Laikmeta zīmes

Mūsu ēras 313.gadā Romas imperators Konstantīns Lielais izdeva dekrētu par reliģijas brīvību un kristietība kļuva par vienu no oficiālajām reliģijām impērijā. Tomēr Romas iedzīvotāji, īpaši vienkāršā tauta, līdzās jaunajai ticībai turpināja piekopt pagānu tradīcijas un svinēt pagāniskos svētkus. Tādus svinēja arī ziemas saulgriežu laikā. Decembra vidū svinēja Saturnālijas par godu zemkopības dievam Saturnam, bet 25.decembrī “Neuzvaramās Saules svētkus” (Natalis Invicti Solis), kuros godināja saules dievu Mitru. Svētku laikā tika pārtraukti visi darbi, ļaudis pasniedza cits citam dāvanas, vergi drīkstēja sēdēt pie viena galda ar kungiem.

Kristīgajai Baznīcai bija jādomā, kā cīnīties ar pagāniskajām paražām. Lai gan Evaņģēlijos nav minēts precīzs Jēzus Kristus piedzimšanas datums, pāvests Jūlijs I 4.gadsimta vidū 25.decembri pasludināja par Kristus dzimšanai veltītiem svētkiem. Līdz tam Kristus piedzimšanu Baznīca atzīmēja Epifānijas jeb Zvaigznes dienā 6.janvārī. 25.decembris kā Kristus dzimšanas diena Rietumu Baznīcā pirmoreiz minēts 354.gadā, savukārt Austrumu Baznīcā šī tradīcija ienāca 4.gadsimta beigās. Pamazām Kristus piedzimšanai veltītie svētki Romas iedzīvotāju svētku tradīcijās aizstāja saules dieva Mitras kultu.

Neatņemama Ziemassvētku tradīcijas daļa kopš senseniem laikiem ir mūzika un dziesmas. Jau pagāniskajos ziemas saulgriežu rituālos ļaudis dziedāja, dejoja un citādi līksmoja. 4.gadsimta vidū pāvests Silvestrs I Romā izveidoja pirmo kora skolu (Schola cantorum), kuras uzdevums bija attīstīt kora dziedāšanu un vokālo mākslu Baznīcā. Laicīgajā mūzikā tolaik dominēja galvenokārt solo dziedāšana, bet Baznīca kā dievkalpojuma liturģijas elementu vēlējās attīstīt tieši kordziedāšanu. Tāpēc šim jautājumam tika pievērsta īpaša Baznīcas vadības uzmanība.

Viduslaiku Baznīcas kora skola - “Schola cantorum”.

Ar 4.gadsimtu pēc Kristus datējami arī pirmie Ziemassvētkiem veltītie mūzikas un dzejas darbi. Tiesa, ir ziņas, ka jau 129.gadā Romas bīskaps devis rīkojumu Ziemassvētku mesā iekļaut dziedājumu “Eņģeļu himna”, taču agrīnākais līdz mūsu dienām nonākušais Ziemassvētku skaņdarbs ir Svētā Hilarija no Puatjē sarakstītais “Jesus refulsit omnium”. Virkni kristīgu himnu sarakstījis Svētais Milānas Ambrozijs, tostarp Ziemassvētkiem veltīto “Veni Redemptor gentium” (”Tautu Pestītāj, nāc!”). Ambrozijs attīstīja antifonālo dziedāšanas veidu, ko Baznīcā lietoja gadsimtiem ilgi, tāpēc Svēto Ambroziju mēdz dēvēt par vienu no Rietumu Baznīcas mūzikas pamatlicējiem. Tikpat pazīstams ir arī spāņu izcelsmes romiešu dzejnieka Prudentija Ziemassvētku tēmai veltītais darbs “Corde natus ex parentis” (”Dzimis no Tēva sirds”). Bet vienu no pazīstamākajiem svētku dziedājumiem Austrumu Baznīcai 760.gadā sarakstīja Komas no Jeruzālemes.

Lielu ietekmi uz Rietumu Baznīcas mūziku atstāja 7.gadsimta gregoriāņu dziedāšanas tradīcija. Savukārt 9. un 10.gadsimtā Ziemassvētku himnu tekstus, ko līdz tam sacerēja galvenokārt sekvencēs jeb ritmiskā prozā, sāka rakstīt arī dzejā. No 11. - 13.gadsimtam Rietumu Baznīcā dominēja divas vadošās dziedāšanas skolas - Limožas Sv.Marciāla abatijas skola un Parīzes Dievmātes katedrāles skola. Vadošie Baznīcas komponisti tolaik bija Leonīns un Perotīns. Viņu sarakstītās motetes kļuva par nozīmīgāko viduslaiku polifoniskās mūzikas formu. Savukārt franču mūks un dzejnieks Ādams no Santviktoras sāka praktizēt garīgiem dziesmu tekstiem pievienot tautā populāru dziesmu melodijas. Līdz 13.gadsimtam garīgā mūzika tika radīta galvenokārt ar latīņu tekstiem, ko rakstīja priesteri un citi garīgas kārtas ļaudis. Šodien tā ir daļa no Baznīcas mūzikas senākā mantojuma, tomēr laikā, kad šī mūzika tika radīta, plašākām tautas masām tā palika sveša un nepieejama, jo bija sarakstīta vienkāršajiem ļaudīm nesaprotamajā latīņu valodā.

Himnu dziedāšana viduslaiku Baznīcā.

1223.gadā Svētais Asīzes Francisks, vēloties ļaudīm labāk atklāt Kristus piedzimšanas brīnumu, pie Grecio pilsētas dievnama Itālijā izveidoja pirmo Betlēmes silītes instalāciju. Franciska vadītajā Ziemassvētku pusnakts mesā tika dziedāti arī pirmie Ziemassvētku korāļi. Francisks un viņa sekotāji bija čakli korāļu sacerētāji. Šīs vienkāršās, tautas mūzikai līdzīgās dziesmas tika dziedātas ļaudīm saprotamā valodā un lieti noderēja Evaņģēlija pasludināšanai. Ražīgs korāļu sacerētājs bija franciskānis Džakapone da Todi. Arī pirmo zināmo Ziemassvētku korāli angļu valodā “A Child is boren amonges man” (”Bērns piedzima starp cilvēkiem”) 1350.gadā sarakstīja kāds franciskāņu mūks.

Renesanses laika mākslinieka Benoto Gocoli vīzija par
Sv.Franciska veidoto pirmo Betlēmas silīti Grecio baznīcā Itālijā.

Cits 14.gadsimta franciskānis Ričards Ledreds no Kenterberijas, būdams Osorijas bīskaps Īrijā, apkopoja daudzus korāļus un izveidoja vienu no pirmajām Ziemassvētku dziesmu kolekcijām pasaulē. Diemžēl viņš šos korāļus ļāva dziedāt vienīgi vikāriem, priesteriem un citiem garīdzniekiem, taču ne vienkāršajai tautai - lajiem. Bīskaps uzskatīja, ka reliģiska satura dziesmas var dziedāt tikai tāds cilvēks, kurš ir iesvētīts Dievam un kura lūpas nav apgānītas ar laicīgām, bezkaunīgām, uz uzdzīvi pavedinošām dziesmām, kādas nereti dziedāja vienkāršie ļaudis.

14.gadsimtā korāļu dziedāšanas tradīcija no Itālijas izplatījās Spānijā, Francijā, Anglijā, Vācijā un citur Eiropā. Tas notika, pateicoties klejojošajiem muzikantiem - trubadūriem un menestreļiem, kas gāja no ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu, visur dziedādami šīs jautrās melodijas. Viduslaiku pilsētās svētkos korāļus dziedāja arī tā sauktie torņa sargi - sargkareivji, kuru uzdevums bija patrulēt pilsētas mūrus un ielas, sargājot ļaudis no ugunsnelaimes un naktīs ieskandinot katras jaunas stundas sākumu. 14. un 15.gadsimtā no šiem sargkareivjiem sāka komplektēt pilsētu orķestrus, kas Ziemassvētku laikā izgāja ielās, spēlējot ļaudīm svētku korāļus.

Viduslaiku apkārtceļojošie korāļu dziedātāji un muzikanti.

Ziemassvētku korāļi tika nodoti no mutes mutē. Cilvēki labprāt sacerēja dziesmas, ko neiespaidoja Baznīcas uzliktie ierobežojumi, un kuras varēja dziedāt savā dzimtajā valodā. Ziemassvētku korāļu galvenā tēma bija Jaunava Marija, Jēzus piedzimšana, Betlēmes gani, Austrumu gudrie un citi Bībeles personāži, taču reizēm gadījās arī tādi korāļi, kuros bija jaušams visai laicīgs noskaņojums. Dažās dziesmās tika cildināta daba un senās pagāniskās tradīcijas, tostarp trokšņaina uzdzīve svētku laikā. Iespējams, tās bija atskaņas no pirmskristietības laikmeta saulgriežu rituāliem, no kuriem pārņemta arī tradīcija Ziemassvētkos rotāt namus ar mūžzaļiem augiem.

Līdzīgas dziesmas tika sacerētas gandrīz visiem reliģiskiem svētkiem. Dažas no tām kļuva tik populāras, ka tika dziedātas cauru gadu, neskatoties uz gadalaiku vai svētku dienām. Daļa dziesmu bija bilingvālas - tās dziedāja pārmaiņus gan latīņu, gan vietējā tautas valodā. Reliģiskiem tekstiem bieži tika pieskaņotas tautasdziesmu melodijas, tāpēc vienai melodijai varēja būt vairāki teksta varianti, vai arī vienā zemē radītam dzejolim pavisam citā zemē tapusi melodija. Savos pirmsākumos korālis nebija Baznīcas, bet tautas mūzika - populāra reliģiska dziesma.

Sākumā Baznīca pret korāļu dziedāšanu izturējās iecietīgi, taču tradīcijai izplatoties parādījās pirmās problēmas. Reizēm tautas sacerētajās dziesmās trūka patiesas svētbijības - tās nereti bija nenopietnas, pat vulgāras. Aizliegt tautas reliģisko mūziku Baznīca pirmoreiz mēģināja 7.gadsimtā, kad šāds lēmums tika pieņemts koncilā Šalonā pie Sonas Francijā. 13.gadsimtā Aviņjonas koncils pieņēma līdzīgu aizliegumu. 14.gadsimtā pāvests Jānis XXII ar nožēlu izteicās, ka laicīgais korāļos “saindē klausītāju ausis”. 15.gadsimtā Bāzeles koncils kārtējo reizi pasludināja korāļu aizliegumu, bet 16.gadsimtā Trentes koncils mēģināja sekulārās tendences Baznīcas mūzikā ierobežot, pievēršot pastiprinātu uzmanību dievkalpojumos dziedamo dziesmu vēstij un atbilstībai liturģijas prasībām.

Pirmais zināmais angļu korālis sarakstīts 1410.gadā. 1426.gadā Šropšīras mācītājs Džons Avdlejs publicēja krājumu “Caroles of Cristemas”, bet gadsimta beigās tika izdota pirmā korāļu grāmata - tā sauktais Fērfaksa manuskripts. Līdz viduslaiku beigām Ziemassvētku korāļi bija kļuvuši par neatņemamu svētku daļu visā Eiropā. Itālijā tos sauca par laudām, Vācijā - Weihnachtslieder un Christliche Wiegenlieder, Francijā - Noel. Laika posms starp 1400. un 1550.gadu tiek uzskatīts par Ziemassvētku korāļu pirmo Zelta laikmetu. Korāļi tika dziedāti arī teatralizētajās brīvdabas mistēriju spēlēs, kuru saturs lielākoties bija reliģisks. 15.gadsimtā līdzās tautas radītiem korāļiem parādījās profesionālu komponistu un dzejnieku sarakstīti Ziemassvētku korāļi. Tomēr tieši tautas radītajiem svētku korāļiem bija vislielākā ietekme uz Ziemassvētku mūzikas attīstību pirms Reformācijas.

Viduslaiku mistēriju spēles, kurās daudz tika dziedāti arī korāļi.

Protestantu Reformācija 16.gadsimtā radīja labvēlīgu augsni korāļu dziedāšanas uzplaukumam. Mārtiņš Luters un viņa sekotāji radīja virkni korāļu (protestantu himnu), kuru melodijas bija aizgūtas pa daļai no katoļu himnām, pa daļai no laicīgām dziesmām un tautas mūzikas. Reformētajā Baznīcā draudzes kopīga dziedāšana kļuva par vienu no svarīgākajām dievkalpojuma daļām. Šajā laikā tika sarakstīti daudzi pazīstami Ziemassvētku korāļi. Mārtiņš Luters uzrakstīja populāro korāli “Vom Himmel hoch da komm ich her” (latviski - “No Debesīm es atnesu”) un svētkos to dziedāja kopā ar savu ģimeni un draugiem, piespēlējot pavadījumu uz flautas. Luters radījis arī vairākus citus Ziemassvētku korāļus.

Dr. Mārtiņa Lutera reformētās Baznīcas dziesmu krājumu papildināja 37 viņa paša sarakstīti korāļi.

Pirmās protestantu dziesmu grāmatas vēl pirms Reformācijas izdeva Bohēmijas husīti. Tās bija arī pirmās Baznīcas dziesmu grāmatas tautas valodā. Līdz Reformācijai dziesmas dievkalpojumos dziedāja tikai priesteri vai citi garīdznieki, kamēr laji dievkalpojuma norisē neņēma tikpat kā nekādu līdzdalību. Reformācija pavēra iespēju katram draudzes loceklim aktīvi iesaistīties dievkalpojumā, kopā ar citiem ticīgajiem dziedot un pagodinot Dievu. Kopdziedāšana kļuva par tradīciju protestantu dievkalpojumos visā Eiropā - vispirms Vācijā, pēc tam Anglijā, Francijā un citur. 1554.gadā Orleānā iznāca pirmais  franču Ziemassvētku korāļu krājums “La Grande Bible des Noëls”.

Anglijā korāļi arī pirms Reformācijas dažkārt tika iekļauti Baznīcas dievkalpojumos. Pēc Reformācijas daudzas no šīm dziesmām palika draudžu repertuārā. 1521.gadā Londonas izdevējs Vinkins de Vords izdeva pirmo drukāto Ziemassvētku dziesmu krājumu “Christmasse Carolles”, bet gadsimta vidū Ziemassvētku korāļus jau iespieda masu tirāžā. Parasti tā bija lapiņa, uz kuras nodrukāja divas vai trīs dziesmiņas un nelielu zīmējumu par Ziemassvētku tēmu. 1642.gadā Londonā tika izdota grāmata “New Christmas Carols”, kurā pirmoreiz parādījās senā angļu tautasdziesma “Greensleeves”, kas vēlāk pārtapa brīnišķīgajā Ziemassvētku korālī “What Child is This?”(”Kas ir šis Bērns?”).

Dažas no senajām angļu korāļu grāmatām.

Atšķirībā no Lutera piekritējiem, kalvinisti savos dievkalpojumos atļāva dziedāt tikai dziesmas ar Bībeles tekstiem, jo uzskatīja, ka “cilvēku sarakstītas dziesmas” nav piemērotas Baznīcai. Pirmais kalvinistu psalmu krājums izdots Ženēvā 1562.gadā. Tajā pašā gadā Londonā publicēts grāmatas angļu variants. Psalmu dziedāšana ar laiku aizstāja korāļus visās angliski runājošajās zemēs, lai gan tauta turpināja tos dziedāt ārpus baznīcu sienām. Šā iemesla dēļ Vinčesteras bīskaps Lanselots Endrjū savā Ziemassvētku sprediķī 1619.gadā aicināja kristiešus Ziemassvētkus ar korāļu dziedāšanu svinēt mājās, bet baznīcā to darīt ar varenām psalmu skaņām. Arī pirmie protestantu ieceļotāji Amerikā dziedāja galvenokārt tikai psalmus.

Puritāņu valdīšanas laikā Anglijā 17.gadsimtā Ziemassvētku svinēšana tika aizliegta ar likumu. Puritāņi centās attīrīt Baznīcu no, kā viņi uzskatīja, liekām katoļu tradīcijām, un neatzina nevienus svētkus, ja tie nav pieminēti Bībelē. 1642.gadā puritāņu parlaments aizliedza Lielbritānijā visus uzvedumus un spēles. Šis aizliegums attiecās arī uz Ziemassvētku ludziņām. Baznīcās tika atcelta liturģija, baznīcu kori likvidēti, koristi un diriģenti padzīti. 1644.gadā Ziemassvētku dienu pasludināja par gavēņa un grēku nožēlas dienu, bet 1645.gadā svētku svinēšanu aizliedza pavisam.

Tomēr vienkāršā tauta negribēja pārtraukt ne Ziemassvētku svinēšanu, ne Ziemassvētku dziesmu dziedāšanu. Lai arī baznīcu durvis svētkos bija slēgtas, ļaudis Kristus piedzimšanu svinēja mājās. Ja ne pašus svētkus, tad vismaz Ziemassvētku dziesmas reabilitēt mēģināja dažas augstu stāvošas personas, piemēram, Olivera Kromvela draugs Džons Miltons un mācītājs Tomass Varmstrijs, kurš uzskatīja, ka Ziemassvētku korāļus, ja vien tie ir svētsvinīgi un mudina kristiešus uz atturību un šķīstību, nevar uzskatīt par pretlikumīgiem. Neskatoties uz visiem šiem argumentiem, puritāņu varasvīri 1649.gadā korāļu dziedāšanu Ziemassvētkos aizliedza ar likumu.

Puritāņu izdotie aizliegumi svinēt Ziemassvētkus, sūtīt svētu apsveikumus,
dot dāvanas un ģērbties svētku drānās, nosaucot to visu par sātanisku praksi;
kreisajā pusē - iespējamais sods par aizlieguma pārkāpšanu.

Ziemassvētku aizliegums skāra arī puritāņu ieceļotājus Amerikā. Kolonijās Jaunanglijā Ziemassvētku diena tika pasludināta par darba dienu, bet svētku svinēšana - par sodāmu noziegumu. Par laimi, citas imigrantu grupas šis aizliegums neskāra. 1626.gadā Jaunamsterdamu (vēlāk - Ņujorka) dibinājušie holandieši no dzimtenes atveda līdzi daudzas Ziemassvētku tradīcijas, tostarp Ziemassvētku korāļus. Luterāņu Ziemassvētku tradīcijas uz Jauno pasauli atveda imigranti no Vācijas un Skandināvijas. Virdžīnijā ar savām Ziemassvētku tradīcijām ieradās angļi un skoti. Bet ar luterāņiem cieši saistītie Morāvijas brāļi (Brāļu draudze) 1747.gadā Pensilvānijā pirmoreiz Amerikas vēsturē sarīkoja publisku Ziemassvētku svinēšanu ar Svēto Nikolausu, izpušķotu egli un Ziemassvētku dziesmām.

Pirmais Ziemeļamerikā radītais Ziemassvētku korālis ir “Twas in the Moon of Wintertime” jeb “Jesus, he is born”. To 1642.gadā indiāņu huroņu valodā sarakstīja jezuītu priesteris Žans de Brebjē, izmantojot senu franču melodiju. Tēvs Brebjē stāstu par Kristus piedzimšanu ietērpa indiāņiem saprotamos simbolos un tēlos. Huroņu valodā dziesmas nosaukums ir “Jesous Ahatonhia” (”Jēzus piedzimis”). 1649.gadā, kad irokēzi padzina huroņus no viņu zemes Ontario un nogalināja priesteri Brebjē, daļa huroņu devās trimdā uz Kvebeku Kanādā, kur tēva Brebjē sacerētā dziesma atkal atdzima un tika pārtulkota franču un angļu valodā. Šodien šo Ziemassvētku korāli joprojām dzied un tas tiek uzskatīta par vienu no Kanādas nacionālajiem dārgumiem.

Jezuītu priestera Žana de Brebjē sarakstītais korālis “Jesous Ahatonhia”
pirmoreiz stāstīja indiāņiem par Jēzus piedzimšanu viņu dzimtajā valodā.

Pēc monarhijas atjaunošanas Anglijā 1660.gadā Ziemassvētkus atkal atļāva svinēt. Tas pavēra jaunas iespējas Ziemassvētku mūzikas attīstībā. 1661.gadā iznāca grāmata “New Carols for the Mery Time of Christmas”. Šī perioda Ziemassvētku dziesmas tiek uzskatītas par pārejas posmu no vienkāršajiem tautas korāļiem uz metodistu laika atmodas himnām, tādām kā “Hark! The herald angels sing”, “Angels, from the realms of glory” un “It came upon a midnight clear”. Arī citur Eiropā 17.gadsimtā turpinājās korāļu tradīcijas attīstība. Daudz Ziemassvētku dziesmu tika radīts vācu valodā.

Lai gan kopš puritāņu valdīšanas laika līdz 19.gadsimta sākumam populārākais garīgās mūzikas veids Lielbritānijā un ASV bija psalmi, pamazām draudžu muzikālajā dzīvē ielauzās arī pa kādai jaunai vēsmai. Mācītājs un zinātnieks Īzaks Vats 1707.gadā izdeva dziesmu krājumu “Hymns and Spiritual Songs”, kurā Bībeles Psalmi un Jaunās Derības teksti bija brīvi interpretēti dzejā. Šajā krājumā bija arī Kristus piedzimšanai veltītas dziesmas. Vata garīgā dzeja bija revolucionārs jauninājums pretstatā kalvinistu un katoļu strikti reglamentētajiem Dieva pielūgsmes veidiem. Šī dzeja bruģēja ceļu Čārlza Veslija un citu metodistu autoru atmodas himnu uzplaukumam dažus desmitus gadus vēlāk.

Īzaka Vata (kreisajā pusē) krājums “Hymns and Spiritual Songs” (vidū) veidoja tiltu starp
psalmu dziedāšanas tradīciju un Čārlza Veslija (labajā pusē) atmodas himnām.

Jaunanglijā, ASV, 1760.gadā tika izdots Ziemassvētku dziesmu krājums “Hymn on the Nativity” ar angļu komponista Viljama Knapa melodijām un Nauma Teita dziesmu tekstiem. 1761.gadā Džeimss Laions izdeva Ziemassvētku krājumu “Urania, A Choice Collection of Psalm-Tunes, Anthems and Hymns”, kurā bija arī sešas paša Laiona sarakstītas dziesmas. Viņam sekoja virkne komponistu, kā Viljams Billings, Tomass Hastings un ietekmīgais Baznīcas mūziķis un pedagogs Lovels Meisons. Starp 1760. un 1799.gadu Jaunanglijā vien tika publicēti vismaz 30 jauni Ziemassvētku korāļi.

18. un 19.gadsimtā Ziemassvētku mūziku komponējuši arī profesionāli komponisti, piemēram, Johans Sebastians Bahs (”Ziemassvētku oratorija”, 1734), Georgs Fridrihs Hendelis (”Mesija”, 1742) un Fēlikss Mendelsons (”Kristus”, 1847). Profesionāļi korāļu melodijas mēdza iekļaut lielajos mūzikas skaņdarbos - kantātēs, oratorijās un pasijās. Viens no pēdējiem šī laikmeta klasiskajiem skaņdarbiem bija Hektora Berlioza “L’Enfance du Christ” (1854). Šāda līmeņa mūzika gan nebija paredzēta draudžu kopdziedāšanai, bet izcilu koru un orķestru priekšnesumiem. Taču vēlāk melodijas no šiem darbiem nereti tika pārveidotas tā, lai tās varētu dziedāt draudžu dievkalpojumos.

Johans Sebastians Bahs, Georgs Fridrihs Hendelis un Fēlikss Mendelsons -
arī šie dižgari devuši savu ieguldījumu Ziemassvētku mūzikas attīstībā.

18. un 19. gadsimtā uzplauka tradīcija dziedātāju grupām, kurās bija galvenokārt baznīcu koristi, Ziemassvētku laikā staigāt pa pilsētu un ciematu ielām, dziedot Ziemassvētku korāļus. Citu dziedātāju grupu veidoja bērni, kas Ziemassvētkos gāja no mājas uz māju, apstājoties pie katrām durvīm un dziedot ļaudīm Ziemassvētku dziesmas. Par to viņi saņēma konfektes, piparkūkas un citus gardumus. Austrijā, Vācijā un Beļģijā šādas dziedošu bērnu grupas apstaigāja ļaužu namus laikā no Jaunā Gada līdz Zvaigznes dienai 6.janvārī, nesdami mieta galā uzspraustu Betlēmes zvaigzni. Uz katra nama viņi ar krītu uzvilka burtus C.M.B. - Christus mansionem benedicat (Kristus svētī šo namu). Savukārt Pestīšana Armija 1878.gadā sāka Ziemassvētku laikā sūtīt pilsētu ielās pūtēju orķestrus. Visas šīs dziedoņu grupas un orķestri svētku korāļus dziedāja un spēlēja arī dažādos publiskos pasākumos, Ziemassvētku tirdziņos un tamlīdzīgi. Daļa no Ziemassvētku tradīcijas bija īpašie korāļu (dziesmu) dievkalpojumi baznīcās. Tas viss radīja fantastisku svētku noskaņu.

Britu salās līdz 19.gadsimta sākumam psalmu dziedāšanas tradīcijas iespaidā korāļus Ziemassvētkos dziedāja vairs tikai atsevišķos lauku apgabalos. Karalienes Viktorijas valdīšanas laikā Ziemassvētku svinēšanas tradīcija no jauna atdzima un līdz ar to arī Ziemassvētku mūzika. Strauji uzplauka kordziedāšana. Dažādi Ziemassvētki korāļu krājumi tika izdoti viens pēc otra gandrīz visa 19.gadsimta garumā. Bez tautas korāļiem un Baznīcas himnām tika publicēti seni latīņu un grieķu Ziemassvētku dziesmu teksti Edvarda Kasvela un Džona Meisona Nīla tulkojumā. Ievērojamu seno Ziemassvētku dziesmu krājumu savāca un publicēja anglikāņu reformatoru Oksfordas kustība. Visi šie izdevumi atstāja zināmu iespaidu uz angļu mūsdienu dzejas mākslu.

19.gadsimtā jēdziens “korālis” kļuva par sinonīmu jēdzienam “Ziemassvētku dziesma”. Ar to saprata Kristus piedzimšanai veltītas dziesmas, kas tapušas dažādās zemēs. Katrīna Vinkvorte 1858.gadā pārtulkoja un publicēja angļu valodā labākos vācu Ziemassvētku korāļus un kristīgās himnas. Mācītāji labprāt mācīja šīs dziesmas savu draudžu locekļiem. 19.gadsimts bija arī visražīgākais jaunu Ziemassvētku dziesmu radīšanas laiks. Ja 15.-16.gadsimtu mēdza dēvēt par korāļu tradīcijas Zelta laikmetu, tad 19.gadsimts bija otrais Zelta laikmets Ziemassvētku mūzikas vēsturē.

Viktorijas laikmeta Ziemassvētku korāļu dziedātāji un muzikanti.

19.gadsimtā radīta virkne mūsdienās pazīstamo Ziemassvētku dziesmu. Daļa no šīm dziesmām sarakstīta, izmantojot tradicionālās korāļu melodijas no iepriekšējiem gadsimtiem. Nereti Ziemassvētku dziesmas veidojušās visai interesantā veidā. Piemēram, dziesmas “What Child Is This?” (”Kas ir šis Bērns?”) melodija patapināta no senas britu dziesmas “Greensleeves”, bet tās piedauzīgos sākotnējos vārdus vispirms aizstāja ar Ziemassvētkiem piemērotāku tekstu, bet 1865.gadā Viljams Dikss uzrakstīja vārdus, ko šodien pazīstam kā dziesmu “What Child Is This?”

Tā kā daudziem korāļiem bija labi pazīstamu laicīgu dziesmu melodijas, par to piemērotību Baznīcas dievkalpojumiem izraisījās diskusijas. Bija cilvēki, kas uzskatīja, ka šīs dziesmas nav korāļi. Par “neīstām” dažkārt pasludināja pat tādas “šūpuļdziesmas” kā Jozefa Mora un Franča Grūbera 1818.gadā Austrijā radīto “Stille Nacht, Heilige Nacht” (”Klusa nakts, svēta nakts”) vai Džeimsa Mureja 1885.gadā publicēto “Away In a Manger” (”Ne šūpulī greznā”). Par “nopietnām” tika uzskatītas tādas dziesmas kā 1841.gadā pārtulkotā senā latīņu himna “Adeste Fideles” / “O Come All Ye Faithful” (”Jūs ticīgie nāciet”) vai Čārlza Veslija 1739.gadā uzrakstītā un Feliksa Mendelsona 1840.gadā melodizētā “Hark, The Herald Angels Sing” (”Dzirdiet jauko prieka vēsti”). Taču, lai ko ļaudis par visām šīm dziesmām domāja to rašanās laikā, šodien tā visa viennozīmīgi ir Ziemassvētku mūzikas zelta klasika.

Dziesmas “Klusa nakts, svēta nakts” autori Jozefs Mors un Francis Grūbers.

Arī ASV 19.gadsimts bija Ziemassvētku korāļu uzplaukuma laiks. 1849.gadā tika sarakstīta populārā svētku dziesma “It Came Upon a Midnight Clear”, kam 1850.gadā Ņujorkas ērģeļnieks Ričards Stors uzrakstīja melodiju. Savukārt mācītājs Džeims Pīrponts 1856.gadā sarakstīja poēmu “Jingle Bells” (”Zvaniņš skan”), kam vēlāk uzrakstīja arī mūziku. Lai gan šo dziesmu neuzskata par korāli, tomēr tā joprojām ir viena no populārākajām Ziemassvētku dziesmām pasaulē. Bet 1865.gadā pēc ceļojuma uz Svēto Zemi episkopāļu bīskaps Filips Brūks uzrakstīja dzejoli “O Little Town of Bethlehem” (”Ak, mazā, klusā Betlēme”), kuru pēc trim gadiem Luiss Redners ietērpa brīnišķīgā mūzikā.

Attēlos augšā - Džeims Pīrpoints un dziesmas “Jingle Bells” nošu izdevuma titullapa;
apakšā - dziesmas “O Little Town of Bethlehem” autori Filips Brūks un Luiss Redners.

19.gadsimta Ziemassvētku korāļi galvenokārt bija reliģiska satura, bet 20.gadsimtā Ziemassvētku dziesmu saturs pamazām mainījās. Gadsimta sākumā vēl tika radīta virkne jaunu evaņģēlisko un misionālo himnu, 1916.gadā Bostonā iznāca mācītāja Čārlza Hatčinsa izveidotais krājums “Carols Old and Carols New”. Tajā bija publicēts 751 korālis, no kuriem vairāk nekā 60% - Ziemassvētku korāļi. Tas joprojām ir lielākais jebkad izdotais korāļu krājums angļu valodā. Senos korāļus vāca un apkopoja arī daudzas mūzikas biedrības. Viena no lielākajām 20.gadsimta Ziemassvētku korāļu kolekcijām ir 1928.gadā izdotā “The Oxford Book of Carols”. Grāmata ievērojama ar savu bagātīgo izziņas materiālu. 1992.gadā tika izdota “The New Oxford Books of Carols”, kurā papildus iekļautas arī iepriekš korāļu kategorijā neiekļautās dziesmas, tādas kā “Klusa nakts, svēta nakts”.

20.gadsimta 40. un 50.gadi uzskatāmi par Ziemassvētku mūzikas trešo Zelta laikmetu. Ja 19.gadsimtā Ziemassvētku mūzikas popularitāti veicināja fonogrāfa izgudrošana, tad 20.gadsimtā tie bija radio un televīzija. Starp 1932. un 1951.gadu tika radīta virkne populāru Ziemassvētku hitu - “Santa Claus is Comin’ To Town” (1932), “Winter Wonderland” (1934), “The Little Drummer Boy” (1941), “White Christmas” (1942), “I’ll Be Home for Christmas” (1943), “Have Yourself a Merry Little Christmas” (1944), “Let It Snow! Let It Snow! Let It Snow!” (1945), “Sleigh Ride” (1948/1950), “Rudolph the Red-Nosed Reindeer” (1949), “Frosty the Snowman” (1950), “Silver Bells” (1951) un daudzas citas.

Četrdesmitajos un piecdesmitajos Ziemassvētku korāļu dziedāšana Rietumos bija topā.

1998.gadā Amerikas komponistu, dziesmu autoru un producentu apvienība ASCAP publicēja 20.gadsimta iemīļotāko amerikāņu Ziemassvētku dziesmu topu. Bez augstāk minētajām tajā iekļautas arī tādas pazīstamas melodijas kā “The Christmas Song (Chestnuts Roasting on an Open Fire)” (1946), “Blue Christmas” (1948), “Jingle Bell Rock” (1957), “Rockin’ Around the Christmas Tree” (1958), “Feliz Navidad” (1970). Tomēr nepārspēta joprojām ir Ērvinga Berlina 1942.gadā filmai “Holiday Inn” sarakstītā dziesma “White Christmas” (”Baltie Ziemassvētki”), ko oriģinālā iedziedājis Bings Krosbijs. Šī ir pieprasītākā Ziemassvētku dziesma mūzikas industrijas vēsturē - to ierakstījuši dažādu tautību mākslinieki dažādās valodās vairāk nekā 500 reizes.

Tomēr kristīgais saturs Ziemassvētku dziesmās arī 20.un 21.gadsimtā netika un netiek aizmirsts. Tā paša Bringa Krosbija pirmie ierakstītie Ziemassvētku skaņdarbi bija “Silent Night” (”Klusa nakts”) un “Adeste Fideles” (”Jūs ticīgie nāciet”). Top arvien jaunas un jaunas Ziemassvētku dziesmas, ik gadu Ziemassvētku albumus izdod daudzi kristīgie un sekulārie mūziķi. Neskaitāmajās Ziemassvētku mūzikas izlasēs līdzās laicīgajai svētku mūzikai vienmēr iekļautas arī tradicionālās, kristīgās Ziemassvētku dziesmas. Un citādāk nemaz nevar būt, jo Ziemassvētki - tas nav stāsts par dāvanām, eglīti vai Santa Klausu, bet stāsts par Cilvēces Glābēja ienākšanu pasaulē.

Neskatoties uz daudzajām pārmaiņām, ko Ziemassvētku mūzika pieredzējusi gadsimtu gaitā, korāļi ir un paliek šo svētku galvenā akcents. Atšķirībā no puritāņu laika Anglijas vai komunistu laika Padomju Savienības, šodien korāļus, himnas un citu Ziemassvētku mūziku decembra mēnesī var dzirdēt visur - veikalos, bankās, tirdziņos, mājās, skolās, baznīcās, radio un televīzijā. Un katru gadu rodas arvien jaunas Ziemassvētku dziesmas. Tāpēc dziesmai, kas tika ieskaņota šajā svētku sezonā, ir visas iespējas pēc gadiem kļūt par īstu Ziemassvētku klasiku un priecēt ļaužu sirdis pilīs un būdiņās.

****

Par Ziemassvētku korāļiem vēl lasiet ŠEIT.
Dziesmas “Klusa nakts, svēta nakts” stāstu lasiet ŠEIT.

****

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts