Laikmeta zīmes

1980.gadu sākumā Latvijā sāka aktīvi popularizēt postmodernisma idejas, tostarp arhitektūrā. Postmodernisms centās pārvarēt modernisma arhitektūras elitārismu, apgūstot vietējās īpatnības un tradīcijas. Kā postmodernisma galvenās pazīmes tiek nosauktas tiešu pagātnes arhitektūras formu atdarināšana, jauna attieksme pret vietējām tradīcijām arhitektūrā, interese par metaforu arhitektūrā un izteiksmīgu būvmākslas valodu, rotaļīgu, teatralizētu, dažkārt pat mīklainu arhitektoniskās telpas izveidojumu.

Latvijā jaunas formas meklējumi notika izzinot agrākos būvmākslas paņēmienus, tostarp tautas celtniecības tradīcijas. Tautas celtniecības motīvi visbiežāk parādījās retro stilā veidotos interjeros kafejnīcās un alus bāros, arī izklaides un atpūtas būvju arhitektūrā. Arhitektūrā kā reģionālās arhitektūras pazīmes sāka izmantot monumentālās slīpās jumtu formas, bagātīgus ēku siluetus. Slīpais jumts kļuva par svarīgu arhitektonisko elementu - apspēlējot šo formu, varēja panākt jebkuru vēsturisku kontekstu, sākot no etnogrāfiskā, beidzot ar jūgendstilam raksturīgo. Aktuāla kļuva arī vietējo materiālu - koka un sarkanā ķieģeļa - izmantošana.

Oficiāli gan postmodernismu Padomju Savienībā pieņēma tikai Gorbačova perestroikas laikā 80.gadu otrajā pusē. Padomju režīms šo stilu atzina tāpēc, ka vēlme dekoratīvi uzlabot sistēmu, būtiski to nemainot, visumā atbilda perestroikas sākotnējai iecerei. Tomēr tik radikāli postmodernisma darbi arhitektūrā kā Rietumos Latvijā netapa - postmodernisma izpausmes Latvijas arhitektūras kontekstā tiek traktētas kā reģionālisms vai nacionālā arhitektūra. Sajūsma par latviešu senatni ļoti uzskatāmi parādās, piemēram, Linarda Skujas projektētajā Viesītes kultūras namā, kuras monumentālie apjomi rada asociācijas ar teiksmainu senlatviešu pili.

80.gados turpinājās arī modernisma arhitektūras paņēmienu pielietošana, piemēram, viesnīcā “Rīdzene” vai Politiskās izglītības (tagad Kongresu) namā. Savukārt postmodernismam raksturīgā interese par kontekstuālismu parādās “Aeroflot” ēkas fasādē, kur arhitekts Modris Ģelzis iekļāvis astoņus erkerus, kuru izvietojums atbilst blakusesošā eklektisma stila īres nama fasādes ritmam. Izteikta arhitektu interese par nacionālo arhitektūru vērojama 80.gadu otrajā pusē un 90.gadu sākumā, kad “nostalģisks nacionālisms arhitektus rosināja domāt par tautas mentalitātes glābšanu un latviešu tradicionālās lauku sētas koncepcijas reanimēšanu”.

1980.gadu ekonomiskā lejupslīde, kas vēlāk noveda līdz PSRS sabrukumam, neļāva realizēt lielākus arhitektūras projektus, tāpēc daudzu ēku un dzīvojamo masīvu celtniecība ievilkās un tā arī netika pabeigta. Arhitektiem gan tika uzdots daudz projektēt, taču būvēja salīdzinoši maz. Lai imitētu darbību, administratīvais aparāts pasūtīja arhitektiem projektus, nemaz nopietni nedomājot par to realizēšanu. Savukārt lielpaneļu ēku būvniecība noveda pie tā, ka 80.gados sāka pietrūkt profesionālu mūrnieku un jumiķu, līdz ar ko būtiski kritās būvniecības kvalitātes vispārējais līmenis.

****

LKP CK Politiskās izglītības nams (tagad Kongresu nams),
1982.gads, arhitekti - Juris Gertmanis, Valērijs Kadirkovs.

LKP CK Politiskās izglītības nama vestibils un lielā zāle. 2000.gadā nama aizmugures daļā uzcelta četrus stāvus augsta stikla piebūve. Ir plāni arī turpmākai ēkas rekonstrukcijai un jaunām piebūvēm.

Kolhoza “Madliena” administratīvais centrs (tagad Madlienas pagastmāja),
1983.gads, arhitekti - Zigurds Lazdiņš, Meinards Medinskis.

Latvijas Televīzijas ēka Zaķusalā, 1979.-1986.gads,
arhitekti - Andris Purviņš, Valērijs Kadirkovs, Baiba Maike, Kārlis Alksnis.

Kreisajā pusē - Rīgas radio un televīzijas tornis, 1979.-1984.gads, arhitekts - Kims Nikuradze;
labajā pusē - Latvijas TV un Radio ēku kompleksa skice un makets. Radio ēka uzcelta netika.

Viesītes kultūras nams, 1985.-1991.gads, arhitekts - Linards Skuja.

Kinoteātris “Oktobris” (vēlāk “Austra”, tagad “Renesanse”) Daugavpilī,
1981.gads, arhitekts - Oļģerts Krauklis.

Rīgas Motormuzejs, 1989.gads, arhitekts - Viktors Valgums.
2016.gadā pabeigtā ēkas rekonstrukcija visumā respektē ēkas sākotnējo vēsturisko veidolu.

Viesnīca “Rīdzene” (vēlāk “Reval Park Hotel Rīdzene”, tagad “Radisson Blu Rīdzene Hotel”),
1984.gads, arhitekti - Zane Kalinka, Valērijs Kadirkovs.

Kreisajā pusē - viesnīcas “Rīdzene” fasāde no Reimersa ielas (augšā)
un Kalpaka bulvāra (apakšā); labajā pusē - viesnīcas vestibils.

Dienesta viesnīca “Zvejnieka nams” Rīgā, Kr.Valdemāra ielā 63 (tagad viesnīca “TIA Hotel”), 1982.gads, arhitekti - Viktors Rimša, Andris Purgailis.

Aviokompānijas “Aeroflot” biroja ēka (vēlāk Rietumu bankas galvenais birojs,
tagad - Latvijas Pasta bankas birojs), 1984.-1991.gads, arhitekts - Modris Ģelzis.

Projektēšanas institūta “Agroprojekts” ēka (tagad biroju ēka),
1979.-1988.gads, arhitekts - Juris Skalbergs.

Administratīvā ēka Rīgā, Maskavas ielā 451 (tagad A/S “Lytagra” (”Agroapgāde”) dienesta viesnīca), 1983.gads, arhitekti - Igors Kiseļovs, V.Priede.

Rīgas Dīzeļbūves rūpnīcas Laboratoriju korpuss (tagad - SIA “Rīgas dīzelis DG”), Ganību dambī 36, 1985.gads, arhitekti - Viktors Rimša, Eduards Geijers, L.Dorfmans.

Uzņēmuma “Lauku celtnieks” tehniskais centrs (tagad biroju ēka) Vecrīgā,
1984.-1987.gads, arhitekti - Juris Skalbergs, Aivars Zavadskis, Pēteris Birulis.

Bērnu slimnīca “Gaiļezers” (tagad Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas klīnika “Gaiļezers”),
1981.gads, arhitekti - Anna Reinfelde, Zane Kalinka, Modris Ģelzis.

Sanatorijas ēka Jūrmalā (tagad viesnīca “Baltic Beach Hotel”),
1981.gads, arhitekti - Viktors Valgums, Normunds Pavārs, Modris Ģelzis.

Rīgas 7.vidusskolas (tagad Natālijas Draudziņas ģimnāzija) piebūve,
1981.gads, arhitekts - Edgars Šēnbergs.

Rīgas Politehniskā institūta (tagad Rīgas Tehniskās Universitātes) peldbaseins Ķīpsalā, 1988.gads, arhitekti - Kārlis Alksnis, Marita Zariņa, konstruktors - V.Gorodjanskis.

Rīgas Mēbeļu nams, 1980.gads, arhitekti - Raimija Ļuboviča, Sergejs Ļubovičs.

Mēbeļu ražošanas apvienības “Gauja” firmas veikals (tagad mēbeļu nams “Gauja”),
20.gadsimta 80.gadi, arhitekti - trūkst informācijas.

Dzīvojamo ēku komplekss Imantā, 1987.gads, arhitekti - Zane Kalinka, Vita Rauhvargere.

Dzīvojamās mājas Purvciemā, 1983.gads, arhitekti - Lidija Plakane, Olita Upaciere un citi.

Dzīvojamo ēku komplekss Jaunmārupē, 1983.gads, arhitekti - Ausma Skujiņa, Anita Makinska.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts