05
Lauma Turkova ir 22 gadus jauna Mākslas akadēmijas Vides mākslas nodaļas studente, kristiete, kas 2015.gada vasarā Rīgas vasarsvētku draudzes “Dzīvības Avots” sūtīta devās uz Nepālu kā misionāre, lai sadarbībā ar vietējo kristiešu draudzi palīdzētu cilvēkiem pārvarēt valstī notikušās zemestrīces sekas. Nepālā Lauma kalpoja skolas vecuma bērniem, palīdzot tiem mācībās un pavadot kopā brīvo laiku, vienlaikus stāstot un mācot arī par Kristu. Par savu pieredzi šajā latviešiem tik eksotiskajā zemē lūdzām Laumu pastāstīt “Laikmeta zīmēm”.
****
- Tūdaļ pēc postošās zemestrīces Nepālā viens no mūsu draudzes mācītājiem Daniels Pedraza pastāstīja, ka šajā zemē ļoti nepieciešama dažāda veida palīdzība. Viņš piedāvāja savākt šim mērķim īpašu ziedojumu un izteica neparastu domu, ka draudze varētu nosūtīt uz Nepālu misionāru. Es sēdēju, klausījos un pēkšņi sapratu - man jābrauc uz Nepālu! Tas bija satriecošs atklājums, jo vienmēr biju domājusi, ka es kā daļa no draudzes būšu tā, kas kādu izsūtīs misijā, bet nekad, ka pati varētu būt tā, kuru sūtīs. Pirmajā mirklī pat īsti nevarēju saprast, kas notiek. Nevar būt, ka man jābrauc!
Pēc dievkalpojuma piegāju pie mācītāja un gribēju uzzināt kaut ko vairāk par draudzi Nepālā, kuras vadītājus viņš pazina. Daniels neatbildēja ne uz vienu no maniem jautājumiem, bet uzreiz jautāja: vai tu gribi braukt uz Nepālu? Jā, gribu! Tad viņš teica, ka draudze par šo lietu lūgs - lai es jau sākot meklēt lidmašīnas biļetes. Protams, sākumā uzmācās visādas šaubas, taču doma par Nepālu nepameta un es sapratu, ka tā ir Dieva griba, lai es braucu. Pamazām viss nostājās savās vietās un visas neskaidrās lietas sāka iegūt noteiktu jēgu. Es pat vairs nepieļāvu domu, ka varētu nebraukt. Pretoties Dieva aicinājumam man šķita bīstami un nepareizi. Tā nu pēc trīs mēnešiem es devos ceļā.
Atvadīšanās no radiem un draugiem bija ilga. Visi kaut ko stāstīja un vēlēja, bet man galvā bija tikai viena doma - ātrāk tikt lidmašīnā un doties ceļā. Ceļš maršrutā Rīga - Cīrihe - Abudabi - Katmandu bija garš. Latvijā, kad domāju par savu misiju, viss šķita daudz vienkāršāk, taču jo tuvāk nonācu Nepālai, jo vairāk pārņēma satraukums un bailes. Tās pat nebija bailes - es vienkārši sāku saprast, ka šis brauciens nav parasts un maznozīmīgs notikums, bet kaut kas liels, ko Dievs dara manā dzīvē, un pret to nevar izturēties vieglprātīgi. Ceļā bija daudz pārdomu. Es tās visas pierakstīju uz papīra un tas palīdzēja. Kad lidmašīna nosēdās Katmandu, visas bailes un nemiers bija pagaisuši.
Nepāla atrodas pašā Āzijas vidū - starp Indiju un Ķīnu (Tibetu). Tā ir kalnu zeme - zemākā vieta ir 59 metrus virs jūras līmeņa, augstākā ir Everests - gandrīz 9 kilometri. Nosacīti Nepālas zemi var sadalīt trīs daļās - plakankalne, zemie jeb, kā man teica, zaļie kalni, un augstie kalni ar mūžīgo sniegu. Laikā, ko pavadīju šajā valstī, bija kārtējā lietus sezona un augstos kalnus laika apstākļu dēļ tā īsti nemaz nevarēja redzēt, taču man stāstīja, ka skats esot patiesi iespaidīgs.
Nepālas karte, karogs un ģerbonis.
Ceļā gandrīz diennakti biju pavadījusi lidostās un gaisā, arī minētais satraukums paņēma daudz spēka, tādēļ pirmās dienas Nepālā es gulēju un gulēju. Tikai pēc tam pamazām sāku aptvert, ka esmu nokļuvusi pavisam citā kultūrā ar pavisam citu dzīvesveidu. Nepālā viss ir pilnīgi pretēji nekā Eiropā. Man nācās to pieņemt un savu eiropieša skatījumu pielāgot Āzijas iedzīvotāja redzējumam. Domāju, ka tas nebūs īpaši grūti, taču bija gan. Kad tevi pēkšņi iemet pilnīgi citā pasaulē, kultūršoks noteikti būs. Es neesmu vienīgā, kas to piedzīvojusi - ar šīm lietām saskaras ikviens misionārs.
Visvairāk mani šokēja nevis haotiskā satiksme vai visur valdošā netīrība, bet nepāliešu uzbāzīgā ziņkārība. Es biju balta, blonda, zilām acīm, tāpēc uz mani skatījās pilnīgi visi. Tas bija tik apgrūtinoši! Vēlāk iemācījos uz vietējiem neskatīties, lai mūsu skatieni nesastaptos, tomēr bija brīži, kad tas viss bija līdz kaklam - nu kāpēc jūs uz mani skatāties?! Es taču esmu tāds pats cilvēks! Diemžēl nepāliešiem manas emocijas bija vienaldzīgas. Viņi burtiski mani vajāja ar skatienu, uz ielas pagriezās un nekaunīgi blenza virsū, rādīja ar pirkstiem. Tas bija grūtākais, ar ko man nācās tikt galā.
Dzīvoju pašā valsts vidienē pie zaļajiem kalniem - Nepālas galvaspilsētā Katmandu. Tā ir liela pilsēta. Skatoties no augstāka skatupunkta, šķiet, ka pilsētai nav ne gala, ne malas. Kad bija nedaudz skaidrāks laiks un varēja saskatīt kalnus, bija redzams, ka nami slienas pat augšup pa kalnu nogāzēm. No tālienes gan tie kalni nemaz tik diži nešķita - tādi pauguri vien. Taču kad ieraudzīju, cik maziņas uz šo “pauguru” fona izskatās mājas, sapratu - kalni ir milzīgi.
Katmandu no putna lidojuma.
Iedzīvotāju Nepālā ir ievērojami vairāk nekā Latvijā - aptuveni 35 miljoni, tāpēc pilsētu ielas vienmēr ir cilvēku pārpildītas. Sākumā, pastaigājoties pa pilsētu, brīnījos, kāpēc cilvēki visu laiku skrien man virsū. Vēlāk sapratu - Nepālā satiksme ir pa ceļa kreiso pusi kā Lielbritānijā. Arī cilvēku plūsma uz ietvēm ir organizēta tāpat, tāpēc sākumā man nācās daudz domāt, pa kuru ietves pusi jāiet.
Katmandu ielu burzma un kolorīts.
Satiksme šajā valstī ir visai savdabīga. Ne tikai tāpēc, ka virzība ir pa ceļa kreiso pusi, bet arī pats braukšanas veids. Pirms kāda laika japāņi uz dažiem ielu krustojumiem uzstādīja luksoforus, taču nepālieši pēc pāris dienām tos atslēdza un atgriezās pie ierastajām braukšanas tradīcijām. Tās ir ļoti vienkāršas - brauc, kur, kā un kad vien gribi, tikai nevienu nesabrauc. Citādi - nekādu noteikumu. Domāju, tas diezgan daudz pasaka par Nepālu un nepāliešiem. Taču man šāda kārtība patika. Šķērsojot ielu, ar laiku pat iemācījos sparīgi žestikulēt, kā to dara vietējie iedzīvotāji.
Nepālā galvenais ir sabiedriskais transports. Protams, ir arī privātie auto, un, kā jau Āzijā, arī te valda kontrasti. Veca lūžņu kaudze, bet turpat līdzās - dārgs apvidus auto. Taču lielākoties cilvēki brauc ar sabiedrisko transportu. Ir lielie satiksmes autobusi, ir mikroautobusi, ir dīvainas trīsriteņu mašīnas - kaut kas līdzīgas velorikšām, tikai ar kulbu un motoru. Velorikšas vairāk domātas tūristiem, savukārt vietējie brauc ar šīm trīsriteņu motormašīnītēm. Tas ir viens no sabiedriskā transporta veidiem.
Sabiedriskais transports - baltie mikroautobusi un trīsriteņu mašīnītes ar kulbu (labajā pusē centrā).
Ātrākais sabiedriskā transporta veids ir baltie mikroautobusi, kas kuplā skaitā redzami Katmandu ielās. Busiņu parasti piebāž pilnu līdz malām - kur normāli ir divas sēdvietas, tiek apsēdināti vismaz četri cilvēki, pasažieri stāv arī kājās. Ja Latvijā man šķita, ka esmu vidēja auguma, tad Nepālā kāpjot transporta līdzekļos, bieži vien sadauzīju galvu. Busiņos parasti ir īpaši iekšālaidēji, kas katram pasažierim ierāda vietu, kur sēdēt vai stāvēt. Reiz mani nosēdināja priekšējā solā ar skatu pret pārējiem pasažieriem. Tad nu visi acis nenolaiduši skatījās uz mani, bet es sēdēju un centos ne uz vienu neskatīties. Tā arī nobraucu visu ceļu, kamēr pārējie pasažieri turpināja uz mani blenzt.
Nepālā ir milzum daudz krāsu - īsta krāsu eksplozija! Arī mājas viņi krāso spilgtās krāsās - kāds izdomā savu namu nokrāsot zaļu, kamēr kaimiņš turpat blakus - zilu. Krāsains ir itin viss - gan mājas, gan cilvēki ielās. Jo krāsaināk, jo labāk. Pat smagie auto un ceļu būves tehnika nokrāsoti košās krāsās. Man ļoti patika šī krāsainība, jo Latvijā reizēm viss ir tik pelēks.
Kā lielākā daļa Āzijas, arī Nepāla ir kontrastu zeme. Līdzās mierīgi sadzīvo vecie nami ar jaunām stikla un betona būvēm. Pilnīgs grausts un turpat blakus ultramoderna celtne. Pa vidu namiem - milzīgs vadu mudžeklis. Prātoju, kā gan elektriķi spēj tikt ar to galā. Latviešu elektriķiem mati jau sen būtu sirmi. Bet te skatos - jauns čalītis parastās drēbēs, bez jebkāda spectērpa, uzkāpj pa kāpnēm un mierīgi ķimerējas ap tiem vadiem. Nodomāju - nu jā, tas gan ir elektriķis!
Vadu haoss Nepālas pilsētu ielās - izaicinājums jebkuram elektriķim. Tikai ne nepāliešiem…
Tāpat kā citur Āzijā, arī Nepālā uz ielām un ceļiem sastopami dzīvnieki. Tipisks skats Katmandu - visās malās guļ suņi. Ejot, ik pa brīdim jāpārkāpj pāri gulošam sunim. Dienas laikā ir karsts un suņi vienkārši tur guļ. Naktī gan viņi ceļas augšā, tāpēc naktī pastaigāties iet nevajag. Un, protams, govis! Govis hinduistu zemēs ir visur un Nepāla nav izņēmums. Lielu prieku man sagādāja mērkaķīši, kas skraida pa ielām. Lai gan tiku brīdināta, ka viņiem nevar iet pārāk tuvu, ka viņi var cilvēkam uzlēkt virsū, kaut ko atņemt, saskrāpēt, tomēr man viņi šķita tik funny.
Nepālas eksotika - govis, suņi un mūždien zaglīgie mērkaķīši.
Pārsteidza veids, kā nepālieši atbrīvojas no atkritumiem. Piemēram, Katmandu apvedceļš - pa vidu abām transporta joslām redzamas lielas atkritumu kaudzes. Atkritumus nepālieši izgāž vienalga kur, pēc tam atnāk cilvēki, kas to visu savāc, aizved uz otru pilsētas malu un… atkal izgāž. Tas labi raksturo nepāliešu dzīves uztveri. Viņi dzīvo brīvi, daudz neiespringstot. Dažreiz tas var šķist bezatbildīgi, taču viņi vienkārši ne par ko neuztraucas. Nepālietis var visu dienu nosēdēt un neko nedarīt. Viņš tā jūtas labi.
Nepāliešu attieksme pret atkritumiem. Par sīkumiem taču nav vērts uztraukties.
Visa sadzīve Nepālā notiek uz grīdas. Guļ gandrīz uz zemes, ēd uz zemes. Ēd tikai ar pirkstiem. Iesaku visiem kādreiz pamēģināt - vienkārši superīgi! Ēdiena sagriešanai lieto īpašu nazi, nevis sagriežot barību ar to, bet gan griežot ēdienu pret nazi. Ģērbjas nepālieši tradicionāli, taču Nepālā apģērba lietošanai nav tik stingri noteikumi kā Indijā. Man teica, ka Indijā es nevarētu iziet uz ielas, ja nebūtu tērpusies sari. Tur man obligāti būtu jāvalkā tradicionālais apģērbs. Ja būtu Nepālā uzturējusies ilgāk, noteikti iegādātos viņu tradicionālo apģērbu, jo vietējie to lieto gandrīz vienmēr. Darba dienās drēbes ir vienkāršākas, brīvdienās - elegantākas, greznākas.
Nepālā pieņemts maltīti baudīt ar piecpirkstu “dakšiņu”.
Diemžēl ir arī negatīvas tradīcijas. Pilsētās šodien tā vairs nedara, bet laukos joprojām gadās, ka vecākiem piedzimst meitenīte un viņi to gluži vienkārši iemet upē. Hinduisma kultūrā lielāka vērtība ir vīrietim, bet meitenes piedzimšana bieži vien tiek uzskatīta par sava veida nelaimi. Ja ģimene ir nabadzīga, meitene ir lieka nasta, jo pēc tradīcijas kāzas pilnībā būs jāapmaksā līgavas vecākiem. Tāpēc cilvēki dažkārt izvēlas sieviešu dzimuma bērnus vienkārši izmest mēslainē vai pat nogalināt. Hinduistu uztverē dzīvībai nav tik lielas vērtības, jo katram cilvēkam ir karma, kas jāizdzīvo. Palīdzēt otram nozīmē iejaukties viņa karmā, kas cilvēka dvēseli atmetīs atpakaļ tās garīgajā attīstībā un nākamajā dzīvē cilvēks atkal pārdzims ar tādu pašu vai pat vēl sliktāku karmu.
Šī meitene ir mīlēta un aprūpēta. Ne visām Nepālas meitenēm tā laimējas.
Kad Nepālā notika zemestrīce, TV ziņās mums rādīja briesmu lietas. Aizbraucot tur, biju pārsteigta - kur tad ir tās sabrukušās mājas, kur tas viss, ko rādīja pa televizoru? Nav nekā tāda. Protams, ir vietas, kur nami patiešām sagruva. Lielākie postījumi bija nepāliešu svētvietās Katmandu ielejā, kur liela daļa hinduistu un budistu tempļu sagruva. Tieši to rādīja TV un no turienes nāk visas tās briesmīgās bildes. Bija arī vietas laukos, kur sagruva veseli ciemi. Tagad gan visas drupas lielākoties ir novāktas.
Viena no zemestrīces sagrautajām ēkām Katmandu.
Namu sagrūšanā lielā mērā vainojami izmantotie celtniecības materiāli un nepāliešu attieksme pret ēku drošību. Mājas sagruvušajos ciemos bija būvētas no ķieģeļiem, kam kā saistviela izmantoti… dubļi. Tagad tur atkal būvē mājas, kā materiālu izmantojot ķieģeļus un… tos pašus dubļus. Šāda bezrūpīga attieksme izveidojusies tāpēc, ka pēdējā lielā zemestrīce Nepālā bija pirms 80 gadiem, bet vēl pirms tam tikai 500 gadus senā pagātnē. Viņiem lielas zemestrīces nav ikdienas parādība, tāpēc nekas nav sagatavots, lai ar šādām situācijām tiktu galā. Mājas tiek būvētas vienalga no kā, jo zemestrīces jau nebūs. Kad zemestrīce tomēr notiek, valstī ir lielas problēmas.
Nepāliešu nami no ķieģeļiem un… dubļiem.
Draudze, kas mani uzņēma Nepālā, līdz zemestrīcei telpas dievkalpojumiem un citiem pasākumiem īrēja, bet zemestrīces laikā nama sienās izveidojās milzīgas plaisas un dievkalpojumi tur vairs nevar notikt. Šobrīd dievkalpojumi notiek teltī, taču viņi gatavojas būvēt paši savu namu. Zemi draudze iegādāties nespēj, jo tā ir ļoti dārga, taču viņi zemes gabalu īrē un aktīvi gatavojas baznīcas celtniecībai, kam arī mūsu draudze Latvijā ziedoja savu tiesu. Pirms zemestrīces draudzē bija aptuveni 80 cilvēku, taču pēc zemestrīces cilvēku skaits arvien samazinājās, jo pirmajā laikā ļaudis baidījās kaut kur iet ārpus mājas. Tagad dievkalpojumu apmeklētāju skaits atkal sācis pieaugt.
Nepālā kristietību nav atļauts īpaši popularizēt. Draudze var pulcēties uz dievkalpojumiem, taču aizliegts uzrunāt cilvēkus ārpus baznīcas. Nedrīkst publiski evaņģelizēt, nedrīkst dot cilvēkiem bukletus vai kristīgo literatūru. Argentīniešu pāris Tito un Rosa, kas izveidojuši šo draudzi, oficiāli nevar ne sludināt, ne mācīt, jo ir ārzemnieki. Neviens draudzē pat nezina viņu uzvārdu, tikai vistuvākie cilvēki. Kad man Nepālā kāds jautāja, ko es tur daru, atbildēju, ka esmu tūriste, bet draudzē ciemojos pie paziņām. Misijas darbs Nepālā iespējams tikai caur personīgu evaņģelizāciju, personīgām sarunām ar cilvēkiem. Publiski kādam stāstīt, ka esi kristietis, nav vēlams.
Nepāliešu draudzes dievkalpojums zem telts nojumes.
Sievieti, pie kuras dzīvoju Nepālā, sauc Sīnija. Viņa ir no Kostarikas un kā misionāre 13 gadus kalpoja Indijā. Pēdējos trīs gadus viņa dzīvo Nepālā, jo vairs nesaņem Indijas vīzu. Viņa mani izmitināja savā mājā, parādīja pilsētu, iemācīja daudz par Nepālas kultūru un deva labu ieskatu, ko vispār nozīmē dzīvot Āzijā. Nepālā es pa īstam varēju novērtēt, cik svarīga ir brāļu un māsu palīdzība svešā zemē.
Lauma kopā ar savu labo eņģeli Nepālā - Sīniju.
Man bija izdevība būt klāt nepāliešu kristībās. Kristīti tika pieci cilvēki. Viņiem nav tik skaistu kristību baseinu kā mums. Cilvēkus kristīja bērnu baseinā uz mājas jumta. Tomēr man tas šķita forši! Tas zilais ūdens un zivtiņas uz baseina malām. Domāju, kā tik seklā baseinā varēs cilvēkus iegremdēt ūdenī. Taču kristāmie vienkārši apsēdās baseinā un Tito viņus atmuguriski pagremdēja. Man pastāstīja dažu kristāmo dzīvesstāstus un es nodomāju: jā, Dievs patiešām strādā pie šiem ļaudīm!
Kristības nepāliešu gaumē - bērnu baseinā uz mājas jumta. Super!
Nepāla ir ļoti nabadzīga valsts ar zemu izglītības līmeni. Draudze daudz dara, lai palīdzētu ģimenēm sūtīt bērnus skolā. Ir bērni, kas sāk iet skolā un mācās kādus trīs gadus, bet tad vecāki viņus izņem no skolas, lai sūtītu strādāt. Nepāliešiem ir liela problēma ar alkoholu. Vīri tikai dzer un dzer, bet par ģimeni rūpēties nākas sievietēm. Tas veido sava veida apburto loku, kurā cilvēks tiek ierauts kopš bērnības. Tā kā Nepālā izglītība nav obligāta, tēvi liek bērniem strādāt jau no mazotnes. Sabiedriskā transporta mikroautobusos bija reizes, kad durvis man atvēra desmitgadīgs puišelis. Es pamanīju, ka viņa uzvedība nav kā bērnam, bet kā pieaugušajam. Viņam ir nozagta bērnība un tas ir briesmīgi.
Kristieši dara visu, lai draudzē bērni būtu priecīgi un laimīgi.
Reizēm alkohola purvā ieslīgst abi bērna vecāki un tad bērns ir spiests strādāt, lai uzturētu ģimeni. Šī iemesla dēļ viņš nevar apmeklēt skolu un iegūt izglītību. Bet Nepālā ir tā - ja tu nenokārto valsts pieprasītos eksāmenus pēc 8.klases, tu šai zemē neesi nekas. Valsts acīs tu kaut kādu vērtību iegūsti tikai tad, ja esi nokārtojis šo eksāmenu. Tāpēc, kad šādi bērni nonāk draudzē, Rosa un Tito liek viņiem atgriezties skolā, lai tie iegūtu izglītību un zināmu statusu valsts priekšā.
Šie bērni ir ļoti atpalikuši mācībās, tādēļ viņiem grūti tikt līdzi citiem skolēniem. Tad viņi nolemj - es nemācīšos! Bet tā kā Rosa un Tito iegulda ļoti daudz pūļu, laika un naudas, lai bērni varētu mācīties, tika nolemts izveidot pēcpusdienas grupiņu, kurā bērni pieaugušo uzraudzībā izpildītu skolā uzdotos mājasdarbus. Šo grupiņu vadīt uzticēja man un tā bija mana galvenā kalpošana Nepālā. Man vajadzēja palīdzēt bērniem izpildīt mājasdarbus un raudzīties, lai viņi to izdarītu līdz galam.
Nepāliešu skolēni gatavo mājasdarbus.
Jau pēc pirmās reizes varēja novērot pozitīvas pārmaiņas. Bērni atvērās un darīja visu, ko no viņiem prasīja. Izņemot sešus gadus veco Arunu, kurš ne par ko negribēja veikt mājasdarbus, un ja nevarēja izdomāt iemeslu, kāpēc to nedarīt kopā ar mani, sāka rakstīt ar ļoti neapmierinātu un nelaimīgu sejas izteiksmi. Tas izskatījās tik smieklīgi, taču svarīgi bija panākt, lai viņš savus mājasdarbus izpildītu. Neskatoties uz šādiem “grūti audzināmajiem”, es biju laimīga strādāt ar bērniem.
Labprāt kopā ar bērniem pavadīju arī brīvo laiku, jo viņiem ļoti pietrūkst kāda, ar ko pavadīt laiku. Tā kā draudzes nams vēl nav uzcelts, bērnu aktivitātes notiek kaimiņmājas gaitenī. Parasti tās ir kādi rokdarbi, spēles. Daudziem bērniem ir ļoti smagi sadzīves apstākļi un citas problēmas, un es lūdzu Dievu, lai vismaz mūsu kopā pavadītais laiks atnestu tiem kaut nedaudz prieka. Man bija iespēja arī pašai sagatavot nodarbības. Runāju ar bērniem par to, ka dzīvē vienmēr varam aicināt palīgā Jēzu, īpaši, ja esam kaut kur “iestrēguši”. Spēlējām spēli “Vecmāmiņ, nāc palīgā!”, tikai vecmāmiņas vietā palīgā aicinājām Jēzu Kristu. Tas bija lielisks laiks gan man, gan bērniem.
Bērni brīvajā laikā. Apakšējā attēlā labajā pusē - Laumas piedāvātā rotaļa “Jēzu, nāc palīgā!”
Man iznāca nedaudz darboties arī draudzes svētdienskolā, kas īstenībā ir piektdienskola, jo brīvdiena Nepālā ir sestdiena, bet svētdiena - pirmā nedēļas diena, kad bērni dodas uz vispārizglītojošo skolu. Ar bērniem sarunājos angļu valodā, jo viņi visi mācās privātās skolās, kur mācības notiek angļu valodā. Nepālā ir divu veidu skolas - valsts skolas, kur viss ir nepāliešu valodā un angļu valoda tikai viens no mācību priekšmetiem, un privātās skolas, kur viss notiek angļu valodā, bet nepāliešu valodu māca kā atsevišķu mācību priekšmetu. Tās ir atskaņas no kādreizējās britu koloniālās ietekmes.
Tito un Rosa mani uzaicināja uzrunāt draudzi. Viņiem ir kāda sieviete ar pravieša dāvanu, kas parasti pravieto pirms Dieva Vārda pasludināšanas, un pravietojums vienmēr saskan ar to, kas pēc tam tiek sludināts. Šī sieviete pravietoja arī pirms manas uzrunas un tas bija tieši tas pats vārds, ko es pēc mirkļa sludināju draudzei. Man tas bija apstiprinājums, ka Dievs grib, lai es to saku. Man bija arī iespēja uzrunāt draudzes jauniešus. Priekš manis tas viss bija liels izaicinājums, taču es zināju, ka kalpoju varenam Dievam un Viņš mīl gan mani, gan šos cilvēkus, pie kuriem Viņš mani atsūtījis. Es lūdzu Dievam, lai mans īsais laiks Nepālā tiktu izlietots pēc iespējas efektīvāk Viņa Valstības labad.
Nepālā prasīju Dievam par veidu, kā vislabāk uzrunāt hinduistus, kas tur ir lielākā reliģija. Lūdzu, lai man būtu iespēja runāt ar hinduistiem par Jēzu. Un notika pārsteidzošais. Reiz ejot pa Katmandu uz brīdi apstājos. Tūdaļ pie manis pienāca tūristu gids un sāka aktīvi runāt ar mani. Teicu: nē, nē, paldies, man šo pakalpojumu nevajag! Taču viņš negāja prom un tikai runāja. Man radās doma - ja viņš neiet prom, sākšu runāt arī es. Un es sāku sludināt viņam Evaņģēlija vēsti. Viņš kļuva rupjš un beigās aizgāja prom dusmīgs, sakot, ka man jau problēmu neesot - es esot balta un bagāta. Lai arī tā, tomēr viņš dzirdēja, ka Dievs viņu mīl un Jēzus ir vienīgais ceļš pie Dieva. Tas bija tikai viens cilvēks, taču, ja man būtu iespēja palikt Nepālā ilgāk, noteikti meklētu izdevību kā uzrunāt vēl vairāk hinduistu.
Lauma un nepāliešu sievietes.
Nepālā es sapratu, cik maz vēl pazīstu dzīvi, cik maz zinu par misiju, cik daudz man vēl jāaug. Šāds brauciens ir labs veids, kā ļaut Dievam sevi veidot. Ir labi, ka es tajā visā varēju kaut pirksta galu iemērkt, pamēģināt. Vēlos iedrošināt ikvienu - ja tavā sirdī deg aicinājums uz misionāra kalpošanu, ej droši uz priekšu, jo Dievs par tevi parūpēsies. Tik daudzas reizes es Nepālā sajutu, ka esmu Dieva rokās. Tāpat to, cik svētīta esmu, ka varu par savām garīgajām mājām saukt draudzi “Dzīvības Avots”. Es zināju, ka Nepālā aiz manis stāv mana draudze, kas par mani lūdz Dievu. Tas man deva spēku. Zināju, ka neesmu uz turieni atbraukusi viena - ar mani kopā ir Dievs un arī mana draudze.
Šis ceļojums man bija milzīga svētība un es tikai tagad to sāku pa īstam aptvert. Es ticu - kad Dievs kaut ko dara, Viņš dara daudz vairāk nekā mēs spējam saprast. Esmu no sirds pateicīga cilvēkiem, kas mani Nepālā uzņēma, tāpat esmu pateicīga draudzei, kas mani turp aizsūtīja, jo ticu, ka mans brauciens ir atstājis kādu garīgu iespaidu uz šo zemi. Tas ir tik brīnišķīgi, ka Dievs mums pavēlējis un arī sagādājis iespēju iet līdz pašiem pasaules galiem, nesot Kristus Evaņģēlija vēsti. Tā patiesi ir laba pavēle un katra kristieša galvenais uzdevums šajā pasaulē.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
