17
1918.gada 18.novembrī Rīgas pilsētas 2.teātrī (tagad Nacionālais teātris) latviešu sabiedrisko organizāciju izveidotā Tautas padome pasludināja Latvijas Republiku kā patstāvīgu, neatkarīgu, demokrātisku valsti. 1990.gada 4.maijā PSRS okupētās Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu. Divas reizes viena gadsimta laikā Dievs dāvāja latviešiem iespēju kļūt brīviem un neatkarīgiem, pašiem veidot savu valsti un lemt tās nākotni. Tā ir privilēģija, kāda nav daudzām par mums daudz lielākām tautām, kas gadu desmitiem un pat simtiem cīnās par savu brīvību, tomēr nav spējušas to sasniegt.
Valstiskie veidojumi pasaulē, īpaši Eiropā, gadsimtiem ilgi radušies nevis saskaņā ar tautu un tautību apdzīvoto zemju robežām, bet iekarošanas, apspiešanas un teritoriju pievienošanas rezultātā. Šī iemesla dēļ vairākām tautām, lai gan tās dzīvo pašu vēsturiskajā dzimtenē, nav savas valsts, un viņu dzimtā zeme iekļauta citas tautas pārvaldītā valstī. Tāds liktenis, piemēram, ir Dienvidtiroles iedzīvotājiem, kas faktiski būdama viena tauta ar tiroliešiem Austrijā, ir politiski atdalīti no pārējās Tiroles un pakļauti Itālijas jurisdikcijai. Vai arī baski - tauta ar senu vēsturi, valodu un kultūru, kas savu valsti - Euskadijas republiku - uz īsu brīdi spēja izveidot tikai Spānijas pilsoņu kara laikā 1936.gadā, bet jau pēc gada to likvidēja Franko režīms.
Ir mazākumtautības, kas gadsimtiem dzīvo citas tautas teritorijā un ar laiku kļūst par šīs zemes pamatiedzīvotājiem. Tāda ir zviedru minoritāte Somijā un savulaik arī mūsu pašu vācbaltieši. Dažkārt etniski dažādi un dažādās valodās runājoši reģioni brīvprātīgi apvienojas kopīgā valstī, kāda ir Šveices konfederācija. Tāpat ir zemes, kur dzīvo tik daudz dažādu tautu un tautību, ka izveidot katrai savu valsti nemaz nav iespējams. Taču ir valstis, kur vienā politiski ekonomiskā sistēmā mākslīgi apvienotas dažādas, kultūras un valodas ziņā dažkārt pat ļoti atšķirīgas tautas. Piemēram, Beļģija šādu atšķirību dēļ reizēm nav spējusi politiski normāli funkcionēt. Vai tādā gadījumā nebūtu labāk, ja Flandrija pievienotos Nīderlandei, bet franciski runājošie valoņi kļūtu par Francijas pavalstniekiem? Nesaskaņas pazustu pašas no sevis.
Mūsdienu pasaulē liegt pašnoteikšanās tiesības tautām, kas morāli un politiski nobriedušas savai valstij, nav ne demokrātiski, ne taisnīgi. Lielākā tauta pasaulē, kam nav savas valsts, ir kurdi, kas sadalīti dzīvo Turcijā, Irākā, Irānā un Sīrijā. Tomēr pasaules sabiedrība nesteidzas palīdzēt šai 40 miljonus lielajai tautai sasniegt ilgi loloto mērķi - neatkarīgu valsti. Lieki teikt, ka valstis, kuru teritorijā kurdi dzīvo, kategoriski atsakās piešķirt tiem kaut mazāko patstāvību. Tās gan lielākoties ir autoritāras musulmaņu zemes, tomēr Turcija ir NATO dalībvalsts un pretendē uz dalību Eiropas Savienībā. Arī demokrātiskās Rietumvalstis nemaz tā netiecas ievērot tautu pašnoteikšanās tiesības, ja tas skar viņu teritoriālo integritāti. To labi parāda Katalonijas piemērs.
Šķiet, latviešiem, kas gadsimtiem ilgi atradušies svešu varu pakļautībā un pēdējā gadsimta laikā piedzīvojuši gan savas valsts izveidošanu, gan tās zaudēšanu un atkalatdzimšanu, citu tautu ilgām pēc pašnoteikšanās vajadzētu būt tuvām un saprotamām. Atcerēsimies paši savas sajūtas un cerības uz pasaules atbalstu, kad cīnījāmies par neatkarību. Tagad sākam to pamazām aizmirst. Skotijas neatkarības referenduma laikā daudzi šajā zemē dzīvojošie latvieši atbalstīja skotu tautas centienus, taču bija arī tādi, kas balsoja pret, jo Skotijai iegūstot neatkarību, teorētiski varētu samazināties sociālie pabalsti iebraucējiem. Kārtējo reizi svešā zemē iebraukušie laimes meklētāji savtīgu motīvu dēļ klaji ignorēja pamatiedzīvotāju intereses! Ko mēs varam pārmest Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem, ja paši rīkojamies tāpat?
Skoti nav briti - šādi Skotijas iedzīvotāji cenšas pārliecināt pasauli par Skotijas neatkarību.
Latvijā novērojama diezgan vienaldzīga attieksme pret citu tautu neatkarības centieniem, īpaši, ja tās dzīvo kādā no bagātajām Rietumvalstīm. Daudzi, iespējams, domā: tā ir tik turīga zeme, ko viņiem vēl vajag?! Esam aizmirsuši, ka PSRS laikos mums ne visai patika, ja ārzemnieki mūs nosauca par krieviem, jo mēs tādi nebijām. Tagad paši rīkojamies līdzīgi - Katalonija joprojām tiek saukta par Spāniju, Dienvidtiroles sportistus sporta komentētāji konsekventi dēvē par itāļiem, visi skoti un velsieši mums ir angļi. Nav arī pārāk daudz latviešu, kas aktīvi iestātos, piemēram, par Tibetas neatkarību. Daudziem šīs lietas gluži vienkārši neinteresē. Savu valsti esam izcīnījuši un vairs nespējam iejusties to tautu ādā, kas par brīvību vēl tikai cīnās.
Var jau būt, ka vienkāršajam cilvēkam patiešām grūti saprast svešās zemēs dzīvojošu tautu etniskās un kultūras atšķirības, taču atšķirt politisku iekārtu, kur cilvēka tiesības un brīvības tiek cienītas, no autoritāras diktatūras, gan nevajadzētu būt problēmai. Tomēr izrādās, ka politiskās konjunktūras dēļ esam gatavi pievērt acis uz cilvēktiesību pārkāpumiem un draudzēties ar visiem, kas var mums atnest kaut mazāko labumu. Ievērojamu palīdzību pēc neatkarības atjaunošanas Latvijai sniedza Ķīnas Republika Taivānā. Taču pietika komunistu Ķīnai izrādīt neapmierinātību, lai mūsu valdība atteiktos no oficiāliem kontaktiem ar šo zemi. Demokrātiskas zemes vietā mēs izvēlējāmies komunistu diktatūru, no kādas paši tikko bijām tikuši vaļā. Šāds lēmums varbūt bija politiski izdevīgs, taču morāli apšaubāms.
Ķīnas Tautas Republika ir liels spēlētājs pasaules politikā un neviens nevēlas ar to strīdēties. Arī Latvijai tas nav jādara. Var piekrist “vienas Ķīnas” koncepcijai ar Taivānu kā tās neatņemamu daļu, tomēr nekur nav teikts, ka vienotai Ķīnai obligāti jābūt komunistiskai. Kāpēc līdztekus diplomātiskajām attiecībām ar Pekinu mēs nedrīkstētu uzturēt kontaktus arī ar brīvās Ķīnas valdību Taivānā, uzsverot, ka Ķīnas atkalapvienošanās panākama miermīlīgām un demokrātiskām metodēm? Tāpat mums kā ANO un ES dalībvalstij ir laiku pa laikam jāaizrāda Ķīnas vadītājiem, ka cilvēktiesību ievērošana ir katras valsts pienākums, iestājoties arī par 1950.gadā okupētās Tibetas jautājuma godīgu atrisināšanu. Taču mēs nekritiski turpinām jūsmot par Ķīnas ekonomiskajiem panākumiem, piemirstot komunistu režīma noziegumus cilvēktiesību jomā. Līdzīgi ir ar postpadomju autoritārajiem režīmiem Vidusāzijā, ar kuriem attiecības pasludinātas par prioritāti.
Jau gadu desmitiem tibetieši cīnās par savas zemes brīvību.
Esiet pragmatiski! - tā latviešus ik dienas cenšas pamācīt labvēļi gan Austrumos, gan Rietumos. Jo politikā nav draugu, politikā ir tikai intereses. Arī vadošās demokrātijas taču mēdz draudzēties ar dažāda ranga diktatoriem, ja tas ir izdevīgi. Kā saka - lai arī maitas, tomēr mūsējie! Latvija ātri apguvusi šo divkosīgo morāli. Neneviens jau nesaka, ka mums vispār nevajadzētu veidot ekonomiskās attiecības ar šādām valstīm, tomēr ekonomisko ieguvumu dēļ ir amorāli klusēt par demokrātijas trūkumu un cilvēktiesību pārkāpumiem šajās zemēs. Mēs varam un mums vajag par to runāt gan ar šo valstu vadītājiem, gan sabiedrību.
Ķīna, Krievija, Vidusāzija - tās ir trešās valstis, bet kā lai mēs atbalstām neatkarības centienus kādā no sabiedroto zemēm?! Politiski tas šķiet neiespējami. Tomēr par taisnību jāiestājas vienmēr, nevis tikai brīžos, kad tas ir izdevīgi. Ja pragmatisku apsvērumu dēļ sāksim ignorēt vispārcilvēciskās vērtības un ideālus, var gadīties, ka zināmos apstākļos arī Rietumu lielvalstis sadomā atkārtot ko līdzīgu, piemēram, Molotova - Ribentropa paktam un mazo valstu neatkarību izmantot politiskam tirgum. Varbūt brutāli okupēt mūs arī neļaus, taču atzīt mūsu piederību Krievijas ietekmes zonai de facto gan varētu, kā tas jau noticis ar Abhāziju un Dienvidosetiju, un draud notikt arī ar Krimu un, iespējams, Austrumukrainu. Kādēļ gan pārtikušajam Rietumu mietpilsonim karot ar Krieviju politiski maznozīmīgas valstiņas dēļ, ja tā pēc viņa uzskatiem vienmēr piederējusi Krievijai?
Ka Rietumu demokrātijas ne vienmēr ir tik demokrātiskas, ja tiek skartas pašu intereses, parāda notikums ar bijušā premjera Valda Dombrovska neuzmanīgajiem izteikumiem Katalonijas neatkarības sakarā. Uz Katalonijas valdībai piederošās ziņu aģentūras “Agència Catalana de Notícies” jautājumu, vai Latvija atzītu Katalonijas neatkarību, Dombrovskis atbildēja, ka gadījumā, “ja process ir leģitīms, es teorētiski teiktu - kādēļ gan ne”. Sakot “leģitīms process”, Dombrovskis droši vien domāja vispārēju referendumu, ko par leģitīmu atzītu arī Spānijas centrālā valdība. Tomēr spāņi reaģēja ļoti asi - uz Spānijas Ārlietu ministriju tika izsaukts Latvijas vēstnieks, pieprasīts Latvijas valdības paskaidrojums premjera izteikumiem, izskanēja pat draudi bloķēt Dombrovska kandidatūru ES komisāra amatam.
Kas šodien ir galvenie iemesli, kuri dažām tautām vai reģioniem liek domāt par atdalīšanos no metropoles un neatkarīgas valsts izveidošanu? Ekonomika neapšaubāmi ir viens no iemesliem. Reizēm saimnieciski attīstītie reģioni nevēlas uzturēt vājāk attīstītos valsts apgabalus. Nav pat jābūt etniskam vai vēsturiskam pamatojumam - par atdalīšanos runā gan resursiem bagāti Krievijas reģioni Sibīrijā, gan Itālijas ziemeļu provinces, kas vairs negrib barot ekonomiski vājos dienvidus. Un, ja šāds ekonomiski spēcīgs reģions ir arī etniski atšķirīgs no citām valsts daļām, neatkarības tendences top jo īpaši stipras. Tam piemērs ir Katalonija - ekonomiski visattīstītākais Spānijas reģions. Nav brīnums, ka Madrides valdība nevēlas pat dzirdēt par šīs provinces atdalīšanos. Patiesi, nebūtu pareizi atbalstīt kada reģiona atdalīšanos no valsts vienīgi ekonomisku apsvērumu dēļ, taču, ja runa ir par tautu pašnoteikšanās tiesībām, centieni atdalīties kļūst visnotaļ likumīgi.
Tomēr visnozīmīgākā motivācija izveidot savu valsti, ir tautu etniskās savdabības un valodas saglabāšana un aizsardzība. Valstis nereti cenšas ierobežot mazākumtautību valodu lietošanu. Šī iemesla dēļ ķeltu tautas - skoti, īri, velsieši - savulaik zaudēja savu valodu un tikai ar grūtībām to atgūst. Tāpat ilgajos zem zviedru un dāņu kundzības pavadītajos gados savu seno valodu pazaudēja norvēģi, kas šobrīd lieto mākslīgi izveidotās bokmål un nynorsk valodas. Arī Spānijas valdība iepriekšējos gados centās ierobežot basku un katalāņu valodu lietošanu oficiālā līmenī. Tāpat daudzām tautām liegta politiska un kultūras autonomija vai arī tā ir fikcija. Tomēr nevajadzētu arī pārprast - nav runa par iebraucēju un imigrantu tiesībām, bet savā vēsturiskajā dzimtenē kompakti dzīvojošām tautām, kam to vai citu iemeslu dēļ nav savas valsts.
Taču, vai tādā gadījumā nebūtu jāatzīst arī Abhāzijas un Dienvidosetijas tiesības uz neatkarību, tāpat jāņem vērā Krimas un tā saukto Luganskas un Doņeckas Tautas republiku referendumu iznākums? Iespējams, tā varētu būt, ja vien šī izvēle būtu patiesi brīva, svešas varas neietekmēta un tiktu īstenota vietējo un starptautisko likumu ietvaros. Nevienā no nosauktajiem gadījumiem tā nav. Varas uzurpācija šajos reģionos notika vardarbīgi, ar sveša karaspēka tiešu līdzdalību, pārkāpjot visus iespējamos likumus un pielietojot terora metodes, izvēršot etnisku vai politisku vajāšanu pret citām reģionā dzīvojošām tautām. Šeit pat nav runa par evolūciju, kad pēc klasiskās definīcijas apakšas vairs negrib, bet augšas nevar dzīvot pa vecam, bet klaju ārvalsts militāru iejaukšanos. Ir jāatšķir patiesus tautu neatkarības centienus no impērisku lielvaru manipulācijām ar mērķi sagrābt svešas teritorijas.
Nacionālās atbrīvošanās kustības, kas savā cīņā izmanto teroru un vardarbību, reti gūst pasaules sabiedrības atbalstu un panāk savu mērķu piepildīšanos. Ne baski, ne īru republikāņi, ne kurdi, ne palestīnieši nav panākuši cerēto, kaut izlējuši simtiem nevainīgu cilvēku asinis. Arī čečeni starptautiskās sabiedrības simpātijas baudīja līdz brīdim, kad no varonīgas cīņas ar tehniski un militāri pārāku pretinieku pārgāja uz terora izmantošanu. Terorisms ir drauds jebkurai sabiedrībai, tāpēc šādas brīvības izcīnīšanas metodes atbalstītas netiek.
Citādi ir ar nevardarbīgo pretošanos. Pazīstamākais piemērs šajā jomā ir Indijas neatkarības izcīnīšana Mahatmas Gandija vadībā. Gandijs, būdams viens no nevardarbīgas pretošanās idejas autoriem, izdomāja, kā tauta var miermīlīgā ceļā pārņemt varu vai panākt sev vēlamus valdības lēmumus. Arī Latvija ar nevardarbīgu pretošanos panāca neatkarības atjaunošanu, bet baltiešu apvienotais Baltijas ceļš kļuva par vienu no unikālākajiem brīvības cīņu piemēriem pasaulē. Uz mierīgo iedzīvotāju nevardarbīgo protestu fona varas iestāžu bieži vien pārspīlētā un vardarbīgā rīcība kļūst tik acīmredzama, ka sniedz lielas morālas priekšrocības brīvības cīnītājiem. Tautas gara spēks pat bez ieročiem ir spējīgs uzveikts karaspēku!
Baltijas ceļš - unikāls nevardarbīgas pretošanās un brīvības cīņas piemērs.
Neatkarības kustības Rietumeiropā savus mērķus cenšas sasniegt, izmantojot demokrātiskas cīņas metodes, kas tik ļoti pietrūkst Krievijas un separātistu rīcībai Ukrainā. Krievijas mēģinājums sašķelt citas valsts teritoriālo vienotību no starptautisko likumu viedokļa ir pilnīgi nepieļaujams, tāpat separātistu darbība drīzāk atgādina terorismu nevis tautas pašnoteikšanās tiesību īstenošanu. Arī šo reģionu atdalīšanās motīvi ir visai apšaubāmi. Vispirms, ne jau visi reģiona iedzīvotāji vēlas atdalīšanos. Tāpat šajā teritorijā sarīkotos referendumus nevar uzskatīt par iedzīvotāju brīvas gribas izpausmi, jo tie notika iebaidīšanas un terora apstākļos. Krimas gadījumā pilnīgi ignorēts tika pussalas pamatiedzīvotāju tatāru viedoklis, kuriem vēsturisko apstākļu dēļ būtu piešķirams īpašs statuss savā tēvzemē. Savukārt Ukrainas austrumu un dienvidu reģionos kuplā skaitā dzīvo gan krievi, gan ukraiņi, un šī teritorija vienmēr uzskatīta par daļu no Ukrainas. Būtu pilnīgi nepareizi ņemt vērā tikai vienas tautas vēlmes, ignorējot citu šajā reģionā dzīvojošo tautību viedokli.
Diemžēl daudzas valstis savā likumdošanā iestrādājušas normas, kas mazākumtautībām būtībā liedz jebkādu iespēju iegūt neatkarību. Tieši uz šādiem likumiem balstās Spānijas valdība, aizliedzot Katalonijai rīkot referendumu par neatkarību. Tāpat Krievijā, kas tik kvēli iestājas par Austrumukrainas reģionu tiesībām uz pašnoteikšanos, pat par teorētiski izteiktu iespēju kādam reģionam izstāties no federācijas, draud reāls cietumsods. Šāda rīcība visbiežāk tiek attaisnota ar valsts politiskās un ekonomiskās stabilitātes interesēm. Taču neatkarības kustību darbība rada gadiem ilgu spriedzi un nemieru šo valstu sabiedrībā. Vai to var nosaukt par patiesu stabilitāti? Politiski gudri rīkojās Apvienotās Karalistes valdība, atļaujot Skotijas iedzīvotājiem nobalsot par savu politisko nākotni un jau iepriekš apņemoties šā referenduma rezultātus ņemt vērā. Eiropai Skotijas referenduma norise būtu jāreklamē kā patiesas demokrātijas un šādu jautājumu risināšanas paraugs citām valstīm.
Pateicoties Aukstā kara noteikto ierobežojumu izzušanai, arvien pieaugošajai globalizācijai, tāpat Eiropas integrācijas sistēmas izveidei, kas mazina robežu politisko nozīmi, separātisma tendences daudzviet sākušas izplēnēt. Procesu ietekmē arī ekonomiskie apsvērumi un cilvēku labklājības pieaugums. Tāpat daudzas valstis piešķīrušas lielāku autonomiju un valodas lietošanas tiesības mazākumtautībām. Labs piemērs sekmīgai minoritāšu adaptācijai ir jau minētā Dienvidtirole. Šajā reģionā 2/3 iedzīvotāji ir vācieši, vēl apmēram 4% ir vāciešiem radniecīgie ladīnieši. Dienvidtiroli “itāliskot” centās gan Musolīni režīms, gan demokrātiskā valdība, kas pēc Otrā pasaules kara to mēģināja pievienot kaimiņu provincei, kur dzīvo tikai itāļi. Šī iemesla dēļ tiroliešu radikāļi sarīkoja vairākus terora aktus, bet Austrija jautājumu iesniedza izskatīšanai ANO. Itālija bija spiesta izstrādāt plašu pasākumu kompleksu, kas paredzēja vietējās varas pilnvaru ievērojamu palielināšanu un vācu valodas oficiālu atzīšanu. Divdesmit gadu laikā separātisma problēma tika atrisināta.
Savukārt Katalonijas neatkarības kustību ievērojami sekmēja fakts, ka pārejai no Franko diktatūras uz demokrātisku valsts iekārtu nesekoja apsolītā brīvība reģioniem un mazākumtautību kultūras un valodas pienācīga respektēšana. Lai gan tagad basku un katalāņu zemēm piešķirtas ievērojamas pašpārvaldes tiesības, bet to tautām valodas un kultūras autonomija, tomēr tās nav atteikušās no domas par neatkarīgu valstu izveidi. Diemžēl centrālā vara Madridē atsakās basku un katalāņu neatkarības iespēju pat apspriest un izmanto jebkādus formālus argumentus, lai neļautu šo reģionu iedzīvotājiem brīvi paust savu viedokli. Katalonija, kas izvēlējusies miermīlīgu neatkarības sasniegšanas ceļu, piekāpusies Spānijas spiedienam un pagaidām oficiālu referendumu nerīkos. Tomēr 9.novembrī notika simboliska tautas nobalsošana neatkarības jautājumā. Tajā piedalījās vairāk nekā 2,25 miljoni no 5,4 miljoniem balstiesīgo Katalonijas iedzīvotāju un vairāk nekā 80% atbalstīja provinces neatkarību no Spānijas. Tas parāda katalāņu ciešo apņēmību kādreiz izcīnīt brīvību.
Katalonija būs nākamā neatkarīgā valsts Eiropā! Šādu apņemšanos pauž daudzi katalāņi.
Kaut arī simboliskās nobalsošanas rezultāti nav juridiski saistoši un Spānijas varas iestādes tos nodēvējušas par bezjēdzīgiem, Katalonijas līderis Arturs Mass neoficiālo referendumu uzskata par veiksmīgu, jo tas demonstrē lielas sabiedrības daļas atbalstu neatkarības idejai. Patiesībā gan Basku zemē, gan Katalonijā neatkarības atbalstītāju un pretinieku proporcija, tāpat kā tas bija Skotijā, ir aptuveni 50:50% robežās, svārstoties te uz vienu, te otru pusi. Nebūt nav teikts, ka referendumā noteikti uzvarētu neatkarības piekritēji, tāpēc nav saprotama Spānijas valdības spītīgā nevēlēšanās ļaut Katalonijas pilsoņiem demokrātiski izteikt savu viedokli šajā jautājumā. Šāda valdības nostāja un centieni par katru cenu apslāpēt katalāņu neatkarības ilgas, ilgtermiņā lemti neveiksmei un nevairo tik nozīmīgas Rietumeiropas valsts kā Spānijas prestižu.
Ņemot vērā augstākminēto, Katalonija tomēr varētu būt nākamā valsts Eiropā, kas iegūs neatkarību. Priecē fakts, ka katalāņi tieši latviešus izvēlējušies par paraugu savās neatkarības cīņās. Jau minētais V.Dombrovska paziņojums, Baltijas ceļa fascinējošais piemērs, Mārtiņa Brauna mums tik pazīstamās dziesmas “Saule, Pērkons, Daugava” melodija, ko katalāņi izvēlējušies par savas cīņas dziesmoto simbolu - kataloniešu acīs latvieši kļuvuši par viņu neatkarības galvenajiem atbalstītājiem Eiropā. Spānijas centrālā vara neatkarības piekritējus sauc par nacionālistiem un ekstrēmistiem. Tas nav nekas jauns - arī latviešiem savulaik tika adresēti šādi apzīmējumi. Tomēr katrai tautai ir neatņemamas, Dieva dotas tiesības uz pašnoteikšanos, un, ja reiz tiek atzīts, ka spāņi un katalāņi ir dažādas nācijas, nav vērā ņemamu argumentu, kas liegtu tiem savu valsti.
Latvieši, novērtēsim to, ka mums ir sava valsts. Godāsim senču reiz izcīnīto brīvību un viņu izlietās asinis, lai šāda valsts varētu pastāvēt. Neļausim savtīgām materiālām un politiskām interesēm aizstāt mūsu patiesās vērtības un ideālus. Nebūsim vienaldzīgi pret citu tautu ilgām pēc neatkarības un atbalstīsim nācijas, kas par savu brīvību vēl tikai cīnās. Sveicam visus Latvijas patriotus mūsu valsts dzimšanas dienā! Lai jums jauki un saulaini šie svētki! Dievs, svētī Latviju!
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
