Laikmeta zīmes

Tiem, kas seko līdzi notikumiem Latvijā, vēl spilgtā atmiņā skandāls, kāds izvērtās ap oktobra sākumā Rīgā paredzēto fotoizstādi “Maidana cilvēki”. Lai gan notikumi risinājās nu jau pirms vairākām nedēļām, tomēr visa šī jezga atklāj kādu daudz nopietnāku problēmu, nekā tikai fotoizstādes vandāliska izpostīšana, proti - sev par pārsteigumu esam uzzinājuši, ka patiesā vara suverēnā Eiropas Savienības valstī Latvijā pieder nevis tās tautai un valdībai, bet gan… Kremļa saimnieku radītās mītiskās “krievu pasaules” inspirētai vietējo ekstrēmistu saujiņai.

Izstāde “Maidana cilvēki” tika veidota kā mākslas projekts, kura mērķis - notikumu aculiecinieka skatījumā parādīt cilvēkus, viņu sejas, emocijas, prieku un reizē arī 2014.gada Ukrainas “Pašcieņas revolūcijas” skarbo traģismu. Fotogrāfiju autors ir ASV dzīvojošs ukraiņu izcelsmes fotomākslinieks Sergejs Meļņikovs (Sergey Melnikoff jeb MFF). Izstāde paredzēta demonstrēšanai Eiropas valstu galvaspilsētās, lielākajās ASV un Kanādas pilsētās, Japānā, Austrālijā, Singapūrā un citur. Pirms Rīgas izstāde bija apskatāma Kijevā, Luksemburgā un Čīles galvaspilsētā Santjago.

• Sergejs Meļņikovs, pazīstams arī kā MFF. Amerikāņu publicists. Disidents, kurš aizbēdzis no padomju ieslodzījuma vietām, saņēmis politiskā bēgļa statusu ar īpašu ANO lēmumu un ASV pilsonību no prezidenta Ronalda Reigana rokām. Čečenu republikas Ičkērijas nacionālais varonis. Viņš nostājās pret Kaukāza okupāciju, izvēršot aktīvu informatīvo cīņu, par ko tika apbalvots ar ordeni “Nācijas Varonis”. 2014.gadā par monumentālo darbu “Ukrainas dvēsele” saņēmis Svētā, apustulim pielīdzinātā kņaza Vladimira Dižā ordeni no Viņa Svētības Kijevas un visas Krievzemes - Ukrainas patriarha Filareta rokām. Viņa fotodarbus kā oficiālas dāvanas pieņēmuši Lielbritānijas karaliene Elizabete II, pāvests Benedikts XVI, ASV prezidents Džordžs Bušs, budistu līderis Dalai Lama, visas Gruzijas patriarhs Iļja II, Nepālas karalis Gjanendra Šahs Devs, Brunejas sultāns Hadži Hassanals Bolkijahs un citas diženas mūslaiku personības.
  

Izstādi Rīgā bija paredzēts atklāt jau 2015.gada maijā - ES Austrumu partnerības samita laikā, taču nelabvēlīgas laika prognozes dēļ to atcēla. Izstādīt savas fotogrāfijas Rīgā Meļņikovu it kā esot aicinājusi LR Ārlietu ministrija. Tagad gan ministrijas ierēdņi mēģina noliegt tiešu līdzdalību izstādes organizēšanā, atzīstot vien morālu atbalstu tai. Formālais izstādes rīkotājs ir pazīstamais krievu publicists Sergejs Aļeksejevs, kas pārcēlies uz dzīvi Latvijā, un viņa Latvijas Atdzimšanas fonds. Tomēr fonda atbalstītāju vidū minēta arī Ārlietu ministrija un ministrijas logo redzams zem katras no izstādes fotogrāfijām. Lai nu kā, maz ticams, ka šādu izstādi Austrumu partnerības samita laikā fonds būtu gatavojies rīkot uz savu galvu - tam noteikti bija vajadzīgs Latvijas valdības uzaicinājums un atbalsts.

Uzbrukumi izstādei sākās vēl pirms tās atklāšanas. Stendus ar fotogrāfijām vēl tikai izkrāva no Ukrainas vēstniecības busiņa, kad kāds krievvalodīgo pārītis jau metās virsū izstādes organizētājiem ar niknu jautājumu: “Kas jums atļāva?!” Kas atļāva v našei Rige (mūsu Rīgā - Red.) “banderiešu” izstādi?! Dažas stundas vēlāk sekoja īsts uzbrukums. Pāris homo urlas tieši pretī Ministru Kabineta logiem vandāliski uzbruka izstādes stendiem, sabojājot četras lielformāta fotogrāfijas un ar nazi sagriežot Ukrainas nacionālo brīvības cīņu sarkanmelno karogu. Tikai kāda brīvprātīgā izstādes darbinieka iejaukšanās un draudi izsaukt policiju spēja uzbrucējus aizbaidīt.

“Treniņtērpu kultūras” pārstāvji gaišā dienas laikā Rīgas centrā posta izstādes eksponātus.

Par laimi urlēni izrādījās diezgan pastulbi un pašu nofilmēto vandālisma aktu izlika publiskai apskatei internetā. Tas ļāva ātri vien atrast un aizturēt vainīgos. Neskatoties uz to, ka galvenais postītājs savu nelietīgo darbu veica ar aizsegtu seju, viņš tika identificēts un pēdējā brīdī izvilkts no autobusa, kad centās aizbēgt no Latvijas. Interesanti tikai, vai krievvalodīgo pārīša un “treniņtērpu kultūras” pārstāvju emociju izpausmes bija tīra nejaušība vai tomēr kāda neredzama režisora iepriekš sagatavota akcija? No urlēnu uzņemtā video var secināt, ka viņi nejauši gājuši garām izstādes vietai un sev par pārsteigumu kādreizējā Ļeņina pieminekļa vietā ieraudzījuši ienīsto “banderiešu” karogu, kas tad arī novedis pie vienīgās viņiem pazīstamās problēmu atrisināšanas metodes - stulbas agresijas.

Bet lai nu kā būtu ar pirmajiem, skaidrs, ka nākamie uzbrukumi un provokācijas jau bija daļa no rūpīgi izstrādātas shēmas ar mērķi jebkuriem līdzekļiem panākt izstādes slēgšanu. Lielāki vai mazāki incidenti notika teju katru dienu. Te kāds dūšīgs tēvainis, kas teicās ieradies no Ukrainas, mēģināja sabojāt ekspozīciju, te bēdīgi slavenais Novorosijas separātistu atbalstītājs un Benesa Aijo draugs Staņislavs Bukains “nejauši” salauza stendu, te agresīvi noskaņotu ļaužu saujiņa ar plakātiem rokās skaļi protestēja pie Ārlietu ministrijas durvīm. “Krievu Rīga” zumēja kā lapseņu pūznis.

Vēl viens no kolorado pasugas. Staņislavs Bukains - Drošības policijai labi zināma persona.

Vienlaikus ar fiziskiem uzbrukumiem tika izvērsta plaša nomelnošanas kampaņa pret izstādes autoru Sergeju Meļņikovu. Tika stāstīts, ka “pasaulslaveno fotomākslinieku” pasaulē neviens tā īsti nepazīst un arī viņa draudzība ar pasaulē ietekmīgiem ļaudīm esot tikai blefs. Bija mājieni, ka vairākas viņa fotogrāfijas ir plaģiāts, ka Meļņikova kungs mums klaji melo un vispār ir provokators, zaglis un avantūrists. Šajā propagandas kampaņā aktīvi iesaistījās gan Latvijas krievu prese un internets, gan Krievijas plašsaziņas līdzekļi. Un tomēr šo “meļa un avantūrista” izstādi Rīgā atbalstīja divas visnotaļ respektablas iestādes - Ukrainas vēstniecība Latvijā un Latvijas Ārlietu ministrija. Aplūkojot izstādes fotogrāfijas, ikviens var pārliecināties, ka tā tik tiešām ir māksla. Kāda nozīme, vai fotogrāfs ir pasaulslavens, vietējā slavenība vai tikai amatieris ar mākslinieka dvēseli - ja viņa darbi emocionāli uzrunā skatītāju, mērķis ir sasniegts. Un “krievu pasaules” dusmu izvirdumi to jo spilgti pierāda.

Asi uzbrukumi tika vērsti arī pret Meļņikova kunga politiskajiem uzskatiem. Ielūkojoties interneta vietnē “Free Speach” (”Runas brīvība”) jāteic, ka Meļņikova uzskati par Krieviju, tās impērisko politiku un šīs politikas atbalstītājiem, patiešām ir radikāli, reizēm pat ekstrēmi. Tas nepārsteidz, jo ir grūti pieprasīt toleranci un mīlestību pret valsti un cilvēkiem, kas iebrukuši tavā zemē, okupējuši daļu tās teritorijas, nogalina tavus tautiešus, sagrāvuši desmitiem ciemu un pilsētu un nolēmuši bēgļu gaitām simtiem tūkstošu mierīgo iedzīvotāju. No šāda skatupunkta raugoties Meļņikova attieksme, lai arī ne pilnībā atbalstāma, tomēr ir labi saprotama. Jo īpaši mums, latviešiem.

Vislielāko krievvalodīgo sašutumu izraisīja Meļņikova izteikums, ka izstādes mērķis esot Baltijas tautām iemācīt, kā padzīt no savas zemes okupantus, lopu vagonos tos aizsūtot atpakaļ uz rodinu. Ai, kāds tracis sacēlās! Latvijas krievu internets burtiski uzsprāga. Nelīdzēja pat tas, ka Meļņikovs intervijā “Latvijas Avīzei” norādīja - šis izteikums uztverams tikai kā simbolisks salīdzinājums. “Ja kādam patīk tā sauktā krievu pasaule, lai atceras par tās iecienītāko transportēšanas veidu - lopu vagoniem, kuros iebraucēju mātes un tēvi izsūtīja vietējos iedzīvotājus uz Sibīriju. Tāpēc varētu šo transporta veidu izmantot, lai viņus aizsūtītu atpakaļ. Šeit (Baltijā - Red.) nav vietas “krievu pasaulei” - uzskata Meļņikovs.

Patiesi - no krievvalodīgo mutes nereti dzirdēts atbalsts Staļina rīkotajām deportācijām, apgalvojot, ka tās bijušas “objektīva nepieciešamība”. Tad kāpēc šāda “nepieciešamība” nevarētu rasties šodien, tikai šoreiz attiecībā uz krievu kolonistiem? Tā, protams, ir ironija, taču reizēm tikai šādiem šokējošiem paņēmieniem var panākt, ka cilvēki, kas cenšas attaisnot Krievijas (PSRS) noziegumus, sāk atskārst, ka ko līdzīgu var kādreiz piedzīvot paši. Ja godīgi, lielākā daļa latviešu būtu ar mieru ziedot pat luksus klases vagonus un firmas vilcienu “Latvija” piedevām, lai tikai dabūtu impēristu “piekto kolonnu” projām no mūsu zemes. Un nesakiet, ka tas ir naids pret krieviem - nē, tikai pret visādiem osipoviem, lindermaņiem, girsiem, ždanokām, gapoņenko, bukainiem un citiem kolorado lenteņiem.

Lai kā būtu, izstādes autora personīgajiem uzskatiem nav nekāda sakara ar viņa mākslu. Acīmredzot “krievu pasaules” atbalstītāji bija citādās domās, jo naktī no 10. uz 11.oktobri izstāde tika izpostīta pilnīgi. Pēdējo naža dūrienu tās organizatoru mugurā veica Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzevičs, kurš tā vietā, lai sniegtu nozieguma upuriem visu iespējamo palīdzību, sodīja tos ar atļaujas anulēšanu un iesniegumu Drošības policijā izvērtēt izstādes autora publiskos izteikumus, vai tie nesatur etniskā naida kurināšanas pazīmes. Protams, Radzevičs ir tikai izpildītājs. Īstenie pasūtītāji meklējami augstāk - Rīgas mēra kabinetā un viņa pārstāvētās partijas “Saskaņa” birojā.

Jurītis un Niluška - divi pašvaldības darboņi, kuru (bez)darbība palīdzēja iznīcināt
Krievijai netīkamu mākslas izstādi Rīgas centrā. “Saskaņas” elektorāts var atkal līksmot.

Rīgas pašvaldība bija izsniegusi atļauju izstādes rīkošanai no 2015.gada 5. līdz 25.oktobrim Brīvības bulvāra alejā starp Merķeļa un Elizabetes ielu. Formālais iegansts atļaujas anulēšanai bija izstādes organizatoru nespēja nodrošināt apsardzi. Bet piedodiet - “Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likums” nosaka, ka publisks pasākums ir fiziskas vai juridiskas personas plānots un organizēts sabiedrībai pieejams svētku, piemiņas, izklaides, sporta vai atpūtas pasākums publiskā vietā. Par sabiedrisko kārtību un drošību pasākuma laikā kopumā jāatbild tā rīkotājiem, taču kārtības uzturēšanu nodrošina valsts vai pašvaldības policija, vai arī juridiska persona, kurai izsniegta licence apsardzes darbības veikšanai. Kam īsti bija jāuztur kārtība mākslas izstādes laikā?

Skaidrs, ka apsardzes neesamība bija tikai formāls iegansts izstādes aizliegšanai. Fotoizstāde nav ne svētku, ne izklaides, ne sporta un pat ne atpūtas pasākums - tā ir mākslas performance. Ja publiskā telpā tiek eksponēts kāds mākslas darbs, vai tiešām māksliniekiem pašam jānodrošina tā diennakts apsardze? Tādēļ jau ir valsts un pašvaldības policija, lai parūpētos par kārtību un drošību. Kāpēc citos pasākumos, kur potenciāli iespējami incidenti un dažādi starpgadījumi, policija vienmēr ir klāt bez īpaša uzaicinājuma? Jau pēc pirmajiem uzbrukumiem bija skaidrs, ka spriedze ap šo izstādi tik drīz nebeigsies. No policijas viedokļa būtu tikai loģiski, ja šai vietai pievērstu pastiprinātu uzmanību. Taču nē - vainīgi izrādās paši organizatori! Nav ko kacināt “krievu Rīgu” ar atgādinājumiem par to, kas var notikt, kad vietējo “aborigēnu” pacietības mērs reiz ir pilns.

Būtībā nedarot neko izstādes apsargāšanai, pašvaldības policija sākusi administratīvā pārkāpuma lietvedību pret tās organizētājiem. Jāpiezīmē, ka iepriekšējās dienās municipāļi savu darbu veica tikpat “izcili” - pēc pirmā vandālisma akta viņi ieradās tikai 40 minūtes pēc izsaukuma, protokolus notikuma vietā rakstīja lēni un negribīgi. Naktī, kad izstāde tika pilnīgi izpostīta, pašvaldības policija tā arī nespēja notvert vainīgos, kaut apgalvoja, ka notikuma vietā ieradusies divas minūtes pēc zvana saņemšanas. Par aizturētajiem vai apcietinātajiem vandāļiem būtībā jāpateicas vienīgi valsts policijas darbam. Tā vien šķiet, ka šādi Rīgas pašvaldība sūta izstādes autoram ziņu, ka viņš un viņa māksla Latvijas galvaspilsētā nav gaidīti.

Uzmanības vērts ir fakts, ka notikumos ap izstādi iesaistījās arī Rīgas mērs un viens no partijas “Saskaņa” līderiem Nils Ušakovs. Intervijā laikrakstam “Latvijas Avīze” Sergejs Meļņikovs asi kritizē mēru, norādot, ka viņš faktiski ir pirmais cilvēks, kurš savā pilsētā sveic viesus, taču ar Meļnikovu un izstādes organizatoriem tikties neesot gribējis. Arī pēc tam, kad notikuši uzbrukumi izstādei, Nils tā vietā, lai kaut ko darītu lietas labā, savā blogā vien pasmējies un teicis, ka viņaprāt izstāde esot stulba. Tā vien šķiet, ka nespējot neko padarīt 16.marta leģionāru piemiņas gājieniem, Rīgas mērs un viņa partija tagad atriebjas nabaga ārzemniekiem. Būsim atklāti - lielākā daļa izstādes postītāju un viņu atbalstītāju meklējami partijas “Saskaņa” elektorāta vidū. Būtu pieticis mēram publiski nosodīt vandālismu viņa pārvaldītās pilsētas pašā sirdī un uzbrukumi izstādei, iespējams, tiktu novērsti.

Sākumā ukraiņu brīvības cīņu sarkanmelnais karogs atradās vietā, kur kādreiz stāvēja Ļeņina piemineklis. Uz padomju nostaļģijas māktajiem sovakiem (cilvēki, kam mīļš padomju dzīvesveids - Red.) šāda “svētvietas” zaimošana acīmredzot iedarbojās kā sarkana lupata uz bulli. Lielākā daļa Krievijas informatīvajā telpā dzīvojošo to uzskata par “Labējā sektora” karogu. Patiesībā ar “Labējo sektoru” karogam ir vien pakārtots sakars. Organizācija gan izmanto šo krāsu salikumu, taču tās karoga centrā ir ukraiņu nacionālais trejzobis ar zobenu vidū un uzraksts “Правий Сектóр”. Sarkanmelnais ir sens kazaku karogs, kas redzams arī slavenajā Iļjas Repina gleznā “Zaporožjes (Aizkrāces) kazaki raksta vēstuli turku sultānam”. Otrā Pasaules kara laikā šo karogu izmantoja Ukrainas Nemiernieku armija (UPA), kas cīnījās kā pret padomju, tā vācu okupantiem. Taču Krievijas propagandas zombētie to nezina - viņiem sarkanmelnais ir nolādēts fašistu karogs.

Ukrainas brīvības cīņu karogs (pa kreisi) un “Labējā sektora” karogs (pa labi). Saskatāt atšķirību?

Kas tad kolorado lentnešiem tik ļoti nepatika izstādē “Maidana cilvēki”? Izstāde nebija politiska, to nefinansēja neviena politiska partija, tajā nebija agresijas un naida. Vien cilvēku sejas, sejas, sejas… Taču tieši šīs sejas ir ārkārtīgi bīstamas Krievijai, jo atmasko tās propagandas melus, kas visus maidaniešus iztēlo kā galējus nacionālistus, fašistus un ekstrēmistus. Tomēr fotogrāfijās cilvēki ierauga nevis rūdītus bandītus un slepkavas, bet vecas māmiņas un sirmus vīrus, jaunas meitenes un puišus, strādniekus un mātes ar bērniem - patiesībā visu ukraiņu tautu. Tieši tas tik ļoti nepatīk dažādu pasugu krievu impēristiem un viņu saimniekiem Antonijas ielā (Krievijas vēstniecība Rīgā - Red.).

Ukrainas vēstnieks Latvijā Jevgens Perebijnis teic: “Es neredzu nekādu iemeslu izstādi aizliegt. Protams, vēstniecība nav tās rīkotāja, bet mēs atbalstām tās ideju - prezentēt šos foto Latvijas sabiedrībai - un nosodām vandāļu uzbrukumus. Nožēlu izraisa vien tas, ka ekstrēmistu saujiņa nedēļas garumā mēģināja diktēt savus noteikumus Rīgas iedzīvotājiem un viesiem, kuros izstāde izraisīja lielu interesi, un piesavinājās tiesības izlemt - būt vai nebūt šai izstādei Latvijas galvaspilsētā. Tā saucamās krievu pasaules mēģinājumi mākslīgi politizēt šo izstādi ir viņu bailes no vārda “Maidans” vien”. Vēstnieka vārdiem nevar nepiekrist - visa šī situācija patiesi ir nožēlas vērta.

Pārsteidz impotentā valsts reakcija uz notiekošo. Ja sākumā politiķi bija apņēmības pilni - vandāļi jānoķer un jāsoda, tad vēlāk tonis kļuva izteikti bezzobains. Pēc pirmā uzbrukuma Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs oficiāli atvainojās izstādes rīkotājiem, taču vēlāk Rinkēvičs sāka taisnoties, ka izstādi ministrija gan atbalsta, taču nosoda tās autora politiskos uzskatus. Tas bija signāls visu veidu ekstrēmistiem, ka izstādei nav konsekventa valsts atbalsta. Pēc izstādes pilnīgas izpostīšanas ārlietu ministrs nevis pieprasīja valdībai stingru rīcību, bet klusiņām paziņoja, ka “pauž neizpratni”. No valdības puses nav arī sekojis pieprasījums Rīgas pašvaldībai paskaidrot izstādes apturēšanas iemeslus. Pametot izstādi likteņa varā, Latvijas valdība visai pasaulei parādīja savu nespēju parūpēties par pašu pilsoņu un ārzemju viesu drošību. Taisnība vien ir Lato Lapsam, kurš vietnē “Pietiek.com” valsts varu Latvijā salīdzina ar šķidru sūdu.

Īpaši satraucoši, ka visi vandālisma akti notika pašā Rīgas centrā. Ministru kabinets, Augstākā tiesa, Pareizticīgo katedrāle, viesnīca “Latvija”, māja, kur dzīvo bijušie valsts prezidenti, netālu arī Ģenerālprokuratūras ēka - un nevienas kameras, kas spētu fiksēt uzbrucējus? Neticami! Tas liek uzdot jautājumu par kopējo drošību Rīgā. Vēl nepatīkamāk, ka par šādu Latvijas varas mazspēju drīz uzzinās cilvēki arī citās valstīs. Sergejs Meļņikovs nolēmis turpmāk izstādē “Maidana cilvēki” demonstrēt “Eiropas kultūras galvaspilsētā” sabojāto stendu un fotogrāfiju paliekas ar paskaidrojumiem. Bet izstāde paredzēta gan Polijas Seimā, gan ASV Senātā, gan Eiropas Padomē, Londonas Haidparkā un daudzu vadošo korporāciju centrālo biroju ēkās visā pasaulē. Visās šajās vietās cilvēki ieraudzīs, kurš patiesībā ir noteicējs Latvijā un tās galvaspilsētā.

Izstādes stendu sabojātās konstrukcijas.

Valsts policija savu paveica - lielākā daļa vandāļu ir aizturēti vai apcietināti. Par notikušo sākts kriminālprocess. Cerams, ka noķers arī vainīgos izstādes pilnīgā nopostīšanā. Diemžēl nav zināms, kā rīkosies mūsu allaž humānā tiesa. Varbūt iedos kādu gadiņu nosacīti, taču visdrīzāk tas būs naudas sods vai piespiedu darbs. Fotogrāfiju autors iesniedzis prasību pret vandāļiem atlīdzināt sabojāto izstādes stendu un fotogrāfiju atjaunošanas darbus. Runa ir par diezgan ievērojamām summām. Taču Latvijas tiesas spriedumos par atlīdzību mēdz būt visai skopas. Tā ka beigās čiks vien var sanākt un krievu radikāļi arī turpmāk varēs lepni teikt: Riga - eto naš gorod!

Dažus vārdus gribētos veltīt samērā lielajai ukraiņu diasporai Latvijā. Ja bija redzams, ka valsts un pašvaldība nedarīs neko, lai izstādi apsargātu, vai patiešām nevarēja izveidot pāris brīvprātīgo patruļas no spēcīgiem ukraiņu vīriem, kas palīdzētu nosargāt izstādes stendus? Tādā gadījumā urlas pat kāju neuzdrošinātos spert izstādes tuvumā. Tāpat jūs, latviešu nacionālisti - lasot jūsu bravūrīgos komentārus internetā šķiet, ka “X stundā” esat gatavi ņemt rokās vienalga ko, lai tikai aizstāvētu savu zemi un tautu. Varbūt šo apņemšanos vajadzēja nodemonstrēt darbos, palīdzot nosargāt izstādi, kas stāsta par ukraiņu brīvības cīņām? Varbūt jūsu klātbūtne būtu pasargājusi izstādi?

Sergejs Meļņikovs jautā: “Latvijas patrioti - vai jūs būsiet ar mums? Vai jūs mums palīdzēsiet?
Vai arī atdosiet savu valsti “krievu pasaules” žurkām?” Ko mēs viņam atbildēsim?

Nobeigumā citāts no Unas Elsknītes teiktā sociālajā vietnē “draugiem.lv”: “Nesenie notikumi tikai parāda, kas ir latviešu patiesais ienaidnieks - tas ir impēriskais “fašistu” meklētājs, pats būdams vislielākais fašists! 16.marts, “Maidana cilvēki” - tas tiek uzlūkots kā dažu grupu jūtu aizskaršana. Bet kā ar “karātavu svētkiem” 9.maijā? Tas neaizskar? Un kolorado lentes - vai kāds tās ir aizliedzis? Neviens man neiestāstīs, ka saujiņa bēgļu (lai gan sajūsmā par to neesmu) varētu būt neciešamāki par milzīgo kolonistu masu! Pilnīga atšķirība var būt arī vienas rases ietvaros. Tas pats attiecas uz latviešu rašistiem vai līdz mazohismam pārkorektajiem” (domāti liberāļi - Red.).

Vēlos vien piebilst, ka ar rakstā minētie epiteti - urlas, vatņiki, kolorado, rašisti, piektā kolonna, impēristi, šovinisti, kolonisti, sovaki - neattiecas uz visiem krieviem, kur nu vēl visiem krievvalodīgajiem, kuru vidū daudz ukraiņu, baltkrievu un citu tautību piederīgo. Šie apzīmējumi domāti tiem, kas tādi patiešām ir. Starp viņiem tikpat labi var būt gan krievi, gan citu tautu pārstāvji, gan pēdējā laikā arī viens otrs latvietis. Lai ņem un valkā šo cepuri tas, kam tā der. Bet tie, kas tādi nejūtas, laipni aicināti būt patiesi Latvijas patrioti un kopā ar latviešiem celt šīs zemes un valsts nākotni.

Priecē, ka izstādi “Maidana cilvēki” pie sevis aicina arī citu Latvijas pilsētu ļaudis. Tiek veidotas brīvprātīgo vienības, lai izstādi pasargātu no vandālisma. Izrādās, Rīga tomēr nav visa Latvija un galvaspilsētā valdošā koalīcija nepauž visu valsts iedzīvotāju viedokli. Tomēr bēdīgais notikums Rīgā liek uzdot nopietnu jautājumu: kas patiesībā pārvalda Latvijas Republiku un tās metropoli - latviešu tauta un visi lojālie Latvijas pilsoņi vai krievu radikāļi un to atbalstītāji ārzemēs? Tas liek arī uzdot jautājumu par valsts varas spēju aizsargāt savus pilsoņus. Tāpēc katram Latvijas patriotam ir jāuzdod jautājums arī pašam sev - vai mēs būsim kopā ar tautām, kas vēlas nokratīt Krievijas impēriskās važas, vai nedarīsim neko un atstāsim šos cilvēkus un galu galā arī paši savu zemi un tautu par laupījumu krievu lācim un viņa vietējiem šakāļiem? Latvieti - Tēvzemes nākotne ir tevis paša rokās.

Slava Ukrainai! Slava varoņiem!
Dievs, svētī Latviju!

****

Tā kā daudzi nepaspēja apskatīt izstādi “Maidana cilvēki”, sniedzam nelielu ieskatu tajā eksponētajos darbos. Šīs ir tikai dažas no Sergeja Meļņikova fotogrāfijām. Vai tajās redzamie ļaudis ir teroristi, bandīti un fašisti, kā to apgalvo Krievijas propaganda - spriediet paši.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts