Laikmeta zīmes

Jau labu laiku “Laikmeta zīmes” piesaistījuši kāda autora raksti sociālajā vietnē “Draugiem.lv”. Tie rakstīti ar smalku ironiju, precīzi un lakoniski atspoguļojot tajos aplūkoto problēmu, notikumu vai sociālo parādību. Taču no mūsu viedokļa pats svarīgākais ir, ka tie pilnībā atbilst “Laikmeta zīmju” veidotāju viedoklim un uzskatiem. Rakstu autors ir Jānis Stūris no Vecmokām, diemžēl neko vairāk par autoru sociālajos tīklos uzzināt nav izdevies. Tomēr viņa rakstītais ir tik trāpīgs un konkrēto parādību raksturojošs, ka “Laikmeta zīmes” nolēma ar Jāņa rakstiem iepazīstināt arī savus lasītājus. Un tā - trīs Jāņa Stūra raksti par pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā novēroto.

****

Īsi par pindosiem

Politisku diskusiju vidē tīmeklī bieži ir lietots vārds “pindoss”, bet daudziem ir neskaidrība, ko tas nozīmē. Domāju, ka nav lielas jēgas pētīt šī vārda etimoloģiju vai meklēt dažādus skaidrojumus - labāk ir vērot, kādā nozīmē šis vārds tiek praktiski lietots. Esmu atradis skaidrojumus, kuros ir ielikts tik daudz sliktu īpašību, ka varētu teikt: pindoss - tas ir ļauns, slikts cilvēks. Protams, ka tāds skaidrojums būtību neizsaka, jo pindoss - tas ir amerikānis. Tātad kopsavilkums varētu būt: pindoss ir slikts tāpēc, ka ir amerikānis, mūsu principiāls ienaidnieks.

Tā kā šeit runa par principiālu naidošanos, jāatrod apzīmējums pretējai pusei. Kā piemērotāko iesaku lietot vārdu “sovaks”. Izplatīts ir arī “kremlins”, bet tam ir šaurāka nozīme. Sovaka būtība ir viņa izcelsme no padomju vides un viņam tīk nostaļģiskas runas par PSRS, bet padomju sistēmu viņš ne var, ne grib atjaunot; Kremlim viņš klanās šodien, bet Kremlis sabruks un sovaks atradīs sev citu kungu. Līdzīgi ir ar Ziemeļkoreju, kuras režīmu mēs pamatoti saucam par komunistisku; par to arī liecina šķebinošais komunistiskais kičs, ar kādu šī valsts sevi reklamē. Bet mēs tur vairs neredzēsim Marksa vai Ļeņina bildes, nedzirdēsim par komunisma klasiķiem. Viņiem visa labā avots ir dievišķā Kimu dinastija un viņu radītā čučhes ideoloģija, pie tā nevienam no ārpasaules nav nekādu nopelnu. Ja sovaki tiktu pie varas, viņu režīms droši vien būtu citāds, bet ārprātīgs tas būtu tikpat vai vāl lielākā mērā.

Ir zīmīgi, ka sovaku vidē vārda “pindoss” nozīme pašlaik strauji mainās. Šis vārds jau sāk skaidri norādīt uz latviešiem, tas kļūst par tādu kā krievu vārda “ganss” latviskojumu; par nevārdu, ar kuru latvietis izsaka otram latvietim nicinājumu par piederību pie latviešiem. Nupat komentāros lasīju vārdu salikumu “pindosu valoda”; nepārprotami domāta bija nevis angļu, bet latviešu valoda. Tātad, ja tu, lasītāj, tiec nosaukts par pindosu, tev tiek dots šāds vēstījums: tu esi slikts tāpēc, ka esi latvietis. Pindosi sovaku izpratnē ir tie latvieši, kas grib tādi būt un palikt.

Kas tad ir tie ļaudis, kas saucas latviešu vārdos un gluži ciešamā latviešu valodā sludina naidu pret visu latvisko? Esat taču redzējuši šausmu filmas, kur citplanētieša identitāte pārņem cilvēku un viņš paturēdams savu veidolu un valodu kļūst par gluži citu būtni. Līdzīgas šausmas, bet jau tiešamībā, mēs varam redzēt tīmeklī: latviešiem līdzīgi izstrādājumi latviešu valodā raksta tekstus ar vienīgo mērķi pierunāt latviešus noliegt pašiem sevi.

Kad 16.gadsimtā nīderlandieši uzsāka cīņu pret apspiedējiem spāņiem par savas tautas un ticības lietu, spāņi viņus sāka saukt par gēziem, ieliekot šajā vārdā nicinājumu. Tad brīvības cīnītāji paši sevi ar lepnumu sāka dēvēt šajā vārdā un gēzus šodien vēsture piemin ar godbijību. Arī latvieši varētu tagad ar lepnumu dēvēties par pindosiem, bet labāk arī turpmāk sauksimies vienkārši par latviešiem.

Padomju cilvēks un viņa īpašās vajadzības

Par padomju cilvēkiem šajā rakstā es dēvēšu tos ļaudis, kuri internetā daudzina dzīvi padomju sistēmā, apjūsmo visus tās elementus, sākot ar kolhoziem un beidzot ar gāzētā ūdens automātiem, un žēlabaini sauc to visu atpakaļ. Tagad dzīves apstākļi viņiem ir neciešami un līdzinās ellei (elle ar interneta pieslēgumu ir kas īpaši šausminošs, Dante prātā sajuktu). Vai vajadzētu šiem nabaga ļaudīm palīdzēt? Vajadzētu gan, jo viņi būtībā ir cilvēki ar sava veida īpašām vajadzībām un tādiem taču mēs palīdzam.

Kā iespējams viņiem palīdzēt? Atjaunot PSRS - tā būtu pārmērība, turklāt tehniski sarežģīta. Tāpēc sāksim ar mazumiņu, padomju cilvēku iepriecinās arī atsevišķi padomju dzīves elementi. Šie ļaudis taču vienbalsīgi fano par mūsdienu Krieviju. Bet padomju sistēmas būtība ir sava veida sociālais taisnīgums, no kura Krievijā nav ne smakas. Putina režīms pat neizliekas, ka tāds būtu; Kiseļeva TV, kura vilku no meža spēj izmelot, ignorē šo neinteresanto lietu. Toties Krievijā ir Ļeņina pieminekļi, sarkani karogi, sarkanas zvaigznes, militārisms, plātīšanās, vadonis un citi jaukumi - tad jau bez sociālisma var iztikt.

Tad nu arī Latvijā padomju cilvēku dzīvi varētu atvieglot, piešķirot viņiem dažas privilēģijas. Šo plānu īstenotu nevalstiska organizācija ar nelielu valsts atbalstu un, vēlams, Eiropas finansēm.

1. Aizliegt padomju cilvēkiem braukt uz ārzemēm. Protams, lai būtu padomiski, vajag arī savas “brālīgās republikas” un “sadraudzību” - vietas, kur izņēmuma kārtā var aizbraukt. Par brālīgajām republikām noderētu Abhāzija, Piedņestra, Doņeckas un Luganskas tautas republikas; sadraudzības valstis varētu būt Krievija un Vidusāzija; tur gan brauktu tikai stingri organizētas grupas.

2. Slēgt padomju cilvēkiem jūras malu no Bērzciema līdz Lietuvas robežai.

3. Lai iegādātos noteiktas preces, padomju cilvēkam jāpierakstās rindā un jāgaida:

a) veļas mašīna - 3 gadus,
b) ledusskapis - 5 gadus,
c) mobilais telefons - 7 gadus (pircējs, protams, saņem konkrētu modeli, uz kuru pirms 7 gadiem pierakstījies),
d) auto - 10 gadus,
e) dators - 10 gadus (pieraksta brīdī izvēlēts modelis un programmatūra).

4. Padomju cilvēkiem pārtika jāpērk izstāvot iepriekš organizētas garas rindas.

5. Ko normālam cilvēkam maksā kā pabalstu (bezdarbnieka pabalstu u.c.), padomju cilvēkam nāksies saņemt kā darba algu (visiem bija darbs - par to tiek jūsmots visvairāk). Darba vietas nebūtu problēma, piemēram, ar lāpstām rekultivēt grants karjerus. Īpašas datorprogrammas ļautu izstrādāt īpaši neefektīvu darba organizāciju tā, lai katrs kubikmetrs būtu jāpārlāpsto 10 reizes. Neefektīvs darbs arī bija vispārējas nodarbinātības un vispār padomju laimīgās dzīves pamatā.

Vēlāk varētu ķerties pie darbietilpīgākiem projektiem. Ļoti būtisks padomju dzīvesstila elements bija sabiedriskā tualete (bezmaksas!), pareizāk laikam saucama par ateju. Padomju vēsturiskā ateja ir kaut kas tik īpašs, ka šodien tāda būtu jārada instalāciju mākslinieka vadībā. Šāda būve īsto kvalitāti sasniegtu tikai pēc gadiem, kad porainie materiāli, no kā tā veidota, būtu pilnībā piesūkušies ar urīnu, fekālijām un vēmekļiem. Sarežģītas bioķīmiskas norises pēc laika rada autentisku padomju atmosfēru, padomju garu.

Pie šī gara pieder arī aprakstītas sienas. Uzraksti uz ateju sienām patiesībā bija padomju laika internets un domājams, ka padomju cilvēks arī šodien labprātāk tādā veidā izteiks savas domas. Būtiski: uz sienām būs rakstītas tikai labas un pareizas domas, jo neviens fašists vai cits pretpadomju elements šādā vietā neies. Vienīgais, ko te modernizēt: izdomāt kādu sistēmu, kā pie komentāriem uz sienām likt “laikus”, pie kam jābūt iespējai “laiku” dot arī, piemēram, par tīšu vai netīšu netrāpīšanu podā vai par citiem netradicionāliem veidiem, kā nokārtot dabiskās vajadzības. Pareizi instalēta publiskā ateja ir viskoncentrētākais padomju gara iemiesojums un šim garam piederošiem ļaudīm tā var kļūt par vietu, kur veldzēt dvēseli pēc šausminošas piespiedu uzturēšanās kapitālisma, fašisma un liberālisma atmosfērā.

Neaizmirsīsim, ka padomju laikā atejām bija vēl plašāks pielietojums. Tajās tauta mēdza iebaudīt dzērienus, kas bija ideāli pieskaņoti šīm vietām - stiprinātos vīnus. Tie jāsāk atkal ražot, arī tie ir balzāms padomju cilvēka dvēselei. “Solncedar” (latviešu vidē pazīstams kā “saules dūriens”), “Portvein 777″ jeb “3 cirvji”, “Agdam” - daudzu padomju ļaužu skaistas atmiņas. Nepelnīti aizmirsti ir Padomju Latvijas vīndaru sasniegumi, no kuriem spožākais - vīns “Taizels”. Sen tas bija, kad pēdējo reizi baudīju šo dziru, bet esmu pārliecināts - ekoloģiski tīra manta bez e-vielām… un pālis briesmīgs un paģiras huže atomnoi smerķi (sliktāk par atomnāvi)…

Nezinu, vai šeit ieskicētie plāni īstenosies, bet ceru, ka arī šis raksts kādam darīs drūmo dzīvi gaišāku.

Kāds, kurš klīst pa Eiropu

Jautājums domāts galvenokārt lasītājiem vecumā virs 40: vai atceraties tādu avīzi “Cīņa”? Es aizmirsis nebiju, jo padomju laikā masu mēdiju vispār bija maz, bet nebija arī iemesla, lai īpaši kavētos atmiņās pie šī laikraksta. Impulsu deva kāda grāmata, kuru pamanīju bibliotēkas jaunumu plauktā. Tā saucas “Vajātais, slāpētais vārds”; tas ir publikāciju un atmiņu krājums par “Cīņas” vēsturi.

1.nodaļa. 1904.-1940.gads. Teksts par šo periodu sarakstīts 70.gados tā, kā nu toreiz rakstīja. Tātad vēstures fakti bagātīgā komunistiskas propagandas mērcē. “Cīņas” gaviles par Latvijas valsts iznīcināšanu 1940.gadā jau kļūst pavisam šķebinošas, bet varu sevi mierināt ar domu: tolaik cilvēki varbūt tiešām ticēja, ka tas ir uz labu.

2.nodaļa. 2.Pasaules kara laiks. Daudz publikāciju, mazāk ideoloģisku skaidrojumu. Avīze kā kara ierocis. Labākā nodaļa šajā grāmatā.

3.nodaļa.1945.-1990.gads. Sākumā tā laika redaktoru ievadraksti. Komunistiskā kiča gardēžiem patiks. Taču pirmā šajā nodaļā ievietotā publikācija runā par… 1976. gadu. Vai tad iepriekšējos 30 gados nekas interesants nenotika? Vai 30 gadu laikā “Cīņa” nepublicēja nevienu rakstu, ko būtu vērts atcerēties?

Spriežot pēc grāmatā publicētajiem rakstiem “Cīņa” bija tāds intelektuālu deguna urbinātāju un pašpasludinātu filozofu klubiņš, kas stāvēja tālu no tā, lai iegūtu un nodotu tālāk aktuālu informāciju. Šī tukšā un pliekanā nodaļa rosina pievērsties manām paša atmiņām par “Cīņu”, tās aptver 60., 70. un 80.gadus. Kas tad bija “Cīņa”?

“Cīņa” bija Latvijas Komunistiskās partijas, Latvijas PSR Augstākās Padomes un Ministru Padomes orgāns. Nepārprotiet, es te nelamājos, tā viņi paši sevi dēvēja. Pārtulkojot saprotamākā un ne tik rupjā valodā tas būtu: “Cīņa” bija aptaukojies un pārkaļķojies, gara trulumā ieslīdzis izvirtušas monopolpartijas oficiozs. Es to atceros kā avīzi, kura vismīļāk pirmo lappusi (pavisam bija četras) aizpildīja ar apjomīgiem foto un teksta materiāliem par to, kā Kremļa marasmātiķi karina ordeņus viens otram vai arī tādiem pašiem brāļiem no “sociālistiskās sadraudzības”, bet klusēja par karu Afganistānā un ne jau to vien.

Neiebilstu, “Cīņai” bija ar ko lepoties: tirāža 220 000 eksemplāru, ļoti demokrātiska cena 2 kapeikas. Latviešu avīžniecības vēsturē ar šiem rādītājiem šķiet var sacensties tikai “Tēvija”, laikraksts, kurš iznāca vācu okupācijas laikā 1941.-1945.gadā: tirāža 294 000 eksemplāru, cena 10 reihsfeniņi. Abu šo avīžu fenomenālo panākumu pamatā, protams, ir kalpošana okupācijas varām (katra savai) un attiecīgās varas nodrošināts monopolstāvoklis.

Padomju laika vispārējā deficīta apstākļos katrs cilvēks bija radis iegādāties nevis to, ko vēlētos, bet to, kas pieejams, tāpēc nācās mēģināt aktuālo informāciju iegūt no šim nolūkam tik nepiemērota priekšmeta kā avīze “Cīņa”. Kad šis mokošais process bija beidzies, nāca kārta “Cīņas” otrajam pielietojumam, kam tā derēja jau labāk. Avīze tika sagriezta vai saplēsta parocīgos gabaliņos un uzsprausta atejā uz naglas (tualetes papīrs padomju zemē parādījās tikai 1969.gadā un arī tad bija un palika deficīts visu padomju varas laiku). Jāpiebilst, ka bija dienas (piem. kompartijas kongresu laikā), kad visa avīze sastāvēja tikai no Brežņeva u.c. runām. Nezinu nevienu cilvēku, kas ko tādu mēģinātu lasīt; tad “slāpētais, vajātais vārds” nonāca uz zināmās nagliņas pa taisno.

Turpinot aizsākto divu avīžu salīdzinājumu interesanti, ka “Tēvija” uzrādīja zināmas spējas nosacīti brīva tirgus apstākļos: kad tirāža papīra trūkuma dēļ kritusies, spekulanti tirgojuši šo avīzi pat par 1 reihsmarku. Nespēju iedomāties, ka par “Cīņu” kāds dotu, teiksim, 5 kapeikas, ja nu vienīgi spiedīgu higiēnas vajadzību dēļ…

4.nodaļa. 1990.-1991.gads. “Cīņa” pret atmodu. Cīņai pret Latvijas valsti, ilgušai vairāk kā 70 gadus, drīz lemts beigties ar sakāvi. Šīs nodaļas rakstos vairs tikai nolemtu ļaužu rezignācija un slimīga paštaisnība. Pienācis “Cīņas” finišs. Varbūt šajā grāmatā ir kāds vārds par to, ko tieši “Cīņa” rakstīja augusta puča dienās? Nē, klusēt viņi vienmēr ir mācējuši. Jo nesenāka vēsture, jo tā duļķaināka, jo vairāk baltu plankumu. Stāsts beidzas ar tiesas spriedumu par “Cīņas” likvidēšanu; seko pēcvārds ar domu: tagad tik ļauni laiki iestājušies, bet mēs bijām tik labi, tik labi… Vajātais, slāpētais orgāns.

Man ir tikai vēl viens jautājums par apskatāmo grāmatu: ko šis izstrādājums, kurš vienkārši raud pēc papīrfabrikas un pārtapšanas kādā lietderīgā priekšmetā, dara bibliotēkā? Itin kā normālam skolotājam arī bez tikumības vadlīnijām nenāks prātā nest uz skolu un rādīt bērniem klaju pornogrāfiju, tāpat ir skaidrs, ka šādam izdevumam nav vietas Latvijas Republikas bibliotēku plauktos. Tai pašā laikā man nebūtu nekādu iebildumu, ja šāda grāmata būtu pieejama kafejnīcā “Ļeņingrad” vai citās vietās, kur atveidota padomju atmosfēra, gluži tāpat kā es neiebilstu pret pornogrāfijas tirgošanu seksšopos.

Mēģināsim iedomāties, ka mūsdienu Vācijā izdod līdzīgu grāmatu par avīzi “Volkischer Beobachter” (VB - Nacionālsociālistiskās Vācu Strādnieku Partijas (NSDAP) avīze). Protams, grāmata būtu bez uzsvara uz ideoloģiju: par to, cik čakli redakcija strādāja tautas labā, kā vācu tauta aizgūtnēm pirka, abonēja un lasīja šo avīzi, cik jauks bija redakcijas kolektīvs… Un tad 1945.gada maijā netaisnā un ļaunā okupācijas vara (jeb tīmeklī pierastākā valodā: pindosu - sovaku - anglosakšu banda) slēdz šo jauko pasākumu; puņķi un asaras… Lai nu kā, bet līdz publisko bibliotēku plauktiem kaut kas tāds nenonāktu.

Tas arī viss, kas man sakāms par “Cīņu”.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts