Laikmeta zīmes

“Laikmeta zīmes” jau rakstīja par bēdīgi slaveno interneta vietni “Latvijas Republikas Tautas tribunāls” un tā radītāja Linarda Grantiņa aizturēšanu Latvijā (lasiet ŠEIT). Patiesībā raksts par Grantiņu un viņa “tribunālu” tika gatavots jau sen, taču dažādu iemeslu dēļ līdz šim netika publicēts. Tagad, kad Drošības policija (DP) beidzot tikusi Grantiņam klāt, šķita īstais brīdis laist šo publikāciju tautās. Jāteic, tobrīd mums vēl nebija zināmas visas “tribunāla” odiozā priekšsēža aizturēšanas un apcietinājuma apstākļu nianses. Tagad, kad tās kļuvušas zināmas plašākai sabiedrībai, sākusies zināma viļņošanās dažās sabiedrības grupās un pat Tiesībsarga birojā. Tāpēc arī mums šķita svarīgi noskaidrot dažus būtiskus jautājumus šī notikuma kontekstā.

Par Linardu Grantiņu un viņa aizturēšanas apstākļiem raksta gandrīz tikai žurnālista Lato Lapsas interneta vietne “Pietiek.com”. Pārējie Latvijas plašsaziņas līdzekļi klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši. Tāpat izturas arī Drošības policija, atsakoties no jebkādiem komentāriem Grantiņa lietas sakarā. Toties par Grantiņa grūto dzīvi Centrālcietumā sākušas cepties dažādas interešu grupas sociālajos tīklos. Interesanti, ka lielākā daļa Grantiņa aizstāvju ir tie paši, kas regulāri kritizē un nopeļ “4.maija republiku” un tās “valdošo kliķi”, vai arī tie, kam personīgi rēķini ar DP, un kas tāpēc nelaiž garām nevienu iespēju diskreditēt šo organizāciju. Tomēr daļa cilvēku visai pamatoti bažījas par DP patvarīgo un vardarbīgo rīcību (ja tāda patiešām bijusi), neatkarīgi no tā, ko viņi domā par Grantiņa personu.

Drošības policijas ērgļa uzdevums ir uzticīgi sargāt Latvijas iekšējo drošību. Diemžēl DP darbinieku rīcība un lietotās metodes arvien biežāk liek uzdot jautājumu par šīs organizācijas darba stilu.

Un tā - ko mēs zinām par “Tautas tribunāla” priekšsēža aizturēšanas aizkulisēm? Jau 2014.gadā Latvijas tiesa Grantiņam piemēroja drošības līdzekli apcietinājumu saistībā ar 2012.gada 10.aprīlī sākto kriminālprocesu pēc Krimināllikuma panta “par darbībām, kas apzināti vērstas uz nacionālā naida un nesaticības izraisīšanu, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu”. Tāpat Grantiņš tiek turēts aizdomās par “publisku aicinājumu vardarbīgi gāzt Latvijas Republikas Satversmē nostiprināto valsts varu vai vardarbīgi grozīt valsts iekārtu, kā arī par šādu aicinājumu saturoša materiāla izplatīšanu tādā pašā nolūkā”. Saskaņā ar Krimināllikumu par to var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Grantiņš to visu lieliski zināja un līdz šai vasarai slēpās aiz Vācijas pilsoņa tiesiskās imunitātes. Latviju viņš neapmeklēja, uz DP aicinājumu ierasties sniegt liecības neatsaucās, bet savas paskvilas un “tribunāla spriedumus” turpināja publicēt Vācijā reģistrētā interneta vietnē. Savukārt Vācijas iestādes Grantiņu Latvijai izdot atteicās šīs valsts savdabīgo likumu dēļ. Bet par to nedaudz vēlāk.

Tātad, Grantiņš zināja par tiesas lēmumu viņu aizturēt, tomēr izvēlējās ierasties Latvijā un par to paziņoja publiski. Kādēļ? Saprātīgs cilvēks zinādams, ka viņam draud arests, pat ja kādu iemeslu dēļ viņam obligāti jāierodas dzimtenē, censtos to izdarīt pēc iespējas klusāk un nemanāmāk. Taču Grantiņš pirms ierašanās Latvijā publicēja klaju izaicinājumu DP viņu arestēt. Grantiņš savā vietnē rakstīja: “Esmu ieradies savā Tēvzemē, neskatoties uz draudiem, kuri nāk no valdošās kliķes. Tā cenšas mani izdabūt no manas pagaidu mītnes zemes, lai tiesātu mani par Atmodas laika noziegumiem. [..] Arestējiet un tiesājiet mani! Vēlu panākumus, jums nožēlojamie tautas nodevēji! Nepalaidiet garām šo izdevību! Ja neizdarīsiet to ar mani, tad es to izdarīšu ar jums. Es jūs aizvilkšu uz karātavām pēc visiem Likumiem, ar ANO mandātu “kabatā”! Un ne tikai vienus, bet kopā ar visām ģimenēm, kuras līdz ar jums ir rijušas un rij tautai nozagto!”

Lai kā dažkārt gribētos piekrist šādam 4.maija republikas varturu novērtējumam, gan Grantiņam, gan viņa tuviniekiem tomēr vajadzēja saprast, ka DP nevarēs nereaģēt uz tik klaju izaicinājumu. Pēc visa spriežot, nespēdams gūt savam “tribunālam” kaut cik nozīmīgu atbalstu Latvijas sabiedrībā, Grantiņš nolēmis rīkoties citādāk - kļūt latviešu un visas pasaules acīs par mocekli un “sirdsapziņas cietumnieku”, ko nežēlīgi vajā “4.maija kliķe” un DP “slepkavnieki”. Grantiņš uz arestu gāja apzināti un, kā redzams, savu ir panācis. Iespējams, viņa iecere bija izraisīt starptautisku skandālu, jo Grantiņš ir Vācijas pavalstnieks ar visām no tā izrietošām konsekvencēm.

Tomēr DP nesteidzās apcietināt Grantiņu tūdaļ pēc viņa ierašanās Latvijā. Viņš brīvi braukāja pa valsti, apciemoja dzimto Liepāju un turpināja savā interneta vietnē zākāt visu, kas notiek mūsu zemē. Nogaidīšana bija stratēģiski pareizs DP solis, jo Grantiņa tūlītējs arests pievērstu lielāku uzmanību un izskatītos pēc varas atriebības “nabaga disidentam”. Par Grantiņa aizturēšanas niansēm “Pietiek.com” raksta: “Par to, vai aizturēšanas laikā Grantiņš pretojies, drošu ziņu nav, taču skaidrs, ka aizturēšana veikta vardarbīgi. Tās laikā viņam salauzta roka, turklāt tik nopietni, ka būs nepieciešama operācija. Turklāt Grantiņam aizturēšanas laikā arī pamatīgi nobrāzts sāns un traumētas nieres, jo aizturēšanas brīdī DP darbinieki esot viņu nogāzuši zemē un lēkājuši pa muguru”.

Diezgan dramatisks stāsts, vai ne? Tomēr padomāsim. Vai esat bieži dzirdējuši, ka valsts drošības iestāžu darbinieki, veicot kāda cilvēka arestu, izturētos tik vardarbīgi bez īpašas nepieciešamības? Tā nenotika pat nacistiskajā Vācijā un staļiniskajā PSRS. Aresta brīdī vardarbība nav nepieciešama, jo tas pievērš apkārtējo uzmanību, ja vien… ja vien arestējamais neizrāda klaju pretestību. Ko dara likumpaklausīgs pilsonis, kad tiesībsargājošo iestāžu darbinieki uzrāda aresta orderi? Bez ierunām seko policijas darbiniekiem un izpilda visas viņu likumīgās prasības, jo īpaši tad, ja nejūtas vainīgs un cer, ka viss agrāk vai vēlāk noskaidrosies. Kā rīkojās Grantiņš, mēs īsti nezinām, taču, lai cilvēkam salauztu roku un atsistu nieres pretošanās jābūt visai aktīvai. Pazīstot Grantiņa personību un viņa garīgo nelīdzsvarotību, šāds notikumu scenārijs nebūtu brīnums. Tiesa, Grantiņa radinieki apgalvo, ka 65 gadus vecais kungs pretojies neesot. Ja tā, tad DP darbinieku rīcība šķiet mazākais dīvaina.

Gluži saprotama, taču ne cilvēciski attaisnojama, ir arī DP darbinieku izturēšanās atceļā no Liepājas uz Rīgu. Kā raksta “Pietiek.com”: “Pēc aizturēšanas viņam [Grantiņam] Drošības policijas darbinieki roku dzelžus uzlikusi tieši salauztajai rokai un roka tikusi “piesprādzēta” pie automašīnas griestu roktura. [..] Kad aizturētais lūdzis, lai viņam atļauj aiziet uz tualeti, Drošības policijas darbinieki viņam atteikuši šādi: “Nekas Grantiņ, gan jau tu trīs stundas bez d…šanas iztiksi!”" Formāli viņi likumu nepārkāpa, jo aizturēto taču vajadzēja kaut kādi “fiksēt” pārvadāšanas laikā. Tas, ka “fiksēta” tika tieši salauztā roka, ir vienīgi sagadīšanās. Un nevar taču apstāties pie katra krūma, ja pārvadāts tiek bīstams valsts noziedznieks. Tas viss, protams, ir ironija, tomēr, vai tiešām Grantiņš būtu tik ļoti sariebis DP, ka viņi dusmās atļāvušies padomju laika milicijas cienīgas vaļības? Iespējams, Grantiņš pārvadāšanas laikā turpināja provocēt DP darbiniekus, kas arī izsauca šādu reakciju.

Grantiņa radinieki stāsta, ka “spīdzināšana” turpinājusies arī pēc tam, kad Grantiņš ievietots vieninieka kamerā Rīgas Centrālcietumā. Vairākas dienas viņam nav nodrošināta medicīniskā aprūpe lauztās rokas ārstēšanai un hroniskas slimības - izkaisītās sklerozes - terapijai, viņa kamerā ir pārāk auksts, bet drēbes, lai varētu siltāk apģērbties, netika izsniegtas. Tomēr patiesības labad jāteic, ka ierodoties Rīgā, Grantiņš tika nogādāts Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā “Gaiļezers”, kur viņam sniedza pirmo medicīnisko palīdzību. Lai nu kā, visas ziņas par pārvešanas apstākļiem un izturēšanos Centrālcietumā Grantiņa radinieki un advokāti ieguvuši no paša Grantiņa teiktā. Citu liecinieku nav vai arī tie runāt negrib. Pat ja viss, ko Grantiņš stāsta, ir patiesība, tie ir apcietinātā Grantiņa vārdi pret DP un cietuma administrācijas viedokli. Kas izšķirs, kuram taisnība?

Pēc radinieku teiktā, par Grantiņa veselības problēmām pārliecinājušies arī cietuma mediķi - terapeits un dežūrmāsa, taču neirologs slimnieku nav izmeklējis. Tā kā izkaisītās sklerozes diagnoze Grantiņam uzstādīta Vācijā, Latvijas medicīnas reģistros nav informācijas par viņa ārstēšanā izmantoto terapiju un slimības gaitu. Atbilstošu zāļu trūkums varot izraisīt pat Grantiņa nāvi. Pateicoties advokātu un Grantiņa dēla aktivitātēm, tagad nu cietumā ir saņemtas ziņas par Grantiņa diagnozi un ārstēšanas metodēm. Tomēr viens apstāklis liek izturēties piesardzīgi - kā var būt, ka tik smags multiplās sklerozes slimnieks, kam pēc radinieku teiktā viena roka ir pilnīgi nejūtīga, Vācijā varēja strādāt par šoferi, kā apgalvots Grantiņa oficiālajā biogrāfijā? Kaut kas te nelīmējas kopā. Apšaubīt vācu ārstu uzstādīto diagnozi nav iemesla, taču, iespējams, slimības smagums tiek apzināti pārspīlēts.

Izveidojusies situācija nāk par labu vienīgi Grantiņa varbūtējai iecerei kļūt par 4.maija republikas sirdsapziņas mocekli. Apraksti par DP darbinieku “nežēlīgo rīcību” rada sašutumu daudzos, jo īpaši sabiedrības grupās, kas jau tā ir “apvainojušās” uz pastāvošo iekārtu un tās varas nesējiem. Grantiņa advokāti un viņa dēls mēģina šim notikumam radīt pēc iespējas plašāku rezonansi. Advokāti Pāvels Rebenoks un Jānis Vilders vērsušies ar iesniegumu Ģenerālprokuratūrā, lūdzot sākt kriminālprocesu par tīšu miesas bojājumu nodarīšanu, pārkāpjot aizturēšanas nosacījumus. Advokāti uzskata, ka cietsirdīgajā aizturēšanā un sekojošā atstāšanā bez medicīniskās palīdzības cietumā ir saskatāms Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pantā noteiktā spīdzināšanas aizlieguma pārkāpums. Viņi esot šokēti, ka kaut kas tāds iespējams Eiropas Savienības valstī. Savukārt Grantiņa dēls Klāvs Grantiņš vērsies ar plašu vēstuli tēva aizstāvībai Vācijas plašsaziņas līdzekļos un Vācijas vēstniecībā Latvijā.

Visā šajā kņadā ap Grantiņa aizturēšanu, daudzi ir pavisam aizmirsuši nodarījumus, kura dēļ viņš vispār tika apcietināts. Visi bļauj par “necilvēcīgi izturēšanos pret sirmo kungu”, taču aizmirst, ka šis sirmais kungs būtu gatavs pakārt katru trešo Latvijas pilsoni, ja vien viņa rokās nonāktu reāla vara. Cilvēki aizmirst, ka Grantiņš nozākājis un nepamatoti nomelnojis teju visus padomju laika pretošanās kustības dalībniekus un gadiem sējis naidu un neuzticēšanos nacionāli noskaņotu cilvēku starpā. Sašutums par varas patvaļīgo rīcību daudziem aizēnojis skatu uz Grantiņa patieso būtību un šķeltniecisko darbību. Šis kungs neapšaubāmi ir pārkāpis Latvijas likumus un jau sen viņa darbību būtu bijis jāaptur un “Tautas tribunāla” vietni jāslēdz. Taču ne jau Grantiņa personība aplūkojamajā jautājumā ir svarīgākā. Daudz svarīgāki ir divi citi jautājumi, ko neviļus izgaismo šis notikums.

Grantiņš ir apcietināts, bet vietne “Latvijas Republikas Tautas tribunāls”
no Vācijas teritorijas turpina pilināt naida un šķelšanās indi Latvijas sabiedrībā.

Pirmais - kā tas var būt, ka Eiropas Savienības vadošās valsts likumi neparedz atbildību par nāves draudiem kibertelpā, ja tie veikti attiecībā uz citu valstu pilsoņiem? Tas ir absurds, tomēr Vācijas likumdošanas kontekstā - patiesība. Satversmes tiesas tiesneša Ulda Ķina doktora disertācijā “Kibernoziegumi” pieminēta arī “Tautas tribunāla” darbība, ņemot vērā Vācijas Krimināllikuma īpatnības. Secināts, ka pret vietnes īpašnieku Latvija neko nevar iesākt, jo Grantiņš ir Vācijas pilsonis, bet LRTT vietnē nav neviena nodarījuma pret Vācijas pilsoņiem. Daudzus gadus Grantiņš paļāvās uz šo Ķina atzinumu un savā vietnē uz nebēdu zākāja visu un visus.

Grantiņa Advokāts Rebenoks iesniegumā Latvijas tiesībsargājošajām institūcijām saka, ka Vācijas tiesa NAV ATĻĀVUSI (?!) Latvijas Republikai veikt jebkādas kriminālprocesuālās darbības pret Vācijas pilsoni. Savukārt Grantiņa dēls Klāvs apelē pie tā, ka “visas savas aktivitātes viņš ir veicis uz Vācijas zemes un Vācijas teritorijā un tās vienmēr ir bijušas saskaņā ar Vācijas un Eiropas likumiem”. Vēstulē medijiem minēts, ka kopš 2011.gada Vācijas policija Grantiņu trīs reizes uzaicinājusi sniegt paskaidrojumus par iespējamiem pārkāpumiem pret Latvijas valsti, taču visas trīs reizes apsūdzības noraidītas kā nepamatotas, jo Vācijas varas iestādes nav saskatījušas nekādus Vācijas vai Eiropas likumu pārkāpumus. 31.jūlijā esot bijusi paredzēta vēl vienas apsūdzības izskatīšana, taču Latvijas valsts izvēlējusies citu ceļu, izplešot tās suverenitāti arī attiecībā uz Vāciju. Tāpat Klāvs Grantiņš apgalvo, ka viņa tēvs Latvijā nevarot cerēt uz taisnīgu tiesu.

Dīvaini gan - ja Vācijas pilsonis Latvijā pastrādā noziegumu, tad izmeklēt viņa lietu un tiesāt viņu var tikai tad, ja to visžēlīgi atļauj Vācijas tiesa? Absurds. Latvija ir suverēna valsts un tiesīga apturēt un iztiesāt katru noziegumu, kas izdarīts pret to vai tās pilsoņiem, neatkarīgi no noziedznieka pavalstniecības. Vai patiešām vienā no vadošajām Eiropas Savienības valstīm spēkā ir likumi, kas klaji ignorē citu ES valstu pilsoņu intereses un tiesības, pieļaujot nesodītu draudu izteikšanu augstām valsts amatpersonām viņu amata pienākumu dēļ? Vācijas mediji ziņo, ka Latvijā varētu ierasties starptautisku organizāciju pārstāvji, lai izmeklētu miesas bojājumu nodarīšanu Grantiņam. Līdz ar to Grantiņš savu ir panācis - beidzot viņš atkal var kļūt par varoni vismaz daļai Latvijas sabiedrības, bet naivo rietumnieku acīs, kas zina - varbūt pat par “sirdsapziņas mocekli”.

Lasot par šādu likumdošanas idiotismu, neviļus prātā nāk ķecerīga doma - vajadzētu tepat Latvijā uzbliezt kādu interneta lapeli vācu valodā, piemēram, “Deutsch Volkstribunal” (”Vācu tautas tribunāls”), un tad nu sākt publicēt un izsūtīt visiem Vācijas politiķiem, sākot ar pilsētu birģermeistariem un beidzot ar kancleri Angelu Merkeli, nāves “spriedumus” par nodevību pret vācu tautu. Ai, kāda brēka saceltos! Jau otrajā dienā Latvijai tiktu iesniegta protesta nota, bet Vācijas vēstnieks “noskaidrotu attiecības” ar mūsu ārlietu ministru vai pat premjeru. Un tad mazā Latvija varētu lepnajai lielvalstij paziņot, ka noziegums nav veikts pret Latvijas pilsoņiem un slaidi pasūtīt vāciešus uz vietu, kur pat ķeizars kājām iet. Reizēm līdz nejēdzībai tolerantajiem rietumniekiem apskaidrība nāk tikai tad, kad viņi nepatīkamo spiesti sajust uz savas ādas. No šādas idejas realizācijas attur tikai tas, ka Latvijas tiesībsargājošās iestādes var izrādīties mazāk pretimnākošas tamlīdzīgām aktivitātēm nekā viņu vācu kolēģi un nodot “tribunāla” veidotājus Vācijas Temīdas rokās.

Otrs svarīgais jautājums - Drošības policijas un cietuma administrācijas rīcība. Neatkarīgi no katra attieksmes pret Grantiņa personību, daudzi Latvijā ir satraukti par iespējamo DP patvaļu viņu aizturot. Lai kas arī nebūtu Grantiņš, ja rakstītais par DP darba metodēm ir patiesība, par to jārunā skaļi un jāceļ šīs nelikumības gaismā, jo šāda prettiesiska rīcība apdraud visu sabiedrību. Tāpat, ja krimināltiesiskajā ekspertīzē izrādītos, ka Grantiņš savas psihiskās veselības dēļ ir nepieskaitāms, mūsu valsts starptautiskajam prestižam tiktu nodarīts ievērojams kaitējums. Kādā komentārā “Pietiek.com” teikts: “Grantiņa piekaušana un spīdzināšana pie mums Latvijā ir svarīgs pagrieziens noziegumu brīvībā, iegūstot asociācijas ar fašisma varas formātiem. Mūsu brašā DP var rīkoties brīvi. Naivi ir cerēt, ka valdošajā kliķē kāds baidās no Latvijas sliktās reputācijas un šajā gadījumā starptautiskajām nepatikšanām sakarā ar zvērībām pret Grantiņa kungu”. Nevajadzētu gan pārspīlēt - neba nu kādas “zvērības”, neba nu kāds “fašisms”, tomēr jāatzīst, ka daudzi latvieši patiešām jūt simpātijas pret “stingras rokas” politiku. Ironiski tikai, ka tie, kas šobrīd visskaļāk kliedz par “vārda brīvību” un DP “fašismu”, sociālajos tīklos ir vieni no aktīvākajiem autoritārās Putina Krievijas un tās politikas atbalstītājiem. Paradokss vai likumsakarība?

Ar šādu apliecību kabatā daži DP darbinieki jūtas vareni un nesodāmi. Padomju miliča sindroms…

“Laikmeta zīmēm” nav īpašas simpātijas pret Drošības policijas līdzšinējo darbu un izmantotajām metodēm. Šajā struktūrā strādājošie nereti šķiet padomju milicijas vai VDK skolu beiguši. Mēs savā valstī labprāt redzētu daudz profesionālākas drošības institūcijas un to darba stilu. Jāatzīst gan, ka patiesībā DP ir tikai sargsuns, kas rej un kampj, kur saimnieks pavēl. Tā savulaik DP vairāk vērsās pret nacionāli noskaņotām latviešu organizācijām nekā krievu šovinistiem un arī tas bija “pasūtījums no augšas”. Tāpēc daudz lielāka atbildība par notiekošo ir partijām un politiķiem, kas reāli ietekmē spēles noteikumus. Nav runa tikai par Grantiņu. Grantiņš saņems, ko pelnījis, un cerams, ka tiesa būs taisnīga un objektīva. Citādāk tā var izrādīties vien atriebīgas varas izrēķināšanās ar oponentu, bet to pieļaut nedrīkst mūsu pašu un valsts nākotnes vārdā. Nedrīkst samierināties arī ar DP darbinieku nesodāmības apziņu, ja viņi patiesi izrādīsies pielietojuši nelikumīgas metodes Grantiņa aizturēšanā.

Tomēr nav tiesa, ka “valdošā kliķe” censtos Grantiņu notiesāt par “Atmodas laika noziegumiem”, kā viņš to pauž savā interneta vietnē. Tieši pretēji - par šiem “noziegumiem” viņš ir saņēmis augstāko valsts apbalvojumu - Triju zvaigžņu ordeni. Tiesāts viņš tiks (ja vispār tiks) par nacionālā naida kurināšanu un draudiem Latvijas pilsoņu, tostarp amatpersonu dzīvībām. Grantiņa dēls Klāvs mūs baida: “Kad jūs pamodīsieties padomju tipa režīmā, jūs atkal sauksiet pēc kāda Linarda Grantiņa”. Nē, Klāv, nesauksim vis. Varbūt sauksim pēc tā Grantiņa, kas 1986.gadā dibināja cilvēktiesību grupu “Helsinki-86″, taču nekādā gadījumā nesauksim pēc “lielinkvizitora” Grantiņa, kurš bez tiesas un izmeklēšanas gatavs pakārt pusi Latvijas. Šī Grantiņa laiks ir pagājis un cerams - uz neatgriešanos.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts