Laikmeta zīmes

Lai kurā pasaules malā jūs nokļūtu, visur lielās un mazās pilsētās atradīsiet namus, pie kurām plīvo zilisarkans karogs ar dzeltenu zvaigzni vidū vai arī redzams sarkans vairodziņš ar uzrakstu “Salvation Army”. Tas ir kāds no “Pestīšanas Armijas” centriem. Cilvēkiem, kas nav saistīti ar kristietību, reizēm šķiet nesaprotami, kādēļ gan kristīga organizācija izmanto militāru atribūtiku un hierarhiju. Citiem dīvaina šķiet devīze, kas izlasāma “Pestīšanas armijas” emblēmā - “Asinis un Uguns”. Tas var izraisīt pārpratumus, jo šiem vārdiem ir dziļi garīga nozīme - tie simbolizē Kristus asinis un Svētā Gara uguni. “Pestīšanas Armijas” darbs nesaraujami saistīts ar tās dibinātāja Viljama Būta un viņa sievas Ketrīnas vārdu. Par viņiem mūsu stāsts.

Viljams Būts piedzima 1829.gada 10.aprīlī Sneintonā, Notingemā, Lielbritānijā, kā otrais dēls Semjuela Būta un Mērijas Mosas-Būtas piecu bērnu ģimenē. Pēc tā laika standartiem Būti bija diezgan pārtikuši ļaudis, taču jau Viljama bērnībā ģimeni piemeklēja nabadzības posts. 1842.gadā, kad Semjuels Būts vairs nespēja samaksāt par savu bērnu izglītību, trīspadsmit gadus vecais Viljams tika nodots amata mācībā pie kāda lombarda brokera. Pēc gada Semjuels Būts aizgāja Mūžībā.

Nams Notingemā, kur piedzima Viljams Būts. Tagad te iekārtots muzejs.

Mācekļa gados Viljams iepazinās ar metodistu Baznīcas mācību un pievienojās vietējai metodistu draudzei. Viņš daudz lasīja un vingrinājās gan rakstīšanā, gan runā, drīz vien kļūstot par sludinātāju. Kopā ar draugu Vilu Sansomu Viljams 1845.gadā sāka sludināt Evaņģēlija vēsti Notingemas nabadzīgajiem ļaudīm. Vairākus gadus viņi kalpoja ar Dieva Vārdu pilsētas visgrēcīgākajos un garīgi tumšākajos rajonos, līdz 1849.gadā Dievs aizsauca Sansomu Mūžībā.

Kad Viljama mācekļa laiks bija galā, viņš veselu gadu nesekmīgi centās atrast darbu. 1849.gadā Viljams atstāja ģimeni un devās uz Londonu, cerībā sameklēt darbu tur. Londonā viņš turpināja sludināt Evaņģēliju, taču nevēlējās runāt tikai uz dažiem desmitiem, bet pēc iespējas vairāk ļaužu. Viņš sāka uzrunāt cilvēkus Kenintgtonas parka oratoru sektorā, kur savulaik bija sludinājuši dižie metodistu sludinātāji Džordžs Vaitfīlds un Džons Veslijs, pulcējot pat 30 000 cilvēku lielu auditoriju.

Viljams Būts kalpošanas sākumā.

1851.gadā Būts pievienojās Reformētajai Metodistu Baznīcai. 1852.gada 10.aprīlī, savā 23 dzimšanas dienā viņš atstāja lombarda brokera amatu, lai kļūtu par pilna laika mācītāju Binfīldas kapelā Londonas Klephemas rajonā. Kā paraugu savai kalpošanai Viljams izvēlējās amerikāņu atmodas sludinātāju Džeimsu Kogiju, kurš bieži viesojās Anglijā un sludināja arī Notingemas Brodstrītas kapelā, kuras draudzes loceklis bija Viljams. 1852.gada 15.maijā, mēnesi pēc stāšanās draudzes gana amatā, Viljams saderinājās ar metodistu sludinātāja Džona Mumforda meitu Ketrīnu.

Tolaik Būts interesējās par kongregacionālistu mācību. Viņš satikās ar šīs konfesijas cilvēkiem Deividu Tomasu, Džonu Kempbelu un Džeimsu Viljamu Meisiju, kas viņam ieteica iestāties mācītāja Džona Frosta teoloģijas skolā. Tomēr Viljamam skola nepatika un viņš drīz vien to pameta. 1853.gada novembrī Būtu uzaicināja par mācītāju Spaldingas reformēto metodistu draudzē Linkolnšīrā. 1855.gada 16.jūnijā Viljams Būts un Ketrīna Mumforde tika salaulāti Stokvelas kongregacionālistu baznīcā Londonā. Dievs viņu ģimenei dāvāja astoņus bērnus - trīs dēlus un piecas meitas.

Būtu ģimene. Fotogrāfijā redzami pieci no astoņiem Būtu bērniem.

Ketrīna Mumforde dzimusi 1929.gada 17.janvārī Ašbornā, Derbišīrā. Viņas tēvs Džons bija preču pārvadātājs un Evaņģēlija sludinātājs. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Bostonu Linkolnšīrā, pēc tam uz Brikstonu Londonā. Jau kopš bērnības Ketrīna bija nopietna un garīgi jūtīga meitene. Līdz 12 gadu vecumam viņa jau astoņas reizes (!) bija pilnībā izlasījusi Bībeli.

Ketrīnu satrauca Lielbritānijā arvien pieaugošā jauniešu alkoholisma problēma. Kādu laiku viņa kalpoja kā sekretāre Jaunatnes Atturības biedrībā, vienlaikus rakstot rakstus atturībnieku žurnālam. Ketrīna bija arī kristīgās pretalkohola kustības “Band of Hope” vietējās nodaļas biedre, tāpat atbalstīja britu nacionālo Atturības biedrību un tās darbu.

Ketrīna Mumforde (Būta) jaunībā.

1850.gadā Ketrīna pieslējās Reformēto metodistu Baznīcai un sāka vadīt svētdienskolas klasi meitenēm Klephemā. Šeit 1851.gadā viņa iepazinās ar Viljamu Būtu. Abi sadraudzējās un drīz vien saderinājās. Trīs gadus Ketrīna rakstīja Viljamam uzmundrinošas vēstules, lai stiprinātu viņu grūtajā un nogurdinošajā sludinātāja kalpošanā. Viņu kāzas 1855.gadā bija vienkāršas, jo jaunā pāra kvēlākā vēlēšanās bija visus savus spēkus un finanses veltīt Evaņģēlija pasludināšanai.

Viljams un Ketrīna savā laulību dienā.

Lai gan Būts bija kļuvis plaši pazīstams kā evaņģēlists, gadskārtējā metodistu konference nozīmēja viņu par vietējās draudzes mācītāju Geitshedas pilsētā, kas viņam vairs neļāva atsaukties daudzajiem uzaicinājumiem sludināt evaņģelizācijas dievkalpojumos. Būts bija neapmierināts par šādu saistību tikai ar vienu draudzi, jo tas krietni sašaurināja viņa iespējas, tāpēc 1861.gada konferencē Liverpūlē lūdza sevi atbrīvot no mācītāja pienākumiem un ļaut kļūt par pilna laika evaņģēlistu. Lūgums tika noraidīts un Būtam neatlika nekas cits, kā atstāt kalpošanu metodistu Baznīcā.

Viņš kļuva par neatkarīgu evaņģēlistu, taču turpināja sludināt to pašu mācību, ko iepriekš - Būts mācīja, ka tos, kas netic Jēzus Kristus Evaņģēlijam, sagaida mūžīgs sods, sludināja nepieciešamību atgriezties no grēkiem un saņemt svēttapšanas apsolījumu. Viņš arī uzskatīja, ka cilvēka kristīgajai pārliecībai jāizpaužas ne vien vārdos, bet visā ikdienas dzīvē kā mīlestībai uz Dievu un līdzcilvēkiem.

Viljams Būts sludina lielā evaņģelizācijas dievkalpojumā.

1865.gadā Būts sāka sludināt ļaudīm Londonas Īstendas rajonā. Viņa sludināšanu laukumā pie krodziņa “Blind Beggar” dzirdēja daži misionāri, kurus tā uzrunāja tik ļoti, ka viņi lūdza Būtu vadīt dievkalpojumu sēriju lielā teltī, kas bija uzcelta vecas kvēkeru kapsētas vietā Īstendas Vaitčapelas rajonā. Pirmais dievkalpojums šeit notika 1865.gada 2.jūlijā. Tajā Viljams Būts sludināja Īstendas nabadzīgajiem iedzīvotājiem, ka Kristus mīl visus - arī tādus sabiedrības atstumtos kā viņi.

Īstendas nabadzīgajos kvartālos Viljams saprata, ka atradis savas dzīves īsto aicinājumu. Kopā ar Ketrīnu viņi nodibināja “Kristīgās atmodas biedrību”, kas noturēja dievkalpojumus katru darbdienas vakaru un svētdienu rītos, pasludinot Dieva vēsti visnabadzīgākajiem un trūcīgākajiem, tostarp alkoholiķiem, noziedzniekiem un prostitūtām, ka viņu vienīgais glābšanās ceļš ir atzīt Jēzu Kristu par savu personīgo Kungu un Glābēju. Vēlāk “Kristīgās atmodas biedrību” pārdēvēja par “Kristīgo Misiju”.

Viljams un Ketrīna sludina nabadzīgajiem Īstendas ļaudīm.

“Kristīgās Misijas” darbs noritēja ārkārtīgi smagos apstākļos. Ketrīna vēlāk rakstīja, ka viņas vīrs nereti mājās pārnācis novārdzis aiz noguruma, saplēstās drēbes, ar asiņainiem apsējiem ap galvu, kur bija trāpījis kāds nelabvēļa mests akmens. Misijas vakara dievkalpojumi notika vecā noliktavā, kur puišeļi no ielas meta logos akmeņus un petardes. Lai gan Būtiem izdevās šajā drūmajā Londonas rajonā izveidot kristīgās vēsts priekkšposteni un pat pievērst vairākus cilvēkus Kristum, tomēr kopumā rezultāti nebija iepriecinoši. “Kristīgā Misija” tolaik bija tikai viena no apmēram 500 labdarības un reliģiskām organizācijām, kas centās palīdzēt trūcīgajiem Īstendas iedzīvotājiem.

Viljams Būts - ielu sludinātājs Īstendā.

Viljams Būts saprata, ka Baznīcas līdzšinējās sludināšanas formas ir nepietiekamas, lai uzrunātu šos no kristīgās ticības atsvešinātos ļaudis. Viņš nonāca pie atziņas, ka nepietiek cilvēkus tikai pievest Kristum, bet tiem jārada arī labāki sociālie un sadzīves apstākļi. Viens no “Kristīgās Misijas” projektiem bija zupas virtuvju tīkla atvēršana. Būts zināja skaidri, ka evaņģelizācijas darbs jāsāk ar zupu un ziepēm - tikai tad šiem cilvēkiem varēs pasludināt Evaņģēliju. Par “Kristīgās Misijas” kredo kļuva trīs “S” - “soup, soap, salvation” (zupa, ziepes, pestīšana).

Kristīgās Misijas zupas virtuvju “Food for the Million” darbs pilsētu nabadzīgajos rajonos.

Misijas darba nepieciešamība lielpilsētas nabadzīgajos kvartālos un uzdevums Kristum pievērstos ļaudis saturēt kopā, lika “Kristīgajai Misijai” attīstīt stingras militāras organizācijas formas. 1878.gada maijā “Kristīgā Misija” tika pārdēvēta par “Pestīšanas Armiju”. Nosaukums radās, kad Viljams Būts diktēja kādu vēstuli savam sekretāram Džordžam Skotam Railtonam, kurā bija vārdi: “Mēs esam brīvprātīgo armija”. Tobrīd Būta dēls Bramvels pārtrauca savu tēvu sacīdams: “Es neesmu nekāds brīvprātīgais, es esmu regulārā dienesta kareivis!”

Divas gandrīz identiskas Būta izdotas reklāmas lapiņas. Lapiņā kreisajā pusē “Kristīgā Misija”
apzīmēta kā ‘brīvprātīgo armija’, bet labajā pusē - jau kā “Pestīšanas Armija”.

“Pestīšanas Armija” (PA) tika veidota pēc militārā parauga - ar savām krāsām, regālijām un karogu. PA bija savi orķestri, kuri spēlēja mūziku marša ritmā, kas bieži bija aizgūta no populārām krogus vai tautas dziesmu melodijām, pievienojot tām kristīgu tekstu. Būts un citi “Dieva armijas” karavīri valkāja militāra parauga uniformas. PA bija savas dienesta pakāpes - pats Būts kļuva par ģenerāli, bet citi garīdznieki un kalpotāji par dažādu pakāpju virsniekiem. Savukārt PA ierindas biedri, kas bija parakstījuši solījumu jeb tā sauktos “kara noteikumus”, saņēma kareivja pakāpi. Pārējie bija “reģistrētie draugi” - cilvēki, kas PA uzskatīja par savu Baznīcu.

“Pestīšanas Armijas” karogs un logotips. Uz abiem izlasāms lozungs “Asinis un Uguns”.

Lai gan “Pestīšanas Armijas” darbs ar katru gadu pieņēmās spēkā, pirmajos darba gados bija milzum daudz grūtību un jautājumu, kaut vai par to, kur ņemt naudu, lai palīdzētu trūcīgajiem. Tomēr Būts un viņa domubiedri nepadevās. 1880.gadu sākumā PA darbs tika sākts ASV, Francijā, Šveicē, Zviedrijā un citās valstīs un teritorijās, tostarp Britu impērijas kolonijās - Austrālijā, Kanādā, Indijā, Kapzemē Dienvidāfrikā, Jaunzēlandē, Jamaikā un citur. Nereti PA kalpošana citās zemēs sākās caur kādu no tās kareivjiem, kas bija emigrējis uz šo valsti. Kad kalpošanas pamati kādā zemē bija ielikti, kareivji sazinājās ar Londonu un lūdza sūtīt virsniekus, kas varētu uzņemties jaunās PA nodaļu vadību.

“Pestīšanas Armijas” uniformas darba sākuma gados ASV.

Citos gadījumos, piemēram, Argentīnā, kāds ar PA nesaistīts cilvēks pastāstīja Būtam, ka šajā zemē dzīvo tūkstošiem Lielbritānijas pilsoņu, kam vajadzīga pestīšana. 1890.gadā uz Argentīnu tika nosūtīti četri PA virsnieki, lai kalpotu britiem, kas bija izkaisīti pa visu valsti. Taču šie misionāri izveidoja kalpošanu arī spāņu valodā, kas ļāva PA darbam izplatīties visā Argentīnā, izmantojot šim nolūkam strauji augošo autoceļu un dzelzceļa tīklu. Kopumā savas dzīves laikā Viljams Būts sāka “Pestīšanas Armijas” darbu 58 valstīs un kolonijās, intensīvi ceļojot un rīkojot “pestīšanas sapulces”.

Kāds no daudzajiem “Pestīšanas Armijas” orķestriem.

Viena no pazīmēm, kas PA padarīja atšķirīgu no citām tā laika Baznīcām, bija sievietes nozīmīgā loma kalpošanā. Šī darba ierosinātāja bija Ketrīna Būta, kas ar Viljama atbalstu vēl 1859.gadā izdeva brošūru “Sievietes kalpošana: sievietes tiesības sludināt Evaņģēliju”. Šajā darbā viņa aizstāvēja amerikāņu evaņģēlistes Fēbas Palmeres kalpošanu, kas bija izraisījusi lielu ažiotāžu Lielbritānijā. Tajā laikā sievietēm publiski sludināt bija kaut kas gluži neiedomājams. 1860.gada janvārī dievkalpojuma laikā Geitshedas draudzē Ketrīna pēkšņi piecēlās un “lūdza vārdu”. Tas bija sākums lielai kalpošanai, jo Ketrīnai sludinot cilvēki tika Dieva Gara aizskarti un uzrunāti.

Sākumā Ketrīna kalpoja kopā ar savu vīru, taču drīz vien pati kļuva par pieprasītu sludinātāju visā valstī. Sieviete sludinātāja bija reta parādība sabiedrībā, kur sievietēm tika atļautas vien dažas pilsoniskās brīvības un profesijas, tomēr Ketrīna Būta prata apvienot gan sievietes un mātes misiju, gan sludinātājas kalpošanu. Viņa sarunājās ar cilvēkiem, īpaši ar alkohola atkarīgajiem, viņu mājās, palīdzēdama daudziem sākt jaunu dzīvi Kristū. Ketrīna rīkoja arī mājas evaņģelizācijas sapulces. Viņa bija daiļrunīga, pārliecinoša un loģiska oratore. Daudzi Baznīcas vēsturnieki ir vienisprātis, ka popularitātes un garīgā darba rezultātu ziņā Ketrīna Būta pārspēja visus tā laika sludinātājus vīriešus savā reģionā, ieskaitot pašas vīru Viljamu Būtu. Cilvēki viņu sauca par “”Pestīšanas Armijas” māti”.

Ketrīna Būta sarakstījusi septiņas grāmatas. Arī viņas vīrs Viljams Būts ir vairāku grāmatu autors, kas regulāri rakstīja arī dažādām avīzēm un žurnāliem. Viņa 1890.gadā iznākusī grāmata “Tumšajā Anglijā un ceļš ārā no tumsas” kļuva par bestselleru. Grāmatā Būts salīdzina “civilizēto” Angliju ar “tumšo Āfriku” - zemi, ko uzskata par nabadzīgu un atpalikušu. Būts pierāda, ka lielai daļai Londonas un pārējās Anglijas iedzīvotāju pat pēc industriālās revolūcijas neklājās daudz labāk kā cilvēkiem mazāk attīstītos pasaules reģionos. Graujoša sociālā nevienlīdzība simtiem tūkstošu 19.gadsimta varenākās impērijas trūcīgo iedzīvotāju nolēmusi nožēlojamai un bezcerīgai eksistencei, kurā nabadzību, pārapdzīvotību, beztiesīgumu un izglītības trūkumu papildina alkoholisms, prostitūcija un izvirtība.

Viljams Būts rakstīja “kara ziņojumus” dažādiem “Pestīšanas Armijas” preses izdevumiem.

Savā grāmatā Būts apraksta stratēģiju, kā, apvienojot Kristus Evaņģēliju un darba ētiku, palīdzēt dzīves pabērniem. Viņš stāsta, kā izskaust netikumus un nabadzību, izveidojot patversmes bezpajumtniekiem, paklīdušām sievietēm un bijušajiem cietumniekiem, kā radīt lauksaimniecības kopienas, kur pilsētu nabadzīgākie iedzīvotāji varētu apgūt lauku darbus, kā dibināt mācību centrus imigrantiem. Būtam arī rūpēja, lai nabadzīgiem cilvēkiem tiktu nodrošināti advokāta, banku, slimnīcu, arodskolu un pat kūrortu pakalpojumi. Viņš uzskatīja - ja valsts neizpilda savas sociālās saistības, tad tas jāuzņemas kristiešiem. Tomēr Būts neaicināja radīt sociālistisku vai komunistisku sabiedrību - viņa galvenais mērķis bija panākt, ka cilvēki tiktu glābti Jēzū Kristū.

Viljama Būta grāmata “Tumšajā Anglijā un ceļš ārā no tumsas” un tās reklāmas plakāts.

Pirmajos darba gados savu tam laikam neierasto un radikālo darbības metožu dēļ “Pestīšanas Armija” saskārās ar lielu pretestību gan Baznīcā, gan sabiedrībā. Īpaši tas sakāms par alkohola ražotājiem un tirgotājiem, kas uzskatīja, ka Būta pretalkahola kampaņas ir nopietns drauds viņu biznesam. Viena no aktīvākajām pret PA darbu vērstajām grupām bija tā sauktā “Skeletu armija” (”Skeleton Army”), kas regulāri mēģināja izjaukt PA rīkotos pasākumus un ielu gājienus. Sadursmes starp abām “armijām” nereti beidzās ar vardarbību, kuras dēļ vairāki PA dalībnieki tika nogalināti un daudzi ievainoti. Tikai 1882.gadā vien vardarbīgos uzbrukumos cieta 662 PA karavīri, no kuriem 251 bija sieviete, bet 23 - par piecpadsmit gadiem jaunāki pusaudži.

“Skeletu armijas” huligāni uzbrūk “Pestīšanas Armijas” gājieniem.

Būts tika daudz kritizēts par to, ka atbildīgos PA amatos iecēla savus bērnus, lai arī nereti bija par viņiem labāki kandidāti. Piemēram, Būta meita Emma tika iecelta par PA virsnieku sieviešu apmācības skolas direktori, kaut viņai bija tikai 19 gadu. Šāds protekcionisms deva iemeslu nelabvēļiem PA nodēvēt par “Būtu ģimenes biznesu”. Daži uzskatīja, ka Būts veido dinastiju, jo pat saviem znotiem viņš līdzās viņu īstajiem uzvārdiem lika pievienot vēl vienu - Būts. Arī par savu pēcteci un nākamo PA ģenerāli Viljams jau pirms nāves nozīmēja dēlu Bramvelu Būtu. Tomēr Būts ne reizi vien saviem bērniem teica: “”Pestīšanas Armija” nepieder jums vai man, tā pieder visai pasaulei!”

Daži no Viljama un Ketrīnas Būtu bērniem, kam bijusi svarīga loma “Pestīšanas Armijas” kalpošanā. No kreisās - Bramvels Būts, PA ģenerālis no 1912-1929.g.; Emma Būta-Takere, PA virsniece-konsuls; Evandželīna Būta, PA ģenerāle no 1934-1939.g.

Klaji naidīgi pret Būtu un “Pestīšanas Armiju” izturējās tā laika sekulārā prese, ačgārni interpretējot viņu darba metodes. Arī PA moto “Asinis un Uguns” tika izskaidrots ačgārni - kā “grēcinieku asinis un elles ugunis”. Apšaubīti tika PA kalpošanas motīvi, bet pats Būts preses karikatūrās attēlots kā šarlatāns, kura vienīgais mērķis ir raust naudu. Arī anglikāņu Baznīca nebija labvēlīga Būtam. Anglikāņu filantrops, politiķis un evaņģēlists Lords Šaftberijs pat atļāvās nosaukt ģenerāli par Antikristu. Viena no galvenajām anglikāņu apsūdzībām pret Būtu bija tā, ka PA kalpošanā sievietes tika nostādītas līdzvērtīgās pozīcijās ar vīriešiem. Konservatīvajai kristietībai tas nebija pieņemams.

Karikatūras par ģenerāli Būtu laicīgajā presē.

Pagāja visai ilgs laiks, kamēr PA darbs sociālā posta pārņemtajos apgabalos, problemātiskās jaunatnes, dzērāju, bezpajumtnieku, noziedznieku, bezdarbnieku, bezvalstnieku un citu sociāli nelabvēlīgu grupu vidū tika vispārēji atzīts. Dzīves pēdējos gados Būtu audiencē pieņēma gan karaļi un imperatori, gan valstu prezidenti un premjerministri. Arī prese Būta PA dienesta pakāpi “ģenerālis” vairs nerakstīja ar izsmieklu, bet izrādot cieņpilnu godbijības attieksmi.

“Pestīšanas Armijas” sociālās kampaņas.

1899.gadā Būts uz brīdi zaudēja redzi abās acīs, taču pēc nelielas atpūtas redze atjaunojās. 1902.gadā viņš piedalījās karaļa Edvarda VII kronēšanas ceremonijā, bet 1904.gadā devās savā pirmajā evaņģelizācijas autopārbraucienā, apbraukājot Lielbritāniju un no sava kabrioleta sludinot ļaudīm Dieva vēsti daudzās pilsētās un ciemos. 1906.gadā Būts tika iecelts par Londonas pilsētas goda pilsoni, kā arī saņēma Oksfordas Universitātes goda balvu.

Viljams Būts sludina no sava automobiļa Anglijas iedzīvotājiem.

1907.gadā Viljams Būts pēdējo reizi apmeklēja ASV, bet 1909.gadā sāka savu kārtējo sešu mēnešu autoturneju pa Lielbritāniju. Šī ceļojuma laikā viņš atkal kļuva akls ar labo aci, kamēr kreiso aizmigloja katarakta. Turneju nācās pārtraukt un doties uz slimnīcu, kur Būtam tika izoperēta labā acs. Neskatoties uz to, ģenerālis 1910.gadā atkal devās evaņģelizācijas braucienā, šoreiz uz kontinentālo Eiropu, ceļojuma laikā apmeklējot Nīderlandi, Dāniju, Vāciju, Šveici un Itāliju. Pēc atgriešanās Britu salās viņš devās septītajā un savā pēdējā autoturnejā pa valsti.

Dievs aizsauca Viljamu Būtu Mūžībā 1912.gada 20.augustā, 83 gadu vecumā. Viņš nomira savās mājās Hedlijvudā, Londonā. Pēc trim dienām Kleptonas Kongresu hallē notika atvadīšanās no ģenerāļa, kuru apmeklēja 150 000 cilvēku. Bet 1912.gada 27.augustā Londonas izstāžu centrā “Olimpija” notika Būta piemiņas dievkalpojums, kurā piedalījās 40 000 cilvēki, ieskaitot karalieni Mēriju. Nākamajā dienā bēru procesija no PA biroja devās uz Abnija parka kapsētu Stoukņūingtonā, Londonā. Būta šķirstu pavadīja 10 000 uniformās tērptu PA karavīru, bet 40 orķestri spēlēja Hendeļa “Nāves maršu” no oratorijas “Sauls”. Viljams Būts tika apbedīts līdzās savai 1890.gadā mirušajai dzīvesbiedrei Ketrīnai un citiem 19.gadsimta nonkonformistu garīdzniekiem.

Viljama un Ketrīnas Būtu kapavieta Abnija parka kapsētā Londonā.

Viljama un Ketrīnas Būtu piemiņa tikusi iemūžināta dažādos veidos. Pēc Viljama nāves Večels Lindejs uzrakstīja poēmu “Ģenerāļa Viljama Būta ievešana Debesīs”, ko mūzikā ietērpa Čārlzs Aivs. Būta vārdā nosaukta PA virsnieku apmācību koledža Denmārkhilā, Londonā, un pamatskola viņa dzimtajā pilsētā Notinghemā, kā arī iela un bezpajumtnieku aprūpes centrs Birmingemā. Savukārt Ketrīnas Būtas vārdu nes PA slimnīca un medmāsu skola Nagerkoilas pilsētā, Tamilnadu štatā Indijā, PA vardarbībā cietušo sieviešu un bērnu patversme Sietlā, ASV, kā arī Bērnu attīstības centrs Sinsinati, ASV.

“Pestīšanas Armijas” Viljama Būta apmācību koledža Čempionu parkā, Denmārkhilā, Londonā.

1990.gadā viena no Lielbritānijas dzelzceļa dīzeļlokomatīvēm tika nosaukta Viljama Būta vārdā, bet Kanādas valdības Lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas departaments Būta piemiņai selekcionējis rožu šķirni. Savukārt 2015.gadā, kad “Pestīšanas Armija” atzīmēja 150.gadu jubileju, Apvienotās Karalistes banka izlaida piecu mārciņu piemiņas monētu, uz kuras redzama PA simbolika. Viljama un Ketrīnas Būtu skulptūras kopš 1929.gada apskatāmas pie “Champion Hill” stadiona un PA mācību koledžas Londonā. To autors ir Džordžs Edvards Veids. Šo skulptūru kopijas novietotas arī Mailendroudā Londonā, netālu no vietas, kur notika pirmais “Pestīšanas Armijas” dievkalpojums. Viljams skulptūra šeit stāv kopš 1979.gada, bet Ketrīnas - kopš 2015.gada.

Džordža Edvarda Veida veidotās Ketrīnas un Viljama Būtu skulptūras.

Šodien grūti iedomāties pasaules lielpilsētu, kurā nebūtu PA evaņģēliskās sludināšanas un sociālās aprūpes. Trešās pasaules valstīs PA sociālais darbs tiek īpaši novērtēts un daudzos gadījumos valsts atbalstīts. “Pestīšanas armija” kalpo 127 pasaules valstīs, nodrošinot trūcīgos ar medicīnu, finansēm, sociālo un cita veida palīdzību, kā arī nesot Dieva vēsti cilvēkiem, kas zaudējuši cerību. Tikpat svētīgu darbu veic Būtu dēla Belingtona 1896.gadā dibinātā PA līdzīgā organizācija “Volunteers of America” (”Amerikas brīvprātīgie”), kas ieguvusi labu slavu, pateicoties kalpošanai ieslodzīto vidū.

“Pestīšanas Armijas” sociālais darbs lielpilsētu ielās.

Latvijā PA darbojas kopš 1923.gada. Pirmās brīvvalsts laikā PA bija 17 korpusi (draudzes), Rīgā darbojās patversme 160 bezpajumtniekiem. Visos PA centros bija zupas virtuves, tika sniegta sociālā palīdzība. 1990.gadā PA darbs Latvijā atjaunojās, organizācija atguva īpašumu Rīgā, Bruņinieku ielā 10a. Šodien mūsu zemē darbojas 9 PA korpusi (draudzes), vairāki ārposteņi (sludināšanas un sociālā darba vietas), mācību centrs, vairāki sociālās aprūpes centri un atpūtas vieta Bernātos.

Neilgi pirms aiziešanas Mūžībā Viljams Būts saviem virsniekiem rakstīja vēstules, kas ar katru reizi kļuva īsākas. Pēdējā bija tikai viens vārds - “citi”. Līdz pēdējam elpas vilcienam šis dižais Dieva vīrs domāja par cilvēkiem, kam vajadzīga glābšana. Šī pašaizliedzība un tuvākmīlestība nevarēja neiespaidot Būta darbabiedrus. To apliecina kāds notikums. Divus gadus pēc Būta nāves, kuģis “Empress of Ireland” devās ceļā no Kanādas uz Londonu. Uz kuģa bija arī 130 jaunieši no “Pestīšanas armijas”. Jūrā kuģis sadūrās ar citu kuģi un 14 minūšu laikā nogrima. Tā kā glābšanas vestes visiem nepietika, PA jaunieši atdeva savas vestes citiem. Viņi zināja - ja noslīks tie, kuri vēl nav glābti, viņi aizies uz elli, bet, ja noslīks viņi paši, tad nonāks Debesīs, jo pazīst Dievu. Šie jaunieši deva cerību citiem, paši aizejot drošā nāvē. Tas ir patiess kristīgās mīlestības paraugs, kurā sava loma neapšaubāmi bija arī “Pestīšanas Armijas” vadītāju Viljama un Ketrīnas Būtu dzīves piemēram.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts