Laikmeta zīmes

Ik gadu 20.janvārī Latvija piemin 1991.gada barikāžu upurus. Viens no dramatiskākajiem brīžiem barikāžu vēsturē bija OMON specvienības uzbrukums LR Iekšlietu ministrijai 1991.gada 20.janvārī. Daudz šā notikuma sakarā vēl neatklāta, daudz nepateikta un noklusēta. Piedāvājam ieskatu 20.janvāra notikumu hronoloģijā un faktu analīzē, kuru veikuši žurnālisti, balstoties uz LR Prokuratūras izmeklēšanā savāktajiem materiāliem. Šī raksta pamatā ir materiāls no valsts aģentūras “Tēvijas sargs” pēc Latviešu strēlnieku apvienības iniciatīvas 2007.gadā izdotās grāmatas “Latvija, kur tavi dēli”.

****

PSRS specvienību uzbrukums Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai 1991.gada 20.janvārī bija padomju varas atjaunošanas mēģinājums Latvijā. Pamatojoties uz informācijas analīzi, kas iegūta no Ģenerālprokuratūras izmeklēšanas materiāliem, daudzu aculiecinieku un padomju armijas virsnieku liecībām, plašsaziņas līdzekļiem un citiem avotiem, var secināt, ka šis uzbrukums bija ar tālejošiem mērķiem inspirētas liela mēroga asiņainas provokācijas posms, kas tika gatavots rūpīgi un lielā slepenībā. Kremlis cerēja, ka lietuviešu asinis pie Viļņas telecentra būs tā nobaidījušas latviešus, ka tie bez cīņas atdos demokrātiskās vēlēšanās iegūto varu Alfrēdam Rubikam un Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejai (VSGK). Taču latvieši pēc Latvijas Tautas frontes (LTF) aicinājuma pat no attāliem Latvijas reģioniem kā nebeidzama straume plūda uz Rīgu, lai aizstāvētu Latviju un stratēģiski svarīgus objektus. No tādas ātras un negaidītas tautas rīcības varmākas apjuka. Viņiem bija vajadzīgs laiks, lai attaptos un ieviestu korekcijas savos noziedzīgajos plānos.

1991.gada 13.janvārī tautas nepārprotami paustā apņēmība aizstāvēt savas tiesības uz brīvību.

Komunistu varas atjaunošanas scenāriju Baltijas republikās pēc to neatkarības deklarāciju pieņemšanas Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas (PSKP CK) politiskajā vadībā detalizēti izstrādāja PSRS bruņoto spēku Ģenerālštābs, Valsts Drošības komitejas (VDK) Pretizlūkošanas galvenā pārvalde un Iekšlietu ministrijas (IeM) Iekšējā karaspēka štābs. Kā apliecināja bijušais PSRS aizsardzības ministra vietnieks ārkārtējo situāciju jautājumos ģenerālis Vladislavs Ačalovs, operācija tika izstrādāta jau 1990.gada aprīlī - maijā. Šī vērienīgā ķēdes operācija sastāvēja no vairākiem posmiem - Tautas frontēm oponējošu organizāciju izveidošana, OMON vardarbības eskalācija (par Rīgas OMON noziegumiem lasiet ŠEIT), sprādzienu sērija situācijas destabilizācijai, stratēģiski svarīgu valsts objektu sagrābšana, visbeidzot - bruņots valsts apvērsums.

Impēriskie revanšisti kā pretspēku Tautas frontei izveidoja LPSR Darbaļaužu internacionālo fronti jeb Interfronti. Tās veidotajai Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejai (VSGK) vajadzēja pārņemt varu Latvijā pēc bruņotā valsts apvērsuma. Attēlos - frontes dibināšanas sapulce (augšā)
un avīzes “Jedinstvo” (”Vienotība”) galviņa (apakšā).

Zinot PSRS totalitārā režīma hierarhiju, galvenais šīs operācijas ideoloģiskais iedvesmotājs un diriģents bez šaubām atradās PSKP CK, kas katru šīs operācijas posmu iedarbināja noteiktā vietā un laikā. Asiņainie 1991.gada janvāra notikumi Rīgā bija tikai viens no šīs noziedzīgās operācijas lielās ķēdes posmiem. Operācijas posma tuvākā uzdevuma izpilde bija paredzēta Rīgas OMON vienībai, kas sadarbībā ar kādu tā arī nenoskaidrotu padomju specvienību imitēja aizstāvēšanās kauju un ieņēma LR Iekšlietu ministrijas ēku, lai to izmantotu kā aizsegu no “uzbrūkošajiem nacionālistiem”, kuru darbību simulēja “trešais spēks” - nezināmās specvienības kaujinieki.

Rīgas OMON - LPSR un PSRS revanšistu galvenais kaujasspēks Latvijā.

Jāņem vērā, ka kaujas lauks bija izraudzīts Vecrīgas aizsardzības rajona barikāžu tiešā tuvumā. To, ka impēristi gaidīja Vecrīgas barikāžu aizstāvju uzbrukumu, apliecina OMON vienības ieņemtās ugunspozīcijas Raiņa bulvārī no IeM ēkas līdz Latvijas PSR (LPSR) prokuratūras (tagad - Francijas vēstniecība) ēkai, ar pavērstu fronti uz Bastejkalnu un Vecrīgu. Turklāt omoniešu vienība šajā provokācijā piedalījās pilnā sastāvā un ar lielām munīcijas rezervēm, kuras izkrāva LPSR prokuratūras pagalmā. Izprovocēt barikāžu aizstāvju iesaistīšanos kaujā ar OMON bija viltīgs Maskavas stratēģu plāns, lai PSRS prezidentam būtu iegansts ieviest Latvijā savu tiešo pārvaldi ar karaspēka palīdzību.

Lai arī oficiāli LTF Brīvprātīgie kārtības sargi bija bruņoti vien ar gumijas nūjām, gāzmaskām un degmaisījuma pudelēm, dažu rīcībā bija arī šaujamieroči. Labi, ka 20.janvārī barikāžu sargi nepadevās viltīgajai provokācijai un nesāka bruņotu konfrontāciju ar omoniešiem.

Tālākais operācijā paredzētais uzdevums pēc palīgspēku izsaukšana un armijas vienību ierašanās, bija, armijai sadarbojoties ar OMON sagrābt Augstāko Padomi, Ministru Padomi, Latvijas Radio, televīzijas kompleksu Zaķusalā un citus svarīgus valsts objektus, lai līdz rītam nodrošinātu varas nodošanu Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas (LKP CK) un VSGK rokās, atlaistu demokrātiski ievēlēto Latvijas Republikas Augstāko Padomi (LR AP) un sniegtu plašsaziņas līdzekļos apmēram šāda satura paziņojumu: “Saspringtā situācija republikā pārvarēta. Valdība, kuras sastāvā notikušas pārmaiņas, darbojas. Arī mēs mierīgi turpināsim savu darbu.” Tāds īsumā bija bruņota apvērsuma plāns mūsu valstī. Tomēr ir lietderīgi izsekot notikumu gaitai detalizētāk.

Bruņotās provokācijas sagatavošana

Lai cik filigrāns būtu Maskavas plāns, tā realizācija nebija iespējama bez vietējiem sabiedrotajiem. Par to liecina vairākas dīvainas sagadīšanās, kas ievadīja IeM šturmēšanu. Aptuveni 8.-10.janvārī Rīgā ieradās krieviski runājošu “bulgāru sportistu” grupa 40 cilvēku sastāvā, kura tika izmitināta Jūrmalā, Lielupē. Tā laika LR iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis uzskata, ka tie bija PSRS VDK specvienības “Alfa” cilvēki. Savu versiju Vaznis balsta uz milicijas aģentūras sniegtajām ziņām. Specvienības “Alfa” komandieri un kaujinieki gan kategoriski noliedz, ka 1991.gada 20.janvārī būtu atradušies Rīgā. Operācija Rīgā nav atrodama arī šīs specvienības oficiālajā kaujas uzdevumu sarakstā. Iespējams, apvērsuma mēģinājumā Latvijā “trešā spēka” lomu spēlēja kāda cita PSRS specvienība, piemēram, kāda no armijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) vienībām. Tas būtu gluži ticami, jo LKP CK un Rīgas OMON savu darbību cieši koordinēja ar PSRS Baltijas kara apgabala pavēlnieku Fjodoru Kuzminu. Lai nu kā, 20.janvāra pēcpusdienā  “bulgāru sportistu” grupa autobusos tika nogādāta Rīgā, bet jau nākamajā rītā tā pameta Latviju, dodoties Pleskavas virzienā.

VDK (čekas) vai GRU (armijas) specvienība - kas bija “trešais spēks” 20.janvāra notikumos?

19.janvāra vakarā notika OMON posteņa apšaudīšana pie Preses nama, kad nenoskaidrotas personas uz omoniešu pusi raidīja 6 - 7 šāvienus. Notikuma vietā tika redzēts žigulis ar valsts autoinspekcijas marķējumu. Drīz pēc tam sekoja LTF piecu brīvprātīgo kārtības sargu aizturēšana. Iepazīstoties ar LR prokuratūras izmeklēšanas grupas materiāliem, tāpat žurnālistu Ievas Biķes un Dzintara Zaļūkšņa laikrakstā “NC” (”Neatkarīgā cīņa”, vēlāk “Neatkarīgā Rīta avīze”) 1994.gada 21.oktobra, 15.novembra, 13.decembra un 1995.gada 15.janvāra numuros publicētajiem pētījumiem, var izveidot visai ticamu notikumu aprakstu par OMON un “trešā spēka” uzbrukuma IeM.

OMON kaujinieks uzvelk PSRS karogu virs ieņemtās LKP CK izdevniecības jeb Preses nama.
Omoniešu postenis pie Preses nama tika nezināmu spēku apšaudīts dienu pirms uzbrukuma IeM.

Aptuveni pusstundu pirms uzbrukuma ministrijā gribējušas iekļūt divas civilā tērptas nepazīstamas personas, kas teikušas, ka vēlas pārbaudīt ūdensvadu sistēmu. Ap to pašu laiku milicijas ģenerālis Zenons Indrikovs saņēmis informāciju, ka pa Kalpaka bulvāri un Rūdolfa Endrupa ielu (tagad Reimersa iela) ļoti lēni, it kā apkārtni pētot, braukā ar aizsargkrāsas brezentu pārklāta kravas automašīna, kas vēlāk izbrauca uz Raiņa bulvāra un iegriezās LPSR Kara komisariāta pagalmā līdzās IeM. Pastāv iespēja, ka tā IeM tiešā tuvumā nogādājusi omonieti Sergeju Parfjonovu un nezināmos kaujiniekus, kas pa ugunsdzēsības kāpnēm nokļuvuši līdz IeM ēkas 5.stāvam. Pirms atskanēja pirmie šāvieni, vairāki liecinieki redzējuši, ka no LPSR Kara komisariāta puses pa IeM jumtu skrējuši cilvēki, pie Politiskās izglītības nama (tagad - Kongresu nams) Krišjāņa Valdemāra ielā ievēroti 10 - 12 bruņoti cilvēki civildrēbēs, bet Bastejkalna apkaimē manīti it kā aizsargkrāsas drēbēs tērpti ar automātiem bruņoti vīri. Tas norāda, ka “trešais spēks” tajā laikā ieņēma ugunspozīcijas norādītajās vietās.

Specvienību kaujinieki un OMON ieņem pozīcijas dažādās vietās Rīgas centrā.

Brīdī, kad vēl nebija atskanējis pirmais šāviens, Raiņa bulvāra un Krišjāņa Valdemāra ielas krustojumā apstājās ar brezentu pārklāta kravas automašīna un UAZ tipa apvidus automašīna, kas nobloķēja kustību. No UAZ izkāpa omonietis Andrejs Čeckis, Česlava Mļiņņika vietnieks, un deva norādījumus apturēt kustību, bet nepakļaušanās gadījumā šaut. OMON automašīnas profesionāli bija nobloķējušas arī visas pārējās pieejas IeM. Visās šajās vietās cilvēki tika atbaidīti ar šāvieniem. Pārējās omoniešu autokolonnas automašīnas devās pa Raiņa bulvāri uz priekšu līdz LPSR prokuratūras ēkai. Īsi pirms apšaudes no LPSR prokuratūras tika izšauta signālraķete, otra - no LKP CK nama. Notikušais kopumā (vienlaicīga IeM kvartāla ielu blokāde, bruņotu cilvēku grupas uz IeM ēkas jumta un noteiktās vietās IeM tuvumā, kā arī signālraķetes īsi pirms triecienuzbrukuma) liecina, ka uzbrukums IeM nebija spontāns, bet iepriekš rūpīgi plānots un sagatavots.

Triecienuzbrukuma gaita

Simulētais uzbrukums omoniešiem sākās plkst. 21.07, brīdī, kad autokolonnas pirmā automašīna ar OMON štāba priekšnieku Vjačeslavu Lašketu bija tieši pretī IeM ēkai. Uz šo automašīnu tobrīd tika raidīti pirmie šāvieni no Bastejkalna puses. Automašīna strauji iegriezās R.Endrupa ielā un apstājās pie IeM poliklīnikas durvīm. Šajā brīdī, kā liecināja omonieši, autokolonnu apšaudīja arī no IeM ēkas 5.stāva stūra kabineta logiem. IeM izmeklēšanas departamenta darbinieki, kas tajā naktī atradās minētajā kabinetā, liecināja, ka pēkšņi kāds sācis šaut pa kabineta logiem no Bastejkalna puses un gandrīz vienlaicīgi kabinetā iebrukuši četri ar automātiem bruņoti treniņtērpos ģērbti kaujinieki, atvēruši visus logus un sākuši intensīvi šaut Bastejkalna, Centrālās stacijas un Raiņa bulvāra virzienā.

LR Iekšlietu ministrijas stūra kabineta logi nākamajā rītā pēc apšaudes.

Cita omoniešu grupa Aleksandra Kuzmina vadībā iebrauca LPSR prokuratūras pagalmā, bet pēc tam ielauzās Arhitektūras un celtniecības ministrijas ēkā (vēlāk ASV vēstniecība, tad Okupācijas muzeja pagaidu mītne). Izmeklēšanas gaitā LR prokuratūras darbiniekiem gan neizdevās atrast ložu pēdas minētās ēkas sienās, kaut arī abu ministriju ēkas šķir vien 15 metru liels attālums. Vienlaikus omonieša Jurija Noreiko grupa uzbruka Bauskas miliču postenim, kas atradās pie iekšlietu ministrijas ēkas. No četriem miličiem, divi momentā tika atbruņoti, bet Valērijs Markūns un Aļģis Simanovičs deva pretsparu uzbrucējiem, atklājot uguni un atkāpjoties IeM ēkā, vēl pagūstot aizslēgt ieejas durvis. Viņiem šī aizstāvēšanās kauja nepalika bez sekām, jo vēlāk ilgu laiku nācās ārstēt kaujā gūtos ievainojumus. Bez minētajiem kaujā cieta vēl divi Bauskas miliči - Jānis Jasevičs un Renārs Zaļais.

Līdzīgs milicijas postenis pie IeM ēkas atradās arī liktenīgajā 20.janvāra vakarā.

Iekšlietu ministrijas ieņemšanā liela nozīme bija OMON vienības komandiera vietniekam Sergejam Krotovam, kurš vislabāk pārzināja IeM ēkas arhitektūru, telpu izvietojumu un apsardzes iespējamās atrašanās vietas. Kā vēlāk liecināja Krotovs, kad IeM ēkā iekļuva pirmie omonieši viņa vadībā, viņi minētā 5.stāva kabinetā ieraudzīja, ka visi logi ir vaļā un telpā mētājas liels daudzums patronu čaulīšu. Kā liecina vairāki videoieraksti, daudz trasējošo ložu - gan no Bastejkalna puses, gan IeM ēkas 5.stāva raidītās - bijušas zaļganā krāsā. Tās viennozīmīgi nav līdzīgas omoniešu raidīto trasējošo ložu krāsai. Ballistikas eksperti ir vienisprātis, ka šāda krāsa ir tikai Izraēlā ražoto automātu “UZI” raidītām trasējošām lodēm. Šie automāti ir portatīvi un ērti pārnēsājami zem virsdrēbēm.

Ložu sakapātā IeM vestibila siena un durvis Raiņa bulvāra pusē.

Kāds liecinieks - savas liecības viņš sniedza PSRS un arī LR prokuratūrai - redzējis Basteja bulvāra apkaimē stāvam šāvēju, kas raidījis automāta kārtas IeM ēkas virzienā. Iestājoties apšaudē relatīvam klusumam, viņš esot salocījis automātu un devies prom. Iespējams, viens no viņa uzdevumiem bija piesegt Bastejkalna pozīcijas ieņēmušos specvienības kaujiniekus no barikāžu aizstāvjiem. Ir droši zināms, ka “UZI” tipa automāti bija PSRS specvienību bruņojumā. Tādas pašas krāsas trasējošās lodes, šautas no Bastejkalna, redzējuši četri barikāžu dalībnieki, kas atradās uz Latvijas Universitātes medicīnas fakultātes jumta. Raiņa bulvāra un Brīvības bulvāra stūrī uzņemtajā videomateriālā redzamas trasējošās lodes, kas no kanālmalas apstādījumiem lido Iekšlietu ministrijas virzienā.

“UZI” automāts - ierocis, kādu 20.janvāra notikumos, iespējams, izmantoja “trešais spēks”.

Vēlāk žurnālistu izmeklēšanā parādījās liecinieki, kas stāstīja par civilā un militārās formās tērptiem šāvējiem vietās, kur nevarēja atrasties ne OMON, ne IeM aizstāvji. Tādi tika manīti gan Bastejkalna rajonā un pie kanāla, gan Pulvertorņa tuvumā un Torņa ielā. 21.janvārī no rīta apskatot apvidu, barikāžu dalībnieki Jēkaba kazarmu galā pie Basteja bulvāra atrada patronu čaulītes. Minētie šāvēji bija ģērbušies dažādos tērpos, tomēr tas vēl neliecina, ka viņi patiešām piederēja attiecīgajiem militārajiem formējumiem. Kā zināms, gan VDK, gan armijas specvienības bija labi sagatavotas un ekipētas, lai veiktu diversijas gan PSRS ietvaros, gan starptautiskā mērogā. Viņiem bija piešķirtas neierobežotas tiesības izmantot visdažādākos ieročus, apģērbu un personu apliecinošus dokumentus, atbilstoši operatīvajai nepieciešamībai. Nenoliedzami tā bija arī 1991.gada 20.janvārī.

Nezināmi kaujinieki kanālmalas apstādījumos pie Bastejkalna tiltiņa.

Iekšlietu ministra vietnieks Zenons Indrikovs, kas uzbrukuma laikā atradās ministrijā, atceras, ka apšaudes laikā ievērojis tikai omoniešus, bet vēlāk viņa arestēšanā piedalījušies arī specvienības pārstāvji. Aizturēšanas laikā viņš manījis arī PSRS iekšlietu karaspēka pārstāvjus. Visas OMON un specvienības darbības koordinēja Maskavas emisāri, lai neatgadītos tā, kā notika Viļņā, kad armijnieku lode trāpīja “Alfas” kaujiniekam. Viens no šiem emisāriem, kā stāsta aculiecinieki, pa viesnīcas “Rīdzene” logu slepus vērojis omoniešu uzbrukuma gaitu Iekšlietu ministrijai.

Pēc 40 minūšu ilgas kaujas OMON ieņēma Iekšlietu ministriju. Iestājās nosacīts klusums. Acīmredzot omonieši tajā laikā gaidīja Maskavas varasvīru plānos iecerēto barikāžu kaujinieku uzbrukumu. No barikāžu pirmajām dienām Interfrontes radiostacija “Sodružestvo” izplatīja ziņas, ka LTF rīcībā ir bruņotu kaujinieku vienības, un daudzi barikāžu dalībnieki esot bruņoti ar šaujamieročiem. Tomēr “nacionālistu kaujinieki”, lai kā tos gaidīja OMON, tā arī neparādījās. Līdz ar to Kremļa nodoms atraisīt savas asiņainās rokas un nežēlīgi izrēķināties ar brīvību alkstošajiem latviešiem neattaisnojās. Bez lietiskiem pierādījumiem, ka kritušo vidū ir “bruņoti kaujinieki”, provokāciju nevarēja realizēt pilnībā. Labi, ka barikāžu aizstāvji atmaskoja OMON izliktos slazdus un neiekrita tajos.

Ložu caururbtie Iekšlietu ministrijas logi pēc uzbrukuma.

Barikāžu aizstāvju neiesaistīšanās cīņā ar OMON ir šīs bruņotās provokācijas atrisinājuma atslēga, kas apturēja lielu asinsizliešanu. Ar Baltijas kara apgabala pavēlnieka ģenerāļa Fjodora Kuzmina pavēli Krusta un Pērnavas ielu kazarmās izvietotās kaujas vienības pilnā gatavībā gaidīja, lai pēc signāla dotos uz iepriekš norādītām vietām un kopā ar OMON sagrābtu plānā paredzētos objektus. Ministru Padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis televīzijā aicināja novākt barikādes tieši tajā brīdī, kad sākās bandītiskais uzbrukums IeM, bet pēc apšaudes ap pulksten 22.00 it kā esot zvanījis uz LTF mītni, kur pie telefona tobrīd atradies Roberts Milbergs, un pieprasījis gādāt, lai barikādes uz tiltiem netraucētu padomju armijas desantniekiem ierasties Rīgā, lai nodrošinātu kārtību pilsētā. Viņš vēl piebildis, ka ar Baltijas kara apgabala pavēlnieku viss esot saskaņots. Šodien Godmanis kategoriski noliedz, ka tāda telefona saruna būtu notikusi. Pierādīt šobrīd vairs nevar ne vienu, ne otru.

Operācijas negaidītā izgāšanās

Kas gan atturēja impēristus no operācijas tālākā uzdevuma izpildes - uzbrukuma barikāžu aizstāvjiem Vecrīgā, Ministru Padomei, Zaķusalai un citiem stratēģiski svarīgiem objektiem? Viennozīmīgi - tie bija tūkstošiem neapbruņotu cilvēku uz barikādēm. Kremlis varēja atļauties izliet dažu cilvēku asinis, taču ne simtu vai pat tūkstošu nāvi un ciešanas. Tomēr arī šie skaitļi tiktu attaisnoti, ja, atsaucoties uz pretinieka dezinformāciju vai cerot sekmīgi aizstāvēties, latvieši būtu izveidojuši vāji apbruņotas, neprofesionālas svarīgo valsts objektu aizsardzības vienības. Jāapzinās, ka Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komiteja un tās balsts - PSKP, LKP CK un PSRS varas struktūras - šādu vienību izveidi nepārprotami cerēja sagaidīt, jo par tādu pastāvēšanu informēja jau krietni pirms šī notikuma.

Omonieši kaujas pozīcijās pie viesnīcas “Rīdzene”.

Kā stāsta ģenerālis Indrikovs, zīmīga saruna viņam bijusi ar Borisu Pugo. PSRS iekšlietu ministrs nav gribējis ticēt, ka LR Iekšlietu ministrijai uzbrūk OMON. Indrikovs nav apmulsis un ar vārdiem: “Vai tad nedzirdat pats?”, pagriezis telefona klausuli pret logu. Tad arī Pugo bijis jānotic. Pēc tam, kad Indrikova kabinetā ieradušies omonieši un specvienības kaujinieki, atkārtotā sarunā PSRS iekšlietu ministrs aizturētajam ģenerālim ieteicis nomierināties, jo viņš esot devis pavēli OMON vienībai atstāt ministriju. Saņēmuši Pugo pavēli, omonieši atstāja IeM un devās uz LKP CK, kur kopā ar Alfrēdu Rubiku izteica savu sašutumu Maskavas virsvadītājiem un vēlējās noskaidrot operācijas atcelšanas iemeslus.

OMON kaujinieki pamet Iekšlietu ministriju.

Vēlāk kļuva zināms, ka ne tikai Rubiks, bet arī Česlavs Mļiņņiks, nesaņemot Maskavas atbalstu un papildspēkus, vairakkārt izteikuši sašutumu par nodevību, nenosaucot vārdos, kam tas adresēts - Pugo vai kādam citam. Acīmredzot Maskavas varasvīri Rīgas OMON bija izmantojuši kā peramo zēnu un grēkāzi. Mļiņņiks savu lomu šajā Maskavas iecerētajā provokācijā beidzot bija sapratis, bet atpakaļceļa vairs nebija. Kā stāstījuši liecinieki, viņš ārdījies un kliedzis: “Pie velna jūs visus - kā sarkanos, tā baltos!” Tik rūgta omoniešiem izrādījās šīs Pirra uzvara.

20.janvāra provokācijas izpildītāji Latvijā -
LKP CK sekretārs Alfrēds Rubiks un Rīgas OMON komandieris Česlavs Mļiņņiks.

Pamatojoties uz LR Ģenerālprokuratūras izmeklēšanas datiem, uzbrukuma laikā Česlavs Mļiņņiks, Ivans Umbraško (”Muha”) un citi uzbrukuma līdzzinātāji vairākkārt kontaktējās ar Alfrēdu Rubiku. Pēc uzbrukuma Interfrontes prese mēģināja skaidrot uzbrukuma iemeslus ar to, ka LTF Īpašo brīvprātīgo vienību kārtības sargi it kā izvarojuši omonieša Laktionova sievu. Omonieši braukuši uz IeM noskaidrot attiecības, bet, tuvojoties ministrijai, autokolonna apšaudīta no IeM ēkas. Tomēr, ne jau tāpēc Rīgas centrā tika sarīkota asiņaina provokācija, lai to pēc dažām stundām pārtrauktu. OMON savu pirmo uzdevumu izpildīja. Ko viņiem bija darīt tālāk? Barikāžu aizstāvji neuzbruka. Pēkšņi no Maskavas pienāca komanda - operāciju pārtraukt! Kā atceras Zenons Indrikovs, uzbrukuma laikā svētdienas vakarā savās darbavietās bijusi gan LKP CK, gan LPSR VDK, gan PSRS VDK vadība, gan toreizējais PSRS iekšlietu ministrs Boriss Pugo. Tas liecina, ka uzbrukums bija plānots jau iepriekš.

Iespējamie atbildīgie Kremlī par 20.janvāra provokāciju Rīgā -
PSRS prezidents Mihails Gorbačovs, PSRS MP priekšsēdētājs Valentīns Pavlovs,
PSRS AP priekšsēdētājs Anatolijs Lukjanovs, PSRS iekšlietu minists Boriss Pugo,
VDK priekšsēdētājs Vladimirs Krjučkovs un PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs.

Versija, ka padomju varas atjaunošanas operācija Latvijā bija izplānota Maskavā, ir visticamākā. Tomēr pat tad par to noteikti vajadzēja zināt Mļiņņikam, daļēji arī Čeckim un Parfjonovam. Pārējie omonieši bija vienkārši izpildītāji, no kuriem lielākā daļa ticēja vadības izklāstītajai notikumu leģendai un kuri visdrīzāk šajā spēlē bija tikai sīkas skrūvītes. Arī omonietis Kuzmins noliedza, ka zinājis par Maskavā izplānoto uzbrukumu, lai gan ar viņa vadītās grupas autotransportu tika atvests liels daudzums munīcijas, kā tas pienākas, gatavojoties lielai kaujai. Pilnīgi absurds šķiet apgalvojums, ka PSRS bruņoto spēku karavīri uniformās varēja brīvi darboties, bet viņu priekšniecība Maskavā par to neko nezināja. Taču, ja pavēli lietot ieročus bija akceptējis PSRS prezidents vai valdības locekļi, tad PSRS augstākās amatpersonas ir līdzvainīgas šajā noziegumā pret likumīgo varu Latvijā.

Noziedzīgā uzbrukuma upuri

IeM darbinieka Vladimira Gomanoviča līķis tika atrasts ministrijas ēkas kāpņu laukumiņā starp 4. un 5.stāvu. Pēc omoniešu versijas, viņš nošauts nejauši no ārpuses caur kāpņutelpas logu. Šo versiju apgāž elementārie ģeometriskie aprēķini, proti, lodes trajektorijas leņķis liecināja, ka šāvējs atradies gandrīz vienā līmenī ar upuri. Atkārtotā vizēšanā ar lāzerpistoli atklātas piecu 5,45 mm kalibra ložu pēdas lifta šahtas sienās 5.stāvā. Tātad tas, kas nogalināja Gomonoviču, uz savu upuri šāva no ministrijas ēkas iekšpuses, precīzāk - no telpas, kas atradās blakus 4.stāva kāpņu laukumam. Visticamāk, Gomonovičs krita no to kaujinieku lodēm, kuri ielauzās ministrijas 5.stāva stūra kabinetā.

Milicijas vecākais leitnants Vladimirs Gomanovičs un piemiņas akmens viņam.

Otrs upuris - milicis Sergejs Konoņenko tajā vakarā neveica dienesta pienākumus, tāpēc bija civilā. Viņu nošāva kanālmalas apstādījumos no mugurpuses - ar rokas ložmetēju, kas bijis uzstādīts netālu no Blaumaņa pieminekļa. Ir oficiāli zināms, ka rokas ložmetēji 20.janvārī bija Aleksandram Kuzminam un Česlavam Mļiņņikam. Kuzmina ložmetējs atradās pie Arhitektūras un celtniecības ministrijas ēkas. Ekspertīzē noskaidrots, ka Konoņenko pirms lodes trāpījuma atradies guļus stāvoklī aiz viena no parka kokiem. Šis apstāklis liecina, ka liktenīgais šāviens raidīts mērķtiecīgi. Visticamāk Sergeju Konoņenko un skolnieku Ediju Riekstiņu nogalināja omoniešu raidītās lodes.

Milicijas leitnants Sergejs Konoņenko un piemiņas zīme viņa nāves vietā (attēlā augšā) un
skolnieks Edijs Riekstiņš un viņam veltītā piemiņas zīme (attēlā apakšā).

Guļus pirms ievainošanas atradās arī operators Gvido Zvaigzne. Tas faktiski apgāž omoniešu versiju, ka žurnālistu bojāeja uzbrukuma laikā esot bijusi nejaušība. Ķirurgs Ojārs Aleksis, kurš operēja Gvido Zvaigzni, apstiprināja, ka lode caururbusi labās rokas augšdelmu, diafragmu, aknas, nieri un iestrēgusi zem ādas mugurpusē. Militārie speciālisti apgalvo, ka pēc trāpījuma tālāko virzību maina lodes ar novirzītu smaguma centru. Parasti tādu munīciju izmanto specvienības, lai upuri nogalinātu vai neglābjami ievainotu. Otrs operators Andris Slapiņš nošauts no Bastejkalna vai LPSR prokuratūras puses. Šāviens raidīts no vietas, kas atrodas cilvēka auguma augstumā. Tas nozīmē, ka arī šis šāviens nav no tiem, kas vispārējā panikā tika raidīti gaisā. Kanālmalas apstādījumos ievainoto nav, ir tikai nogalinātie. Uz šiem cilvēkiem šauts tiešā tēmējumā kā uz nevēlamiem nozieguma lieciniekiem, kas varētu iemūžināt Kremļa briesmu darbus. Specvienību slepkavas, ņemot vērā Viļņas pieredzi, nekavējās atbrīvoties no nevēlamiem lieciniekiem, izmantojot šim mērķim ieročus, kas aprīkoti ar optiskiem nakts redzamības tēmēkļiem, klusinātājiem un speciālu munīciju.

Jura Podnieka kinogrupas operatori Gvido Zvaigzne (attēlā augšā) un Andris Slapiņš (attēlā apakšā),
kā arī viņiem veltītās piemiņas zīmes Kanālmalas apstādījumos pie Bastejkalna.

Analizējot prokuratūras un žurnālistu izmeklēšanās noskaidroto, redzams, ka Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni visticamāk nogalināja “trešā spēka” raidītas lodes. Bez apšaudes laikā nogalinātajiem, LR Ģenerālprokuratūra konstatējusi, ka dažāda smaguma ievainojumus guvuši: 1) A.Sinčenko - Rīgas rajona valsts autoinspekcijas darbinieks, ievainots pie IeM ēkas; 2) B.Dmitrenko, ievainots savā automašīnā K.Valdemāra ielas un Raiņa bulvāra krustojumā; 3) J.Zelčs no Ludzas, ievainots ejot garām IeM; 4) R.Laucis, ievainots pie IeM ēkas; 5) J.Muziks, ievainots apšaudes zonā; 6) A.Petrovskis, ievainots IeM ēkas rajonā; 7) D.Ozols no Liepājas rajona, ievainots Bastejkalna apstādījumos.

Ziedu paklājs 20.janvāra upuriem pie Bastejkalna tiltiņa.

Atrodoties kanālmalas apstādījumos, miesas bojājumus guva arī LU students, ungāru žurnālists Janošs Fodors, PSRS TV raidījuma “Vzgļad” žurnālists Vladimirs Brežņevs un kāds Somijas TV žurnālists. No vardarbības cietis arī 73 gadus vecais Arhitektūras un celtniecības ministrijas sargs Ozoliņš. Nav izslēgts, ka šautas brūces un miesas bojājumus apšaudes laikā guvušas arī citas personas. Bruņotajā uzbrukumā LR IeM tika izmantoti dažādas markas automāti, rokas ložmetēji, pistoles, dažāda munīcija, arī gāzes baloniņi “Čerjomuha”, bruņutransportieris un automašīnas.

Maskavas loma 20.janvāra notikumu izmeklēšanā

LR prokuratūra sāka izmeklēšanu tūlīt pēc omoniešu aiziešanas no ministrijas ēkas. Toreizējā izmeklēšanas grupas vadītāja Rita Aksenoka atceras, ka notikuma vietā ieradusies apmēram pulksten trijos naktī, kad ēka bijusi tukša. Nekavējoties tikusi izveidota izmeklēšanas brigāde, kura ķērusies pie darba, vācot lietiskos pierādījumus. Desmit dienu laikā nopratināti simtiem liecinieku un cietušo, Bastejkalnā apskatīts katrs koks, pārlūkota ministrija. Lai pierunātu pašus omoniešus liecināt, Latvijas puse izmeklēšanas grupā iesaistīja pārstāvjus no VDK un kara prokuratūras, tomēr tas nav līdzējis. Reiz gan Sergejs Parfjonovs piekritis runāt ar kara prokuratūras izmeklētāju, taču, tiklīdz apjēdzis tā saistību ar LR prokuratūru, atteicies no sarunas. Pirmie omonieši LR prokuratūrā ieradušies tikai martā. Tomēr lielākā daļa omoniešu liecību bija pretrunīgas un tikai jauca pēdas.

Tauta pie Brīvības pieminekļa Rīgā atvadās no 20.janvāra provokācijas upuriem.

Drīz vien LR prokuratūrai no šīs lietas izmeklēšanas bija jāatsakās - ar LR Augstākās Padomes lēmumu to atdeva PSRS prokuratūrai, kur tā figurēja kā lieta “par apšaudi pie Iekšlietu ministrijas ēkas”. LR prokuratūra materiālus atpakaļ saņēma pēc gada. Gada laikā PSRS prokuratūra pārsvarā bija vākusi tikai faktoloģisko materiālu, izpildot noteiktu sociāli politisko pasūtījumu. Rita Aksenoka uzskata, ka lietas nodošana Maskavas izmeklēšanai bija viena no lielākajām kļūdām. Politisku apsvērumu dēļ varbūt tā bija nepieciešama, taču Latvijas izmeklētājiem vienlaikus arī pašiem vajadzēja darbu turpināt. Brīžiem PSRS prokuratūras rīcība pat izskatījusies pēc klajas kaitniecības - pēc materiālu saņemšanas atpakaļ no Maskavas atklājies, ka pazudusi daļa lietisko pierādījumu.

20.janvāra krimināllietas izmeklētāji - LR Prokuratūras izmeklēšanas grupas vadītāja Rita Aksenoka un PSRS Ģenerālprokuratūras izmeklēšanas grupas vadītājs Valērijs Kostarevs.

Nevar noliegt, ka LR prokuratūras darbinieki veikuši lielu darbu, taču taustāma rezultāta tam nav un diezin vai kādreiz būs. Iespējams, kādreiz vēsturniekiem un žurnālistiem būs daudz lielākas izredzes atšķetināt šo mīklu. Pesimistiski par iespēju līdz galam atšķetināt šo lietu izsakās arī Zenons Indrikovs, uzsverot, ka viņam laiku pa laikam nākas sastapties ar kādiem no toreizējiem uzbrucējiem, kas tagad ieņem vadošus amatus Latvijas Republikas dienestā. Viņaprāt, nav pieņemami, ka cilvēki, kas ar ieročiem rokās cīnījās pret LR, šobrīd it kā aizstāv tās intereses. Arī prokurors Lepse atzīst, ka daži toreizējie uzbrucēji šodien Latvijā darbojas sfērās, kas cieši saistītas ar ieroču nēsāšanu.

Līdzīgie raksti:

• Roberts Milbergs. Barikādes atceroties – 2.daļa