Laikmeta zīmes

20.gadsimta 60.-70.gadu mijā pasaules arhitektūrā sākās modernisma krīze, kas ievadīja jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumu periodu. Postmodernisma arhitektūras teorētiķis Čārlzs Dženkss uzskata, ka modernisms arhitektūrā beidzās brīdī, kad Sentluisā, ASV, 1972.gada jūlijā uzspridzināja virkni 50.gados celtu dzīvojamo māju. Arī PSRS vadība aicināja arhitektus meklēt jaunus izteiksmes veidus. Valdības vēlmi vismaz formāli risināt padomju arhitektūras pelēcības un unifikācijas problēmu pierādīja PSKP CK 1969.gada lēmums “Par pasākumiem, kas veicami, lai uzlabotu dzīvokļu un civilo ēku celtniecību”, kurā tika runāts arī par jaunceļamo ēku māksliniecisko veidolu. Tomēr ne jau arhitektu nespēja padomju valstī radīja tik daudz estētiski neglītu būvju, bet gan tipveida projektu un nekvalitatīvu būvmateriālu izmantošana.

20.gadsimta 70.gadi Latvijā ir dzīvojamo ēku, sadzīves un kultūras iestāžu masveida celtniecības periods, kad arhitekti praksē pārbaudīja iepriekšējos gados radītos tipveida projektus un plānojuma principus. Visspilgtāk šā perioda arhitektūras sasniegumus var ieraudzīt dažādas nozīmes sabiedriskajās ēkās. Ap 1970.gadu atsevišķu ēku fasādes sāka rotāt ar apdares plāksnēm, kas šīs ēkas padarīja nedaudz interesantākas. Šie no cementa, alumīnija vai citiem materiāliem darinātie apdares elementi bija kompromiss laikā, kad materiāla dabisko faktūru būvmateriālu zemās kvalitātes dēļ nevarēja eksponēt ēkas ārējā veidolā tā, kā tas bija iespējams Rietumos. 70.gadu otrajā pusē aktuāla kļuva Rīgas šokbetona tehnoloģija, kas arī atdzīvināja ēku fasādes - šajā tehnoloģijā tika veidoti lodžiju ekrāni, logu ierāmējuma paneļi, saules aizēnojuma režģi un citi elementi. Tādejādi 70.gadi uzskatāmi par vienu no ražīgākajiem latviešu padomju arhitektūras attīstības posmiem.

Līdz 70.gadu vidum Latvijas arhitektūrā turpinājās intensīva starptautiskā modernisma principu un izteiksmes paņēmienu apgūšana, interpretējot tos atbilstoši padomju celtnieku tehniskajai varēšanai. Tā radās unikālais padomju modernisma arhitektūras stils. Savukārt 70.gadu otrajā pusē un 80.gadu sākumā modernismu pamazām sāka aizstāt reģionālās savdabības meklējumi, kas liecina par postmodernisma arhitektūras ienākšanu Latvijā. Bet tas jau ir cits stāsts.

****

J.Raiņa Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais Dailes teātris (tagad Dailes teātris), 1966.-1976.gads, arhitekti - Marta Staņa, Imants Jākobsons, Lidija Ose, Harolds Kanders, Alberts Vecsīlis,
Vera Savisko, Ināra Akolova, Indra Grietēna, Ināra Maurāne, akustiķis Rūsiņš Riņķis,
konstruktors Arnolds Briedis, mākslinieki Ojārs Feldbergs, Andris Ramats.

Augšējā attēlā - teātra 1.stāva foajē; attēlā apakšā - teātra Lielā zāle.
Dailes teātris ir pirmā un pagaidām vienīgā padomju modernisma ēka,
kas pilnībā restaurēta 2006.gadā, gatavojoties NATO samitam Rīgā.

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēka (tagad Pasaules tirdzniecības centrs “Rīga”), 1974.gads, arhitekti - Jānis Vilciņš, Alfons Ūdris, Gunārs Asaris, A.Staņislavskis.

Rīgas pilsētas Ļeņigradas rajona Tautas deputātu padomes Izpildkomitejas un rajona LKP ēka
(vālāk Zemgales priekšpilsētas direkcija, tagad Rīgas Pārdaugavas izpilddirekcija),
1975.gads, arhitekti - Modris Ģelzis, Jānis Kārkliņš, Viktors Valgums.

“Intūrista” viesnīca “Latvija” (vālāk “Reval Hotel Latvija”, tagad “Radisson Blu Hotel Latvija”), 1976.gads, arhitekti - Arturs Reinfelds, Aija Grīna, Valters Maike, Ilmārs Paegle,
konstruktors Henrijs Lācis, inženieris Edmunds Valeinis.
Labajā pusē - mākslinieka Artūra Riņķa veidotais kinētiskais objekts “Sakta”.

Kreisajā pusē - viesnīcas “Latvija” sākotnējais projekts 1962.gadā, arhitekts - Ivars Strautmanis;
labajā pusē - viesnīca celtniecības laikā 70.gadu sākumā. Rekonstrukcijas gaitā
no 2000. - 2006.gadam viesnīcas ārējais un iekšējais veidols tika pilnībā izmainīts,
piebūves nojauktas un aizstātas ar jaunu apjomu. Šobrīd tā jau ir pilnīgi cita ēka.

Sadzīves pakalpojumu nams “Rīgas Modes” (tagad biroju ēka Rīgas Domes un privātstruktūrām), 1968.-1972.gads, arhitekts - Viktors Rimša. Rekonstrukcijas gaitā izmainīts augstceltnes ārējais izskats, piebūvēts ārējais lifts. Ēkas arhitektoniskajam veidolam tas par labu nav nācis.

Biroju ēka Ļeņina (tagad Brīvības) ielā 48/50, 1976.-1979.gads, arhitekts - Juris Enriko Soroko.

Rīgas pilsētas 7.klīniskā slimnīca “Gaiļezers” (tagad Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārs “Gaiļezers”), 1979.gads, arhitekti - Andris Purviņš, Valērijs Kadirkovs.

Rīgas pilsētas 1.dzemdību nams (Rīgas dzemdību nams), 1973.gads, arhitekts - Aleksandrs Siņicins.
Šobrīd nama ķiegeļu sienas pārklātas ar pelēcīgu siltumizolācijas apmetumu,
tā ēku padarot par neizteiksmīgu ierindas būvi.

Vissavienības kosmosa izpētes industrijas darbinieku sanatorija Vaivaros, Jūrmalā,
(tagad Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”), 20.gs. 70.gadi, arhitekti nav zināmi.

Rekonstruējot ēkas izskats ir izmainīts, sarkanās ķieģeļu sienas apmetot
ar pelēkas krāsas apmetumu. Ēku padarīta stipri neizteiksmīgāka, būtībā sabojāta.

Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas un E.Dārziņa mūzikas vidusskolas ēku komplekss,
1973.gads, arhitekti - Oļegs Zakamennijs, Brigita Kampuse.

Labajā pusē augšā - Dārziņskolas ieeja un korpuss; apakšā - Horeogrāfijas skolas ieeja un korpuss.

Dzīvojamās mājas Ļeņina (tagad Brīvības) ielā 104, 1978.gads, arhitekts - Edgars Šēnbergs.
Pēdējās divas ēkas uzceltas 1987.gadā, praktiski pēc tā paša projekta kā pirmās divas.

Lidosta “Rīga” (Skulte), 1965.-1974.gads, arhitekts - Leonīds Ivanovs,
interjera dizains - Aleksandrs Stankevičs, Armīns Punka.

Lidostas “Rīga” ēku komplekss un iekštelpu dizains padomju gados.

Dubultu stacija Jūrmalā, 1977.gads, arhitekts - Igors Javeins.

Dubultu stacija no dzelzceļa sliežu un peronu puses.

“Latglavenergo” (tagad “Latvenergo”) galvenā biroja ēka Rīgā, 1971.gads, arhitekte - Lia Asta-Knāķe.

“Latglavenergo” ēkas projekta skice. Rekonstruējot ēku 2002.-2005.gadā bija paredzēts to pārbūvēt, taču arhitekte panāca, ka nama fasāde vizuāli paliek neizmainīta, pārbūvējot vien iekštelpas.

Ražošanas apvienības “Radiotehnika” galvenā biroju ēka Imantā, Rīgā, 70.gadi, arhitekti nav zināmi. Vairāki ārzemju eksperti šo ēku novērtējuši kā izcilu padomju modernisma būvi. Diemžēl iepriekšējo īpašnieku nolaidības dēļ ēka pārvērsta graustā un vairākkārt degusi. Šobrīd šī unikālā celtne ir nojaukta, lai šajā vietā uzceltu kārtējo bezpersonisko lielveikalu.

Piena restorāns, vēlāk kafejnīca “Ainava” Kronvalda parkā Rīgā, 1971.gads, arhitekts - Josifs Goldenbergs. 2000.gadā pilnībā pārbūvēta Rīgas brīvostas pārvaldes administrācijas vajadzībām.

Līdzīgie raksti:

• Padomju arhitektūras mantojums Latvijā. Padomju modernisms, 1980 – 1990
• Padomju arhitektūras mantojums Latvijā. Padomju modernisms, 1960 – 1970
• Aizgājušo gadu šarms. Padomju modernisma interjeri