Rīgas porcelāns. 3.daļa – Darbnīcas. Porcelāns Art Deco stilā

Dec

Rīgas porcelāns. 3.daļa – Darbnīcas. Porcelāns Art Deco stilā

Ievietoja Ervīns Jākobsons | Sadaļa Zīmolu leģendas Latvijā | Publicēts 07-12-2015

Viena no Latvijas pirmās republikas zīmolu leģendām neapšaubāmi bija porcelāna apgleznošanas darbnīca “Baltars”. 1924.gada pavasarī mākslinieki Romans Suta un Aleksandra Beļcova ar rakstnieces un žurnālistes Austras Ozoliņas-Krauzes finansiālu atbalstu mēģināja izveidot mākslas keramikas darbnīcu, kas strādātu galvenokārt ar mālu. Ar Ozoliņu-Krauzi abi dzīvesbiedri iepazinās Rīgas mākslinieku grupas izstādē. Kādā no Ausekļa ielas dzīvojamajiem namiem tika uzbūvēta liela krāsns, kur apdedzināšanai ievietoja ap 200 māla oriģinālveidojumu. Diemžēl krāsns izrādījās nederīga un nodomu nācās atlikt.

Šī neveiksme tomēr neatturēja māksliniekus pievērsties apgleznošanai virsglazūras tehnikā, izmantojot gatavus porcelāna un fajansa izstrādājumus. Darba tehnisko vadību uzņēmās pieredzējis apgleznošanas meistars Dmitrijs Abrosimovs, kurš darba gaitas bija sācis desmit gadu vecumā Kuzņecova porcelāna fabrikā Duļevā, bet vēlāk strādājis Krievijas Imperatora porcelāna fabrikā Pēterburgā. Apgleznošanas darbnīcu iekārtoja Ozoliņai-Krauzei piederošā namā Lāčplēša ielā 23. Šeit Abrosimova vadībā tika uzbūvēta mufeļkrāsns apgleznoto porcelāna priekšmetu apdedzināšanai.

Pirmais no kreisās - D.Abrosimovs, vidū - A.Beļcova, aizmugurē stāv - S.Vidbergs un R.Suta.

1924.gada decembrī Romans Suta kopā ar Sigismundu Vidbergu deva jaunajai darbnīcai vārdu “Baltars”. Nosaukums atvasināts no latīņu valodas: Ars Baltica - Baltijas māksla. Par oficiālo Mākslinieciskās rūpniecības un mākslas popularizēšanas sabiedrības “Baltars” atklāšanas dienu gan uzskata 1925.gada 1.februāri, kad tā tika reģistrēta. Turpat Lāčplēša ielas namā iekārtoja salonu darbnīcas produkcijas izstādīšanai un pārdošanai. 1926.gada rudenī pie darbnīcas atvēra porcelāna apgleznošanas studiju, ko vadīja Romans Suta un Dmitrijs Abrosimovs.

“Baltars” studijas audzēkņa Eduarda Udrasa apgleznotie šķīvji “Daiļsalidotāji”, “Mīlētāji” un “Deja”.

“Baltars” mērķis bija radīt mākslinieciski augstvērtīgus apgleznota porcelāna izstrādājumus, kuru dekors atbilstu latviešu mākslas pamatvērtībām, vienlaikus paužot arī tā laika novatorisko mākslas virzienu kubisma, konstruktīvisma un Art Déco tendences. Darbnīcā strādāja gleznotāji Romans Suta (1896 - 1944) un Aleksandra Beļcova (1892 - 1981), grafiķis Sigismunds Vidbergs (1890 - 1970) un tehniskais speciālists Dmitrijs Abrosimovs. Epizodiski darbnīcas darbā piedalījās arī mākslinieki Erasts Šveics un Lūcija Kuršinska. Savu radošo ieceru metus mākslinieki visbiežāk zīmēja akvareļtehnikā uz papīra, bet uz porcelāna virsmas tos pārnesa Dmitrijs Abrosimovs. Sigismunds Vidbergs bija vienīgais “Baltars” mākslinieks, kurš lielāko daļu savu darbu radīja tieši uz porcelāna.

Vadošie “Baltars” mākslinieki - Romans Suta, Aleksandra Beļcova un Sigismunds Vidbergs.

Trīs vadošie “Baltars” mākslinieki katrs strādāja atšķirīgā stilā. Romans Suta radīja galvenokārt lauku un pilsētas sadzīves ainu attēlojumus, savukārt Aleksandra Beļcova savos darbos izmantoja latviešu, krievu, baltkrievu, ukraiņu un citu tautu motīvus. Stipri atšķirīgs bija Sigismunds Vidbergs. Viņš porcelāna gleznojumos pārcēla savus melnbaltos zīmējumus. Tikai dažkārt Vidbergs savos darbos iekļāva kompozicionāli pārdomātus krāsu un zeltījuma laukumus vai atsevišķus akcentus. Iemīļotākās Vidberga tēmas bija latviešu karavīru cīņas un erotika.

Sigismunda Vidberga apgleznotie šķīvji “Latvija-1918″ un “Aviācija”.

Ražīgākais “Baltars” darbības posms bija pirmie divi gadi. Šajā laikā tika apgleznots pāri par 300 dažādu porcelāna un fajansa priekšmetu, iepērkot šim nolūkam gan importa, gan Rīgā ražotus traukus. Šajā laikā tika radīta virkne māksliniecisku šedevru. Darbnīcas izstrādājumi guva plašu atzinību Starptautiskajā dekoratīvi lietišķās mākslas izstādē (L’Exposition internationale des Arts décoratifs et industriels modernes) Parīzē 1925.gadā. Sigismunda Vidberga šķīvju kompozīcijas ieguva divas zelta medaļas, Romana Sutas šķīvji - bronzu. Darbnīcas porcelāna glezniecību novērtēja arī tā laika Rīgas pilsētas mākslas muzeja (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) direktors Vilhelms Purvītis, kurš muzejam iegādājas Vidberga, Sutas un Beļcovas “Baltarsā” izgatavotos darbus.

Aleksandras Beļcovas “Baltars” radītie porcelāna apgleznojumi no sērijas “Maskas”.

Diemžēl Sutas un Vidberga komerciālās spējas atpalika no viņu mākslinieciskās meistarības. “Baltars” ražojumu pašizmaksa bija ļoti augsta, tāpēc nenesa nekādu peļņu, jo dārgos dekoratīvos priekšmetus pirka maz. Ieņēmumi nenodrošināja pat balto trauku iepirkšanai nepieciešamās finanses. 1928.gada sākumā no darbnīcas aizgāja Sigismunds Vidbergs un par tās vienīgo īpašnieku kļuva Romans Suta. Tā kā bija palicis daudz nerealizētu darbu, Suta cerēja darbnīcas darbu atjaunot, taču cerībām svītru pārvilka 1929.gadā sākusies pasaules ekonomiskā krīze. Pēdējo reizi pārdot “Baltars” izstrādājumus Suta mēģināja 1930.gadā, kad 200 labākos darbus nosūtīja uz izstādi - pārdošanu Ņujorkā, taču atpakaļceļā visi nerealizētie trauki saplīsa paviršā iepakojuma dēļ.

Romana Sutas radītie šķīvji “Mīlestība” (kreisajā pusē) un “Deja” (labajā pusē).

Savas īsās darbības laikā darbnīca “Baltars” tomēr paspēja kļūt par paliekošu jēdzienu latviešu mākslas un kultūras dzīvē - vienu no Latvijas lietišķās mākslas augstākajām virsotnēm. Darbnīcas veikums iespaidoja gan mākslinieciskā porcelāna, gan keramikas un lietišķās mākslas attīstību, un kļuva par nozīmīgu 20.gadsimta latviešu klasiskā modernisma mantojuma daļu. “Baltars” ražojumi izpelnījās vispārēju publikas un mākslas kritikas atzinību. Diemžēl līdz mūsu dienām nonācis salīdzinoši maz “Baltars” darbu, tāpēc tie kļuvuši par Latvijas muzeju un privātkolekciju īpašu lepnumu.

Mākslinieka Erasta Šveica darinātie šķīvji “Kompozīcija” un “Pie jūras.

“Baltars” pozitīvais piemērs iedvesmoja arī citus māksliniekus nodarboties ar porcelāna apgleznošanu. 1929.gadā ķīmiskās laboratorijas “Burtnieks” ietvaros tika nodibināta porcelāna apgleznošanas darbnīca, kas savas pastāvēšanas desmit gados atstāja paliekošu ieguldījumu latviešu mākslas porcelāna attīstībā. Darbnīca piederēja preses magnātiem Antonam un Emīlijai Benjamiņiem. Turpat laboratorijas telpās Kalēju ielā uzbūvēja nelielu mufeļkrāsni, bet darbnīcas tehnisko vadību un izstrādājumu apgleznošanu uzņēmās Dmitrijs Abrosimovs. 1932.gadā viņam pievienojās Annija Eska. Zināma loma darbnīcas tapšanā bija Sigismundam Vidbergam, kurš tolaik strādāja kā ilustrators Benjamiņu izdotajā žurnālā “Atpūta” un kura domas īpašnieki ņēma vērā.

Darbnīcas “Burtnieks” apgleznotāja Annija Eska un darbnīcas logotipa spiedogs.

Darbnīcā “Burtnieks” apgleznoja galvenokārt ārzemēs ražotus baltus nedekorētus porcelāna izstrādājumus - vāzes, cigarešu traukus, pelnutraukus, pūdernīcas un citus priekšmetus. Metus apgleznošanai deva slaveni mākslinieki Ansis Cīrulis, Niklāvs Strunke, Erasts Šveics, Reinholds Kasparsons, Jūlijs Madernieks, taču lielākā daļu metu nāca no Sigismunda Vidberga. Kompozīcijas bija samērā vienkāršas, taču regulāri tika dažādotas un mainītas. Nozīmīgāki bija reprezentācijai un dāvināšanai paredzētie vai īpaši pasūtītie darbi. Pazīstamu mākslinieku dalība un izpildījuma augstā tehniskā kvalitāte nodrošināja “Burtnieka” produkcijas popularitāti. Darbnīcas devums ar laiku varēja izvērsties plašāks, taču sākoties Otrajam Pasaules karam, 1939.gada rudenī to slēdza.

Sigusminda Vitberga darbnīcai “Burtnieks” radītie porcelāna gleznojumi.

Porcelāna apgleznošanai pievērsās arī Rīgas mākslinieku grupas biedrs, gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs un lietišķās mākslas autors Niklāvs Strunke (1894 - 1966). Ar porcelānu viņš nodarboties sāka jau kā nobriedis mākslinieks, tāpēc necentās pats apgūt apgleznošanas tehniku, bet deva savus metus izpildītājiem. 1933.gadā Strunke kopā ar gleznotāju Erastu Šveicu (1895 - 1992) nodibināja porcelāna apgleznošanas darbnīcu “Ripors” (saīsinājums no “Rīgas porcelāns”). Diemžēl tuvākas ziņas par darbnīcas atrašanās vietu, tehnisko stāvokli un izpildītājiem nav izdevies atrast. Saglabājušies vien atsevišķi apgleznoti porcelāna trauki.

Niklāvs Strunke un viņa darbnīcai “Ripors” radītie gleznojumi.
Augšā - šķīvis “Senkareivis”; apakšā - šķīvji “Senatne” un “Dancis”.

Laikā no 1933. - 1939.gadam Niklāvs Strunke radīja ap 50 oriģinālmetus porcelāna apgleznojumiem. Pirmā lielākā dekoratīvo šķīvju partija pēc Strunkes metiem tika izgatavota 1933.gadā pirms 8.Dziesmu svētkiem. Atsevišķi sīkāki suvenīrtipa darbi bija darināti trafareta tehnikā ar aerogrāfu, tomēr vairākums Strunkes kompozīciju tika izpildītas kā virsglazūras apgleznojumi. Strunkes tautiskie porcelāna apgleznojumi tematiski sasaucās ar viņa grāmatu ilustrācijām, par kurām mākslinieks bija vairākkārt godalgots kā Latvijā, tā ārzemēs. Iemīļotas viņam bija latviešu tautas pasaku tēmas, nereti izteiktas alegorijās un simbolos. Darbnīcā “Ripors” savus darbus realizēja arī mākslinieks Erasts Šveics, kurš porcelāna glezniecībā savus spēkus bija izmēģinājis jau “Baltars” laikā.

Niklāva Strunkes 8.Dziesmu svētkiem veltītais šķīvis un šķīvis “Zelta zirgs”.

****

Paliekoša nozīme Latvijas smalkkeramikas attīstībā bija 1924.gadā dibinātajai Latvijas Mākslas akadēmijas keramikas darbnīcai, kas izgatavoja mākslas keramiku. Darbnīca bija tehniski labi apgādāta, apdedzināšanas krāsnī varēja iegūt līdz 1300°C augstu temperatūru. Bija nepieciešamās iekārtas masas, glazūras un krāsu izgatavošanai uz vietas. Darbnīcas galvenais uzdevums bija jauno keramikas mākslinieku apmācīšana, taču 20 pastāvēšanas gados tā izgatavoja arī apmēram 3800 daždažādu oriģināldarbu pārdošanai, sākot no mazām, miniatūrām vāzēm līdz lielizmēra būvkeramikai - kamīniem, strūklakām, sienas panno. Kaut darbnīcas pamatprodukcija bija māla priekšmeti, tomēr daudz tika eksperimentēts arī ar akmensmasu, fajansu, pusporcelānu un mīksto porcelānu.

Mākslas akadēmijas keramikas darbnīcas produkcija.

Keramikas darbnīcu vadīja Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Rūdolfs Pelše. Viņš uzskatīja, ka darbnīcas galvenais uzdevums ir “balstoties uz tautas senām tradīcijām, attīstīt mākslinieciski pilnvērtīgus darba veidus Latvijas māla, fajansa, akmeņmasas un porcelāna izstrādājumos, saskaņā ar viņu utilitāriem mērķiem un laikmeta mākslas prasībām”. Tomēr vairākums darbnīcās izgatavoto darbu tika radīti mālā, retāk fajansā, bet atsevišķi mīkstā porcelāna paraugi drīzāk uzskatāmi par tehnisku eksperimentu. Līdzīgi jāvērtē arī eksperimenti ar dažādām kraklē un krāsainajām glazūrām.

Profesors Rūdolfs Pelše, LMA darbnīcas spiedogs un tur izgatavotā keramikas vāzīte.

Savu galveno uzdevumu LMA keramikas darbnīca paveica gadam - Latvijai tika sagatavoti vairāki desmiti profesionālu keramikas mākslinieku. Īpaši pieminama Rūdolfa Pelšes skolnieku Viļa Vasariņa un Andreja Pormaļa vēlākā darbība. Tomēr Latvijas porcelāna mākslas attīstībā darbnīcu audzēkņi piedalījās samērā maz, jo strādāja galvenokārt ar mālu. Izņēmums bija Georgs Kruglovs, kurš porcelāna un fajansa ražošanas attīstībai mūsu zemē devis ļoti daudz.