Laikmeta zīmes

Dženita Katiša - kristiete un uzņēmēja, mārketinga komunikācijas firmas “Eko Media” valdes locekle. Pēdējos gadus Dženita darbojusies arī evaņģelizācijas dievkalpojumu “No mīnusa uz plusu” organizācijas komitejā, kur atbild par reklāmas un komunikācijas jautājumiem. Viņa izaudzinājusi divus brašus dēlus un tikai pirms pāris gadiem visi trīs piedzīvoja neizmērojamo Dieva žēlastību, kas pārmainīja viņu dzīvi pašos pamatos. Piedāvājam jūsu uzmanībai Dženitas stāstu, kuru viņa atklāja Kristīgā radio programmas direktorei Mairai Ošeniecei raidījumā “Tikšanās ar klausītāju”.

****

Dženita Katiša: - Kristiete esmu kopš 2013.gada septembra. Pirms tam par Dievu nezināju neko. Protams, kā izglītots cilvēks, zināju, ka ir tāda kristietība un Latvijā tā pastāv jau ilgi, taču nenojautu, ka paralēli tai dzīvei, kādu dzīvoju es, norit vēl cita, pilnīgi citādāka dzīve. Un tas viss notiek tepat Latvijā - nekur tālu nav jābrauc. Tā ir dzīve, kādu dzīvo kristieši visā pasaulē. Man tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Jutos kā uz Mēness nokļuvusi. Domāju: ārprāts, kur es visu šo laiku esmu bijusi, vai tiešām tas viss man ir paslīdējis garām un esmu bijusi tik akla, ka neko no tā visa līdz šim neesmu manījusi?

- Tu teici, ka kristietība Latvijā pastāv jau ilgi. Pat nebūdama kristiete, tu droši vien zināji kristīgās morāles principus. Tomēr man jādomā, kā kristietība, būdama Latvijā gadsimtiem, nebija spējusi tevi sasniegt. Tas nozīmē, ka tā nesasniedz daudzus. Vai mēs, kristieši, dzīvojam tikai savu baznīcu sienās un nepietiekami ejam laukā pie cilvēkiem?

- Šī ir viena no tēmām, par ko es domāju, un kas mani patiešām satrauc. Jo es zinu, cik pati lieliski jūtos kopš brīža, kad iepazinu Dievu. Tu ej pa ielu un pieķer sevi pie domas, ka esi sapratusi kaut ko vairāk nekā cilvēki, kas nāk tev pretī. Ieklausos cilvēku sarunās - kāds strīdas, kāds lamājas, kāds noskaidro attiecības. Un tu saproti, ka varētu katram no viņiem pastāstīt par Jēzu. Cik ļoti viņu dzīve tiktu atvieglota! Un tad ir jautājums - vai mēs ejam un to sakām? Vai nenoslēdzamies tikai savā draudzē, ar saviem brāļiem un māsām, kuri ir mūsu domubiedri, bet turpinām sarunāties ar saviem neticīgajiem draugiem un sludināt viņiem Jēzu?

- Vai tev ir viegli pārvarēt neērtības sajūtu, pieiet uz ielas svešam cilvēkam un pateikt: ziniet, man priekš jums ir kaut kas labs?

- Uz ielas gluži nē. Es vienmēr domāju, ka esmu pietiekami drosmīga, bet izrādījās, ka nepavisam tā nav. Tomēr es nekaunos Kristus Evaņģēlija. Reizēm varbūt esmu ierobežota savos argumentos, taču arī šo mīnusu Dievs pārvērš plusā. Es par Dievu runāju ar cilvēkiem, kurus satieku ikdienā. Viņi ir gudri, inteliģenti, veiksmīgi, un uzskata, ka ir labi cilvēki. Viņi uzskata, ka viņiem Dievu nevajag, jo viņi taču ir labi un ar viņiem viss ir kārtībā. Viņi ir uzņēmēji, labi vadītāji, rūpējas par saviem darbiniekiem, ziedo labdarībai. Tieši tāpat es agrāk domāju par sevi. Bet tā ir tikai līdz brīdim, kamēr tu tiec konfrontēts ar kaut ko lielāku. Tajā brīdī, kad sāc sevi salīdzināt ar Kristu, tu saproti, kas esi patiesībā.

Nav tā, ka pirms iepazinu Dievu, manā dzīvē būtu bijis kaut kas ļoti slikts. Man ir bijuši grūti, pat satricinoši brīži, taču vienmēr esmu izturējusi un spējusi doties tālāk. Taču laiks, kad atgriezos pie Dieva, nebija viens no šādiem grūtiem brīžiem. Viss bija ļoti labi - man bija lielisks darbs, lieliski bērni, interesanta dzīve, esmu apceļojusi puspasaules. Kā man vēl trūkst? Tomēr, neskatoties uz to visu, es visu laiku kaut ko meklēju. Daudzi mani draugi pievērsās astroloģijai, ezotērikai, dažādām reliģijām. Es viņus saprotu - tie visi ir Dieva meklējumi. Tajā pašā laikā saprotu arī, cik ļoti cilvēki tiek pievilti. Tāpēc ir svarīgi zināt, kā uzrunāt cilvēkus, kā iet pie viņiem ar Kristus Evaņģēliju.

- Kā tu sāc sarunu, zinādama, ka šiem cilvēkiem visa kā ir gana, ka viņi ir veiksminieki? Kā tu spēj viņus uzrunāt ar vēsti par Jēzu? Vai viņi tevi uzklausa?

- Jā, viņi uzklausa. Pārsvarā, protams, tie ir cilvēki, ar kuriem esmu vairāk vai mazāk pazīstama. Arī pirms tam viņi mani uzklausīja, pat padomu ir prasījuši. Nekas jau nav mainījies - mainījušās tikai tēmas. Esmu kardināli mainījusi sarunu tematiku un piedzīvojusi, ka cilvēki tādēļ no manis novēršas. Ne tāpēc, ka ar mani kaut kas nebūtu kārtībā - viņiem vienkārši šīs tēmas ir neērtas. Viņi nav gatavi par to runāt. Taču es redzu, kā situācija mainās. Piezvanīja kāda draudzene un teica: man vajadzīga grēku nožēla. Es viņai saku, ka neesmu mācītājs, taču mēs varam viens otram izsūdzēt savus grēkus. Mums bija ļoti nopietna saruna. Viņa ir cilvēks, kura jaunībā atgriezās pie Kristus, tika kristīta un gāja baznīcā, taču novērsās no Dieva un aizgāja atpakaļ pasaulē. Varbūt tāds ir mans uzdevums - atgādināt cilvēkiem par Dievu? Dievs man dod cilvēkus un es ar viņiem runāju vidažādākajās vietās. Pat pēc pirts, sēžot džakuzi vannā var stāstīt cilvēkam par Kristu.

- Tu sagrauj priekšstatu, kāds valda pasaulē, ka tikai vājajiem vajadzīgs Dievs. Tu biji gana stipra, lai šādā nozīmē tev Dievu nevajadzētu. Tava dzīve, tavs bizness, tava karjera, tavs finansiālais stāvoklis - pēc pasaules priekšstatiem tu nebiji vāja.

- Es pilnīgi noteikti nebiju vāja. Taču nekad neesmu arī domājusi, ka spēju visu, un, atskatoties pagātnē, saprotu, cik Dievs ir bijis ar mani pacietīgs. Esmu šķīrusies no vīra pirms daudziem gadiem, mani bērni tad vēl bija mazi. Esmu Dieva priekšā nožēlojusi, ka nespēju saglabāt ģimeni un nodarīju pāri saviem bērniem. Tajā pašā laikā, kāda tā ir milzīga Dieva žēlastība, ka man ir izdevies viņus izaudzināt par tādiem cilvēkiem, kādi viņi ir pašlaik. Tieši mani bērni bija tie, kas paņēma mani aiz rokas un atveda uz draudzi. Man bija jāpagaida, kamēr izaug mani bērni, lai nonāktu pie Dieva.

- Kā tas notika? Lūdzu, pastāsti vairāk.

- Man ir divi dēli. Vecākais - Sandis, jaunākais - Ulvis. Sandis jau labu laiku bija nopietnos garīgos meklējumos un sāka skatīties dievkalpojumus internetā. Ik svētdienu mūsu mājās bija redzams dievkalpojums no Amerikas, kurā sludināja afroamerikāņu mācītājs T.D.Džeiks. Godīgi sakot, sākumā man bija jocīgi, jo es nekad nebiju dzirdējusi dievkalpojumus, kur sludina tik harizmātisks mācītājs. Reizēm, ejot garām Sanda istabai redzēju, ka viņš pat nesēž pie datora, bet stāv kājās. Tagad es saprotu, ka nemaz nevar mierīgi nosēdēt, kad T.D.Džeiks sludina. Pēc tam viņš nāca un stāstīja man, kas dievkalpojumā noticis. Mēs svētdienu vakaros sēdējām un visu to pārrunājām. Beigās jau man bija izveidota kladīte, kurā es visu pierakstīju. Galvenais, ko atceros no T.D.Džeika teiktā - nav nekas spēcīgāks par pārmainītu prātu. Tobrīd es vēl biju ļoti tālu no savām personīgajām pārmaiņām un atceros, kā strīdējos ar Sandi. Ko tikai es viņam nesarunāju! Visdažādākos argumentus, kādus parasti pasaulīgi ļaudis lieto - gan par Bībeli, gan citām garīgām lietām.

Abi Dženitas dēli un domubiedri - Ulvis un Sandis.

2013.gada augustā abi mani dēli devās uz dievkalpojumu, kurā pirmo reizi Latvijā sludināja evaņģēlists Nātans Moriss. Es šajos dievkalpojumos nebiju, bet viņi man teica, ka tie uz viņiem atstājuši lielu iespaidu. Sandis jau pirms tam bija absolūti gatavs pieņemt Jēzu, tomēr brīdī, kad Nātans Moriss aicināja uz grēcinieka lūgšanu, viņš priekšā neizgāja. Bet tad viņš ieraudzīja, ka uz priekšu iet Ulvis. Mazais brālis atsaucas aicinājumam! Sandis saprata - ja Ulvis iet, man arī jāiet. Tajā reizē viņi abi atgriezās pie Dieva. Pēc šiem dievkalpojumiem viņi bija teikuši kādiem no draudzes, ka nākamnedēļ atvedīs arī mammu. Visi bija mazliet skeptiski. Tiešām? Kā tad jums to mammu izdosies dabūt šurp? Taču man pat nebija jautājumu - es tam biju tik gatava! Zināju pilnīgi skaidri, ka jābūt kaut kam vairāk, ka tas, ko man dzīvē nācies piedzīvot līdz šim, vēl nav viss. Pēc nedēļas es ar dēliem biju draudzē un vēl pēc nedēļas notika mūsu kristības.

- Kā kopš tā brīža mainījušās tavas dzīves prioritātes?

- Kardināli! Šobrīd es ļoti greizsirdīgi skatos uz savu laiku - ko daru un kur to pavadu. Man pat nekur vairs negribas braukt, lai gan pirms tam katru otro mēnesi kaut kur ceļoju. Daudz mazāk apmeklēju arī teātri un kino, mazāk skatos televizoru. Visu mūžu esmu daudz lasījusi grāmatas, taču pēdējā laikā mana lasāmviela ir gandrīz tikai Bībele un kristīgā literatūra. Tā ir milzīga pārmaiņa. Tajā pašā laikā es saprotu, ka arī kristīgu literatūru nevaru izlasīt vairāk nekā spēju. Lai nenotiktu tā, ka uzzinu ļoti daudz par Dievu, bet nezinu, kāds Viņš ir patiesībā, neiepazīstu Viņu personīgi.

Es joprojām ar lielu prieku daru savu darbu. Manuprāt, tā ir liela laime darīt darbu, kas tev patīk. Man vienmēr bijusi sajūta, ka darbā nav jābūt tikai tāpēc, lai nopelnītu dienišķo maizi, bet lai tam būtu kāda lielāka vērtība; lai no darba, ko darām, ir jēga arī sabiedrībai. Kaut nedaudz kaut ko izdarīt valsts un tautas labā, kaut ko, lai cilvēkiem kļūtu labāk. Tā es domāju arī agrāk, bet tagad, paldies Dievam, es to izjūtu vēl daudz skaudrāk. Mācos arī Latvijas Kristīgās kalpošanas skolā Jelgavā. Esmu tik daudz laika savā dzīvē nokavējusi, ka šobrīd gribas paspēt izdarīt iespējami vairāk.

- Vai tu klausies Latvijas Kristīgo radio?

- Strādāju mediju nozarē un atšķirībā no daudziem, kam mājās nav televizora, mans darbs uzliek pienākumu orientēties mediju vidē. Tomēr par Kristīgo radio es pirmoreiz uzzināju, kad kļuvu kristiete. Man jāteic, Latvijas Kristīgais radio ir viens no medijiem ar visvērtīgāko saturu. Negribu vispārināt, bet daudzos Latvijas medijos saturs ir sekls, vienpusīgs, izteikti dzeltens. Protams, kāds ir pieprasījums, tāds arī piedāvājums, tomēr, domājot par aktuālām tēmām, par to, kas satrauc ne tikai kristiešus, bet visus cilvēkus Latvijā, Kristīgais radio ir absolūtā topā. LKR runā par to, ko citi mediji dažkārt aizmirst. Man ir prieks, ka arī mediju monitoringā Kristīgajam radio ir ļoti labi rādītāji.

- Tavs ikdienas darbs saistīts ar projektiem. Vai tu varētu par to pastāstīt?

- Tie ir dažādi projekti komunikācijas jomā, mārketinga komunikācija. Mūsu aģentūra darbojas jau 13 gadus. Tā arī ir Dieva žēlastība, jo kopš pievienojos “No mīnusa uz plusu” komandai, man nav bijis grūtāka laika biznesā. Esmu sapratusi - kad tu sāc kalpot Dievam, arī sātans sāk par tevi pastiprināti interesēties. Ja valstī krīze bija pirms vairākiem gadiem un šobrīd visi ir puslīdz atkopušies, tad mums krīze pienāca 2014.gadā - brīdī, kad pieslēdzos “No mīnusa uz plusu” darbam. No mums atteicās partneri, izjuka projekti. Mums nesamaksāja pat par notikušiem projektiem. Grūti bija to saprast. Es lūdzu Dievu un domāju - varbūt Dievs mani pārmāca? Varbūt man jāpieaug un jānostiprinās ticībā? Es to visu biju ar mieru paciest, ja vien zinātu, ka tā patiešām ir Dieva pārmācība. Bet tajā brīdī, kad manai automašīnai nozaga spoguļus, es sapratu - nē, te plosās kāds cits, kam ļoti nepatīk mūsu darbošanās, kam nepatīk, ka Latvijā tiek plānota liela mēroga evaņģelizācija!

Mūsu komandā visi piedzīvoja šādus uzbrukumus. Taču Dievs ir uzticams! Mēs tikām cauri visiem pārbaudījumiem. Kādā brīdī mani neticīgie partneri un biznesa kolēģi teica, ka uzņēmums jātaisa ciet, ka es nekad netikšu ar to galā, ka mani gluži vienkārši noraks un uzliks milzīgus sodus. Taču es sapratu, ka negrasos neko taisīt ciet, ka šāds solis varbūt ir tieši tas, ko kāds no manis gaida, ka kāds vēlas, lai mēs padodamies un paceļam rokas. Nē, nekādā gadījumā! Nodomāju: ja jau agrāk esmu tikusi galā ar šādām lietām, tad tagad, kad ar mani ir Dievs, kurš būs pret mani?! Mēs izdzīvojām un arī soda naudās es nesamaksāju nevienu centu.

- Skanēs traki, bet paldies Dievam, ka tev tos spoguļus nozaga. Lai tu ieraudzītu, ka Dievs nav zaglis. Citādi patiešām šķiet - tu esi iesaistījusies kristīgā projektā, bet Dievs vēl tevi pārmāca! Dievs nekad nevienam neko nezog. Bībelē rakstīts, ka sātans ir zaglis, slepkava un laupītājs, bet Jēzus nāca, lai mums būtu dzīvība un dzīvības pārpilnība. Spoguļi tev atvēra acis, ka tas ir zagļa un laupītāja darbs.

Bet tagad pavisam cits jautājums. Tas var skanēt patētiski, bet vai tu mīli šo zemi - mūsu Tēvzemi? Vai tu vienmēr esi gribējusi šeit dzīvot un joprojām vēlies šeit palikt?

- Es domāju, ka mēs esam laimīgi gan kā tauta, gan kā valsts, pat neskatoties uz to, kas reizēm šajā valstī notiek. Cik tad vispār latvieši ir piedzīvojuši brīvestības gadus? Tas ir niecīgs brīdis. Mums nevajag pašiem sev pārmest, ka kaut ko neprotam. Kad pirmoreiz veidojam ģimeni, mēs taču arī nezinām, kā tas īsti darāms. Kad veidojam jaunu biznesu, mēs arī uzreiz nezinām, kā tas pareizi jāveido. Kad atguvām brīvību, mēs nezinājām, kā veidot valsti. Saprotu arī, ka mums līdzi nāk pagātnes mantojums. Ir jānomainās paaudzēm, lai šis negatīvais mantojums izzustu.

Mani skumdina, ka daudzi kristieši neiesaistās valsts celšanā, norobežojas no tā. Man bija saruna ar kādu sievieti, kura teica, ka neiet uz vēlēšanām, jo netic nevienam politiķim. Mēs ar viņu ilgi runājām par pilsoņa pienākumu. Viņa neuzskatīja, ka vēlēt būtu viņas pienākums. Es lūdzu Dievu un sapratu, ka tā ir vēlme palikt savā komforta zonā. Tieši tāpat spriež arī nekristieši. Kad sabruka lielveikals “Maxima”, daudzi teica: kur tad ir jūsu Dievs?! Bet Dievs jau neceļ lielveikalus! Dievs nevilto dokumentus, nemelo, nezog un nekrāpjas! Dievs neiet uz vēlēšanu iecirkņiem! Dievs valsti ir uzticējis mums. Tas būtu tāpat, kā nerūpēties par savu bērnu. Valsts nevar pati par sevi rūpēties - tie ir cilvēki, kas rūpējas par valsti. Tie ir cilvēki, kas ievēlē parlamentu. Nav taču tā, ka nevaram atrast nevienu politiķi, kas vairāk vai mazāk ievērotu tradicionālās vērtības. Atrodi kaut vienu un lūdz par šo cilvēku, lai viņam ir spēks, gudrība un spējas kaut ko pārmainīt. Jēzus nevis lūdza Tēvu paņemt mūs projām no pasaules, bet pasargāt no ļauna. Mums tepat vien jādzīvo. Ja mēs ar savu izvēli, drosmi un risku nepieņemsim lēmumus, naivi cerēt, ka Dievs pagodināsies.

- Tev mājās ir divi jauni cilvēki, tu satiecies ar jauniešiem arī tavas aģentūras un LR Aizsardzības ministrijas kopīgi rīkotajās patriotiskajās spēlēs “Jaunie Rīgas sargi”. Vai tavuprāt Latvijas jauniešos ir patriotisms, vai tomēr jaunieši labāk izvēlas doties finansiāli nodrošinātākas dzīves meklējumos? Kā ir ar mūsu patriotismu?

- Par jauniešiem man ir ļoti liela pārliecība, ka ar viņiem viss ir kārtībā. Ne tikai latviešu jauniešos, bet arī krievu jauniešos, ukraiņu jauniešos, baltkrievu jauniešos, kas piedalās mūsu spēlē, ir redzams šis patriotisms. Viņi ir piedzimuši šajā zemē un ļoti daudzos ir patiesas rūpes par savu valsti. Kas attiecas uz prombraukšanu, es drīzāk domāju, ka tā ir iespēja aizbraukt mācīties un tad atgriezties. Domāju, ka aizbraukšana nav saistīta ar bēgšanu no valsts - jauniešiem tā ir iespēja mācīties, pieaugt, attīstīties. Atgriezties vai neatgriezties - tas jau ir cits jautājums.

Foto - Karlīna Vītoliņa

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts