26
OMON ir abreviatūra padomju milicijas specvienības nosaukumam krievu valodā - Отряд Милиции Особого Назначения jeb Īpašās nozīmes milicijas vienība. Pirmās OMON vienības Padomju Savienībā tika izveidotas ar PSRS Iekšlietu ministra Vadima Bakatina 1988.gada 3.oktobra pavēli. Sākumā šādas vienības izveidoja 12 PSRS pilsētās, ieskaitot Maskavu, Ļeņingradu, Minsku un Rīgu. Vēlāk to skaits pieauga līdz 19 vienībām. Rīgas OMON jeb Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes īpašo uzdevumu milicijas vienība tika izveidota 1988.gada 2.decembrī un bija viena no pirmajām piecām šādām vienībām valstī. Vienības bāze atradās Vecmīlgrāvī.
Rīgas OMON simbolika.
Kreisajā pusē - LPSR OMON krūšu nozīme; vidū - Rīgas OMON 10 gadu jubilejas krūšu nozīme; labajā pusē - viens no OMON kaujinieku pleca uzšuvju veidiem.
Sākumā Rīgas OMON vienības personālsastāvā bija ap 150 kaujiniekiem, no kuriem 20 - virsnieki. Tie bija salīdzinoši jauni, bet jau pieredzējuši puiši, daudzi ar Afganistānas kara rūdījumu. Vienībā dienēja galvenokārt krievi, ukraiņi un baltkrievi, taču bija arī citu tautību pārstāvji, tostarp latvieši. Par komandieri tika iecelts apakšpulkvedis Edgars Limars, kaut faktiski vienību vadīja operatīvā vada komandieris, Afganistānas kara veterāns majors Česlavs Mliņņiks un viņa vietnieks kapteinis Sergejs Parfjonovs. OMON pienākumos ietilpa milicijas patruļdienesta reidu pastiprināšana, valsts iestāžu apsardzība, spekulācijas izskaušana, tomēr svarīgākais vienības uzdevums bija cīņa ar organizēto noziedzību.
OMON kaujinieki bija īpaši apmācīti pretterorisma operāciju veikšanai, ķīlnieku atbrīvošanai, ļaužu pūļa bloķēšanai un izklīdināšanai masu nekārtību gadījumos, citām specoperācijām. Vienības rīcībā bija visjaunākā modeļa strēlnieku ieroči, kā arī smagāks bruņojums - ložmetēji, granātmetēji, personīgās aizsardzības aprīkojums. No pārējo Iekšlietu ministrijas struktūrvienību darbiniekiem omonieši vizuāli atšķīrās ar cita veida uniformām un melnām beretēm, kuru dēļ vienība tad arī ieguva savu neoficiālo nosaukumu - “Melnās beretes”. Tomēr nereti vienības kaujinieki gan ikdienā, gan operāciju laikā mēdza valkāt nevis oficiālo uniformu, bet armijas kamuflāžas tērpus.
Kamēr OMON vēl nebija iesaistīta politiskā darbībā, bet cīnījās galvenokārt ar noziedzību, vienības prestižs sabiedrības acīs bija visai augsts. Pietika omoniešu patruļai parādīties Rīgas ielās, lai potenciālajiem likumpārkāpējiem zustu jebkāda vēlēšanās veikt pretlikumīgas darbības. Diemžēl dienests elitārā vienībā daudziem jaunajiem OMON kaujiniekiem sagrozīja galvu, radot mānīgu izredzētības, visatļautības un nesodāmības sajūtu. Iekšlietu ministrijā un citās valsts struktūrās sāka pienākt sūdzības par OMON darbinieku rīcību, kas nereti pārkāpa likumības robežas. Piemēram, vienības kaujinieki ne tikai atklāja un likvidēja nelegālās alkohola tirdzniecības vietas, bet arī tās brutāli izdemolēja, turklāt konfiscētā nauda un prece netika dokumentāli uzskaitīta, kā dēļ nereti pazuda bez pēdām. Aizturētie likumpārkāpēji tika spīdzināti, nodarot tiem dažāda smaguma miesas bojājumus.
OMON kaujinieki trenējas noziedznieku aizturēšanā.
Skaļākais skandāls, par ko tika daudz runāts plašsaziņas līdzekļos, notika 1989.gada rudenī, kad OMON patruļa aizturēja kādu nelegālā alkohola tirgoni. Tā vietā, lai sastādītu protokolu un likumpārkāpēju nogādātu milicijas iecirknī, omonieši viņu aizveda Daugavas malā, kur vispirms piespieda ar konfiscēto spirtu nomazgāt OMON automašīnas un trotuāru, bet pēc tam ar visām drēbēm iemeta ūdenī. Turklāt no krasta uz cilvēku tika šauts no automāta. Tieši šis gadījums kļuva par sākumu saspringtajām attiecībām starp Rīgas OMON un Latvijas varas struktūrām, kas īpaši saasinājās pēc Tautas Frontes uzvaras un jaunas valdības izveidošanās 1990.gada pavasarī.
Omoniešu patruļa veic likumpārkāpēja pārmeklēšanu.
1990.gada 4.maijā jaunā sasaukuma Augstākā Padome ar balsu vairākumu pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. 15.maijā impēriskie spēki sarīkoja atbildes gājienu - pie Augstākās Padomes sapulcējās vairāki tūkstoši Baltijas kara apgabala virsnieku un PSRS kara skolu kursantu civilā apģērbā, kas mēģināja ielauzties parlamenta ēkā. Pēc tā laika Latvijas PSR iekšlietu ministra Bruno Šteinbrika rīkojuma OMON kaujinieki, liekot lietā stekus, dažu minūšu laikā izdzenāja krievu militāristus. Notikumu karstumā gan netika īpaši šķirots, kuru jāiekausta, bet kuru nē, tāpēc cieta arī viens otrs neatkarības aizstāvis, kas tobrīd atradās pie parlamenta.
Omonieši Augstākās Padomes sardzē 1990.gada 15.maijā.
Šodien ir grūti pateikt, kāpēc bijušais augsta ranga čekas darbinieks Šteinbriks, kurš nebūt nebija Latvijas neatkarības piekritējs un ar īpašu mīlestību pret “nacionāļiem” neizcēlās, deva pavēli aizstāvēt Tautas Frontes kontrolēto parlamentu, un kāpēc omonieši tik aizrautīgi metās šo uzdevumu izpildīt. Jāatgādina, ka vēlāk Šteinbriks kļuva par PSRS robežsardzes Baltijā VDK daļas priekšnieku, bet pēc PSRS sabrukuma - par Krievijas armijas Baltijā pretizlūkošanas šefu. Lai nu kā, bet tobrīd omonieši izglāba Augstāko Padomi no krievu militāristu vandālisma. Varbūt tā šī vienība centās parādīt, ka gatava nodrošināt likumību un sabiedrisko kārtību, neatkarīgi no politiskās situācijas republikā?
1990.gada jūnijā Bruno Šteinbriku iekšlietu ministra postenī nomainīja bijušais Iekšlietu ministrijas Kriminālmeklēšanas daļas priekšnieks, milicijas pulkvedis Aloizs Vaznis. Jaunieceltais ministrs drīz vien izdeva vairākas pavēles, kas tieši skāra arī Rīgas OMON - milicijas darbiniekiem aizliedza paralēli tiešajam darbam piepelnīties apsardzes kooperatīvā “Vikings”, kas sargāja dārgus restorānus, veikalus un atsevišķas privātpersonas. Šāds lēmums izraisīja lielu neapmierinātību, jo liedza omoniešiem gūt papildus ienākumus. Turklāt Vaznis izdeva arī pavēli par iekšlietu struktūru darbinieku depolitizāciju, aizliedzot tiem atrasties jebkādās politiskās organizācijās, tostarp Komunistiskajā partijā. Šai ministra pavēlei atsacījās pakļauties vairākas iekšlietu struktūrvienības, arī OMON.
LPSR iekšlietu ministrs Bruno Šteinbriks (kreisajā pusē)
un jaunais LR iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis (tā laika fotogrāfijā uz grāmatas vāka).
Sekoja omoniešu demaršs - pie Važņa ieradās Rīgas OMON analītiskās daļas priekšnieks, padomju militārā izlūkdienesta GRU darbinieks Andrejs Čeckis un paziņoja, ka vienība turpmāk izpildīs tikai tās pavēles, kas nebūs pretrunā PSRS un LPSR Konstitūcijām. Vienības komandieris Edgars Limars to pašu darīja zināmu ar kompartijas avīzes “Советская Латвия” (”Padomju Latvija”) starpniecību. Pēc šī paziņojuma OMON rindās iestājās daudzi ar jaunās valdības politisko kursu neapmierinātie milicijas darbinieki no citām struktūrvienībām. Vienības personālsastāvs pieauga līdz 200 cilvēkiem. Kā izaicinājumu jaunajai varai omonieši virs savas bāzes Vecmīlgrāvī pacēla PSRS karogu.
Sarkanziliviļņotais LPSR karogs - apliecinājums omoniešu uzticībai vienīgi padomju likumiem.
Likumīgās varas rīcībā tobrīd nebija tāda spēka, kas varētu stāties pretī šai labi apmācītajai un apbruņotajai vienībai. Šādā situācijā Aloizs Vaznis un republikas vadība pieprasīja PSRS Iekšlietu ministrijai vai nu izvest OMON no Latvijas, vai izformēt šo vienību. Ministrs Vadims Bakatins it kā piekrita vienības izformēšanai, taču tad devās ārzemju komandējumā un viņa prombūtnes laikā ministra vietnieks Šilovs pēc Latvijas kompartijas pirmā sekretāra Alfrēda Rubika lūguma “ņemt vērā separātisma tendenču pastiprināšanos Baltijā” izdeva pavēli Nr.367 par Rīgas OMON pakļaušanu PSRS Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēka 42.divīzijai. Līdzās vienības rīcībā jau esošajām Makarova pistolēm un automātiem АКСУ-74, omoniešiem papildus izsniedza armijas tipa 7.62 mm automātus un kaujas granātas, kā arī piešķīra divus bruņutransportierus.
1990.gada rudenī daļu Rīgas omoniešu nosūtīja uz konflikta zonu Kalnu Karabahā. Kā atceras viens no bijušajiem omoniešiem, uz Kaukāzu nosūtīti galvenokārt latvieši un Latvijā dzimušie, kamēr Rīgā palikuši iebraucēji. Kāpēc tā, aizbraukušie uzzināja atgriežoties. Vienībā bija notikušas kardinālas pārmaiņas - pensijā aizsūtīts komandieris Limars, viņa vietā iecelts Česlavs Mliņņiks, personālsastāvam noteikts kazarmu režīms. Ideoloģisko toni vienībā noteica Andrejs Čeckis un PSRS Iekšlietu ministrijas pārstāvis apakšpulkvedis Nikolajs Gončarenko. Darbs noziedzības apkarošanā faktiski vairs nenotika - tagad vienības uzdevums bija apsargāt Latvijas kompartijas īpašumus un citus svarīgus objektus. Daudziem omoniešiem šīs pārmaiņas nebija pa prātam un viņi iesniedza atlūgumu. No vienības aizgāja apmēram 30 darbinieki, galvenokārt latvieši un Latvijā dzimušie.
1990.gada 14.novembrī Latvijas Republikas Augstākās Padome pieņēma lēmumu par Rīgas OMON likvidēšanu. Vienības personālam tika atņemts milicijas darbinieku statuss, vairs netika izmaksāta darba alga, pārtraukta pārtikas, degvielas un amunīcijas piegāde. Omonieši pārgāja pretuzbrukumā - 1990.gada nogalē vienība veica virkni noziedzīgu darbību Latvijas teritorijā. Nelikumīgi tika aizturēti un piekauti Latvijas patrioti, Tautas Frontes aktīvisti un Latvijas valdībai lojāli milicijas darbinieki, sarīkota sprādzienu sērija pie LKP CK Politiskās izglītības nama, Padomju armijas Rīgas garnizona prokuratūras, LKP Maskavas rajona ēkas, Ļeņina pieminekļa Rīgā, Birjuzova kara skolas, Gaujas tilta Ādažos, tāpat pie padomju ideoloģijai netīkamiem vēsturiskiem notikumiem veltītiem pieminekļiem.
Sprādzieni bija nelielas jaudas un lielākoties tika veikti naktīs, lai izvairītos no cilvēku upuriem. Komunisti un Interfronte tajos vainoja “latviešu nacionālistus”. Diemžēl dokumentāli pierādīt, ka sprādzienus veikuši tieši omonieši, nebija iespējams, jo tolaik Latvijā atradās vairākas armijas specvienības un arī OMON kaujinieki savos reidos valkāja kamuflāžas tērpus un sejas maskas. Vēlāk PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs atzina, ka sprādzienus Rīgā organizējušas armijas specvienības, tomēr bez OMON kā vietējo apstākļu pazinēju līdzdalības tas nebūtu bijis iespējams.
Spridzinātāju mērķis bija parādīt, ka jaunā Latvijas valdība nespēj kontrolēt situāciju republikā, tāpēc te ieviešama PSRS prezidenta tiešā pārvalde, kas faktiski nozīmētu beigas Latvijas neatkarības centieniem. Reakcionārie spēki sarosījās arī Maskavā. 1990.gada 3.decembrī Vadimu Bakatinu PSRS iekšlietu ministra postenī nomainīja kādreizējais LKP CK pirmais sekretārs Boriss Pugo - vēlāk viens no augusta puča organizētājiem. Savukārt Baltijas kara apgabala virsnieku 1.ārkārtas kongress 21.decembrī Rīgā paziņoja - ja Maskava “neieviesīs Baltijā kārtību”, to izdarīs armija. Tika izstrādāts slepens plāns varas sagrābšanai Baltijas republikās, no atvaļinājuma atsaukti armijas, iekšlietu karaspēka un VDK virsnieki. No Krievijas Latvijā ieradās vairākas specdienestu kaujas grupas.
1991.gada 2.janvārī pēc PSRS iekšlietu ministra rīkojuma OMON ieņēma Preses namu, kas formāli bija kompartijas īpašums, un pārtrauca Tautas Fronti atbalstošo preses izdevumu drukāšanu. Milicijas darbiniekus, kas ieradās, lai dokumentētu notiekošo, piekāva, viņiem atņēma fotofilmas, saplēsa dienesta dokumentus, sašāva automašīnu. OMON gatavojās arī citu stratēģisko objektu pārņemšanai, ko bija paredzēts sākt pēc televīzijas torņa ieņemšanas Viļņā. OMON vecākais leitnants Aleksandrs Kuzmins žurnālistiem lepni paziņoja: “Lai ieviestu kārtību un nodibinātu padomju varu Rīgā, pietiek ar mūsu vienību. Mēs esam gatavi izpildīt jebkuru prezidenta pavēli. Ceram, ka tāda drīz pienāks. Mēs padzīsim pastāvošo varu, pārņemsim stratēģiskos objektus un sarīkosim tiesu nacionālistiem.”
Attēlā pa kreisi - OMON kaujinieks uzvelk PSRS karogu virs ieņemtā Preses nama;
attēlā pa labi - omonieši kontrolē visas Preses nama telpas.
Pēc asiņainajiem notikumiem Viļņā, 1991.gada 13.janvārī Rīgā un citur Latvijā sākās barikāžu laiks. 14.janvārī omonieši veica virkni uzbrukumu barikāžu dalībniekiem uz Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem. Tika sašautas un sadedzinātas 17 kravas automašīnas un autobusi, kas bloķēja tiltus, to šoferi piekauti, viņiem atņemtas personīgās mantas. Naktī uz 15.janvāri omonieši iebruka Vecmīlgrāvja milicijas nodaļā, atņemot milicijas darbiniekiem dienesta ieročus, bet pēc tam devās uz PSRS Iekšlietu ministrijas Minskas augstākās skolas Rīgas filiāli, kur piekāva un pazemoja skolas kursantus, izdemolēja telpas un nolaupīja skolā esošo bruņojumu - 42 automātus, 215 pistoles, piecus ložmetējus, četras snaiperu šautenes, divus granātmetējus un munīciju.
Uz Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem omoniešu sašautie vai sadedzinātie auto.
Uzraksts uz autobusa kreisajā apakšējā attēlā: “Komunistu pasūtījums,
OMON slepkavu izpildījums. Vecmīlgrāvis, 16.01.91., plkst.16″.
Pēc šāda vandālisma pat bijušais LPSR iekšlietu ministrs Bruno Šteinbriks, kuru nekādi nevar turēt aizdomās par simpatizēšanu jaunajai varai, rakstīja uz Maskavu: “Tāds formējums kā OMON ir bīstams jebkurai valdībai. Maskavas nozīmētos un atsūtītos komandierus viņi neatzīst. Autoritāti bauda vienīgi Mliņņiks. Vienību kontrolē Baltijas kara apgabala VDK Īpašā daļa. Viņu anarhija ir bīstama. Neizslēdzu jaunus izlēcienus. Nedomāju, ka viņi izpilda kāda konkrētas pavēles, taču nav izslēgts, ka viņiem var piespēlēt informāciju, kas izprovocēs puišus uz tādu vai citādu rīcību”.
Rembo un Švarcnēgera supermeņu sindroma pārņemtie Rīgas omonieši.
Šteinbrika bažas apstiprinājās - 16.janvārī omonieši atkal uzbruka barikādēm uz Vecmīlgrāvja tilta. Bezmērķīgi šaujot, tika nogalināts garām braucošais Latvijas Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks, ievainoti vēl trīs cilvēki. Nākamajā dienā vairāki OMON kaujinieki iesniedza atlūgumus. Viens no viņiem vēlāk stāstīja: “Komandieris Mliņņiks mums teica: “Puiši, Latvijā atdzimst fašisms. Viņi ir pret mums krievvalodīgajiem. Ja vēlaties dzīvot Latvijā - cīnieties”. Mēs noticējām. Par visu, kas tagad notiek, mēs zinājām jau pirms pusotra mēneša. Jau decembrī mums pateica, ka jāpaciešas līdz 15.janvārim. Pēc tam Latvijā tiks ieviesta tiešā prezidenta pārvalde un mēs kļūsim par prezidenta vietvalža personīgo gvardi. Komandieris teica, ka katram no mums piešķirs japāņu automašīnu un dzīvokli Rīgas centrā. Taču pēc šīs nāves es sapratu - mēs esam aizgājuši pārāk tālu…”
Omoniešu nogalinātais Roberts Mūrnieks un piemiņas zīme viņa nāves vietā pie Vecmīlgrāvja tilta.
1991.gada 18.janvārī Latvijas iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis darīja zināmu PSRS iekšlietu ministram Borisam Pugo, ka izdevis pavēli šaut tiešā tēmējumā uz jebkuru OMON kaujinieku, kurš pietuvosies kādam Latvijas Iekšlietu ministrijas apsargātam objektam tuvāk par 50 metriem. Maskava šo rīkojumu nosūtīja Rīgas OMON komandierim Mliņņikam. Važņa paziņojums izraisīja omoniešu nometnē sašutuma vētru. PSRS impēristi nolēma izmantot ministra rīkojumu provokācijas sarīkošanai.
1991.gada 20.janvārī omoniešu vidū tika izplatītas baumas, it kā Tautas Frontes īpašo kārtības sargu vienības dalībnieki būtu aizturējuši un izvarojuši kāda omonieša sievu. Saniknotie omonieši apturēja vienu no kārtības sargu busiņiem un aizturēja tā pasažierus. Aizturētie vispirms tika aizvesti uz OMON bāzi Vecmīlgrāvī, bet vakarā vairākās OMON automašīnās vesti uz PSRS prokuratūras Latvijas nodaļu Raiņa bulvārī. Pēc pašu omoniešu teiktā, braucot garām Iekšlietu ministrijai uz viņiem ticis šauts gan no ēkas augšējiem stāviem, gan no Bastejkalna puses. Tas ļāva vēlāk runāt par kāda “trešā spēka”, iespējams, PSRS armijas vai VDK specvienības klātbūtni šajos notikumos. Ministrijas ēku tovakar apsargāja Bauskas milicijas darbinieki, kas arī apgalvo, ka nezināmi kaujinieki iekļuvuši ministrijas ēkā caur jumtu. Iespējams, tieši viņi šāva uz omoniešiem, izprovocēdami tos uzbrukumam ministrijai.
Attēlos pa kreisi - 20.janvāra vakars pie Bastejkalna tiltiņa Rīgā (augšā), ložu pēdas Iekšlietu ministrijas kabineta sienā (apakšā); attēlā pa labi - sašautie ministrijas logi.
Ministrijas aizstāvjiem trūka munīcijas, tāpēc pēc apmēram stundu ilgas kaujas omoniešiem izdevās ielauzties ministrijas ēkā. Paņirgājušies par ievainotajiem ēkas aizstāvjiem un nolaupījuši ministrijā esošos ieročus, omonieši devās uz LKP Centrālkomiteju pie Alfrēda Rubika. Šajā incidentā tika nogalināti miliči Sergejs Konoņenko un Vladimirs Gomanovičs, kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, skolnieks Edijs Riekstiņš. Dažāda smaguma ievainojumus guva Bauskas miliči Jānis Jasēvičs, Aļģis Simanavičs, Valērijs Markūns, Renārs Zaļais, autoinspektors A.Senčenko, civiliedzīvotāji B.Dmitrenko, J.Zelčs, R.Laucis, J.Mezaks, D.Ozols, A.Petrovskis, kā arī Krievijas TV programmas “Vzgļad” operators Vladimirs Brežņevs un Latvijas Universitātes žurnālistikas students no Ungārijas Janošs Fodors. Lai gan tam nav dokumentālu pierādījumu, apšaudē, visticamāk, krita arī viens no uzbrucējiem. Tā kā omonieši apgalvo, ka starp viņiem upuru neesot bijis, var pieņemt, ka nogalināts ticis kāds no tā saucamā “trešā spēka” pārstāvjiem.
Attēlā pa kreisi - atvadīšanās no omoniešu upuriem pie Brīvības pieminekļa;
attēlos pa labi - ziedi kritušo piemiņai pie Iekšlietu ministrijas (augšā) un Bastejkalnā (apakšā).
Kā izriet no bijušo omoniešu liecībām, ierindas kaujinieki visticamāk neko nezināja par gatavoto provokāciju. Taču Mliņņikam un citiem komandieriem tas bija jāzina. Iespējams, tieši viņi bija provokācijas autori. Vairāki speciālisti uzskata, ka nav bijis nekāda “trešā spēka”, bet uz saviem biedriem šāva OMON triecienvienības “Delta” snaiperi. Patiešām, apstākļi provokācijai tobrīd bija gluži vai ideāli. Labi zinādami par Važņa rīkojumu šaut uz omoniešiem, ja tie tuvojas iekšlietu struktūrvienību apsargātiem objektiem, omonieši tomēr tovakar četrās bruņotu kaujinieku pilnās automašīnās izaicinoši brauca tieši gar pašu Iekšlietu ministrijas ēku, kaut bija iespējams līdz LPSR prokuratūras ēkai (tagad Francijas vēstniecība) nokļūt arī pa citu ceļu. Tāpat arī atbildību par notikušo pavisam viegli varēja uzvelt “nacionālistiem”, jo par Važņa rīkojumu zināja visi.
Tas, ka arī citās Rīgas Iekšlietu pārvaldes struktūrvienībās valda visai reakcionārs noskaņojums, atklājās 25.janvārī, kad Rīgas garnizona milicijas darbinieki sapulcē LKP Politiskās izglītības namā izteica atbalstu OMON darbībai, uzveļot visu vainu par notikušo ministram Vaznim un pieprasot viņa atkāpšanos. Daļa no dumpīgajiem miličiem vēlāk pievienojās OMON vienībai, kuras personālsastāvs nu sasniedza 500 cilvēkus. Tikai pateicoties milicijas pārvaldes priekšnieka Viktora Bugaja nostājai lielākā daļa galvaspilsētas miliču izšķīrās atbalstīt likumīgi ievēlēto varu vai vismaz ievērot neitralitāti.
Nākamie OMON uzbrukumi jaunajai varai sekoja 1991.gada pavasarī. 1990.gada nogalē Latvijas Republikas Muitas departaments iekšējā tirgus aizsardzības nolūkā sāka izvietot muitas posteņus uz sauszemes robežas ar citām “brālīgajām” republikām. Līdzīgi notika arī Lietuvā un Igaunijā. 1991.gada aprīlī visas Baltijas republikas ieviesa stingru pārtikas un rūpniecības preču izvešanas aizliegumu. Muitas posteņu izvietošana un starprepublikānisko satiksmes ceļu bloķēšana bija pretrunā ar PSRS likumdošanu, tāpēc muitas punkti kļuva par nākamajiem “impērijas kareivju” uzbrukuma objektiem.
Omoniešiem veltītas karikatūras un tautas sarkasms
sakarā ar spridzināšanām un muitas posteņu demolēšanu.
Jau 1991.gada maija pirmajā pusē notika vairāki uzbrukumi Lietuvas muitas posteņiem, ko visticamāk veica Viļņas OMON. Lai apturētu uzbrucējus, tika ierīkoti slēpņi. Vienā no tiem 18.maijā tika nošauts Baltkrievijas milicijas inspektors Aleksandrs Fijass, kurš nepakļāvās lietuviešu robežsargu prasībām. Nākamajā dienā no automāta tika nogalināts Lietuvas muitas darbinieks Gintars Žagunis. Tajā pašā dienā Rīgas OMON piedalījās uzbrukumā muitas punktam uz Igaunijas-Krievijas robežas.
Sākot ar 22.maiju uzbrukumi muitas posteņiem Latvijā un Lietuvā kļuva regulāri. Visas vasaras garumā tika fiksēti 23 uzbrukumi Latvijas muitas posteņiem, tostarp Rīgas centrālajā stacijā un lidostā. Līdzīgi notikumi norisinājās arī Lietuvā. Šajos uzbrukumos muitas darbinieki tika piekauti, muitas posteņi - nodedzināti. Omoniešus parasti pavadīja un notiekošo filmēja populārais Ļeņingradas žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs, kurš veidoja impēriju slavinošu raidījumu ciklu “Naši” - “Mūsējie” (par A.Ņevzorova šā brīža uzskatiem lasiet ŠEIT). Sakarā ar OMON vienības noziedzīgo darbību Latvijas Republikas Augstākā Padome 29.maijā nosūtīja PSRS Augstākajai Padomei un Mihailam Gorbačovam protesta notu, kurā pieprasīja nekavējoties izvākt omoniešus no Latvijas.
Aleksandrs Ņevzorovs (vidū) intervē Česlavu Mliņņiku (kreisajā pusē) OMON bāzē Vecmīlgrāvī.
Rīgas omonieši piedalījās arī bēdīgi slavenajā slepkavībā Medininku muitas postenī Lietuvā 1991.gada 31.jūlijā, kad tika nogalināti septiņi Lietuvas muitnieki un policisti. Viņi tika saņemti gūstā, noguldīti ar seju pret zemi un nogalināti ar šāvieniem pakausī. Slaktiņā izdzīvoja vienīgi smagi ievainotais muitnieks Tomass Šerns. Pirmstiesas izmeklēšanas dati ļauj spriest, ka Medininku noziegumā piedalījās četri Rīgas OMON kaujinieki - Konstantīns Ņikuļins, Andrejs Laktionovs, Aleksandrs Rižovs un vienības komandieris Česlavs Mliņņiks. Cita Rīgas omoniešu grupa tajā pašā naktī sarīkoja provokatīvu sprādzienu pie PSRS iekšlietu karaspēka 42.divīzijas štāba ēkas Viļņā. Vēlāk Rīgas OMON bāzē tika atrasts viens no automātiem, kas tika izmantots Medininku slaktiņā.
Omoniešu sarīkotā asinspirts Medininku muitas postenī.
Izmeklēšana Medininku slepkavības lietā ilga 18 gadus. 2011.gada 11.maijā Viļņas Apgabaltiesa Krievijas pilsonim Konstantīnam Ņikuļinam par šo slepkavību piesprieda mūža ieslodzījumu. Diemžēl viņš ir vienīgais notiesātais šajā lietā. Pārējie apsūdzētie slēpjas Krievijā, kas ne tikai atsakās viņus izdot Lietuvai, bet arī liedz lietuviešu prokuratūras darbiniekiem kādu no tiem nopratināt. Cits šajā slepkavībā apsūdzētais - Aleksandrs Rižovs tika notiesāts Krievijā ar 15 gadu brīvības atņemšanu, tomēr ne jau par Medininku slepkavību, bet gan par noziedzīga grupējuma izveidošanu.
Rīgas OMON noziedzīgās darbības kulminācija pienāca 1991.gada 19.augustā - sākoties impēristu pučam Maskavā. Agrā rīta stundā OMON komandierim Mliņņikam piezvanīja PSRS Iekšlietu ministrs Boriss Pugo un pavēlēja atvērt “X stundai” jau iepriekš sagatavoto slepeno paketi. Tajā bija norādījums “atjaunot padomju likuma kārtību Latvijas PSR galvaspilsētā Rīgā”. Tās pašas dienas vakarā omonieši ieņēma Latvijas TV ēku un televīzijas torni Zaķusalā. Nedaudz vēlāk tika ieņemta Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvalde un LR Iekšlietu ministrija. Omonieši izdemolēja Tautas Frontes mītni Vecrīgā, pēc tam ieņēma Latvijas valdībai uzticīgā 1.policijas bataljona jeb tā saukto “Balto berešu” bāzi, kur nolaupīja ieročus, dokumentus un tehniku. Pašā vakarā OMON kaujinieki pie Rīgas pilsētas Iekšlietu pārvaldes šāva uz garāmbraucošo Jūrmalas Jaunrades nama mikroautobusu, nošaujot šoferi Jāni Salmiņu, bet viņa līdzbraucēju Jāni Verpakovski ievainojot.
Omoniešu bruņutransportieris bloķē Vanšu tiltu Rīgā.
Naktī uz 20.augustu omonieši ieņēma Rīgas starptautisko telefona centrāli Dzirnavu ielā un telegrāfa staciju Brīvības ielā. Agri no rīta tika ieņemta Latvijas Radio ēka. Vēlāk OMON un armijas desanta vienības atbruņoja Latvijas Republikas Ministru Padomes apsardzi. Bet 20.augusta vakarā notika uzbrukums Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta mācību centram Kauguros, omoniešiem pārņemot visus centrā esošos ieročus, tehniku un iekārtas. Puča kulminācija Latvijā pienāca 21.augusta pusdienlaikā, kad Doma laukumā iebrauca četri OMON bruņutransportieri, lai nepieļautu Augstākajai Padomei pieņemt Konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Tikai vēl no janvāra palikušās betona barikādes ap AP aizkavēja omoniešu strauju uzbrukumu parlamentam. Saņemot ziņu, ka pučs Maskavā izgāzies, bruņutransportieri steigšus pameta Vecrīgu.
Omonieši Doma laukumā un pie Augstākās Padomes 1991.gada 21.augustā.
Visas trīs puča dienas OMON Rīgā jutās kā saimnieki - bruņutransportieros ar sarkanziliviļņoto LPSR karogu bravurīgi braukāja pa galvaspilsētas ielām, ieņēma un izdemolēja stratēģiski svarīgus objektus, piekāva un pazemoja Latvijas patriotus. Savas darbības omonieši koordinēja ar Baltijas kara apgabala pavēlnieku Fjodoru Kuzminu, kurš bija iecelts par pučistu pārstāvi Latvijā. Omoniešu ieņemtos objektus pēc tam pārņēma padomju armijas desantnieki. Nekādu pretestību omonieši nesastapa, jo bija skaidrs, ka puča liktenis izšķirsies Maskavā, turklāt Latvijas varas struktūrām nav reālu iespēju pretoties līdz zobiem bruņotajiem pučistiem, kuru rīcībā bija tanki, granātmetēji un kaujas helikopteri. Galvenais šajos apstākļos bija saglabāt Latvijas neatkarībai uzticīgos cilvēkus.
Augusta puča dienās omonieši Rīgā jutās kā saimnieki.
Pēc puča izgāšanās, 21.augusta vakarā Rīgas OMON saņēma PSRS iekšlietu ministra vietnieka ģenerāļa Borisa Gromova pavēli palikt kazarmās un neatstāt Vecmīlgrāvja bāzi. Visa Rīgas OMON dokumentācija tika steigšus sadedzināta. Omonieši saprata, ka jaunajos apstākļos kļuvuši lieki gan PSRS valdībai, gan jaunajai Krievijas vadībai, bet Latvijā uzskatāmi par valsts ienaidniekiem Nr.1. Viņi jutās nodoti un iedzīti stūrī, tāpēc bija īpaši bīstami. Vienības komandieris Mliņņiks pat solīja “noslīcināt Rīgu asinīs”, ja kāds mēģinās uzbrukt OMON bāzei. Vecmīlgrāvja bāze tika nocietināta tā, ka kļuva skaidrs - omonieši nepadosies un gatavojas aizstāvēties līdz nāvei.
OMON bāze Vecmīlgrāvī. Uz vārtiem brīdinājums:
“Uzmanību! Aizliegtā zona! Ieeja stingri aizliegta!” un “Stāt! Šauj!”.
Latvijas valdība pieprasīja Maskavai nekavējoties izvest vienību uz Krieviju. Jaunais PSRS iekšlietu ministrs Viktors Baranņikovs 1991.gada 28.augustā izdeva pavēli “Par Rīgas īpašo uzdevumu milicijas vienības izformēšanu”. Tomēr nemaz nebija tik viegli atrast pilsētu, kas gribētu pieņemt nepakļāvīgos Rīgas omoniešus. Beidzot vienību savā paspārnē piekrita uzņemt Tjumeņas Iekšlietu pārvaldes priekšnieks pulkvedis Venjamins Bašarins. 1991.gada 1.septembrī 124 OMON kaujinieki kopā ar inventāru un autotehniku 14 transportlidmašīnās tika nogādāti uz viņu nākamo dienesta vietu. Vēlāk izrādījās, ka uz Tjumeņu kopā ar omoniešiem izvests arī nekontrolējams daudzums Rīgā nolaupītu ieroču un munīcijas. Aizbraucot uz omoniešu bruņutransportieriem bija uzraksts: “Mēs atgriezīsimies!”
Pieraduši pie visatļautības, omonieši arī Tjumeņā rīkojās tā, it kā likums uz viņiem neattiektos. Tā vietā, lai nodrošinātu kārtību pilsētā, viņi uzbruka dārgo restorānu apmeklētājiem, pārmeklēja to automašīnas, bet tos, kas protestēja - piekāva. Pilsētas vadībai sāka pienākt neskaitāmas iedzīvotāju sūdzības par omoniešu nelikumībām. Punktu visam pielika gadījums, kad 1991.gada 23.septembrī Baškīrijā tika aizturēta automašīna ar četriem omoniešiem, kuri veda nereģistrētu ieroču partiju - automātus, granātmetējus, granātas, munīciju. Aizturētie liecināja, ka pēc Mliņņika rīkojuma veduši ieročus uz Piedņestru Moldāvijā, kur tikšot veidota jauna algotņu vienība. Pēc šī notikuma daudzi bijušie Rīgas omonieši pameta dienestu Tjumeņā un izklīda pa visu bijušo PSRS.
Rīgas omonieši Tjumeņā.
Kādreizējie Rīgas omonieši piedalījušies teju visos militārajos konfliktos bijušās PSRS teritorijā un Austrumeiropā - Piedņestrā, Kalnu Karabahā, Abhāzijā, Dienvidosetijā, Čečenijā, Bosnijā, Ukrainā, arī bruņotajā impēristu dumpī pret Krievijas prezidentu Jeļcinu 1993.gadā Maskavā. Raimonda Salmiņa nogalināšanā apsūdzētais Vladimirs Antjufejevs līdz 2012.gada janvārim ieņēma starptautiski neatzītās Piedņestras Moldāvu Republikas aizsardzības ministra posteni, bet pēc atcelšanas no amata sakarā ar varas ļaunprātīgu izmantošanu, tika izsludināts meklēšanā. Tas gan netraucēja bijušo Rīgas omonieti 2014.gada jūlijā kļūt par pašpasludinātās Doņeckas Tautas Republikas vicepremjeru. Arī bijušais OMON vienības kurators Nikolajs Gončarenko karjeru turpināja Piedņestrā, kur bija triecienbataljona “Dņestra” štāba priekšnieks un Piedņestas iekšlietu ministra vietnieks. Bet vienības komandieris Mliņņiks paguvis “atzīmēties” gan Piedņestrā, gan Abhāzijā, gan Čečenijā.
Kādreizējie Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju slepkavas Putina Krievijā ir varoņi.
No kreisās - bijušais Rīgas OMON komandieris Česlavs Mliņņiks, karojis Piedņestrā, Abhāzijā un Čečenijā; attēlā pa labi - Vladimirs Antjufejevs, bijis atbildīgos amatos
pašpasludinātajās Piedņestras un Doņeckas republikās.
Vairāki bijušie Rīgas omonieši tiesāti par kriminālnoziegumiem. Tā Dmitrijs Maškovs, kurš līdz 1994.gadam turpināja strādāt Latvijas policijā, tika notiesāts par svešas mantas piesavināšanos. Vēlāk, 1998.gadā, viņu turēja aizdomās par tiesneša Jāņa Laukrozes slepkavību, bet 2001.gadā par piedalīšanos Rīgas horālās sinagogas spridzināšanā. Diemžēl viņš paspēja aizbēgt uz Krieviju. Citam bijušajam omonietim Aleksandram Rižovam Pēterburgas tiesa 2011.gadā piesprieda 15 gadus ieslodzījumā par bruņotas bandas izveidošanu un cilvēku nolaupīšanu. Bet vienības bijušais komandieris Mliņņiks 1994.gadā Pēterburgā tika apsūdzēts nelikumīgā ieroču nēsāšanā. Viņu tur aizdomās arī par dalību krievu demokrātes Gaļinas Starovoitovas noslepkavošanā.
Par noziegumiem, kas vērsti uz vardarbīgu valsts varas gāšanu, kā arī par varas vai dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, Latvijas Republikas prokuratūra sākumā izvirzīja apsūdzības 160 Rīgas omoniešiem, vēlāk šis skaitlis tika samazināts. Liela daļa no apsūdzētajiem joprojām atrodas Krievijā. 1991.gada oktobrī Latvijas kriminālpolicisti ieradās Krievijā, lai arestētu sešus omoniešus - Ņikiforovu, Noreiko, Kuzminu, Parfjonovu, Čecki un Mliņņiku. Diemžēl Surgutā 8.oktobrī tika arestēts un deportēts uz Latviju tikai Parfjonovs, pārējie aizbēga. 1992.gadā tiesa Sergejam Parfjonovam piesprieda četrus gadus ieslodzījumā, taču jau pēc pāris mēnešiem saskaņā ar Krievijas-Latvijas līgumu bijušais Rīgas OMON komandiera vietnieks tika nodots Krievijai, kur prezidents Jeļcins viņu nekavējoties apžēloja.
Sergejs Parfjonovs (pa labi) kopā ar bijušo LKP CK 1.sekretāru
un puča atbalstītāju Alfrēdu Rubiku Rīgas Centrālcietumā.
1999.gadā Rīgas apgabaltiesa 10 bijušajiem omoniešiem piesprieda dažāda ilguma cietumsodus nosacīti. Visvairāk - četrus gadus nosacīti - saņēma Igors Ņikiforovs un Aivars Čivkulis, pieciem citiem tika no pusotra līdz trim gadiem nosacīti, bet trīs bijušie omonieši tika attaisnoti. 2004.gadā nosacītu cietumsodu piesprieda vēl diviem OMON kaujiniekiem Igoram Gorbaņam un Kostantīnam Ņikuļinam, bet 2006.gadā Rīgas apgabaltiesa pierādīja Vjačeslava Sorokina vainu septiņās epizodēs un piesprieda viņam piecu gadu brīvības atņemšanu, tomēr Krievija atteicās Sorokinu izdot Latvijai.
Tā beidzās “pēdējo impērijas kareivju” epopeja. Diemžēl sodu saņēmuši vien ierindas kaujinieki, kamēr komandieri joprojām slēpjas Krievijā, kur tiek uzskatīti par varoņiem un Krievijas patriotiem. Taču Latvijā viņi ir un mūžam paliks ienīstā padomju režīma niknākie sargsuņi, bet viņu darbība - viena no drūmākajām lappusēm Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Kaut arī lielākajai daļai omoniešu veikto noziegumu iestājies noilgums, tautas atmiņā šiem noziegumiem noilguma nav un nebūs.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
Palasot mazliet par Dienvidslāvijas kariem un kā viņiem tur gāja, var tikai apbrīnot, kā mums visiem tajos 90tajos paveicās, ka mums te nebija ne pilsoņu karu, ne cīņas ar paramilitārām vienībām.
Algoti slepkavnieki valdībām vienmēr ir bijuši nepieciešami. Vienalga kādās uniformās. Idejiski var būt formulēti dažādi, bet domāju, ka viņiem šis “darbiņš” vienkārši patīk. Šaubos vai psihe paliek normāla pēc kārtīga slaktiņa, bet neko citu šīs kaujas mašīnas neprot.