26
Ar mūziku Valdis nodarbojas kopš jaunības. Viņš spēlējis dažādās grupās; 80.gadu sākumā arī tā laika Saldus rajona spicākajā blicē “Forte”. Skatuves spožums, slava un bohēma aizrāva jauno cilvēku un viņš pat nepamanīja, kā šis purvs iesūc viņu dziļāk un dziļāk. Rezultātā Valdis nodzērās līdz tādai pakāpei, kad vairs nebija derīgs nevienam. Viņš aizgāja no ģimenes, dzīvoja noplukušā, smirdīgā istabelē un nepārtraukti dzēra. Tad kādu nakti viņu piemeklēja baiss sapnis. “Es biju ellē. Tur bija cilvēka ķermeņa daļu jūra, asinis un iekšējie orgāni. Stāvēju līdz ceļiem visā tajā iekšā, bet pretī man nāca sātans un aicināja sev līdz. Momentā pamodos un sapratu - ja nebeigšu dzert, nomiršu!”
Valdis savā agrīnajā mūziķa dzīvē - tolaik vēl bez Dieva.
Valdis atgriezās pie ģimenes, taču pagāja krietns brīdis, līdz viņš atgriezās arī pie Dieva. Pa to laiku viņa ģimene bija sākusi ticēt Dievam - sieva Inta un bērni nebeidza lūgt par savu vīru un tēvu. Sastopoties ar dzīvo Dievu, Valda tieksme pēc alkohola tika kā ar roku atņemta. “Man nevajadzēja ne “Anonīmos alkoholiķus”, ne kādus citus dakterus,” stāsta Valdis. “No manis tas vienkārši tika paņemts projām. Es mierīgi varēju sēdēt kopā ar cilvēkiem, kas iedzer, un nesiekaloties; varēju arī pats iedzert glāzi vīna un nepiedzerties. Tad nu es arī šad tad iedzēru, līdz sapratu, ka nedrīkstu ar to spēlēties, jo Dievs mani ir atbrīvojis. Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Tādēļ es pārstāju lietot alkoholu pavisam.”
Pirms sastapšanās ar Dievu Valdis laiku pa laikam uzrakstīja kādu dziesmu, taču pēc atgriešanās, pārstāja muzicēt. Reiz viņu draudzē palūdza uzspēlēt kādas lūgšanu dziesmiņas un Valdis piekrita. Sekoja raksta sākumā aprakstītais notikums. Pēc tā Dievs atjaunoja Valda spēju rakstīt mūziku, pie tam pilnīgi citādāku nekā agrāk. “Tagad man bija ko teikt. Bija vārdi un bija melodija, kas skanēja. Dienas laikā es spēju uzrakstīt vienu jaunu dziesmu, nedēļas laikā to noslīpēju. Pirmās 20 dziesmas radās spontāni. Tu ej un pēkšņi pār tevi nāk apgaismība. Tad tu paņem ģitāru, spēlē un pieraksti. Dziesmas rakstīju ar vienu mērķi - evaņģelizēt. Tās bija cieši saistītas ar manu pieredzi - ko es jutu, ko sapratu, ko vēlējos pateikt. Es gribēju visiem pastāstīt, kas ir Jēzus. Tas bija brīnišķīgs laiks.”
Plašākai auditorijai Valda dziesmas vēl palika nezināmas. “Laikam man bija jāiegūst pieredze un rūdījums,” domā Valdis. “Ir uzskats, ka cilvēkam, kurš atgriezies pie Dieva, vispirms jāsasniedz zināms briedums, pirms viņš sāk kalpot citiem.” Tāpēc Valdis tolaik spēlēja tikai sev, ģimenei un Dievam.
Pie Dvoroviem nereti viesojās draugi, kas savukārt ņēma līdzi savus draugus. Arī viņiem Valdis spēlēja savas dziesmas un draugi teica - esot labas. Tā pamazām informācija par Valda dziesmām aizgāja pasaulē. Valdis sāka saņemt uzaicinājumus muzicēt dažādās draudzēs. Starp piedāvājumiem bija arī kāds īpašs, no kura Valdis sākumā atteicās. Togad Austrijā notika Ekumeniskā asambleja, kurā Latvijas delegācija bija iecerējusi parādīt uzvedumu par kristietības vēsturi mūsu zemē. Uzvedumam vajadzēja mūziku. “Mēnesi man uzveduma scenārijs nogulēja mājās. Divas dienas pirms nodošanas termiņa beigām es 15 - 20 minūtēs uzrakstīju visu mūziku. Par scenāriju biju domājis veselu mēnesi, līdz mūzika atnāca. Tas bija ļoti interesants darbs ar diezgan labu rezultātu.”
2000.gada sākumā dienas gaismu ieraudzīja Valda Dvorova pirmais soloalbums “Tavās rokās”. “Tā nebija mana ideja. Jau vairākus gadus cilvēki man bija teikuši, ka vajag ierakstīt albumu, taču es vienmēr atteicos. Reiz piezvanīja kāds draugs un pārliecināja mani. Devu savu jāvārdu. Tas nebija mans projekts, visu realizēja šis cilvēks. Tomēr albums daudz ko pārmainīja manā dzīvē.”
Nevar teikt, ka pirms albuma iznākšanas Valdis būtu maz uzstājies. Bija izbraukāta gandrīz visa Latvija. Tomēr jaunais albuma atvēra durvis vēl plašāk - ar Kristīgā radio starpniecību par Valdi Dvorovu uzzināja arī tie, kas līdz tam viņu nepazina. Pats Valdis gan saka: “Šim ierakstam bija ne tikai labā, bet arī sliktā puse. Cilvēki sāka mani slavēt. Kuram gan nepatīk, ja viņu uzteic, taču pēc tam nākas cīnīties ar uzpūtību. Es tomēr gribētu, lai cilvēki visā, ko daru, saskata nevis manus, bet Kunga nopelnus.”
2001.gada pavasarī Valdis piedalījās Levi Ivara Graudiņa rīkotajā pirmajā ekumeniskajā 40 stundu lūgšanu, slavas un pielūgsmes maratonā Gaiziņā. “Biju sagatavojis daudz dziesmu, taču paspēju nodziedāt tikai dažas, kad Debesis atvērās un sāka plūst jauna dziesma. Pēc katra Bībeles lasījuma, pēc katras lūgšanas Dievs deva gan vārdus, gan mūziku. Tas viss notika varenā Dieva spēkā.”
Gaiziņā Valdis saņēma Dieva aicinājumu ierakstīt dzīvo slavas un pielūgsmes albumu, kas turpinātu liecināt par lūgšanu maratona laikā notikušo Svētā Gara izliešanos. Dievs arī parādīja, kuriem cilvēkiem jāpiedalās šajā projektā, ieskaitot vīru, kam jāsēž pie skaņu ierakstu pults. Tas nebija studijas cilvēks, bet vienkāršs mācītājs, kam piederēja dators ar studijas programmatūru. Ierakstam bija jānotiek baznīcā un jākalpo par liecību tam, ko Dievs dara, ja brāļu starpā ir vienprātība. “Kad ir vienprātība?” jautā Valdis. “Kad pielūdzam un raugāmies uz Kungu. Tad nav svarīgi, no kuras Baznīcas katrs ir. Kad visi kopā lūdz, Dieva spēks varens parādās. Tā ir vienota Dieva tauta, kas nostājusies uz stipras Klints, un viņiem šis patvērums nav savstarpēji jāsadala.”
Ieraksts notika Pļaviņu luterāņu baznīcā. Bija divas slavēšanas sesijas - viena ar, bet otra bez klausītāju līdzdalības. Kopumā pielūgsmē tika pavadītas sešas stundas, ierakstīti četri CD, no kuriem vēlāk izveidots dubultalbums “Vienprātības laime”. Albums nebija komerciāls - to nevarēja iegādāties veikalos, tikai pasūtīt pie kāda no ieraksta dalībniekiem.
Projektā piedalījās deviņi vīri no Rīgas, Saldus, Ogres, Kuldīgas un Jēkabpils, kas pārstāvēja apustuliskās, baptistu un luterāņu draudzes. Tie nebija profesionāli mūziķi, bet vienkārši pielūdzēji, slavētāji. Arī albumā dzirdamās dziesmas nebija iepriekš sacerētas, bet spontānas lūgšanas. Valdis teic: “Daži no šiem cilvēkiem bija Gaiziņā; viņi zināja, ko nozīmē Dieva klātbūtne. Sanāk kopā deviņi vīri un, iepriekš nemēģinot, nezinot, kas notiks, kā skanēs, nezinot, kādā ritmā būs jāspēlē, kādi būs vārdi, vienkārši nostājas baznīcā un slavē. Nāk jauna dziesma, un visi acumirklī to uztver, visi piedalās, visi dzied. To nevar panākt ar cilvēciskām pūlēm - tas ir Dieva spēks.”
Tomēr ne visi bija sajūsmā par šādu pielūgsmes veidu. “Daži cilvēki sāka mūs apsaukāt par sektantiem,” atceras Valdis. “Viņi neuzklausīja pat draudzes mācītāju, staigāja pa baznīcu, dauzīja durvis. Kāds cilvēks uzkāpa baznīcas tornī un sāka zvanīt. Tas dzirdams arī ierakstā. Taču Dievs šo defektu pārvērta efektā. Zvanīšanas laikā mēs sākām slavēt un draudze, kas līdz tam bija pasīvi sēdējusi un klausījusies, nu slavēja kopā ar mums. Kas šis cilvēks nokāpa lejā un to ieraudzīja, viņš kļuva tik nikns, ka aizgāja projām no baznīcas. Jāpiebilst, ka mūsu slavēšana bija ļoti korekta, jo šajā baznīcā nekas tāds pirms tam nebija noticis. Kad Dievs kaut ko maina, Viņš to dara ļoti saudzīgi.”
Turpmāko gadu laikā Valdis Dvorovs piedalījās daudzos ekumeniskos pasākumos. Kristiešu vidū par ekumenismu ir dažādi viedokļi. Ko ekumenisms nozīmē Valdim? “Ekumenisms nenozīmē aizklapēt ciet visas konfesijas un nodibināt vienu pareizo. Vienprātības laime ir būt vienotiem Jēzū Kristū. Ja cilvēki patiešām saprastu, kas ir Dieva tauta, viņiem būtu vieglāk arī pieņemt, ka šī tauta ir vienota. Es esmu kalpojis dažādās baznīcās un vienmēr ar cieņu izturējies pret to draudzi, kas dod man iespēju kalpot. Es neaicinu pievienoties luterāņu baznīcai tikai tāpēc, ka pats esmu luterānis. Ja mani uzaicina evaņģelizēt, es sludinu par Kunga darbiem. Mans uzdevums ir liecināt par Dieva darbiem, lai cilvēki iemantotu dzīvību Jēzū. Tādam arī jābūt ekumenisma mērķim - garīgai apgaismībai.”
Cenšoties kalpošanu mūzikā padarīt sekmīgāku, Valdis iegādājās ierakstu aparatūru, lai ierakstītu savu jauno dziesmu demoversijas. Jaunam albumam dziesmu bija sakrāts pietiekami, taču Valdis vēlējās vispirms tās ierakstīt demovariantā, lai tad, ja Dievs pavērtu ceļu uz kādu nopietnāku studiju, jaunais albums varētu tikt ātri ierakstīts. Dažādu apstākļu dēļ ceļš uz profesionālu ierakstu studiju gan nepavērās, tomēr jaunais albums dienas gaismu ieraudzīja. 200?. gadā klajā nāca Valda Dvorova pielūgsmes albums “Prieks” ar 14 jaunām dziesmām Dieva godam un slavai. Vēlāk divas no šī albuma dziesmām dzirdamas arī 2012.gadā izdotajā pielūgsmes albumā “Laiks pielūgt IV”
Valdis ir gan mācījis ģitārspēli Saldus Sv.Gregora skolā, gan piedalījies Dieva pielūgsmē visdažādākajās Latvijas draudzēs - visur, kur vien viņš ticis aicināts. Pamazām gan mūzika Valda kalpošanā atvirzījusies otrajā plānā - viņš vairāk liecina nekā dzied, jo ir evaņģēlists. Vēlme dzīvot un pārtikt tikai no mūzikas gan nav mazinājusies, taču Latvijas ekonomiskajā situācijā ar mūziku vien izdzīvot nav iespējams. “Dāvida laiki Latvijā diemžēl vēl nav pienākuši,” teic Valdis. “Tomēr es pārāk neskumstu, jo Dievs manī ir kaut ko pārmainījis. Viņš savā mīlestībā man atklājis prieka svētību, un es ar šo prieku eju dzīvē. Cenšos daudz neskumt par sadzīves lietām, tāpēc manī ir dziļš miers pat nedienās un pārbaudījumos. Tāpēc arī manas dziesmas ir tik priekpilnas.”
Valdim Dvorovam ir sapnis. “Latvijā ir daudz talantīgu cilvēku, kas raksta mūziku. Viņi nav mūziķi, bet vienkārši cilvēki, kas raksta slavas un pielūgsmes dziesmas, raksta mūziku Dievam. Zinu vairākus, kas sarakstījuši vismaz vienu labu slavas dziesmu nevis par Dievu, bet Dievam. Nevis apceri, bet dziesmu ar svaidījumu. Šādiem cilvēkiem vajadzētu palīdzēt attīstīt viņu talantu. Tas kalpotu kā stimuls darboties, nevis sēdēt mājās, kā to savulaik darīju es. Sēdi mājās un viens pats slavē Dievu. Tas sašaurina tavu skatījumu un ierobežo garu. Paldies Dievam, ka Viņš man ļāva nobriest, kaut ko saprast, pie kaut kā nonākt, attīstīt savu ģitārspēli, lai tagad es to visu pilnībā veltītu Viņam.”
Valda Dvorova albumi:
- 2000 Tavās rokās (MC; dziesmas)
- 2001 Vienprātības laime (2 CD; spontāna dzīvā pielūgsmes mūzika)
- 200/ Prieks (pielūgsme)
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
