Laikmeta zīmes

Je suis Charlie (Es esmu Čārlijs) - 2015.gada janvārī šādu uzrakstu nēsāja daudzi eiropieši, tas bija redzams veikalu skatlogos, aiz automašīnu vējstikliem, uz Eiropas Parlamenta deputātu darbagaldiem. Tā cilvēki pauda solidaritāti satīriskā izdevuma “Charlie Hebdo” redakcijā Parīzē islāma radikāļu sarīkotā terorakta upuriem. Miljoniem cilvēku izgāja Parīzes un citu Eiropas pilsētu ielās, lai deklarētu nelokāmu atbalstu vārda brīvībai un Eiropas liberālajām vērtībām.

Šāda sabiedrības reakcija ir saprotama - 21.gadsimta civilizētajā Eiropā šķiet neiespējami, ka cilvēkus nogalina karikatūru dēļ. Tomēr jāteic, ka Eiropa tikai pļauj to, ko pati iesējusi. Galējs liberālisms un amorāla visatļautība plus gadu desmitiem ilgusī nekontrolētā imigrācija un multikulturālisma uzspiešana Eiropas tautām sāk nest savus indīgos augļus.

Paldies Dievam, Latvijas politiķi, politologi un žurnālisti tūlīt nesteidzās paust atbalstu “Charlie Hebdo” kolektīvam, bet mēģināja uz notikušo paraudzīties objektīvi un izvērtēt arī pašu karikatūristu rīcību. Šis satīriskais žurnāls ir bēdīgi slavens ar to, ka mēdz publicēt klaji provokatīvas un dažādas sabiedrības grupas aizskarošas karikatūras. Tāpēc rodas likumsakarīgs jautājums - vai vārda brīvībai ir robežas?

Liberāļi saka, ka nav. Vārda brīvība ļauj runāt, kritizēt un izsmiet jebko un jebkuru. Nav nekādu ierobežojumu, nekādu tabu, tostarp ticība un reliģija. Citi savukārt uzskata, ka nav ētiski un ir pat nepieļaujami ņirgāties par cilvēkiem, tautām vai valstīm svētām lietām. Joki mēdz būt dažādi. Ir joki garastāvokļa uzlabošanai; ir tādi, kas kritizē cilvēku muļķību, kļūdas, nepareizu rīcību, ar mērķi likt padomāt un laboties. Taču ir arī tādi, ko par jokiem pat grūti nosaukt - to mērķis ir vienīgi paņirgāties, izsmiet un aizvainot.

Grūti pateikt, kāds bija “Charlie Hebdo” autoru mērķis, publicējot savas karikatūras. Daži teic, ka tās patiesībā neesot bijušas vērstas pret pravieti Muhamedu, bet islāma radikāļiem un viņu ideoloģiju. Tomēr tad varēja izvēlēties citus tēlus, kaut vai tos pašus teroristus vai viņu garīgos līderus. Žurnāla redaktori nevarēja nezināt, ka islāms pravieti Muhamedu aizliedz attēlot vispār - ne karikatūrās, ne zīmējumos, ne glezniecībā, ne kā citādi. Viņi nevarēja nesaprast, ka Muhameda kariķēšana aizvainos miljoniem islāmticīgo visā pasaulē.

“Charlie Hebdo” kariķē visu un visus.

“Charlie Hebdo” redaktori un karikatūristi to visu lieliski zināja. Un viņu sarkasms daudzu gadu garumā nav ticis vērsts tikai pret radikāļiem, bet pret islāmu kā tādu. Un ne tikai islāmu vien. “Charlie Hebdo” ir kreisi orientēts, marksistisks izdevums. Ne velti pēc terora akta tā atlikušie darbinieki patvērumu atrada kādreizējā kreiso radikāļu, tagad sociālistiski liberālā laikraksta “Liberation” redakcijā. Marksistiski liberālās ideoloģijas ietekmē “Charlie Hebdo” autori uzbrūk visām reliģijām, ticībām un konfesijām, izsmiedami gan musulmaņus, gan kristiešus, gan citus ticīgos.

Rietumu kultūrā karikatūru uztver kā vienu no mākslas un publicistikas žanriem. Mēs neuzskatām par neko īpašu un nosodāmu, ja karikatūrās attēlo pazīstamus politiķus, sabiedriskos, kultūras un mākslas darbiniekus - jebkuru cilvēku, tostarp arī Bībeles personāžus un Baznīcas vadītājus. Spēja pasmieties pašiem par saviem trūkumiem un nepilnībām ir brīvu cilvēku pazīme. Arī kristiešu presē un internetā tiek publicētas gan “kristīgās anekdotes”, gan “kristīgās karikatūras”, kurās nereti attēlo Jēzu Kristu, apustuļus un citus Bībeles tēlus. Neviens to neuztver kā traģēdiju, ja vien to mērķis nav klaja ņirgāšanās.

Pavisam citādāka ir austrumnieku pasaules uztvere. Pēc viņu uzskatiem “Charlie Hebdo” publicētās karikatūras ir islāma zaimošana. Mēs varam tam nepiekrist, taču fakts, ka islāmticīgie to uztver tieši tā, ir jārespektē. Zināmu viļņošanos sabiedrībā izraisīja Latvijas Islāma kultūras centra priekšsēdētāja Imrāna Oļega Petrova televīzijas intervijā teiktais. Pēc viņa domām teroraktā bojāgājušie žurnālisti nebija jānogalina, jo Korāns aizliedz mierīgo iedzīvotāju nogalināšanu bez tiesas. Būtu pieticis, ja viņiem, piemēram,… salauztu pirkstus. Barbariski? Rietumu izpratnē varbūt, taču pēc islāma likumiem par svētuma zaimošanu pienākas konkrēts sods par pārmācību vainīgajam un brīdinājums citiem.

Pēc “Charlie Hebdo” redaktoru domām žurnāla lielākais ienaidnieks un izsmiekla objekts ir reliģija - gan kristietība, gan jūdaisms, gan islāms. Šīs ir nevainīgākās no karikatūrām, taču izdevuma kolekcijā ir arī atklāti zaimojošas, pat seksuāli perversas “bildītes”.

Rietumu sabiedrībā konfliktus par goda un cieņas aizskaršanu risina tiesas ceļā. Ja kāda gods, cieņa, reliģiskās jūtas vai ticība tiek aizskartas, ir trīs iespējas - iesūdzēt pāridarītāju tiesā, atdarīt viņam ar to pašu vai ignorēt notikušo, izliekoties, ka nekas nav noticis. Taču sadzīves līmenī problēmas dažkārt mēdz risināt pavisam citādi. Ja kāds grib paņirgāties par otra māti, tautību, dzimteni vai jebko, kas cilvēkam svēts, tam jārēķinās, ka var arī “norauties pa muti”. Brutāli? Jā. Prettiesiski? Protams. Nedemokrātiski? Varbūt. Taču vienkāršā tauta lietas nereti kārto apejot tādu demokrātisku institūciju kā tiesa - ja kāds ir pelnījis kāvienu, viņš to arī dabū.

Nepārprotiet - mēs neatbalstām šādu problēmu risināšanas metodi. Mēs tikai konstatējam faktu. Nav iespējams attaisnot neapbruņotu cilvēku tīšu slepkavību viņu uzskatu dēļ, bet ir arī nopietni jāpadomā, vai sabiedrībai vajadzētu būt tik tolerantai pret citu cilvēku reliģisko jūtu un svētumu zaimošanu. Latvijas krimināllikuma 93.pants paredz cietumsodu par Latvijas karoga vai Latvijas simbolu zaimošanu. Mēs esam sašutuši, ja kāds atļaujas nicinoši izturēties pret sarkanbaltsarkano karogu, Brīvības pieminekli, mūsu valodu, taču nereti izturamies vienaldzīgi vai pat atbalstām indivīda “tiesības” aizskart citu reliģiskās jūtas.

Ja “Charlie Hebdo” redakcija atrastos Latvijā, pēc mūsu likumdošanas varētu būt pat pamats pret tā redaktoriem un karikatūristiem ierosināt kriminālprocesu par naida kurināšanu, naida runu un tamlīdzīgiem pārkāpumiem. Daudzas no izdevumā gadu gaitā publicētajām karikatūrām atklāti zaimo un ņirgājas ne tikai par musulmaņu, bet visu ticīgo jūtām, svētumiem, vērtībām. Savulaik žurnāls izsmējis pat Francijas prezidenta nāvi un bēres. Taču Rietumu liberāļi uzskata, ka ņirgāties atļauts pilnīgi par visu, tostarp reliģiju. Savu morālo līdzatbildību notikušajā traģēdijā viņi nesaskata.

Savulaik pēc Breivīka asiņainā slaktiņa Norvēģijā partijas VL-TB/LNNK valdes loceklis Jānis Iesalnieks izteicās, ka “upuri ir pilnībā uz multikulturālistu sirdsapziņas - viņu islamizācijas politika noveda pie tā, ka kādam vienkārši aizbrauca širmis”. Kāda brēks sacēlās! Iesalnieks tika apvainots slepkavību attaisnošanā, kreisās partijas pat pieprasīja ierosināt krimināllietu, kaut gan tās bija pilnīgas muļķības - neapbruņotu cilvēku slepkavību attaisnot nevar un neviens to arī necentās darīt. Iesalniekam bija taisnība citā aspektā - multikulturālisma ideoloģijas uzspiešana un nekontrolēts imigrantu pieplūdums ir novedis pie krasa vietējo iedzīvotāju neapmierinātības pieauguma Eiropā, bet ja neapmierināto vidū gadās kāds radikālis vai cilvēks ar nestabilu psihi, tad… Kad vadzis pilns, tas lūzt!

Ko patiesībā Eiropas iedzīvotāji domā par multikulturālismu.
Attēlā pa kreisi - tautu draudzība Eiropā… diemžēl kādam “draugam” ap vidukli var gadīties spridzinātāja josta; attēlā pa labi - multikulturālisms ir bumba ar laika degli Eiropas identitātei. Uzraksts kreisajā stūrī multikulturālismu vērtē kā genocīdu pret Eiropas pamattautām, jo iepludinot lielu skaitu neeiropiešu izcelsmes imigrantu, tiek apdraudētas mūsu tradīcijas un vērtības.

Līdzīgi kā Breivīka gadījumā, “vadzis lūza” arī Parīzē, tikai soreiz no islāmistu puses. “Charlie Hebdo” karikatūras bija apzināti veidotas, lai aizskartu musulmaņus. Protams, reliģiju kā tādu kritizēt drīkst, taču jārespektē iekšējie noteikumi vai reglamenti, kas pastāv katrai ticībai, lai konstruktīvas kritikas vietā nesanāktu svētuma zaimošana. Lielo rezonansi izraisījusī karikatūra bija augstprātīga, jo absolūti ignorēja musulmaņu reliģiskās jūtas. Ir jārēķinās ar vēl kādu aspektu - Francijā dzīvojošie musulmaņi lielākoties nāk no kādreizējām franču kolonijām, tāpēc viņiem vēl jo lielāks aizvainojums ir tas, ka bijušie kolonizatori atļaujas ņirgāties par viņu ticību. “Charlie Hebdo” redakcija tika vairākas reizes lūgta pārtraukt kariķēt Muhamedu, taču ignorēja visus brīdinājumus.

2011.gadā pēc Breivīka masu slepkavības norvēģi izgāja ielās, zvērēdami turpināt skandināvu liberālisma un multikulturālisma tradīcijas. Dziedot “Marseljēzu” 2015.gadā viņiem pievienojušies francūži. Tomēr ne visi, kas izgāja Eiropas pilsētu ielās, to darīja tāpēc, ka piekrīt “Charlie Hebdo” ideoloģijai. Cilvēki vienkārši nevēlas, lai iebraucēji uzspiestu tiem savus noteikumus un norādītu, kā pareizi dzīvot. Tad rodas spīts un vēlme pierādīt, ka nekāds terors nespēs iebiedēt Eiropas sabiedrību un nepiespiedīs atteikties no tās fundamentālajām vērtībām, tostarp vārda brīvības.

Je suis Charlie, Es esmu Čārlijs - tā Eiropa pauda savu atbalstu vārda brīvībai.
Diemžēl arī brīvībai ņirgāties par citu svētumiem…

Francija lepojas, ka ir mūsdienu demokrātijas šūpulis. Lielās franču revolūcijas lozungs “Brīvība, vienlīdzība, brālība” un “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija” veidojuši Eiropas demokrātijas pamatus. Taču reti kad tiek pieminēta medaļas otra puse - Franču revolūcija 18.gadsimtā bija gandrīz tikpat asiņaina kā boļševiku revolūcija 20.gadsimtā. Cilvēkus represēja un iznīcināja viņu izcelsmes, sociālā vai mantiskā stāvokļa dēļ. Īpaši vajāta tika Baznīca, daudzi priesteri savu dzīvi beidza uz giljotīnas. Sanāk, ka Eiropas demokrātija un tās vērtības, tostarp vārda brīvība, būvēta uz cilvēku asinīm un ciešanām, kuriem tās vārdā tika atņemta gan brīvība, gan bieži vien arī dzīvība. To nāktos atcerēties ik reizi, kad Eiropa lielās ar dažāda veida “brīvībām”, kas dažkārt tādas nemaz nav.

Ir cilvēki, kas uzskata, ka arī šodien Rietumu pasaulē vārda brīvība pastāv tikai uz papīra. Ārēji viss ir kārtībā - šķietami katrs var brīvi runāt un paust idejas, kādas vien vēlas. Taču tā nebūt nav. Ir lietas, par kurām jums neļaus brīvi izteikties, lai cik demokrātiska būtu valsts. Piemēram, Vācijā ir aizliegts apšaubīt holokaustu, Francijā - turku genocīdu pret armēņiem. Par to var nonākt cietumā! Savukārt Zviedrijā cietumā nokļuva mācītājs, kurš citēja Bībeles rakstu vietas, kas nosoda homoseksuālismu. To kvalificēja kā “naida runu”. Tātad vārda brīvībai tomēr ir robežas? Tā ir bieži pieminētā Rietumu dubultmorāle - kritizēt seksuālās perversitātes un citas pseidovērtības ir aizliegts, kamēr ņirgāties par Baznīcu, reliģiju un ticību - tā ir vārda brīvība!

Ironija par Rietumu dubultstandartiem: karikatūras par musulmaņiem - tā ir vārda brīvība;
karikatūras par ebrejiem - tas ir antisemītisms. Pakļauts cenzūrai!
Lieki teikt, ka šī nav “Charlie Hebdo” karikatūra…

Vārda brīvība un tiesības netraucēti paust savu viedokli neapšaubāmi ir viena no svarīgākajām demokrātijas pamatvērtībām. Tiesības diskutēt, oponēt, kritizēt, aizrādīt, ironizēt. Taču, vai arī tiesības izsmiet, ņirgāties, pazemot? Vai arī tā ir demokrātija? No juridiskā viedokļa laikam ir gan. Ar likumu aizliegt atainot Muhamedu, Jēzu vai jebkuru citu reliģisko tēlu būtu absurds, jo tas izraisītu lavīnveida sekas, kas vārda un izteikšanās brīvību padarītu par farsu. Tāpēc jo svarīgāka kļūst katra humorista vai karikatūrista personiskā atbildība, paškontrole un pašcenzūra. Cilvēkam ir jāpiemīt zināmam kultūras līmenim un jāievēro zināmas ētikas normas. Un nevis draudu, bet sirdsapziņas dēļ.

Tomēr cilvēku nogalināšana neētiskas rīcības dēļ civilizētā sabiedrībā arī nav pieņemama. Islāma radikāļi saka, ka Allāha gods esot jāaizstāv. Taču būtu muļķīgi iedomāties, ka Dievam vajadzīga cilvēku aizstāvība. Dievs pats spēj sevi aizstāvēt, ja vien to grib. Un ne jau mums izlemt, kam dzīvot, bet kam mirt. Tikpat nepareizi ir aizstāvēt liberāli kultūrmarksistisko huligānismu. Tas tikai iedrošinās citus rīkoties līdzīgi. Atcerēsimies bēdīgi slavenās “Pussy Riot” lesbietes, kas apgānīja pareizticīgo dievnamu (lasiet ŠEIT). Rietumu nekritiskā nostāšanās vandalētāju pusē politisku iemeslu dēļ tikai iedvesmoja “dumpīgās mincenītes” turpināt iesākto un nelika paust ne vismazāko nožēlu par ticīgo jūtu aizskaršanu.

“Charlie Hebdo” autori sevi pozicionē kā karojošus ateistus un citādāku attieksmi no viņiem laikam būtu bijis grūti sagaidīt. Juridiski viņi visu dara likuma robežās, taču cilvēciski šādi visa un visu apņirdzēji simpātijas nerada. Bībele teic, ka “pēdējās dienās nāks nikni smējēji” (2.Pētera 3:3), un brīdina dievbijīgos nesēdēt “paļātāju pulkā” (Psalmi 1:1). Uzdrošinos teikt, ka “Charlie Hebdo” ir šādi smējēji un paļātāji. Tāpēc, pretēji daudziem eiropiešiem, es pievienojos tiem, kas saka: “Es NEESMU Čārlijs! Un negribu tāds būt.”

****

Post scriptum. 2015.gada 23.janvāra Latvijas Kristīgā radio raidījums “Aktuāla diskusija” bija veltīts tai pašai tēmai, par ko runājām šajā rakstā - “Karikatūra un vārda brīvība” (skatieties ŠEIT). Raidījuma otrajā daļā tika runāts arī par tā sauktajām kristīgajām karikatūrām un kristīgajām anekdotēm. Raidījuma vadītājam Tālivaldim Tālbergam šajā jautājumā radās zināmas domstarpības ar vienu no raidījuma viesiem, komunikāciju speciālistu un žurnāla “Svētdienas Rīts” vienu no autoriem Ivaru Kupci par to, cik daudz un ko tieši drīkst atļauties publicēt kristīgs izdevums.

Kā negatīvs piemērs tika piesauktas gan “Svētdienas Rīta” publikācijas, gan kritizēta viena no “Laikmeta zīmēs” publicētajām anekdotēm. Diskusijas karstumā aizrunājās tiktāl, ka šī pēc mūsu domām nevainīgā bērnu anekdote tika nosaukta par Svētā Gara zaimošanu. Kad sapratām, par kuru joku ir runa, bijām pārsteigti. Nekad nebūtu varējuši iedomāties, ka šī anekdote kādam var izrādīties klupšanas akmens. Anekdote savulaik bija ievietota mūsu publikācijā “Svētdienskolas anekdotes” (lasiet ŠEIT) un tajā nav nekādas teoloģijas vai īpaši smalkas ironijas, vienīgi smieklīga situācija un bērna naivie izteicieni.

Mēs anekdotes nerakstām - tās visas kādreiz jau kaut kur ir publicētas. Arī konkrētā anekdote daudzkārt publicēta latviešu kristīgajā presē. Anekdote radusies 20.gadsimta sākumā un tās pamatā ir reāls notikums. Tolaik mācītāji apmeklēja bērnus mājās, lai pārbaudītu, kā tie apguvuši kristīgo mācību. Te nu nereti gadījās pa kādai komiskai situācijai. Bērni dažkārt mēdz pateikt kaut ko jocīgu. Šis joks nav ne par Dievu, ne Kristu, ne Svēto Garu, bet par pogu! Kā vispār kāds varēja iedomāties, ka mamma biksēs iešuvusi Svēto Garu?! Bet, lai nu paliek. Ja joks tiek šādi pārprasts, vainīgs nav lasītājs. Atbildība jāuzņemas mums - acīmredzot neesam pratuši to pietiekami saprotami izstāstīt.

“Laikmeta zīmju” autori nekad nav vēlējušies aizvainot kāda jūtas vai svētumus,
taču mēs nevēlētos arī, lai kristiešus uzskatītu par nūģiem, kas nav spējīgi pat pasmaidīt.

Emocionāli sakāpinātu cilvēku reakciju par “kristīgā humora” publicēšanu esam pieredzējuši jau iepriekš. Droši vien ar to saskāries ikviens kristīgs izdevums, kas uzdrošinājies pieskarties tik jūtīgai tēmai kā kristiešu humors. Cilvēki ir dažādi un viņu izpratne par jokiem bieži vien pretēja. Daži mūs slavē un ir patīkami pārsteigti, ka kristieši spēj pajokot arī paši par sevi, citi anekdošu un karikatūru publicēšanu gan atbalsta, tomēr aicina rūpīgāk izvērtēt to saturu. Taču ir arī tādi, kas anekdošu dēļ pat atteikušies no konkrēta izdevuma lasīšanas vai interneta vietnes apmeklēšanas. Kas vienam joks, citam šķiet svētuma zaimošana.

Redzot šādus pārpratumus, esam sākuši apsvērt domu turpmāk vairs nepublicēt anekdotes, jokus un karikatūras vispār. Un nevis tāpēc, ka kāds mūs kritizējis. Humora publicēšana nav pašmērķis. Mēs to darījām ar mērķi radīt mūsu lasītājiem pozitīvas emocijas un priecīgu noskaņojumu. Kā redzams, ir sanācis citādāk. Mēs, tāpat kā Ivars Kupcis, kategoriski nepiekrītam, ka kristieši nedrīkst jokot vai pasmieties paši par sevi, ka kristietība jāpārvērš par kaut ko tik ārkārtīgi nopietnu, ka, runājot par kristīgām tēmām, cilvēks nedrīkst pat pasmaidīt. Tomēr, ja mūsu labi domātais kļūst kādam par piedauzību, esam gatavi respektēt apustuļa Pāvila teikto: “Netopat brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai” (Romiešiem 14:13-14), un: “Pielūkojiet, ka šī jūsu brīvība netop vājajiem par piedauzību” (1.Korintiešiem 8:9).

Ja mūsu kristieša un vārda brīvība ir bijusi kādam piedauzības akmens, atvainojamies no sirds. Mēs nevēlamies sāpināt nevienu lasītāju, bet pāri visam nevēlamies sāpināt mūsu Kungu Jēzu Kristu un Viņa Svēto Garu. Lai Dieva miers ar jums!

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts