Laikmeta zīmes

“Kas vainīgs?” un “Ko darīt?” - divi mūžīgie jautājumi, ko krievu nācija sev uzdevusi visā vēstures gaitā. Šodien tiem droši var pievienot trešo - “Kāpēc neviens mūs nemīl?” Līdz šim atbildes uz šiem eksistenciālajiem jautājumiem tā arī nav atrastas. Tomēr patiesību tālu nav jāmeklē. Jūs nemīl tāpēc, ka sirgstat ar lielvalstisku šovinismu un mesiānisku pasaules glābēju un atbrīvotāju sindromu. Ja citas agrākās koloniālās tautas minētās īpašības sen atstājušas pagātnē, tad Krievijā tās tiek reanimētas no jauna, izraisot vēl nepieredzētu impēriska nacionālisma vilni, kas nepatīkami atgādina 20.gadsimta 30.gadu Vāciju, kad tur varu ieguva nacisti.

Putina nācijas apvienošanas plāns balstās impēriskā ideoloģijā par Krievijas tautu laimīgu kopdzīvi spēcīgā un varenā lielvalstī dižās krievu tautas vadībā. Kopš PSRS laikiem nekas daudz nav mainījies, izņemot pāreju uz kapitālistisko ekonomikas modeli. Ideoloģija palikusi tā pati vecā un arī tehnoloģijas tās pašas vecās - ātrs, uzvarošs karš pār īstu vai iedomātu ienaidnieku, kas veicina ultrapatriotismu un tautas saliedēšanos ap Vadoni. Šim nolūkam kalpoja gan Otrais Čečenijas karš, gan Abhāzijas un Dienvidosetijas faktiskā aneksija, gan Krimas “atgriešana” impērijas sastāvā, gan Sīrijas dumpinieku bumbošana. Vienīgi Austrumukraina Krievijai izrādījās pārāk sīksts kumoss.

Tomēr mūsdienu Krievijas lielākā problēma  nav autoritārais Putins, bet, kā izteicies kāds politologs - 142 miljoni mazo “putinu”. Tikai daži procenti Krievijas iedzīvotāju nepiekrīt agresīvajai Putina ārpolitikai, visi pārējie to atbalsta. Kremļa polittehnologiem izdevies radīt spēcīgu nacionālšovinisma vilni, kas pēc Krimas aneksijas pārņēmis krievu sirdis un prātus. Vairums krievu uzskata, ka Krievija beidzot “piecēlusies no ceļiem”. Vidusmēra krievam pat prātā neienāk, ka viņu “piecelšanās no ceļiem” nospiež ceļos citas tautas. Galvenais ir - “Krim naš!” Mītiņā Krimas aneksijas atbalstam kāda kundzīte turēja rokās plakātu “Putins ir labāks par Hitleru!” Hrestomātisks piemērs tam, kā vēlēts valsts ierēdnis - prezidents - tiek pataisīts par nācijas Vadoni. “Heil, Putin!” jeb varbūt “Privet, Vova!”?

Padomju vara, īpaši Staļina laikā, mērķtiecīgi nīdēja spējīgākos un domājošākos nācijas pārstāvjus. Ja šādu politiku īsteno vairākās paaudzēs, aktīvākie un spējīgākie ļaudis pamazām izzūd. Paliek ideoloģiski zombēts, Vadonim uzticīgs pūlis, kas bez ierunām gatavs sekot sauklim “Za Rodinu, za Putina!” Šāda “pareizi” virzīta ļaužu masa ir nenovērtējams ierocis cīņā ar opozīciju. Televīzijas ziņu sižetos bieži redzams, ar kādu naidu krievu šovinisti vēršas pret ikvienu, kas uzdrīkstas kritizēt mīļotā Vadoņa politiku. Par ienaidniekiem tiek pasludināti pat tie, kas vēl vakar bija “brāļi un sabiedrotie”.

Salīdzinoši nelielā Krievijas opozīcija tiek vajāta un tās dalībnieki iztēloti par valsts ienaidniekiem. Pat nevalstiskajām organizācijām, kas saņem kaut minimālu atbalstu no ārzemēm, pēc Krievijas likumiem jāreģistrējas kā “ārzemju aģentiem”. Lieki teikt, ka jēdziens “ārzemju aģents” vidusmēra krieva ausij skan tikpat kā “piektā kolona” vai “tautas ienaidnieki”. Tomēr ar šo vārdu apzīmogotas tiek ne vien politiska rakstura, bet arī reliģiskās un pat dabas aizsardzības organizācijas. Lielākā daļa Krievijas plašsaziņas līdzekļu ir Kremlim tuvu stāvošu cilvēku kontrolē un pūlas vaiga sviedros, lai Krievijas opozīciju tautas acīs padarītu par “Rietumu specdienestu” savervētiem nodevējiem.

Vienīgā opozīcija, ko Putina režīms pieļauj, ir tā sauktā parlamentārā opozīcija - šobrīd komunisti, Žirinovska liberāldemokrāti un “Taisnīgā Krievija”, kas būtībā ir “Vienotās Krievijas” meitas partija. Arī dažas partijas, kas šobrīd nav ievēlētas Valsts Domē, piemēram, šovinistiskā “Rodina” vai liberālā “Jabloko” bauda zināmu Kremļa toleranci. Visiem šiem politiskajiem spēkiem atļauts kritizēt valdību, tomēr strikti ievērojot noteiktas “sarkanās līnijas”. Taču, tiklīdz ir runa par Putinam patiešām svarīgiem lēmumiem, parlamentārā opozīcija vienmēr balsos kā valdībai nepieciešams. “Legālā opozīcija” ir tikai aizsegs pašmāju, bet jo īpaši starptautiskās sabiedrības maldināšanai.

Tā naida un neiecietības atmosfēra, kāda pret citādāk domājošiem radīta Putina Krievijā, bija laba augsne opozīcijas līdera Borisa Ņemcova nekaunīgajai slepkavībai pašā Maskavas centrā netālu no Kremļa sienas. Kā tagad kļuvis zināms, slepkavības izpildītāji bijuši augsta ranga Čečenijas drošības iestāžu darbinieki. Ņemot vērā Čečenijas diktatora Ramzana Kadirova sunisko padevību Putinam, visticamāk Ņemcova slepkavību pasūtīja tieši viņš. Šādu padevīgu iztapoņu dēļ Putina Krievija ir ārkārtīgi bīstama pārējai pasaulei. Tādi Putini nāk un iet, bet putinisti paliek. Un tādu šajā valstī ir miljoni. Šie ļaudis ir svēti pārliecināti, ka tiesības Krievijas “nacionālās intereses” īstenot uz citu tautu rēķina viņiem devis pats Dievs. Pēc neatkarīgā sabiedriskās domas pētīšanas “Levadas centra” datiem, 58% krievu atbalsta Krievijas tiesības anektēt bijušās PSRS valstis un citas teritorijas, kur mitinās krievvalodīgie, bet 67% uzskata, ka pēc Krimas Krievijai vajadzēja anektēt arī pārējo Ukrainu.

Lielākā daļa krievu uzskata, ka pastāv noteiktas teritorijas, uz kurām Krievijai ir “vēsturiskas tiesības”, neatkarīgi no tā, ko par to saka tautas, kas dzīvo šajās teritorijās. Pat ja dažas no šīm teritorijām šobrīd ir formāli neatkarīgas valstis, tām tik un tā jārēķinās ar Krievijas interesēm. Putins ne reizi vien mēģinājis vienoties ar ASV un Eiropas līderiem, lai tie neiejauktos to Austrumeiropas valstu politikā, kuras Krievija uzskata par savu interešu sfēru. Šī ciniskā tirgošanās ar citu valstu suverenitāti atgādina bēdīgo slaveno Molotova - Ribentropa paktu, kad arī tika dalītas ietekmes sfēras Eiropā.

Taču Krievija šādos ģeopolitiskos darījumos nesaskata neko zemisku - viņiem tā ir parasta politika. Kremļa vadoņi vienmēr uzskatījuši, ka lielvarām ir ekskluzīvas tiesības noteikt pasaules ģeopolitiskās realitātes, kamēr mazo valstu liktenis ir pakļauties. Šāds domāšanas veids ir pamatā Krievijas attieksmei pret Eiropas Savienības Austrumpartnerības programmu. Valstis, kas šīs programmas ietvaros mēģinājušas noslēgt sadarbības līgumus ar ES, saskārušās ar masīvu Kremļa spiedienu. Krievija atklāti paziņojusi, ka Austrumpartnerības programmu uzskata par naidīgu tās interesēm. Kā gan dažu valstu ekonomiska sadarbība ar ES var apdraudēt Krieviju? Un kādas Krievijai tiesības lemt, ar ko suverēnām valstīm draudzēties vai noslēgt līgumus? Šādi ultimatīvi izlēcieni tikai parāda, ka Krievija bijušās padomju republikas neuzskata par nopietniem starptautisko tiesību subjektiem.

Kāpēc Krievija atļaujas būt tik agresīva? Lai nepārprotami paustu Rietumiem, ka tai ir savas lielvalstiskās ambīcijas un pašlepnums, kas saka - “Russkije ņe zdajotsa!” (Krievi nepadodas!) Krievija visu postpadomju telpu uzskata par “savu teritoriju” un gatava darīt visu, lai šīs zemes paturētu Maskavas politiskā un ekonomiskā kontrolē. Baltijas zaudējumu Kremlis pacieš kā zobu sāpes, taču cīnīties Baltijas dēļ ar NATO un ES Krievija pagaidām nav gatava. Tomēr tas nenozīmē, ka Maskava nemēģinās šķelt Rietumu vienotību un tālākā nākotnē necentīsies atgūt Baltijas reģionu. Krievijas ģeopolitiskās ambīcijas ir milzīgas - kļūt par vadošo lielvalsti pasaulē, izstumjot no šīs pozīcijas ASV.

Tomēr Kremlis saprot - kamēr pastāvēs spēcīga Rietumu alianse, Krievijai globālas lielvaras statusu neatgūt. Tāpēc Krievijas stratēģiskais uzdevums ir Rietumu un vispirms jau ASV varas pozīciju vājināšana visā pasaulē. Lai paveiktu iecerēto, Krievijai vitāli nepieciešams paturēt savā ietekmes zonā bijušās PSRS republikas. Lai tās sasaistītu ar Krieviju pēc iespējas ciešākām saitēm, radīts Eirāzijas Savienības projekts, kas ir kā alternatīva Eiropas Savienībai. Tāpat Krievija cenšas veidot ciešākus kontaktus ar spēcīgākajām Trešās pasaules ekonomikām - Brazīliju, Irānu, Indiju, Ķīnu, mēģinot tās iesaistīt politiski ekonomiskā aliansē ar Krieviju, tādejādi vājinot ASV ietekmi.

Minimālais Krievijas mērķis ir radīt “divpolāru” vai “daudzpolāru” pasauli ar vairākiem konkurējošiem varas centriem. Tomēr visvēlamākais ģeopolitiskais risinājums Krievijai bez šaubām būtu Rietumu alianses, tostarp NATO un ES pilnīgs sabrukums, izslēdzot ASV no jebkādas teikšanas Eiropā. Bijušās padomju republikas Putins redz kā Krievijas vasaļvalstis, iespējams, Eirāzijas Savienības formātā, bet pārējo Eiropu - kā Krievijas sabiedrotos un ekonomiskos partnerus. Šādi plāni nevar nesatraukt Eiropas mazās valstis, pat tās, kuru neatkarību Krievija tieši neapdraud, jo Kremlim noslēdzot nozīmīgus darījumus ar Eiropas lielvarām, mazo valstu viedoklim diez vai būs nozīme.

Putina personības kults Krievijā tuvojas līmenim, kāds pieredzēts vien Staļina laikā. 2015.gada 23.oktobrī Sočos notikušajā “Krievijas draugu forumā” prezidenta administrācijas pārstāvis Vjačeslavs Volodins paziņoja: “Ir Putins - ir Krievija. Nav Putina - nav Krievijas”. Krievu nācija savu Vadoni iecēlusi Dieva kārtā. Atmošanās no šīs eiforijas krieviem būs nežēlīga un smaga, taču satraucošākais ir tas, ka vēl pirms tam viņu neprātīgais Vadonis var sagādāt milzum daudz ciešanu citām tautām un aizraut uguns liesmās sev līdzi visu pasauli. Cilvēce pagājušajā gadsimtā jau ko līdzīgu ir pieredzējusi ar citu diktatoru citā zombētā sabiedrībā. Tāpēc lielākā daļa cilvēku ārpus Krievijas nespēj mīlēt ne Putinu un viņa vadīto valsti, ne miljoniem “mazo putinu”, kas dedzīgi atbalsta sava cara utopiskās ieceres.

Lai izbēgtu represijām, daļa Krievijas opozīcijas bijusi spiesta izvēlēties dzīvi ārzemēs. Daudzi apmetušies bijušajās padomju republikās, tostarp Baltijā, jo te ir ierastāka vide un nav valodas barjeru. Kādi dzīvo Londonā, Parīzē, Berlīnē vai citās Eiropas metropolēs. Taču dzīvot Rietumos grib ne tikai Kremļa opozīcija, bet arī citas Krievijas pilsoņu grupas, kas var atļauties iegādāties īpašumus ārzemēs. Vai visi šie cilvēki ir pārliecināti antiputinisti, kā mums centās iestāstīt nekustamo īpašumu tirgoņi diskusijās par termiņuzturēšanās atļauju pārdošanu Latvijā? Protams, ka nē! Lielākajai daļai tas ir vien ērts veids brīvi ceļot Šengenas zonas valstīs un pavadīt vasaras atvaļinājumu Eiropā.

Vairums nekustamo īpašumu pircēju ir tikpat impēriski noskaņoti kā pārējā krievu sabiedrība. Tāpat kā musulmaņi, viņi var mierīgi baudīt Rietumu demokrātijas labumus, vienlaikus ienīstot Rietumu ideoloģiju un vērtības. Bet tas nozīmē, ka Krievijai iespējams šos cilvēkus izmantot kā savus ietekmes aģentus, tāpat, kā tiek izmantotas dažādas “tautiešu” organizācijas. Tieši šis apsvērums bija viens no iemesliem bažām par termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanu apmaiņā pret investīcijām nekustamajā īpašumā. Jo vairāk Krievijas pilsoņiem būs īpašumi Latvijā, jo lielākas iespējas Kremlim iejaukties mūsu valsts iekšējās lietās, aizbildinoties ar savu pilsoņu interešu aizstāvību.

Pēc Krievijas kara ar Gruziju, bet īpaši pēc Krimas aneksijas, manāmi pieauga postpadomju valstīs dzīvojošo krievu šovinisms. Daži karstasinīgākie pat aicināja atkārtot Krimas scenāriju arī Baltijā. Krievijas vēlēšanu rezultāti bijušajās padomju republikās liecina, ka tur dzīvojošo Krievijas pilsoņu atbalsts Putinam ir procentuāli pat lielāks nekā pašā Krievijā. Tāpat zināms, ka bijušajās padomju republikās un citur pasaulē Krievijas labā strādā vesela vietējo interneta “troļļu armija”. Un, lai arī lielākā daļa krievvalodīgo ir reāli domājoši, tomēr krievu urrāpatriotisma līmenis postpadomju telpā neapšaubāmi ir pieaudzis. Krievijas piekoptā hibrīdkara apstākļos tas rada nopietnas bažas, īpaši ņemot vērā Kremļa jaunāko paziņojumu, ka līdztekus dažādām “tautiešu” organizācijām Krievija turpmāk finansēs arī “nevalstiskas militāras struktūras”, kuru uzdevums būs “Krievijas nacionālo interešu aizstāvība bez armijas tiešas līdzdalības”. Ar draudošu piebildi: “Un ne tikai Krievijā”.

Vairākuma krievu apziņā postpadomju zemes joprojām ir vēsturiska “krievu dzīves telpa”. Tāpēc krievi bijušo padomju republiku neatkarību uztver citādāk nekā, piemēram, Zviedrijas vai Vācijas neatkarību. Zaudējuši priekšrocības, kādas tiem bija cara impērijas un padomju laikā, vietējie krievi sāk ļaunoties par visu, ko dara jauno un atjaunoto valstu valdības. Nekas tāds nav novērojams Rietumvalstīs, kur vairums krievu iemācās valsts valodu un puslīdz toleranti izturas pret vietējām tradīcijām un likumiem. Taču postpadomju zemēs tas pats valodas jautājums tiek pārvērsts politiskā pretstāvē, jo “šī ir mūsu zeme un mums ir tiesības runāt dzimtajā valodā”. Krievija izmanto šādu savu tautiešu negatīvu attieksmi, lai uzturētu spriedzi un nemitīgi iejauktos kaimiņvalstu iekšējās lietās.

Pretēji neapstrīdamiem faktiem, lielākā daļa krievu joprojām ir pārliecināti, ka Krievija nevienam nekad nav uzbrukusi, nevienu nav okupējusi vai apspiedusi, ka viņu impērija, lai kādā vārdā to noteiktā vēstures posmā sauktu, bijusi labklājības un uzplaukuma garants tajā mītošajām tautām. Pretēji tam, tautas, kas uz savas ādas izbaudījušas krievu impērijas valdīšanu, Krieviju izsenis dēvē par “tautu cietumu”. Ikviena tauta, kam palaimējies tikt vaļā no “vecākā brāļa” skāvieniem, nekad vairs nevēlas atgriezties “vistaisnīgākajā impērijā pasaulē”. Krievi to nespēj saprast, jo viņiem kopš bērna kājas ir mācīts, ka viņi ir atbrīvotāju nācija, kuru mīl un ciena visā pasaulē. Kad pēkšņi izrādās, ka visas runas par citu tautu “mīlestību” ir tikai mīts un patiesībā viņus visur uzskata par okupantiem un apspiedējiem, krievu šķietamais draudzīgums pārvēršas aklā naidā.

Padomāsim arī, kāda dzīve impēriskajā Krievijā ir bijusi un ir tās mazākumtautībām. Nav nemaz jāatgriežas tālajos “cara laikos” ar valodu un drukas aizliegumiem vai sodiem par dzimtās valodas lietošanu. Paskatieties uz šodienas Krieviju - lai kurā Krievijas autonomijā jūs atrastos, visur dzirdēsiet tikai krievu valodu. Visa oficiālā dzīve, sarakste, dokumenti, uzraksti ielās lielākoties ir krievu valodā. Izglītība dzimtajā valodā pieejama mazāk nekā pusei Krievijas autonomiju iedzīvotāju. Vietējās valodas tiek lietotas tikai kultūras sfērā un ģimenēs. Kāds teiks: tā ir Krievija, tāpēc krievu valodas prioritāte ir gluži normāla. Tā gan būtu tad, ja mēs runātu par imigrantiem, taču runa ir par tautām, kas dzīvo savā zemē, savā vēsturiskajā teritorijā, kuras Krievija reiz iekarojusi un anektējusi.

Vēl viens iemesls, kādēļ krievus ne pārāk mīl, ir šai tautai raksturīgais “vecākā brāļa” sindroms, kas izpaužas tieksmē pamācīt citus “pareizi” dzīvot. Sauklis: “Davaite žitj družno!” (Dzīvosim draudzīgi!) krievu uztverē nozīmē visiem runāt krieviski un dzīvot saskaņā ar krievu izpratni par “pareizu” vai “nepareizu” lietu kārtību, “pareiziem” un  “nepareiziem” svētkiem, “pareizu” un “nepareizu” vēstures interpretāciju. Šī augstprātīgā attieksme kaitina vietējos iedzīvotājus un neveicina padomju laikā iebraukušo imigrantu integrēšanos mītnes zemes sabiedrībā. Šā paša iemesla dēļ krievus un citus “padomju cilvēkus” joprojām uzskata par nelūgtiem ciemiņiem, kas cita mājā neprot pieklājīgi uzvesties. Interesanti, ka līdzīga attieksme pret “sovjetiem” ir arī Austrumeiropas bijušo sociālistisko valstu iedzīvotājiem, kaut viņiem nekad nav nācies dzīvot ar krievu mentalitātes ļaudīm ikdienā.

“Kas vainīgs?”, “Ko darīt?” un “Kāpēc neviens mūs nemīl?” Uz visiem šiem jautājumiem atbilde ir viena - vainīgi, mīļie, esiet jūs paši! Vainīgi, jo pirmoreiz Krievijas vēsturē ieguvuši reālas iespējas uzcelt demokrātisku sabiedrību, gļēvi atdevāt varu mesiānisku ideju pārņemtam diktatoram. Vainīgi, jo pieļāvāt vārda un preses brīvības brutālu apspiešanu un tautas leģitīmās varas uzurpēšanu. Vainīgi, jo iluzoras “uzvaras” eiforijā turpiniet atbalstīt sava fanātiskā Vadoņa lielvalstiskos murgus. Viens no boļševiku dižvīriem Ļevs Trockis savulaik teica: “No patriotiska mīta krievu tauta ir kļuvusi par drausmu realitāti”. Tā vietā, lai pēc iespējas drīzāk nokratītu impēriskās ideoloģijas žņaugus, jūs mazohistiskā priekā lepojieties ar to, ka no jums baidās un jūs ienīst. Atmostieties! Citu tautu cieņu krievu nācija iegūs tikai tad, kad atmetīs lielvalstisko augstprātību un izbeigs jaukties citu valstu darīšanās. Ja vēlaties, lai jūs ciena, sāciet beidzot cienīt citus. Jo īpaši tautas, kuru zemē dzīvojat. Cita ceļa jums gluži vienkārši nav. Visi pārējie ved Krieviju un krievu tautu pretī postam un iznīcībai.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts