Laikmeta zīmes

Pēc Otrā Pasaules kara, līdz pat 50.gadu beigām, Latvijas arhitektūrā pārsvarā dominēja tā saucamais Staļina ampīrs un Staļina baroks (skatiet ŠEIT). Taču pēc slavenās Hruščova runas “par pārmērību novēršanu” 60.gadu sākumā valsts arhitektūras un pilsētbūvniecības politika strauji mainījās. Laikā no 60.gadu sākuma līdz 80.gadu beigām tapa lielāka daļa ēku, ko šodien dēvējam par “padomju modernismu” jeb “vēlīno modernismu”.

Padomju konstruktīvisma un staļinisma arhitektūra pasaulē ir plaši pazīstama, taču 20.gadsimta otrās puses periods ir tikpat kā nezināms. Raksturojot 60.-80.gadu modernisma arhitektūru gan padomju, gan pasaules kontekstā, tiek lietots apzīmējums “brutālisms”. Šis apzīmējums arhitektūras terminoloģijā ienāca 1953.gadā, kad britu arhitekti Elisona un Pīters Smitsoni to atvasināja no franču béton brut jeb “neapstrādāts betons”, kas raksturoja lietā betona izmantošanu ēku konstrukcijās.

Baltijas republiku, tostarp Latvijas padomju laika arhitektūrā saskatāma skandināvu arhitektūras ietekme - vienkāršas, funkcionālas formas, precīzas detaļas un relatīvi augsta izpildījuma kvalitāte. Iespējams, tā varēja notikt tāpēc, ka arhitekta profesija Baltijas valstīs bija salīdzinoši maz “rusificēta”, turklāt baltiešu arhitektu vidū modernisma koncepcija bija populāra jau pirms Otrā Pasaules kara, kamēr staļinisma arhitektūra tika uztverta kā krievu kultūras un tālab svešs produkts.

Šodien arhitektūras speciālisti un kultūras pieminekļu aizsardzības iestādes nonākuši dilemmas priekšā - ko darīt ar padomju modernisma arhitektūras pieminekļiem? Rekonstruēt, pārbūvēt vai nojaukt? Jautājums ir akūts. Situāciju vēl sarežģītāku padara pēckara arhitektūras novērtēšanas kritēriju trūkums. No vienas puses - nepatika pret visu, kas radīts Padomju Savienībā, no otras - sajūsma par eksotisko padomju mantojumu. Turklāt daļa no pēckara arhitektūras būvēm tagad kļuvušas par valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem, jo ir vecākas par 50 gadiem.

Nepastāvot vienotam viedoklim par padomju modernisma būvju nozīmi Latvijas arhitektūras mantojumā, sabiedrība zaudē unikālas ēkas, kas tiek jauno īpašnieku pārbūvētas vai pat nojauktas. Tā gan nav tikai postpadomju republiku problēma - vairāki modernisma meistardarbi tikuši iznīcināti arī Rietumos. Tomēr, ja runājam par bijušo Padomju Savienību, šī perioda arhitektūra bieži vien tiek uzskatīta par kaut ko tādu, kam maz saistības ar vietējo kultūru. Padomju mantojums tiek uztverts kā “svešs” vai pat “krievisks”. Diemžēl, tā turpinot, pavisam drīz var pienākt laiks, kad nākamām paaudzēm vairs nebūs iespēja apskatīt neko no pēckara laikā projektētā un uzbūvētā.

****

Stacijas laukuma komplekss Rīgā, 1959.-1965.gads, arhitekti - V.Kuzņecovs, V.Cipuļins.
No kreisās - Centrālā pasta ēka, Centrālā dzelzceļa stacija, Stacijas pulkstenis, Piepilsētas dzelzceļa stacija un starppilsētu kases. Šodien pasta ēka ir nojaukta un laukums aizbūvēts ar vairākām lielveikalu celtnēm. Būtībā šis padomju modernisma arhitektūras piemineklis Latvijai ir zudis.

Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas fasāde no peronu puses.

Rīgas autoosta, 1964.gads, arhitekts - Georgs Minkevičs (projektēšanas institūts “Latgiprogostroj”).

Autoosta no kanāla puses. Iespējams, arī šo būvi drīzumā pārbūvēs, rekonstruēs vai nojauks.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Elektronikas institūts Rīgā, 1965.gads, arhitekti - J.Platonovs, V.Raņevs.

Sanatorija “Jaunķemeri” Jūrmalā, 1967.gads, arhitekti - Artūrs Reinfelds, Valērijs Kadirkovs.

Rīgas 32.vidusskola. Šādas tipveida skolu ēkas 60.gados masveidā tika būvētas visā Latvijā.

Kinoteātris “Pionieris” (vēlāk “Oskars”), 1961.-1963.gads, arhitekts - Juris Pētersons.
Kinoteātris likvidēts 2004.gadā, pēc tam ēkā darbojušies vairāki naktsklubi.
Šobrīd ēkas veidols gan no iekšpuses, gan ārpuses ir pilnībā degradēts.

Kinoteātris “Spartaks”, 1967.gads, arhitekte - Marta Staņa. Ēkas tagadējie īpašnieki,
spēļu zāle “Klondaika”, pilnībā sabojājuši fasādi, noklājot to ar melna skārda paneļiem.

Latviešu sarkano strēlnieku muzejs (tagad Okupācijas muzejs),
1970.gads, arhitekti - Gunārs Lūsis-Grīnbergs, Dzintars Driba.

Attēlā pa kreisi - Strēlnieku muzejs 70.gados, pa labi - šobrīd daļēji nojauktā ēkas ieejas daļa.
Arī pārējais ēkas veidols piedzīvo pārmaiņas, jo tiek realizēta jaunā piebūve “Nākotnes nams”.

Dzintaru atvērta tipa koncertzāle Jūrmalā, 1962.gads, arhitekti - Modris Ģelzis, Andrejs Vecsils.

Dzintari bija viena no populārākajām vasaras estrādēm Padomju Savienībā. 2006.gadā rekonstruēta.

Rīgas Sporta pils, 1968.-1970.gads, arhitekti - Oļģerts Krauklis, Biruta Burčika, Ārija Išhanova, Liliāna Kraukle, Maija Rita Skalberga. 2008.gadā Sporta pils jaunie īpašnieki ēku nojauca, lai atbrīvotu vietu dzīvokļu, biroju un viesnīcu ēku kompleksam, kas tā arī netika uzcelts.

Attēlos augšā - Rīgas sporta pils vingrošanas zāle no ārpuses un iekšā;
attēlā apakšā kreisajā pusē - ledus arēnas tribīnes, labajā pusē - 2.stāva vestibils.

Rīgas Sporta manēža, 1965.gads, arhitekti - Viktors Mellenbergs, Edvīns Ābuls.

Universālveikals “Bērnu pasaule” Rīgā, 1963.gads, arhitekti - Josifs Goldenbergs, Leons Vaičulaitis. Neiederīgās stiklotās piebūves dēļ ēkas koptēls šodien ir neglābjami sabojāts.

Universālveikals “Kurzeme” Liepājā, 1961.gads, arhitekts - Josifs Goldenbergs.
Šobrīd ēka ir pārbūvēta un zaudējusi savu “padomju modernisma” arhitektūras stilu.

Restorāns “Sēnīte”, Vidzemes šoseja pie Murjāņiem, 1967.gads, arhitekts Linards Skuja, inženieri - Andris Bite, Rūdolfs Ozoliņš. Šodien ēkas ir nolaistas un tukšas, bet jauno īpašnieku neveiksmīgi veiktās pārbūves dēļ daļa kompleksa zaudējusi savu oriģinālo arhitektonisko veidolu.

Restorāns “Sēnīte” padomju gados - pašā slavas un popularitātes zenītā.

Restorāns “Jūras pērle” Bulduros, Jūrmalā, 1965.gads, arhitekts Josifs Goldenbergs.
Restorāns nodega 1994.gadā, ēkas drupas nojauktas 2001.gadā.

Padomju gados restorāns bija visā Padomju Savienībā populāra sabiedrības elites izklaižu vieta.

Degvielas uzpildes stacija Ogrē, 1966.gads, arhitekte - Juta Krūsimegi.
Vairākas šādas igauņu arhitektes projektētās DUS uzceltas arī Igaunijā.

Autobusu pieturu nojumes, 60.gadi, attēlos augšā - Sloka, Jūrmala, arhitekte - Velta Reinfelde;
attēlā apakšā pa kreisi - autobusu pietura Brīvības gatvē Rīgā, pa labi - nojume Liepājas autoostā.

Daudzdzīvokļu nams Ļeņina (tagad Brīvības) ielā 313, 1967.-1970.gads, arhitekte - Marta Staņa. Tāpat kā daudziem namiem, arī šim šodien fasādi bojā aizbūvētās lodžijas.

Arhitekta Modra Ģelža vasaras māja Pabažos, 1959.gads, arhitekts - Modris Ģelzis.

Aktiera Kārļa Sebra vasarnīca Vecāķos, 1970.gads, arhitekts - Oļģerts Ostenbergs.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts