījumus Rīgas namiem. Taču filmā Ulmanis nez kāpēc sūrojas, ka Latvijai nav artilērijas. Viens artilērists tomēr atrodas - Paulis. Patiesībā visā Bermontiādes laikā artilērijas uguns neapklusa ne uz mikli. Latviešu artilēristi, kurus atbalstīja sabiedroto karakuģu artilērija, burtiski apbēra bermontiešu pozīcijas ar šāviņiem. Kāds šo notikumu aculiecinieks stāsta - brīžiem artilērijas simfonija bijusi tik spēcīga, ka nepārtrauktie lielgabalu šāvieni saplūduši vienā nebeidzamā dārdoņā.

Tikmēr Rīgas aizstāvji dzīvojas pa Daugavmalā izraktajām tranšejām. Diezgan vieglprātīgi dzīvojas, jo Mārtiņu ierakumos brīvi apmeklē viņa līgava Elza. Taču realitātē bruģa uzlaušana un ierakumu rakšana notika zem intensīvas pretinieka ložmetēju uguns, savukārt civilpersonām bija kategoriski aizliegts atrasties pie frontes līnijas Daugavmalā un arī Vecrīgā varēja iekļūt tikai ar īpašām atļaujām. Tāpat diez vai būtu iespējama tautas sapulce, kas filmā risinās pie vecā Dzelzs tilta nobrauktuves, jo katra kustība labajā krastā tika pavadīta ar pamatīgu ložu krusu no kreisā.

Latvijas armijas karavīri un brīvprātīgie Daugavmalas ierakumos.

Mārtiņš tikmēr kļuvis par vienīgo Ulmaņu politisko un militāro padomnieku. Saskaņā ar “Rīgas sargu” versiju, latvieši Rīgu nosargāt spēja vienīgi pateicoties Mārtiņa augstajām stratēģiskās domāšanas spējām. Rīgas un visas Latvijas glābšanas plānu Mārtiņš saviem draugiem un domīgajam Ulmanim izklāsta, pārbīdot šņabja glāzes uz kartes. Brašais kapteinis Alberts saformē brīvprātīgo triecienrotu Mārtiņa plāna īstenošanai. Naktī rota pa Dzelzs tiktu dodas uzbrukumā vācu pozīcijām. Tas gan ir tikai māņu manevrs vācu uzmanības novēršanai, lai Mārtiņa vadītā specvienība nemanīta nokļūtu ienaidnieka aizmugurē. Taču, tavu brīnumu - Daugavu viņi šķērso nevis kādā klusā vietā, bet ar rokām iekrampējušies konstrukcijās zem Dzelzs tilta, uz kura tobrīd norisinās sīva cīņa - tieši pretī saniknotajiem vāciešiem. No militārā viedokļa raugoties - absolūts idiotisms!

Filmā latviešu karavīri neprātīgā skrējienā metas pretī vācu ložmetēju lodēm. Realitātē pārvietošanās pāri tiltiem, forsējot Daugavu, bija piesardzīga un labi organizēta - vispirms brauca bruņotie auto un tikai aiz tiem nāca karavīri, bet pat tad uzbrukumi lielākoties bija neveiksmīgi. 14.oktobrī tiltu forsēja 7.Siguldas kājnieku pulka vienības ar trim bruņuauto, pieciem lielgabaliem un bruņoto vilcienu. Savukārt 15.oktobrī Dzelzs tiltu centās šķērsot 8.Daugavpils pulks kopā ar igauņu bruņuvilcienu. Lai arī izdevās ieņemt priekštilta pozīcijas, viesuļuguns piespieda bruņuvilcienu atkāpties, bet daļa karavīru nokļuva ielenkumā. Tāpat neizdevās Kara skolas patruļu mēģinājumi naktī uz 11.novembri pāriet tiltus, jo vācieši sīksti pretojās. Tas izdevās tikai no rīta, kad bermontieši jau bija pametuši pozīcijas tiltu galos, taču to paveica Kara skolas rotas nevis kaut kāda mistiska kapteiņa Alberta brīvprātīgo vienība.

Latviešu karavīri uzbrukumā (filmas versija).

Apskatot Rīgas karti, redzams, ka no Daugavas tiltiem Torņakalns, kur jānokļūst Mārtiņa vienībai, ir visai patālu. Jāņem vērā, ka šis Pārdaugavas rajons tobrīd bija pilns ar Bermonta karavīriem. Kā Mārtiņa vienībai nemanītai izdevās tikt līdz Torņakalnam, nav saprotams. Tomēr viņiem tas izdodas, veikli tiek apkauta vesela vāciešu nodaļa un sagrābts tās lielgabals. Paulis uz vācu pozīcijām atklāj uguni, iznīcinot lērumu friču, bet ne reizes netrāpot savējiem. Un tas viss bez speciālām artilērijas tabulām, tālummērīšanas ierīcēm un uguns korekcijas. Fantastiski!

Visa bermontiešu armija nu brūk virsū mūsu varoņiem. Puiši ir gatavi nolikt galvas par dzimteni, taču atsteidzas citas Latvijas armijas daļas un triec vāciešus ārā no Rīgas. Ienaidnieks ir uzvarēts, Latvija glābta! Tāpēc neuzdosim muļķīgu jautājumu, kā četriem vīriem ar vienu lielgabalu izdevās pavērst visas milzīgās Bermonta armijas ugunsspēku uz sevi? Vai tiešām visi vācu spēki pēkšņi metās šturmēt Torņakalna baznīcu, pametot pozīcijas pie Daugavas? Un kāda vispār bija Mārtiņa izplānotās operācijas militārā nozīme? Realitātē Latvijas armijas uzbrukumi Bermonta spēkiem 10. un 11.novembrī pamatā notika no Iļguciema un Šampētera puses. Tikai 11.novembra agrā rītā tika sākta operācija pāri Daugavas ledum Zaķusalas un Lucavsalas rajonā.

Vai tiešām Rīgas likteni 1919.gada novembrī izšķīra tikai četru drosminieku varonība? Un vai Latvijas neatkarībai tolaik ticēja tikai divi cilvēki - atvaļināts karavīrs un savai sūtībai uzticīgs premjerministrs? Kas notiktu, ja Mārtiņš no kara būtu atgriezies gadu vēlāk? Vai tad Rīgu nebūtu izdevies nosargāt? Protams, tas ir tikai kino, tomēr “Rīgas sargi” ir tik tālu no vēsturiskās patiesības kā Saule no Mēness. Skumji, ka latviešu vēsturnieki un kinokritiķi padevās vispārējai eiforijai un neizteica savu profesionālo vērtējumu šai kinohaltūrai. Vien RSU profesore Ilga Kreituse kādā intervijā pateica skaidri - ja viņas studenti, runājot par Latvijas vēstures notikumiem, mēģinās tos balstīt “Rīgas sargu” sižetā, nesekmīga atzīme garantēta. Pietiekami daiļrunīgs novērtējums Graubas un Ēķa garadarbam.

Vēsturiski muļķību “Rīgas sargos” netrūkst. Tā kādā filmas ainā Mārtiņš zvana Torņkalna baznīcas zvanus, kaut patiesībā gandrīz visu Rīgas baznīcu zvani kara sākumā tika aizvesti uz Krieviju un pārkausēti. Izņēmums bija Pēterbaznīcas zvans, kuru izmantoja trauksmes izsludināšanai. Kārļa Ulmaņa kabinetā filmā pie sienas karājas Eiropas politiskā karte, kur redzamas valstu robežas starpkaru Eiropā, kas tādas nebija 1919.gadā. Tāpat Ministru kabineta sēdes 1919.gadā notika nevis Rīgas pilī, kā parādīts filmā, bet tagadējā Ārlietu ministrijas ēkā Kr.Valdemāra ielā 3. Rīgas aizstāvēšanas notikumi filmā norisinās četru dienu laikā, bet patiesībā tie ilga mēnesi. Iztērējot miljonus filmas uzņemšanai, tās veidotājiem pietrūka naudas, lai par konsultantiem uzaicinātu zinošus vēstures profesionāļus, kas šādas glupības nepieļautu.

Graubes un Ēķa filmā neatradās vieta ne patiesi dramatiskajam latviešu spēku desantam Bolderājā un Daugavgrīvas cietokšņa ieņemšanai, ar kuru patiesībā sākās Rīgas atbrīvošana, ne varonīgajām cīņām Pārdaugavā, ne kaujas brālībai ar sabiedroto spēkiem, kas filmā nav pat pieminēta, ne latviešu politiķu diplomātiskajām cīņām valstij tik izšķirīgā laikā. Sākumā scenāriju filmai rakstīja Andris Kolbergs, kas pret vēstures notikumiem izturas ar pietāti. Taču filmas veidotāju no vēstures viedokļa arvien muļķīgākās prasības tā izkropļoja Kolberga sākotnējo scenāriju, ka rakstnieks sadarbību ar radošo grupu pārtrauca. Pēc Kolberga scenārija rakstīšanā iesaistījās virkne vēstures neprofesionāļu, tostarp paši Ēķis un Grauba. Iznākumā latviešu karavīru pašaizliedzīgais varoņdarbs tika pārvērsts mākslinieciski vājā bojevikā ar melodrāmas elementiem.

Piemineklis Pārdaugavas atbrīvotājiem no Bermonta Sudrabkalniņā, Imantā.

Kāds varbūt iebildīs, ka filma savu mērķi tomēr sasniedza - patriotisma stīga nostrādāja un daudzos šis kinodarbs radīja lepnumu par savu valsti un tās armiju. Jā, bet tikai tāpēc, ka jaunieši šo filmu skatījās kā parastu spriedzes gabalu ar aizraujošu sižetu. Un arī tāpēc, ka liela daļa neko nezināja par patiesajiem vēsturiskajiem notikumiem. Taču tie, kam rūp mūsu zemes vēsture un nācijas gods, “Rīgas sargus” vērtē ļoti kritiski un pat uzskata par apkaunojumu Latvijai. Tāpēc ir jādara viss, lai turpmāk par valsts un sabiedrības naudu netiktu uzņemtas šādas melīgas filmas.

“Rīgas sargu” fiasko liek uzdot jautājumu, cik patiesības ir citās producenta Ēķa un režisora Graubas vēstures tematikai veltītajās filmās? Pirmā prātā nāk “Baiga vasara”, kuras darbība norisinās 1940.gada jūnijā - laikā, kad Latviju okupē padomju karaspēks. Tiesa, šai lentē vēsturiskie notikumi ir tikai fons divu jauniešu - vācbaltietes Izoldes un latvieša, Latvijas radio reportiera Roberta romantiskajam mīlas stāstam. Taču arī šajā filmā ir nopietnas vēsturiskas kļūdas. Pretenzijas rada Kārļa Ulmaņa tēls - tas ir pārlieku pompozs un nedabisks. Tāpat krietni pārspīlētas ainas, kur Ulmanis lasa savu slaveno uzrunu “Es palieku savā vietā, jūs palieciet savējās”. Ceļā uz radiomāju un pašā radiofonā Ulmani visur pavada čekisti, kas pret prezidentu izturas kā gūstekni. Lai gan PSRS slepeno dienestu pārstāvji Latvijā atradās kopš okupācijas sākuma, tomēr viņu darbība vismaz pirmajās okupācijas dienās nebija tik atklāti ciniska, jo formāli Latvija joprojām bija neatkarīga valsts.

Pilnīgi nepiedodama ir Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera tēla interpretācija. Munters attēlots kā pēdējais nelietis, nodevējs un zaglis. Taču laiku pa laikam uzplaiksnījušās baumas, ka vācbaltietis Munters it kā bijis Maskavas aģents, ir tikai spekulācijas. Neviens līdz šim nav varējis pierādīt, ka Latvijas pēdējais ārlietu ministrs līdz Latvijas okupācijai darbojies Padomju Savienības labā. Šādas runas radās Muntera sievas, krievietes Natālijas Kļaginas (Sūnas) dēļ, kas uzturēja ciešu saikni ar padomju vēstniecību Rīgā un pat bija saņēmusi sabuļādas apmetni kā dāvanu no Staļina. Draudzīgas attiecības Munterus vienoja arī ar PSRS tirdzniecības pārstāvi Terentjevu un viņa sievu. Baumoja arī, ka Munters sācis orientēties uz ciešāku sadarbību ar PSRS. Tomēr neviens līdz šim pierādītais vēstures fakts neapliecina Muntera nodevību pret Latvijas valsti līdz 1940.gadam.

Latvijas pēdējais ārlietu ministrs Vilhelms Munters.

Tieši pretēji - aculiecinieki stāsta, ka 16.jūnijā, kad Latvija saņēma Krievijas ultimātu, Munteram tas bija pilnīgi negaidīti un viņš “sašļuka, kļuva bāls un līks”. Arī pēdējā laikā Maskavā atklātībā nonākušie dokumenti liecina, ka padomju sūtniecība savos ziņojumos Munteru raksturojusi kā Maskavai neērtu ministru. Jau pēc okupācijas,16.jūlija rītā pie Muntera ieradās Vilis Lācis ar diviem čekistiem, lai bijušo ministru, viņa kundzi un divus bērnus izsūtītu uz Voroņežu. Tur viņam atļāva strādāt Svešvalodu skolotāju institūtā. 1941.gada 26.jūnijā Munteru un viņa sievu apcietināja. Nākamos 13 gadus viņš pavadīja Voroņežas, Saratovas, Kirovas, Ivanovas, Maskavas Butirku un Vladimiras cietumos. 1952.gadā Munteram piesprieda brīvības atņemšanu uz 25 gadiem par “aktīvu cīņu pret revolucionāro strādnieku kustību un naidīgu darbību pret PSRS”.

Pēc Staļina nāves, 1954.gada 16.augustā Munteru atbrīvoja. Pēc atbrīvošanas viņš dzīvoja Vladimirā un strādāja par tulkotāju traktoru rūpnīcā. 1958.gadā Munteram atļāva atgriezties Latvijā, kur viņš strādāja izdevuma “Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis” redakcijā par tulku. Pēc savas gribas vai piespiesti, bet šajā laikā Munters patiešām sāka sadarboties ar Valsts Drošības komiteju. Kopš 1962.gada viņš laikrakstos “Cīņa”, “Dzimtenes Balss” un “Izvestija” publicēja kritiskus rakstus par latviešu trimdas organizācijām, apvainojot tās “pretvalstiskā” darbībā. 1963.gadā tika izdotas Muntera atmiņas “Pārdomas“, kurās viņš nopēla Latvijas brīvvalsti un savus bijušos kolēģus. 1964.gadā Munteru iecēla par čekas kontrolētās Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs biedru. Savas dzīves gaitas viņš beidza 1967.gada 10.janvārī.

Tieši Muntera sadarbība ar Drošības komiteju pēckara periodā met aizdomu ēnu arī uz viņa rīcību pirms kara. Filmā “Baiga vasara” izmantoti čekas ģenerāļa Pāvela Sudoplatova memuāri, taču nopietni vēsturnieki to atbilstību patiesībai apšauba. Arī vairāki Latvijas politiķi, kas Munteru neieredzēja viņa tuvības ar Ulmani dēļ, savās atmiņās stāsta dažus gadījumus, kas ārlietu ministra rīcību pirms padomju okupācijas parāda visai nepievilcīgā gaismā. Tomēr jāņem vērā, ka savu amata pienākumu dēļ Munteram bieži nācās tikties ar dažādu valstu, tostarp PSRS diplomātiem. Tās bija pieklājīgas un cieņpilnas attiecības, taču filmā Munters attēlots kā gļēvs cilvēks, kas atrodas pilnīgā padomju vēstniecības un čekas varā, lai arī cenšas viņus piemānīt. Tā, protams, nav patiesība.

Filmas veidotāji Munteru padara ne vien par nodevēju, bet arī zemisku zagli, kas, zinādams par tuvojošos padomju okupāciju, ar viltu no Ulmaņa iegūst pilnvaru un grasās piesavināties Latvijas valsts aktīvus ārzemju bankās. Tiek apspēlēts fakts, ka 1940.gada 17.maijā izdoto ārkārtējo pilnvaru tekstu valsts kanceleja nosūtīja Munteram, bet viņš to nenosūtīja tālāk sūtnim Londonā. Šī pilnvara deva tiesības ārkārtas situācijā sūtnim Zariņam rīkoties ar valsts līdzekļiem, tāpat visu kustamo un nekustamo mantu, kas atradās ārzemēs. Šīs pilnvaras stātos spēkā automātiski, ja kara dēļ Latvijas valdība kļūtu rīcībnespējīga. Tā arī notika, kad Latviju okupēja PSRS karaspēks. Munters bija konformists un pēc kara arī kolaboracionists, tātad diezgan pērkams cilvēks, taču šis fakts neattiecas uz naudu. Munters spēja pielāgoties apstākļiem, taču nebija zaglis.

Vilhelms Munters filmā (aktieris Uldis Dumpis) un dzīvē.

Andrejs Ēķis un Aigars Grauba intervijās ne reizi vien teikuši, ka viņiem nav svarīga notikumu vēsturiskā precizitāte, bet gan filmas dramaturģijas likumi. Šāda pieeja varbūt būtu pieņemama filmā par senlaikiem, kad precīza vēsturiskā patiesība īsti nemaz nav zināma, taču ne kinodarbā par mūsu neseno vēsturi, kur katrs personāžs un notikums ir labi dokumentēti. Nav nekas peļams, ja mākslas darbā uz reālu vēsturisku notikumu fona darbojas scenārista izdomāti personāži, taču ir pilnīgi nepieļaujami, ka tiek nepamatoti noniecinātas reālas un mūsu valsts vēsturē nozīmīgas personības.

Nav saprotams, kāpēc cilvēki, kam tik maz rūp vēsturiskā patiesība, tik ļoti tiecas radīt tieši vēsturiskas filmas. Manuprāt, Ēķi un Graubu no šādu filmu veidošanas būtu jātur pa gabalu. Tiesa, viņu pēdējais darbs “Sapņu komanda 1935″, kas stāsta par Latvijas izlases negaidīto uzvaru pirmajā Eiropas basketbola čempionātā, ir visai baudāms kino, lai gan arī tur ir vēsturiskas neprecizitātes, piemēram, filmā redzamo pašreizējo Ministru kabineta ēku uzcēla tikai 1938.gadā, turklāt tolaik tā bija Tiesu pils. Taču “Baigajā vasarā” un “Rīgas sargos” pieļauto smago faktoloģisko kļūdu dēļ to sākuma titros, tāpat kā uz tabakas izstrādājumiem vai alkohola reklāmās, būtu liekams brīdinošs uzraksts:
Uzmanību! Šī filma nopietni kaitē jūsu vēstures zināšanām!

Tuvojoties Latvijas valsts simtgadei, mūsu kinematogrāfisti strādā pie vairāku vēsturisku filmu uzņemšanas. Lielas cerības liekamas uz Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis” ekranizējumu, tāpat Māra Martinsona filmu “Namejs”, ka taps pēc rakstnieka Laimoņa Pura tetraloģijas “Degošais pilskalns”. Taču jau atkal izskanējušas runas, ka Grauba un Ēķis ķeršoties paši pie sava “Nameja” projekta. Vai tiešām tik ļoti sakārojies kārtējo reizi izgāzties visas pasaules priekšā? Martinsonu šim duetam tikpat nepārspēt, turklāt, kam mums vajadzīgas divas filmas par vienu tēmu? Ir pienācis laiks radīt patiesi nopietnas, uz vēsturiskiem faktiem balstītas filmas, kas veicinātu īstu patriotismu Latvijas sabiedrībā, nevis mākslinieciski lētus Holivudas štampus.

Noslēdzot šīs pārdomas, vēlos apsveikt visus Latvijas patriotus 11.novembrī - Lāčplēša dienā! Ar klusuma mirkli un iedegtu svecīti pieminēsim mūsu patiesos varoņus - latviešu karavīrus, kas par Latvijas brīvību cīnījās un dzīvības atdeva strēlnieku, Latvijas armijas, latviešu leģiona un nacionālo partizānu rindās. Slava varoņiem! Dievs, svētī Latviju!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts