05
Latviešu mākslas klasiķi. Janis Rozentāls
Ievietoja | Sadaļa Arhitektūra, tēlniecība, māksla | Publicēts 05-09-2016
Janis Rozentāls piedzima 1866.gada 18.martā Saldus pagasta “Bebru” mājās kā septītais bērns kalēja Miķeļa Rozentāla un viņa sievas Lavīzes ģimenē. 1876.gadā viņš sāka mācības Heinriha Krauzes privātskolā Saldū, bet 1879.gadā iestājās Kuldīgas apriņķa skolā. Tā kā Rozentālu ģimene nebija īpaši turīga, Janim jau 15 gadu vecumā nācās pārtraukt mācības un doties pelnīt iztiku uz Rīgu. Viņš strādāja dažādus gadījuma darbus - par izsūtāmo zēnu modes preču veikalā, bufetes puiku vasaras koncertdārzā un “iekšārāvēju” veikalā, līdz dabūja mācekļa vietu pie daiļkrāsotāju meistara Jūliusa Celēviča. Pēc četru gadu mācībām Janis sekmīgi nokārtoja zeļļa eksāmenu un sāka algota darba gaitas pie sava meistara. Vienlaikus viņš kā korists darbojās Rīgas Latviešu teātrī, interesējas par tēlotāja mākslu, kopēja gleznas Pilsētas bilžu galerijā.
Jaņa Rozentāla dzimtās mājas “Bebri” Saldus pagastā.
No 1885. līdz 1888.gadam Rozentāls mācījās zīmēšanu pie Oskara Felsko Rīgas vācu amatnieku biedrības amatniecības skolā. 1888.gadā Krievijas impērijas mākslas skolu skatē Pēterburgā viņa zīmējums saņēma sudraba medaļu un Rozentāls kā brīvklausītājs iestājās Ķeizariskās Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā - sākumā vēsturiskās kompozīcijas klasē, vēlāk dabas (aktu) klasē. Divus gadus viņa gleznojumi tika prēmēti ar akadēmijas mazo sudraba medaļu. Janis apguva akadēmisko glezniecību, bet vēlāk, sakarā ar Mākslas akadēmijas reformu un pasniedzēju maiņu, pieslējās tā sauktās “peredvižņiku” kustības reālisma principos balstītajai mākslai.
Janis Rozentāls ap 1886.gadu.
19.gadsimta nogalē Mākslas akadēmijā un citās Pēterburgas mākslas skolās mācījās daudz talantīgu latviešu jaunekļu, kuri vēlāk kļuva par latviešu nacionālās profesionālās tēlotājmākslas pamatlicējiem - Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Johans (Jānis) Valters, Ādams Alksnis, Rihards Zariņš, Jūlijs Madernieks, Gustavs Šķilters, Teodors Zaļkalns un citi. Viņi izveidoja latviešu intelektuāļu pulciņu “Rūķis”, kurā darbojās ne vien topošie mākslinieki, bet arī mūziķi - Jāzeps Vītols, Jurjānu Pāvuls, Emīls Dārziņš, citi. “Rūķis” rīkoja tematiskus vakarus, kuros pārrunāja jaunāko Pēterburgas mākslas dzīvē, apsprieda ar mākslu saistīto problemātiku, tāpat savus un kolēģu darbus.
Latviešu intelektuāļu pulciņa Pēterburgā “Rūķis” biedri ap 1894.gadu.
“Rūķa” ideoloģijas stūrakmens bija - māksliniekam jākalpo savai tautai, jādzīvo savas tautas vidē un jārada māksla, kas ataino dzimtās zemes dabu, sadzīvi un vēsturi. Šo nacionālpatriotisko centienu rezultāts ir arī Jaņa Rozentāla diplomdarba glezna “Pēc dievkalpojuma” (”No baznīcas”). Atbilstoši akadēmijas jaunajai ievirzei, Rozentāls savā diplomdarbā izmantoja sadzīves tēmu - cilvēku iznākšanu no Saldus luterāņu baznīcas pēc svētdienas dievkalpojuma. Viņš daudz strādāja pie šīs gleznas, savā dzimtajā pilsētā fotografēdams un zīmēdams modeļus un studijas. Darbs tika pabeigts “peredvižņika” Vladimira Makovska darbnīcā. 1894.gadā Pēterburgas Ķeizariskās Mākslas akadēmijas diplomdarbu konkursā par gleznu “No baznīcas” Rozentālam piešķīra pirmās pakāpes mākslinieka diplomu. Tas bija pirmais diplomdarbs akadēmijas vēsturē ar nacionālu sižetu. 1896.gadā glezna izpelnījās plašu ievērību Latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļā Rīgā - pirmajā latviešu mākslas izstādē.
Jaņa Rozentāla diplomdarba glezna Pēterburgas Mākslas akadēmiju beidzot - “No baznīcas” (1894).
Pēc akadēmijas beigšanas Rozentāls vairākus gadus dzīvoja Pēterburgā, vasarās apmeklējot dzimteni un gleznojot vācbaltiešu muižnieku portretus un dabas ainavas. Vairākus gadus viņu ievēlēja Ķeizariskās Mākslas akadēmijas Pavasara izstādes žūrijas komisijā. Nozīmīga loma bija Rozentāla saskarsmei ar tā laika Rietumeiropas mākslu. Viņa pirmais ārzemju ceļojums notika 1897.gadā, kad mākslinieks apmeklēja Skandināvijas rūpniecības un starptautisko mākslas izstādi Stokholmā, kur bija skatāmi ne vien ziemeļvalstu, bet arī citu zemju izcilu mākslinieku darbi. Savukārt 1898.gadā Pēterburgas Mākslas akadēmijas pasniedzējs Arhips Kuindži apmaksāja Rozentāla ceļojumu kopā ar Kuindži meistardarbnīcas audzēkņiem, kura laikā tie apmeklēja Vāciju, Franciju un Austriju.
Rietumeiropas ietekme Jaņa Rozentāla mākslā -
gleznas “Peldētājas Kapri salā” (1913) un “Itālijas ainava” (1915).
1899.gadā Rozentāls dzimtajā Saldū nopirka gruntsgabalu un 1900.gadā uzbūvēja darbnīcu. Tomēr provinciālā atmosfēra un iztikas grūtības jau 1901.gada nogalē piespieda mākslinieku pārcelties uz Rīgu, kur viņš mitinājās Kalnciema ielā pie sava drauga vācbaltiešu gleznotāja Bernharda Borherta un viņa dzīvesbiedres. Tolaik modernās glezniecības cienītāju loks vēl bija ļoti šaurs, tāpēc Rozentālam nācās pieņemt dažādus gadījuma un pasūtījuma darbus. Viņš tika uzņemts Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā un piedalījās tās žūrijas komisijā, kas vērtēja latviešu oriģināldramaturģijas lugas. Rozentāls piedalījās arī vairākās mākslas izstādēs, piemēram, Baltijas mākslinieku retrospektīvajā izstādē par godu Rīgas 700.gadadienai un kopā ar Borhertu izstādē Rīgas Mākslas salonā.
Janis Rozentāls 20.gadsimta sākumā.
Ievērojams pagrieziens mākslinieka dzīvē notika 1902.gadā, kad ar koncertiem Rīgā viesojās pazīstamā somu dziedātāja Ellija Forsele. Rozentāls, kuru interesēja ziemeļvalstu kultūra, bija koncertu apmeklētāju vidū. Somu mūzika uz viņu atstāja dziļu iespaidu, īpaši Sibēliusa kompozīcijas. Pēc koncertiem par godu somu dziedātājai Grosvaldu ģimenes namā notika viesības, kurās Janis ar Elliju iepazinās tuvāk. Šī sastapšanās bija liktenīga - 1903.gada 5.martā Helsinkos notika Jaņa un Ellijas kāzas. Ellija kļuva par Rozentāla draugu, mūzu un sievietes ideālo tēlu gan dzīvē, gan mākslā.
Janis Rozentāls un viņa dzīves mūza Ellija Forsele.
Pārsvarā Rozentāli dzīvoja Rīgā - sākumā pie Borhertiem, vēlāk arhitektu Konstantīna Pēkšēna un Eižena Laubes namā Alberta ielā, speciāli iekārtotā dzīvoklī-darbnīcā, kur šodien atrodas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs. Šis dzīvoklis kļuva par iecienītu latviešu inteliģences pulcēšanās vietu. Taču vasarās ģimene bieži devās uz Forselu ģimenes vasaras māju Nummelā, Somijā. Šeit Rozentāls iepazinās ar daudziem somu kultūras darbiniekiem. Ellija turpināja koncertēt arī pēc kāzām, tiesa, ne vairs tik aktīvi kā iepriekš - Rozentālu ģimenē cits pēc cita pasaulē nāca trīs bērni: Laila Gedde, Irja Ausma un Maris Miķelis. Ellija uzstājās gan Somijā, gan Latvijā un Igaunijā, iemantojot šo zemju publikas nedalītu cieņu un mīlestību.
Arī Rozentāla popularitāte vietējā mākslas sabiedrībā auga un līdz ar to ienākumi. 1903.gadā Rīgas Latviešu biedrība ievēlēja Rozentālu V Vispārējo latviešu dziesmu svētku tērpu komisijā. Šajā sakarībā mākslinieks iesaistījās polemikā ar Rihardu Zariņu un Jūliju Madernieku par tautas tērpu modernizēšanas principiem. 1904.gadā Rozentāls piedalījās Baltijas mākslinieku izstādē Koknesē un Baltijas mākslinieku izstādē Majoros, bet 1905.gadā kopā ar Jāni Asaru un Rūdolfu Blaumani aktīvi darbojās Dailes un rakstnieku biedrības izveidošanā. 1905.gada revolūcijas laikā Rozentāls bija viens no tiem, kas parakstīja latviešu inteliģences prasību pēc plašākām pilsoniskām brīvībām, kā arī iesaistījās vācbaltiešu reakcionāro aprindu izprovocētajā polemikā par mākslinieka lomu sabiedrībā.
Jaņa Rozentāla zīmētais V Vispārējo latviešu dziesmu svētku plakāts.
No 1905. līdz1906.gadam Rozentāls strādāja par pasniedzēju Venjamiņa Blūma mākslas skolā. Viņš pasniedza arī zīmēšanas privātstundas un mācīja zīmēšanu Baltijas mākslinieku saviesīgajā pulciņā “Kunstecke”. Tāpat Rozentāls piedalījās Rīgas pilsētas mākslas muzeja (tagad Nacionālais Mākslas muzejs) atklāšanas izstādes organizēšanā. No 1906. līdz 1913.gadam Rozentāls pasniedza zīmēšanu Rīgas Pilsētas mākslas skolas portretu klasē, Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, kā arī savā privātstudijā, bija žurnālu “Vērotājs” un “Druva” mākslinieciskais redaktors. Turpinājās arī Rozentāla darbs Rīgas Latviešu biedrībā, kuras jaunā nama fasādei viņš 1910.gadā sarežģītā krāsaina cementa un mozaīkas ielikumu tehnikā izveidoja trīs panno. Rozentāls regulāri piedalījās baltiešu un latviešu mākslinieku izstādēs, tostarp Pēterburgā un Minhenē, viņa personālizstādes notika 1910.gadā Rīgā un Jelgavā, bet 1912. un 1913./1914.gadā - Rīgā.
Rozentāla mozaīkas panno Rīgas Latviešu biedrības ēkas fasādē (1910).
Sākoties Pirmajam Pasaules karam un Vācijas armijas tuvojoties Rīgai, Rozentāls 1915.gadā kopā ar ģimeni pārcēlās uz Somiju, kur apmetās Kulosāri (Brendes) salā Helsinku nomalē. Daļu savu darbu Rozentāls atstāja Rīgas pilsētas muzejam, daļu pārveda uz Petrogradu, kur tos eksponēja latviešu mākslinieku izstādē. 1916.gada sākumā mākslinieks piedalījās mākslas izstādes iekārtošanā Maskavā Karla Lemersjē galerijā, taču saslima ar plaušu karsoni un pēc atveseļošanās atgriezās Brendes salā. 1916.gada 26.decembrī, stāvot pie molberta ar otu rokā, Janis Rozentāls pēkšņi tika aizsaukts Mūžībā. Mākslinieka pīšļus apglabāja Helsinkos, bet 1920.gadā, kad Rozentālu ģimene atgriezās Latvijā, tie tika pārapbedīti Meža kapos Rīgā.
Piemiņas plāksne Janim Rozentālam un Ellijai Forselei Kulosāri salā Somijā.
Rozentāls bija viens no pirmajiem, kas 19 gadsimta beigās glezniecībā sāka attēlot tautas dzīvi un sadzīviska satura ainas. Mākslinieks daudz gleznojis arī dabas ainavas. Īpaši iemīļoti viņam bija Siguldas un dzimtās pilsētas Saldus apkaimes skati. Nozīmīgu vietu Rozentāla glezniecībā ieņēma portrets - viņš gleznoja gan sava laika kultūras darbinieku, draugu un ģimenes locekļu portretus, gan veicis daudzus pasūtījuma darbus. Nereti portreti un sadzīves ainas tika gleznotas, izmantojot fotogrāfijas, īpaši fotogrāfa Jāņa Krēsliņa darbus. Krēsliņš un Rozentāls savulaik bija kopā mācījušies Rīgas Mazās ģildes Krāsotāju cunftē pie meistara Jūliusa Celēviča.
Jaņa Rozentāla pašportrets (1900) un Rūdolfa Blaumaņa portrets (1908).
Īpaša vieta Rozentāls gleznās bija simbolismam un fantāzijai, izmantojot mitoloģiskus un no folkloras aizgūtus tēlus. Šajā mākslas darbu grupā sastopami gan ar Latvijas vēsturi saistīti sižeti, gan sociāli dramatiski vēstījumi, piemēram, gleznas “Melna čūska miltus mala” un “Nāve”. Tikpat nozīmīga loma mākslinieka daiļradē bija reliģiskajam žanram - viņš radījis altārgleznas Jelgavas Sv.Annas, Stendes, Dundagas, Rīgas Jaunās Sv.Ģertrūdes luterāņu baznīcām, tāpat vairākiem luterāņu dievnamiem Krievijā. Bībeles sižeti izmantoti arī virknē Rozentāla gleznojumu.
Meti altārgleznām Jaunās Sv.Ģertrūdes baznīcai Rīgā (1910) un Stendes luterāņu baznīcai (1903).
Lai gan Rozentāla daiļrades pamatā ir Pēterburgā apgūtā akadēmiskā un reālisma glezniecība, viņu iespaidoja arī impresionisms, jūgendstils, simbolisms un postimpresionisms. Par sevišķi izcilu jūgendstila paraugu Rozentāla mākslā tiek uzskatīta glezna “Princese ar pērtiķi”. Jūgendstilam un simbolismam atbilst arī Rīgas Latviešu biedrības nama fasādi rotājošie panno, kuros atainoti latviešu mitoloģiskie tēli un alegorijas, kas simbolizē cilvēka fiziskās, garīgās un morālās vērtības.
Rozentāla glezna “Princese un pērtiķis (1913) un tās detaļas.
Lineārā jūgendstila forma redzama arī Rozentāla grāmatu un preses grafikā. Viņš strādājis pie almanaha “Zalktis”, žurnālu “Vērotājs”, “Auseklis”, “Druva” un daudzu citu izdevumu mākslinieciskā tēla. Literāro un mācību grāmatu ilustrācijās, vinjetēs, dažādu izdevumu vāku zīmējumos, lietišķajā grafikā Rozentāls, saglabājot jūgendstila ritmu, piemērojās katram sižetam un konkrētā izdevuma mērķauditorijai. Ievērību guvušas arī mākslinieka krāsainās litogrāfijas. Tāpat Rozentāls darbojies mākslas kritikā, publicējot rakstus par tā laika māksliniekiem dažādos Latvijas preses izdevumos.
Jūgendstila formās ieturētā Rozentāla grafika žurnāliem “Vērotājs” un “Zalktis”.
Šodien Rozentāla darbus var apskatīt daudzos Latvijas un ārzemju muzejos - Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Jaņa Rozentāla Saldus Vēstures un mākslas muzejā, Liepājas vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Itehemas muzejā Hartolā un Satakuntas muzejā Pori, Somijā, Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā, Krievijā, privātkolekcijās. Mākslinieka radošais veikums iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Janis Rozentāls pieder pie sava laikmeta ietekmīgākajām personībām Latvijas kultūras, mākslas un sabiedriskajā dzīvē.
Piemineklis Janim Rozentālam dzimtajā Saldū (tēlnieks Valdis Albergs)
un Rīgā pie Nacionālā Mākslas muzeja (1936, tēlnieks Burkards Dzenis).
****
Glezna “No kapsētas” (1895).
Glezna “Ganu meita” (1896).
Gleznas “Ganu zēnu pavasaris” (1905) un “No pļavas” ["No darba"] (1903).
Glezna “Veļas mazgātājas” (1904).
Glezna “Gavilējošie bērni” ["Pavasara dziesma"] (1901).
Glezna “Agrs pavasaris Kurzemē” (1909)
Glezna “Pavasara ainava. Sigulda” (1913)
Gleznas “Mākslinieka darbnīcā” (1896) un “Akts plenērā” (1914).
Glezna “Melna čūska miltus mala” (1903).
Glezna “Nāve” (1897).
Dundagas baznīcas altārlezna “Lieldienu rīts” (1912) un glezna “Kristus un grēciniece” (1893).
Gleznas “Mērijas Grosvaldes portrets” (1902) un “Malvīnes Vīgneres-Grīnbergas portrets” (1916).
Gleznas “Vīrietis ar papirosu” ["B.Borherta portrets"] (1901) un “Pētera Federa portrets” (1901).
Glezna “Māte ar bērnu” (1904).
Gleznas “Zem ķirškoka” (1904) un “Zem pīlādža” (1905).
Glezna “Ģimene Siguldā” (1913).
Jaņa Rozentāla zīmējums “Pie galda”.
Jaņa Rozentāla zīmējums Annas Brigaderes lugas “Sprīdītis” pirmizdevumam (1904).
Litogrāfija “Strēlnieks” (1915).
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
