Laikmeta zīmes

Pieņemts uzskatīt, ka tā sauktā seksuālā revolūcija iesākās 20.gadsimta 60.gados hipiju kustības un “brīvās mīlas” ideoloģijas ietekmē. Taču tā nav. Ko Rietumu pasaule piedzīvoja gadsimta vidū, padomju Krievija pamēģināja jau gadsimta sākumā. 1917.gada 19.decembrī, tūlīt pēc pazīstamajiem dekrētiem “Par mieru” un “Par zemi”, parādījās arī dekrēts “Par laulības atcelšanu” un dekrēts “Par civillaulību, par bērniem un par ierakstīšanu civilstāvokļa aktu grāmatā”. Vienlaikus tika pieņemts dekrēts “Par soda atcelšanu homoseksuālistiem”. Kādu brīdi “jutekliskuma dumpis”, kā to nodēvēja Ļeņins, bija viens no Padomju Krievijas un pēc tam arī Padomju Savienības valstiskuma pamatiem. Tas bija mērķis, uz ko jātiecas visiem “uzvarējušā proletariāta” valsts iedzīvotājiem.

20.gadu seksuālās revolūcijas lozungi Padomju Krievijā izrietēja no marksisma klasiķu - Kārļa Marksa, Fridriha Engelsa, Augusta Bēbeļa un citu izstrādātās teorijas. Šī teorija paredzēja monogāmās ģimenes institūta sabrukumu un pāreju uz seksuālo vajadzību apmierināšanu “brīvās mīlas” apstākļos. Tā Engelss savā rakstā “Par ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanos” apgalvoja, ka buržuāziskās iekārtas radītā ģimene ir novecojusi parādība, bet vīra un sievas savstarpējā uzticība veicina ekspluatatoru morāli un ļauj pret sievieti izturēties kā preci. Līdzīgi kā vīrs ir pakļāvis sievu, valsts pakļaujot strādnieku šķiru. Nebūs ģimenes, nebūs arī apspiestības. Monogāmija esot tikai veids, kā kapitālisti strādnieku šķirai atņemtos labumus var likumīgi nodot tālāk mantojumā saviem bērniem.

Arī Krievijas komunistu vidū “juteklisma un seksualitātes” jautājums bija aktuāls ilgi pirms 1917.gada apvērsuma. Vladimirs Ļeņins jau 1904.gadā rakstīja, ka “juteklisma enerģijas atbrīvošana, kas netiks novirzīta ģimenisko pseidovērtību atbalstam, ļaus to izmantot sociālisma uzvaras veicināšanai”. Neraugoties uz laulību ar Nadeždu Krupskaju, Ļeņinam bija mīlas sakars ar franču izcelsmes krievu revolucionāri feministi Inesi Armānu, ko viņš pat necentās slēpt. Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas III kongresā 1905.gadā vienam no boļševiku tā laika idejiskajiem vadītājiem Ļevam Trockim tika uzticēts izstrādāt jaunu koncepciju dzimumu savstarpējām attiecībām, gadījumā, ja boļševiku partijai izdotos tikt pie varas.

Komunistiskā seksa trijstūris -
Vladimirs Uļjanovs-Ļeņins (centrā), viņa sieva Nadežda Krupskaja (pa kreisi)
un mīļākā Inese Armāna (pa labi).

1911.gadā Trockis rakstīja Ļeņinam: “Nav šaubu, ka seksuālā apspiestība ir galvenā cilvēka paverdzināšanas forma. Kamēr pastāv šāda apspiestība, nevar būt ne runas par patiesu brīvību. Ģimene kā buržuāziska institūcija ir pilnībā sevi izsmēlusi. Par to strādniekiem ir jāstāsta”. Ļeņins viņam atbildēja: “…Un ne tikai ģimene. Visi ar seksualitāti saistītie aizliegumi ir jāatceļ [..] Mums ir ko mācīties no sufražistēm (agrīnās feministu kustības dalībnieces - Red.) - arī viendzimuma mīlestības aizliegums ir jāatceļ”.

Kā tas sākās

Kad 1917.gada oktobrī boļševiki kļuva par noteicējiem Krievijā, cita starpā viņi pasludināja cīņu arī pret iepriekšējā režīma “uzspiestajām seksuālajām važām” tradicionālās ģimenes formā. Tika atceltas baznīcas laulības un noteikts, ka šķirties var tikpat brīvi kā apprecēties un cik reižu vien grib. Reģioniem tika dotas norādes aktīvi cīnīties “par jaunu ģimenisku vērtību radīšanu”. Dažos reģionos šo rīkojumu saprata pārāk burtiski, uzskatot, ka līdz ar zemi, fabrikām un citu mantu nacionalizācijai jāpakļauj arī… sievietes.

Padomju propagandas plakāti cīņā par sievietes atbrīvošanu no ģimenes “verdzības”.

1918.gada 28.februārī Saratovas guberņas Tautas komisāru padome izdeva dekrētu “Par privātīpašuma atcelšanu attiecībā uz sievietēm”, kas stājās spēkā 1.maijā. Tā preambulā bija teikts: “Sociālā netaisnīguma un likumīgo laulību iespaidā labākie daiļā dzimuma eksemplāri atrodas buržuāzijas īpašumā, ar ko tiek izjaukts pareizais cilvēku dzimuma turpināšanas balanss”. Saskaņā ar dokumentu, visas sievietes vecumā no 17 līdz 30 gadiem, izņemot tās, kurām ir vairāk par pieciem bērniem, tiek “izņemtas” no privāta pārvaldījuma un pasludinātas par tautas kopīpašumu. Katram vīrietim ir tiesības “lietot” vienu sievieti ne biežāk kā četras reizes nedēļā un ne ilgāk kā trīs stundas dienā. Bijušajiem vīriem tika atļauts savu sievu “lietot” ārpus kārtas, bet ja sieva nepiekrīt “ārpuskārtas seksam” ar bijušo vīru, viņai tiek liegti uzturlīdzekļi. Gadījumā, ja vīrs pretojas dekrētā noteiktajām normām, viņš zaudē jebkādas tiesības uz sieviešu “lietošanu”.

Lai tiktu pie sieviešu “lietošanas” tiesībām, bija jāuzrāda fabrikas komitejas, arodbiedrības vai vietējās padomes izziņa, ka lietotājs pieder proletāriešu šķirai. Katram proletariāta pārstāvim, kas vēlējās “lietot” tautas īpašumu, bija jāmaksā 9% no saviem ienākumiem, bet neproletāriešiem - 100 rubļi (40% no vidējās algas) mēnesī. No šīm iemaksām bija paredzēts izveidot Tautas paaudzes fondu, kas izmaksātu nacionalizētajām sievietēm, kuras palikušas stāvoklī, 232 rubļus bērnu uzturēšanai, un pensiju tām, kas zaudējušas veselību un vairs nevar veikt savu “proletārisko pienākumu”. Tad nu pēc šā likuma normām sanāca, ka piemēram, skolotājiem, valsts ierēdņiem vai zemniekiem nepietiekamu finanšu līdzekļu dēļ seksa prieki tiktu liegti vispār - tiem atliktu vien noskatīties uz īstenās darba tautas seksuāli pārsātināto uzdzīvi.

“Nāc līdz uz sīkiem krūmiņiem, mans eņģel, balodīt!
…jo man ir partijas biedra karte un mandāts par tavu nacionalizāciju”.

Par laimi šis “eksperiments” beidzās vēl lāgā nesācies. Atklājās, ka oficiālajai varai ar dekrētu nav nekāda sakara - to Saratovas Anarhistu brīvās apvienības vārdā bija sacerējis kāds Mihails Uvarovs. Nākamajā dienā pēc dekrēta izlīmēšanas pilsētas ielās pie Saratovas anarhistu galvenās mītnes sapulcējās satracināts pūlis, galvenokārt sievietes, kas visus dekrēta radītājus solīja pakārt aiz viena orgāna - “tautas īpašuma” - pilsētas centrālajā laukumā. Anarhistu štābs tika izdemolēts. Maskava steidzīgi paziņoja, ka dekrētu sacerējuši revolūcijas ienaidnieki, bet Uvarovu drīz vien noslepkavoja paši anarhisti, atriebjoties par neizdevušos “joku” un anarhistu mītnes izdemolēšanu. Taču “dekrētā” paustās idejas jau bija sākušas savu uzvaras gājienu pa plašo Krievzemi.

Padomju sieviete - tautas kopīpašums

Līdzīgi dekrēti par sievietes atbrīvošanu no ģimenes važām un ģimenes institūta atcelšanu tika izsludināti vairākos Krievijas rajonos - Kronštatē, Vladimirā, Lugā, Orlā, Tambovā, Petrogradas apkārtnē. Dažās vietās sievietēm tika dotas tiesības pašām izvēlēties partneri, turklāt vīrieša piekrišana šādos gadījumos netika prasīta. Ja viņš nepiekrita dzimumsakariem, varēja tikt notiesāts kā “darba tautas ienaidnieks”. Runāja, ka šo dekrētu iniciatores bijušas Ļeņina dzīvesbiedre Nadežda Krupskaja un pirmās boļševiku valdības locekle, karojošā feministe Aleksandra Kolontaja. Viņa tolaik rakstīja: “Komunismā katrai darba sievietei pēc pirmās iekāres ir tiesības pašai sev izvēlēties vīrieti, līdzīgi kā tas notiek pie darba bitēm”.

Valstī turpināja zelt un plaukt sieviešu “nacionalizācija” vai, kā to nosauca smalkāk - “socializācija”. Vadošās direktīvas šajā jautājumā no Maskavas ceļoja uz provinci “darbaļaužu izlemšanai”. Piemēram, Jekaterinodarā no 1918.gada marta sāka īstenot plašu “sieviešu socializācijas” programmu. Dekrēts par to tika publicēts vietējā avīzē un izlīmēts uz reklāmu stabiem. Saskaņā ar šo rīkojumu, visām sievietēm no 16 līdz 25 gadu vecumam bija jāiziet socializācija - jābūt gatavām piekrist seksuāliem sakariem ar darba vīriešiem pēc viņu pirmā pieprasījuma. Šīs akcijas iniciators bija Kubaņas iekšlietu un justīcijas komisārs Bronšteins, kurš vadošajiem boļševikiem izsniedza mandātus noteikta skaita sieviešu “socializācijai”.

Saglabājies kādam biedram Karasejevam izsniegtais mandāts desmit sieviešu “socializācijai”.

Parādījās arī dažādi “sieviešu socializācijas” dekrētu uzlabojumi. Piemēram: “Katrai meitenei, kas sasniegusi 18 gadu vecumu un vēl nav precējusies, jāreģistrējas Brīvās mīlas birojā, pretējā gadījumā viņa tiks sodīta. Reģistrētai personai jāizvēlas sev par vīru 19 līdz 50 gadus vecs vīrietis”. Šāds paziņojums parādījās Vladimiras pilsētā. Pēc tamlīdzīgu “dokumentu” publicēšanas darbaļaudis visā nopietnībā pieprasīja savas “likumīgās” tiesības, bet, ja nu kāda sieviete sūdzējās, kārtību sargājošās institūcijas varasdarbus tomēr nepieļāva. Tiesa, visai drīz sieviešu “nacionalizācijas” vilnis sāka noplakt. Boļševiku vara vēl nebija nostiprinājusies un Ļeņins paziņoja, ka šīs idejas ir pārāk radikālas un darba tauta vēl pārāk neapzinīga, tāpēc to īstenošana tiek atlikta.

Nost ar kaunu!

Vēl viens komunistisks jaunievedums bija nūdisma pārcelšana no pludmalēm uz ielām un ļaužu mitekļiem. 20.gadsimta 20.gadu seksuālā revolūcija Krievijā notika zem lozungiem: “Nost ar kaunu!” Atsevišķi īpaši progresīvi “jaunās formācijas cilvēki” staigāja pa pilsētu ielām pilnīgi kaili, skaļi deklarēdami, ka kauns esot buržuāziska palieka. Daži kaili gāja pat uz darbu, pasitot padusē portfeli ar sviestmaizēm. Petrogradā 1918.gada 19.decembrī ar kailu lesbiešu gājienu pa pilsētas ielām tika atzīmēta gadadiena, kopš spēkā stājies dekrēts “Par laulības atcelšanu”. Trockis savās atmiņās apgalvo, ka par to uzzinot, Ļeņins esot priecīgi izsaucies: “Tā turpināt, biedri!”

Līgas “Nost ar kaunu!” izdota aģitācijas lapiņa.
Uz kundzes krūtīm lenta ar uzrakstu “Nost kaunu!”, bet uz vīģes lapas - “kailā izvirtība”.

Arī Maskavā demonstranti soļoja pa Sarkano laukumu pilnīgi kaili ar sarkanām lentām pār plecu, pieprasot garāmgājējiem pievienoties šim ekshibicionistu gājienam. Kailo proletāriešu idejiskais iedvesmotājs bija Ļeņina partijas uzticamais dēls un Trocka tuvs draugs Karls Radeks, kas soļoja kolonas priekšgalā garām Kremļa senajiem mūriem. Arī mājās Radeks staigāja kails, ar savu izskatu biedējot gan savu māsu, kas dzīvoja kopā ar viņu, gan viņas mazgadīgos bērnus.

Tamlīdzīgas ekstravagances notika ne tikai lielajās pilsētās. Līdzīgi gadījumi fiksēti arī citos padomju valsts rajonos. Kad Simferopolē, Krimā, ar “izglītojošu” misiju ieradās proletāriešu aģitatori ar Vladimiru Majakovski priekšgalā, vietējie pārsteigti ieraudzīja pazīstamo dzejnieku pastaigājoties baltā uzvalkā un viņam līdzās defilējam divas kailas jaunkundzes ar sarkanām lentēm pāri plecu, uz kurām bija uzraksts: “Nost ar kaunu!” Savukārt Krasnodarā analogi “tērpts” orators no tribīnes kliedza: “Nost ar mietpilsonību! Nost ar mācītāju meliem! Mums, komunāriem, nav vajadzīgs apģērbs, kas apsedz ķermeņa skaistumu! Mēs esam saules un svaiga gaisa bērni!”

Šādi tērpi, kas neaizsedz neko, Rietumu brīvo uzskatu jaunkundzēm parādījās vien 20.gadsimta nogalē, bet boļševiku Krievijā tādus nēsāja jau 20.gados. Nost ar kaunu!

Tomēr, ne visi Krievijā bija gatavi šādai “brīvībai”. Tajā pašā Krasnodarā kailuma propagandista tribīne tika apgāzta, bet pats plikais orators piekauts. Arī klimats Krievijā ir ne visai piemērots, lai cauru gadu staigātu apkārt kails. Bez tam vadošās iestādes bija nonākušas pie secinājuma, ka komunisma cēlājiem nepiedien vazāties apkārt plikiem. Pasaule to varētu nepareizi saprast - lūk, līdz kam boļševiki noveduši cilvēkus, ka tiem nav naudas pat drēbēm!

Pirmās “zviedru ģimenes”

Tā sauktajai “zviedru ģimenei”, kad kopā dzīvo vairākas abu dzimumu personas, ar zviedriem ir maz sakara. Šāda tipa kopdzīve ir boļševiku izgudrojums. Līdzīgās “ģimenēs” uz brīvprātības pamata pēcrevolūcijas Krievijā parasti apvienojās 10 - 12 abu dzimumu personas. Gan saimniecība, gan dzimumdzīve komūnai bija kopīgas. Pastāvīgu intīmu pāru veidošanās netika pieļauta, bet tos, kas pārkāpa šo likumu, izslēdza no komūnas. Bērnu ieņemšana šādās komūnās netika atbalstīta, jo rūpes par bērniem varēja traucēt jaunajiem komunāriem celt “gaišo nākotni”. Ja kāds bērns tomēr gadījās, jautājums tika atrisināts revolucionāri - zīdaini atdeva bērnunamā, kur par viņu turpmāk rūpējās valsts.

Ainas no mākslinieka Segeja Merkurova zīmētās komunistu pornoābeces.
Tāda varēja izskatīties gultas dzīve boļševiku organizētajās komūnās.
Ievērojiet, ka dažās seksa ainās piedalās sātans, citās attēlots viendzimuma sekss.

Ar īpašu entuziasmu “atbrīvotā seksa” ieviešanā izcēlās komunistu jaunatne, kas dibināja savas īpašās komjauniešu komūnas. Mierā netika atstāti pat pusaudži - padomju pedagogiem ienāca prāta izveidot abu dzimumu bērniem kopīgas mazo bezpajumtnieku patversmes. Tas tika darīts apzināti, mudinot bērnus pēc iespējas ātrāk pievērsties dzimumdzīvei. Tika uzskatīts - jo vairāk pusaudži nodarbosies ar seksu, jo mazāk tiem paliks laika visādām krimināli sodāmām blēņām.

Komjauniešu seksa orģijas

1918.gada 29.oktobrī Maskavā notika Strādnieku un zemnieku jaunatnes savienību pirmais kongress, kurā tika nolemts dibināt Krievijas Komunistiskās jaunatnes savienību. Jaunās organizācijas statūtos bija punkts: “Katrai komjaunietei jāatdodas jebkuram komjaunietim pēc pirmā pieprasījuma, ja šis komjaunietis regulāri maksā biedra naudu un veic sabiedriski lietderīgu darbu”. Šis punkts komjaunatnes statūtos palika līdz pat 1929.gadam, kad tika pieņemta statūtu jaunā redakcija. Līdzīgi punkti bija arī reģionālajos likumos. Piemēram, Vologdas pilsētas varas iestāžu izdotajā dokumentā teikts: “Katra komjauniete, strādnieču kursu audzēkne vai profesionālās skolas skolniece nav tiesīga atteikt komjaunietim vai strādnieku kursu audzēknim, ja tas izteicis priekšlikumu par dzimumattiecībām. Šī vēlme viņai ir jāizpilda, pretējā gadījumā viņa nevar tikt nosaukta par proletārisko studenti”.

Attēls no 20.gadu revolucionārās preses raksta par dzimumjautājumu. Uz plakāta labajā pusē rakstīts: “Katrs komjaunietis var un viņam ir jāapmierina savas seksuālās tieksmes”. Uz plakāta kreisajā pusē: “Katrai komjaunietei ir pienākums atsaukties viņa aicinājumam, citādi viņa ir mietpilsone”.

Komjauniešu komūnās jaunie partijas kadri nodarbojās gan ar pāru, gan grupveida seksu. Komjauniešu vidū populāri bija arī tā sauktie vakara saieti, kuros jaunie komjaunieši “izmēģināja” jaunās komjaunietes. Šādi pasākumi parasti notika vietējās komjaunatnes komitejas telpās, kur jaunieši sanāca, lai apgūtu šķiru cīņas teoriju un mācītos marksisma klasiķu darbus. Pēc mācību nobeiguma vietējais komjauniešu vadītājs atļāva puišiem izvēlēties sev atbilstošu partneri no meiteņu komjauniešu vidus un orģijas varēja sākties…

Brīvās mīlas ēnas puses

1919.gadā kaut ko no boļševiku “seksa revolūcijas” Stučkas valdīšanas mēnešos dabūja izbaudīt arī Latvija. Par to savā grāmatā “Jaunie mērnieku laiki” stāsta Matīss Kaudzīte. Nav brīnums, ka šādai visatļautībai bija sekas. Ārlaulības bērnu lielais skaits un venēriskās slimības padomju valstī kļuva par parastu parādību. Parādījās jēdziens “dzimumterorisms”, ko Pilsoņu karā izmantoja abas karojošās puses, iesūtot pretinieka teritorijā ar venēriskām slimībām slimas prostitūtas. Strauji pieauga izvarošanu skaits. Šo iemeslu dēļ sabiedrībā sākās plaša diskusija par īsteni komunistisku pieeju dzimumattiecībām. Diskusijā piedalījās arī augstu stāvoši boļševiku vadoņi. Tā Ļeņins sarunā ar vācu marksisti Klāru Cetkinu pauda bažas par jaunatnes attieksmi. Viņš uzskatīja, ka „jaunā” dzimumdzīve drīzāk atgādina buržuju priekamāju. Tai neesot nekāda sakara ar brīvo mīlu komunistu izpratnē. Slāpes gan esot jāremdē, bet vai normāls cilvēks tāpēc gulsies uz ielas un dzers no peļķes?

“Seksuālās revolūcijas” gados padomju valstī zēla un plauka homoseksuālisms.

Pretēju viedokli pauda marksistiskie liberāļi, piemēram, feministe un tautas komisāre, vēlāk padomju vēstniece vairākās valstīs Aleksandra Kolontaja, kas nāca klajā ar teoriju par vīriešu un sieviešu attiecībām bez formālām pienākumu važām. Kā spožs piemērs šai teorijai kalpoja pašas Kolontajas izlaidīgā seksuālā dzīve. Partijas darbinieks Markovs, uzstājoties konferencē “Par sociālās higiēnas jautājumiem” 1924.gadā, teica: “Es brīdinu, ka mums tuvojas kolosāla nelaime tāpēc, ka esam nepareizi sapratuši brīvās mīlas jēdzienu. Iznākums šai brīvajai mīlai ir komunistu saražotie bērniņi… Ja karš mums sagādāja daudz fizisku invalīdu, tad nepareizi saprasta brīvā mīla apbalvos mūs ar daudz lielākiem kropļiem”. Ak, ja viņš zinātu, cik patiess izrādīsies šis pareģojums…

Revolucionāre, padomju politiskā un valsts darbiniece, diplomāte,
zvērināta feministe Aleksandra Kolontaja sludināja neierobežotu seksuālo visatļautību,
savā mūžā pavedinot netiklībā desmitiem vīriešu - precētu un neprecētu.

Pazīstamais angļu rakstnieks Herberts Velss, kurš tajos gados apmeklēja revolucionāro Maskavu, izteicās: “…cik vienkārši var dabūt seksu uzvarējušā sociālisma valstī… pārāk vienkārši…” Neskatoties uz seksa vieglo pieejamību, pāri valstij vēlās izvarošanu vilnis. Tā 1926.gadā tikai Maskavas tiesas vien izskatīja 547 izvarošanas gadījumus, 1927.gadā šādu lietu bija jau 726, bet 1928.gadā - 849. Dzimumnoziegumu pieaugums bija novērojams arī citās PSRS pilsētās. 1926.gada vasarā valsti satricināja “Čubarovas lieta”. Čubarovas šķērsielā Ļeņingradā zemnieci Ļubu Beļakovu pēc kārtas izvaroja 26 komjaunieši - komunistu partijas biedra kandidāti. Labi, ka šoreiz padomju tiesa bija uzdevumu augstumos - sešiem no varmākām tika piespriesta nošaušana, pārējie saņēma ilgstošus cietumsodus.

Atpakaļ pie tradicionālās ģimenes

Līdz ar Staļina nākšanu pie varas, 20.gadu nogalē padomju seksuālajai revolūcijai pienāca gals, jo komunistu vadoņi apjēdza, ka pārlieku liela seksuālā brīvība var saļodzīt valsts pamatus. Pārāk liela uzmanības pievēršana seksualitātes jautājumiem vājināja proletāriešu cīņas sparu. Sākumā no žurnāliem un avīzēm pazuda kailfoto, daži fotogrāfi pat nonāca cietumā par pornogrāfijas izgatavošanu. Pēc tam aizliedza pusaudžu izvirtības, pamatojot to ar speciālistu atzinumu, ka no seksa jāatturas līdz 20 gadu vecumam. Nākamais solis bija monogāmijas reabilitēšana. Sabiedriskā doma atgriezās pie viedokļa, ka “ģimene ir sabiedrības pamatšūniņa”, bet ģimenes tiesību stūrakmens - monogāmija. Morāles normu stabilizēšana kļuva par ideoloģijas jautājumu. “Tikumiska izlaidība” tika oficiāli nosodīta, par ideālu pasludināts askētisks dzīvesveids.

Staļina laikos izdots plakāts cīņai ar prostitūciju un netikumīgu dzīvesveidu.

„Partijas psihiatrs” Ārons Zalkinds publicēja 12 baušļus, kuros deklarēja, ka revolūcijas interešu vārdā proletariāta šķira drīkst iejaukties pilsoņu dzimumdzīvē. 1929.gadā Ļeņingradā nodibināja Viskrievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās Komitejas īpašo komisiju, kuras uzdevums bija izmeklēt „nebiedrisku apiešanos ar sievietēm”, proti, izvarošanas gadījumus. Ar 1930.gadu intīmie jautājumi pilnībā pārgāja valsts kontrolē. Ja indivīds ar savu dzīvesveidu atļāvās pārkāpt vispārpieņemtās tikumības normas, viņu pasludināja par “tautas ienaidnieku”. Tas gan neattiecās uz partijas un valsts augstākajiem vadītājiem, piemēram, Lavrentiju Beriju vai Sergeju Kirovu, par kuru seksuālo “apetīti” klīda leģendas.

1934.gadā tika aizliegti aborti, tajā pašā gadā PSRS Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs Mihails Kaļiņins parakstīja likumu, kas aizliedza un nosodīja dzimumattiecības starp vīriešiem. Interesanti, ka lesbietes tomēr netika pakļautas kriminālvajāšanai. Līdz ar tā sauktās Staļina konstitūcijas pieņemšanu 1936.gadā spēku zaudēja dekrēts “Par laulības atcelšanu”. Liela uzmanība tika pievērsta tam, lai cilvēki nepiekoptu amorālu dzīvesveidu. Kādas fabrikas atslēdznieks zaudēja darbu tikai par to, ka viņam bija intīmi sakari ar divām sievietēm. Dzimumdzīvi uzskatīja par nepieciešamu tikai bērnu radīšanai. Par ideāliem pasludināja platonisku mīlestību, jaunavas godu un pašaizliedzīgu atteikšanos no mīlestības partijas labā.

Ironisks skats uz dzimumdzīvi Staļina laika un pēcstaļinisma perioda padomju īstenībā.
Uzraksts vēsta: “Padomju Savienībā seksa nav!!! Paslēp krūtis, izvelc partijas biedra karti!

1937.gadā pret “tikumiski izvirtušajiem” sākās represijas. Laikraksts „Komsomoļskaja pravda” regulāri ziņoja par tautas ienaidnieku centieniem demoralizēt padomju jaunatni ar buržuāziskiem uzskatiem par mīlu un laulību. Pirmslaulību dzimumsakari tika nosodīti un nosaukti par “neveselīgiem buržuju tikumiem”. Savukārt laulības šķiršana varēja “sasmērēt” komjaunieša vai partijas biedra kadru anketu uz visu mūžu. Muzejos tālākos nostūros tika noslēptas gleznas ar kailiem ķermeņiem. Ārzemju filmas, kurās bija redzamas mīlas ainas, rādīja pusnakts seansos, bet nereti erotiski skati no filmas tika izgriezti un šādas filmas drīkstēja skatīties tikai par 16 gadiem vecāki pilsoņi. “Seksuālās brīvības” laiks bija beidzies.

****

Kaut arī “jutekliskuma atbrīvošanas” murgainās idejas Padomju Krievijā izgāzās un kļuva redzamas tikumu pagrimuma postošās sekas sabiedrībai, daudzi kreisie liberāļi Rietumos sapņoja par kaut ko līdzīgu arī savās mājās. Jau tūlīt pēc boļševiku apvērsuma 1917.gadā daudzi Rietumu liberālie inteliģenti bija sajūsmā par Krievijas seksuālo revolūciju un uzrakstīja par “strādnieku valsti” virkni slavinošu grāmatu. Un, kā nu ne. Boļševiki taču bija pirmie pasaulē, kas organizēja “seksa revolūciju”, legalizēja homoseksuālismu, atbalstīja radikālo feminismu, izstrādāja plānu dzīvei komūnās, kurās visi brīvi kopojas, bet bērnus audzina speciālas valsts iestādes - pirmie, kas sāka cīnīties par visa veida ģimenes saišu vājināšanu un ģimenes institūta pilnīgu sagraušanu.

Padomju propagandisti cīņā ar veneriskajām slimībām. Uz plakāta labajā pusē rakstīts:
“Gadījuma dzimumsakari ir galvenais venerisko slimību izplatīšdanās avots”.
Kreisajā pusē sauklis: “Sargies no sifilisa!

Rietumu demokrātijas zemes uzbrukumu tradicionālajai ģimenei piedzīvoja krietni vēlāk -  20.gadsimta 60.-70.gados. Rietumu “seksuālo revolūciju” ietekmēja trīs galvenie faktori. Pirmais bija antibiotisko medikamentu straujā attīstība, kad deva ārstiem iespēju uzveikt veneriskās slimības, tostarp sifilisu. Līdz 20.gadsimta vidum sifiliss bija gandrīz tikpat bīstams kā mūsdienās AIDS - smagākajos gadījumos iznākums bija letāls. Otrs faktors bija kontracepcijas tablešu ieviešana masveida ražošanā, kas ļāva dzīvot daudz izlaidīgāku dzimumdzīvi, nebaidoties no iespējamām sekām. Trešais faktors bija abortu legalizēšana daudzās pasaules valstīs, kas pilnībā atvēra seksuālās visatļautības slūžas.

Viss, ko šodien dara homoseksuāļu un genderu “revolucionāri”, ir abu seksuālo revolūciju - padomju boļševistiskās un Rietumu liberālās - mūsdienu versija. Visi pasaules kreisie un liberālie spēki šodien aktīvi balso par ikvienu jaunu perversās ideoloģijas “progresīvo” projektu. Eiroparlamentā skatītās Estrellas, Lunačekas un tamlīdzīgas rezolūcijas ir tiešs iepriekšējā gadsimta sātanisko “revolūciju” turpinājums. Krievijas boļševistisko sātanismu nosodījušas daudzas valstis un sabiedrības. Vai atradīsies drosmīgie, kas uzdrošināsies nostāties pret mūsdienu Eiropas un ASV liberālo kultūrmarksistu sātanismu?

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts