Laikmeta zīmes

Līdz šim sadaļā “Latvijas zīmolu leģendas” galvenokārt esam stāstījuši par Latvijas rūpniecības leģendām un to ražojumiem. Latvijas zīmolu esam meklējuši arī latviešiem tradicionālos pārtikas produktos. Taču patiess Latvijas zīmols var būt arī cilvēki, personības. Ar šo publikāciju iesākam rakstu sēriju “Dzimuši Latvijā”, kas stāstīs par cilvēkiem, kas piedzimuši Latvijā, taču pasaules slavu ieguvuši citur. Daudzi no viņiem nemaz nav latviskas izcelsmes, tomēr viņu mūža veikums darījis Latvijas vārdu pazīstamu pasaulē. Publikāciju sēriju sāksim ar trim mākslas pārstāvjiem - Gustavu Kluci, Veru Muhinu un Marku Rotko.

Gustavs Klucis. Nepareizais latvietis

Gustavs Klucis dzimis 1895.gada 4.janvārī Valmieras apriņķa Ķoņu pagastā. 1911.gadā viņš iestājās mākslas skolā Valmierā, bet no 1913.-1915.gadam mācījās Rīgas pilsētas mākslas skolā pie Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša un Jāņa Roberta Tillberga. No 1915.gada Klucis turpināja izglītību Ķeizariskajā mākslas veicināšanas biedrības skolā Petrogradā. Pirmā Pasaules kara gados topošo mākslinieku mobilizēja Krievijas armijā, kur viņš dienēja 9.Latviešu strēlnieku pulkā. 1917.gadā Klucis piedalījās Februāra revolūcijas notikumos, vēlāk arī boļševiku Oktobra apvērsumā.

Gustavs Klucis Pirmā Pasaules kara laikā.

Kopš 1918.gada Gustavs Klucis dzīvoja Maskavā. No 1918.-1921.gadam viņš turpināja mācības Iļjas Maškova un Konstantīna Korovina mākslas studijās, pēc tam Valsts Brīvajās mākslas darbnīcās (vēlāk Augstākajās mākslinieciski tehniskajās darbnīcās jeb VHUTEMAS) pie Kazimira Maļeviča. Izstādēs piedalījās no 1918.gada. 1920.gadā Maskavā notika viņa pirmā personālizstāde kopā ar Naumu Gabo.

Klucis darbojās Latviešu strēlnieku mākslas studijā Kremlī, sadarbojās ar Mākslinieciskās kultūras institūtu INHUK (1921.-1924.), literatūras un mākslas apvienību “Mākslu kreisā fronte” (LEF), biedrību “Jaunās mākslas nostiprinātāji” (UNOVIS). Piedalījies mākslinieku grupas “Oktobris” dibināšanā 1928.gadā, strādājis kā pedagogs VHUTEMAS (1924.- 1930.) un Poligrāfijas institūtā (no 1930.gada), aktīvi līdzdarbojies Krievijas latviešu kultūras un izglītības biedrībā “Prometejs”.

Gustava Kluča pašportreti - 1926.gadā (labajā pusē) un 1933.gadā (kreisajā pusē).

Mākslinieka karjeras sākumā Klucis darbojās glezniecībā, bet 1918.gadā pievērsās konstruktīvismam un fotomontāžai - veidoja propagandas plakātus, grāmatu un preses grafiku, projektēja aģitācijas dizaina objektus un izstāžu stendus, radīja valsts svētku noformējumus. 1931.gadā Klucis uzrakstīja teorētisku rakstu “Fotomontāža kā jauns aģitmākslas veids”, kas kļuvusi par šīs tehnikas rokasgrāmatu visā pasaulē. 1937.gadā Klucis noformēja PSRS paviljonu Vispasaules izstādei Parīzē.

Gustavs Klucis gāja bojā Staļina Lielā terora laikā tā sauktās “latviešu operācijas” ietvaros. 1938.gada 17.janvārī viņu arestēja un uz safabricētu apsūdzību pamata par piedalīšanos “latviešu nacionālistu fašistiskā sazvērestībā” un iesaistīšanos “bruņotā latviešu teroristu organizācijā” notiesāja. Tā paša gada 26.februārī Klucis tika nošauts Butovas poligonā Maskavā. Reabilitēts pēc nāves 1956.gadā.

Gustavs Klucis - Staļina represiju upuris.

Latvijā Gustava Kluča mantojums netiek uztverts viennozīmīgi, jo Klucis bija ne vien talantīgs mākslinieks, bet arī pārliecināts komunists. Tomēr, neskatoties uz ideoloģisko kontekstu, Kluča māksla ir ne tikai Latvijas, bet daudz plašākas kultūrtelpas bagātība. Krievu avangarda mākslai Eiropā un ASV tiek pievērsta liela uzmanība. Notiek padomju varas gados nepieejamās 20.gadsimta pirmās puses avangarda mākslas iepazīšana, lielu uzmanību pievēršot arī mākslinieka un varas attiecībām.

Sācis ar gleznošanu, padomju varas pirmajos gados Gustavs Klucis pievērsās konstruktīvismam, kas tolaik daudziem bija radošās brīvības simbols. Pāreja no abstraktām konstrukcijām plaknē uz reālām telpiskām konstrukcijām Kluča daiļradē notika strauji. Agrīnos darbos modeļa formā tika programmētas vēlāk īstenotās tribīnes kā lozungi vai stendi. Divdesmito gadu pirmajā pusē šīm tribīnēm - lozungiem Klucis atrada vietu arī grāmatu dizainā. Šajā laikā tapušās mākslinieka konstrukcijas atstājušas nozīmīgu iespaidu uz 20.gadsimta dizaina attīstību, bet viņa izstāžu un aģitācijas stendu funkcionalitāte pārsteidz joprojām.

Gustava Kluča konstruktīvisms aģitācijas tribīņu un stendu noformējumos.

Taču Gustava Kluča lielā mīlestība bija fotomontāža. Savā 1931.gadā sarakstītajā apcerējumā Klucis saka: “Fotomontāža ir mākslas aģitācijas un propagandas forma. Fotomontāža parāda dzīves dinamismu, palīdz attīstīt sižeta tematiku. Fotomontāžai ir viens mērķis - sasniegt maksimālu izteiksmības spēku.” Klucis, tāpat kā daudzi citi mākslinieciskās konstruēšanas meistari, tika iesaistīts padomju propagandas plāna īstenošanā. Desmitiem tūkstošu lielās tirāžās iespiestie Kluča plakāti ar monumentālajiem padomju līderu tēliem un lozungiem, kas aicināja īstenot komunisma piecgažu plānus un mērķus, ir tam spilgts apliecinājums.

Fotomontāžas tehnikā veidotie Kluča padomju propagandas plakāti.

Divdesmitā gadsimta 30.gados radītie plakāti, pilsētas svētku noformējumu projekti un to realizācija dzīvē demonstrē šķietami neiespējamu harmoniju starp varu un mīlestību Gustava Kluča daiļradē, kur līdzās Staļinam veltītiem plakātiem tapa arī liriski poētiskas ainavas un portretu studijas. Kluča dzīve un māksla aizritēja starp šiem diviem šķietami nesavienojamajiem jēdzieniem - “vara” un “mīlestība”.

Varas slavinājums Kluča daiļradē.

Gustava Kluča darbi glabājas Tretjakova galerijā Maskavā, Majakovska muzejā, Laikmetīgās mākslas muzejā Ņujorkā. Pateicoties mākslinieka dzīvesbiedres Valentīnas Kulaginas dāvinājumam, kopš 1964.gada Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atrodas viena no plašākajām Gustava Kluča darbu kolekcijām pasaulē - ap 400 darbiem. Muzeja kolekcijā ir mākslinieka agrīnie konstruktīvie zīmējumi, grāmatu noformējumu un ilustrāciju oriģināli, plakātu kompozīciju skices un tiražētie plakāti, izstāžu stendu projekti un pilsētas svētku noformējumu fotogrāfijas, spartakiādei veltīto atklātņu sērija, avīzes “Pravda” pirmās lappuses maketu oriģināli, fotomontāžu projekti, ainavas un portretu studijas eļļas un akvareļa tehnikā. Tas viss veido monolītu priekšstatu par mākslinieku un viņa daiļradi.

Gustava Kluča 1928.gada Tautu spartakiādei veltītie plakāti un atklātnītes.

Vides Filmu studija un režisors Pēteris Krilovs 2007.gadā par Gustavu Kluci un viņa pretrunīgo likteni radīja dokumentālu filmu “Nepareizais latvietis”. Klucis gan piedzima Latvijā, taču viņu mūža darbs saistīts galvenokārt ar Krieviju un tās jauno politisko varu, aktīvi propagandējot revolucionārās un komunisma idejas. Padomju vara izmantoja mākslinieka uzticību jaunajām idejām un pakļāva viņa jaunradi savām ideoloģiskajām prasībām un diktātam. Šodien gan uz boļševisma simboliem Kluča mākslā mēs varam raudzīties mierīgāk, jo tie ir visā pasaulē pazīstami un apbrīnoti mākslas darbi, kurus mākslas zinātnieki pēta un analizē to vizuālās formas jaunatklājumu un unikalitātes dēļ. Tāpēc Kluča daiļrade vērtējama daudz plašākā kontekstā nekā tikai kā padomju kultūras izpausme.

Pētera Krilova filma pieejama gan kino, gan DVD versijā latviešu un angļu valodās.

Gustavs Klucis ir viens no pasaulē pazīstamākajiem latviešu izcelsmes māksliniekiem. Viņu dēvē par “krievu konstruktīvisma” tēvu. Klucis bija izcils avangarda mākslas pārstāvis - konstruktīvists, fotomontāžas pionieris, plakāta meistars, dizaineris un gleznotājs. Viņa darbi atklāj veselu laikmetu mākslas vēsturē un meistara vārds vēl joprojām piesaista plašu starptautiskās sabiedrības interesi. Kluča dzīves gājumā atspoguļojas to daudzu tūkstošu latviešu liktenis, kuri palika Krievijā pēc 1917.gada boļševiku apvērsuma un vēlāk kļuva par Staļina Lielā terora upuriem.

Vera Muhina. Padomju skulptūras karaliene

Pasaulslavenā tēlniece Vera Muhina dzimusi Rīgā 1889.gada 19.jūnijā bagātu tirgotāju ģimenē. Tirgotāji Muhini nodarbojās ar linu, kaņepāju, koksnes un darvas vairumtirdzniecību. Viņiem piederēja noliktavas Centrāltirgus rajonā, nami Turgeņeva ielā, viesnīca un restorāns, kokzāģētava Sarkandaugavā un citi nekustamie īpašumi. Muhinu dzimta dāsni ziedoja naudu labdarībai, sniedzot finansiālu atbalstu mazturīgu ģimeņu bērniem, kā arī piešķirot prāvus līdzekļus pareizticīgo Dievmātes Pasludināšanas-Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja un Pārdaugavas Svētās Trijādības baznīcu būvei.

Līdz nepilnu trīs gadu vecumam Vera dzīvoja Muhinu ģimenes mājā Turgeņeva ielā 23/25. Šī ampīra stila koka būve ir raksturīgs 19.gadsimta Rīgas krievu tirgotāju nams un saglabājusies līdz mūsu dienām. Verai šeit bija sava istaba, ko mājinieki sauca par “Veras svētnīcu”. 1937.gadā, kad Vera Muhina jau dzīvoja Maskavā, viņa kļuva par visu Muhinu Rīgas īpašumu vienīgo mantinieci, taču staļiniskās diktatūras apstākļos bija spiesta atteikties no senču mantojuma. Vēlāk viss Muhinu nekustamais īpašums nonāca valsts bilancē un tika novērtēts par četriem miljoniem latu, kas tolaik bija ievērojama nauda. Šodien Turgeņeva ielas namā iekārtota Veras Muhinas memoriālā istaba.

Muhinu nams Rīgā, Turgeņeva ielā 23/25.

Verai nebija pat divi gadi, kad no tuberkulozes nomira viņas māte. Drīz pēc sievas nāves Veras tēvs Ignatijs Muhins, būdams norūpējies par bērnu veselību, pārcēlās vispirms uz Mogiļevu Baltkrievijā, pēc tam uz Feodosiju Krimā, kur pagāja nākamās tēlnieces bērnība. Šeit viņa apguva pirmās iemaņas zīmēšanā un gleznošanā. Ignats agri ievēroja meitas mākslinieces talantu. Sākumā viņš lika Verai kopēt Aivazovska darbus, vēlāk noalgoja privātskolotāju, kas mācīja meiteni zīmēt ar zīmuli un ogli.

Ignatijs Muhins un viņa meitas Vera un Marija.

Pēc ģimnāzijas absolvēšanas Vera Muhina pārcēlās uz Maskavu, kur studēja gleznotājmākslu pie ievērojamā ainavista Konstantīna Jona un mazāk akadēmiskā Iļjas Maškova. No 1912. līdz 1914.gadam Vera mācījās Parīzē “Académie de la Grande Chaumière” pie izcilā franču tēlnieka monumentālista Emīla Antuāna Burdēla. Vēlāk Vera apceļoja Itāliju, studējot Renesanses perioda skultpūras un glezniecību. Pirmā Pasaules kara laikā Muhina strādāja par medmāsu hospitālī, kur iepazinās ar savu vīru, armijas ārstu Alekseju Zamkovu, ar kuru apprecējās 1918.gadā. Šajā periodā Muhina sadarbojās arī ar Maskavas kamerteātri, kam radīja tērpu skices vairākām izrādēm.

Vera Muhina (stāv pirmā no kreisās) Emīla Burdēla darbnīcā Parīzē.

Divdesmitā gadsimta 20.gados Vera Muhina piedalījās Ļeņina monumentālās propagandas plāna īstenošanā. Šis projektam tika radītas četras skices - skulptūras “Atbrīvotais darbs” un “Revolūcija”, tāpat pieminekļu projekti revolucionāriem Vladimiram Zagorskim un Jakovam Sverdlovam. Diemžēl neviens no šiem darbiem netika realizēts, taču tie izveidoja Muhinas īpašo tēlnieces rokrakstu, kas vēlāk īstenojās tādos viņas darbos kā “Vējš” (1926) un “Sievietes torss” (1927). Slavenas kļuva arī citas mākslinieces skulptūras, piemēram, 1927.gadā radītā “Zemniece”, kas šobrīd atrodas Vatikāna muzejā. 1923.gadā Vera Muhina kopā ar Aleksandru Eksteri Viskrievijas lauksaimniecības un amatniecības izstādei Maskavā noformēja avīzes “Izvestija” paviljonu, bet 1925.gadā kopā ar modes mākslinieci Nadeždu Lamanovu izstādē Parīzē ieguva “Grand Prix” par no vienkārša materiāla izgatavotu sieviešu apģērbu kolekciju, kuras audumu dizains bija tapis pēc Muhinas skicēm.

Muhinas pazīstamās skulptūras “Vējš” un “Zemniece”.

Ražīgākais Veras Muhinas radošās dzīves periods bija 20.gadsimta 30.gadi. Plašu starptautisko atzinību Muhina ieguva, kad 1937.gadā Vispasaules Mākslas un Tehnikas izstādē Parīzē tika eksponēts viņas monuments “Strādnieks un kolhozniece”. Šis skulpturālais tēls vainagoja padomju paviljona jumtu, organiski turpinot arhitekta Borisa Jofana celtnes kompozicionālo risinājumu. Lai nogādātu šo 75 tonnas smago kolosu Francijā, to sadalīja 65 daļās un novietoja 28 dzelzceļa vagonos. Monumentālajai skulptūrai bija galvu reibinoši panākumi - visās malās tika pārdoti suvenīri, pelnutrauki, tabakdozes, tintnīcas un citi priekšmeti ar “Strādnieks un kolhozniece” attēlu. Parīzes mērija pat izteica vēlmi nopirkt šo skulptūru, taču PSRS atteicās pārdot Muhinas darbu.

Skulptūra “Strādnieks un kolhozniece” Vispasaules izstādē Parīzē 1937.gadā.

1939.gadā monuments, par kuru sajūsmu bija izteicis pats Pablo Pikaso, tika uzstādīts Maskavā pie ieejas Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstādē. Vēlāk tas kļuva arī par kinostudijas “Mosfiļm” logotipu. Tiesa, skulptūras Maskavas variants bija tikai daļa no Parīzē eksponētā, jo transportējot to daļa monumenta tika pazaudēta. Arī postaments bija trīs reizes zemāks. No 2003.-2009.gadam tika veikta monumenta restaurācija, pēc kuras tas uzstādīts uz jauna postamenta, kas ārēji ir gandrīz identisks 1937.gada PSRS paviljonam Parīzes izstādē.

“Strādnieks un kolhozniece” Maskavā padomju gados (kreisajā pusē) un šodien (labajā pusē).

Lai arī oficiāli tas nav pierādīts, Veru Muhinu uzskata par slavenās padomju daudzskaldņu glāzes, tā sauktās graņonkas dizaina autori. Pirmoreiz slīpētā stikla glāzes tika izgatavotas 1943.gadā Gusjhrustaļnijas pilsētā. Pēc kara glāzes sāka ražot masveidā - 500 līdz 600 miljonus gadā. Slīpētā stikla glāzes bija neticami izturīgas - tās izgatavoja 1600 grādu augstā temperatūrā, divreiz apdedzināja un pēc īpašas tehnoloģijas veidoja skaldnes, pievienojot svinu. Šādas glāzes atradās katrā padomju ēdnīcā, kara daļās, cietumos, skolās, bērnudārzos, vilcienos, gāzētā ūdens automātos - visur. Tēlnieces ģimene apgalvo, ka viņa esot arī cita padomju laika simbola - alus krūzes autore.

Muhinas radītā daudzskaldņu glāze - viens no padomju laikmeta simboliem.

Muhinai patika strādāt ar stiklu. Jau 1938.gadā viņa radīja unikālo kristāla Kremļa servīzi. Vēlāk Leņingradas porcelāna un stikla rūpnīcā viņai bija sava eksperimentālā mākslinieciskā stikla darbnīca-laboratorija, kur tika radīti daudzi dekoratīvi lietišķās mākslas darbi. Līdzās glāzēm, vāzēm, kausiem un krūzēm Muhina radīja arī portretus stiklā. Muhinas dizainam pieder arī slavenā vāze “Astra”. Ilgstoša draudzība mākslinieci saistīja ar padomju optiskā stikla radītāju Nikolaju Kačalovu.

Muhinas dizainētās stikla vāzes; vidū - slavenā vāze “Astra”.

Dzīves laikā Vera Muhina radījusi daudzus monumentālās un stājmākslas darbus. Viņa bija viena no vadošajām tērauda skulptūru radītājām PSRS un pasaulē. Tēlnieces veidotās statujas un pieminekļi uzstādīti Maskavā un citās bijušās PSRS pilsētās. To vidū ir tādi pazīstami tēli kā “Maize” un “Raža” pie Ūdens stadiona, “Zeme” un “Jūra” pie Lužņiku stadiona, “Zinātne” pie Maskavas Valsts Universitātes, tāpat trīs pieminekļi rakstniekam Maksimam Gorkijam pie Baltkrievijas stacijas un Pasaules literatūras institūta Maskavā, kā arī Ņižnijnovgorodā. Romantiskākais Muhinas darbs ir piemineklis komponistam Pēterim Čaikovskim pie Maskavas Konservatorijas ēkas. Pēdējais Veras Muhinas realizētais darbs ir skulptūru grupa “Miers” uz Planetārija ēkas jumta Volgogradā.

Attēlā kreisajā pusē - skulptūra “Miers” Volgogradā;
labajā pusē augšā - skulptūra “Maize”, apakšā - skulptūra “Zeme”.

Neskatoties uz starptautisko atzinību, daudzi Muhinas darbi tēlnieces dzīves laikā tā arī netika īstenoti, piemēram skulpturālais ansamblis tvaikoņa “Čeļuskins” polārās ekspedīcijas varoņiem un viņu glābējiem, tāpat panteons leģendārā Čkalova un citu bojāgājušo lidotāju piemiņai. 1938.-1939.gadā Muhina strādāja pie skulptūru skicēm arhitekta Alekseja Ščuseva konstruētajam tiltam pār Maskavas upi - “Himna Internacionālei”, “Revolūcijas liesmas”, “Jūra”, “Zeme”, “Raža”, “Maize”, kas palika nerealizēti. Skiču līmenī palika arī “Nacionalitāšu strūklaka”, skulptūru projekti viesnīcai “Maskava”. Vairāki Muhinas darbi pēc autores skicēm izgatavoti un uzstādīti jau pēc tēlnieces nāves.

Vera Muhina savā darbnīcā Maskavā.

Dzimtajā pilsētā Muhinai bija lemts atgriezties divas reizes - 1937.gadā, kad atceļā no izstādes Parīzē viņa te viesojās kopā ar dēlu Vsevolodu, un 1945.gadā, kad Muhina tika komandēta uz Latviju, lai kā eksperts noteiktu Brīvības pieminekļa māksliniecisko vērtību. Vairākās Kara Padomes sēdēs pieminekli bija ieteikts nojaukt tā “buržuāziskā” satura dēļ, vietā uzstādot pieminekli “dižajam vadonim Staļinam”. Pretēji partijas funkcionāru viedoklim, Muhina nebaidījās uzsvērt Kārļa Zāles veidojuma izcilo māksliniecisko un vēsturisko vērtību. Kara Padomes sēdē piedalījās arī toreizējais Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis, kas kā pateicību Muhinai piedāvāja lepnu vasarnīcu Jūrmalā, taču Rīgas miljonāru dzimtas atvase no šīs greznības atteicās.

Verai Muhinai esam pateicību parādā par Brīvības pieminekļa izglābšanu.

Vera Muhina nomira no smagas sirdskaites 1953.gada 6.oktobrī, apglabāta Novodevičes kapsētā Maskavā. PSRS Tautas māksliniece bija piecu Staļina prēmiju (augstākā PSRS prēmija līdz 1953.gadam) laureāte, apbalvota ar vairākiem valsts ordeņiem, bijusi PSRS Mākslas Akadēmijas Prezidija locekle. Maskavā Veras Muhinas vārdā nosaukta iela, uzstādīts piemineklis.

Veras Muhinas (1889.-1953.) kaps Novodevičes kapsētā Maskavā.

1939.gadā Vera Muhina rakstīja: “Stils rodas tad, kad mākslinieks ne vien ar prātu iepazīst sava laikmeta ideālus, bet kad viņš vairs nespēj citādāk just, kad viņa laikmeta, viņa tautas ideoloģija kļūst par viņa personīgo ideoloģiju”. Šajā ziņā māksliniece bija izcils sava laikmeta piemērs.

Marks Rotko. Abstraktā ekspresionisma ģēnijs

Marks Rotko, īstajā vārdā Markus Rotkovičs, piedzima 1903.gada 25.septembrī Dvinskā (tagad Daugavpils) kā ceturtais bērns ebreju farmaceita Jakova (Jankela) Rotkoviča un viņa sievas Annas (Hanas) ģimenē. Rotkoviči mitinājās Šosejas ielā (tagad 18.novembra iela), kas sākās pie Daugavas un vēlāk pārtapa Pēterburgas šosejā. Māja, kuru ģimene īrēja, kara laikā nodega un nav atjaunota. Jau no bērnības Markus runāja trīs valodās - jidišā, ivritā un krievu. Visi Rotkoviču bērni ieguva laicīgu izglītību, taču Markus piecu gadu vecumā tika aizsūtīts uz sinagogas skolu, kur apguva sarežģītos Talmuda tekstus. Mistiskais jūdaisms vēlāk kļuva par vienu no iedvesmas avotiem Rotko daiļradē.

Rotkoviču bērni 1912.gadā Daugavpilī, tolaik Dvinskā.
No kreisās - Alberts un Soņa, viens no Rotkoviču brālēniem, mazais Markus un Moiše Rotkoviči.

Baidoties, ka viņa dēli varētu tikt iesaukti cara armijā, un bēgot no antisemītiskā noskaņojuma Krievijas impērijā, Markusa tēvs kopā ar vecākajiem dēliem, līdzīgi daudziem Latgales ebrejiem, emigrēja uz ASV, kur Portlendā, Oregonas pavalstī, jau dzīvoja divi viņa brāļi, kas nodarbojās ar apģērbu šūšanas biznesu. Markus ar māti un vecāko māsu Soņu palika Daugavpilī un ar tvaikoni “Cars” uz Ameriku devās tikai 1913.gadā, kad viņam apritēja 10 gadi.

Septiņus mēnešus pēc tam, kad visa ģimene atkal bija kopā, Markusa tēvs nomira, atstājot sievu un bērnus bez iztikas līdzekļiem. Rotkoviču bērniem nācās meklēt darbu, lai izdzīvotu. Arī Markus piestrādāja par avīžu piegādātāju sava tēvoča fabrikā. Līdztekus tam viņš mācījās Linkolna vidusskolā, kur teicami apguva angļu valodu un 17 gadu vecumā pabeidza skolu ar izcilību. Pēc skolas Markus aktīvi iesaistījās vietējās ebreju kopienas dzīvē. Īpaši viņam patika piedalīties politiskās diskusijās.

Markus Rotkovičs vidusskolu beidzot.

1921.gadā Markus iestājās Jeila universitātē, kur studēja angļu un franču valodas, Eiropas vēsturi, elementāro matemātiku, fiziku, bioloģiju, ekonomiku, filozofijas vēsturi un vispārējo psiholoģiju. Šeit viņš kopā ar draugu Āronu Direktoru izdeva satīrisku žurnālu “The Yale Saturday Evening Pest”, kurā asi nostājās pret universitātes pārlieku lielo elitārismu un tās vadības rasistiskajiem uzskatiem. Pēc pāris gadiem Markus pameta Jeilu un atgriezās tur tikai pēc 46 gadiem, lai saņemtu goda doktora titulu.

1923.gadā Markus pārcēlās uz Ņujorku, kur, kā pats vēlāk izteicās, piedzima kā mākslinieks. Viņš iestājās Pārsona Dizaina skolā un sāka mācīties pie viena no abstraktā sireālisma pamatlicējiem Aršila Gorkija. Markus apmeklēja arī Ņujorkas Mākslas studentu līgas kursus, kur viņa pasniedzējs bija Makss Vēbers. Topošais mākslinieks iepazinās ar Pola Sezāna daiļradi, lielu ietekmi uz viņu atstāja vācu sireālistu Makša Ernsta un Vofganga Pālena darbi, tāpat Pola Klē un Žorža Ruo māksla. Markus sāka uztvert mākslu kā cilvēka emocionālās un reliģiozās pašizteiksmes veidu.

Rotkoviča zīmēta ainava, 1920.gadi.

1928.gadā Rotkovičs kopā ar jaunu mākslinieku grupu pirmoreiz izstādīja savus darbus Ņujorkas “Opportunity Gallery”. Lai arī viņa darbus labi novērtēja gan kolēģi, gan kritiķi, Markus nevarēja atļauties sevi pilnībā veltīt mākslai un bija spiests strādāt maizes darbu. 1929.gadā viņš sāka mācīt zīmēšanu Bruklinas Ebreju centra akadēmijā. Šajā laikā viņš iepazinās ar  Ādolfu Gotlību un citiem jaunajiem māksliniekiem, kas pulcējās ap modernistu Miltonu Averi. Viņi kopā ceļoja, runāja par mākslu un radīja jaunus darbus. Kāda ceļojuma laikā Markus iepazinās ar rotu dizaineri Edīti Sahari un viņi drīz vien apprecējās. Averi stils atstāja lielu ietekmi uz Rotkoviča daiļradi - viņa darbos parādījās līdzīgi motīvi.

Miltona Averi zīmēts Rotkoviča portrets ar pīpi.

1933.gadā Mūsdienīgās mākslas galerijā Ņujorkā tika atklāta pirmā Rotkoviča personālizstāde. Tajā bija eksponētas mākslinieka gleznas, zīmējumi un akvareļi, kā arī viņa audzēkņu darbi. 1935.gada nogalē Rotkovičs kopā ar citiem māksliniekiem nodibināja radošo grupu “The Ten”, kuras misija bija “protestēt pret izplatīto uzskatu, ka amerikāņu glezniecība ir tas pats, kas parasta glezniecība”. Grupas dalībnieki tika uzskatīti par radikāļiem un izstāžu organizatori nereti viņu darbus pat atsacījās izstādīt.

1930.gados tapuši Rotko darbi, vidū - pašportrets.

Rotkovičs bija autoritāte arī Ņujorkas mākslinieku dibinātajā Mākslinieku savienībā, kas 1936.gadā sarīkoja izstādi Francijā galerijā “Bonaparte”, bet 1938.gadā galerijā “Mercury” ASV. Šajā laikā Rotkovičs, tāpat kā daudzi pazīstami ASV mākslinieki un arhitekti, strādāja Darba progresa administrācijā - valsts iestādē, kuras uzdevums bija 30.gadu ekonomiskās krīzes seku pārvarēšana. Mākslinieki piedalījās krīzes gados nolaisto sabiedrisko ēku atjaunošanas un izdaiļošanas darbos.

Glezna no darbu sērijas “Metro”, 1939.gads.

Līdz Otrajam Pasaules karam Markus Rotkovičs bija parasts vidusmēra mākslinieks, kurš izmēģināja dažādus stilistiskos virzienus. Viņš radīja simtiem aktu, portretu, interjeru ar cilvēku figūrām, lielpilsētu skatus, dabas ainavas. 1940.gadā Rotkovičs mainīja savu vārdu un kļuva par Marku Rotko. 40.gadu pirmajā pusē viņš radīja virkni dažādu tautu mītu ietekmētu neoklasikas stila gleznu, kurām raksturīgas slāņveida kompozīcijas ar hibrīdiskām figūrām. 1945.gadā Rotko apprecējās otrreiz ar Melu Beistli. 1950.gadā viņiem piedzima meita Keita, 1963.gadā - dēls Kristofers. Pamazām Rotko daiļrade kļuva arvien abstraktāka un ap 1947.gadu no tās bija izskausti visi tēlainie elementi. Marks Rotko bija kļuvis par to mākslinieku, kādu viņu šodien pazīst visa pasaule.

Rotko darbi “Jūras fantāzija” (1946) un “Ģetzemane” (1944).

1950.gadā Rotko piecus mēnešus pavadīja studiju ceļojumā Eiropā. Ap šo laiku viņš jau bija pilnībā mainījis savu gleznu kompozīciju, pārejot uz taisnstūra formām, izvietojot tās vertikāli uz krāsaina pamata, kas kļuva par Markam Rotko raksturīgo stilu - “sarežģītas domas vienkārša izteiksme”. Rotko uzskata par vienu no tā sauktās Ņujorkas mākslinieku skolas pamatlicējiem un izcilākajiem meistariem. Šī mākslinieku grupa ar savu abstrakto ekspresionismu tolaik uzdeva toni visai pasaulei. Zināmākie šā virziena pārstāvji ir Džeksons Polloks, Vilems de Kūnigs un Klifords Stills. Manifestā, kas bija publicēts “The New York Times”, Rotko un Gotlībs rakstīja: “Mēs atbalstām lielu formu, jo tai piemīt noteiktība. Mēs vēlamies uzsvērt gleznas plakni [..] jo tā sagrauj ilūziju un atklāj patiesību”.

“Sarežģītas domas vienkārša izteiksme” Marka Rotko darbos.

1956.gadā Rotko gleznas iegādājās pazīstamais mākslas kolekcionārs Dunkans Filips. 1958.gadā sekoja pasūtījums dārgākā Ņujorkas restorāna “Four Seasons” izdaiļošanai. Restorāns atradās “Seagram” augstceltnē. Tas bija lielākais pasūtījums, ko Rotko jebkad saņēmis. Astoņu mēnešu garumā - no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā - ritēja darbs pie sienas gleznojumu sērijas. Gleznotāja personīgo attieksmi pret šo pasūtījumu raksturo viņa vārdi: “Vieta, kur ēd un izrādās Ņujorkas bagātākie mērgļi. Ceru, ka uzgleznošu ko tādu, kas sabojās apetīti ikvienam kuces bērnam, kas tajā telpā ieturēs maltīti”. Rotko necieta, ja viņa gleznas pielīdzina dizaina objektiem.

Divas no restorānam “Four Seasons” sākotnēji paredzētajām gleznām Teita galerijā Londonā.

Restorānam domātās gleznas pie pasūtītāja gan nenonāca - mākslinieks atteicās no šī projekta, jo šaubījās, vai restorāns ir piemērota vieta viņa darbiem. Tagad “Four Seasons” projektam radītās gleznas apskatāmas Teita galerijā Londonā, Kavamuras memoriālajā mākslas muzejā Japānā un Nacionālajā mākslas galerijā Vašingtonā. 1961.gadā Ņujorkas Modernās mākslas muzejs sarīkoja vērienīgu Rotko personālizstādi. Šī izstāde apceļoja arī Londonu, Parīzi, Briseli, Bāzeli, Romu. Sekoja darbs pie Hārvarda Universitātes sienu gleznojumiem (1961.-1962.) un 14 gleznām ekumēniskajai kapelai Hjūstonā, Teksasā, kuras daudzi mākslas kritiķi uzskata par Rotko nozīmīgāko darbu. Darbs pie šī projekta tika sākts 1964.gadā, bet kapela svinīgi atklāta tikai pēc mākslinieka nāves 1971.gadā.

Rotko gleznas ekumeniskajai kapelai Hjūstonā.

1968.gada pavasarī Rotko smagi saslima - viņam atklāja arteriālo aneirismu. Slimību vēl ļaunāku padarīja mākslinieka nekārtīgais dzīvesveids - Rotko daudz smēķēja, lietoja alkoholu un atteicās ievērot ārstu ieteikto diētu. Tas viss noveda pie ģimenes izjukšanas un laulības šķiršanas 1969.gada 1.janvārī. Rotko pārcēlās dzīvot uz savu darbnīcu Manhetenā un ieslīga smagā depresijā. Nespējot pārvarēt personības krīzi, Rotko 1970.gada 25.janvārī izdarīja pašnāvību ar bārdas nazi pārgriežot vēnas. Ķermeņa sekcija atklāja, ka pirms pašnāvības Rotko iedzēris lielu daudzumu antidepresantu.

Marks Rotko (1903.gads, Daugavpils - 1970.gads, Ņujorka).

Marks Rotko tika apglabāts Īstmerionas kapsētā Longailendā. 2008.gadā pēc mākslinieka bērnu iniciatīvas viņa mirstīgās atliekas pārapbedija Kensiko kapsētā līdzās šķirtajai sievai. Pēc Rotko nāves viņa gleznas kļuvušas par vieniem no dārgākajiem mākslas darbiem pasaulē. Ja dzīves laikā Rotko par katru savu darbu nopelnīja 10 līdz 15 tūkstošus dolāru, tad pēc mākslinieka nāves viņa gleznu cenas augušas desmit un pat simtkārtīgi. Tā 2012.gadā viņa glezna “Oranžais, sarkanais, dzeltenais” kļuva par visdārgāk pārdoto mākslas darbu pēckara vēsturē - par to tika samaksāti 86,9 miljoni dolāru.

Dārgākā jebkad pārdotā Rotko glezna “Oranžais, sarkanais, dzeltenais” (1961).

Kas gan Marka Rotko daiļradē ir tik unikāls? Kādēļ viņš ir tik slavens pasaulē? Savas ilgās mākslinieka karjeras laikā Rotko izveidoja jaunu un spilgtu abstraktās mākslas stilu. Viņa darbus raksturo uzmanība pret formāliem elementiem - krāsu, formu, līdzsvaru, dziļumu, kompozīciju, mērogu. Taču Rotko pats noliedza, ka viņa gleznas būtu uztveramas tikai pēc šādiem kritērijiem. Viņš teica, ka glezno savas iekšējās pasaules noskaņas un psiholoģiskos stāvokļus. “Mani neinteresē ne krāsu, ne formas, ne kā cita attiecības. Mani interesē tikai cilvēka pamatemociju izteiksme - traģēdija, ekstāze, nolemtība. Fakts, ka daudzi cilvēki, redzot manas gleznas, salūzt un raud, liecina, ka es uzrunāju šīs pamatemocijas. Cilvēki, kas raud manu gleznu priekšā, piedzīvo tās pašas izjūtas, ko es gleznojot”.

Emocijas, noskaņa un krāsu prieks - Marka Rotko mākslas vizītkarte.

Mākslas pētnieki Rotko darbus pielīdzina Nekam. Tas, protams,  neattiecas uz gleznu vērtību un saturu. Nekas - tā ir glezna bez tēliem. Ko iespējams sajust, vērojot mākslas darbu, kas nerunā tēlu un ainavu valodā? Glezna bez konkrētiem tēliem ir “tīra” un atklāj daudzskanīgo krāsu valodu. Pat ja emocionālā vēsts, ko saņemam no šādas gleznas, ir neskaidra, tas tomēr ir ļoti spēcīga vēsts. To, cik ietilpīgs mēdz būt emocionālais vēstījums, var pārbaudīt vienkāršā veidā. Izvēlieties kādu no Marka Rotko darbiem, ļaujiet sev saplūst ar to un tad uz papīra uzrakstiet visus vārdus, kas ienāk prātā. Savirknējot šos vārdus teikumos vai atsevišķās īsās rindās un jūs būsiet pārsteigti par rezultātu.

Krāsu valoda Marka Rotko darbos.

2013.gadā Daugavpils cietokšņa atjaunotajā Artilērijas arsenālā tika atklāts Marka Rotko mākslas centrs, kas ir vienīgā vieta Austrumeiropā, kur iespējams aplūkot Rotko oriģinālgleznas, kuras centram laipni atvēlējusi Rotko ģimene. Marks Rotko ir viens no 20.gadsimta nozīmīgākajiem pasaules slavu ieguvušiem māksliniekiem, kura vārds saistīts ar Latviju. Tāpēc viņu droši var saukt par vienu no Latvijas mākslas leģendām, vienu no Latvijas pazīstamākajiem zīmoliem.

Rotko mākslas centrs Daugavpils cietoksnī.
Attēlā apakšā - Marka Rotko bērni Keita un Kristofers Rotko centrā Daugavpilī.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts