Laikmeta zīmes

2014.gada 21.martā, līdz ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina pēdējo parakstu, noslēdzās juridiski Ukrainai piederošās Krimas pussalas aneksija un iekļaušana Krievijas sastāvā. Krievija šo agresijas aktu veica pēc Ukrainā notikušās tā sauktās Pašapziņas revolūcijas uzvaras un varas maiņas Kijevā. Šādā Kremļa rīcībā izpaudās gan vēlme sodīt “ukraiņu fašistus”, gan centieni atgūt kādreiz zaudēto teritoriju, gan bažas par to, ka jaunā Ukrainas valdība varētu lauzt līgumu par Krievijas Melnās jūras karaflotes turpmāku bāzēšanos Sevastopolē. Lai panāktu vēlamo, Krievija nosūtīja uz Krimu karavīrus bez pazīšanās zīmēm un pretēji starptautiskajiem likumiem sarīkoja referendumu par Krimas pussalas pievienošanos Krievijai.

Kopš šiem notikumiem pagājuši vairāk nekā divi gadi. “Laikmeta zīmes” vēlējās uzzināt, kas Krimā notiek šodien, un kā ļaudis, kas savulaik nobalsoja par pievienošanos Krievijai, tagad vērtē savu izvēli. Talkā aicinājām mums pazīstamu cilvēku, kurš vismaz reizi gadā apmeklē Krimu biznesa un atpūtas nolūkos. Lai novērstu liekus apvainojumus, paskaidrojam, ka mūsu paziņa audzis un skolojies krievu kultūras vidē, latviski nerunā tikpat kā nemaz un nav arī nekāds Eiropas Savienības, ASV vai NATO fans, tāpēc piekārt viņam “latviešu nacionālista”, “ASV roklaižas” vai “Briseles liberasta” birku nekādi nevar. Savos spriedumos šis cilvēks ir iespējami neitrāls, ja vajadzīgs, kritiskus vārdus veltot gan Putina režīmam, gan Ukrainas jaunās valdības politikai. Un vēl - mūsu draugs Krimā parasti nedzīvo viesnīcā, bet vietējo iedzīvotāju mājās, kas ļauj viņam objektīvāk spriest par cilvēku patieso dzīvi un problēmām. Šis raksts tapis, balstoties un viņa novērojumiem un Krimas iedzīvotāju stāstīto.

Par godu Krimas aneksijai tika izlaista jauna šampanieša šķirne.
Vai Krimas iedzīvotājiem arī šodien ir iemesls iedzert šampanieša glāzi?

Vaicāts, kā Krimas iedzīvotāji pievienošanos Krievijai vērtē šodien, mūsu paziņa atbild - dažādi. Tomēr šajā viedokļu dažādībā var izdalīt trīs lielākās viedokļu grupas. Pirmajā grupā ir tie, kas pilnībā atbalsta Krimas aneksiju un pievienošanu Krievijai. Šo viedokļu grupu veido galvenokārt krievu militārpersonas un militārie pensionāri, kādu Krimā nav mazums, kā arī separātiski noskaņotie Krimas krievu līderi un tie, kurus Krievija šeit iecēlusi vadošos amatos. Tā ir vide, kur valda dziļa nostalģija pēc padomju laikiem un impērisks “vienotās un nedalāmās” kults. Militāristi un nomenklatūra ir tik sajūsmināti par Krievijas “piecelšanos no ceļiem” un iespēju ieriebt “banderiešiem” Kijevā, ka viņus maz uztrauc Krievijas birokrātiskajai pārvaldei raksturīgā korumpētība un haoss, kāds šobrīd valda Krimā.

Otru viedokļu grupu pārstāv lielākā Krimas iedzīvotāju daļa. Tie ir vienkāršie cilvēki - pensionāri, strādnieki, uzņēmēji, vidusslānis. Lai gan 2014.gada 16.marta referendumā vairums Krimas etnisko krievu nobalsoja par apvienošanos ar Krieviju, šodien daudzi atzīst, ka to darījuši Krievijas un Krimas krievu separātistu propagandas iespaidā. Krimas krieviem tika nemitīgi draudēts, ka tūlīt, tūlīt pussalā ieradīsies “banderieši” no Kijevas un Rietumukrainas, kas apspiedīs krievus, aizliegs tiem runāt krievu valodā, bet tos, kas pretosies, nogalinās vai ieslodzīs koncentrācijas nometnē. Aktīvi tika izplatīts mīts par Krimu kā “vēsturisku krievu zemi” (kā bija patiesībā, lasiet ŠEIT un ŠEIT) un “briesmīgo netaisnību”, ko atļāvies Ņikita Hruščovs 1954.gadā “uzdāvinot” Krimu Ukrainai. Bailēs no “ukraiņu fašistiem” tad nu Krimas krievi nobalsoja par atgriešanos “māmuļas Krievijas” klēpī.

“16.martā mēs izvēlamies - “fašismu” vai “Krieviju”!
Tā Kremļa propagandisti baidīja Krimas iedzīvotājus pirms referenduma.

Tagad izrādās, ka lielākā daļa solījumu un cerību, ar ko Krievijas un vietējie aģitatori vilināja Krimas iedzīvotājus, nav piepildījušies, radot vietējos vilšanās sajūtu. Pretēji cerētajam, dzīve “plaukstošajā” Krievijā izrādījusies daudz sarežģītāka nekā “stagnējošajā” Ukrainā. Pirms referenduma “Kremļa lakstīgalas” piedziedāja pussalas iedzīvotājiem pilnas ausis par to, cik zemas pārtikas un citu preču cenas esot Krievijā, cik lielas algas un pensijas, ka Krima pēc pievienošanās Krievijai kļūs par tūristu paradīzi un te valdīšot miers un labklājība. Tas viss tika ilustrēts ar piemēriem no pārtikušo Krievijas pilsoņu dzīves, aizmirstot gan piebilst, ka tā cilvēki dzīvo tikai Maskavā un arī tad ne jau visi, bet ārpus galvaspilsētas situācija ir krietni citādāka. Šobrīd visi mīti par Krievijas labklājību ir pārplīsuši kā ziepju burbuļi un Krimas iedzīvotāji spiesti pārliecināties par skaudro patiesību.

Krievijas valdība nebūt nesteidzas investēt Krimā kaut cik nopietnus finanšu līdzekļus. Apsolītās attīstības programmas netiek realizētas, jo Krievijai gluži vienkārši nav naudas. Tas arī saprotams, jo Krimas aneksijai sekojošo Rietumu sankciju dēļ Krievija šobrīd pārdzīvo dziļu ekonomikas un finanšu krīzi. Naudas nav, bet jūs turaties - šādu atbildi sašutušie Krimas pensionāri saņēma no Krievijas premjera Dmitrija Medvedeva viņa vizītes laikā 2016.gada maijā. Sevišķi sāpīga šāda attieksme ir tāpēc, ka Krimas iedzīvotāji vēl labi atceras milzu summas, ko Krievija savulaik ieguldīja pašu nopostītās Čečenijas atjaunošanai un tās patvaldnieka Ramzana Kadirova sultāna cienīgo iegribu apmierināšanai. Tagad izrādās, ka “pašu cilvēki” Kremļa acīs ir mazāk vērti nekā čečenu bandīti, kuriem tika nodrošināts viss, lai tikai saglabātu mieru šajā dumpīgajā Kaukāza provincē.

Pēc Krimas nonākšanas Krievijas jurisdikcijā cenas būtiski pieauga itin visām preču grupām, tostarp pārtikai. Daži produkti kļuva dārgāki pat trīs reizes. Bet solīts taču bija gluži pretējais! Krimas iedzīvotājiem pamazām nācās aprast ar domu, ka “fašistiskajā” Ukrainā cenas bija un ir daudz draudzīgākas un daudzas preces pieejamākas nekā “plaukstošajā” Putina impērijā. Tiesa, tūlīt pēc aneksijas algas un pensijas patiešām tika palielinātas pat divkārt, taču, beidzoties tā sauktajam pārejas periodam, 2015.gada 1.janvārī tās atkal tika samazinātas līdz Krievijas vidējam līmenim, kas izrādījās daudz zemāks nekā rožainajos pirmsreferenduma solījumos. Cilvēki bija šokēti, taču atklāti protestēt neuzdrošinājās. Bet kā lai pie aizvien pieaugošā cenu līmeņa izdzīvo vidusmēra Krimas pensionārs, kurš mēnesī saņem vien 8000 rubļu (107 eiro) mazu pensiju?

“Kas tālāk? Kaut vai akmeņi no debesīm! Mēs esam dzimtenē!” - vēsta propagandas transparents. Diemžēl Krimas pensionāriem no akmeņiem un plikas dzimtenes mīlestības pārtikt grūti.

Arī algas vairumam strādājošo, īpaši ņemot vērā straujo cenu kāpumu, izrādījušās krietni vien zemākas nekā Ukrainas pārvaldes laikā. Turklāt, pārtrūkstot visa veida sakariem ar Ukrainu, ar kuru Krima bijusi cieši saistīta pēdējos 60 gadus, daudzas darba vietas pussalā kļuvušas liekas un ir likvidētas, atstājot bez darba simtiem cilvēku, kas pirms tam strādāja Ukrainas infrastruktūras uzņēmumos. Savukārt Krievija nespēj Krimā nodrošināt tik daudz darbavietu, cik būtu nepieciešams pussalas darbaspējīgajiem iedzīvotājiem. Tas rada sociālu spriedzi Krimas sabiedrībā.

Šā brīža algas Krimā ir neadekvāti zemas augstajam inflācijas līmenim. Piemēram, ārsti un pedagogi vidēji saņem tikai 8000 rubļus (107 eiro) mēnesī. Vienīgie ieguvēji, kam tāpēc nav nekādu iebildumu pret Krievijas pārvaldi Krimā, ir militārie pensionāri, kuru pensijas ir ievērojami lielākas nekā pārējiem pensionāriem, tāpat aktīvie armijnieki un citi spēka un represīvo struktūru darbinieki, kā arī administrācijas ierēdņi, kuru alga sasniedz pat 100 000 rubļu (ap 1300 eiro) un vairāk mēnesī. Proti, labi Krimā dzīvo tikai tas iedzīvotāju slānis, uz kura pleciem turas okupācijas vara un pārvalde pussalā.

Nedaudz citādāk ir privātajā sektorā - tur vadošajiem darbiniekiem un pieprasītiem speciālistiem algas ir lielākas. Taču šādu cilvēku nav daudz, turklāt Krievijas uzņēmēji nesteidzas atvērt uzņēmumus vai to filiāles Krimā. Savukārt ārzemju investori pēc aneksijas Krimu ir pametuši un te neienāks neviens cents Rietumu kapitāla, kamēr pussala paliks nelikumīgi okupēta. Turklāt Krima nav pateicīgākā vieta, kur attīstīt rūpniecību - te ir kūrorts, kur pamatā vajadzētu zelt un plaukt tūrisma industrijai.

“Putin, ieved tūristus!” - raugoties uz tukšajām pussalas pludmalēm,
ar dziļu sarkasmu Krievijas autoritāro līderi aicina Krimas iedzīvotāji.

Taču arī šī nozare piedzīvo fiasko. Pretēji Krievijas valdības aicinājumam, turīgie krievi nemaz nevēlas pārcelties no Turcijas un Kipras pludmalēm uz Krimu. Tūristu un neorganizēto atpūtnieku skaits pēc aneksijas ir samazinājies tik krasi, ka tūrisma nozare Krimā pārdzīvo visdziļāko krīzi. Ko tas nozīmē teritorijai, kur vairums iedzīvotāju tā vai citādi savu iztiku nopelnīja tūristu apkalpošanas biznesā, nav grūti iedomāties. Turklāt īpašu vēlmi padarīt Krimu kaut cik pievilcīgu Krievijas publikai neizrāda arī šovbiznesa pārstāvji. Dažādi televīzijas šovi, konkursi, koncerti un citi izklaides pasākumi tiek rīkoti nevis Krimā, bet Sočos un… Jūrmalā. Šī ir vēl viena vilšanās, ko piedzīvo Krimas iedzīvotāji.

Kritiku Krievijas valdības neieinteresētībai Krimas attīstībā atļāvušies paust pat krievu separātistu vadoņi, kas paši aktīvi piedalījās pussalas aneksijā un tagad ieņem administrācijas vadītāju posteņus. Kaut arī vairums Krimas iedzīvotāju neslēpj savu vilšanos un to, ka no pievienošanās Krievijai gaidījuši daudz vairāk, krieviskais pašlepnums neļauj tiem atklāti atzīt, ka viņi nožēlo savu izvēli referendumā. Lielākā daļa pussalas krievu uzskata, ka Krievijai vēsturiski ir likumīgas tiesības uz Krimu un par šo zemes pleķīti izliets tik daudz krievu asiņu, ka aneksija uzskatāma gluži vai par pašsaprotamu atkalapvienošanos ar “dižo tēvzemi”. Tomēr veids, kā Krievija atguva Krimu, ko Ukraina nebija ne okupējusi, ne nolaupījusi Krievijai, ir civilizētai sabiedrībai nepieņemams un nosodāms.

“Mēs tevi mīlam, Krima!” Diemžēl Krievijas mīlestību Krimas iedzīvotāji izjūt vien vārdos.

Visbeidzot trešā Krimas iedzīvotāju viedokļu grupa - cilvēki, kam Krimas okupācija un aneksija bija un ir pilnīgi nepieņemama. Galvenokārt tie ir ukraiņu tautības Krimas iedzīvotāji un pussalas vēsturiskā pamattauta - Krimas tatāri. Diemžēl ir apstiprinājušās drūmās prognozes, kādas tika izteiktas tūdaļ pēc Krievijas iebrukuma Krimā un pussalas aneksijas - gan Krimā dzīvojošie Ukrainas pilsoņi, gan Krimas tatāri šodien piedzīvo masveida represijas. To mērķis ir maksimāli iebiedēt opozīciju un likt tai apklust. Pussalā ir teju pilnīgi ierobežota vārda brīvība un nav palicis gandrīz neviens plašsaziņas līdzeklis, kas paustu no varas atšķirīgu viedokli. Nav arī tikpat kā nekādu demokrātisko brīvību. Piemēram, ja publiskā vietā kāda iemesla dēļ sapulcēsies vairāk par trim cilvēkiem, pēc jaunajiem likumiem tas var tikt uzskatīts par nelikumīgu mītiņu un sodīts ar ievērojamu naudassodu.

Pilnīgi beztiesiski okupētajā Krimā šobrīd jūtas tie ukraiņu tautības iedzīvotāji, kas vēlas saglabāt Ukrainas pilsonību. Pieņemt Krievijas pilsonību Krimas iedzīvotājus spiež ar varu, pretējā gadījumā liedzot tiem jebkādas juridiskas darbības iespēju pussalā. Cilvēkiem, kas nav pieņēmuši Krievijas pilsonību, Krimā nav tiesību veidot jaunus uzņēmums, netiek pārreģistrēti arī viņiem jau iepriekš piederējušie uzņēmumi. Jaunās varas acīs šādi cilvēki kļūst par Krievijai nelojāliem ārzemniekiem. Savukārt mēģinājums strādāt bez reģistrācijas draud ar ļoti lieliem sodiem.

Ukraina vai Krievija - šādas neiespējamas izvēles priekšā Krimā nonākuši daudzi ukraiņu patrioti.

Ārpus likuma šobrīd nonākušas Kijevas patriarhātam pakļautās pareizticīgo draudzes, kuru locekļi galvenokārt ir etniskie ukraiņi. Krievija neatzīst Kijevas patriarhāta jurisdikciju Krimas teritorijā, uzskatot, ka visām pareizticīgo draudzēm jāpakļaujas tikai un vienīgi Maskavas patriarhātam. Jaunā vara nepagarina Kijevas patriarhāta draudžu reģistrāciju, kā dēļ ukraiņu pareizticīgie Krimā faktiski darbojas nelegāli, kas liedz viņiem jebkādas juridiskas tiesības un draud ar kriminālatbildību.

Jebkāda ukraiņu nacionālās identitātes demonstrācija Krimā nav vēlama. Ukraiņu valodas lietošana ir maksimāli ierobežota, gandrīz visi Ukrainas televīzijas kanāli bloķēti un aizvietoti ar Kremļa kontrolētiem kanāliem. Ir bijuši pat gadījumi, kad pie kriminālatbildības tika saukti cilvēki, kas nolika ziedus par godu slavenā ukraiņu dzejnieka Tarasa Ševčenko dzimšanas gadadienai, jo viņiem bija nozīmītes ar Ukrainas valsts simboliku. Iedomājieties, kas notiktu, ja Latvijā kāds uzdrošinātos krimināli vajāt tos, kas 9.maijā vai kādā citā dienā vazājas pa pilsētu ielām ar Krievijas karogiem un simboliku. Kremlis vai no biksēm izlēktu, bļaujot pa visu pasauli, kā Latvijā tiek pārkāptas cilvēktiesības un krievi vajāti viņu tautības dēļ. Acīmredzot, Krievija uzskata, ka Krimā jādarbojas citiem standartiem, nekā tas pieņemts starptautiskajā likumdošanā.

Krievijas pārvalde Krimā apspiež jebkādas ukraiņu identitātes izpausmes.

Jāteic gan, ka Krimā dzīvojošie ukraiņi ar lielu sarūgtinājumu runā arī par jauno Ukrainas valdību. Proti, tie Ukrainas patrioti, kas izvēlējušies palikt Krimā, ir spiesti dzīvot starp diviem dzirnakmeņiem. No vienas puses ir Krievijas represijas, bet no otras - jaunie Ukrainas likumi, kas neparedz Ukrainas pilsoņu uzturēšanos okupētajā Krimā, tātad arī drošības garantijas un aizstāvību no Ukrainas valsts puses. Ukrainas likumi neparedz arī Ukrainas pilsoņu juridisku darbību Krimā, par ko paredzēts pat kriminālsods. Tas nostāda Krimas ukraiņus neiespējamas izvēles priekšā - vai nu padoties un pieņemt Krievijas pilsonību, vai palikt Ukrainas patriotiem un mēģināt izdzīvot, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem. Tāpēc Ukrainas pilsoņi Krimā jūtas savas valsts nodoti un pamesti likteņa varā.

Taču visneapskaužamākajā situācijā šobrīd nonākuši Krimas tatāri. Vairākums tatāru bija un ir pret Krimas pievienošanu Krievijai. Referenduma laikā vairāk nekā 99% Krimas tatāru boikotēja šo nelikumīgo pasākumu. No 180 000 tatāru, kam bija tiesības balsot, referendumā piedalījās vien 900 līdz 1000 cilvēku. Tas ir apmēram pusprocents no visiem Krimā dzīvojošajiem tatāriem. Un vairākums no tiem, kas tomēr piedalījās balsošanā, nobalsoja par Krimas palikšanu Ukrainas sastāvā.

Bīties no Krievijas varas atgriešanās Krimas tatāriem bija visnotaļ pamatots iemesls. Kad Krievija 18.gadsimtā iekaroja Krimu, tatāru īpatsvars bija apmēram 90% no pussalas iedzīvotājiem. Pēc 1.Pasaules kara rusifikācijas dēļ to skaits bija sarucis līdz 30%. Arī pirms 2.Pasaules kara tatāru Krimā joprojām bija nedaudz virs 30%. Taču 1944.gada 18. - 20.maijā pēc Staļina pavēles visa Krimas tatāru tauta - apmēram 194 000 cilvēku -  tika deportēta uz Vidusāziju. Ceļā un pirmajos izsūtījuma gados nomira trešdaļa izsūtīto. Viņu vietā Krimā iesūtīja simtiem tūkstošus krievu kolonistu, uz dzīvi šeit pārcēlās arī krietns skaits ukraiņu. Slāvu kolonisti apmetās izsūtīto tatāru mājās, pārņēma tatāru iekoptos laukus un dārzus. Ar krievu vārdiem tika aizstāti lielākā daļa pussalas tatāru vietvārdu.

Krimas tatāri joprojām apraud savus izsūtītos un bojāgājušos tautiešus.

Krimas tatārus juridiski reabilitēja 1967.gadā, taču atgriezties dzimtenē ļāva tikai Gorbačova perestroikas laikā 1989.gadā. Diemžēl Krimā viņus sagaidīja padomju gados iebraukušo kolonistu naids un pretdarbība. Zeme Krimā, īpaši tās dienvidu piekrastē, ir dārga, tāpēc vairumam tatāru, kuru senči Krimā dzīvojuši daudzus gadsimtus, pēc atgriešanās nācās un daudziem joprojām nākas dzīvot pagaidu mitekļos uz viņiem juridiski nepiederošas zemes, kamēr viņu bijušajās mājās dzīvo okupantu kolonisti un to pēcteči. Jaunās varasiestādes jau paziņojušas, ka Krimas tatāriem būs jāatstāj piekrastes zemes, kurā tie šobrīd dzīvo bez likumīga pamatojuma. Jāatgādina, ka pirms deportācijas 75% tatāru dzīvoja Krimas dienvidu piekrastē un pilsētās, kur tagad zemi izpērk Krievijas jaunbagātnieki, kamēr Krimas tatāru vairākums spiesti dzīvot lauku apvidos pussalas iekšienē.

Neskatoties uz grūtībām, Krimas tatāriem tomēr pamazām izdevies atgriezties un iesakņoties savā senču dzimtenē. Pēc 2001.gada tautas skaitīšanas datiem Krimā dzīvoja nepilni 243 000 tatāru jeb aptuveni 12% no pussalas iedzīvotājiem. Tas nepatīk šovinistiski noskaņotajiem krievu iedzīvotājiem, kuri veido kazaku pašaizsardzības vienības un uzbrūk tatāriem viņu pašu zemē un viņu pašu mājās. Cilvēktiesību organizācija “Amnesty International” norādījusi uz rupjiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kādi ik dienas tiek vērsti pret tatāru iedzīvotājiem Krievijas okupētajā Krimā.

Tatāri spiesti atgādināt pasaulei, kura ir Krimas īstenā pamatnācija.
Diemžēl Krimā viņi to darīt nevar - tas tiks uzskatīts par ekstrēmismu.

Pēc PSRS sabrukuma, neatkarīgās Ukrainas valdība, cenšoties ierobežot Krimas krievu separātisma tendences, dažādos veidos atbalstīja tatāru atgriešanos un iesakņošanos pussalā. Tieši tāpēc Krimas tatāri tik vienprātīgi nostājās pret Krimas pievienošanu Krievijai un lielākā daļa nepieņem Krievijas pilsonību. Gatavību sadarboties ar varasiestādēm paudusi vien neliela saujiņa kolaboracionistu. Šie cilvēki ļoti baidās no tā, ka okupantiem kādreiz varētu nākties aiziet no Krimas, jo šodien savu tautiešu nicinājumu viņi sajūt tikai aizmuguriski, taču, ja Krima atkal kļūtu brīva, cilvēki viņiem spļautu tieši sejā, turklāt nāktos atbildēt arī likuma priekšā. Tieši šos savas tautas nodevējus Krievijas propaganda izmanto, lai pasaulei melotu, ka Krimas tatāri sadarbojas ar jauno varu.

Taču lielākā daļa Krimas tatāru spiesti saskarties ar represijām un ierobežojumiem. Šobrīd visi redzamākie Krimas tatāru līderi ir apcietināti vai izsūtīti. Tiek lēsts, ka pēc pussalas okupācijas uz Ukrainu bēgļu gaitās devās vismaz 50 000 Krimas tatāru. Paredzams, ka bēgļu skaits vēl pieaugs, jo 2016.gada aprīlī Krievijas ieceltā Krimas prokurore Natālija Poklonska apturēja Krimas tatāru pārstāvniecības institūcijas Medžlisa darbību, bet Krievijas Tieslietu ministrija to iekļāva ekstrēmistisko organizāciju sarakstā. Ir apturētas visas Medžlisa juridiskās tiesības, tam aizliegts izmantot valsts un pašvaldību plašsaziņas līdzekļus, rīkot publiskus pasākumus, izmantot noguldījumus bankās. Medžlisa vadītāji Mustafa Džemiļevs un Refats Čubarovs izraidīti ārpus Krimas robežām. Tā ir atriebība par konsekvenci, ar kādu Krimas tatāru tauta pretojas krievu okupantiem. Šobrīd situācija ir tāda, ka jebkurš ar Medžlisu saistīts cilvēks var tikt apsūdzēts ekstrēmismā vai pat terorismā.

“Izbeigt Krimas tatāru genocīdu!” - Krievijas valdībai pieprasa starptautiskā sabiedrība.

Pašreizējam Medžlisa priekšsēdētājam Refatam Čubarovam, kurš ir arī bijušais Latvijas atmodas kustības aktīvists, krievu varasiestādes aizliegušas iebraukt Krievijas teritorijā, tātad arī Krimā. Šā iemesla dēļ Medžlisa sēdes šobrīd notiek Kijevā. Viss Krimas tatāru kopienas sabiedriskais īpašums ir konfiscēts - gan biroji un to aprīkojums, gan automašīnas un cits īpašums. Ik dienas notiek kratīšanas Krimas tatāru mājās, meklējot aizliegto literatūru, kas Krimā kopš padomju gadiem jau bija aizmirsts jēdziens. Lēš, ka aizliegtās literatūras sarakstā iekļauts ap 3000 grāmatām, kuras nav atļauts ne lasīt, ne glabāt. Tā kā oficiāli šāds saraksts nekur nav publicēts, neviens nezina, kādas tieši grāmatas ir aizliegtas, tāpēc FSB darbinieki jebkurā tatāru mājā var atrast ko aizliegtu. Tatāru mājās tiek meklēti arī ieroči, kaut Krimas tatāri savas zemes okupācijai pretojas nevardarbīgām metodēm.

Kratīšanām politisku vai reliģisku iemeslu dēļ ik nedēļu tiek pakļautas vairāku Krimas tatāru kopienas locekļu mājas. Tatārus vajā un arestē par šķietamu līdzdalību teroristu organizācijās, kas ir klaji meli un nepatiesība. Neoficiāli tiek ziņots arī par spīdzināšanām un cita veida vardarbību. Jau 2014.gada martā, kad prokremliskie kaujinieki sagrāba varu Krimā, tika nolaupīts Krimas tatāru aktīvists Rešats Ametovs, kura sakropļo līķi atrada pēc 12 dienām. Kopš tā laika dokumentēta vēl vairāku Krimas tatāru bezvēsts pazušana Krimas pussalā, taču varasiestādes šos noziegumus ignorē un nemaz negrasās izmeklēt. Krievijas administrācijas mērķis ir piespiest Krimas tatārus klusēt vai arī atstāt pussalu.

Apturēta arī gandrīz visu Krimas tatāru plašsaziņas līdzekļu darbība. Krimā vairs nedarbojas neviens televīzijas kanāls vai radiostacija, kas brīvi paustu Krimas tatāru viedokli. Palikušas vien dažas avīzes. Vajāšanu dēļ Krimas tatāru telekanāls ATR tagad spiests raidīt no Kijevas. Lai gan tatāru valoda formāli pasludināta par vienu no oficiālajām Krimā, tās, tāpat kā ukraiņu valodas lietošana ir būtiski ierobežota. Skolās pamazām pārtrauc mācības tatāru valodā. Visur skan tikai un vienīgi krievu mēle. Mēģinājums sazināties kādā no citām oficiālajām valodām var beigties ar vardarbību. Tatāru iedzīvotāji regulāri saņem savu kaimiņu - krievu draudus. Tatāri tiek diskriminēti arī darba tirgū, jo tos uzskata par jaunajai varai nelojāliem. Savukārt tie, kas nepieņem Krievijas pilsonību, gluži vienkārši tiek atlaisti no darba, jo formāli paši savā zemē kļūst par ārzemniekiem, kam vajadzīga darba atļauja.

“Tatāri - ārā no Krimas!” - šādus krievu šovinistu draudus Krimas pamattautas pārstāvji
saņem ik dienas. Okupanti uzskata, ka prom jābrauc tatāriem nevis viņiem.

Krimas okupācijas laikā 2014.gada pavasarī aktīvi piedalījās absolūtais mazākums pussalas iedzīvotāju. Vairākums vienkārši nogaidīja, kas notiks. Pēc aneksijas gan krievu vidū valdīja zināma eiforija, taču skarbā realitāte drīz vien lika tai noplakt. Šodien gandrīz visi aptaujātie Krimas iedzīvotāji neslēpj vilšanos par administratīvo haosu un ievērojami pieaugušajām cenām veikalos. Tomēr viņu traģēdija ir tā, ka no pussalas iedzīvotāju - krievu, ukraiņu vai tatāru - noskaņojuma un gribas vairs nekas nav atkarīgs. Pat ja kāds mēģinātu ierosināt jaunu referendumu Krimas statusa noteikšanai, pēc Krievijas likumiem tas tiktu uzskatīts par separātismu un sodīts ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem. Tā jau noticis ar vienu no Krimas tatāru līderiem Iļmi Umerovu, kurš publiski izteicās, ka tatāru tauta neatzīst Krimas pievienošanu Krievijai, par ko tika apsūdzēts pēc kriminālkodeksa 280.1 panta par “publisku aicinājumu graut Krievijas Federācijas teritoriālo integritāti”.

Tāpēc cerība, ka Krimas iedzīvotāji paši varētu gribēt izrauties no “māmuļas Krievijas” skarbajiem apskāvieniem, nav reāli. Cilvēki Krimā ir iebaidīti un skaļi baidīsies protestēt. Jo vairāk tāpēc, ka viņiem regulāri tiek “skalotas smadzenes”, lai neviens neiedomātos pajautāt, kāpēc dzīve Putina “paradīzē” ir daudz bēdīgāka nekā “fašistiskajā” Ukrainā. Krievijas plašsaziņas līdzekļi ik dienas Krimas iedzīvotājus biedē ar “banderiešu huntu” Kijevā, Krimas tatāru “teroristiem” un morāli izvirtušajiem Rietumiem. Tas viss liek Krimas iedzīvotājiem sakost zobus un paciest “pārejošās grūtības”.

Tāpat pilnīgi neiespējama ir pussalas atgūšana militāriem līdzekļiem. Tas draudētu ar Trešo Pasaules karu un kodolkatastrofu Eiropai. To labi apzinās arī ukraiņu un tatāru politiķi. Krimas tatāri uzskata, ka tikai vēl spēcīgākas Rietumvalstu sankcijas varētu piespiest Krieviju pamest okupēto Krimu. “Laikmeta zīmes” gan tik optimistiskas nav un prognozē, ka labprātīgi Krievija Krimu neatstās nekad, jo vadās pēc principa - ja reiz kāda teritorija ir sagrābta, tad “ne soli atpakaļ!”. Tas redzams kaut vai Čečenijas piemērā, kas Krievijai ne ekonomiski, ne stratēģiski nemaz tik nozīmīga teritorija nav, taču lielvalsts prestižs neļauj Krievijai atdot ne pēdu zemes, ko tā uzskata par savu. Mūsuprāt Krimas statuss pārredzamā nākotnē varētu mainīties tikai vienā gadījumā - ja pie varas Krievijā nonāktu liberāli demokrātiski spēki, kas pagaidām ir visai mazticams scenārijs. Tāpēc Krimas jautājums diemžēl vēl ilgi būs starptautiski neatrisināto konfliktu saraksta galvgalī.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts