Laikmeta zīmes

Jau daudzus gadus Naira Šķone kopā ar vīru Juri kalpo cilvēkiem, kas nonākuši dažādās atkarībās. Viņi ir strādājuši kā sociālie darbinieki Kuldīgas domē, bet šobrīd vada biedrības “Saules sala” rehabilitācijas centru bijušajā Ziru skolā Ventspils novadā. Aicinājumu uz šādu kalpošanu Naira saņēma jau pašā sākumā, kad sastapās ar dzīvo Dievu. Varbūt tāpēc, ka pati savulaik bijusi atkarīga no narkotikām. Atskatoties pagātnē, Naira izjūt dziļu pateicību par to, kā Dievs ir vadījis un veidojis viņas dzīvi, paceldams no dubļiem, izglābdams un dziedinādams. Un arī par to, kā Viņš joprojām pagodinās Nairas un viņas ģimenes dzīvē un kalpošanā.

****

Naira Šķone: - Esmu dzimusi Kuldīgā tipiskā padomju laika standartģimenē. Mani vecāki bija strādnieki - tētis nesa mājās naudu, bet brīvdienās mazliet iedzēra, mamma bija kompartijas biedre. Man ir arī brālis. Skolā mācījos labi un šķita, ka ar mani dzīvē problēmu nebūs. Man bija cēls mērķis - kļūt par bērnu ārsti. Laikam biju pārāk pašpārliecināta, jo vidusskolas laikā sekmes mācībās sāka strauji pasliktināties. Kad pēc skolas vairākas reizes mēģināju, bet neiekļuvu Medicīnas institūtā, kaut kas manī salūza. Par huligānismu tiku izmesta no medicīnas skolas, divdesmit viena gada vecumā paliku stāvoklī, man piedzima meitiņa. Latvijā tobrīd bija pārmaiņu laiks, darba nebija un es dzīvoju vecākiem uz kakla. Viņi mani atbalstīja, taču domāju, ka viņiem bija kauns par manu dzīvesveidu.

Uzradās jauni draugi, kompānijas, iedzeršanas. Turpmākos divpadsmit savas dzīves gadus es pavadīju alkohola reibumā, bet pēdējos četrus no tiem arī visa veida narkotiku reibumā. Narkotikas sāku lietot attiecību dēļ, jo ļoti vēlējos izjust mīļumu, draudzību, bet vīrietis, ar kuru man bija attiecības, lietoja narkotikas. Pamazām sāku arī es. Man tika atņemtas aprūpes tiesības uz meitu un visa mana dzīve gāja uz elli, bet es nezināju, kā no tā visa tikt ārā. Biju dzirdējusi, ka Kuldīgā ir daži narkomāni, kas savu dzīvi atdevuši Dievam. Viens no tādiem bija Aivars Jerumanis - narkomāns ar 24 gadu stāžu. Viņš ar savu sieviņu stāstīja man par Dievu, aicināja uz lūgšanām, taču es viņus neuzskatīju par īsti normāliem. Domāju, ka cilvēki no vienas galējības gluži vienkārši metušies citā.

Šajā laikā es pazaudēju daudzus savus draugus. Kad pazaudēju vienu no sev vistuvākajiem cilvēkiem, stāvot pie viņa zārka, sapratu, ka kaut kas jādara, citādi arī mani sagaida cietums vai kaps. Trešā iespēja bija kaut ko mainīt savā dzīvē, tikai es nezināju, ko un kā. Tobrīd Kuldīgā narkomāni viens pēc otra atgriezās pie Dieva. Pirmais, kā jau minēju, bija Aivars Jerumanis, pēc tam vēl un vēl. Kāds mans paziņa pat iestājās organizācijas “Jaunatne ar misiju” veidotajā “Kristus mācekļu skolā”. Tobrīd es nodomāju - ja jau viņa dzīve kļuvusi citādāka, kāpēc lai tā nenotiktu arī ar mani?

Kādu pusgadu vēl turpinājās vecā dzīve, bet tad es nolēmu ārstēties. Daudz palīdzēja mamma, tomēr viņa pateica uzreiz, ka man tiek dota tikai viena iespēja, ka tā būs pirmā un pēdējā reize, kad viņa man palīdz. Izgāju visdažādākās ārstniecības un rehabilitācijas programmas. Cilvēki domāja, ka tagad nu gan ar mani viss būs kārtībā, jo ir taču iztērēts tik daudz naudas. Taču iekšējais tukšums jau cilvēkā paliek un nav nekā, ar ko to varētu aizpildīt. Pēc kāda laika es atkal ieslīgu narkotiku atkarībā.

Tomēr Dievs jau bija sācis strādāt manā dzīvē. Viņš atsūtīja tieši tos cilvēkus, kādus man vajadzēja - kristiešus. Viņi mani aicināja uz dažādiem pasākumiem, taču necentās pārāk evaņģelizēt, jo esmu cilvēks, kas nepieņem neko, ja tas tiek uzspiests ar varu. Tāpēc viņi daudz nerunāja par Jēzu, bet teica: “Atbrauc pie mums un paskaties pati.” Tie bija cilvēki no “Jaunatne ar misiju.” Es aizbraucu pie viņiem uz dievkalpojumu Valdemārpilī un tur misionāre Lienīte Samburova mani uzaicināja uz pasākumu “Ceļš uz Emavu” Liepājā, ko rīkoja cilvēki, kas kalpo cietumos.

No Kuldīgas uz šo pasākumu devās vesels autobuss ar narkomāniem, arī bijušie cietumnieki, kas atgriezušies pie Dieva. Viņu liecības mani uzrunāja. Kad atskanēja aicinājums iziet priekšā, lai sastaptos ar Jēzu, es gan īsti nesapratu, ko tas nozīmē, tomēr kāda iekšēja balss teica, ka man jāiet. Tā bija garīga cīņa, kurā es reāli sastapos ar diviem pretējiem spēkiem. Viens teica: “Muļķe, ko tu dari!”, otrs: “Celies un ej!” Saša Kovaļuks, cilvēks, kas izteica aicinājumu (viņa dzīvesstāstu lasiet ŠEIT), skatījās man tieši acīs un šķita, ka no šīm acīm uz mani raugās Jēzus. Neatceros ne grēcinieka lūgšanu, ne ko citu, kas tur notika. Es vispār nesapratu, ko tas viss nozīmē, bet, kad gāju atpakaļ uz savu vietu, zināju, ka kaut kas manā dzīvē ir mainījies. Es to vienkārši jutu. Tāpēc droši varu teikt, ka Dievs mani no narkotikām atbrīvoja vienā acumirklī.

Tomēr nebija tā, ka es tajā laikā būtu ļoti ticējusi. Nepārtraukti strīdējos ar Aivaru Jerumani, uzdevu viņam dažādus āķīgus jautājumus. Reiz es pajautāju: “Kas notiktu, ja tevi tagad piesietu pie krēsla un ar varu iešpricētu heroīnu?” Aivars paskatījās uz mani un teica: “Zini, Naira, manī tagad rit Kristus asinis, tāpēc narkotikas gluži vienkārši neiedarbotos!” Par to, ka tas patiesi ir tā, pārliecinājos pati. Reiz aizbraucu uz Rīgu un nolēmu izaicināt Dievu - iešpricēties un paskatīties, kas notiks. Ielaidu sev vēnā dubultu devu un domāju - ja tā izrādīsies pēdējā reize, tad lai ir pa īstam! Taču nejutu pilnīgi neko, bet ausīs visu laiku skanēja vārdi: “Tevī tagad rit Kristus asinis!”

Pagāja daži mēneši. Judīte Dzelzs deva man iespēju kā brīvprātīgajai braukt uz Valdemārpili palīdzēt „Jaunatne ar misiju” vasaras nometnēs, kuras viņi rīkoja atkarīgajiem. Tolaik es daudz ko nesapratu, daudz kas šķita savāds, tomēr nolēmu izturēt līdz galam. Ja citi to varēja, arī es izturēšu. Kaut vai izlikšos, ka esmu ticīga. Reiz kāds amerikāņu mācītājs, kam bija pravieša dāvana, pravietoja man lietas, kuras es tolaik nespēju saprast. Viņš teica, ka reiz man būs kalpošana, kas palīdzēs cilvēkiem, ka darba būs ļoti daudz un pienāks laiks, kad cilvēki teiks - tas ir par daudz, ko tu dari. Tad viņš turpināja: “Bet neklausies viņos un zini, ka tas ir no Dieva, ka Dievs tevi vadīs un tev palīdzēs!” Vienmēr atceros šo pravietojumu, kad cilvēki mums šodien saka, ka darām pārāk daudz. Bēdīgi tikai, ka to nesaka pasaulīgi cilvēki, bet savējie - kristieši.

Tad nāca piedāvājums mācīties “Kristus mācekļu skolā”. Togad skola bija īpaša - audzēkņu vidū mēs bijām vairāki bijušie narkomāni un cilvēki no cietumiem. Joprojām īsti nespēju pieņemt visu, kas tur notika. Man šķita, ka, slavējot Dievu, cilvēki tikai tēlo un izliekas. Atmodas gados biju kristīta luterāņu baznīcā, taču tolaik tā vairāk bija modes lieta. Baznīcā man nepatika - nepatika cilvēki, nepatika mācītājs. Biju saklausījusies dažādas baumas, ka baznīcās notiekot visādas afēras un mahinācijas. Kurā brīdī pie manis atnāca ticība, es nezinu, bet kad tā atnāca, gāju un visiem stāstīju: “Dievs man ir devis aicinājumu un es strādāšu, lai palīdzētu tādiem, kāda reiz biju pati, un mums būs pašiem savs rehabilitācijas centrs!” Man teica: “Tu vēl pat pusgadu neesi kristiete. Kad būsi nokalpojusi vismaz desmit gadus, tad varēsi tā runāt.” Uz to es atbildēju: “Tik ilgi es nevaru gaidīt, jo cilvēki mirst no narkotikām. Kamēr es te svētīšos, ļoti daudzi nomirs…”

“Kristus mācekļu skolā” lūdzu Dievam atklāt, ko man darīt pēc skolas beigšanas. Dievs deva apsolījumu: “Neuztraucies, Es pateikšu, kas tev jādara!” Reiz “Jaunatne ar misiju” dzīvoklī Rīgā atskanēja telefona zvans. Kāds cilvēks man pateica, ka kopā ar ANO tiek realizēts projekts un vajadzīgi cilvēki darbam ar narkomāniem. Man tā bija īsta Dieva dāvana. Pabeidzu skolu un taisnā ceļā aizbraucu uz Kuldīgu, kur mani jau gaidīja labi apmaksāts darbs. Tā bija daudz apspriestā šļirču apmaiņas programma. Daudzos no apmaiņas punktiem tolaik strādāja kristieši. Aivars Jerumanis strādāja Liepājā, es Kuldīgā, arī citur bija kristīgi cilvēki.

Šim darbam bija liela pretestība - arī no kristiešu puses. Mums pārmeta, ka dodam narkomāniem šļirces. Taču viņi jau špricējās tik un tā, bet lai apmainītu šļirces, bija spiesti izlīst no savām migām un tad ar viņiem varēja parunāt. Mums tas bija veids kā uzrunāt narkomānus ar Evaņģēlija vēsti. Kad cilvēks atnāca, lai apmainītu šļirci, ar viņu runāja, viņš tika uzaicināts uz atkarīgo atbalsta grupu. Un Dievs pagodinājās - daudzi atkarīgie pieņēma Kristu, tika kristīti un kļuva par draudzes locekļiem. Šī ANO programma Latvijā paveica ļoti lielu darbu.

Kuldīgas dome atbalstīja mūsu darbu. Kad Rīgā, Skonto hallē notika evaņģelizācijas dievkalpojumi ar Stīva Hila piedalīšanos, dome vairākus vakarus deva mums autobusu, lai narkomānus varētu aizvest uz šo pasākumu. Tas pierāda, cik svarīgi ir lūgt par vadītājiem - gan pilsētas vadītājiem, gan valsts vadītājiem. Negribu lielīties, bet vienu brīdi Kuldīgā vispār vairs nevarēja narkotikas atklāti ieraudzīt, jo notika dedzīgas lūgšanas par narkomāniem, narkotiku dīleriem un spirta tirdzniecības točkām. Kuldīga ir Dieva izredzēta pilsēta. Šīs vietas senākais nosaukums ir Jēzusburga, tikai pēc tam nāca Goldingene un vēlāk Kuldīga. Mēs gribam, lai cilvēki šeit būtu Dieva patiesi aizskarti, lai šī pilsēta tiktu celta uz dzīviem akmeņiem par godu Dievam.

Kopā ar “Jaunatne ar misiju” vairākus gadus rīkojām vasaras nometnes atkarīgajiem. Arī tās daļēji apmaksāja Kuldīgas dome. Par nometnēm visi bija lielā sajūsmā. Misijas bāzē uz nedēļu sabrauca alkoholiķi, narkomāni, citi atkarīgie. Viņi teica, ka līdz tam neviens pret viņiem nebija izturējies kā cilvēkiem. Tas bija mūsu mazais solis viņiem pretī - parādīt mīlestību. Vienmēr esmu teikusi, ka nevar cilvēkam stāstīt par Dieva mīlestību, kamēr nevari pierādīt, ka spēj mīlēt viņu. Ir bezjēdzīgi teikt, ka Jēzus ir mīlestība, bet pēc tam pagriezties un aiziet. Cilvēkam vispirms jāsajūt, ka viņš ir vajadzīgs, tikai tad tu vari viņam stāstīt par Dievu. Narkomāni ir īpaši jūtīgi, viņiem ir dažādas mānijas, viņi neuzticas citiem. Ir svarīgi panākt, lai viņi uzticētos, lai sajustu, ka var atnākt pie tevis vienkārši parunāties. Pats svarīgākais, kas viņiem vajadzīgs - mīlestība. Esmu redzējusi, kā pārmainās cilvēka seja un acis, cik apgarots viņš kļūst, kad iepazīst patiesu Jēzus mīlestību.

Vēl ir svarīgi, lai atkarīgajiem būtu vieta, kur viņi tiktu izrauti no ierastās vides un pavadītu zināmu laiku, saņemot dažāda veida palīdzību. Pati esmu ar to saskārusies - atkarīgais atnāk uz lūgšanām, uz dievkalpojumu, bet pēc tam aiziet mājās un tur viņu sagaida dzērāji vecāki vai slikti draugi. Ir cilvēki, kas ar to tiek galā, taču vairākumam vajadzīga izolācija no nelabvēlīgās vides. Diemžēl rehabilitācijas iespējas Latvijā ir minimālas. Ir pāris rehabilitācijas centru, kādas draudzes, iespējams, gribētu atvērt vēl, taču atduras pret finanšu problēmu. Bet Dievam taču pieder visas lietas! Redzot visas tās jaunceltnes - veikalus, angārus, dzirdu Dieva balsi: “Paskaties apkārt - te ir ieguldīti miljoni. Pasaulīgi cilvēki ceļ spēļu zāles, lielveikalus. Speriet soli ticībā un Es jums došu visu, kas vajadzīgs!”

2003.gadā es sāku draudzēties ar manu tagadējo vīru Juri. Pazinu viņu jau agrāk. Kopš septiņu gadu vecuma viņš bija dzīvojis bērnu namā, pēc tam internātā, sešas reizes sodīts un cietumā pavadījis divpadsmit gadus. Tolaik pret viņu bija ierosināta kārtējā lieta, taču mainījās likumdošana un līdz tiesai Juris tika atbrīvots no cietuma. Viņu burtiski izmeta uz ielas un pie manis viņš nonāca kā klients. Mēs runājām un viņš man saka: “Pēc trim dienām tik un tā būs tiesa un es atkal došos uz cietumu.” Taču notika brīnums - tiesa tika atcelta. Tolaik es ļoti vēlējos atrast savu otru pusīti, arī meita bija atgriezusies dzīvot pie manis. Man vēl nebija pilnībā atdotas aprūpes tiesības, taču es biju domes darbiniece un strādāju vienā nodaļā ar bāriņtiesas cilvēkiem. Tā nu sanāca, ka viņiem bija jālemj savas kolēģes liktenis. Tikai Dievs var tā sakārtot lietas.

Naira un Juris Šķoņi.

Tā kā Jurim nebija kur dzīvot, mēs ar meitu paņēmām viņu pie sevis. Viņš gulēja virtuvē uz grīdas, bija pārslimojis tuberkulozi un izskatījās ļoti vājš. Kad mana mamma viņu pirmoreiz ieraudzīja, viņa domāja, ka šis cilvēks drīz nomirs. Katrā ziņā sievietei, kas gaida princi uz balta zirga, Juris nepavisam nebija ideāls vīrs. Taču mūsu dzīves ceļi pamazām savijās kopā. Kad sapratām, ka kļūsim vīrs un sieva, aizgājām pie mācītāja un pēc mēneša apprecējāmies. Mums nebija naudas, bet Dievs pakārtoja, ka varējām aizbraukt uz Vāciju, uz Eiropas vasarsvētku draudžu konferenci. Mums tas bija kāzu ceļojums. Taču vislielākais brīnums bija tas, ka Jurim nebija jāiet cietumā. Ar viņa daudzajām sodāmībām nebija nekādu izredžu izvairīties no ieslodzījuma, taču viņam piesprieda nosacītu sodu.

Sākumā Juris nebija ticīgs, taču bija dzīvē daudz meklējis patiesību. Viņš bija izmēģinājis krišnaītu mācību, dažādus hinduisma novirzienus, izlasījis daudz grāmatu, mēģinājis meditēt, pat iziet no ķermeņa. Sēdēdams cietumā, viņš bija izmēģinājis visu, kas iespējams. Tieši tāpēc viņam ir paša pieredzē balstīta stipra pārliecība, ka citas reliģijas nav spējīgas palīdzēt. Sākumā Juris ļoti turējās pretī Kristus mācībai. Kad jutu, ka viņš kļūst manai sirdij arvien tuvāks, lūdzu: “Dievs, vai nu viņš atgriežas pie Tevis, vai arī paņem viņu projām no manas dzīves!” Sapratu, ka nav manos spēkos un es negribu cīnīties ar viņu visu dzīvi. Atcerējos, ka “Kristus mācekļu skolā” mums skolotājs Pīters Iļjins teica: “Atcerieties, meitenes - kristietim Dievs nekad nedos nekristieti!” Man tas bija palicis sirdī un es sapratu - vai nu, vai nu. Ticiet vai nē, bet nākamajā nedēļā Juris pieņēma Kristu.

Bija atbraucis brazīliešu misionārs Leo palīdzēt man kalpošanā. Mums tolaik bija mājas grupiņa atkarīgajiem. Kādu vakaru Leo man saka: “Bija atnācis Juris un pieņēma Jēzu.” Juris pats liecina, ka saucis uz Dievu: “Palīdzi! Lai notiek brīnums, jo es vairāk tā nespēju!” Naktī viņš bija redzējis sevi kā mazu bērnu un sapratis, ka Dievs dāvā viņam jaunu dzīvi. Es nezinu daudz kristiešus, kas nebūtu beiguši kādu Bībeles skolu, bet manam vīram nav nevienas skolas, neviena mācību kursa. Dievs viņu ir mācījis. Sākumā viņam bija ļoti grūti pateikt saviem bijušajiem cīņubiedriem no cietuma, ka tagad viņš ir ticīgs, ka viņam ir ģimene, ka viņš nekur vairs neiesaistīsies. Bet Dievs nāca palīgā un pārmainīja viņa dzīvi. Man Juris joprojām ir liels Dieva noslēpums, ko es ik dienas atklāju no jauna.

Juris Šķonis ar saviem audzēkņiem.

Pēc apprecēšanās mēs arī sākām strādāt kopā. Tas bija kārtējais brīnums, ka Kuldīgas dome pieņēma Juri darbā, jo viņam bija piespriesti trīs gadi nosacīti. Naktī viņš pat nedrīkstēja atrasties uz ielas. Tajā laikā pilsētas mērs bija Edgars Zalāns un viņš noslēdza ar Juri līgumu. Juris vienmēr liecina, ka tikai Dievs var tā sakārtot lietas. Taču mēs tādi bijušie domes struktūrās bijām vairāki, jo sociālā dienesta direktore Maruta Jautaiķe mums uzticējās. Es domāju, ka mūsu dēļ viņa dabūja uzklausīt ne vienu vien pārmetumu. Vēlāk mēs Kuldīgā atvērām Dienas centru atkarīgajiem.

2013.gada 31.decembrī mēs pārtraucām darba attiecības ar Kuldīgas domi un tagad esam pilna laika kalpotāji. Mums ir biedrība “Saules sala”, kas paralēli domes sociālajam dienestam tika reģistrēta jau 2003.gadā, lai varētu apgūt dažādus projektus un būtu iespējas vairāk palīdzēt cilvēkiem. Esam strādājuši ar Eiropas projektiem un piedzīvojuši daudz Dieva brīnumu. Projektu pieteikumus, ko citiem raksta veseli biroji, mēs esam uzrakstījuši paši un naudu dabūjuši. Es pēc tam lasu tos projektus un brīnos - vai tiešām to esmu uzrakstījusi es?

Šobrīd esam savu darbību paplašinājuši. Līdz šim mums rehabilitācijā bija tikai vīrieši, bet pirms diviem gadiem centrā nonāca kāda ģimene, kam bija atņemti bērni. Es kādu laiku strādāju ar ģimenēm arī sociālajā dienestā un nonācu pie atziņas, ka nav nekādu resursu, ko varētu vecākiem sniegt brīdī, kad viņiem atņem bērnu. Ir labi, ka bērniem ir audžuģimenes un aizbildņi, tomēr ir arī šie viņu bioloģiskie vecāki. Astoņdesmit procentu šo cilvēku gribētu būt kopā ar saviem bērniem. Viņi vienkārši nemāk un nezina, kā pareizi dzīvot, un, kad bērni tiek atņemti, šis akacis ierauj cilvēkus vēl vairāk. Tāpēc mums radās doma izveidot rehabilitācijas centru ģimenēm. Šobrīd darbojamies bijušās Ziru pamatskolas telpās starp Kuldīgu un Ventspili un esam uz turieni pārcēlušies arī paši.

Biedrības “Saules sala” rehabilitācijas centra darbinieces jautrā teatralizētā uzvedumā.

Pie mums nonāk mammas ar bērniem, ir bijušas arī pilnas ģimenes ar bērniem, kurās ir atkarību vai līdzatkarību problēmas. Mēģinām palīdzēt visiem, kas meklē palīdzību un nonāk mūsu redzeslokā. Ir ļaudis, kas ironizē, ka mums esot bērnunams ar visiem vecākiem, ka patiesībā visiem šiem bērniem būtu jānonāk bērnunamā, ka mēs mēģinām mākslīgi atjaunot izjukušas ģimenes. Ne jau mēs - tas viss ir Dieva rokās. Bet mums tas tomēr ir liels izaicinājums, jo katrs cilvēks pie mums atnāk citādāks. Es runāju ar “Teen Challenge” rehabilitācijas centra (par to lasiet ŠEIT) vadītāju Vilni Bergkindu (par viņu lasiet ŠEIT) un viņš man saka: “Mums ir tikai veči un arī ar tiem ir liela noņemšanās, bet jums - sievietes, bērni!” Tas ir liels izaicinājums, bet Dievs dod gudrību. Bez Dieva tas nebūtu iespējams.

Kādreiz šķiet, ka varbūt patiesi vajadzētu mazliet piebremzēt un vairāk atpūsties. Taču mēs saprotam, ka mums nav kur atkāpties. Tik daudz cilvēku mirst uz ielām, tik daudzi aiziet uz elli. Mēs nevaram gaidīt - ir jādara tik daudz, cik varam izdarīt. Mūsu alga ir tā, ka cilvēki atgriežas pie Dieva. Ir brīži, kad ir ļoti grūti un neko vairs negribas, un tad vīrs man saka: “Paskaties pa logu - bērni skraida kopā ar saviem vecākiem. Vai tev vēl kaut ko vajag?” Mums ir tik daudz brīnišķīgu liecību, tik daudz cilvēku, kas atgriezušies pie Dieva, ka par to filmu varētu uzņemt.

Mūsu lielā meita ar ģimeni šobrīd dzīvo Anglijā. Vēl mums ir meita Sāra un dvīņi. Ir arī divi audžubērni. Ivo mēs pieņēmām, kad viņam bija vienpadsmit gadu. Tajā laikā viņš jau bija atkarīgais. Nesen Ivo manam vīram teica, ka nekad neesot viņa ticību redzējis izpaužamies ārēji, un viņam bijis jautājums - kur tad ir tava ticība? Bet tad viņš sapratis, ka Jura ticība ieraugāma nevis skaļos saukļos, bet viņa darbos - ar to mieru, atbalstu, visiem darbiem, kurus viņš dara. Otrs mūsu audžubērns ir Samuēls. Cilvēciski es nevaru paskaidrot, kas mūs pamudina pieņemt ģimenē audžubērnus. To dara Dievs.

Naira un Juris ar bērniem.

Esmu pateicīga Dievam, ka Viņš mani izvilka no tās elles un dubļiem, kuros kādreiz dzīvoju. Es nebiju nolaidusies līdz līmenim, ka būtu jāstāv uz ielas, jābomžo vai jāiet zagt, lai dabūtu narkotikas. Tomēr es nemainītu nekādas pasaules bagātības pret to dzīvi, kāda man ir tagad. Brīdī, kad tu esi zem kaifa, viss šķiet jauki, bet sātans tevi velk šajā purvā dziļāk un dziļāk. Man iznāk runāt ar jauniešiem, kas vēl neduras, bet pīpē zāli, šņauc un neuzskata sevi par narkomāniem. Es nekad nekļūšu tāds kā citi! - tie ir lielākie sātana meli! Paiet gads un tu esi turpat, kur pārējie. Pamazām tu sāc darīt, ko negribi, sāc mānīt cilvēkus, melot pat saviem tuvākajiem. Narkotikas ir spēcīgs ierocis sātana rokās. Tās lieto gan sešgadīgi bērni, gan sešdesmitgadīgi pensionāri. Cilvēki tiek sakropļoti garīgi un fiziski.

Vienīgi Kristus var atbrīvot un saraut važas, iedot jaunu sirdi, jaunu domāšanu, jaunu skatījumu uz pasauli, likt ieraudzīt košās krāsas visapkārt, sadzirdēt putnu dziesmas. Nekas cits nespēj piepildīt tavu sirdi - tikai un vienīgi Kristus. Ikvienam atkarīgajam es novēlu meklēt un klaudzināt, tad jūs atradīsiet un jums taps atvērts. Meklējiet draudzi, kurā ir atbrīvošanas kalpošana. Diemžēl manā praksē ir gadījumi, kad es cilvēku aizsūtu uz draudzi, bet viņš pēc tam atnāk un stāsta, ka esot gandrīz vai izdzīts no turienes. Tādēļ meklējiet draudzi, kur cilvēki ir gatavi lūgt par jums. Ticiet un lūdziet! Kristus nāk pie katra pazudušā, kas sauc uz Viņu, lūdz un meklē.

Savukārt kristiešiem gribētu novēlēt kļūtu atvērtākiem līdzcilvēkiem. Mācēt saskatīt, kas notiek pa labi un kreisi, pie mūsu labās un kreisās rokas. Un nevis kaut kur tālumā, bet tepat Latvijā. Nepaiet garām tam, kas guļ uz ielas, parādīt vairāk mīlestības. Mani fascinē Mātes Terēzes darbs, ko viņa darīja. Kā viņa savāca uz ielas mirstošus cilvēkus, aizveda uz savu patversmi, apkopa un ļāva tiem mirstot justies kā eņģeļiem. Mēs jau nezinām, kam paejam garām uz ielas. Varbūt mēs paejam garām Kristum, kad viņš tur guļ vientuļš un cilvēku atraidīts…

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts