Laikmeta zīmes

Pirmā Pasaules kara gados Alberts Šveicers daudz domāja par pasaulē notiekošo - viņš uzskatīja, ka karš ir “rezultāts Rietumu kultūras krīzei”. Radās nodoms veikt pētījumu par garīgo, morālo un ētisko vērtību degradēšanos modernajā sabiedrībā. Pa to laiku no Eiropas pienāca traģiskas vēstis - 1916.gadā zem zaldātu zirgu pakaviem bija mirusi Šveicera māte. Bet 1917.gada septembrī pie misionāra mājas durvīm Lambarenē pieklauvēju koloniālās varas policists un paziņoja, ka ar Francijas valdības rīkojumu viņš tiek izsūtīts no kolonijas un nogādāts internēto personu nometnē Eiropā.

Šveicers nekad nebūtu iedomājies, ka Francijā atgriezīsies kā gūsteknis un gleznainais Karkasonas klosteris būs pārvērsts koncentrācijas nometnē. Viņš pats bija slims, un viņa sieva, kas ar grūtībām bija panesusi Āfrikas klimatu, tagad kopā ar viņu atradās vēl daudz briesmīgākos apstākļos. Turklāt viņam likteņa varā bija jāpamet savs lolojums - slimnīca Lambarenē. Pēc nometnē pavadītiem desmit mēnešiem, 1918.gada jūlijā Šveiceru pāri apmainīja pret franču karagūstekņiem un viņi atgriezās Vācijā. Pa ceļam uz Vāciju vienā no dzelzceļa stacijām kāds nepazīstams cilvēks pazina Šveicerā pirmskara Eiropā populāro ērģeļnieku un palīdzēja nest viņa bagāžu. Šī rīcība uzrunāja Šveiceru tik ļoti, ka kopš tā brīža viņš apņēmās vienmēr palīdzēt nest citu nastas - gan fiziskās, gan garīgās.

1919.gada 14.janvārī Šveiceru ģimenē piedzima meitiņa Rena. Tā kā Elzasa pēc kara tika pievienota Francijai, Šveicers pieņēma Francijas pilsonību un sāka kalpot kā mācītājs mazā draudzītē. Vienlaikus viņš strādāja par ķirurgu Strasbūras pilsētas slimnīcā un uzstājās ar ērģeļmūzikas koncertiem. 1923.gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Kēnigsfeldē, Švarcvaldē, Vācijā, kur uzcēla ģimenes māju. No 1920. - 1924.gadam Šveicers lasīja lekcijas Zviedrijā, Anglijā, Šveicē, Čehoslovākijā. Visur viņu sveica cilvēku pūļi, viņam piešķīra Cīrihes universitātes goda doktora titulu. Koncerti un lekcijas ļāva Šveiceram samaksāt kara laika parādus un savākt līdzekļus slimnīcas atjaunošanai Lambarenē. Šveicera vārds kļuva pazīstams visā Eiropā, bet vēlāk viņa slava sasniedza pasaules mērogu.

Šveiceru ģimene - Alberts, mazā Rena un Helēna.

1923.gadā klajā nāca Šveicera galvenais filozofiskais darbs - divsējumu “Civilizācijas filozofija”. Analizējot Eiropas kultūras tā laika stāvokli, Šveicers secināja, ka civilizācija ir ētiska un ietver visu cilvēci, kamēr kultūras ir cita no citas atrautas. Arī šeit Šveicers izeju saskatīja idejā par “cieņu dzīvības priekšā”, kas ir ētisks princips. Cilvēks, kurš būs sapratis šo aksiomu, “par labo vienmēr uzskatīs saglabāt dzīvību, pacelt to līdz augstākajam līmenim; bet par ļauno - iznīcināt dzīvību, kaitēt tai, apspiest dzīvību, kas spējīga attīstīties”. Pats Šveicers šo “cieņu dzīvības priekšā” praktizēja tik radikāli, ka savā slimnīcā pat mušas neesot nogalinājis, tomēr nekad nespieda citus pieņemt šādu dzīves modeli, uzskatot, ka “personīgais piemērs ir vienīgais iedarbīgais pārliecināšanas veids”.

Cieņa Dzīvībai - dzīves filozofija, kuru Alberts Šveicers praktizēja visu mūžu.

1924.gadā iznāca Šveicera grāmata par piedzīvoto Āfrikā - “Pirmatnējo mežu piekājē”. Tajā pašā gadā ārsts-misionārs atkal devās uz Āfriku, šoreiz bez ģimenes. Viņu sagaidīja pamestas ēkas, zirnekļu tīkliem klāti slimnīcas logi, no mitruma sapuvis jumts. Nākamais gads bija ļoti lietains, ūdens appludināja sējumus, sākās bads. Pacientu nebeidzamā pieplūduma dēļ slimnīcā trūka vietas. Šajā situācijā Šveicers pieņēma lēmumu būvēt jaunu slimnīcu 20 kilometrus augšup pa upi. Draugi gan vēstulēs mēģināja viņu atrunāt no šīs idejas, jau divus gadus Eiropā viņu gaidīja sieva un mazā meitiņa, arī viņš pats bija noilgojies pēc ģimenes dzīves. Tomēr bērnībā ieaudzinātais paradums neatkāpties grūtību priekšā uzvarēja arī šoreiz.

Šveicers Lambarenē.

Pamazām džungļos izauga jauna slimnīcas pilsētiņa ar skaļruņiem, vannām, ledusskapjiem, dakstiņu jumtiem un vislielāko Šveicera lepnumu - viņa dzimtajā Elzasā izlietu zvanu. No Eiropas Šveiceram talkā devās vairāki brīvprātīgie ārsti un medmāsas, kas šeit kalpoja bez samaksas. 1927.gadā slimnīca bija pabeigta. Šveicars ierakstīja savā dienasgrāmatā: “Pirmo reizi maniem pacientiem ir iespēja dzīvot cilvēciskos apstākļos”. Vai varēja būt vēl lielāks atalgojums par visu, ko viņam bija nācies pārdzīvot, kā vārdi, ar kuriem Šveiceru sagaidīja viņa slimnieki: “Kāda lieliska būda, doktor!”

Top jaunā Lambarene.

1927.gada oktobrī Šveicers atgriezās Eiropā. Frankfurtes pilsēta viņam piešķīra Gētes prēmiju “par nopelniem cilvēces labā”. Daļu prēmijas naudas viņš ziedoja bezdarbniekiem, par pārējo tika uzcelts nams Šveicera bērnības pilsētā Ginsbahā, kas kļuva par Lambarenes slimnīcas personāla atpūtas vietu. Saņemot Gētes prēmiju, Šveicers savā runā pauda domu, ka cilvēka brīvais gars nevar samierināties ar “sociālo un ekonomisko netaisnību”, kas valda pasaulē. Šo pašu domu viņš atkārtoja arī Gētes dienās 1932. un 1949.gadā.

Attēlā kreisajā pusē - Šveiceru ģimenes māja Švarcvaldē, tagad muzejs;
labajā pusē - māja Ginsbahā, kādreizējais Lambarenes slimnīcas personāla atpūtas nams,
tagad - Šveicera muzejs un arhīvs.

1930.gadā iznāca Alberta Šveicera grāmata “Apustuļa Pāvila misticisms”. Tai 1931.gadā sekoja autobiogrāfija “No manas dzīves un manām domām” un “Indiešu domātāju pasaules uzskats. Mistika un ētika” 1935.gadā. Šveicers turpināja koncertēt un popularizēt paša izstrādāto ērģeļbūves sistēmu, kas balstās uz veco konstrukciju maksimālu saglabāšanu. Viņš uzrakstīja plašu darbu par šo jautājumu un organizēja ērģeļbūves speciālistu konferenci. Viņa draugi jokoja: “Āfrikā viņš ārstē vecus nēģerus, bet Eiropā - vecas ērģeles”. Pats Šveicers to paskaidro šādi: “Cīņa par labām ērģelēm priekš manis ir daļa no cīņas par taisnību pasaulē”.

Alberts Šveicers pie ērģelēm.

Pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas, Šveicera sievas Helēnas ebreju tēva, ievērojamā vēstures profesora Breslau pīšļi tika izmesti no “āriešu kapsētas”. Šveiceru ģimene devās projām no Vācijas, solot neatgriezties šajā zemē, kamēr pie varas būs nacisti. No 1933. līdz 1939.gadam viņi periodiski uzturējās gan Āfrikā, gan Eiropā, kur Šveicers ieradās, lai lasītu lekcijas un sniegtu ērģeļmūzikas koncertus. Vairākas Eiropas universitātes piešķīra viņam goda doktora titulu. Negaidīti Lambarenā pienāca vēstule arī no Trešā Reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa, kurš piedāvāja Šveiceram atgriezties Vācijā, lai sniegtu koncertus. Šveicers šo priekšlikumu noraidīja.

Kopš 1939.gada Šveiceru ģimene dzīvoja tikai Lambarenā. Otrā Pasaules kara vēsmas skāra arī kolonijas. Pavisam tuvu Lambarenei notika kaujas starp kolaboracionistu Višī valdības spēkiem un “Brīvās Francijas armiju”. Cieta arī slimnīca. Vairāki ārsti pameta Šveiceru, sāka trūkt pārtika. Tomēr slimnīca turpināja darbu pēc stingri noteiktas dienaskārtības. Par kara beigām vēstīja vien vecais Elzasas zvans, kas līksmi paziņoja visiem šo priecīgo vēsti. Iespējams, tieši tobrīd 70 gadus vecais Šveicers nolēma savu atlikušo dzīvi veltīt cīņai par mieru pasaulē.

1948.gada oktobrī Šveicers atgriezās Eiropā. Marseļas ostā viņu sagaidīja ļaužu pūļi. Šveicers bija gaidīts viesis Parīzē, Briselē, Ņujorkā, audiencē viņu pieņēma karaļi, premjerministri, politiķi. Par Šveicera dzīvi rakstīja grāmatas, uzņēma filmas, veidoja viņa skulptūras. Tomēr Šveiceram labāk patika tikties ar vienkāršajiem ļaudīm. Lai kur viņš ieradās, visur viņu pavadīja cilvēki. Šī iemesla dēļ uz viņa mājas durvīm Švarcvaldē nācās piestiprināt plāksnīti ar tekstu: “Apmeklētājus lūdzam neuzkavēties ilgāk par piecām minūtēm”. Starp neskaitāmajām vēstulēm, kas pienāca ik dienas, Šveiceram īpaši tuva bija viena, ko atsūtīja kāds bijušais koncentrācijas nometņu ieslodzītais: “Kāda laime apzināties, ka mūsu nežēlīgajā gadsimtā Lambarene tomēr ir iespējama, ka tā ir īstenība”.

1952.gada rudenī Albertam Šveiceram tika piešķirta Nobela Miera prēmija. Uz paziņojumu par apbalvojumu Šveicers atbildēja: “Es atbraukšu uz Stokholmu, lai izteiktu savu pateicību, tikko apstākļi to atļaus. Visu naudu es iztērēšu leprozorija celtniecībai”. Saņēmis Nobela prēmiju, Šveicers 1954.gadā atbildēja ar pārdomu tekstu “Miera problēma šodienas pasaulē”, kurā brīdināja par cilvēces pašiznīcināšanās briesmām, ja zinātnes atklātais atoma spēks nokļūs bezatbildīgu valdītāju rokās. 1957.gada 23.aprīlī Šveicers Oslo uzstājās ar “Vēstījumu cilvēcei”, kuru pats nosauca par “Sirdsapziņas deklarāciju”. Tajā viņš runāja par radioaktīvitātes graujošo ietekmi uz visu dzīvo un aicināja valdības pārtraukt kodolieroču izmēģinājumus.

Pirmajā rindā no kreisās - Alberts Šveicers, viņa dzīvesbiedre Helēna
un Nobela komitejas priekšsēdētājs Gunars Jāns 1954.gadā Oslo.

1959.gadā Šveicers atkal devās uz Lambareni un palika tur līdz pat savai nāvei. Šajos gados nelielā pilsētiņa kļuva gluži vai par svētceļojumu vietu - Gabonā, kas 1960.gadā ieguva neatkarību, ieradās tūkstošiem cilvēku, lai apskatītu Šveicera hospitāli un satiktu pašu meistaru. 1965.gadā, kad Šveiceram palika 90 gadu, viņa vārdā tika nosaukta iela Gabonas galvaspilsētā Librevilā. Līdz pat pēdējām dzīves dienām Šveicers turpināja pieņemt pacientus, apstaigāja slimnīcas palātas, sarunājās ar korespondentiem no visas pasaules, atbildēja uz daudzajām vēstulēm, uzstājās ar aicinājumiem izbeigt kodolbruņošanos. 1965.gada augusta beigās viņa sirds kļuva arvien vājāka un 4.septembrī lielais filozofs, misionārs, ārsts, humānists un miera cīnītājs tika aizsaukts Mūžībā.

Alberts Šveicers pie sava rakstāmgalda Lambarenē.

Albertu Šveiceru apglabāja līdzās viņa uzticamajai dzīvesbiedrei Helēnai netālu no slimnīcas, Ogoves upes krastā. Uz viņa kapa uzstādīts vienkāršs krusts, kuru viņš savulaik izgatavoja pats savām rokām. Tomēr tik diženai personībai, kāds bija Šveicers, kapa piemineklis nav vajadzīgs. Palikušas viņa sarakstītās grāmatas un izcilais piemērs - dzīvot citiem, dzīvot cilvēcei. Taču lielākais piemineklis Šveicera mūžam un kalpošanai ir viņa izveidotā slimnīca.

Alberta Šveicera kapavieta Lambarenē.

Šveicera slimnīca sākās no pārbūvētas vistu kūts. Viņa mūža nogalē Lambarene bija kļuvusi par medicīnas pilsētiņu, kur strādāja 36 ārsti un medmāsas no Eiropas, tāpat daudzi vietējie feldšeri. Bija uzceltas ēkas - balti namiņi ar sarkanu dakstiņu jumtiem, pilnībā aprīkots leprozorijs. Slimnīcai bija sava lidosta un medicīnas helikopteri. Šajā mazajā republikā pastāvīgi mita no tūkstoša līdz pusotram tūkstotim cilvēku. Šveicers slimnīcā ārstēja ne vien cilvēkus, bet arī dzīvniekus - pērtiķus bez rokām, klibus pelikānus un milzīgu daudzumu bezsaimnieka suņu. Apkārt slimnīcai ganījās savvaļas kazas, bet milzīgajā slimnīcas dārzā nebija neviena dekoratīva auga - tikai augļkoki. Visā slimnīcas pastāvēšanas laikā te ārstējušies gandrīz miljons cilvēku. Šodien Alberta Šveicera vārdā nosauktā slimnīca Lambarenē ir viena no vadošajām slimnīcām Āfrikā pētniecības jomā.

Rietumos Šveiceru uzskata par cilvēku-leģendu, vientuļnieku, dīvaini, kas spējis pacelties pāri laikam un cilvēces ciešanām. Daži viņu sauc par mūsdienu Kristu vai trīspadsmito apustuli. Taču tā nav patiesība. Lai arī nenoliedzami dižena personība, Šveicers bija tikai cilvēks. Viņu mēdza dēvēt par “labo cilvēku no Lambarenes”, taču viņa kalpošana bija cīņu un šaubu pilns smags darbs, kas prasīja visus viņa garīgos un fiziskos spēkus. Šveicera personību caurvij dziļš traģisms. Eiropā Šveicera sapņiem traucēja mūsdienu civilizācijas negācijas. Aizbēdzis no tām uz Āfriku, viņš saprata, ka no pasaules ļaunuma nevarēs paslēpties nekur. Būdams pārliecināts cīnītājs par mieru, viņš pieļāva, ka viņa labticīgo pārliecību savtīgos nolūkos izmanto komunistu propaganda. Arī Šveicera teoloģiskie uzskati daudzos jautājumos bija pretrunā patiesai Svēto Rakstu mācībai.

Alberts Šveicers pastmarkās.

Raksts par Šveiceru publicēts sadaļā “Kristus dēļ”, taču, ņemot vērā viņa liberālos teoloģiskos uzskatus, rodas jautājums, vai viņa kalpošana cilvēcei patiesi bija Kristus, vai drīzāk humānisma dēļ? No Šveicera teoloģiskajiem uzskatiem izriet, ka viņš īsti nemaz neticēja Kristus dievišķumam, bet uzskatījis Jēzu no Nācaretes tikai par dižu morāles un ētikas skolotāju. Taču Dieva Vārds saka: “Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki” (1.Korintiešiem 15:19). Ja Kristus nav Dievs, tad “veltīga ir mūsu ticība, tad mēs vēl esam savos grēkos” (1.Korintiešiem 15). Labie darbi nespēj mūs padarīt taisnus Dieva priekšā - tikai ticība Kristus vietnieciskajam upurim Golgātā. Taču ne mums tiesāt Šveiceru. Tikai Dievs redz cilvēka sirdi visā pilnībā un tikai Viņam ir tiesības izlemt, kas ir Alberta Šveicera dzīve un mūža darbs Dieva Vārda gaismā - zelts, sudrabs, dārgakmeņi, koks, siens vai salmi (1.Korintiešiem 3:12).

Alberts Šveicers mākslā.

Lai kādi būtu Šveicera uzskati par Kristus dievišķo dabu, Jēzus sociālo mācību viņš savā dzīvē piepildīja pilnībā. Šveicers kalpoja vājiem, nabagiem, slimiem, apspiestiem. Par viņu var teikt Kristus vārdiem: “Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis” (Mateja ev. 25:35-36). Dzīvojot sevi upurējošu dzīvi, Šveicers nenosodīja, bet drīzāk nožēloja tos, kas dažādu apstākļu ierobežoti nespēj ziedot savu dzīvi citiem. “Nav tāda cilvēka, kam nebūtu iespēju darīt labu citiem” - rakstīja Šveicers. Tomēr viņš uzskatīja, ka nevienam nav tiesību tiesāt citus cilvēkus, bet tikai sevi pašu. Viņš domāja, ka arī Evaņģēliju vislabāk pasludināt ar savu personīgo piemēru.

Nobeigumā daži fragmenti no Alberta Šveicara pārdomām par mūsdienu kristietību:

Mūsdienu kristietības nespēks, kas ir pretrunā tās garīgajai un ētiskajai būtībai, rada dziļu vilšanos, jo īpaši tāpēc, ka Baznīca gadu no gada arvien vairāk cenšas nostiprināt savu ārēji redzamo stāvokli pasaulē. Šis ir jauns pasaulīguma veids, kurā Baznīca pakļaujas pasaules garam. Līdzīgi citām organizētām struktūrām, Baznīca ar arvien spēcīgākas un integrētākas organizācijas palīdzību tiecas pozicionēt sevi kā nozīmīgu vēsturiski un reāli pastāvošu spēku. Līdz ar ārējās varenības pieaugumu, Baznīca zaudē savu iekšējo, garīgo saturu.

Kristietībai jābūt piepildītai ar Kristus Garu, tai jākļūst daudz garīgākai kā dzīvai mīlestības reliģijai, kāda tā bijusi no sākuma. Tikai tādā kvalitātē tā varēs kļūt par cilvēces garīgās dzīves pamatu. Tas, ko pagājušajos deviņpadsmit gadsimtos pasaulei rādīja kā kristietību, ir tikai tās sākuma periods, pilns vājību un maldu, bet ne kristietība patiesā Kristus Garā.

Es, ar visdziļāko mīlestību uzticīgs kristietībai, gribu kalpot tai ticībā un patiesībā. Es nemēģinu aizstāvēt kristietību ar kristīgās apoloģētikas sarūsējušo zobenu, nemeklēju ieroci apoloģētiskās domas arsenālā, bet tiecos pēc tā, lai tā ar visiem Gara un patiesības ieročiem stātos pretī iepriekšējam maldīgajam domāšanas veidam, līdz ar to nonākot pie savas patiesās būtības atziņas.

Kurš ir sapratis, ka mīlestība ir garīga gaisma, kas pie mums atnāk no bezgalības, pārtrauc pieprasīt no kristietības pilnīgas zināšanas par pārdabisko. Protams, viņu joprojām uztrauc mūžīgie jautājumi: kas ir pasaules ļaunums, kā savienoties ar Dievu, cilvēces esības pamati, radīšanas un mīlestības vēlme, kā savienot garīgo un materiālo, kā mūsu esība var būt pārejoša un reizē mūžīga? Taču tāds cilvēks spēj nolikt malā šos jautājumus, lai cik sāpīga viņam nebūtu atteikšanās no to izzināšanas. Jo garīgās esības iepazīšana Dievā ar mīlestības palīdzību ir vienīgais, kas cilvēkam patiesi vajadzīgs.

© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.

Līdzīgie raksti:

• Alberts Šveicers. 1.daļa - Filozofs, teologs, humānists