Laikmeta zīmes

Aleksandrs Ņevzorovs - savulaik ļoti populārs krievu žurnālists un publicists, kura zvaigzne uzlēca Gorbačova “perestroikas” (pārbūve, pārkārtošanās) un “glasnostj” (atklātība) gaisotnē. Baznīcas kora dziedātājs, bez kaklasaites, ādas jakā, ar dīvainu mirdzumu acīs - viņš katru vakaru Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) televīzijā atklāja patiesību par padomjzemes skarbo īstenību. Viņa raidījums “600 sekundes” bija megapopulārs. Ņevzorovs paspēja būt klāt gandrīz visos PSRS karstajos punktos. Ložmetēja kārtai līdzīgais runas temps un ātrums, ar kādu ekrānā mainījās kadri, šodien vairs nav nekas sevišķs, bet tolaik uz padomju TV diktoru labi nostādīto balsu un samēģināto raidījumu fona šie sižeti šķita gluži kas neticams.

Tomēr Baltijas valstu iedzīvotājiem Ņevzorovs atmiņā palicis kā ļoti negatīvs personāžs. Viņš bija nelabvēlīgi noskaņots pret Latvijas, Igaunijas un Lietuvas neatkarību un nacionālo atmodu Baltijā sauca par “nacionālistu dumpi”, ko bargi jāapspiež, bet bēdīgi slaveno omoniešu zvērības - par varoņdarbiem. Vēlāk Ņevzorovs uzņēma reportāžu sēriju un filmu “Naši” (”Mūsējie”), kurās kā varoņi parādīti Rīgas un Viļņas omonieši. Daudzi cilvēki Krievijā šīs reportāžas uztvēra kā patiesību, kaut Krievijas demokrātiskā sabiedrība, kas uz Baltijas valstīm raudzījās ar neslēptām simpātijām, novērsās no Ņevzorova. Taču šie propagandas sižeti parādīja arī to, ka brūkošo impēriju iespējams glābt tikai izlejot asiņu jūru. Tas nobiedēja daudzus pat vispārliecinātākos impērijas aizstāvjus.

Aleksandrs Ņevzorovs - Ļeņingradas TV raidījuma “600 sekundes” žurnālists, 80.gadu nogale.

Kad Krievijā atkal modē nāca impēriskā ideoloģija, Ņevzorovs uzņēma divas filmas par Čečenijas karu - “Ad” (”Elle”) 1995.gadā un “Čistiļišče” (”Šķīstītava”) 1997.gadā. Pirmā filma bija klaji impēriska, otra - inscenējums, tomēr cilvēki novērtēja tajās pausto patiesību par varas nevērību pret krievu karavīriem, kas vāji sagatavoti tika nosūtīti uz asinspirti Čečenijā. No 1993. - 2007.gadam Ņevzorovs bija Valsts Domes deputāts, kādu laiku arī oligarha Borisa Berezovska konsultants, bet 2012.gadā prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas laikā tika iekļauts Vladimira Putina uzticības personu sarakstā.

Tomēr pēdējos gados Ņevzorova uzskati par Krieviju un tās ārpolitiku ir krasi mainījušies un tagad viņš asi kritizē gan Krievijas agresiju Ukrainā, gan Krimas aneksiju un Krievijas sabiedrības neslēpto agresivitāti. Viņam ir arī savs uzskats par “slaveno” Krievijas vēsturi. Kas īsti ir mainījies Ņevzorova pasaules redzējumā? Uz šo jautājumu atbildi centās rast žurnālists Gundars Rēders sarunā ar Aleksandru Ņevzorovu Latvijas TV raidījumā “1:1″, ko nedaudz saīsinātu piedāvājam jūsu uzmanībai. Ar šo interviju īpaši der iepazīties tiem, kas sociālajos tīklos cildina Krieviju un Putina režīmu, visu atbildību par negācijām Latvijā un pasaulē uzveļot ASV un Rietumiem. Materiāls papildināts ar citātiem no Ņevzorova intervijām citiem Krievijas un Baltijas valstu plašsaziņas līdzekļiem.

****

- Ņevzorova kungs, Baltijas valstu iedzīvotāji atceras jūsu reportāžas no barikāžu laika Viļņas un Rīgas. Tolaik jūs to visu saucāt par “nacionālistisku dumpi”, bet sevi - par impērijas pēdējo karavīru. Šodien vairs neizskatās, ka jūs būtu “impērijas kareivis”. Kas ir mainījies?

- Vispirms - izjuka pati impērija. Tā impērija, kurai es kalpoju, ir beigusies, turklāt beigusies apkaunojoši. Nepatīkamākais ir tas, ka tās bojāeja nebija traģiska, globāla un skaista - tā nomira no vispārējas vienaldzības. Tā nevienam nebija vajadzīga un tikai daži romantiski puikas, tobrīd saucot sevi par “impērijas kareivjiem”, centās paglābt to no sabrukšanas. Daudzu iemeslu dēļ tas nebija iespējams. Bet straujais laiks un notikumi, protams, aizrāva un dažkārt lika rīkoties ne īpaši likumīgi.

Ņevzorova raidījumu cikls un filma “Naši” 90.gadu sākumā stāstīja par padomju karavīru “varoņdarbiem”, mēģinot aizkavēt impērijas sabrukšanu. Vēlāk Ņevzorovs nodibināja nacionālšovinistisku krievu “tautas atbrīvošanās” kustību “Naši” (”Mūsējie”).

- Ar to jūs domājat arī notikumus Baltijā?

- Tolaik es uzskatīju, ka katrai tautai ir tiesības uz nacionālās atbrīvošanās cīņu, bet katrai impērijai - tiesības šo nacionālās atbrīvošanās cīņu apspiest, jo varas un provinces proporcija ir vitāli nepieciešama impērijas pastāvēšanai. Tagad mēs godīgi varam pateikt - tas, kas tolaik notika Latvijā un Baltijas valstīs, pēc padomju un krievu standartiem bija ārkārtīgi nevainīgi. Ja atceramies, kādas bija padomju un pirmspadomju Krievijas metodes pret Baltijas valstīm, ar kādu vieglumu tika pieļauti ne vien desmitiem, bet tūkstošiem līķu, ar kādu vieglumu tika iznīcināta valoda, ar kādu vieglumu notika agresija, tad PSRS sabrukuma perioda notikumus var vērtēt kā tīro veģetārismu.

- Tomēr Viļņā un Rīgā bojā aizgāja nevainīgi, neapbruņoti cilvēki. Bet jūs aizstāvējāt omoniešus…

- Viens ir saprast, ka tā bija kļūda, taču jebkura kļūda var kļūt par materiālu nākamajiem koriģētajiem un pareizajiem secinājumiem. Tolaik tas viss tika darīts tās krievu nacionālistiskās, impēriskās idejas vārdā, kuru neizdomāju es, tomēr es biju viens no nedaudziem, kas to kaislīgi un no sirds sludināja. Taču, pateicoties notikumiem Baltijas valstīs, Čečenijā, Piedņestrā un citos reģionos, man radās vērtīga iespēja noskaidrot šīs ideoloģijas maldīgumu un zemiskumu. Tomēr es negrasos atvainoties viena iemesla dēļ - es tolaik kalpoju savai valstij. Tāpat kā jūs kalpojāt savai dzimtenei, es kalpoju savējai. Lieli vēsturiski notikumi vienmēr saistīti ar vieniem vienīgiem noziegumiem.

Aleksandrs Ņevzorovs sarunās ar Rīgas un Viļņas omoniešiem.

- Taču tagad jūs apsūdzat cilvēku zombēšanā pašreizējo Krievijas žurnālistu paaudzi, kas strādā Ukrainā un Krimā. Bet viņi taču dara to pašu, ko savulaik jūs.

- Par Krimu es saku tā - ja ir iespēja nesodīti nozagt kaut ko labu, tas jādara. Taču atslēgvārds šeit ir “nesodīti”. Krimas gadījumā bija skaidrs, ka atmaksa par to Krievijai būs briesmīga un to sajutīs visi. Nav runa par morāli - es esmu pragmatiķis. Neaizmirstiet, ka tolaik es biju puika, bet tagad pieaudzis cilvēks, kurš spēj visu izvērtēt nosvērti un precīzi. Tādēļ esmu nodzīvojis ilgu, sarežģītu un neticamiem piedzīvojumiem bagātu dzīvi, lai saprastu un skaidri noformulētu, kas ir labs, bet kas - slikts.

• “Ja Krimu būtu atņēmuši kādai spēcīgai un bagātai valstij, tā būtu cēla un godīga uzvara. Taču tā atņemta ievainotai, noasiņojošai valstij. Tad to sauc par marodierismu. Tikai, ievainotie dažkārt mēdz atveseļoties un pieprasīt atpakaļ to, ko viņiem bezsamaņā esot nozaguši. Tad arī sāksies pats interesantākais. Mēs nevaram pateikt, vai Krima pieder Krievijai vai Ukrainai, kamēr stāsts nav beidzies, bet tas vēl nav beidzies. Viss būs atkarīgs no tā, cik ātri atžirgs revolūcijas novārdzinātā Ukraina.”

Pirmkārt, Krievija ir pazaudējusi pašu galveno - iespēju piedalīties pasaules attīstībā. Tā ir briesmīga samaksa par kaut kādu kūrortu. Krievija no jauna ir ieguvusi neandertālieša, politiska pitekantropa reputāciju, kas prot tikai vicināt sarūsējušu mietu un ne uz ko citu nav spējīgs. Krievija dabūs briesmīgu atmaksu par Donbasu, tāpēc ka tādas lietas darīt nedrīkst, jo nebija nekādas iespējas to izdarīt “skaisti” un pārliecinoši. Tas viss ir beidzies ar kriminālu stāstu - pretīgu un apkaunojošu Krievijai. Šis karš nav vajadzīgs ne Krievijai, ne Ukrainai - tas nav vajadzīgs nevienam, izņemot dažas teroristu bandas, kuras šobrīd ir tālu no jebkādas nacionālas idejas, bet tikai izlaupa reģionu.

- Kāda ir Krievijas prezidenta atbildība par to, kas notiek Ukrainā? Viņš pats neslēpj, ka izplānojis Janukoviča bēgšanu. Viņš vairs nevar pateikt, ka teroristi tur kaut ko dara, bet es neko nezinu.

- Putins - tā ir Krievija. Tāda ir patiesība. Krievija nevar pastāvēt citādi - tā vienmēr kaut ko sagrābs, izlaupīs, izvaros, pazemos. Tāda ir daudzu gadsimtu vēsture. Tomēr ne tūkstošgadu vēsture, kā pieņemts uzskatīt. Tā sākusies krietni vēlāk - kaut kad 16.gadsimta vidū, ja runājam tieši par Krievijas, nevis kaut kāda Lielās Ordas piedēkļa vēsturi. Būtībā Krievijas valstiskumu organizēja hans Batijs, uzņemot Ordas ietekmes sfērā vairākas sadrumstalotas mežonīgas krievu kņazistes. Pēc Ordas novājināšanās šīs kņazistes tomēr spēja apvienoties vienā drausmīgā parodijā par valsti.

Es par to runāju atklāti, jo asinssūcēji un bendes ir bijuši visur. Arī Eiropas vēsture piedāvā lielu skaitu asinssūcēju un benžu, taču līdzās stāv tādi vīri kā Galilejs, Koperniks, Tiho Brahe, Keplers, Lēvenhuks. Bet Krievijai ir tikai asinsūcēji un bendes. Krievijā zinātni ieviesa Pēteris I un tā visa bija importēta. Ārzemju zinātniekus ieveda, lai būtu ar ko piepildīt uzbūvēto Zinātņu akadēmijas ēku. Pašiem krieviem tolaik nebija neviena zinātnieka - Lomonosovs parādījās krietni vēlāk. 700 gadu laikā lieliska tauta, kurai nav sveši daudzi talanti, nedeva pasaulei nevienu mākslinieku, nevienu botāniķi, nevienu mediķi, nevienu astronomu vai ģeologu - itin nevienu. Tā ir milzīga varas traģēdija.

• “Jāatzīst godīgi, ka “dižā krievu kultūra” būtībā nekad nav eksistējusi. Viss, kas mums ir - tie ir atvasinājumi no Rietumu civilizācijas. Pat matrjoškas izdomātas Japānā, bet Krievijā tās ieveda tikai 19.gadsimta beigās. Puškina “Jevgēņijā Oņeginā” krieviskā nav vairāk kā Krievijā ražotā amerikāņu automobilī. Atskaņas, poētiskā romāna forma, jebkuras citas literārās, muzikālās, glezniecības formas - tās visas ir aizgūtas, licencētas. Viss daudzmaz nacionālais, krieviskais tika aizmests kā krāmi, pārejot no 17. uz 18.gadsimtu. Pēteris I nolēma, ka ar to nedrīkst doties uz civilizāciju, to nedrīkst rādīt pasaulei.”

Kas attiecas uz Putinu - viņš tikai seko senai vēsturiskai Krievijas tradīcijai. Viņš izšuj to audeklu, kas viņam tiek piedāvāts. Un viņš nopietni uzskata, ka Krievijas loma un mērķi ir tieši tādi. Taču ir būtiski mainījies laiks. Es pieņemu, ka visam tam pretīgajam, ko tagad demonstrē ievērojama Krievijas sabiedrības daļa, varēja būt daudz skarbāka un asiņaināka realizācija, ja priekšgalā nebūtu precīzs un viltīgs čekists, kurš Valsts Drošības komitejā iemācījies aprēķināt soļus. Ir jāsaprot, ka Putins nav iemesls, bet tikai ceremonijmeistars. Tāpat kā diriģents vada orķestri vai kāzu vadītājs vada kāzas, Putins vada krievu tautu. Taču pašā tautā no jauna ir parādījušās vispretīgākās iezīmes.

- Bet, kurš šīs iezīmes kultivē? Ja jūs tik ilgi esat pie varas, jums ir veidi un instrumenti kā ietekmēt situāciju. Taču Krievijā vienmēr ir valdījis “labā cara” sindroms.

- Vara pamēģināja ar tiesībām, leģitimitāti, brīvību, bet Krievijā tas nestrādā. Nevar runāt arī par “labo caru”, jo cars nevar būt labs. Taču ar to noskaņojumu, kāds šobrīd valda Krievijas sabiedrībā, ikviens mazāk pieskaitāms cilvēks varēja rīkoties daudz bezatbildīgāk, un tad Latvijas televīzija, iespējams, nevarētu atbraukt uz Krieviju. Neaizmirstiet, ka jūs Krievijai bijāt, esat, un ja Krievija saglabās savas vēsturiskās tradīcijas, arī būsiet gards kumoss.  Tāpēc, jūsu laime, ka esat iestājušies NATO.

• “Krievija allaž atradīs sev kādu sodību. Staļins nebija desantnieks no Marsa. Viņš iemiesoja tautas tieksmi pēc diktatoriska, vajāšanas mānijas apsēsta valdnieka. Krievijai tādi patīk. Cik gadus tā pacieta Ivanu Bargo - cilvēku, kas nenodarbojās ne ar ko citu, kā vien ar masu slepkavībām?”



Krievijas “sodība” - cars Ivans IV Bargais, ģeneralisimuss Josifs Staļins
un viņu mūsdienu pielūdzējs Vladimirs Putins.

- Vai var prognozēt Eiropas un Krievijas tuvināšanos?

- Pagaidām tuvināšanās nav iespējama. Taču mēs esam redzējuši daudz traģiskākus gadījumus - fašisma apreibušus itāliešus Musolīni laikā, pilnīgi nepieskaitāmus vāciešus Hitlera laikā, līdz asiņainai ekstāzei novestus francūžus viņu revolūcijas laikā. Un esam redzējuši, kā visas šīs tautas pēc kāda laika atgriežas pie veselā saprāta. Kad kāds sāk bļaustīties par pretinieka raķetēm viņa robežu tuvumā, es vienmēr jautāju: draugi, kāpēc Itālija nebaidās, ka franču armija atrodas tikai 500 metru attālumā no tās robežas? Kāpēc nevienu neuztrauc Šveices armija līdzās Itālijai? Kamēr Krievija cenšas biedēt tautu, tā paliek uzticīga savām tradīcijām - visi apkārt ir ienaidnieki, mēs esam Trešā Roma, mums vienmēr taisnība! Man tas prasīja daudz laika, līdz noskaidroju, ka tas ir pilnīgs absurds. Tomēr tas bija godīgs, tīrs un ilgstošs eksperiments pašam ar sevi.

• “Cerēt uz to, ka Krievija prot draudzēties, nekādā gadījumā nevajag. Krievija ir līdz tādai pakāpei bezjēdzīga savās izpausmēs, ka nesaprotamu iemeslu dēļ var gan noglaudīt, gan iekost. Visas Krievijas ārējās darbības ir absolūti neadekvātas.”

Tas, kas notika ar Latviju 1991.gadā, bija zemiski, taču daudz zemiskāk bija tad, kad jūs pievienoja PSRS. Tikpat zemiska pret Latviju bija attieksme cariskajā Krievijā - tāda pati pazemošana, spiediens un nelietība, tikai vēl lielākā apmērā. Kad runājam par Krievijas attieksmi pret Baltijas valstīm, mēs runājam par vardarbības tradīciju. Kamēr Krievija paliek viņa pati, tā vienmēr centīsies šīs tradīcijas ievērot. Ir jānotiek fāžu pārejai. Fāžu pāreja ir situācija, kad absolūtā mazākuma viedoklis Krievijā kļūs par vispārpieņemtu un sabiedrībā radīsies apziņa, ka aizsargāties nav no kā - vienīgi no sevis pašiem.

Runa nav tikai par kļūdu atzīšanu, bet fundamentālu vēsturisku lūzumu valstī, ko sauc Krievija. Ja tā paliks tāda pati kā līdz šim, jums vienmēr būs kaste ar dinamītu pie sāniem. Mums ir pietiekami daudz idiotu, cilvēku ar uzšuvēm un milzīgām formas cepurēm, kas sapņo par iespēju kādu komandēt un aizsūtīt nāvē vēl tūkstoti iesaucamo. 9.maija aizsegā tiek ieviests īsts kara kults. Tas nav uzvaras kults, jo uzvara bija visai nosacīta, zaudējot 27 miljonus pilsoņu un saprotot, ka Otrā Pasaules kara likteni izšķīra tie, kam bija kodolieroči, nevis tie, kas gāja uzbrukumā ar lāpstu kātiem un ar krūtīm aizsedza ienaidnieka dzotus. Tas ir skaisti, tomēr tas neizšķīra kara likteni. Neraugoties uz to, Krievijā tiek radīts kara kults, kuru skaisti maskē 9.maijs. Šis militārais, mežonīgais pretošanās gars visai pasaulei ir absolūti neadekvāts, neproduktīvs un novedīs Krieviju atpakaļ alā.

• “Patriotisma, šovinisma un imperiālisma kokteilis Krievijā uz kādu laiku var aizstāt daudzas nepieciešamās uzturvielas. Taču, ne jau vara pie tā vainīga. Vara mēģināja darbināt šo tautas mašīnu ar patiesību, tiesībām, taisnīgumu, godīgumu, likumiem… Negāja! Bet ielēja mašīnā pazīstamo maisījumu - šovinismu, tumsonīgu niknumu un impēriskas tieksmes - uzreiz iedarbojās un aizgāja!”

Krievija krietni pārvērtē savu nozīmīgumu pasaulē. Mēs esam kā spoks, kas uzvilcis sarūsējušas bruņas un skraida pa pamestu pili nevienam neinteresants un nevajadzīgs. Pat tūristiem vairs nav intereses. Es nedomāju parādes pusi, kad atbrauc cilvēki, lai nofotografētos uz kārtējā arhitektūras brīnuma fona, un tad atkal aizbrauc, paveikuši noteiktu tūrisma rituālu. Mēs runājam par globālu interesi, kad cilvēki saprot, ka Krievija ir būtiska pasaules daļa, tāpēc tā jāpieradina. Tai jāpaskaidro, kas ir labi, kas slikti, jāpastāsta, kas ir attīstība, bet kas - degradācija.

Krievijai ir vajadzīga citādāka attieksme. Kā šo mežonīgo, saniknoto un ar savu personīgo vēsturi un nemitīgo atskatīšanos pagātnē nomocīto bērnu nomierināt un paskaidrot viņam, ka pasaulē viss jau sen ir citādi un cilvēki gatavi viņu uztvert kā līdzvērtīgu? Pārstājiet rādīt citiem zobus un vicināt sarūsējušus mietus, pārstājiet tīt svešas zarnas un saviem sarūsējušajiem tankiem, kaut vai tajā pašā Ukrainā. Tas ir bezjēdzīgi un nevienam nevajadzīgi. Vai tad Krievijai ir vajadzīgs Donbass? Nevienam tas nav vajadzīgs! Tas novests līdz tādam stāvoklim, ka nav vajadzīgs pat Ukrainai. Bet Krievija to nesaprot. To saprot labi ja 2% brīvi domājošu cilvēku, kuriem nav nekādas ietekmes, kuriem atstāti nelieli rezervāti, kur viņi var savstarpēji komunicēt. Viņi ir padarīti pilnīgi nekaitīgi un viņu idejas netiek izplatītas. “Meduza”, “Doždj”, “Eho Moskvi” - šo mediju idejas ir absolūti svešas krievu tautai.

- Vai to var mainīt? Daži opozicionāri saka - izslēdziet to kasti, televizoru…

- Nē, to nevar mainīt. Jo kastē rāda tikai to, ko vēlas redzēt tauta. Saprotiet - pornogrāfisks žurnāls var izraisīt erekciju, taču tas nevienam nevar izaudzēt locekli. Tikai tad, ja tāds loceklis vispār ir, tas paceļas, reaģējot uz pornogrāfisku attēlu. Tāpēc nevajag pārvērtēt propagandas nozīmi. Šodien mēs pirmo reizi vēsturē redzam tik pārsteidzošu apliecinājumu Krievijas mediju efektivitātei. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi sāka rādīt to, ko alkst redzēt tauta. Bet tauta vēlas seriālus par Sīriju ar bumbvedējiem un drosmīgiem lidotājiem, tā vēlas nebeidzamo seriālu par Donbasu.

• “Ir tāda dziesmiņa: “Vai krievi grib karu?”. Šodien ir skaidri redzams - daudzi krievi karu grib. Skaidrs, ka pa īstam laimīgi viņi ir tikai tad, kad kādu bombardē.”

- Bet tas taču ir noziegums, pat ja to vēlas tauta! Tas noved pie kara un sabrukuma!

- Neaizmirstiet, ka Krievijā ir arī daudz sliktāka opozīcija nekā tā, ko par tādu mēdz uzskatīt. Ir cilvēki, kas ienīst Putinu, bet tikai tāpēc, ka viņš Savčenko (ukraiņu kara lidotāja, ko sagūstīja Krievija - Red.) nevis nogrieza galvu, bet tiesāja, par to, ka ne visas iekārtas “Grad” šauj uz Donbasu, ka ne visas zarnas ir uztītas un Kijeva vēl nav ieņemta. Ir arī tādi un viņu ir daudz. Tāpēc šajā gadījumā nav korekti lietot vārdu “noziegums”. Kad runājam par tautas noskaņojumu, tas vairs nav noziegums, bet globāla vēsturiska parādība, kas jāārstē. Nevajag visā vainot masu informācijas līdzekļus. Šajā gadījumā kontaktdakša un rozete sader kopā. Un komandu dod tie, kas ir pilnīgi pārliecināti, ka Krievijai nav cita attīstības ceļa, izņemot tās vēsturisko ceļu. Tie ir Kremļa ideologi, arī Putins. Viņi seko Krievijas impēriskajai tradīcijai. Tā vienmēr bijusi agresīva, uzbrūkoša. Tāda ir vēsturiskā realitāte.

Pat ja lielākā daļa faktu Krievijas vēsturē ir falsificēti, mēs tik un tā redzam vispārējo globālo ainu. Kad saka, ka krievu tauta atbrīvoja Eiropu - ko tā atbrīvoja? Tā sagrāba vairākas valstis un nodibināja visstingrāko sociālkomunistisko diktatūru, salika savus marionešu režīmus un faktiski paralizēja šo valstu attīstību uz vairākiem gadu desmitiem. No atbrīvošanas te nav ne smakas - vienkārši sakāvās divi fašisti, un no tā, ka vieni fašisti izmeta ārā otrus un uzkundzējās paši, nekas nemainījās ne Rumānijā, ne Ungārijā, ne citur, kamēr ungāri, rumāņi un arī jūs netikāt skaidrībā paši.

- Fašisma pasaulē ir bijis daudz. Mēs zinām fašistisko Vāciju. Kāda ir atšķirība no Krievijas?

- Tam iziet cauri daudzas tautas, bet tas kaut kādā veidā tiek pārdzīvots, sasmalcināts un pārvērsts nosēdumos. Vāciešiem grēku nožēla bija izeja, bet Krievija šajā vēstures posmā uz to nav spējīga. Neaizmirstiet, ka vāciešiem šī nožēla radās, kad viņi cieta visskarbāko zaudējumu karā, kad amerikāņu kodolbumbas viņiem neatstāja nekādas cerības uz revanšu. Berlīnes ieņemšana neko neizšķīra. Arī itāliešiem nebija citas izejas, kā vien kļūt “labiem”. Es negribu izrunāt tos šausmīgos vārdus, bet baidos, ka bez drausmīgas pārmācības nācijas gudras netop. Arī krievi.

- NATO šobrīd audzē savus spēkus Baltijas reģionā.

- Neko īpaši jau neaudzē - tā ir tikai propaganda. Pārsvarā tie ir pretraķešu aizsardzības spēki. Bet, kas ir pretraķešu aizsardzība? Tas ir, kad tavs kaimiņš uzstāda slēdzeni savās durvīs. Kāpēc par to dusmoties? Ja tu sevi ilgstoši pozicionē kā kramplauzi, kas var uzlauzt jebkuras durvis, nebrīnies, ja kaimiņi ieliek jaunas, dārgas, elektroniskas slēdzenes. Tas ir tikai normāli.

- Bet tad pēkšņi sāk bīstami tuvu lidot lidmašīnas…

- Šobrīd visi staigā pa ļoti bīstamu robežu. Neaizmirstiet, ka idioti formas cepurēs ir ne tikai Krievijā. Cilvēce gudrāka nav kļuvusi un Otrais Pasaules karš ar vismaz 80 miljoniem līķu nevienam neko nav iemācījis. Cilvēku attiecību zemiskums ir palicis tāds pats. Baidos, ka pēc kara ož ļoti stipri.

- Kaut ko jau ir iemācījis. Bez kara nebūtu Eiropas Savienības projekta. Tagad Eiropā ir miers starp Vāciju un Franciju. Tas varēja notikt tikai Otrā Pasaules kara rezultātā. Tomēr daudzām nacionālistiskām partijām Eiropā šodien simpatizē Putina pasaules redzējums - viņš noslēdz robežas, runā par morālajām vērtībām, tradīcijām, un faktiski padara Eiropas Savienību vājāku.

- Eiropa izvēlējās visradikālāko ceļu - tā mēģināja izdzēst no vēstures robežas, tradīcijas, patriotismu, zināmā mērā arī reliģiju, padarot šīs lietas nenozīmīgas un sekmējot cilvēku individuālo brīvību. Tas bija drosmīgs eksperiments. Eiropai pat izdevies izdzēst atmiņas par to, ka francūži un vācieši kādreiz bijuši ienaidnieki. Kad šodien sarunājas ar jaunajiem francūžiem vai vāciešiem, viņiem ir bezjēdzīgi stāstīt par Sedanas kauju vai Verdenas purviem - viņi to gluži vienkārši nesaprot.

Padomju Savienībā bija daži romantiski puikas, kas kāvās par savienības veselumu un centās noturēt Baltijas valstis. Ja šo puiku būtu bijis vairāk, iespējams viss nebūtu jums tik labvēlīgi beidzies. Vēlos, lai jūs novērtētu šo faktu. Es ar lielu nožēlu apzinos, ka vizīte Baltijas valstīs man nav iespējama, jo jūtu zināmu neveiklību latviešu priekšā. Drīzāk gan tā ir sakāves sajūta. Jūs uzvarējāt! Ko jums vēl vajag? Aizmirstiet pagātni. Pārstājiet vajāt omoniešus, jo viņi bija tikai izpildītāji. Nedrīkst tiesāt karavīrus. Esiet cēlsirdīgi, esiet eiropieši. Ar jums viss ir kārtībā - neviens neapšauba jūsu spēju būt valstij, nācijai. Jums ir viss, kas pienākas normālai Eiropas tautai. Stāviet pāri rēķinu kārtošanai ar veciem impērijas karavīriem. Ja jūs tā darītu, es nopietni apsvērtu iespēju jums atvainoties par pagātnes kļūdām.

- Turēsim jūs pie vārda, Ņevzorova kungs! Liels paldies par šo interviju!

• “Astronomijā ir tādi gravitācijas spēki, kas jebkurā gadījumā pakļaus mazu planētu orbītas lielu planētu orbītām. Lai arī šīs lielās planētas ir dumjas un pretīgas, taču pārvarēt šo astronomisko atkarību vienalga neizdodas. Baltijas valstis joprojām atrodas bijušās PSRS gravitācijas telpā. Jūs vienalga jūtaties kā šausmīgā monstra-astoņkāja nocirstie taustekļi un lokāties, lai parādītu sev un citiem, ka jūs esat atdalījušies. Bet Krievija nevar jūs atbrīvot. Iziet no tās ietekmes sfēras jūs varat tikai paši, ja kļūsiet iekšēji brīvi.”

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts