Laikmeta zīmes

Kā jau varēja paredzēt , “Laikmeta zīmju” publikācija par mesiānisko jūdaismu un tā mācību (lasiet ŠEIT) izraisīja karstu polemiku dažādās kristiešu diskusiju grupās. Mesiāņi metās aizstāvēt savu pozīciju, taču diskutējot vēl dziļāk atklājās viņu mācības pretrunas ar kristīgo teoloģiju. Publikācijai nebija paredzēts turpinājums, taču dažas no raksta komentāros paustajām tēzēm šķita tā vērtas, lai par tām parunātu īpaši. Proti - apustuļa Pāvila teoloģija un uzskati par Jēzus Kristus upuri, par Bauslību un tās nozīmi Jaunās Derības laikmetā, par jūdaisma, mesiānisma un kristietības bieži vien pretrunīgajām attiecībām.

No Rakstiem mēs zinām, ka Pāvils (ebrejiski Šauls, latviešu Bībelē - Sauls) bija tam laikam ļoti izglītots cilvēks. Kādā mācībā viņš bija izglītojies? Pāvils labi pārzināja grieķu filozofiju, taču īpaši mācīts bija rabīniskā jūdaisma mācībā. Kā pats vēlāk rakstīja, viņš skolojās “pie Gamaliēla kājām” (Ap.d. 22:3), kurš bija viens no tā laika ievērojamākajiem bauslības mācītājiem, jūdu valdības un tiesas - sinedrija loceklis (Ap.d. 5:34). Sauls bija dzimis jūds, “astoņu dienu vecumā apgraizīts, no Israēla tautas, Benjamīna cilts, ebrejs no ebrejiem, bauslības lietās farizejs [visstingrākā jūdaisma novirziena pārstāvis], savā dedzībā draudzes [kristiešu] vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams” (Fil. 3:5-6). Citiem vārdiem sakot - viņš bija ebrejs līdz kaula smadzenēm.

Jaunībā Sauls bija pārliecināts jūdaists - reliģisks radikālis, kas nežēlīgi vajāja Kristus sekotājus Jūdejā un visā Tuvo Austrumu apgabalā. Bet tad ceļā uz Damasku viņš parādībā sastapa augšāmcelto Kristu un šī satikšanās apgrieza viņa dzīvi kājām gaisā. Sauls kļuva par Pāvilu, bet dedzīgais bauslības cīnītājs - par pagānu tautu apustuli un pirmo kristiešu misionāru Eiropā. Tieši Pāvila Kristus izpratne un interpretācija ir pamatā kristīgās Baznīcas teoloģijai gan senāk, gan šodien.

Iespējamā apustuļa Pāvila (Šaula) izskata datorrekonstrukcija.

Tomēr daudziem gan tolaik, gan tagad, Pāvils šķita un šķiet neērta personība. Viņš ir netīkams tradicionālajiem jūdaistiem, jo sludina Jēzu kā ebreju Mesiju. Taču arī mesiāniskajiem jūdiem Pāvils nav īpaši ērts, jo savās vēstulēs cīnās ar ceļojošajiem mesiāņu misionāriem, kas centās pagānu tautu Kristus sekotājus piespiest ievērot jūdu tradīcijas un likumus. Un, kaut arī dižapustuļi, kas darbojās Jeruzālemes draudzē, “Jēkabs, Kēfa un Jānis, kurus uzskatīja par draudzes balstiem, sniedza man (Pāvilam) un Barnabam roku kopējam darbam” (Gal. 2:9), tomēr Pāvila uzskatus nepieņēma liela daļa tā laika mesiānisko jūdu, kas bija “dedzīgi Bauslības piekritēji”.

Arī šodien Pāvils daudziem ir neērts. Tā sauktās Bībeles kriticisma skolas pārstāvji pat uzskata, ka Sauls pilnībā sagrozījis Kristus mācību un radījis jaunu reliģiju - kristietību, kas kardināli atšķiras no sākotnējās tradīcijas. Tāpat Pāvila mācība nepatīk atsevišķām kristiešu grupām. Viņš ir neērts tiem, kas noliedz Svētā Gara pārdabisko dāvanu darbību mūsdienu Draudzē, jo ir gandrīz vienīgais Jaunās Derības autors, kas tik daudz runā par šo jautājumu. Savukārt Pāvila attieksmi pret sievietes lomu Baznīcā par diskriminējošu uzskata visdažādākie “sieviešu tiesību” aizstāvji. Arī vairākas citas Pāvila teoloģiskās nostādnes daudziem šķiet nepieņemamas. Ir pat dzirdēts viedoklis, ka atsevišķas Pāvila vēstules vispār vajadzētu izņemt no Jaunās Derības kanona.

Krietnas galvassāpes polemikā ar kristiešiem Pāvils sagādā mūsdienu mesiāniskā jūdaisma apoloģētiem, jo savās vēstulēs runā par Bauslības piepildījumu Jēzū Kristū, kā dēļ neskaitāmo bauslības priekšrakstu ievērošana kļuvusi nevajadzīga. Tā kā nav iespējams tik ievērojamu Jaunās Derības personību kā Pāvils un viņa rakstīto ignorēt, mesiāņi mēģina viņa teikto interpretēt atbilstoši savai mācībai un publiski apšauba kristīgo Bībeles tulkotāju godaprātu, apgalvojot, ka tulkojumos Pāvila patiesā doma esot apzināti sagrozīta. Tomēr, pat ja kas tāds būtu noticis ar pirmajiem tulkojumiem latīņu mēlē, gadsimtu gaitā taču ir veikti neskaitāmi Bībeles tulkojumi gandrīz visu pasaules tautu valodās. Apvainot visus šos daudzos tulkotājus kādā mistiskā sazvērestībā, patiešām būtu absurds. Turklāt mūsdienās Bībeles tekstus lielākoties tulko tieši no oriģinālvalodām, rūpīgi izvērtējot katra vārda un jēdziena semantisko nozīmi.

Tomēr mesiāņi turpina apgalvot, ka citas tautas pārstāvis, kurš nav mācījies Toru un tās jūdaisko izpratni, nemaz nevarot pareizi saprast Pāvila rakstīto. Šāds arguments tiek pamatots ar Bībeles norādi, ka Pāvila vēstulēs “ir kas grūti saprotams, ko nemācītie un nenostiprinātie ļaudis sagroza, tāpat kā arī citus rakstus, sev par pazušanu” (2.Pēt. 3:16). Savukārt no mesiāniskās Rakstu interpretācijas izriet, ka rabi Šauls (Pāvils) sludinājis visīstāko jūdaismu, mudinot nejūdu tautas “piepotēties” jūdaisma celmam (Rom. 11.nod.). Taču rūpīgi lasot visas Pāvila vēstules, citu apustuļu rakstīto, tāpat Kristus sacīto Jaunajā Derībā, mēs ieraugām skaidru Evaņģēlija mācību šajā jautājumā, kas apgāž mēģinājumus Pāvila teikto interpretēt saskaņā ar jūdaisma Rakstu izpratni.

Lai nu kam, bet Pāvilam bija iemesls lepoties ar savu piederību izredzētajai tautai un jūdaismam. “No Israēla tautas, Benjamīna cilts, ebrejs no ebrejiem, [..] taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams“ (Fil. 3:5-6). Un tomēr viņš par to visu saka: “Kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu [..] salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, [..] negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības” (Fil. 3:7-9). Vai tā runājot Pāvils spļauj acīs Dievam? Nē, viņš tikai norāda, ka viņa izcelsmei un reliģiskajai piederībai nav nekādas vērtības iepretim Kristus atziņas pārākumam.

Bet varbūt Sauls cīnījās tikai ar farizeju un saduķeju jūdaismu, taču atbalstīja tā mesiānisko izpratni? Tomēr šķiet, viņa izpratne būs bijusi atšķirīga. Viens no būtiskākajiem mesiāniskā jūdaisma aspektiem ir Toras (Bauslības) strikta ievērošana. Ko Pāvils saka par Bauslību? “Bauslības gals (mērķis, galamērķis) ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic” (Rom. 10:4), jo, “ja bauslībā ir taisnība, tad Kristus velti ir miris“ (Gal. 2:21). Paskaidrodams šo domu, Pāvils saka: “Ja ar bauslību nāk mantojums, tad vairs ne ar apsolījumu, bet Ābrahāmam to Dievs ar Savu apsolījumu ir dāvinājis. Kāpēc tad ir dota bauslība? Pārkāpumu dēļ tā ir klāt pielikta - līdz nāktu dzimums (Kristus), kam ir dots apsolījums” (Gal. 3:18-19). Bet vēstules Ebrejiem autors, par kuru daudzi teologi arī uzskata Pāvilu, teic: “Jo bauslībai piemīt nākamo labumu ēna, ne pats lietu veids” (Ebr. 10:1).

Apustulis Pāvils grieķu izcelsmes spāņu renesanses mākslinieka El Greko gleznā.

Tomēr mesiāniskajā jūdaismā liela nozīme tiek veltīta tieši bauslības darbiem - Šabata svētīšanai, Torā norādīto svētku svinēšanai, “šķīstai” pārtikai un citiem jūdu likumiem un tradīcijām. Bet Pāvils saka, ka “ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. [..] Tagad neatkarīgi no bauslības atklājusies Dieva taisnība, [..] dota ticībā uz Jēzu Kristu visiem, kas tic“ (Rom. 3:20-22). Un: “Ja bauslības kalpi ir tie, kas manto, tad mūsu ticība zaudē savu saturu. [..] Tādēļ no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem, ne vien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai“ (Rom. 4:14; 16).

Pāvils bija pagānu tautu apustulis. Viņa teoloģija vēsta, ka līdz ar Kristu savu nozīmi zaudē gan jūdaisms, gan pagānisms. Nav vairs svarīga izcelsme, bet atjaunots cilvēks Jēzū Kristū, neatkarīgi no etniskās piederības un bauslības darbiem: “Jo tur nav nekādas starpības; jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū” (Rom. 3:22-24). Par šo tēmu Pāvils runā arī citās vēstulēs: “Jo nedz apgraizīšana (jūdaisms) ir kas, nedz neapgraizīšana (pagānisms), bet jauns radījums“ (Gal. 6:15).

Savukārt jūdiem Pāvils raksta: “Kur nu paliek mūsu lielīšanās? Tā ir zudusi. Caur kuru bauslību? Ar darbiem? Nē, bet ar ticības bauslību. Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem“ (Rom. 3:27-28). Pāvils piemin “jaunu” bauslību - ticības bauslību. Lai būtu saprotamāk, viņš paskaidro: “Ābrahāmam ticība pielīdzināta par taisnību. [..] Bet apgraizīšanas zīmi viņš saņēma kā zīmogu ticības taisnībai, [..] tā kļūdams par tēvu visiem, kas tic, būdami bez apgraizīšanas, [..] kā arī par tēvu tiem, kas apgraizīti. [..] Tātad nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem dotais solījums, [..] bet ticības taisnībā“ (Rom 4:7; 9-13).

Bet kā tad ar mesiāņu tik bieži piesaukto Rakstu vietu par pagānu tautu uzpotēšanu Dieva tautas kokam? Mesiāņi uzskata, ka Sakne, par ko Pāvils runā vēstules Romiešiem 11.nodaļā, ir jūdaisma tradīcija. Pāvils raksta: “Tu, meža eļļaskoka atvase būdams, esi uzpotēts viņu (Mesiju nepieņēmušo ebreju) vietā un dabūjis daļu pie eļļaskoka saknes un taukuma” (Rom. 11:17). Kas patiesībā ir šis taukums? Tie ir Dieva apsolījumi, svētība, žēlastība. Kas ir sakne? Ābrahāma ticība, uz kuras pamata aug viss Dieva koks. Tieši šai saknei un kokam ir uzpotēti pagānu tautu ticīgie, kas tādejādi kļuvuši par daļu no Dieva tautas. Vai tas nozīmē, ka viņiem jāuzņemas arī viss Bauslības jūgs, ko nav spējuši izpildīt ne jūdi, ne viņu tēvi? Nē, jo Kristus Savā miesā ir Bauslību piepildījis pēc žēlastības, bet “ja pēc žēlastības, tad vairs ne no darbiem“ (Rom. 11:6).

Vēstules Romiešiem 11.nodaļa ir domāta pagānu ticīgajiem. Pāvils šeit cenšas atspēkot daudzu kristiešu maldīgo viedokli, ka Jaunās Derības laikmetā jūdi ir Dieva nolādēti Kristus slepkavas, kam vairs nav nekādas glābšanas. Pāvils norāj šādu augstprātīgu attieksmi un mudina uz bijību Dieva priekšā, kas glābj un apžēlojas par visiem. “Ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā, [..] Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam” (Rom. 8:3-4). Dieva taisnība ir piepildīta Jēzū Kristū, kas nekad nebūtu bijis iespējams ar bauslības darbiem, jo “ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību”. Taču tagad tā nāk ar apsolījumu, kas dots “ticīgiem ticībā uz Jēzu Kristu“ (Gal. 3:21-22).

Šādas atziņas dēļ Pāvils nepārtraukti nonāca konfliktā ar mesiānisko jūdu “misionāriem”, kas centās pagānu kristiešus piespiest dzīvot pēc jūdu likumiem: “Kad Pāvilam un Barnabam izcēlās ar viņiem liels strīds un vārdu maiņa, tad nosprieda, lai Pāvils, Barnaba un daži citi ietu šī jautājuma dēļ pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi” (Ap.d. 15:2). Apustuļiem un Jeruzalemes draudzes vecākajiem apspriežoties, “piecēlās daži no farizeju sektas, kas bija kļuvuši ticīgi, un sacīja: “Tos vajag apgraizīt un pavēlēt tiem turēt Mozus bauslību”" (Ap.d. 15:5). Tomēr apustulis Pēteris tam iebilda: “Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējām panest? Bet mēs ticam, ka ar Kunga Jēzus žēlastību tiksim pestīti tāpat kā viņi” (Ap.d. 15:10-11).

Jūds Kēfa (Pēteris) šeit atklāti atzīst savu nespēju izpildīt bauslības likuma prasības. To pašu viņam reiz jau bija sacījis Pāvils, kad Pēteris no Jūdejas atbraukušo brāļu dēļ atsacījās ēst kopā ar pagānu ticīgajiem, ko pirms tam bija darījis: “Kad es redzēju, ka tie nedara pareizi pēc Evaņģēlija patiesības, es sacīju Pēterim visu priekšā: ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu paražām, kā tu gribi piespiest pagānus dzīvot pēc jūdu dzīves veida?” (Gal. 2:14). Arī šodien mesiāniskie jūdaisti, sludinādami Toras likumu svētumu, patiesībā nebūt neizpilda visas Bauslības prasības. Uzstādami uz Bauslības priekšrakstu striktu izpildi, viņi ir palaiduši garām jūda Šaula (Pāvila) sacīto: “Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā“ (Gal. 2:15-16).

Jūdu apustulis Pēteris (Kēfa) un pagānu apustulis Pāvils (Šauls) senā romiešu zīmējumā.

Spiežot pagānus līdzās Evaņģēlija patiesībai pieņemt viņiem svešās un nesaprotamās jūdu paražas, Pāvils nekad nespētu uzrunāt un pievest Kristum tik daudz cilvēku, kā tas viņam izdevās viņa apustuļa kalpošanā. Pāvila metode bija pavisam citādāka: “Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības. Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā, lai mantotu tos, kas bez bauslības. Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu” (1.Kor. 9:20-22).

Pāvils šādi nerīkojās pārprastas tolerances vai politkorektuma dēļ, bet tādēļ, ka no sirds ticēja - Bauslības piepildījums ir Kristus, tāpēc tās daudzie noteikumi ir zaudējuši varu pār Kristum ticīgajiem. Pirmajā vēstulē Korintiešiem 9.nod. Pāvils teic, ka lai gan pats ir “bez bauslības”, tomēr “stāv Kristus bauslībā”. Kas tā tāda - Kristus bauslība? Tas, ko Jēzus teica saviem sekotājiem: Mīliet Dievu un tuvāko kā sevi pašu! - “(Dievu) mīlēt no visas sirds un no visa prāta, un no visas dvēseles, un no visa spēka, un tuvāko mīlēt kā sevi pašu - tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri (bauslības darbi)“ (Mk. 12:33). Lūk arī visa Jaunās Derības bauslība. Šie divi Kristus baušļi ietver visu.

Diemžēl, tāpat kā šodien, arī Pāvila laikā bija kristieši, kuru sirdis bauslības sludinātājiem izdevās “padarīt šaubīgas”. Pāvils ļoti pārdzīvoja šādu atkāpšanos no Evaņģēlija patiesības. Viņa vārdos jaušams gluži vai izmisums: “Mēs, kad nebijām pieauguši, bijām pasaules pirmspēku kalpībā. Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības. [..] Kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot? Jūs cienījat dienas, mēnešus, gadus un laikus. Es bīstos, ka tik nebūtu velti pie jums strādājis!” (Gal. 4:3-5; 9-11).

Par ko Pāvils tā uztraucas? Lai taču katrs pagodina Dievu kā grib - tā šodien spriež daudzi. Acīmredzot, Pāvils šo mācību uzskatīja par potenciāli bīstamu, jo saka: “Visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta; jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā. - Bet ir skaidrs, ka ar bauslību neviens netop taisnots Dieva priekšā, jo “ticībā taisnais dzīvos”. Bauslībai nav daļas ar ticību, bet “kas to ir turējis, tam tā dod dzīvību”. Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu” (Gal. 3:10-13). Viņš turpina: “To vien vēlos no jums dabūt zināt: vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu? Vai jūs esat tik neprātīgi? Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt?“ (Gal. 3:2-3). Pēdējais jautājums liecina, ka centienus izpildīt daudzos bauslības priekšrakstus Pāvils uzskata par miesīgu darbošanos.

Gluži pretējās domās ir mesiāņi - Toras ievērošanu viņi uzskata par apliecinājumu cilvēka garīgumam un dziļai Rakstu izpratnei. Šāds viedoklis tiek pamatots faktā, ka Toru Sīnaja kalnā Mozum devis pats Dievs, tāpēc tā svēta un negrozāma. Patiesi, Tora kā tāda ir svēta un Dieva likums negrozāms - par to rakstīja arī Pāvils (Rom. 7:12). Tomēr viņš arī raksta: “Jūs, kas gribat būt zem bauslības, vai jūs esat dzirdējuši, ko bauslība saka? Proti, ir rakstīts, ka Ābrahāmam piedzima divi dēli, viens no kalpones, otrs no svabadās. [..] Tas ir līdzībā teikts, jo tās ir abas derības: viena no Sinaja kalna, kas dzemdē kalpībai [..] un atbilst tagadējai Jeruzālemei, jo tā ar saviem bērniem (jūdaismu) ir kalpu stāvoklī. Bet augšējā Jeruzāleme ir svabada, tā ir mūsu māte” (Gal. 4:21-22, 24; 26). Un: “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!“ (Gal. 5:1).

Cik ļoti Pāvils pārdzīvoja tamlīdzīgas situācijas, noprotams no viņa vēstulēm. Viņš šo mācību nosauc par “citu evaņģēliju”: “Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam. Un tomēr cita nav. Ir tikai kādi, kas jūs sajauc un grib pārgrozīt Kristus evaņģēliju” (Gal. 1:6-8). Runājot par šiem maldu sludinātājiem, pagaist izslavētā Pāvila tolerance, kas pieļāvīgi saka - “novirzieniem arī jābūt”. Pāvils kļūst pat ļoti bargs: “Jūs bijāt skaistā gājienā, kas jūs ir kavējis paklausīt patiesībai? Šis mudinājums nenāk no Tā, kas jūs aicina. Es paļaujos uz jums ticībā Tam Kungam, ka jūs nepieņemsit svešas domas, bet tas, kas jūs sajauc, saņems sodu, lai būtu kas būdams” (Gal. 5:7-8; 10).

Pāvils turpina: “Tie, kas grib būt ārīgi godājami, spiež jūs apgraizīties tikai tāpēc, lai viņi Kristus krusta dēļ netiktu vajāti. Tikai viņi, kas apgraizīti, paši netur (visu) bauslību, bet prasa, lai jūs pieņemtu apgraizīšanu” (Gal. 6:12-13). Atgādināsim, ka ar jēdzienu “apgraizīšana” ebreji saprot jūdaismu, jo Vecās Derības likums neļāva sveštautiešiem pievienoties jūdaismam citādāk, kā vien apgraizoties. To, ka Pāvils šeit nerunā tikai par pašu apgraizīšanas rituālu vien, redzam citā Rakstu vietā: “Viņš (Kristus) izdeldējis pret mums vērsto parādu rakstu ar visām tā prasībām un paņēmis to no mūsu vidus, pienaglodams pie krusta. [..] Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu. Šīs lietas ir nākamo lietu ēna” (Kol. 2:14; 16-17).

Taču tieši Sabats, “šķīsts” un “nešķīsts” ēdiens, jūdu svētki un tamlīdzīgas lietas ir ļoti nozīmīgs elements mesiāniskajā jūdaismā. Pāvils saka: “Ja nu jūs esat ar Kristu nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības, kā piemēram: tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt, tev nebūs pieskarties! - Visas šīs lietas ir lemtas iznīcībai, tās tērējot. Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana; bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai” (Kol. 2:20-23). Ko te vēl piebilst? Ja nu vienīgi: “Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu” (Kol. 2:8).

Kāds teiks, ka Tora un Bauslība taču nav “cilvēku mācība”. Tomēr jūdu rakstu mācītāji līdzās Sīnaja kalnā dotajiem baušļiem un noteikumiem bija radījuši veselu noteikumu un priekšrakstu sistēmu, kas bieži vien bija pretrunā Dieva patiesajiem nodomiem šādus likumus nosakot. Interesanti, ka Pāvils “cilvēku mācībām” pieskaita arī “tev nebūs aizskart, baudīt, pieskarties”. Tas viss ir atrodams arī Bauslības noteikumos. Vai tas nenorāda uz to, ka cilvēki gan cenšas izpildīt Bauslības burtu, taču nesaprot tās patieso jēgu un būtību? Bet visas Bauslības patiesā būtība bija norādīt uz Kristu. Līdz ar Kristu Bauslība ir piepildīta VIŅĀ, jo tikai VIŅŠ ir negrozāmais un mūžīgais Dieva Vārds.

Uz daļas mesiānisko jūdu retoriku, ka brālis Šauls patiesībā sludina to pašu jūdu ticību, Pāvils atbild: “Ja es, brāļi, sludinu apgraizīšanu (jūdaismu), kamdēļ tad es vēl topu vajāts? Tad jau Kristus krusta piedauzība ir beigusies. Kaut jel tie sagraizītos, kas jūs musina!” (Gal. 5:6-12). Sludinādams brīvību Jēzū Kristū, Pāvils tomēr bija pietiekami pazemīgs, lai meklētu savai Evaņģēlija izpratnei apstiprinājumu un svētību pie citiem Kristus apustuļiem. Viņš vairākas reizes devās uz Jeruzālemi “sekodams atklāsmei, un cēlu viņiem priekšā to Evaņģēliju, ko es sludinu pagāniem, sevišķi tiem, ko uzskatīja par vadoņiem, lai manas gaitas nav vai nebūtu bijušas veltīgas“ (Gal. 2:2). Kāpēc viņš tā darīja? “No malas ievesto viltus brāļu dēļ, kas bija iezagušies novērot mūsu brīvību, kas mums dota Kristū Jēzū, ar nolūku mūs darīt atkal par kalpiem, - viņiem mēs ne acumirkli neesam piekāpušies, lai Evaņģēlija patiesība paliktu pie jums” (Gal. 2:4-5).

Apustuļi Jeruzālemē “vērodami žēlastību, kas man (Pāvilam) dota, [..] sniedza [..] roku kopējam darbam, lai mēs ietu pie pagāniem, bet šie pie apgraizītajiem” (Gal.2:9). Pēteris, Jānis, Jēkabs un citi draudzes vecākie nepārmeta Pāvilam maldu sludināšanu vai sagrozītu Evaņģēlija izpratni. Viņi akceptēja arī Pāvila viedokli, ka pagānus nav jāapgrūtina ar bauslības ārējās kārtības ievērošanu (Ap.d. 15:13-29). Tātad Pāvila mācība visumā sakrita ar to izpratni, kāda bija Jeruzālemes draudzes pīlāriem, lai gan viņi paši un vairums jūdu ticīgo turpināja ievērot dažādas jūdaisma tradīcijas. Acīmredzot, viņi tomēr piekrita tēzei: “Nedz apgraizīšana (jūdaisms) ir kas, nedz neapgraizīšana (pagānisms), bet jauns radījums. Un, kas šo ceļu ies, pār tiem miers un žēlastība un vispār pār Dieva Israēlu” (Gal. 6:15-16). Raksti mums neatklāj nekādus konfliktus starp Pāvilu un citiem apustuļiem.

Tomēr citu apustuļu labvēlība nepasargāja Pāvilu no mesiānisko jūdu nelabvēlības. Tas izpaudās arī pēdējā Pāvila ceļojumā uz Jeruzālemi, kad draudzes vecajie viņu brīdināja: “Brāli, tu redzi, cik tūkstoši jūdu ir kļuvuši ticīgi, un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji; bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ieražām“ (Ap.d. 21:20-21). Ievērojiet - netiek runāts par pagāniem, bet diasporas jūdiem. Savukārt par pagāniem “kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožņaugta un netiklības” (Ap.d. 21:20-25). Diemžēl, lai arī Pēteris nosauc Pāvilu par “mīļo brāli” (2.Pēt. 3:15), viņa pēdējais Jeruzālemes apmeklējums tieši jūdaistu pretdarbības un naida dēļ beidzās ar pagānu apustuļa apcietinājumu un važām…

Ievērojot visu augstākminēto, skaidri redzams, ka Pāvila Evaņģēlija izpratne Bauslības jautājumā ir:

• Kristus ir visas Bauslības piepildījums.
• Līdz ar Kristu bauslības darbi ir kļuvuši nesvarīgi.
• Dieva likums tagad ir ierakstīs ticīgo sirdīs.
• Pagānu tautu Kristus ticīgajiem nav skrupulozi jāievēro Bauslības burts.
• Tie, kas joprojām vēlas dzīvot bauslības darbos, riskē pazaudēt Kristus žēlastību.

Ņemot to vērā, mesiāniskā jūdaisma sludinātājiem būtu jāizšķiras, kas viņiem ir rabi Šauls - ha Mašiah māceklis jeb tomēr maldu sludinātājs un jūdaisma pretinieks? Ja māceklis, tad viņa sacītais un rakstītais būtu jāuztver ar lielāku cieņu, nemēģinot to pieskaņot savai Rakstu izpratnei un mācībai.

Iespējams, šā raksta autoru kāds mēģinās apsūdzēt antisemītismā. Es kategoriski noraidu šādas spekulācijas. Uzdrošinos apgalvot, ka ikviens garīgi atdzimis kristietis mīl ebreju tautu. Daudzi klausās ebreju dziesmas, dejo ebreju dejas, interesējas par ebreju kultūru, lūdz par mieru Jeruzālemē un Izraēlā. Kristietim ir absurdi ienīst ebrejus, jo arī Kristus miesīgi bija ebrejs. Tieši Viņš - ebreju Ješua ha Mašiah, ir “noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti, ienaidu, atceldams pats Savā miesā bauslību ar viņas daudzajiem priekšrakstiem, lai Sevī abus pārradītu par jaunu cilvēku un nodibinātu mieru, lai, nonāvējot ienaidu pie krusta, salīdzinātu vienā miesā gan vienus, gan otrus ar Dievu. [..] Caur Viņu gan mums, gan viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā” (Ef. 2:14-16; 18).

Kristus ir dzīvais Dieva Vārds un visas Bauslības piepildījums.

Tādēļ problēma nav ne ebrejos, ne mesiānismā, bet Kristus upura nepareizā izpratnē. Vislabāk Kristus būtības patieso izpratni iepriekšējā raksta komentāros pauda “Laikmeta zīmju” lasītājs Ingars. Atļaušos īsi apkopot viņa sacīto, jo manuprāt tas kodolīgi izteic visu šā jautājuma būtību. Ingars raksta: “Ješua PATS ir Toras piepildījums. Visa caur Mozu dotā ārējā kārtība bija tikai ēna, kas tika dota līdz laikam, kad nāks Oriģināls. Pirmie apustuļi neuzlika neebreju kristiešiem pienākumu ievērot neredzamās Patiesības redzamo atveidu, ko arī paši ebreji nekad nav spējuši ievērot. Tā vietā tika atzīts, ka Svaidītais PATS ir Bauslības iemiesojums. Viņš IR Bauslība. Viņš IR Sabats.

Ko tad darīt ar Torā noteiktajām svētajām vietām, laikiem, darbībām, pavēlēm un aizliegumiem? Jēzus apliecināja, ka nav nācis Bauslību atmest, bet to piepildīt. Likums bija, ir un vienmēr paliks nemainīgs. Tas nekad nav ticis nedz atcelts, nedz grozīts, bet PIEPILDĪTS. Oriģināls ir nācis un visu piepildījis, tādējādi, kas vēl turas pie ārējās kārtības, būtībā, apzināti vai neapzināti noliedz Svaidīto (Kristu), jo uzvedas tā, it kā Viņš nebūtu Toras iemiesojums. Likums nav “darīt to, kas pavēlēts un nedarīt to, kas aizliegts”. Likuma būtība ir sirds attieksme, tava iekšējā pozīcija pret Dievu un visu, ko Viņš radījis. Likuma prasību ārējai izpildīšanai nav absolūti nekādas nozīmes, ja tava sirds nav saskaņā ar to.”

Lai šie vārdi uzrunā katru, kurš Dieva taisnību cenšas rast bauslības darbos nevis Kristus žēlastībā. Atcerēsimies arī Pāvila sacīto: “Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši” (Gal. 5:4). Bīsimies pazaudēt Kristus žēlastību un Evaņģēlija atziņas skaidrību, kas saka - Mans taisnais no ticības dzīvos! Ja mēs to saprotam un tā rīkojamies, tad tas būs labi un svētīgi gan jūdam, gan grieķim, gan latvietim. Amen!

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts