09
Donas Margaritas stāsti. Gastronomiskās pārvērtības
Ievietoja | Sadaļa Stāsti, joki un līdzības | Publicēts 09-03-2015
Stāstnieces Donnas Moenas, pazīstamas arī kā Dona Margarita, īsajos, ironiskajos stāstiņos iz dzīves nekad nav tikai ārēji redzamais. Zem visiem saprotama vienkārša notikuma reizēm slēpjas daudz dziļāki domu slāņi, tikai jāprot tos ieraudzīt. Par ko būs šis stāsts? Protams, ne jau par gastronomiju, kā varētu spriest no virsraksta. Par Celibātu? Bet varbūt vienkārši par parastu Dieva dotu dabīgu patikšanu sievietes un vīrieša starpā? Katrs no šī pastāsta, kā tas mēdz būt ar gandrīz visiem Donas M stāstiem, var izlobīt, ko pats vēlas - pat to, ko autore, rakstot šo stāstu, nemaz nav iedomājusies. “Sievietes mēnesī” martā “Laikmeta zīmes” šo jauko mīlas stāstu piedāvā arī savām lasītājām (un lasītājiem).
****
Marcipāna Zaķis peldēja savās jūtās kā okeānā, kas bezgalīgs un neiekarojams, tikai iekārojams atradās viņa priekšā.
“Ak, labāk būtu mīlējis okeānu!” - prātoja Marcipāna Zaķis. Taču viņa mīlestības objektam bija pavisam cits vārds - Daiļais Šerberts.
Zaķis viņu ieraudzīja kādu rītu skaistā meža ielokā pastaigājamies un meditējam par augstām garīgām lietām. Zaķis ar meditēšanu neaizrāvās. Viņam galvenais bija turēt kārtībā savu saldo kažociņu un ievērības cienīgu objektu tuvumā rādīt savus zaķazobus, kurus viņš katru rītu cītīgi tīrīja ar Ariel Total, lai tie nekļūtu bēšīgi. Ko nozīmē bēšīgs, Zaķim nebija ne jausmas, taču pa mežu klīda nostāsti, ka bēšīgi zobi objektiem nepatīkot.
Marcipāna Zaķis, kā jau Zaķis, Daiļo Šerbertu uztvēra kā objektu. Pirmajā dienā, sakopies un zobus no baisā bēšīguma atsvabinājis, Zaķis palēkšoja Daiļajam garām, ausis braši izslējis. Bet Šerberta daiļumā nepakustējās ne muskulītis. Tas Zaķi izbrīnīja, jo parasti brašā rikšošana uz objektiem atstāja iespaidu jau pirmajā reizē.
Zaķis, kaut arī Marcipāna, mierā nelikās. Tā viņš lēkšoja un lēkšoja gar Šerbertu, bet tas acis pret debesīm izgriezis, skatījās uz putniem gaisā, kas ne sēj, ne pļauj, ne savāc šķūņos…
Zaķis sāka domāt, ka kaut kas nav kārtībā! Tā viņš vienu rītu domīgs zem ābeles stāvēdams prātoja, kamdēļ Daiļais Šerberts nemīl Marcipāna Zaķus, kad no sazin kurienes, aptinies ap ābeles stumbru, parādījās Homo Sapiens Posmis.
“Par ko prāto, Marcipāna Zaķi?”
“Prātoju, Posmi, par to, kāpēc Daiļais Šerberts neskatās uz Marcipāna Zaķiem. Varbūt viņš nemaz nav objekts?”
“Daiļo Šerbertu tev, Marcipāna Zaķi, nebūs nedz aiztikt, nedz acīm uzlūkot, jo viņš ir laulājies ar Celibātu.”
“Bet kāpēc, Posmi, tik daiļam radījumam kā Šerberts būtu jālaulājas ar Celibātu?”
Posmis, kā jau Posmis, viltīgs un posmaini domājošs, izmeta savu versiju: “Vai nu viņam neinteresē Marcipāna Zaķi kā suga, vai arī viņam ir problēmas dot Zaķiem to, pēc kā tādi dumji Zaķi visvairāk alkst. Bet neskumsti, Daiļais Šerberts ir mans draugs, es sarunāšu tev ar viņu tikšanos.”
Zaķis bija priecīgs, ka varēs no sirds izrunāties ar savas intereses objektu, tomēr attapa pajautāt:
“Bet ko par to teiks Celibāts?”
“Celibāts viņam uzticas…” - sacīja HS Posmis un nozuda Zaķa skatienam.
Un tā vienvakar Posmis aizveda Zaķi pie Šerberta.
“Ak, saki, daiļais radījums, kāpēc tu esi laulājies ar Celibātu?” - tā Zaķis.
“Tāds mans liktenis!” - tā Šerberts.
“Kā zināt, kas ir tavs liktenis?” - tā Zaķis.
“To saņem no augšienes!” - tā Šerberts.
“Kā man saņemt, kāds ir mans liktenis?” - tā Zaķis.
“Skaties uz Debesīm!” - tā Šerberts.
Zaķis aizgāja noskumis, jo viņš negribēja laulāties ar Celibātu. Viņš gribēja laulāties ar Šerbertu.
Gāja laiks, Zaķis vairs nepucēja zobus ar Ariel Total, kļuva grūtsirdīgs un pat sāka pīpēt pīpi, nesekoja vairs sava kažoka stāvoklim, tikai skumji blenza pa logu uz mežmalu, kur Šerberts, acis uz debesīm pacēlis, vadīja savas jaukās dienas kopā ar Celibātu. Zaķis sanīka un kļuva līdzīgs vecai apsūkātai košļeņkonfektei.
Taču tad notika kas pavisam negaidīts. Kādu rītu Zaķis pamodās, paskatījās spogulī - viņam pretī raudzījās varde. No skaistā kažoka un nebēšīgajiem zobiem nebija ne vēsts. Ak, ko nu vairs sērot! Ja jau Šerberts viņu negribēja, kad viņš vēl bija Zaķis, tad tagad šajā atbaidošajā vardes kostīmā negribēs ne tik. Varde, kas sirdī vēl arvien bija Marcipāna Zaķis, izlēca no sava namiņa un devās uz mežmalu biedēt Daiļo.
Bet Daiļais vardi, kas patiesībā bija Marcipāna Zaķis, ieraudzījis, nebijās ne mirkli. Viņš pacēla un noskūpstīja to. Varde, kas, kā jau minējām, patiesībā bija Marcipāna Zaķis, pēkšņi pārvērtās par brīnumdaiļu radījumu - par Šerberta Zaķi.
“Jā, šī ir mīkla no manas mīklas un rieksts no mana rieksta” - teica Daiļais Šerberts. Tajā pašā mirklī viņš pārvērtušos Šerberta Zaķi, kurā vairs nebija ne kripatas no marcipāna vai košļeņkonfektes vardes, bildināja.
Jūs varbūt jautāsiet - kas notika ar Celibātu? Šerberts deva viņam šķiršanās rakstu un Celibāts devās meklēt nākamo upuri, kam uzklupt ar “laulības” piedāvājumu.
****
Morāle? Kad Dievs savieno divus cilvēkus, nav nozīmes, vai tu esi Varde jeb Zaķis - tu zini, ka tā ir tava otra pusīte. Patiesa mīlestība uzvar visu, pat cilvēku izdomātos, Dieva Vārdā nepamatotos šķēršļus un ierobežojumus. Var jau būt, ka Daiļā Šerberta personā pasaule zaudēja lielisku priesteri, taču, iespējams, ka tā ir labāk, nekā visu mūžu kaist kārībā un, sasniegušam cienījamu stāvokli, ar kaunu nonākt sabiedrības uzmanības centrā par amorālu uzvedību. Visu cieņu tiem, kas labprātīgi padarījuši sevi par bezdzimuma cilvēkiem Dieva Valstības dēļ (Mateja ev. 19:12), kam tā patiesi ir Dieva dota dāvana. Un līdzjūtība tiem, kas šo svarīgo izšķiršanos bijuši spiesti izdarīt Baznīcas uzspiesto, Bībelē nepamatoto aizliegumu dēļ. Savukārt uzslava par atbildību un drosmi tiem, kas, saprotot, ka nespēs nodzīvot laulībā ar Celibātu visu mūžu, devuši tam šķiršanās rakstu un izvēlējušies laimi ģimenē. Jo Dievs caur apustuli Pāvilu mums saka: “Tur katram ir sava Dieva dota dāvana, vienam tāda, otram citāda” (1.Korintiešiem 7:7).
© Lāsma Avotiņa, Ervīns Jākobsons (ievads, pēcvārds). Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autori un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.
