30
1897.gada rudenī respektablais Ņujorkas laikraksts “The Sun” saņēma vēstuli. Tajā ar maza bērna roku bija rakstīts:
Mīļais redaktor! Man ir 8 gadi. Daži no maniem mazajiem draugiem apgalvo, ka Ziemassvētku vecīša neesot. Tētis teic: “Ja tu viņu redzi nodrukātu laikrakstā “The Sun”, tad viņš ir.” Lūdzu, pasakiet man patiesību, vai Ziemassvētku vecītis ir?
************************ Virdžīnija O’Henlone
Vēstuli nodeva vienam no laikraksta redaktoriem Frensisam Čērčam, kas bija pazīstams ar spēju pacelties pāri ikdienišķajam un sarežģītus jautājumus aplūkot no filozofiska skatu punkta. Viņa pastāvīgo redaktora sleju laikraksta 7.lappusē bija iecienījuši daudzi lasītāji. Sākumā Čērčs negribēja atbildēt uz tik jūtīgu jautājumu un nolika vēstuli malā, taču vēlāk piekrita uzrakstīt mazajai Virdžīnijai. Tapa redaktora sleja, kas joprojām ir citētākais un publicētākais avīžraksts angļu valodā rakstošās preses vēsturē un kļuvis par neatņemamu amerikāņu Ziemassvētku tradīcijas daļu. Lūk, ko Frensis Čērčs astoņgadīgajai Virdžīnijai atbildēja:
JĀ, VIRDŽĪNIJA, ZIEMASSVĒTKU VECĪTIS IR!
Virdžīnija, taviem mazajiem draugiem nav taisnība. Viņus ietekmējis skeptiskā laikmeta radītais skepticisms. Viņi netic, ja neredz. Viņi domā, ka neeksistē nekas, kas nav saprotams ar viņu mazo prātu. Bet visi prāti, Virdžīnija, vai tie būtu pieaugušo vai bērnu prāti, ir mazi. Šajā lielajā Visumā cilvēks ir kukainis, skudra, kura ierobežotais saprāts cenšas izprast neizmērojamo pasauli, mēģinot ar prātu aptvert visu patiesību un zināšanas.
Jā, Virdžīnija, Ziemassvētku vecītis ir. Viņš pastāv tāpat, kā pastāv mīlestība, dāsnums un uzticība, un tu zini, ka šīs īpašības ir izplatītas un dod tavai dzīvei lielāko skaistumu un prieku. Ak, cik garlaicīga būtu pasaule, ja tajā nebūtu Ziemassvētku vecīša! Tā būtu tikpat garlaicīga, kā tad, ja tajā nebūtu Virdžīnijas. Ja nebūtu bērnišķīgas ticības, nebūtu dzejas, nebūtu romantikas, kas padara mūsu dzīvi jaukāku. Mums tad nebūtu nekādu citu prieku, kā vien tas, ko sajūtam un redzam. Mūžīgā gaisma, ar ko piepildīta bērnības pasaule, tiktu izdzēsta.
Virdžīnija O’Henlone un viņas vēstules oriģināls.
Neticēt Ziemassvētku vecītim! Tikpat labi tu varētu neticēt fejām! Pat ja tavs tēvs nolīgtu cilvēkus, kas ielūkotos katrā skurstenī Ziemassvētku vakarā, lai notvertu Ziemassvētku vecīti, bet neviens no viņiem neredzētu vecīti rāpjamies lejā, ko gan tas pierāda? Neviens nav redzējis Ziemassvētku vecīti, bet tas vēl neliecina, ka Ziemassvētku vecīša nav. Visreālākās lietas pasaulē ir tās, kuras neviens bērns vai pieaugušais nav redzējis. Vai tu esi kādreiz redzējusi fejas dejojam zālienā? Protams nē, bet tas nav pierādījums, ka viņu tur nav. Neviens nevar iedomāties vai iztēloties visus brīnumus, kādi nav redzēti vai ir neredzami šajā pasaulē.
Tu vari saplēst bēbīša grabulīti un palūkoties, kas rada troksni tā iekšienē, bet priekškaru, kas sedz neredzamo pasauli, pat visspēcīgākais vīrs, pat visu spēcīgāko vīru, kādi jebkad dzīvojuši pasaulē, apvienots spēks, nespētu pārplēst. Tikai ticība, iztēle, dzeja, mīlestība, romantika spēj pavērt šo priekškaru un atklāt skatienam pārdabisko skaistumu un godību aiz tā. Vai tas ir īsts? Ak, Virdžīnija, bez tā nekas cits šajā pasaulē nav īsts un paliekošs.
Frensis Čērčs un fragments no laikraksta “The Sun” redaktora slejas.
Neesot Ziemassvētku vecīša! Paldies Dievam, viņš dzīvo un dzīvos mūžīgi. Pat pēc tūkstoš gadiem, Virdžīnija, nē, pat pēc desmit reiz desmit tūkstoš gadiem, viņš vēl arvien turpinās priecēt bērnu sirdis!
****
Kāds laikraksta redaktoram varētu pārmest, ka viņš pārāk daudz vārdu un emociju velta, lai stiprinātu maza bērna ticību izdomātam pasaku tēlam, nevis stāsta par Ziemassvētku patieso gaviļnieku Jēzu Kristu. Šiem kritiķiem būtu taisnība, ja vien Frensisa Čērča nodoms būtu bijis veicināt Ziemassvētku vecīša kultu. Taču Čērča atbildē mazajai Virdžīnijai uzsvars nav likts uz Ziemassvētku vecīti, bet bērna fantāziju pasauli, bērna sapņiem un iztēli - visu, kas paceļas pāri pelēkajai ikdienai, kas ir tīrs un nesamaitāts šajā grēka cauraustajā pasaulē. Runa ir par nevainīgo, tīro bērna ticību.
Frensis Čērčs bija kristietis, mācītāja dēls. Tomēr atbildē Virdžīnijai O’Henlonei viņš necentās sagraut viņas bērnišķīgo ticību Santa Klausam, bet runāja par neredzamās pasaules krāšņumu un godību, ko ieraudzīt spēj tikai tīra, uzticīga un mīloša sirds. Tas nekas, ka Virdžīnija tobrīd vēl tic Ziemassvētku vecītim, Lieldienu zaķim un pļavas laumiņām. Gan pienāks arī laiks, kad viņas tīrā, skaidrā bērna sirds un bērnišķīgā ticība būs vajadzīga, lai atsauktos Kristus mūžīgajam aicinājumam.
Mums katram ir vajadzīga šī bērna ticība. Jēzus teica: “Kas Dieva Valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā” (Lūkas ev. 18:17). Kristus šeit nerunā par vecumu, bet bērnišķīgu ticību. Bērns neraizējas par ikdienas rūpēm un problēmām, bet paļaujas, ka vecāki tās atrisinās. Bērns nebēdā par apkārtējās pasaules ļaunumu, jo vecāku paspārnē jūtas drošs un pasargāts. Bērns pilnībā uzticas savam tēvam un mātei. Arī mums vajadzīga šāda ticība - lai kas notiktu, mēs zinām, ka atrodamies drošajās Debesu Tēva rokās. Dieva Vārds teic: “Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu” (Romiešiem 8:28).
Bet, kā lai iemīl, ja nepazīst? Un, kā lai iepazīst, ja netic? Un, kā lai notic, ja nav dzirdējuši? Kā lai pastāsta bērnam par Dieva Dēla nākšanu pasaulē, ja paši neesam piedzīvojuši šo brīnumu? Tā ir Draudzes un katra kristieša atbildība, lai pasaule uzzinātu par savu Glābēju. “Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai” (Marka ev. 16:15) - skan Kristus Lielā pavēle. “Ticība nāk no sludināšanas” (Romiešiem 10:17). Kad Svētais Gars sludināto Vārdu klausītāju sirdīs savieno ar ticību, Ziemassvētki kļūst par daudz dziļāku un nozīmīgāku notikumu nekā tikai dāvanu, Ziemassvētku vecīša un izpušķotas eglītes svētkiem.
Bērna ticība - mums tik ļoti tās pietrūkst! Padodoties šīs pasaules spiedienam, gada nogalē tiekam ierauti steigas, iepirkšanās un dāvanu gādāšanas trakajā virpulī, nereti pazaudējot šo svētku galveno saturu. Arī kristieši mēdz būt tik ļoti aizņemti kalpošanā draudzē un citās aktivitātēs, ka pēc svētkiem jūtas iztukšoti un pārguruši. Svētku laiks, kam vajadzēja atnest prieku un gandarījumu, ir pārvērties drudžainā, stresa pilnā skrējienā.
Nav nekas slikts eglītes pušķošanā, dāvanās un pat ne Ziemassvētku vecītī, ja vien paturam prātā, kam par godu īsti svinam šos svētkus. Ja Ziemassvētku centrā nav Kristus, bet kaut kas cits, mēs vilsimies. Vēsture atklāj, ka Virdžīnijas draugu vecāki bija nabadzīgi ļaudis, kas nespēja saviem bērniem sagādāt svētku dāvanas, tāpēc stāstīja tiem, ka tāda Ziemassvētku vecīša nemaz nav. Esam arī dzirdējuši par tā dēvēto Ziemassvētku depresiju, kas piemeklē ļaudis, kam nepietiek naudas, lai nopirktu visu, ko tiem uzspiež materiālistiskā pasaule. Citi cieš no tā, ka sabiedrība un nereti arī Baznīca Ziemassvētkus pasludina par ģimenes svētkiem, taču viņiem nav ģimenes vai arī viņi jūtas vientuļi šajā sabiedrībā. Ja tavu svētku centrā nav Kristus, tu agri vai vēlu neglābjami vilsies.
Tikai uzticoties Dievam kā mīlošam Tēvam un Kristum kā Glābējam, mēs iegūstam patiesu brīvību. Šī brīvība atnes mieru un prieku jebkurā dzīves situācijā. Ar šo brīvību mēs varam svinēt svētkus pat tad, ja visapkārt trako vētras un negaisi, esam vieni vai mums nav tik daudz naudas, cik gribētos. Tēva rokās mēs vienmēr esam drošībā un pasargāti. Dieva Vārds teic: “Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis” (Psalmi 23:1-4). Ja mums ir šāda ticība, nekas mūs nespēj izraut no Dieva rokas. Tad varam svinēt svētkus arī tad, ja materiālajā ziņā šajā pasaulē mums nav nekā, jo mūsu sirdis pilda miers, prieks un mīlestība.
“Laikmeta zīmju” veidotāji novēl saviem lasītājiem Jaunajā gadā vienmēr paturēt bērna skaidro ticību, uzticībā satverot Tā vareno roku, Kurš mūs vada Kristus uzvaras gājienā! Lai Kungs Kristus ir mūsu un jūsu Glābējs, Atbrīvotājs, Taisnotājs, Dziedinātājs, Brālis un Draugs!
Svētībām bagātu Jauno gadu!
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
Kāpēc ziemas vidū esošos svētkos tiek uzspiesta kaut kāda džeka dzimšana, kas reāli notika vasarā. Ja mēs smejamies par pareizticīgo šķībo kalendāru, kas gadiem ejot nobīdījās arvien vairāk, tad kā dzimšanas diena var nobīdīties par bezmaz pusgadu?
Nu tad nākošajā gadā, tik par to pasiesību!
Lūdzu,
Evaņģēlijos nekur nav minēts precīzs Jēzus piedzimšanas laiks. Arī pēc citiem minētajiem faktiem to precīzi izsecināt nevar. Bībeles pētnieku un teologu domas dalās - vieni saka, ka tas noticis kaut kad pavasarī vai vasaras sākumā, citi - septembrī, oktobrī. Tā kā precīzs darums nebija zināms, Baznīca savulaik Kristus piedzimšanas dienu kā svinamu noteica ap ziemas saulgriežu laiku, lai tautas tradīcijās nomāktu pagānisko svinēšanu.
Tiktāl par vēsturi. Bet tagad parunāsim par mums. Ja kāda dzimšanas diena precīzi nav zināma, vai mums vispār tā nebūtu jāpiemin? Jo īpaši, ja šī persona mums ir svarīga. Un Kristus piedzimšana ir svarīga ne vien atsevišķiem cilvēkiem, bet visai pasaulei. Neredzu iemesla to nesvinēt. Ja vēsturiski ir iegājies to atzīmēt 25.decembrī, kāpēc kaut ko mainīt? Kāda gan datumam nozīme. Svarīga ir Persona, kura dzimšanas dienu svinam.