Laikmeta zīmes

Krievijas izvērstā informatīvā kara apstākļos visā Eiropā, tostarp arī Latvijas virtuālajā telpā, laiku pa laikam parādās raksti un publikācijas, kuru mērķis ir paust atbalstu Krievijas īstenotajai politikai, tostarp ģeopolitiskajā un militārajā jomā, iztēlot bijušās PSRS republikas, tagad neatkarīgas valstis, kā galēji neizdevušās neveiksminieces, propagandēt Krievijas vēstures redzējumu. Nevienu nepārsteidz, ka šādas idejas izplata Krievijas plašsaziņas līdzekļu informatīvajā atkarībā esošie Latvijas krievvalodīgie, taču starp daudziem krieviskas izcelsmes “troļļiem” darbojas arī krietns pulciņš “troļļotāju” ar visnotaļ latviskiem uzvārdiem.

“Laikmeta zīmes” jau rakstīja par “troļļu armijas” aktivitātēm Latvijā (lasiet ŠEIT), atklājot kopīgās pazīmes, kas ļauj šādus “troļļus” atšķirt no parastiem “režīma kritiķiem”. Un nav svarīgi, vai tie ir algoti “troļļotāji”, vai pauž savu personīgo pārliecību, jo iznākums ir viens - Krievijas politisko nostādņu un redzējuma propaganda Latvijas sabiedrībā. Tādēļ arī savās publikācijās esam oponējuši K.Dimiteram, I.Kalniņam, A.Lembergam un citiem prokrievisku uzskatu paudējiem, saukuši vārdā niknākos padomju režīma un Putina Krievijas atbalstītājus (lasiet ŠEIT) un asi iebilduši pret Latvijas vēstures falsifikācijas mēģinājumiem (lasiet ŠEIT). Šoreiz gribam pastāstīt par vēl kādu personāžu, kas pēdējo gadu laikā pievienojies bēdīgi slavenajai Eināra Graudiņa, Georga Kukļa-Rošmaņa, Aināra Komarovska, Edvīna Puķes un citu “krievmīļu” plejādei. Viņu sauc Ivars Prūsis (foto titulbildē).

Kas ir šis Ivars Prūsis? Kā pats apgalvo - vadības zinātņu bakalaurs, ilgus gadus strādājis uzņēmumā “Lattelecom”. Aktīvi darbojas interneta vidē, publicējot rakstus dažādās interneta vietnēs un blogos. Izveidojis pats savu interneta vietni “Informācijas aģentūra”. Prūša publikācijas ieturētas antiamerikānisma un mūsdienu Krievijas politiku atbalstošā stilā, tajās viņš slavē sociālismu un padomju laikus, kritizē kapitālismu, bet mūsdienu Latviju uzskata par neizdevušos pseidovalsti. Prūsis tulkojis un izdevis ķīniešu karavadoņa Sun Dzi darbu “Kara māksla”, kas māca kā “pakļaut svešas armijas bez kaujām, ieņemt svešus nocietinājumus bez uzbrukumiem un iekarot svešas valstis bez ilgstošiem kariem”, tāpat Muamara Kadafi “Zaļo grāmatu”, kurā bijušais Lībijas diktators noliedz demokrātiju kā valsts pārvaldes formu, vietā piedāvājot modificēta sociālisma modeli.

Vietnē “Informācijas aģentūra” apgalvots, ka to veido “domubiedru grupa”, tomēr vismaz 90% publikāciju ir paša Prūša sarakstītas. Visticamāk, Prūsis nav algots “trollis”, bet pauž savu personīgo nostāju un politiskos uzskatus. Kontaktēties ar citu plašsaziņas līdzekļu žurnālistiem Prūsis nevēlas, jo uzskata, ka visi žurnālisti Latvijā ir amerikāņu apmaksāti “negodprātīgi, tendenciozi, maziski, aprobežoti cilvēku maldinātāji”. Prūša uzticību izpelnījies vien portāla “Delfi” Ārzemju ziņu nodaļas redaktors Ansis Īvāns, kam Prūsis sniedzis interviju, kas pilnā apjomā publicēta vietnē “Informācijas aģentūra”. Lai arī “Laikmeta zīmēm” nepārmestu pērkamību, mēs, stāstot par “Informācijas aģentūru” un Ivaru Prūsi, balstīsimies tikai un vienīgi uz jau minēto interviju un aģentūras vietnē publicēto informāciju par tās darbības principiem un autoru filozofiski politiskajiem uzskatiem.

Ielūkojoties “Informācijas aģentūras” ideoloģiskajās nostādnēs, pirmajā brīdī viss šķiet pieņemams ikvienam tradicionālo vērtību atbalstītājam. Tiek atbalstīta “pozitīva dzīves uztvere” un “humānistiskas un dzīvību atbalstošas vērtības”, tāpat “morāles un tradīciju normas, kas veicina dzīvības procesus”. Noraidīta tiek “negatīvu, nežēlīgu, skaisto un pozitīvo nivelējošu nāves un amoralitātes tēlu radīšana” un “jebkādas normas, kas veicina nāves un amoralitātes procesus”. Prūsis un viņa domubiedri iestājas pret “izvirtību normalizāciju un propagandu”, atzīst “tradicionālu ģimeni kā sabiedrības pamatšūnu”, ir pret “masveidīgu un nekontrolētu bērnu izņemšanu no ģimenēm un adopciju uz ārzemēm”, mudina uz “alkoholisma un smēķēšanas, seksuālās izvirtības un tās propagandas maksimālu ierobežošanu”. Nedaudz piesardzīgu gan dara tēze par “sociālistisko principu atbalstīšanu”, taču “sociālistiskos principus” atbalsta arī sociāldemokrāti, tomēr tā sauktais skandināvu sociālisma modelis spējis nodrošināt augstāko dzīves līmeni pasaulē.

Diemžēl ne jau par skandināvu sociālismu runā Ivars Prūsis. Kā vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem “Informācijas aģentūra” min “iestāšanos pret ASV (NATO) imperiālistisko un agresīvo politiku”. Pēc Prūša domām Latvijai ir “nolaupīta neatkarība” un to izdarījuši nevis pašu alkatīgie bāleliņi, bet Eiropas Savienība, ASV un… Zviedrija. Latviešu tautas Trešo atmodu, liekot šo vārdu pēdiņās, Prūsis nosauc par “plašu tautas masu apmuļķošanu”, bet “latviešu degradācijas” cēloni saskata “antikrieviskumā un antipadomismā”, ko sola “dedzīgi apkarot”. Tāpat tiek solīts kliedēt “melus par Staļinu un staļinlaikiem” un aktīvi izplatīt “neoprostaļinisma” idejas. Lūk, kā! Izrādās, terors, represijas, izsūtīšanas, čekas moku kambari un nāves nometnes ir… tikai “antistaļiniski meli”.

Bet, ko Prūsis domā par Latvijas valsti? “Latvija ir pseidovalsts ar ārēji iluzoriem valstiskuma atribūtiem, nav neatkarīga valsts un nav valsts vispār”. Bet, kas tādā gadījumā Latvija ir? “Latvija ir ES pierobežas province ar ļoti ievērojamu ASV ietekmi”. Latvijā neesot arī īstu politisko partiju, bet “mafioza tipa klani”. Tāpat Latvijā nav tiesu sistēmas, bet “pseidotiesas”, un visi tiesneši un prokurori ir pērkami. Parlaments un valdība sastāv no “bezprincipiāliem neliešiem, daudzi no kuriem ir homoseksuālisti-pedofīli”. Un citādāk jau nemaz nevar būt, jo “vēlēšanas Latvijā tiek dažādos veidos un mērogos viltotas”. Prūšaprāt “visa valsts pārvalde ir totāli korumpēta”, bet Latvijas mediji tikai “maldina un melo”. Vienvārdsakot - mūsdienu Latvija ir zeme, kurā nav iespējams normāli dzīvot.

Ja jau viss ir tik slikti, kādu risinājumu mums piedāvā Prūsis & Ko? Miglaini tiek minēta kaut kāda “reāla Latvijas neatkarības ideja”, ja vien atrastos “nepieciešamais attiecīgas kvalitātes cilvēku skaits”. Vai ar to domāta revolūcija, apvērsums vai kāda cita veida valsts varas maiņa - to zina tikai Prūsis pats. Taču revolūcijās galvenais nav vis patriekt “mafiozo” varu, bet atrast, ko likt tās vietā. Prūsis Latvijai piedāvā sociālismu, sociālismu un vēlreiz sociālismu, jo “kapitālisms ir viens no galvenajiem morālā pagrimuma un civilizācijas degradācijas iemesliem”. Un nav runa par kaut kādu skandināvu vai vācu sociālismu - ir jāatjauno “Padomju Latvijas reālistiski pozitīva uztvere”. Citiem vārdiem sakot - Prūša misija ir reabilitēt Padomju Latvijas tēlu “apmāto tautiešu acīs”.

Visa šī padomiski sociālistiskā filozofija tiek veikli maskēta aiz “patiesa patriotisma un nacionālisma” izkārtnes, kategoriski nosodot “jebkāda veida nacismu un fašismu (tai skaitā ebreju, kurš ir visbīstamākais no visiem)”. Šis ir kārtējais Krievijas propagandas paņēmiens - pārmainīt jēdzienus un piedēvēt citiem to, kas lielā mērā piemīt pašiem. Ir nepiedodami ciniski ebreju nacionālo kustību saukt par “fašismu”, ņemot vērā, ka tieši nacisms un fašisms šai tautai sagādājis vislielākās ciešanas. Tāpēc nepārsteidz, ka cīnīties ar “fašismu”, “antipadomismu” un “antikrievismu” Prūsis un vietne “Informācijas aģentūra” iecerējuši izmantojot galvenokārt Krievijas avotus, jo “krievu valodā ir jēdzīgāki materiāli”. Te nu viss skaidrs - gan avoti, gan autori, gan šādu avotu patiesais mērķis.

Vietnē “Informācijas aģentūra” publicēti gana daudz raksti, kuros paustas strīdīgas vai pat nepieņemamas atziņas. Tos visus iztirzāt un argumentēti atbildēt nav iespējams, tāpēc izmantosim jau minēto Ivara Prūša interviju “Delfi” redaktoram Ansim Īvānam un centīsimies vēstures faktu un politiskās loģikas gaismā atspēkot dažas viskliedzošākās tur paustās nepatiesības un interpretācijas.

****

I.Prūsis: - Antipadomisma un antikrieviskuma rezultātā latviešiem viegli sastāstīja un turpina iestāstīt visādas muļķības, [..] (piemēram) “okupācijas” mīts.

“Laikmeta zīmes”: -  Tātad Latvijas okupācijas faktu Ivars Prūsis, sekojot Krievijas propagandistu nostādnēm, sauc par mītu. Tas ir mēģinājums manipulēt ar juridisko terminoloģiju. Vai 1940.gada jūnija notikumi Latvijā dēvējami par okupāciju vai kā citādi? Krievija piesauc okupācijas juridisko definīciju, kas nosaka, ka tā ir “citas valsts sagrābšana ar bruņotu (vardarbīgu, militāru) spēku un savas pārvaldības ieviešana tajā”. Latvijas gadījumā viss esot noticis ar “valdības ziņu un piekrišanu”, turklāt neesot atskanējis neviens šāviens, kas liecinātu par pretošanos. Tomēr juridiskas nianses nemaina lietas būtību - lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju 1940.gada 17.jūniju uztvēra un joprojām turpina uzskatīt par savas zemes okupāciju, lai ko par to teiktu Krievija un citi pasaules “gudrie”.

Diskutējot par okupācijas jautājumu svarīgi atcerēties Vācijas un PSRS Neuzbrukšanas līguma jeb tā sauktā Molotova - Ribentropa pakta slepenos papildprotokolus, kuros skaidri un nepārprotami tika sadalītas ietekmes sfēras Eiropā. Nav ne mazāko šaubu, ka 1940.gada notikumi Latvijā bija 1939.gada 23.augustā noslēgtā līguma tiešas sekas. Tas nekādi neļauj runāt par Latvijas “brīvprātīgu pievienošanos” Padomju Savienībai. Atcerēsimies arī, ka tieši Staļins ierosināja šādu ietekmes zonu sadalījumu. PSRS mērķis bija atgūt visas teritorijas, ko Krievija zaudēja Pirmā Pasaules kara un pilsoņu kara rezultātā. Tādejādi PSRS un Vācija ir vienlīdz vainīgas Otrā Pasaules kara izraisīšanā.

Baltijas valstu “brīvprātīgā pievienošanās” notika draudu un politiska spiediena apstākļos, pārkāpjot jebkādas starptautisko tiesību normas. Jau piedāvājot Latvijai militāro bāžu līgumu 1939.gada oktobrī, Staļins sarunā ar ārlietu ministru Vilhelmu Munteru draudoši izteicās, ka “iespaidu sfēru sadalījums ir noticis” un “vāciešu dēļ mēs varam jūs okupēt”. Lai izvairītos no asinsizliešanas, Latvijas valdība bija spiesta piekrist militāro bāžu izvietošanai savā teritorijā. Kas notiktu atteikuma gadījumā, pasaule ieraudzīja 1939.gada 30.novembrī, kad PSRS uzbruka Somijai. Ciešot teritoriālos un cilvēkresursu zaudējumus, somiem tomēr izdevās nosargāt savu neatkarību, ko diemžēl nevar teikt par baltiešiem.

Par labu okupācijas faktam liecina arī PSRS ārlietu tautas komisāra V.Molotova 1940.gada 16.jūnijā Latvijas sūtnim F.Kociņam iesniegtais ultimāts, kas bezierunu tonī pieprasīja Latvijas valdības atkāpšanos un jaunas valdības izveidošanu ar no PSRS puses norādītām personām, kā arī neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišanu Latvijā. Latvija tika informēta, ka ja līdz dienas beigām netiks saņemta pozitīva atbilde, Sarkanā armija ieies Latvijas teritorijā bez atļaujas un pārņems to ar spēku, apspiežot jebkuru pretošanos. 17.jūnijā pulkvedis Otto Ūdentiņš parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu par nepretošanos ienākošajām Sarkanās Armijas daļām. Ja tā bija miermīlīga papildus militārā kontingenta ievešana saskaņā ar līgumu, kā to stāsta Krievija, kādēļ Latvijas armijai bija kaunpilni jākapitulē “draudzīgās” Sarkanās Armijas priekšā? Un kāpēc 1939.gada beigās drukātajās Sarkanās Armijas ģenerālštāba kartēs Baltijas valstis jau bija iezīmētas kā Padomju Savienības teritorija? Tas viss nepārprotami norāda uz PSRS patiesajiem plāniem.

Visiem, kas joprojām cīkstas ap okupācijas fakta noliegšanu, derētu atcerēties, ka Latvijas situācijai ir analogs - Austrijas anšluss 1938.gadā. Arī Austrijas kanclers Šusnings saņēma Hitlera ultimātu ar prasību atkāpties no amata un izveidot jaunu valdību nacista Zeisa-Inkvarta vadībā. Jau nākamajā dienā vācu karaspēks okupēja Austriju. Lai leģitimizētu okupāciju, nacisti sarīkoja tautas nobalsošanu par “brīvprātīgu” Austrijas pievienošanos Vācijai. Lieki teikt, ka “sajūsminātā tauta” teju vienbalsīgi piekrita “apvienošanai”. Tomēr starptautiskā sabiedrība pēc kara Austrijas anšlusu novērtēja kā okupāciju un aneksiju, pasludinot to par nelikumīgu. Latvijas gadījums ir identisks Austrijas situācijai, tāpēc arī 1940.gada 17.jūnija notikumi atzīstami par okupāciju un neko citu.

I.Prūsis: - “Latvijas piespiedu pievienošana PSRS” ir gana apšaubāms apgalvojums. Pirmkārt, notika referendums. Otrkārt, bija Latvijā pietiekami daudz cilvēku, kuri patiešām to gribēja un uzņēma ar prieku, un bija daudz cilvēku, kuriem [..] bija vienalga. [..] Visbeidzot bija tie, kuri bija pret, kas savā vairumā bija to laiku “sabiedrības krējums” un bagātnieki. [..] Apgalvojums par “piespiedu pievienošanu” ir pareizs attiecībā tikai uz trešo sabiedrisko grupu, kura bija mazākumā.

“Laikmeta zīmes”: - Nekāds referendums 1940.gada vasarā Latvijā nenotika. Tā vietā Maskavas vadītā un kontrolētā marionešu valdība izspēlēja vēlēšanu farsu. Vēlēšanas notika, pārkāpjot daudzus Latvijas, starptautiskos un pat PSRS likumus. Vispirms, tās notika okupācijas karaspēka klātbūtnē. Cilvēki varēja balsot tikai par vienu vēlēšanu sarakstu, bet tie, kas mēģināja iesniegt alternatīvu sarakstu, tika apcietināti un tiesāti. Piedalīšanās vēlēšanās nebija brīvprātīga, jo neierašanās gadījumā draudēja represijas - atlaišana no darba, izslēgšana no skolas un tamlīdzīgi. Turklāt dažas sabiedrības grupas, piemēram, karavīri un arodskolnieki uz vēlēšanām tika vesti kolektīvi, kā dēļ izvairīšanās nebija iespējama. Vēlēšanu kabīnes formāli tika iekārtotas, taču, tā kā vēlēšanu saraksts bija viens, katrs, kurš iegāja kabīnē, automātiski nokļuva čekas uzmanības lokā. Vēlēšanu iznākums tika paziņots jau iepriekš, nesagaidot pat vēlēšanu iecirkņu slēgšanu, kas liecina par klaju falsifikāciju. Visu šo apstākļu dēļ tā sauktās Tautas Saeimas vēlēšanas nekādi nevar uzskatīt par leģitīmām.

Nelikumīgās vēlēšanās nelikumīgi ievēlētie deputāti, no kuriem daļa bija PSRS pilsoņi (!), 1940.gada 21.jūlija Saeimas sēdē pasludināja Latvijā padomju varu un nolēma “lūgt” mūsu zemes uzņemšanu Padomju Savienībā. Jāpiezīmē, ka savā priekšvēlēšanu platformā tā sauktais Darba ļaužu bloks bija solījis saglabāt Latvijas neatkarību, ne ar pušplēstu vārdu nepieminot pievienošanos PSRS. Prasība par Latvijas pievienošanu PSRS vienīgo reizi izskanēja kādā komunistu mītiņā, ko padomju emisārs Višinskis tūdaļ nikni nodēvēja par “neprātīgām fantāzijām”. Tāpēc, balsojot par Darba ļaužu bloku, cilvēki nekādā gadījumā netika atbalstījuši Latvijas neatkarības iznīcināšanu. Turklāt Satversmes 77.pants noteica, ka jautājumi, kas skar Latvijas suverenitāti un teritoriālo integritāti, izlemjami vispārējā tautas nobalsošanā. Tādejādi ne Tautas Saeimas “lūgums”, ne PSRS Augstākās Padomes 5.augusta lēmums par Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā nav juridiski likumīgi.

Nepatiess ir arī apgalvojums, ka cilvēki okupāciju “uzņēma ar prieku”. Pēc aculiecinieku stāstītā, cilvēki bija apjukuši un drūmu nojausmu mākti. Par to liecina arī to dienu fotogrāfijas, kurās redzami ļaudis drūmām sejām stāvot ielu malās un vērojot nebeidzamās padomju tanku kolonas. Prieku par notiekošo izrādīja vien pārdesmit manāmi iereibušu lumpenu, kas skaļi sveica okupantus un iesaistījās konfliktā ar policiju. “Fašistiskās diktatūras” gāšanu, protams, atbalstīja komunisti un, iespējams, arī viens otrs dzīves neveiksminieks, kam jaunās varas apstākļos pavērās iespēja tikt uz augšu un izsisties priekšniekos. Uz jauno varu ar zināmām cerībām skatījās arī nabadzīgākie krievu un ebreju tautības cilvēki, kuri uzskatīja, ka “tie taču ir savējie”, tāpēc “tik traki jau nebūs”. Tomēr lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju valsts neatkarības zaudēšanu uztvēra kā traģēdiju.

Kā latvieši patiesībā domāja par savas valsts pievienošanu PSRS, kļuva labi redzams 1941.gada 1.jūlijā, kad Rīgā ienāca vācu karaspēks, ko iedzīvotāji sveica ar ziedu klēpjiem un gavilēm. Var tikai iedomāties, ko latviešu tautai bija nācies pārdzīvot viena okupācijas gada laikā, lai vācieši, kas vēsturiski vienmēr tikuši uzskatīti par latviešu 700 gadu apspiedējiem, vienā mirklī kļūtu par atbrīvotājiem. Padomāsim arī, kāpēc tūkstošiem latviešu jaunekļu brīvprātīgi iestājās policijas bataljonu un leģiona rindās, lai nepieļautu padomju varas atgriešanos Latvijā? Un kāpēc liela mūsu zemes iedzīvotāju daļa uzskatīja par labāku pamest dzimtās mājas un doties bēgļu gaitās, lai nekad vairs nebūtu jāpieredz “padomju paradīze”, bet nacionālie partizāni vēl desmit gadus pēc kara turpināja cīņu ar “sarkano pūķi”? Lai tad nu uz šiem jautājumiem atbild Ivars Prūsis un viņa domubiedri.

I.Prūsis: - Represijas ir visiemīļotākais antikrievu un antipadomistu arguments, ar kuru tie mēģina nomelnot visu labo Padomju sistēmā. Represiju esamība nepadara nebijušus visus turpmākos Padomju valsts sasniegumus. Otrkārt, represiju apjoms tiek pārspīlēts. Treškārt, represijas nebija totālas, [..] (reizēm) tās pat bija maigas un saudzējošas. Visbeidzot neviens pat nemēģina saprast šo represiju metodoloģisko jēgu sabiedrības attīrīšanā un labākas sabiedrības izveidošanā.

Represijas ir ātrs un efektīvs mirstošas sabiedrības, kura pilnībā nonākusi nelietīgu personu varā, pašattīrīšanās un sevis saglabāšanas līdzeklis. Padomju represijas, neskatoties uz to, ka tajās cieta gana daudz nevainīgu vai mazvainīgu cilvēku, tomēr bija nosacīti “veiksmīgas”, jo beigās tomēr izdevās radīt plaukstošu sabiedrību (pēc represijām tika sasniegts vērā ņemams konstruktīvs sabiedriskais rezultāts). Tātad, represijas ir sabiedrības vadības tehnoloģija, kas spēj palīdzēt kritiskās situācijās, kad citu sabiedrības glābšanas iespēju vairs nav.

Baltijas valstīs tika veiktas represijas pret Padomju valsts ienaidniekiem, [..] arī pret kapitālistiskā valstiskuma piekritējiem. Tolaik represētie, kuri nokļuva puslīdz normālos apstākļos, paglābās no kara šausmām. Otrais represiju vilnis tika veikts apstākļos, kad [..] tikko sākās “aukstais karš” [..] un ASV gatavoja iebrukumu PSRS. Otrs represiju vilnis notika tad, kad nebija zināms, vai amerikāņu uzbrukums tiks atcelts. Formālais mērķis - cīņa ar “tautas ienaidniekiem”, bet patiesais - aizvest no apdraudētajām teritorijām uz mazapdzīvotiem plašumiem daļu cilvēku, kas amerikāņu uzbrukuma gadījumā izdzīvotu. Nevienas represijas, kurās cieš nevainīgi cilvēki, normālam cilvēkam nevar būt pieņemamas, [..] bet vai toreiz bija kāda cita reāla alternatīva?

“Laikmeta zīmes”: - Te pat negribas neko komentēt - tik morāli nepieņemami šķiet Prūša argumenti. Ir nožēlojami noliegt acīmredzamus noziegumus, taču vēl nožēlojamāk ir censties tos attaisnot, masu slepkavības nodēvējot par “objektīvu nepieciešamību”. Neiedomājami ciniski skan spriedelējumi par represiju “metodoloģisko jēgu sabiedrības attīrīšanā un labākas sabiedrības izveidošanā”, cilvēku masveida iznīcināšanu saucot par  “sabiedrības vadības tehnoloģiju”. Bet apgalvojums, ka nogalinātie ļaužu miljoni palīdzējuši uzcelt labāku sabiedrību, jau robežojas ar zināmu pataloģiju. Tikpat nepieņemami ir Prūša mājieni par represiju nepieciešamību mūsdienu Latvijā, lai izskaustu pērkamus tiesnešus, korumpētus ierēdņus, pedofīlus un citus neliešus. Tiesiskā valstī šādus cilvēkus pieņemts tiesāt un sodīt, ievērojot visas likuma prasības, nevis vienkārši brutāli represēt.

Iespējams, šādus Prūša uzskatus veidojusi ticība, ka “komunisms ir ideja par visu cilvēku vienlīdzību un brālību”, pretstatā nacismam, kas ir “vienas tautas kundzības ideja pār citām tautām”. Prūsis uzskata, ka “mēģinājumi komunismu pielīdzināt nacismam ir ne tikai manipulatīvi un absurdi, bet arī galēji amorāli”. Taču noziegums ir un paliek noziegums, lai cik skaistas idejas vārdā tas pastrādāts. Marksa un Engelsa utopiskā komunisma teorija Ļeņina, Staļina, Mao un citu asiņainu diktatoru izpildījumā tika pārvērsta šausmu pilnā realitātē miljoniem cilvēku. Atcerēsimies arī, ka nacisti bija tikai skolnieki, kas savu cilvēku iznīcināšanas praksi apguva NKVD nāves nometnēs. Vienīgā atšķirība starp nacismu un staļinismu ir tā, ka nacisti cilvēkus iznīcināja pēc etniskām, kamēr komunisti - pēc šķiriskām pazīmēm. Visādi citādi abi šie režīmi bija vienlīdz asiņaini un noziedzīgi.

Klaji zaimojoši skan Prūša teiktais, ka 1941.gada 14.jūnijā izsūtītos represijas esot paglābušas no kara šausmām. Tieši 1941.gadā izsūtītie nonāca vissmagākajos apstākļos, bieži vien tika izsēdināti klajā laukā, bez pajumtes un eksistences līdzekļiem. Pārsvarā tās bija sievietes, bērni un sirmgalvji, jo vīri atradās apcietinājumā, kur lielākā daļa tika nogalināti. Kur tad vēl čekas pagrabos nomocītie un nošautie. Īsts murgojums ir Prūša fantāzijas par 1949.gada deportācijām. Izrādās, tolaik cilvēki no Latvijas izvesti… lai tos paglābtu no ASV kodoluzbrukuma! Kaut ko tik absurdu līdz šim vēl nebija gadījies dzirdēt. Tad jau sanāk, ka komunisti no nāves glāba nevis padomju varai lojālus pilsoņus, bet “budžus”, nacionālistus un citus “tautas ienaidniekus”? Šo loģikas “pērli” Prūsis laikam aizguvis no sev tik mīļajiem krievu medijiem, jo kaut ko tik absurdu spēj izdomāt vienīgi Krievijā.

I.Prūsis: - PSRS laiks [..] Latvijai deva ļoti daudz laba un tas tik tiešām bija attīstības laiks. Padomju laikā tika uzcelts vairums mājokļu, kuros cilvēki dzīvo joprojām, lielākā daļa infrastruktūras, kura kalpo joprojām, ļoti daudz rūpnīcu. [..] Lielākā daļa skolu tika uzceltas Padomju laikā. Padomju laikā nepieredzēti uzplauka latviešu nacionālā kultūra (kino, teātris, cik daudz grāmatu latviski tolaik izdeva). Latvijas iedzīvotāju vairums joprojām turpina lietot Padomju laiku produktus un tai pat laikā lamā tos laikus. Tas nevar palikt nesodīts.

“Laikmeta zīmes”: - Vai Prūša kungs patiešām domā, ka brīva un neatkarīga Latvija būtu uzcēlusi mazāk skolu, mājokļu un rūpnīcu, nekā okupantu vara? Varbūt skaitlis arī būtu mazāks, taču tie būtu mājokļi pašu ļaudīm un skolas pašu bērniem, nevis iebraucējiem. Vēl muļķīgāk ir apgalvot, ka latviešu kultūrai neatkarīgā valstī būtu bijis mazāk iespēju attīstībai nekā ideoloģizētajā un totālai cenzūrai pakļautajā padomjzemē. Kādu labklājības līmeni Latvija varēja sasniegt brīvas attīstības apstākļos, redzam no Somijas piemēra. Pirms Otrā Pasaules kara Latvija daudzās jomās bija līdzvērtīga Somijai vai pat to apsteidza. Ja nebūtu okupācijas, mēs šodien dzīvotu ne sliktāk kā Somijā.

Padomju Savienības īpatnība ir tā, ka tā pakļautās zemes uzskatīja nevis par kolonijām, bet iekļāva vienotā valsts ekonomiskā sistēmā. Šī iemesla dēļ arī notika nacionālo republiku industrializācija, ja tai bija piemēroti apstākļi. Tomēr tas nenozīmē, ka apspiestajiem būtu jābūt pateicīgiem saviem apspiedējiem, jo republiku saimnieciskā attīstība nenotika tāpēc, ka komunistu vadoņiem rūpētu vietējo tautu labklājība, bet gluži racionālu apsvērumu dēļ. Latvijā kopš cara laikiem bija saglabājusies attīstīta rūpniecības infrastruktūra, tāpēc te tika īstenota plaša industrializācija, kaut tai nebija ne nepieciešamo dabas, ne cilvēkresursu. Darbaspēks Latvijā tika masveidā ievests no citām PSRS republikām. Iznākumā, 1991.gadā, kad Latvija atguva neatkarību, latviešu šeit bija palicis vien 52%. Iluzoras labklājības vārdā mēs gandrīz kļuvām par minoritāti paši savā zemē.

I.Prūsis: - Kāda brīvība nebija iespējama PSRS? Pirmkārt nebija iespējama visatļautība. Otrkārt nebija iespējama visādu amorālu parādību un amorālas informācijas brīva izplatība. Treškārt bija ievērojami ierobežota brīvas komercdarbības veikšanas iespējas, kas [..] uzskatāms par pozitīvu apstākli, jo vēlme nopelnīt un dzīšanās pēc zelta vērdiņa maitā un degradē cilvēkus. Ceturtkārt, nebija politiskās brīvības, kas [..] ir savā ziņā pat labi, jo komunistiskā partija galvenos akcentus salika pareizi. Pārējās brīvības Padomju pilsoņiem bija.

“Laikmeta zīmes”: - Te nu labi redzams, kā Krievijas propaganda ietekmē cilvēka domāšanu. Izrādās, politisko brīvību trūkums var būt gluži pozitīva lieta, ja vienīgā partija visus akcentus saliek pareizi. Šis ir klasisks padomju ideoloģijas piemērs - partija vislabāk zina, kā cilvēkam jādomā, jāuzvedas un jādzīvo. Turklāt Prūsis manipulatīvi akcentē morālos aspektus, pretstatot tos mūsdienu visatļautībai, taču “aizmirst” pieminēt vārda brīvību (iespēja publiski paust savus uzskatus), pulcēšanās brīvību (streiki, piketi, mītiņi, demonstrācijas), biedrošanās brīvību (politiskās partijas un nevalstiskās organizācijas), pārvietošanās brīvību (brīva ceļošana), tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju (necenzēta prese un elektroniskie plašsaziņas līdzekļi) un citas cilvēka pamatbrīvības, kas Padomju Savienībā tika pārkāptas visrupjākajā veidā. Protams, jebkurā sabiedrībā būs cilvēki, kam pietiks tikai ar jumtu virs galvas, kaut cik piedienīgu apģērbu un lētu pārtiku. Ja materiālā labklājība tiek nodrošināta, arī valsts ir gana laba. Taču daudziem vajadzīgs kas vairāk. Cilvēki, kam bija svarīga radošā, intelektuālā, apziņas un cita veida brīvība, padomju totalitārisma žņaugos burtiski smaka nost.

I.Prūsis: - Antipadomisms, gan antikrieviskums ir visprastākā nepateicība, spļaušana akā, no kuras dzer, un tā zara zāģēšana, uz kura sēdi. Nebūtu šī naida, tad Latvija plauktu un zeltu.

“Laikmeta zīmes”: - Kā gan acu pievēršana uz padomju sistēmas trūkumiem būtu varējusi ietekmēt Latvijas ekonomisko labklājību šodien? Prūšaprāt tas notiktu, ja tiktu “saglabāta sociālistiskā vai vismaz sociālistiski ievirzīta sistēma un labas attiecības ar Krieviju”, jo “plānveida ekonomika ir ievērojami pārāka par t.s. “tirgus ekonomiku”" un “bez sociālistiskās sistēmas, kurā tiek ņemtas vērā vairākuma cilvēku intereses, nav iespējama tautas izaugsme”. Atļaujiet nepiekrist, Prūša kungs! Sociālistiskā plānveida ekonomika savu konkurētnespēju pilnībā pierādīja padomju gados, kad PSRS beigu posmā tās ekonomika juka ārā pa visām vīlēm. Visiem, kas ilgāku laiku dzīvojuši PSRS, dīvains šķiet arī apgalvojums, ka sociālistiskā sistēma ņēma vērā cilvēku vairākuma intereses. Varbūt uz papīra tā bija, taču praksē padomju valstī indivīda interesēm nebija nekādas nozīmes - svarīgas bija tikai varas politiskās, ģeopolitiskās un ideoloģiskās intereses.

Runājot par attiecībām ar Krieviju, jāņem vērā, ka Krievijā ekonomika vienmēr bijusi politikas instruments, tādēļ normāla ekonomiskā sadarbība ar šo valsti nav iespējama, kamēr tā nemainīs savu impērisko attieksmi. Lai Latvija varētu “zelt un plaukt”, mums būtu pilnībā jāpakļaujas Krievijas interesēm gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Tas nozīmētu pilsonības “nulles variantu”, krievu valodas oficiālu statusu Latvijā, bezierunu atbalstu Krievijas īstenotajai ārpolitikai un rupjo cilvēktiesību pārkāpumu neievērošanu šajā valstī. Aukstā kara gados līdzīgu politiku sauca par finlandizāciju, jo attiecībās ar PSRS tādu piekopa somi, pretī saņemot dažādas ekonomiskās priekšrocības. Būtībā Prūsis Latvijai piedāvā nevis “patiesu neatkarību”, bet vienas ģeopolitiskās orientācijas nomaiņu ar citu, kas viņaprāt būtu “saprātīga, savām (Latvijas) interesēm atbilstoša politika”.

Tomēr pat visu šo priekšnoteikumu izpilde negarantētu Latvijai drošību un labklājību, jo Krievijai politikā nav draugu, bet ir tikai intereses. Pat uzticamākie Krievijas sabiedrotie spiesti izbaudīt politisku, ekonomisku, bet reizēm pat militāru šantāžu, tiklīdz uzdrošinās īstenot no Krievijas interesēm kaut mazliet atšķirīgu politiku. Par to pārliecinājušās gan Krievijai visumā draudzīgās Kazahstāna un Baltkrievija, gan neitrālā Moldova, gan “nepateicīgās” Gruzija un Ukraina. Krievija nekad nepiedos Baltijas valstīm šīs teritorijas zaudēšanu, tāpēc “zelt un plaukt” mums ļautu tikai tad, ja Latvija pievienotos tās veidotajai ģeopolitiskajai aliansei. Taču tas nozīmētu izstāšanos no Eiropas Savienības un NATO, un pilnīgu Latvijas ģeopolitiskās orientācijas maiņu.

I.Prūsis: - Dalība NATO ir aprobežotības un stulbības pazīme, jo [..] neitralitāte Latvijai būtu daudzkārt izdevīgāka. Iestājoties NATO Latvija pati pieskaitīja sevi Krievijas ienaidniekiem un atdeva savu teritoriju varbūtējai agresijai pret Krieviju. Tas, ka Latvija ir NATO un tajā atrodas amerikāņu armija, Latvijas iedzīvotājiem var ļoti dārgi maksāt.

Latvijā var tikt izvietota gan amerikāņu pretgaisa aizsardzības sistēma, gan uzbrūkoša tipa raķetes. Līdz ar Lielvārdes lidlauka nodošanu amerikāņiem, pastāv iespēja, ka Latvijā izvieto arī kodolieročus, [..] līdz ar to Latvija kļūst par reālu draudu Krievijai, pa kuru noteiktos apstākļos var tik dots preventīvs trieciens [..] ar taktiskajiem kodolieročiem. Visbeidzot, līdz ar amerikāņu okupantu parādīšanos, Latvijā ir brīvi iespējams organizēt jebkāda veida provokācijas tālākajām globālajām “spēlītēm” pret Krieviju.

NATO karavīri ir svešu valstu karavīri manā zemē, ko es te neaicināju un ko neaicināja arī Latvijas tauta, bet gan saujiņa nacionālnodevēju, kurus kontrolē amerikāņi. Neatkarīgas Latvijas valsts vairs nav, bet ir kolonizēta un atpalikusi pseidovalstele, kura formāli ir pakļauta Eiropas Savienībai, bet kurā faktiski saimnieko amerikāņi. Ja pirms NATO karaspēka parādīšanās Latvijā varēja runāt par ekonomisko okupāciju, tad tagad Latvija ir okupēta arī militāri.

“Laikmeta zīmes”: - Runas par Latvijas pilnīgu neitralitāti mūsdienu sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos ir naivas fantāzijas. Mums to gluži vienkārši neļaus. Reāla kara gadījumā Latvijai nav ne mazāko izredžu palikt neitrālai, vienalga, vai esam NATO dalībvalsts vai nē. Visaptveroša konflikta gadījumā Krievija mums nekavējoties uzbruks mūsu ģeogrāfiski stratēģiskā novietojuma dēļ. Dalība Ziemeļatlantijas aliansē dod kaut nelielu, tomēr cerību atturēt Krieviju no pārsteidzīgas rīcības.

Spekulācijas, ka Krieviju uz iebrukumu vai pat preventīvu kodoltriecienu varētu izprovocēt amerikāņu karavīru atrašanās Latvijā, ir psiholoģiska propagandas spēle baiļu un antiamerikāniska noskaņojuma uzkurināšanai sabiedrībā. Šobrīd neviena no pusēm nav gatava visaptverošam militāram konfliktam ar kodolieroču izmantošanu. Krievija būtu pilnīgi traka, ja līdzās savām robežām uzspridzinātu kodollādiņus, jo tas neizbēgami radītu radioaktīvo piesārņojumu pašā Krievijā. Protams, kļūdas vai pārpratuma dēļ militārs konflikts Latvijas teritorijā teorētiski ir iespējams, taču iemesls tam diez vai būs skaitliski necilais NATO kontingents mūsu zemē, drīzāk pašas Krievijas provokācijas.

Pilnīgi absurds ir apgalvojums par NATO kā okupācijas karaspēku. Tas nav iespējams pat teorētiski, jo Latvija ir NATO dalībvalsts un citu NATO valstu militārās vienības šeit atrodas pēc mūsu valdības lūguma. Atcerēsimies, cik neatlaidīgi Baltijas valstis un Polija cīnījās par šī kontingenta izvietošanu un kā Rietumvalstis par to negribēja pat dzirdēt. Šāds risinājums kļuva iespējams tikai pēc Krievijas agresijas Ukrainā, jo pirms tam, saskaņā ar NATO un Krievijas savulaik panākto vienošanos, Baltijā nebija paredzēta ārvalstu karabāžu un ieroču izvietošana. Taču arī šobrīd amerikāņu un citu NATO valstu karavīru skaits Latvijā ir tik niecīgs, ka runas par mūsu zemi kā placdarmu iebrukumam Krievijā ir vienkārši smieklīgas. Ja ASV patiešām gatavotos uzbrukt Krievijai, tās karaspēks Baltijā būtu nesalīdzināmi lielāks. Šīs nelielās kaujas vienības domātas vien pretinieka psiholoģiskai atturēšanai no militāra uzbrukuma vai hibrīdkara mēģinājuma. Tas parāda arī NATO apņēmību aizstāvēt šo zemi.

****

Nobeigumā vēl daži vārdi. Pretēji Prūša cildinātajai Padomju Savienībai, Latvija ir brīva un demokrātiska valsts, kur gan Ivaram Prūsim, gan jebkuram citam ir tiesības uz savu viedokli, tāpat tiesības šo viedokli brīvi paust un izplatīt. Tomēr ikvienam no mums vajadzētu būt tik vērīgam un zinošam, lai spētu ieraudzīt, no kurienes nāk un kā interesēm kalpo tamlīdzīgu viedokļu paudēji. Nepadosimies taču tik lēti Kremļa propagandas “laboratorijās” radītajai ideoloģiskajai indei, kuras mērķis ir palielināt šķelšanos Latvijas sabiedrībā un galu galā aizvest mūs atpakaļ muklājā, no kurienes laimīgi esam tikuši ārā. Jo, neraugoties uz kļūdām, neveiksmēm un nodevīgiem politiķiem, ko šajos vairāk nekā 25 neatkarības gados mūsu atjaunotā valsts ir piedzīvojusi, tai joprojām pienākas mūsu mīlestība un cieņa kā latviešu tautas gadsimtu ilgu un cīņu augstākajam ideālam un vainagojumam. Tāpēc turēsim augstu godā 18.novembra Latvijas Republikas ideālus. Ticēsim, ka Latvija bija, ir un paliks Rietumu civilizācijas un kultūrtelpas zeme, un aziātiskajā Krievijas impērijā, lai kā to sauktu, mums nav ko meklēt. Dievs, svētī Latviju!

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts