Laikmeta zīmes

Šoreiz stāstīsim par diviem britu bērnu literatūras autoriem, kas radījuši pasaulslavenus darbus augstās fantāzijas žanrā. Abi šie literatūras darbi ir ārkārtīgi populāri pasaulē, taču vienlaikus arī ļoti kontraversāli. Vieni tos uzskata par ar maģiju un misticismu piesātinātiem, citi gluži pretēji - saskata tajos dziļu kristīgu simbolismu. Vēl kādi domā, ka tā vienkārši ir laba fantāzijas literatūra. Kā jau tas nereti notiek, šo literāro darbu popularitāti mūsdienās stipri veicinājis kinematogrāfs, un filmas, kas uzņemtas pēc to motīviem, ir pat pazīstamākas nekā pirmavots. Jūs jau nojaušat, par ko būs šis raksts. Nu, protams - par Dž.R.R.Tolkīna triloģiju “Gredzenu pavēlnieks” un K.S.Lūisa “Nārnijas hronikām”.

Gredzenu pavēlnieks

Episkais romāns “Gredzenu pavēlnieks” (The Lord of the Rings) stāsta par izdomātu pasauli, kuras vienā daļā Viduszemē hobiti (maza auguma cilvēkveidīgas būtnes bez īpašām pārdabiskām spējām- Red.), elfi, rūķi un cilvēki cīnās pret Tumsas pavēlnieka Saurona un viņa kalpu centieniem pakļaut pasauli un valdīt pār tautām. “Gredzenu pavēlnieks” rakstīts kā turpinājums 1937.gadā iznākušajam Tolkīna romānam “Hobits” (The Hobbit). Grāmata bija paredzēta kā vienots izdevums, taču izdevniecība George Allen & Unwin, aizbildinoties ar papīra trūkumu pēckara gados, lūdza Tolkīnu sadalīt romānu sešās daļās, kuras izdevēji apvienoja trīs grāmatās - “Gredzena brālība” (The Fellowship of the Ring), “Divi torņi” (The Two Towers) un “Ķēniņa atgriešanās” (The Return of the King).

Tolkīns bija pret romāna sadalīšanu un piekrita tam vienīgi tāpēc, ka neviena izdevniecība negribēja grāmatu izdot nedalītu, jo tad tā būtu pārāk bieza un līdz ar to arī pārāk dārga. Pirms turpināt izdošanu, izdevējiem vajadzēja arī redzēt, kā daiļdarbu pieņems mazie lasītāji. Romāna iznākšanu aizkavēja ieilgušais darbs pie grāmatā paredzētās Viduszemes kartes zīmējuma, kā arī cīņa ap pēdējās romāna daļas nosaukumu. Tolkīns vēlējās, lai uz trešās grāmatas vāka būtu rakstīts “Gredzena karš”, bet izdevēji palika pie sava un galu galā grāmata tika izdota ar nosaukumu “Ķēniņa atgriešanās”. Triloģijas pirmizdevums Lielbritānijā nāca klajā 1954.-1955.gadā. Pēc kāda laika to izdeva arī ASV.

Triloģijas “Gredzenu pavēlnieks” pirmizdevums.

Angļu rakstnieks, dzejnieks, filologs, lingvists, Līdsas un Oksfordas universitāšu profesors un “Gredzenu pavēlnieka” radītājs Džons Ronalds Rūels Tolkīns (John Ronald Reuel Tolkien) dzimis 1892.gadā Oranžas Republikā Dienvidāfrikā. Pāris gadus pēc viņa piedzimšanas ģimene atgriezās Anglijā. Tolkīnu dzimtas saknes meklējamas Saksijā, Vācijā, bet kopš 18.gadsimta Tolkīni dzīvojuši Lielbritānijā. Rakstnieka vecvecāki bija baptistu ticības, bet māte piederēja Romas Katoļu Baznīcai. Pirmos soļus literatūrā Tolkīns spēra 1917.gadā, kad sāka rakstīt savu tikai pēc nāves izdoto romānu Silmarillion. Tolkīna spalvai pieder arī citas pazīstamas bērnu grāmatas - The Hobbit, The Adventure of Tom Bombadil un daudzas citas. 1972.gadā rakstnieks apbalvots ar Britu impērijas ordeni. Tolkīnu uzskata par vienu no fantāzijas literatūras pamatlicējiem; viņa darbi ietekmējuši daudzus šī žanra meistarus. Mūžībā rakstnieks aizgāja 1973.gada 2.septembrī, 81 gada vecumā.

Džons Ronalds Rūels Tolkīns un viņa grāmatas; kreisajā malā augšā - Tolkīna logotips.

Tāpat kā viņa tuvs draugs K.S.Lūiss, arī Tolkīns bija Oksfordas neformālas literātu grupas Inklings biedrs. Grupas sapulcēs bieži tika pārrunāta nepieciešamība izveidot anglosakšu nacionālo eposu, kādi jau bija citām kultūrtautām. Teiksma par karali Arturu šim nolūkam pārāk nederēja savas ķeltiskās izcelsmes dēļ. 1937.gada decembrī Tolkīns ķērās pie turpinājuma romānam “Hobits”, kas vēlāk pārauga episkajā darbā par Gredzenu pavēlnieku. Romānā jūtama gan senlaiku un viduslaiku ģermāņu, jo īpaši skandināvu, gan dažādu anglosakšu mītu ietekme, gan arī atskaņas no tās pašas leģendas par karali Arturu un pat somu-karēļu eposa “Kalevala”. Tolkīns rakstīja lēni un darbs pie romāna tika pabeigts tikai 1948.gadā, bet tā rediģēšana noslēdzās vien 1949.gadā.

Oksfordas literātu grupas “Inklings” vēsturei veltītās grāmatas.

Publika triloģiju uzņēma dažādi, tomēr lielākā daļa atsauksmju bija pozitīvas. Tolkīna kolēģi Inklings grupā uzskatīja, ka šī grāmata pārdzīvos savu laiku un kļūs par klasiku. Bija arī kritiķi, kam nepatika romāna konservatīvisms un personāžu nepietiekamais psiholoģiskais dziļums. Lai nu kā, līdz šai dienai izdoti jau vairāk nekā 150 miljoni romāna eksemplāru. Sākumā “Gredzenu pavēlnieks” tā autoru gan īpaši turīgu nepadarīja, jo līgums ar izdevniecību bija noslēgts tā, ka nelielu autorhonorāru par savu darbu Tolkīns sāka saņemt tikai pēc tam, kad bija atgūti visi grāmatas izdošanā investētie līdzekļi. Taču jau nākamie grāmatas izdevumi atnesa autoram pasaules slavu un materiālu nodrošinājumu.

60.gadu sākumā ASV izdevniecība Ace Books atklāja, ka “Gredzenu pavēlnieka” autortiesības Savienotajās Valstīs netiek aizsargātas, jo darba pirmizdevējs HoughtonMifflin par to nebija parūpējies. Izdevniecība laida klajā neautorizētu romāna versiju, par kuru Tolkīns nesaņēma ne centa. Tolkīns vērsās pie saviem lasītājiem un sabiedrības sašutums piespieda negodīgos izdevējus atsaukt izdevumu, samaksājot autoram kompensāciju. 1965.gadā izdevniecība Ballantine Books izdeva paša Tolkīna rediģētu grāmatas izdevumu, kuram autors bija pievienojis plašu pielikumu par Viduszemes dzīvi. Grāmatai bija fenomenāli panākumi un “Gredzenu pavēlnieks” kļuva par kulta romānu ASV. Īpaši populārs tas bija hipiju vidū, kas romānā saskatīja sev tuvos miera un brīvības ideālus.

“Gredzenu pavēlnieka” pirmie trīs izdevumi ASV.

“Gredzenu pavēlnieks” tulkots vairāk nekā 50 valodās. Tā kā Tolkīns bija filologs, savas dzīves laikā viņš pats pārbaudīja katra tulkojuma precizitāti, valodu un stilu. Pirmie grāmatas tulkojumi veikti holandiešu (1957) un zviedru valodās (1960). Tiem sekoja tulkojumi poļu (1963), itāļu (1970), vācu (1970), dāņu (1972), franču (1973), japāņu (1975), somu (1975), norvēģu (1975), ebreju (1980) un citu tautu valodās. Krievu valodā romānu pirmoreiz iztulkoja 1976.gadā, bet plašāk pazīstams PSRS iedzīvotājiem tas kļuva tikai 80.gadu beigās. Lietuviski grāmata iznāca 1994.gadā, igauņu mēlē 1998.gadā, bet latviešu valodā 2004.gadā Ievas Kolmanes tulkojumā. Izdevniecība “Jumava” tiesības izdot šo grāmatu pirmoreiz latviešu grāmatniecības vēsturē izcīnīja sīvā konkurencē telefonizsolē.

“Jumavas” izdotā “Gredzenu pavēlnieka” triloģijas latviešu versija.

Ilustrācijas “Gredzenu pavēlnieka” pirmajiem izdevumiem zīmēja pats Tolkīns. Savukārt Tolkīna paziņa un viņa daiļrades liela cienītāja Paulīna Beinsa (Pauline Baynes) radīja smalku Viduszemes karti. Beinsa ir arī K.S.Lūisa darba “Nārnijas hronikas” zīmējumu autore. “Gredzenu pavēlnieka” dāņu izdevumam ilustrācijas zīmēja Dānijas karaliene Margrēte II. Tomēr vispazīstamākie Tolkīna darbu ilustratori ir brāļi Tims un Gregs Hildebranti (Brothers Hildebrandt), kas radījuši vairāk nekā 100 zīmējumu gan grāmatām, gan kalendāriem, gan citiem ar “Gredzenu pavēlnieku” saistītiem priekšmetiem. Tolkīna darbus ilustrējis arī Darels Svifts, bet pēc rakstnieka nāves vesela plejāde mākslinieku. Zīmējumus romāna latviešu versijai radīja mākslinieks Deniss Zatravkins.

Brāļu Tima un Grega Hildebrantu zīmējumi Tolkīna darbiem.

Romāns “Gredzenu pavēlnieks” daudzkārt adaptēts radio, televīzijas, skatuves un kino vajadzībām. Radio to pirmoreiz iestudēja raidorganizācija BBC 1955.-1956.gadā, pēc tam vēl citas britu, ASV un Eiropas radiostacijas. Daļa no šiem radiouzvedumiem izdota arī audiokasešu un CD formātā. Zviedrijas TV 1971.gadā uzņēma televīzijas filmu Sagan om Ringen, bet Somijas televīzija 1993.gadā miniseriālu Hobitit, kas iekļāva romānos “Hobits” un “Gredzenu pavēlnieks” aprakstītos notikumus. 1978.gadā režisors Ralfs Bakši uzņēma animācijas filmu The Lord of the Rings pēc pirmajām divām triloģijas daļām, bet trešo daļu ekranizēja režisori Arturs Renkins un Žils Bess 1980.gada animācijas filmā The Return of the King. Tomēr neapšaubāmi pazīstamākā ir 2001.-2003.gadā režisora Pītera Džeksona uzņemtā aktierfilmu triloģija. Šīs filma saņēmušas daudzas balvas, tostarp Oscar balvu 17 nominācijās, un ir viena no visu laiku populārākajām kases filmām kino vēsturē.

Pītera Džeksona filmu triloģijas “Gredzenu pavēlnieks” plakāts.

Iestudētas arī vairākas izrādes un mūzikli pēc “Gredzenu pavēlnieka” motīviem. Tās uzvestas gan Čikāgas, gan Sinsinati teātros, tomēr grandiozākais “Gredzenu pavēlnieka” iestudējums ir 2006.gadā Toronto uzvestā trīsarpus stundu garā muzikālā izrāde. 2007.gadā šī izrāde tika iestudēta arī Londonā. Tāpat “Gredzenu pavēlnieka” tēma ir populāra mūzikā. Jau 1965.gadā Donalds Svāns (Donald Swann) radīja dziesmu ciklu pēc šī darba motīviem. Britu rokgrupa Led Zeppelin radījusi vairākas dziesmas, kas atsaucas uz “Gredzenu pavēlnieku”. Tolkīna grāmatas iedvesmojušas arī grupu Rush, Genesis, Styx un daudzu citu mūziķu daiļradi. 1988.gadā holandiešu komponists Johans de Mejs (Johan de Meij) uzrakstīja simfoniju The Lord of the Rings, bet 1991.gadā īru dziedātāja Enja (Enya) instrumentālu skaņdarbu Lothlórien un vēlāk divas dziesmas Džeksona filmu triloģijas pirmajai filmai.

“Gredzenu pavēlnieka” lieluzvedums Toronto Velsas princeses teātrī.

1969.gadā Tolkīns pārdeva komerctiesības izmantot “Gredzenu pavēlnieka” saturu ASV kompānijai United Artists, kas autoram samaksāja vienreizēju atlīdzību 10 000 britu mārciņu apmērā plus apņēmās izmaksāt 7,5% no katras pārdotās filmas, uzveduma vai suvenīra. Pēc autora nāves United Artists šīs tiesības pārdeva uzņēmumam Saul Zaentz Company. Kopš tā laika tirgū nonākušas neskaitāmas oriģinālpreces par “Gredzenu pavēlnieka” tēmu, sākot no plakātiem, komiksiem un kalendāriem, beidzot ar romāna varoņu figūriņām un daudzām datoru, video, galda un interneta tiešsaistes spēlēm. Pēc “Gredzenu pavēlnieka” motīviem iznākuši arī vairāki parodijdarbi gan literatūras, gan kino žanrā, tāpat neautorizētas grāmatas versijas un vairāki romāna turpinājumi. Lielākā daļa no tiem radīti Krievijā un citās bijušajās PSRS republikās, kur šādu darbu publicēšana ir atļauta, jo PSRS savulaik pievienojās Bernes Autortiesību konvencijai jau pēc Tolkīna nāves.

Spēles, rotas un suvenīri par “Gredzenu pavēlnieka” tēmu.

Daudz strīdu literatūrpētnieku vidū izraisījušas alegorijas un simbolismi, ko Tolkīns it kā iekļāvis “Gredzenu pavēlniekā”. Daži pētnieki mēģinājuši Tolkīna triloģijā saskatīt paralēles ar 20.gadsimta vēstures notikumiem. Diezgan populāra ir versija, ka Gredzena karš romānā alegoriski attēlo Otro Pasaules karu, bet Tumsas pavēlnieka Saurona zeme Mordora ir nacistiskā Vācija. Citi pētnieki uzskata, ka romānā minētā Gredzena vara nozīmē atombumbu. Pats Tolkīns kategoriski norobežojās no jebkādu alegoriju, divdomīgu traktējumu vai slēptu norāžu meklēšanas viņa darbos, kas runātu par konkrētiem vēsturiskiem notikumiem, valstīm un tautām. Tā ir fantāzija, nekas vairāk - viņš apgalvoja.

Lielā cīņa starp Gaismu un Tumsu. Kara ainas triloģijā “Gredzenu pavēlnieks”.

Ir kritiķi, kas Tolkīna romānā saskata rasisma elementus. Tomēr Tolkīna personīgie uzskati noliedz šādu pieņēmumu. Tad jau drīzāk taisnība ir tiem, kas romānā aprakstītajās “tautās” - elfos, rūķos, hobitos, troļļos, orkos, cilvēkos - saskata dažādas sabiedrības sociālās grupas. Vēl citi uzskata, ka “Gredzenu pavēlnieks” ir dziļi konservatīvs darbs, kam raksturīga nostalģija pēc “vecajiem” laikiem ar stingri strukturētu sabiedrības modeli. Savukārt kristieši Tolkīnam pārmet pārāk lielu pagānu mitoloģijas klātbūtni viņa romānos. Un patiesi - Tolkīna darbos var saskatīt gan skandināvu un citu ģermāņu tautu, gan ķeltu, slāvu, persiešu, grieķu un somu pasaku, teiksmu un varoņeposu ietekmi. Daudz tiek spriests arī par Riharda Vāgnera operas “Nībelungu gredzens” ietekmi uz Tolkīna triloģiju.

Par pagānu mitoloģijas un kristietības ietekmi uz Tolkīna daiļradi sarakstītas vairākas grāmatas.

Tomēr vislielākās diskusijas raisījusi kristietības līnija romānā. Kā zināms, Tolkīns bija pārliecināts katolis. Kādā vēstulē savam draugam jezuītu priesterim Robertam Murejam viņš raksta, ka “Gredzenu pavēlnieks” ir “fundamentāli reliģisks un katolisks darbs”. Sākumā šāda saikne neesot veidota apzināti, taču rediģējot darbu tas jau noticis apzināti. Romānā iekļautas daudzas teoloģiskas tēmas - cīņa starp labo un ļauno, pazemības uzvara pār lepnību, nāve un nemirstība, žēlsirdība un līdzjūtība, augšāmcelšanās, glābšana, grēku nožēla, pašuzupurēšanās, brīvā griba, taisnīgums, sadraudzība, garīga autoritāte un brīnumaina dziedināšana. Rakstnieks teicis: “Protams, ka “Gredzenu pavēlniekā” IR Dievs! Tur gan attēlots laikmets pirms kristietības, taču tā ir monoteiska pasaule”. Tiem, kas tomēr apšaubīja, ka Viduszemē būtu bijis tikai viens Dievs, Tolkīns atbildēja: “Protams, ka Viens! Grāmata ir par pasauli, ko radījis Dievs - šo esošo pasauli uz mūsu pašu planētas”.

Gendalfa dziedināšanas istaba. Brāļu Hildebrantu zīmējums.

Romānā Tolkīns daudz izmanto Deus ex machina tēmu - pārdabisku palīdzību no augšienes, kas ne reizi vien izglābj romāna varoņus. Tas redzams kā notikumā, kad ērgļi izglābj Frodo un Semu, tā arī Gendalfa brīnumainajā augšāmcelšanās ainā un citur. Pats Tolkīns šādus brīnumainus notikumus savos daiļdarbos salīdzināja ar Evaņģēlijā aprakstītajiem brīnumiem, kam nav nepieciešams racionāls izskaidrojums. Savukārt Gondoras troņmantinieka Aragorna tēlu daži pētnieki salīdzina ar Jēzu Kristu, kura varu uz laiku uzurpējusi Tumsas valstība, un kura atnākšanu paredz sens pravietojums. Jēzus personības iezīmes pētnieki saskatījuši arī Frodo un Gendalfa tēlos. “Gredzenu pavēlniekā” ir vēl daudzas citas vietas, kur saskatāmas paralēles ar konkrētiem Bībeles notikumiem.

Gendalfs kronē Aragornu par Ķēniņu. Brāļu Hildebrantu zīmējums.

“Gredzenu pavēlnieks” ir viens no populārākajiem 20.gadsimta literatūras darbiem, ko pierāda gan lasītāju aptaujas, gan pārdošanas reitingi. 1957.gadā romānam tika piešķirta Starptautiskā Fantāzijas balva (International Fantasy Award). 1999.gadā “Gredzenu pavēlnieks” kļuva par populārāko grāmatu interneta lieltirgotavas Amazon.com pircēju vidū. 2000.gadā romānam piešķīra “Tūkstošgades grāmatas” goda nosaukumu. 2003.gadā BBC aptaujā tas tika atzīsts par britu nācijas visiemīļotāko romānu. Līdzīgas aptaujas Vācijā un Austrālijā 2004.gadā parādīja, ka arī šajās zemēs “Gredzenu pavēlnieks” ir viens no populārākajiem literatūras darbiem. Savukārt romāna autoru Dž.R.R.Tolkīnu britu avīze The Times 2008.gadā ierindoja kā sesto “50 izcilāko britu pēckara rakstnieku” topā.

Nārnijas hronikas

Literatūrpētnieki ir vienisprātis, ka daudz nepārprotamāk nekā “Gredzenu pavēlniekā” kristīgā līnija ieraugāma K.S.Lūisa darbā “Nārnijas hronikas”. Daži pat apgalvo, ka Tolkīna draugs Lūiss savu darbu sarakstījis tikai tāpēc, ka viņam nav bijusi pieņemama lielā pagānu mitoloģijas un pasaku folkloras elementu klātbūtne Tolkīna romānā. Pats Lūiss gan šādu versiju ir noliedzis, tāpēc pasaulei tā arī paliek nezināms, kādēļ apmēram vienā laikaposmā radās divi tik episki darbi par gandrīz vienu un to pašu tēmu. Varbūt divi Inklings biedri vienkārši mēģināja radīt katrs savu britu nacionālo eposu?

“Nārnijas hronikas” (The Chronicles of Narnia) ir septiņu romānu cikls, kas stāsta par bērnu piedzīvojumiem izdomātā zemē Nārnijā, kur dzīvnieki spēj sarunāties, brīnumi ir ikdiena un labais cīnās ar ļauno. Bērni, kas no reālās pasaules nonāk šajā brīnumainajā zemē, palīdz uzvarēt ļaunumu un atdot atpakaļ valdnieka troni tā īstajam mantiniekam. Grāmatu sērijā parādīta visa Nārnijas vēsture no tās rašanās brīža grāmatā “Burvja māsasdēls” līdz iznīcībai grāmatā “Pēdējā cīņa”.

Hronikas septiņas grāmatas netika sarakstītas notikumu hronoloģiskā secībā. Pirmā 1949.gadā uzrakstīta grāmata “Lauva, ragana un drēbju skapis”, kam sekoja “Princis Kaspiāns”. Ciklā ietilpst arī romāni “”Rītausmas ceļinieka” brauciens” (1952), “Sudraba krēsls” (1953), “Zirgs un tā zēns” (1954), “Burvja māsasdēls” (1955) un “Pēdējā cīņa” (1956). Sākumā grāmatas tika izdotas to uzrakstīšanas secībā, taču jau nākamajos izdevumos tās izdeva atbilstoši romāna notikumu hronoloģijai. Pie šādas kārtības pieturējušies arī lielākā daļa “Nārnijas hroniku” izdevēju citu tautu valodās.

“Nārnijas hroniku” autors britu rakstnieks, dzejnieks, literatūrkritiķis, profesors, akadēmiķis un teologs Klaivs Steipls Lūiss (Clive Staples Lewis) dzimis 1898.gadā Belfāstā, Ziemeļīrijā. Pazīstams ar darbiem fantāzijas un kristīgās apoloģētikas jomā - viņa populārākie darbi ir “Nārnijas hronikas”, “Skrūvšņores vēstules” (The Screwtape Letters), “Kosmosa triloģija” (The Space Trilogy), “Vienkārši kristietība” (Mere Christianity), “Brīnumi” (Miracles), “Ciešanu problēma” (The Problem of Pain). Lūiss bija tuvs Tolkīna draugs, abi piederēja Oksfordas universitātes literatūras pulciņa Inklings biedru lokam. Lūiss bija kristīts Anglikāņu Baznīcā, taču jaunībā atkritis no ticības. Pateicoties sava drauga Tolkīna liecībai, 32 gadu vecumā Lūiss atgriezās pie Kristus. Ticība atstāja dziļas pēdas rakstnieka daiļradē, bet Lūisa veidotās kristīgās radiopārraides Otrā Pasaules kara gados padarīja viņu pazīstamu visā pasaulē. Lūiss aizgāja Mūžībā 1963.gada 22.novembrī.

“Nārnijas hroniku” autors Klaivs Steipls Lūiss (1898 - 1963).

“Nārnijas hronikas” tiek uzskatīta par pasaules bērnu literatūras klasiku un ir autora pazīstamākais darbs. Pirmās piecas cikla grāmatas tika izdotas no 1950. līdz 1954.gadam Londonā Geoffrey Bles izdevniecībā. Pēdējās divas cikla grāmatas 1955. un 1956.gadā izdeva britu izdevniecība The Bodley Head. ASV pirmizdevuma tiesības piederēja apgādam Macmillan Publishers, bet kopš 1994.gada tās pārgājušas izdevniecības HarperCollins rokās, kas izdod gan atsevišķas grāmatas, gan to komplektus. Brošētus “Nārnijas hronikas” izdevumus izlaidusi arī izdevniecība Scholastic Inc, taču šie izdevumi nav paredzēti peļņai, bet skolām, grāmatu klubiem, izstādēm un gadatirgiem.

“Nārnijas hroniku” britu pirmizdevums.

“Nārnijas hronikas” tulkotas vairāk nekā 47 pasaules tautu valodās, izdotas arī neredzīgo Braila rakstā. Grāmata iznākusi pāri par 100 miljonu eksemplāru lielā koptirāžā. Pirmais izdevums latviešu valodā bija grāmatas “Lauva, ragana un drēbju skapis” tulkojums 1991.gadā, ko izdeva izdevniecība “Sprīdītis”. Tulkojuma autore Ingrīda Lāce, māksliniece Dace Lielā. 1996.gadā “Nārnijas hronikas” sāka izdot apgāds “Svētdienas rīts”, kas izdeva visas septiņas grāmatas, ciklu noslēdzot 2000.gadā. Grāmatu “Burvja māsasdēls” tulkoja Sarma Ozola, pārējās sešas grāmatas Ilga Melnbārde. Ilustrāciju autore Irēna Žguta. 2005.-2006.gadā ciklu no jauna izdeva izdevniecība “Egmont Latvija”, izmantojot Ilgas Melnbārdes tulkojumu, bet ilustrācijām oriģinālos Paulīnas Beinas zīmējumus.

“Nārnijas hroniku” grāmatas latviešu valodā.
No kreisās - “Sprīdīša”, “Svētdienas rīta” un “Egmont Latvija” izdevumi.

Grāmata “Lauva, ragana un drēbju skapis” pirmoreiz tika adaptēta televīzijai 1967.gadā, kad režisore Hēlēna Stendedža izveidoja 10 sēriju filmu. 1979.gadā Bils Melendezs un studija Children’s Television Workshop pēc šīs grāmatas motīviem radīja pilnmetrāžas animācijas filmu, kas ieguva Emmy balvu kā labākais animācijas TV projekts. No 1988. līdz 1990.gadam BBC uzņēma četru sēriju filmu pēc četru “Nārnijas hroniku” grāmatu motīviem. Arī šī filma ieguvusi vairākas balvas, tostarp Emmy balvu kategorijā “Labākais bērnu TV raidījums”. Vēlāk seriāls tika apvienots trīs pilnmetrāžas filmās un izdots DVD. “Nārnijas hronikas” vairākkārt adaptētas arī radio vajadzībām. Zināmākie no iestudējumiem ir BBC dramatizējums 1988.-1997.gadā un Focus on the Family producētā 22 stundu ilgā romāna radioversija. “Nārnijas hronikas” pieejamas arī audiokasešu un CD formātā.

Raidorganizācijas BBC “Nārnijas hroniku” TV un radio iestudējumi.

Arī uz lielā kino ekrāniem pirmā tika ekranizēta “Lauva, ragana un drēbju skapis”, ko 2005.gadā klajā laida Walt Disney Pictures. 2008.gadā sekoja filma “Princis Kaspiāns”. Taču tad Disneja studija pārtrauca finansēt hronikas ekranizāciju un trešā filma “”Rītausmas ceļinieka” brauciens” 2010.gadā jau iznāca studijas 20th Century Fox paspārnē. 2013.gadā sākts darbs pie ceturtās filmas “Sudraba krēsls”. Pēc “Nārnijas hroniku” motīviem radītas arī vairākas videospēles. Tāpat hronika iedvesmojusi dažus mūzikas projektus, tostarp pazīstamās 70.-80.gadu kristīgās grupas 2nd Chapter of Acts 1980.gada konceptalbumu The Roar of Love. “Nārnijas hronikas” vairākkārt uzvestas uz teātru skatuvēm gan ASV, gan Lielbritānijā, arī Karaliskajā Šekspīra teātrī Stratfordā 1998.gadā.

Pēc “Nārnijas hroniku” motīviem radītās filmas, spēles un videodiski.

Daļa kristīgās sabiedrības kritizē Klaivu Steiplu Lūisu par to, ka viņš “Nārnijas hronikās” iekļāvis pārāk daudz pagānisku motīvu un tēlu. Tāpat autoram pārmet Jēzus Kristus pielīdzināšanu lauvam Aslanam, ko šādi kritizētāji uzskata teju vai par zaimošanu. Žurnāls Christianity Today ir rakstījis, ka “Nārnijas hronikās” esot “tikpat daudz pagānu mitoloģijas, cik Bībeles”. Lūiss pats uzskatīja, ka vēsturiski pagānu reliģijas tautām bija kā sagatavošanās ceļš Kristus pieņemšanai. Viņš savulaik izteicies, ka modernais cilvēks atrodas tik nožēlojamā garīgā stāvoklī, ka reizēm viņam, iespējams, “vispirms jākļūst labam pagānam, lai vēlāk viņš spētu būt labs kristietis”.

“Nārnijas hronikas” radījušas daudz diskusiju kristīgajā sabiedrībā -
vieni uzskata Lūisu par krietnu kristieti, kamēr citi pārmet toleranci pagānismam.

Lai arī “Nārnijas hronikās” izmantoti tēli no anglosakšu, ķeltu, grieķu, romiešu un ģermāņu mītiem, kristīgie simboli šajā grāmatu ciklā neapšaubāmi spēlē noteicošo lomu. Pastāv dažādi uzskati, vai kristīgie tēli un simboli “Nārnijas hronikās” ir tikai sagadīšanās jeb apzināta Lūisa rīcība. Pats autors apgalvojis, ka “Nārnijas hronikas” ir vienīgi fantāzija un visas kristīgās paralēles tajā radušās it kā pašas no sevis darba gaitā. Kādā vēstulē 1958.gadā viņš rakstīja: “Ja Aslans reprezentētu nemateriālu dievību, tad viņš būtu alegorisks tēls. Patiesībā viņš ir tēls, kurš sniedz mums atbildi uz jautājumu, kāds varētu būt bijis Kristus, ja Nārnija patiešām pastāvētu un Viņš būtu nolēmis tajā iemiesoties, nomirt un augšāmcelties gluži tāpat, kā Viņš to izdarīja mūsu pasaulē”.

1961.gadā Lūiss rakstīja: “Nārnija ir pasaule, kur zvēri runā, tāpēc es domāju, ka tajā pasaulē Viņš (Kristus) būtu kļuvis par Runājošu Zvēru, tāpat kā Viņš kļuva par Cilvēku mūsu pasaulē. Es Viņu attēloju kā Lauvu, jo Lauva ir Zvēru Karalis. Bībelē Kristus tiek dēvēts par “lauvu no Jūdas cilts”". Uz Aslana nepārprotamo līdzību ar Kristu norādījuši daudzi pētnieki - likumīgais Ķēniņš atgriežas Nārnijā, lai atjaunotu savu Valstību un panāktu vispārēju mieru; un šis pats Ķēniņā upurē sevi, lai izglābtu nodevēju Edmundu tieši tāpat, kā Jēzus izglāba Jūdu, kurš kļuva par vienu no apustuļiem un vēlāk par Jēzus nodevēju. Citi pētnieki uzsver, ka arī Aslans, gluži kā Kristus, pirms nāves tika apsmiets, apraudāts, un tad viņa mirušās miesas vairs neatradās kapā - viņš bija augšāmcēlies.

Konkrētas paralēles ar Bībeles notikumiem un personāžiem var atrast ikvienā “Nārnijas hroniku” grāmatā. Tā “Burvja māsasdēlā” ieraugāms radīšanas stāsts un ļaunuma ienākšanas pasaulē, “Lauvā, raganā un drēbju skapī” upura, nāves un augšāmcelšanās tēma, “Princis Kaspiāns” runā par patiesās ticības atjaunošanu, “Zirgā un tā zēnā” redzama pagānu tautu aicināšana un viņu pievēršana ticībai, “”Rītausmas ceļinieka” brauciena” tēma ir garīgā dzīve, “Sudraba krēslā” attēlota cīņa ar tumsas spēkiem, bet “Pēdējā cīņā” - Antikrista valdīšana, pasaules gals un Pēdējā Tiesa. Bez tam grāmatā “”Rītausmas ceļinieka” brauciens” daudzi saskata arī atsauci uz Īrijas apustuļa Brendana leģendāro ceļojumu pāri okeānam. Jāteic, ka līdz ar “Nārnijas hroniku” iznākšanas uz lielajiem ekrāniem, interese par grāmatās sastopamajām kristīgajām tēmām uzplaukusi ar jaunu spēku.

“Rītausmas ceļinieka” braucienu daudzi salīdzina ar īru apustuļa Brendana ceļojumu.

Taču romānam ir arī kritiķi, kas “Nārnijas hronikām” uzbrūk no pavisam citas puses. Lūisam tiek piedēvēta sieviešu nīšana un rasistiski uzskati. Grāmatā “Pēdējā cīņa” Lūiss vienu no romāna varonēm Sūzanu Pevensiju nosauc par “zudušu Nārnijai”, jo viņa “vairs neinteresējas ne par ko citu, izņemot lūpu pomādes, zeķes un mīlu”. Tad nu kritiķi uzskata, ka Sūzana pasludināta par “neticīgo” vienīgi tāpēc, ka atklājusi sevī sievišķību un seksualitāti. Citi norāda, ka Nārnijas ienaidnieki kalormenieši romānā raksturoti kā ar līkiem zobeniem bruņoti tumšādaini ļaudis, kas nēsā turbānus, valkā kurpes ar uzliektiem purngaliem un pielūdz viltus dievu. Vēsturiski un kontekstuāli Kalormena atgādina turku Osmaņu impēriju, tāpēc daļa pētnieku uzskata, ka kalormenieši reprezentē musulmaņus. Lūisa aizstāvji gan norāda, ka “Nārnijas hronikās” ir daudz pozitīvu sieviešu tēlu un Sūzana pārstājusi būt Nārnijas draugs ne tāpēc, ka valkā zeķes un lieto lūpu pomādi, bet daudz dziļāku, ar ticību saistītu iemeslu dēļ. Savukārt par kalormeniešiem daudz nežēlīgāk pret Nārnijas ļaudīm izturas telmarīni, kas pēc izskata atgādina spāņu konkistadorus.

Vai Sūzanas Pevensijas ‘pazušanas’ iemesls bija lūpu krāsošana jeb tomēr patiesas ticības zudums?

Lai nu kā, daudzi kristieši “Nārnijas hronikas” izmanto kā katehizācijas un evaņģelizācijas instrumentu, savukārt literatūrzinātnieki atzīmē grāmatas dziļo garīgo un morālo nozīmi arī ārpus kristīgās sabiedrības. Tāpat, kā garīgi audzinošu literatūru mēdz izmantot arī Tolkīna “Gredzenu pavēlnieku”. Tomēr par audzinošām šīs grāmatas var kļūt tikai tad, ja bērnu vecāki vai skolotāji pārrunā ar bērniem izlasīto, izskaidrojot tiem romānos iekodēto kristīgi pozitīvo vēsti. Lai tas notiktu, pašiem vecākiem un skolotājiem jāzina Svētie Raksti, tas ir - viņiem jābūt kristiešiem. Pretējā gadījumā šīs grāmatas kļūs tikai par kārtējo izlasīto fantāzijas romānu. Vēl vairāk - kāds nenobriedis prāts var sākt interesēties nevis par pozitīvo un celsmīgo šajos stāstos, bet pievērsties mistiskajam un okultajam, kā tas jau noticis ar miljoniem bēdīgi slavenā Harija Potera fanu (lasiet ŠEIT).

Grāmatas, kas domātas kā kristīgs palīglīdzeklis svētdienskolotājiem un vecākiem,
pārrunājot ar bērniem “Nārnijas hroniku” tēmas.

Tāpēc ir svarīgi, lai vecāki būtu līdzās saviem bērniem lasot šīs grāmatas un piedalītos to iztirzāšanā. Ja vēl neesiet kristieši, vismaz pastāstiet savam bērnam par mūžīgo cīņu starp labo un ļauno, un arī to, ka galu galā labais vienmēr uzvarēs. Tāpat brīdiniet savas atvases, ka nav “labas” un “sliktas” maģijas, bet jebkura maģija un neveselīga interese par okulto ved garīgā nāvē. Māciet savus bērnus vienmēr būt labā pusē un cīnīties ar ļaunumu sevī un pasaulē. Bet, ja pazīstat Kristu kā savu Glābēju un Kungu, tad “Gredzenu pavēlnieks” un “Nārnijas hronikas” var kļūt par brīnišķīgu iespēju atklāt jūsu bērniem Jēzus Kristus glābjošo upuri cilvēces labā. Lai jums izdodas!

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts