02
“Laikmeta zīmes” jau rakstīja par Krievijas patvaldnieka Vladimira Putina ieviestajām valsts naudas piesavināšanās shēmām (lasiet ŠEIT), kas ļāvušas viņam kļūt par bagātāko cilvēku Eiropā, bet viņa radiem, draugiem, paziņām un bijušajiem VDK un Pēterburgas mērijas kolēģiem - par miljonāriem un pat miljardieriem. Reizē ar Putinu Kremlī ienāca tā sauktais Pēterburgas grupējums, kas sagrābis savā varā visu Krievijas ekonomiku, pirms tam nežēlīgi iznīcinot veco Jeļcina laika oligarhu gvardi. Valsts un sabiedrisko līdzekļu zagšana Putina Krievijā notiek prātam neaptveramos apjomos. Šajā rakstā izmantots Sandras Veinbergas materiāls par shēmām, ar kuru palīdzību Putina grupējums netraucēti izlaupa valsts resursus, kā arī fragmenti no Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieces Ilvijas Bruģes raksta “Kremļa spēles”.
****
Putins Krievijas tronī sēž jau vairāk nekā 15 gadus. Un tas nozīmē, ka Krievijas dabas bagātību izlaupīšana netraucēti turpinās. Putinam un “viņa komandai” līdz šim izdevusies gadsimta lielākā “prihvatizācija”, kurai līdzīgas nav nekur citur pasaulē, sagrābjot savās rokās kontroli pār Krievijas vadošajiem uzņēmumiem simtiem miljardu dolāru vērtībā. Ar lozungu “ieviest kārtību valstī” cars turpina ieviest kārtību pats savā un savu draugu personīgajā labklājībā.
2000.gada maijā, nedēļu pēc sēšanās Krievijas tronī, Putins parakstīja dekrētu par 70 alkoholu ražojošu uzņēmumu apvienošanu “Rosspirtprom”. Par jaunā uzņēmuma šefu kļuva Sergejs Zivenko, kuru neviens nepazina, izņemot pašu Putinu. Kas bija šis cilvēks, kura rokās nonāca milzu peļņu nesošais degvīna monopols? Vladimira Putina bērnības drauga Arkādija Rotenberga, ar kuru kopā Krievijas cars Pēterburgā savulaik dibināja džudo klubu “Javara - Ņeva”, protežē.
Putina ieliktenis Sergejs Zivenko, kas vadīja projektu “Rosspirtprom” tā pirmajos darba gados.
Ar šo brīdi par galveno priekšnoteikumu sekmīgai biznesa karjerai Krievijā kļuva privāta pazīšanās ar prezidentu. Pateicoties šādas draudzības korumpētībai, tūkstošiem krievu kļuva par miljonāriem, tas ir - ieguva ienesīgus amatus. Lai manevrētu sev vajadzīgā virzienā ekonomisko varu Krievijā, Putinam bija nepieciešams monopolizēt Krievijas industriju. Šīs gigantiskās “prihvatizācijas” realizēšanai bija nepieciešama 100% lojāla komanda, kas arī tika izveidota, un ko tautā sauc par “Ezeru”.
“Ezera” klubiņā ir astoņi vīri, kas savulaik iepazinās pavadot atvaļinājumu vienā vasarnīcu rajonā pie Komsomoļskas ezera, netālu no Sanktpēterburgas. “Ezera” grupa dibināta 1996.gadā, un tās sastāvā ir Vladimirs Putins, Jurijs Kovaļčuks, Nikolajs Šamalovs, Viktors Mjačins, Vladimirs Smirnovs, Vladimirs Jakuņins un brāļi Andrejs un Sergejs Fursenko. Bet, kā tad īsti notiek Krievijas uzņēmumu sagrābšana? Krievijas opozīcijas blogos un Rietumu presē var atrast daudz piemēru, kas uzskatāmi demonstrē grupējuma izmantoto modeli. Minēsim tikai dažus.
Pēterburgas vasarnīcu kooperatīva “Ozero” (”Ezers”) biedri - tagad banķieri, uzņēmēji un miljardieri. Augšējā rindā no kreisās - Vladimirs Putins, Jurijs Kovaļčuks, Nikolajs Šamalovs, Viktors Mjačins; apakšējā rindā - Vladimirs Smirnovs, Vladimirs Jakuņins, Sergejs Fursenko, Andrejs Fursenko.
Piemēram, “Bank Rossija”, kas no nepazīstamas, mazas un anonīmas bankas ar pamatkapitālu dažu desmitu miljonu apmērā 2000.gadā, turpmāko desmit gadu laikā piedzīvoja grandiozu uzplaukumu. 2010.gadā šīs bankas kapitāls jau bija mērījams miljardos. No kurienes šī nauda? No valstij piederošā “Gazprom”. Kā tad norisinājās naudas “pārsūknēšana” no valsts uzņēmuma bankai?
2004.gadā Krievijas lielākais uzņēmums “Gazprom” pārdeva savu apdrošināšanas kompāniju “Sogaz”. 50% akciju nopirka “Bank Rossija” par 58 miljoniem dolāru, kaut tā tirgus vērtība bija divi miljardi dolāru. Savukārt “Sogaz” 2006.gada augustā iegādājās 75% akciju “Gazprom” pensiju fondā “Gazfond”. Tika nopirktas akcijas par 880 miljoniem rubļu, lai gan viena gada peļņa fondam 2006.gadā bija 1,2 miljardi rubļu. Lai saprastu, kāpēc valsts kompānija “Gazprom” tik lēti pārdeva bankai savu īpašumu, jāzina tās īpašnieku sastāvs. Viens no “Ezera grupas” cilvēkiem Nikolajs Šamalovs ir “Bank Rossija” līdzīpašnieks, un tieši viņš 2005.gadā pieprasīja, lai prezidents Putins nomaina tā laika “Gazfond” šefu ar viņa dēlu Juriju. Rezultātā Jurijs kļuva par “Gazfond” priekšsēdētāju un par smieklīgu cenu pārdeva “Gazfond” akcijas sava tēva bankai.
Zagšanas shēma darbībā - dēls Jurijs Šamalovs (pa kreisi) par sviestmaizi pārdod
miljardiem vērtās “Gazfond” akcijas sava tēva Nikolaja Šamalova (pa labi) bankai “Bank Rossija”.
Pēc šī darījuma “Bank Rossija” pievāca arī “Gazprombank”. “Biznesmeņi” bija tā aizrāvušies ar kampšanu un shēmošanu, ka pat aizmirsa samaksāt par formālo “darījumu”. “Gazprom” aizmirsa paņemt no “Bank Rossija” naudu par “Gazprombank” pārdošanu. Banku vienkārši 2007.gada aprīlī “atdeva”. Tā “Bank Rossija” valdījumā nonāca banka ar tirgus vērtību vairāku miljardu apmērā.
2005.gadā “Gazprom” pārdeva “Bank Rossija” piederošajai “Gazprombank” mediju konglomerātu “Gazprom-Media”. Tolaik tajā ietilpa televīzijas kanāli “NTV”, “TNT”, rīta avīze “Izvestija” un virkne citu plašsaziņas līdzekļu. Tā “Bank Rossija” caur “Gazprombank” nopirka “par sviestmaizi” - 166 miljoniem dolāru - mediju uzņēmumu, kuru pats Dmitrijs Medvedevs bija novērtējis kā 7,5 miljardus dolāru vērtu. Arī šajā gadījumā “Gazprom” pārdeva bankai savu īpašumu 45 reizes lētāk par tā tirgus cenu!
Putinisti zem “Gazprom-Media” izkārtnes “prihvatizējuši”
neiedomājamu daudzumu visdažādāko plašsaziņas līdzekļu.
“Bank Rossija” darījumus Rietumu medijiem atklāja bijušais bankas darbinieks Sergejs Koļesņikovs, kurš 2010.gada septembrī aizbēga no Krievijas, lai pastāstītu rietumvalstīm par Putina “mafijas” mahinācijām Krievijā. Kopā ar “Financial Times” viņam izdevās izskaidrot pasaules sabiedrībai, kā “Bank Rossija” no pigmeja tika “uzpumpēta” par lielu banku, un kādā veidā Putins un viņa “Ezera grupējums” ar “Bank Rossija” palīdzību “izslauca” uzņēmumu “Gazprom” 12 miljardu dolāru apmērā.
“Gazprom” tiek “kāsts” arī citos veidos. Piemēram, Krievijā gāzes vadu būvniecība ir trīs reizes dārgāka nekā Rietumos. Cenu uzskrūvē “otkati” (kukuļi - Red.), kas visiem valsts un privātajiem uzņēmējiem jāmaksā putinistiem, kuri sēž pie lokālās varas stūres. Jāpiezīmē, ka “Ezera grupējumam” uzreiz neizdevās pievākt sev visu ekonomiskās varas ietekmi Krievijā. Pēc alkohola monopola nokampšanas sākās cīņa ar Jeļcina “Ģimenes” klanu. Tikai pēc premjerministra Mihaila Kasjanova un prezidenta štāba šefa Aleksandra Vološina nomaiņas 2004.gadā cars Putins varēja sākt “lielo tīrīšanu” netraucēti.
Par galveno mērķi kļuva uzņēmējs Mihails Hodorkovskis. 2003.gada 25.oktobrī 20 bruņoti vīri arestēja Krievijas bagātāko cilvēku Novosibirskā - viņš jau vairākus gadus kaitināja Putinu ar savam ambīcijām un kritisko pieeju Krievijas iekšpolitikai. Pēc 583 dienām tiesa piesprieda Krievijas bagātākajam cilvēkam septiņu gadu cietumsodu. 2010.gadā Putins noorganizēja vēl vienu tiesas procesu pret Hodorkovski, safabricējot jaunas apsūdzības un paturot konkurentu aiz restēm vēl septiņus gadus.
Krievijas bagātākais cilvēks Mihails Hodorkovskis (kreisajā pusē) tika izraudzīts par upurjēru paraugprāvai, lai dotu signālu, ka neviens Krievijā nedrīkst būt varenāks par caru Putinu.
Izrēķinoties ar Hodorkovski, Putins pauda divas lietas: a) neviens nedrīkst būt bagātāks un ietekmīgāks par viņu pašu; b) visiem oligarhiem jārēķinās, ka solo spēle Krievijā nav iespējama. Dzīvi paliek tikai tie, ka piespēlē Putinam. Lai to skaidri parādītu, “Ezera grupējums” pievāca sev Hodorkovska uzņēmumu “Jukos”, kas tobrīd gatavojās kļūt par vienu no lielākajām naftas kompānijām pasaulē. Arī šeit tika izmantota iepriekš aprakstītā shēma - pārdot pašiem sev lēti to, kas pieder citiem.
Tādā pašā veidā labākais “Jukos” uzņēmums “Juganskņeftjgaz” tika “par sviestmaizi” pārdots nepazīstamai biznesa grupai “Baikal Finance Group”, kas vēlāk izrādījās “Rosņeftj” uzņēmums. Bet “Rosņeftj” vadītājs ir Putina tuvākais draugs Igors Sečins. Naudu pirkumam “Baikal Finance Group” aizdeva dažādas finanšu grupas, kuru īpašnieks arī ir viens no Putina senākajiem un tuvākajiem draugiem Genādijs Timčenko. Tas pats, ar kuru Putins Pēterburgā 90.gadu sākumā kā pilsētas mēra Anatolija Sobčaka padotais “taisīja biznesu”, pārdodot naftu apmaiņā pret zālēm.
Putina sens draugs Igors Sečins (pa kreisi) ar cita sena drauga Genādija Timčenko (pa labi) naudas palīdzību “prihvatizēja” visus notiesātā Mihaila Hodorkovska uzņēmuma “Jukos” īpašumus.
Tolaik Putina un Timčenko dibinātais uzņēmums “Golden Gate” ieguva licenci 100 000 tonnu naftas produktu pārdošanai, lai par saņemto summu iegādātos Pēterburgas slimnīcām nepieciešamās zāles 70 miljonu dolāru vērtībā. Neticami, bet fakts - nafta tika pārdota, bet zāles netika nopirktas. Tika izveidota izmeklēšanas komisija, kas neko neatklāja un tika likvidēta bez komentāriem. Fakti pierāda, ka nauda tika ieskaitīta kādā ārzonas kontā un bija pamats, lai vēlāk iegādātos “Bank Rossija”.
Varētu vēl turpināt analizēt “Financial Times” publicētos faktus, kas pierāda, ka Vladimira Putina bizness saistīts pat ar kriminālajām aprindām (Iļja Trabers un citi). Varētu tupināt analizēt viņa pils celtniecību pie Melnās jūras un citas dīvainības. Tomēr galvenais ir fakts, ka šis cilvēks joprojām sēž Krievijas tronī un “Ezera grupējums” turpina izlaupīt Krieviju ar vēl bargāku tvērienu un lielāku atvēzienu.
“Ezera grupējuma” mafija atamana Volodjas Putina vadībā turpina izlaupīt Krieviju.
Tomēr pat visnekaunīgākajam laupītājam laiks liek atsisties ar galvu pret griestiem. Mīts par spēcīgo Putinu un viņa “stipro Krieviju” ir sācis ļodzīties. Tas, ka vara Krievijā atrodas “Ezera grupējuma” un korumpētu ierēdņu rokās, liecina, ka Krievija ir vāja valsts. Arī opozīcija Krievijā tomēr pastāv. Zviedru profesors, Krievijas eksperts Stefans Hedlunds saka: “Lai saprastu Putina bezizeju, iedomājieties Brežņeva laikus. Vai toreiz kāds būtu uzdrošinājies atklāti nosaukt komunistu partiju par “zagļu un izšķērdētāju partiju”, kā tagad krievi sauc “Vienoto Krieviju”? Tas nebūtu iespējams. Tagad tas notiek”.
Krievu cari vienmēr tiekušies pēc varenas valsts, kuras ietvaros valdnieks savas privātās intereses sinhronizē ar valsts interesēm. Savukārt Putina “grupējums” valsts intereses pakļauj savējām, šādi apzināti vājinot valsti. Nav iespējams šādā valstī izveidot investīciju oāzi un cerēt, ka tā funkcionēs ideāli, ja visapkārt ir dziļi korumpēta un normālam biznesam nelabvēlīga vide. Krieviem, šķiet,patiesā aina beidzot sāk noskaidroties un valsts glābēja vietā viņi aizvien skaidrāk saskata valsts izlaupītāju.
****
2015.gadā ekonomikas lejupslīdes, kā arī nodokļu un nabadzības pieauguma dēļ Krievijā sākās vēl nepieredzēti protesti. Lai arī neatkarīgas arodbiedrības Krievijā tikpat kā nepastāv, pēdējā laikā dažādos valsts reģionos ir notikušas maza mēroga demonstrācijas, kurās neapmierinātību pauduši skolotāji, apkalpojošā sfērā nodarbinātie, medicīnas darbinieki, autobusu vadītāji utt. Līdz šim skaļākie, plašākie un redzamākie ir bijuši kravas transportlīdzekļu vadītāju masu protesti, kas Krievijā norisinājās pagājušā gada novembrī un decembrī. Tie ne tikai guva plašu sabiedrības atbalstu (virs 70%), bet arī nesastapās ar ierasti aso Kremļa un varas iestāžu pretreakciju. Protestētāju sašutuma iemesls bija ceļa nodokļu paaugstināšana, no kuras tiešā veidā iegūtu vieni no valstī turīgākajiem un Putinam tuvākajiem oligarhiem - Rotenbergu ģimene.
Cīņa pret oligarhiem jau vairāk nekā desmit gadus ir bijis oficiāls Putina sauklis, taču gan Eiropā, gan pašā Krievijā ir skaidri zināms, ka viņa varas eliti veido oligarhu grupējumi, kuru savstarpējās attiecības regulē pats prezidents. Arvien lielāka sabiedrības nepatika pret oligarhu sistēmu un vēršanās pret Putinam pietuvinātiem oligarhiem rada prezidentam neērtu situāciju, jo viņam vismaz demonstratīvi nāksies izvēlēties starp oligarhu vai sabiedrības atbalstu. Tradicionālajā gada nogales runā Putins atzina, ka daļa kravas automašīnu vadītāju prasību bijušas pamatotas, tomēr vienlaikus atbalstīja Rotenbergu ģimeni saistībā ar jauno nodokļu politiku. Lai izprastu šo paradoksu un to, cik sarežģītā stāvoklī nonācis Putins, jāaplūko, kā darbojas Krievijas “kleptokrātija” jeb oligarhu sistēma.
Daļa no prezidenta Putina un viņa draugu oligarhu biznesa struktūras.
Pagājušā gadsimta 90.gados, kad Kremlī pie varas bija Boriss Jeļcins, Krievijas varas elite tika sadalīta divās grupās - silovikos un ģimenē. Pirmie pārstāvēja Valsts drošības komiteju (VDK) un tās pēcteci - Federālo drošības dienestu, kā arī kontrolēja Iekšlietu un Ārlietu ministrijas. Otru grupu veidoja Jeļcina ģimenes locekļi un viņam lojālās personas. Ģimene bija pārstāvēta valdībā un biznesa elitē un uzturēja Jeļcina varu. Lai nepieļautu, ka siloviki gūst reālu ietekmi un gāž viņa valdību, Jeļcins veica neskaitāmas drošības struktūru pārveides. Taču, kamēr siloviki un ģimene cīnījās par ietekmes zonām, Krievijā izveidojās oligarhu grupa, kas ieguva kontroli pār svarīgākajām Krievijas ekonomikas nozarēm un pārņēma savās rokās kā valsts, tā privāto uzņēmējdarbību.
90.gadu otrajā pusē ģimenē iefiltrējās tā sauktais Pēterburgas grupējums, kas sastāvēja no tehnokrātiem un jau labu laiku kontrolēja Finanšu un Ekonomikas ministrijas. Šajā grupā darbojās arī vairāki siloviki, kas panāca Putina, kurš tobrīd strādāja Pēterburgā, nokļūšanu premjera amatā. Tas faktiski sāka ģimenes norietu. Kad Putins 2000.gadā kļuva par Krievijas prezidentu, ģimene tika pārstrukturēta un tās uzticamākie locekļi ieguva Putinam pietuvinātus amatus. Līdz ar Putinu pie varas nonāca gan Pēterburgas grupējums, gan Putina bērnības un jaunības draugi un kolēģi (zināmākie ir Arkādijs un Boriss Rotenbergi, kā arī Genādijs Timčenko).
Pēterburgas grupējuma, tostarp “Ezera grupas” pazīstamākie dalībnieki.
2004.gadā, pēc atkārtotas ievēlēšanas amatā, Putins sāka publisku cīņu ar oligarhu eliti, kas bija izveidojusies 90.gados. Tiesa, cīņa bija ļoti selektīva un skāra tikai daļu oligarhu - tos, kam piederēja stratēģiski svarīgi uzņēmumi, kurus Kremlis vēlējās pārņemt savā varā. Šķiet, redzamākais tā laika incidents bija tiesas process pret Mihailu Hodorkovski, kurš bija atklāti paziņojis, ka nākotnē plāno stāties Putina vietā. Taču bija arī oligarhi, kas nolēma savas finanses pārcelt uz ārvalstīm un censties tās legalizēt tur (Romāns Abramovičs), oligarhi, kas “izvēlējās” doties trimdā (Boriss Berezovskis, Leonīds Ļebedevs), kā arī tādi, kas “labprātīgi” atdeva Kremlim daļu savas bagātības un atteicās no jebkādām politiskām ambīcijām (Igors Zjuzins, Oļegs Deripaska), lai varētu saglabāt vismaz kādu daļu savas impērijas. “Stingrā roka” oligarhijas apkarošanā ne tikai palīdzēja Putinam iemantot sabiedrības uzticību, bet arī nodrošināja brīvus līdzekļus, ar kuriem radīt jaunu oligarhu sistēmu.
Ir acīmredzams, ka Putins vēl aizvien ļoti lielā mērā regulē Krievijas biznesa eliti. Pēdējos gados lielākos valsts pasūtījumus, arī lauvas tiesu no olimpisko spēļu un infrastruktūras projektiem, ir saņēmuši Arkādija Rotenberga uzņēmumi. Mihaila Fridmana un Germana Hana banka “Alfa Bank” ir ieguvusi tiesības apkalpot visu Krievijas elektroenerģijas tirgu. Genādijs Timčenko, kurš, kā tiek uzskatīts, pārstāv paša Putina intereses, savā kontrolē pārņem arvien jaunus uzņēmumus.
Vladimirs Putins un viņa varas “astoņkājis”.
Taču, tiklīdz kāds no oligarhiem pārkāpj Putina novilktās robežas, viņam draud tiesu darbi un izrēķināšanās. Piemēram, 2014.gadā Vladimirs Jevtušenkovs trīs mēnešus atradās mājas arestā, līdz atteicās no savām interesēm naftas uzņēmumā “Bashņeftj”. Tas, ka Putinam tomēr ir svarīgs oligarhu atbalsts, ik gadu tiek apliecināts īpašā pieņemšanā, kurā viņš uzrunā aptuveni 40 Krievijas vadošos uzņēmējus. Ielūgums uz šo pasākumu vai tā nesaņemšana pauž Putina attieksmi pret konkrēto oligarhu. 2015.gada pasākumā aptuveni 70 % dalībnieku bija tie paši, kas iepriekšējā gadā. Neoficiāli avoti vēsta, ka klātesošo oligarhu loks Putina runas noslēgumā esot nosaukts par “gandrīz ģimeni”.
Tieša kontrole pār drošības struktūrām, piekļuve valsts resursiem un pasūtījumiem, resursu sadalījums starp oligarhiem un līdzsvara nodrošināšana starp konkurējošām grupām ir Putina lielākie trumpji, kurus viņš aktīvi izmanto. Tomēr, lai leģitimizētu Kremļa politiku, prezidentam nepieciešams sabiedrības atbalsts, bet viņa saistība ar oligarhiem to mazina. Kaut arī stipri apšaubāms, ka Putina varas pozīcijas varētu tikt apdraudētas, viņam nāksies reaģēt uz sabiedrības neapmierinātību ar ekonomisko situāciju valstī un vispārējo korupciju. Nevar izslēgt, ka tiks nolemts no elites izraidīt kādu augstākā līmeņa funkcionāru vai uzņēmēju, taču daudz iespējamāk ir tas, ka “korupcijas apkarošana” aprobežosies ar zemāka līmeņa ierēdņu paraugprāvām.
****
Kad Vladimirs Putins 2000.gadā kļuva par Krievijas prezidentu, jau pēc pāris gadiem viņš bija ieguvis zināmu savas valsts pilsoņu uzticības kredītu. Pielietojot drastiskas, reizēm pat nežēlīgas metodes, Putinam izdevās salauzt veco Jeļcina laika oligarhu pretestību. Liela daļa oligarhu īpašumu nonāca valsts kontrolē. Taču Krievijas pilsoņi nebija gaidījuši, ka tā vietā, lai šie miljardus vērtie īpašumi turpmāk kalpotu visas sabiedrības interesēm, Putins tos faktiski uzdāvinās saviem draugiem un domubiedriem. Šodien visu Krievijas ekonomiku pārvalda Putina draugi un tās sauktais Pēterburgas grupējums, kas nomainījuši veco oligarhu paaudzi un brutāli sagrābuši tās īpašumus. Krievijā nekas nav mainījies - saujiņa cilvēku Putina varas gados ir kļuvuši pasakaini bagāti, kamēr lielākā iedzīvotāju daļa knapi var savilkt kopā galus. Putina Krievija ir tipiska korumpēta “banānu republika” ar lielvalsts ambīcijām un kodolieroču arsenālu, kas šo valsti padara bīstamu apkārtējiem.
Tomēr Krievijas iedzīvotāju vairākumu runas par prezidenta korumpētību, milzu īpašumiem un izšķērdīgo dzīvesveidu, šķiet, neuztrauc. Daļa tam vienkārši netic, jo Kremļa propagandisti aizgūtnēm stāsta tautai, ka visa šāda veida informācija ir vien Rietumu inspirēta Krievijas prezidenta apmelošanas kampaņa. Taču ne jau tikai Rietumu mediji vien raksta par Putina bagātību - arī krievu interneta resursi ir pilni rakstiem, fotogrāfijām un videomateriāliem par šo tēmu. Tomēr, pat ja vidusmēra Krievijas pilsonis kaut ko zina par prezidenta pārmērībām, viņš ir gatavs piedot visus prezidenta “mazos” grēciņus apmaiņā pret “Krievijas piecelšanos no ceļiem”. Propagandas uzkurinātajā impēriskā šovinisma gaisotnē, kāds pašreiz valda Krievijā, cilvēki ir gatavi paciest daudz ko, ja vien “Krim naš” (Krima mūsu). Putins ir burtiski nohipnotizējis lielāko daļu Krievijas sabiedrības.
Krievija ir dabas resursiem bagātākā valsts pasaulē. Ja šie resursi tiktu sadalīti godīgi un izmantoti visas sabiedrības vajadzībām, cilvēku labklājības līmenis būtu viens no augstākajiem pasaulē. Taču neizmērojamās Krievijas bagātības ir sagrābusi šauru cilvēku grupa ar prezidentu priekšgalā. Tautai tiek atmestas vien nožēlojamas paliekas. Tomēr cilvēki turpina dievināt Putinu kā savu caru un vadoni. Gluži tāpat, kā Latvijā daļa vēlētāju atbalsta smagos noziegumos apsūdzēto Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Cilvēki saka: lai jau viņš zog, ja vien nozagtajā dalās ar sabiedrību! Ļaudis nesaprot, ka tā daļa, kas tiek atmesta sabiedrībai, ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, kas paliek pašiem “valsts nozadzējiem”. Turklāt oligarhi jau nedalās ar savu personīgo naudu, bet ar to, ko nozaguši sabiedrībai.
Vai Krievijai maz ir izeja no šīs situācijas? Putina kliķe sagrābusi gan politisko, gan ekonomisku varu Krievijā, un neizskatās, ka grasītos to labprātīgi atdot. Putins nevar aiziet no varas, ja grib saglabāt savu bagātību. Pat ja viņš aizietu, bet vietā nāktu kāds no viņa grupējuma, Krievijā nekas nemainītos. Demokrātiskajai opozīcijai pārņemt varu pagaidām ir maz izredžu, bet, ja tas notiktu, nav iedomājams, kā jaunā valdība spētu cīnīties ar miljonu ierēdņu armiju, kuras labklājība visu mūžu bijusi atkarīga no kukuļiem. Šie cilvēki tik vienkārši negribēs zaudēt savas labklājības pamatu. Tas draud ar plašiem nemieriem vai pat pilsoņu karu, kas nestabilajā, ar kodolieročiem bruņotajā Krievijā būtu katastrofa visiem. Par to vajadzētu padomāt tiem mūsu tautiešiem, kas gatavi lamāt Latvijas politisko eliti par korupciju un “valsts nozagšanu”, bet izeju no situācijas aicina meklēt ciešā sadarbībā ar nesalīdzināmi korumpētāko un beztiesiskāko Krieviju - šauras varas kliķes pārvaldītu oligarhu valsti.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
