Laikmeta zīmes

Savulaik “Laikmeta zīmes” jau rakstīja par interneta vietnes “Informācijas aģentūra” un tās veidotāja Ivara Prūša ideoloģiskajām nostādnēm un visai dīvaino vēstures interpretāciju (lasiet ŠEIT). Meklējot materiālus publikācijām par 1991.gada barikāžu laiku, nejauši uzgājām vēl kādu “Informācijas aģentūras” rakstu ar intriģējošu nosaukumu “Valdošās kliķes vēsturiskie meli (Lietuvas un Latvijas gadījums)”. Par ko ir šis raksts? Izrādījās, ka tieši par mūs interesējošo tēmu - Atmodas un barikāžu laiku Latvijā un Lietuvā.

Raksts atsaucas uz Pirmā Baltijas kanāla (PBK) raidījumā “Cilvēks un likums” parādīto sižetu par 1991.gada janvāra notikumiem Lietuvā, kurā apgalvots, ka uz demonstrantiem pie Viļņas televīzijas torņa šāvuši nevis Padomju armijas karavīri, bet paši lietuvieši ar mērķi diskreditēt Padomju Savienību un tās armiju. Šī sižeta dēļ PBK translācija Lietuvā uz laiku tika pārtraukta un par šādu iespēju sprieda arī Latvijā. Tamlīdzīgu varas iestāžu reakciju “Informācijas aģentūra” uzskata par faktisku vainas atzīšanu: “Ja pārraidītais sižets saturētu melus, tas nekādā gadījumā netiktu aizliegts, bet gan tiktu izmantots, lai vēl vairāk uzkurinātu antikrievisko un antipadomju noskaņojumu”.

Diezgan dīvaina loģika, bet lai nu paliek - mūs vairāk interesē nevis Lietuva ar tās garo un sarežģīto vēsturi, bet Atmodas laika notikumi tepat Latvijā. Izrādās, arī šajā jautājumā “Informācijas aģentūrai” ir ko teikt. Tiesa gan, Prūsis sūkstas, ka lielākā daļa latviešu esot “nozombēti”, “intelektuāli mazspējīgi”, “viegli aiz deguna vazājami” un “muļķojami”. Šis “latviski runājošajiem raksturīgais stulbums” izpaužoties arī jautājumā par Atmodas laika vēsturi. Visai neglaimojošs vērtējums paša tautai.

Rakstā izklāstīta “Informācijas aģentūras” versija par perestroikas periodu Padomju Savienībā un Atmodas notikumiem Latvijā. Mēs, protams, varētu šo ideoloģiski iekrāsoto interpretāciju atstāt bez ievērības, taču, tā kā janvāris ir barikāžu atceres mēnesis, šķita vietā un laikā atmaskot melus, kādus Latvijas neatkarības pretinieki par trešās Atmodas periodu mūsu tautas dzīvē joprojām izplata. “Informācijas aģentūras” raksts šim nolūkam bija īsti piemērots, lai iztirzājot tajā paustās nepatiesības, atklātu patieso notikumu gaitu. Tas vajadzīgs kaut vai tādēļ, lai godinātu to cilvēku piemiņu, kuri atdeva savu dzīvību par mūsu brīvību. Un arī mūsu jaunās paaudzes dēļ, kas piedzimuši jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un par to laiku zina tikai no skolas grāmatām.

Taču, pirms sākam runāt par notikumiem Latvijā, ir svarīgi saprast tā laika Padomju Savienības kopējo kontekstu. Kas patiesībā bija Gorbačova perestroika (pārkārtošanās, pārbūve), kura laika ziņā sakrita ar Atmodas notikumiem Latvijā? Prūsis to nosauc par mērķtiecīgu un apzinātu PSRS sagraušanas politiku. Šāds apgalvojums nav jauns, tomēr parasti Krievijas propaganda un sazvērestību teoriju piekritēji visus nopelnus šajā lietā piešķir ASV un citu Rietumvalstu slepenajiem dienestiem. Savukārt Prūsis savas valsts nodevībā apsūdz PSRS politisko vadību un Valsts drošības komiteju (VDK). Nodevēju mērķis - sagraut PSRS un ieviest valstī kapitālismu!

Vai patiešām varētu būt, ka paši PSRS vadītāji izplānoja un īstenoja tās politiskās sistēmas iznīcināšanu, kura iemiesoja visu, ko viņi pazina un kam ticēja? Lai saprastu, vai šādam apgalvojumam ir kaut mazākais pamats, jāzina tā laika politiskā sistēma, varas hierarhija un notikumu hronoloģija. Tolaik PSRS varas mašinērijā bija sākusies paaudžu maiņa. Vecos partijas kadrus, kuru pasaules uzskats veidojās vēl Staļina laikā, pamazām aizstāja nomenklatūras jaunā paaudze, kas savu karjeru bija sākuši pēc Staļina nāves. Gudrākie no šīs jaunās komunistu ģenerācijas saprata, ka neveicot nopietnas pārmaiņas, Padomju Savienība agrāk vai vēlāk sabruks. Diemžēl lielākā daļa senilo, ar vecuma marasmu sirgstošo Politbiroja locekļu īstenot šādas reformas nebija spējīgi.

“IA” apgalvo: - Kopš 1970.gadiem apzināti tika pieņemti PSRS valstiskai iekārtai kaitīgi un bieži vien klaji stulbi lēmumi un visos līmeņos tika virzīti neatbilstošas kvalifikācijas un morāles kadri. Tika darīts viss, lai sagrautu Padomju tautas ticību sociālismam un savai valstij.

Daudzi PSRS likumi tik tiešām nebija pārdomāti un arī padomju nomenklatūra ar kristālskaidru morāli neizcēlās. Tomēr to nekādā gadījumā nevar saukt par valsts apzinātu sabotēšanu. Likumi izrietēja no kompartijas ideoloģiskajiem uzstādījumiem, bet to “stulbuma” pakāpi noteica partijas ideologu zemā izglītība, lielais vecums un stagnatīvā pasaules uztvere. Savukārt “neatbilstošas kvalifikācijas kadrus” veidoja pati padomju sistēma ar savu dubultmorāli, kad daudzi partijas karjeru izvēlējās nevis tāpēc, ka patiesi ticētu komunisma idejām, bet tādēļ, lai nodrošinātu sev pārtikušu un privileģētu dzīvi. Vienkāršā tauta to visu redzēja un tas izraisīja arvien dziļāku vilšanos komunistiskajā ideoloģijā.

Tomēr iespējams, ka “Informācijas aģentūrai” ir zināma taisnība par bijušā čekas vadītāja un PSKP CK ģenerālsekretāra Jurija Andropova lomu reformu sagatavošanā. Būdams viens no progresīvāk domājošiem komunistiem, viņš saprata, ka bez radikālām pārmaiņām PSRS ilgtermiņā nespēs izdzīvot. 80.gadu sākumā valsts atradās bezcerīgā stagnācijas stāvoklī - gan politiski, gan ekonomiski. Tieši Andropovs par savu pēcteci kompartijas ģenerālsekretāra amatā ieteica Mihailu Gorbačovu. Amatā gan Gorbačovs nenokļuva uzreiz pēc Andropava nāves, bet tikai pēc gada, kad nomira Brežņeva protežētais Konstantīns Čerņenko. Tomēr nav pamata apgalvot, ka Andropovs, Gorbačovs vai jebkurš cits Politbiroja loceklis būtu apzināti vēlējies sagraut PSRS. Tieši pretēji - viņu vēlme bija valsti padarīt stiprāku. To, ka valstij vajadzīgas pārmaiņas, saprata ikviens analītiski domājošs cilvēks.

Padomju sistēmas reformas idejiskie tēvi - Jurijs Andropovs un Mihails Gorbačovs.

Mihails Gorbačovs PSKP CK ģenerālsekretāra amatā stājās 1985.gadā. Lai uzlabotu PSRS konkurētspēju, viņš izstrādāja reformu programmu, ko nosauca par perestroiku (pārbūvi). Gorbačovs cerēja, ka iesaistot plašus iedzīvotāju slāņus politiskajā, ekonomiskajā un sabiedriskajā dzīvē, stagnējošā padomju sistēma iegūs jaunu elpu. Viens no perestroikas instrumentiem bija glasnostj (atklātības) politika, kam vajadzēja liberalizēt PSRS iekšpolitiku un dot iedzīvotājiem iespējas, kādas tiem bija liegtas daudzus gadu desmitus. Glasnostj paredzēja brīvi runāt par jautājumiem, kas pirms tam publiskai apspriešanai bija aizliegti, tāpat kritizēt visu līmeņu ierēdņu darbu.

Tomēr atklātība nenozīmēja pilnīgu vārda brīvību. Pēc Gorbačova domām tai vajadzēja aprobežoties ar atsevišķu trūkumu kritiku un vēstures “balto plankumu” iztirzāšanu. Būtībā glasnostj bija ventilis, caur kuru nolaist tautas neapmierinātības tvaiku. Taču sajutuši kaut nelielu brīvības dvesmu, padomju pilsoņi vairs nevēlējās atgriezties cenzūras stingrajos žņaugos. Lai arī Gorbačovs turpināja runāt par “padomju tautas vēsturisko izvēli par labu sociālismam”, prese un sabiedrība arvien biežāk sāka apšaubīt šīs sistēmas efektivitāti. Galu galā process izgāja no partijas un VDK kontroles.

Sākusies kā atsevišķu trūkumu un ierēdņu neizdarības kritika, ‘glasnostj’ drīz vien pārtapa visas padomju sistēmas noliegumā. Uzraksti uz transparentiem - “PSKP diktatūru - vēstures mēslainē!”, “PSKP miljardus - tautai!”, “Nost ar sarkanā fašisma impēriju!”,
“Nē varas monopolam!” un “Nost ar PSKP!”

Perestroika nozīmēja arī reformas ekonomikā. 80.gadu vidū padomju ekonomika bija smagas depresijas stāvoklī - tā nebija konkurētspējīga, vērsta galvenokārt uz iekšējo tirgu un lielā mērā kalpoja tikai militāri rūpnieciskā kompleksa vajadzībām. Padomju rūpnīcās ražotās preces bija nekvalitatīvas, neizteiksmīgas un tālu atpalika no analogiem Rietumu ražojumiem. Tomēr pat šī nekvalitatīvā produkcija bija deficīts, jo PSRS naudas drukāšanas mašīnas ik dienu nodrukāja milzīgu skaitu nekonvertējamo padomju rubļu, kā dēļ radās disproporcija starp iedzīvotāju ienākumiem un reāli pieejamo preču daudzumu. Rezultātā 80.gadu beigās veikalu plaukti kļuva gandrīz pilnīgi tukši un daudzu pirmās nepieciešamības preču iegādei bija jāievieš talonu sistēma.

Lai mēģinātu kaut cik apmierināt arvien pieaugošo pieprasījumu pēc sadzīves precēm un atdzīvinātu stagnējošo ekonomiku, Gorbačovs atļāva ieviest dažus tirgus ekonomikas elementus. Ideja nebija jauna - tā atkārtoja jau 1921.gadā pasludināto Jauno ekonomisko politiku jeb NEP. 1986.gadā PSRS tika pieņemts likums “Par individuālo darbu”, kas atļāva iedzīvotājiem no pamatdarba brīvajā laikā piepelnīties ar mājražošanu, bet 1987. un 1988.gada likumi par kooperāciju atļāva PSRS dibināt kooperatīvus visdažādākajās saimnieciskās darbības jomās. Kooperatīvu kustība ātri panāca to, kas nebija pa spēkam valsts uzņēmumiem - apgādāt PSRS iedzīvotājus ar pieprasītām patēriņa precēm un pakalpojumiem. Tiesa, kooperatoru cenas nebija no lētajām un daudzi to nevarēja atļauties.

Kooperatori spēja ar pieprasītām precēm piepildīt gan pustukšo veikalu plauktus, gan tirgus būdas.

Tomēr ierobežotas privātas iniciatīvas pieļaušana nenozīmēja, ka PSRS ir gatava pāriet uz kapitālistisko saimniekošanas modeli. Gorbačovs cerēja reformas tautsaimniecībā īstenot, neieviešot tirgus ekonomiku pilnā apjomā, bet uzlabojot jau esošo centrālās plānošanas sistēmu. Varas struktūras visādi ierobežoja kooperatoru darbu. Sākumā kooperatīviem netika atļauta algota darbaspēka izmantošana, bet vēlāk ar progresīvo ienākumu nodokli aplika to peļņas daļu, kas pārsniedza vidējo darba algu divarpus reizes. Tāpēc nav nekāda pamata apgalvot, ka PSRS līderi būtu gribējuši ieviest valstī kapitālismu. Lai arī komunistiskā Ķīna tolaik jau bija sākusi pakāpenisku pāreju uz kapitālismu ekonomikā, PSRS nebūt negrasījās šim piemēram sekot.

Visa PSRS rūpniecība balstījās plānveida ekonomikā un Gorbačovs nedomāja šo sistēmu mainīt, vien sakārtot un modernizēt. 1986.gadā valsts uzņēmumiem tika piešķirtas tiesības pēc noteiktas summas iemaksāšanas valsts kasē, atlikušos līdzekļus izlietot pēc saviem ieskatiem, tostarp nosakot darbinieku algas. To nosauca  par “saimniecisko aprēķinu”. Tāpat uzņēmumiem bija tiesības dibināt kopuzņēmumus ar ārzemju kompānijām un veikt darījumus ārzemju valūtās. Nacionālajām republikām atļāva pašām lemt par savu uzņēmumu (izņemot Vissavienības pakļautības uzņēmumus) saimniecisko darbību. Taču tas viss notika stingros padomju plānveida ekonomikas rāmjos un domas par pāreju uz kapitālismu nevienam tolaik ne prātā nenāca.

Saimnieciskā aprēķina popularizēšanai veltītas aģitācijas lapiņas.

Tomēr pat šādām minimālām pārmaiņām bija spēcīga opozīcija ortodokso partijnieku vidū. Tas piespieda Gorbačovu spert radikālu soli - pārtraukt Konstitūcijā noteikto Komunistiskās partijas vadošo lomu valstī, jo šī norma bija kļuvusi par šķērsli sekmīgai reformu īstenošanai. Kā pretstats PSKP tika izveidota Liberāli demokrātiskā partija, par kuras līderi kļuva Vladimirs Žirinovskis. Nacionālajās republikās šādu kompartijai alternatīva spēka lomu vajadzēja spēlēt Tautas frontēm. Tomēr šis Gorbačova solis nekādā ziņā neliecināja par vēlmi sagraut valsti, bet gan veco stagnatīvo partijas aparātu. Nobīdot ortodoksos komunistus no varas virsotnes un iegūstot plašu tautas atbalstu savai reformu programmai, Gorbačovs cerēja iedvest jaunu dzīvību padomju politiskajā sistēmā.

‘Perestroikas’ laika plakāts attēlo Gorbačova reformistu cīņu ar veco staļinistu gvardi. Kurš kuru?

Lai arī tas nebija plānots, reformas tomēr sašķobīja padomju sistēmas pamatus. Liktenīgu lomu nospēlēja arī gadu desmitiem piekoptā lielvalsts augstprātība pret mazākumtautībām un stingrā rusifikācijas politika. Tā bija bumba ar laika degli, kas sabiedrības demokratizācijas apstākļos uzsprāga, izraisot etniskus konfliktus un nostiprinot savienoto republiku neatkarības centienus. Šādam notikumu pavērsienam Gorbačovs nebija gatavs. Viņš vēl mēģināja glābt brūkošo impēriju ar jauna Savienības līguma izstrādāšanu, kas paredzēja unitāras valsts vietā izveidot suverēnu republiku konfederāciju ar kopīgiem bruņotajiem spēkiem un ārpolitiku, bet neatkarīgu iekšpolitiku. Tomēr tobrīd ne vien Baltijas un Aizkaukāza republikas, bet pat Krievijas Federācija, Ukraina un Baltkrievija bija nostājušās uz neatkarības ceļa. 1991.gada 25.decembrī Padomju Savienība beidza pastāvēt.

1991.gada 8.decembrī Belovežas gāršā Baltkrievijā Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks, Baltkrievijas Augstākās Padomes priekšsēdētājs Staņislavs Šuškevičs un Krievijas prezidents Boriss Jeļcins parakstīja vienošanos par PSRS likvidēšanu un Neatkarīgo valstu savienības (NVS) izveidošanu. Attēlā labajā pusē - Kremlī tiek nolaists PSRS karogs.

Tāds bija politiskais, sabiedriskais un ekonomiskais fons Atmodas notikumiem Latvijā. No vienas puses tā bija cīņa starp ortodoksajiem komunistiem un reformu kursa piekritējiem pašā partijā, no otras - glasnostj politikas iedrošinātās tautas uzdrīkstēšanās arvien skaļāk paust vēlmi pēc valstiskās neatkarības. Kad nu to zinām, ir vērts aplūkot konkrētus “Informācijas aģentūras” rakstā minētos faktus, puspatiesības un nepatiesības, un noskaidrot, kā tad bija patiesībā.

“IA” apgalvo: - Uz t.s. “atmodas” laiku vairumā būtiskākajos amatos bija VDK kuratoru atlasīti un viņiem paklausīgi cilvēki, kuri darīja to, ko viņiem liek.

Mums mēģina iestāstīt, it kā viss padomju nomenklatūras aparāts būtu atradies VDK kontrolē un arī Atmodu īstenojuši čekas aģenti. Tā nav patiesība. VDK bija pakļauta stingrai partijas kontrolei un bez tās akcepta nedrīkstēja darīt neko. Visi svarīgākie jautājumi, tostarp pat tas, ko iesākt ar zināmākajiem disidentiem un kādu sodu tiem piemērot, tika izlemti augstāko partijas vadītāju kabinetos. Latvijā tādi bija LKP CK 1., 2. un 3. (ideoloģiskais) sekretārs. Partijas CK sekretāri katru pirmdienu uz saviem rakstāmgaldiem saņēma VDK operatīvās atskaites par to, kā čeka izpilda partijas dotos uzdevumus cīņā ar ārējiem un iekšējiem valsts ienaidniekiem. Savukārt par kompartijas amatpersonām čekai bija aizliegts vākt jebkādu informāciju un sākt pret tiem operatīvi procesuālas darbības. Arī VDK vadītājus iecēla un apstiprināja partija un par savu darbu tie bija atbildīgi partijas vadībai.

Pēdējie trīs Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas priekšsēdētāji - Boriss Pugo (1980 - 1984), Staņislavs Zukulis [Zukuļs] (1984 - 1990) un Edmunds Johansons (1990 - 1991).

Protams, sīkākos nomenklatūras amatos čeka varēja iebīdīt savus protežē. Visbiežāk gan “savējie” pa karjeras kāpnēm tika virzīti nevis tāpēc, lai tos izmantotu uzdevumiem partijas iekšienē, bet lai nodrošinātu tiem “siltu vietiņu” kā pateicību par jau agrāk sniegtiem pakalpojumiem. Čeka strādāja ne tikai ar oficiālo aģentūru, bet arī ar tā saucamajām uzticības personām. Tie bija cilvēki, kurus vai nu nedrīkstēja vervēt, vai arī tie negribēja tikt savervēti, taču bija ar mieru informāciju un pakalpojumus čekai sniegt brīvprātīgi ideoloģisku vai citu apsvērumu dēļ. Teorētiski starp viņiem varēja būt arī partijas augstākā ešelona cilvēki, taču VDK nekādā gadījumā nebija iespēju kaut kā komandēt kompartijas vadību, kur nu vēl noteikt partijas politisko kursu. Uzdevumus čekai deva partija nevis otrādi.

“IA” apgalvo: - Tieši tāpēc “atmodas varoņi” tik droši devās “cīņā”, nebaidoties no visuvarenās, visuzinošās un visuresošās VDK.

Atmoda Latvijā bija cieši saistīta ar Gorbačova glasnostj un sabiedrības demokratizācijas procesiem, tāpēc kompartija pamatoti cerēja, ka spēs kontrolēt notikumu gaitu. Arī Tautas frontes sākotnējais mērķis nebija Latvijas neatkarības atjaunošana, bet suverenitāte PSRS ietvaros. Taču redzot, kad LTF pamazām izslīd no partijas kontroles, tālredzīgākie komunistu līderi saprata, ka tautas kustību vairs neizdosies apturēt, tāpēc izvēlējās nostāties tās pusē. To darot, viņi nopietni riskēja, jo notikumu tālāku attīstību tolaik droši prognozēt nespēja neviens. Ja Padomju Savienībā būtu uzvarējuši ortodoksie komunisti, nacionālkomunisti būtu pirmie, kas tiktu ieslodzīti nometnēs vai pielikti pie sienas. Tieši tāpēc augusta puča dienās daudzi neizturēja šo spriedzi un skrēja uz LKP apliecināt, ka joprojām ir uzticīgi komunisma idejām. Šie cilvēki baidījās, taču riskēja un galu galā uzvarēja. Taču to, ka čeka kopā ar kompartiju neizdomāja un nevadīja Atmodu, pierāda kaut vai tas, ka LTF pusē nostājās vien daļa Latvijas komunistu, kamēr pārējie palika uzticīgi centrālajai varai. Tas pats notika VDK.

Latvijas Neatkarīgās Komunistiskās partijas simbolika un
partijas priekšsēdētājs, bijušais LKP CK sekretārs Ivars Jānis Ķezbers.

“IA” apgalvo: - Latvijas PSR Komunistiskās partijas trešais sekretārs Anatolijs Gorbunovs [..] noteica Latvijas PSR VDK darbību. Tieši Gorbunovs bija augstākais no tehniskajiem “atmodas” izpildītājiem, kuri veica Latvijas sabiedrības transformāciju no sociālisma uz kapitālismu.

Te nu “Informācijas aģentūra” nonāk pretrunā pati ar sevi. Tātad tomēr partija noteica VDK darbību nevis otrādi? Būdams LKP ideoloģiskais šefs Gorbunovs patiesi ietekmēja VDK darbību. Tomēr viņš bija komunists ideālists, kas  patiešām ticēja sociālisma priekšrocībām un PSRS, nevis sapņoja par kapitālismu un Latvijas neatkarību. Atcerēsimies viņa niknos uzbrukumus “Helsinki’86″ un citiem nacionāļiem, atcerēsimies bargo runu pirms 1987.gada 18.novembra, kad neslēpti tika draudēts visiem, kas uzdrošināsies likt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Atcerēsimies garo miliču un čekistu ķēdi, kas pēc Gorbunova pavēles todien apjoza Rīgas centru. Taču, redzēdams Latvijas cilvēku nepārprotami izteikto gribu pēc neatkarības, Gorbunovs pārvērtēja savu nostāju un pievienojās Atmodas kustībai. Līdz ar to viņam zuda jebkāda iespēja arī turpmāk ietekmēt čekas darbu.

LKP CK ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs -
augstākā kompartijas amatpersona Latvijā, kas nostājās neatkarības idejas pusē.

“IA” apgalvo: - Visu (!) “atmodas” un pirmos “neatkarības” gados radīto organizāciju kodolu veidoja ar VDK saistīti kadri. Augstāk minētais attiecas arī uz tādām organizācijām kā Vides aizsardzības klubs, Helsinki’86, Pilsoņu kongress, LNNK, Tēvzemei un brīvībai un Tautas fronti.

Visās šajās organizācijās patiesi bija ne mazums čekas aģentu, iespējams, arī vadības līmenī. Tā 1988.gada 27.janvāra slepenā vēstule LKP pilsētu un rajonu komitejām A.Gorbunovs lepojas, ka kompartijai ar tiesībsargājošo iestāžu (čekas) profilaktisko pasākumu palīdzību izdevies izjaukt disidentu grupu “Helsinki-86″. Tomēr šis fakts nenozīmē, ka visas šīs organizācijas būtu VDK izauklētas. Caur saviem aģentiem čeka gan spēja ietekmēt šo organizāciju darbu, taču ne tik lielā mērā, lai pilnībā kontrolētu un vadītu tās. Čekas aģentūra savam “kantorim” galvenokārt piegādāja informāciju par šo organizāciju plāniem un iekšējo gaisotni, tomēr tas nespēja ietekmēt Atmodas notikumus kopumā. Turklāt daudzi aģenti no nacionāļu vidus, kuri savulaik bija savervēti ar šantāžas palīdzību, jaunajos apstākļos sāka sabotēt sadarbību ar VDK.

“IA” apgalvo: - Ja kāds iepazīsies ar LTF sēžu protokolu oriģināliem, viņš konstatēs, ka sēdē piedalās dalībnieki, kuri vārdā netiek nosaukti. [..] Šie dalībnieki ir toreizējais Latvijas PSR Komunistiskās partijas CK Valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadītājs Sergejs Dolgopolovs un viņa vietnieks Ojārs Skudra. Viņi tolaik bija augstākie LTF tehniskās tapšanas procesa uzraugi.

Savas darbības sākumā LTF vēl nekonfrontēja ar kompartiju. Tolaik Tautas fronte apliecināja uzticību Gorbačova reformām un apelēja pie “ļeņiniskajiem tautu pašnoteikšanās principiem”. Tāpēc nav nekas neparasts, ka LTF sēdēs piedalījās tie kompartijas funkcionāri, kas tieši atbildēja par sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām. Jāatceras, ka Tautas frontes PSRS tika radītas kā atbalsts Gorbačova reformām. Otrs to mērķis bija pilsoņu politisko aktivitāšu novirzīšana kontrolējamā un varai vēlamā gultnē. Tomēr gandrīz visās republikās, kur Tautas frontes tika izveidotas, tās drīz vien izgāja no partijas kontroles un sāka īstenot savu, Gorbačova plāniem bieži vien pretēju programmu. Latvijā šāda pāreja pilnībā noslēdzās līdz ar LTF III kongresu 1990.gadā. Tāpēc “Informācijas aģentūras” mājiens, it kā LTF darbu būtu kontrolējusi LKP, neatbilst patiesībai, vismaz pēc 1990.gada noteikti nē.

Līdz 1989.gadam daudzās Atmodas organizācijās viss vēl notika zem Ļeņina portretiem
un par pilnīgu neatkarību no PSRS runāja vien par radikāļiem dēvētie.

“IA” apgalvo: - (Atmodas) teātra viena no fāzēm bija bruņoti konflikti un bruņotas cīņas imitācija. Lietuvā tā bija TV torņa “aizstāvēšana”, Latvijā tās bija barikādes un apšaude pie toreizējās Iekšlietu ministrijas.

Šodien ir skaidri zināms, ka likumīgi ievēlētās valsts varas gāšanas plāns Baltijas republikās tika izstrādāts jau 1990.gadā - tūlīt pēc neatkarības deklarāciju pieņemšanas. Tas netika iedarbināts uzreiz, cerot, ka Baltijas republiku vadītāji “nāks pie prāta”. Tā kā baltieši pie prāta nenāca, pakāpeniski tika realizēti visi plāna etapi - sabiedrības glābšanas komiteju izveidošana, situācijas destabilizēšana ar sprādzienu un citu bruņotu akciju palīdzību, dažādu objektu sagrābšana, visbeidzot - bruņots apvērsums un varas maiņa visās trīs republikās, kas gan neizdevās.

1991.gada naktī no 12. uz 13.janvāri Viļņā notika bruņota apvērsuma mēģinājums,
kad Padomju armija un specvienības centās gāzt likumīgi ievēlēto valsts varu Lietuvā.

Apvērsumu vispirms vajadzēja īstenot Latvijā, taču nezināmu iemeslu dēļ tas tika pārcelts uz Lietuvu. Varas maiņai visās trīs republikās bija jānotiek no 1991.gada 13. līdz 15.janvārim. Viļņā plāns realizējās tikai daļēji. Stratēģiski svarīgie republikas objekti gan tika ieņemti, taču darbu turpināja likumīgi ievēlētais parlaments un valdība. Savukārt barikādes Rīgā un tautas ciešā apņēmība tās aizstāvēt līdz galam pārsteidza PSRS vadību nesagatavotu un paralizēja paredzēto turpmāko spēka struktūru rīcību. Barikāžu dēļ nebija iespējams ātri un efektīvi ieņemt stratēģiskos objektus, jo tas prasītu lielus cilvēku upurus un izraisītu milzu protestus visā pasaulē. To Gorbačovs nevarēja atļauties un plāns tika apturēts. Tādejādi barikādes pasargāja Latviju no Lietuvas scenārija atkārtošanās un pilnībā novērsa plānotās PSRS militārās akcijas pret Igaunijas tautu.

“IA” apgalvo: - Latvijā, līdzīgi kā Lietuvā, šāvēji bija trešā puse. Tam bija neapgāžami pierādījumi: cilvēki tika nošauti ar ieročiem, kuri nebija abu apšaudē piedalījušos pušu rīcībā un šautās brūces norādīja uz trešā apšaudes subjekta esamību. Par to, lai šie pierādījumi negūtu plašu publicitāti un pazustu, parūpējās prokurore Rita Aksenoka.

Tā sauktais trešais spēks patiešām bija, tomēr līdz pat šim laikam nav zināms, kas īsti tas bija. Mājiens, ka uz cilvēkiem šāva savējie, ir apzināti meli, kādus labprāt izplata padomju impērijas piekritēji. Ir zināms, ka dažiem barikāžu aizstāvjiem patiešām bija šaujamieroči, taču tās bija medību bises un pneimatiskie ieroči. Savukārt milicija un omonieši bija bruņoti ar Kalašņikova automātiem un rokas ložmetējiem. Taču “trešais spēks” izmantoja izraēliešu “Uzi” automātus un lodes ar novirzītu smaguma centru. Tolaik šāda munīcija un ieroči bija tikai PSRS specvienību kaujiniekiem. Lūk, arī atbilde uz jautājumu, kas bija “trešais spēks”. Tā kā barikāžu dēļ valsts apvērsuma plāns Latvijā izgāzās, Kremlim vajadzēja destabilizēt situāciju, lai būtu iemesls ieviest tiešo prezidenta pārvaldi un pārtraukt republikas virzību uz neatkarību (par uzbrukumu LR Iekšlietu ministrijai plašāk lasiet ŠEIT).

LR Prokuratūras izmeklēšanas grupas vadītāja Rita Aksenoka
un PSRS Ģenerālprokuratūras izmeklēšanas grupas vadītājs Valērijs Kostarevs,
kura vadītajā “izmeklēšanā” pazuda virkne svarīgu pierādījumu.

Pilnīgi nepatiess ir arī apgalvojums, ka Rita Aksenoka un LR prokuratūras izmeklēšanas grupa būtu slēpusi savāktos pierādījumus. Tieši pretēji - viss, kas tika noskaidrots izmeklēšanas gaitā, šodien ir publiski zināms un pieejams. Faktus un lietiskos pierādījums gan slēpa kāds cits, proti - PSRS Ģenerālprokuratūras izmeklēšanas grupa, kuras rīcībā visi materiāli ar valdības rīkojumu tika nodoti neilgi pēc janvāra notikumiem. Kad pēc gada nu jau Krievijas “izmeklētāji” atdeva lietu atpakaļ Latvijai, no tās bija pazuduši daudzi svarīgi lietiskie pierādījumi.

“IA” apgalvo: - Vairuma mūsdienu Latvijas organizāciju pamatus lika čeka un pēc tam gan viņi, gan viņu uzraugi no Komunistiskās partijas pārgāja strādāt šajās struktūrās. Lai veiktu šo pāreju, bija vajadzīgs “atmodas” teātris, kura laikā tika radīts jauno kapitālistisko struktūru pamats.

Latvijas tautai Atmoda nebūt nebija “teātris”. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju pilnībā atbalstīja kursu uz valstisko neatkarību. Un ne tikai latvieši, bet arī citu tautību cilvēki. Starp viņiem bija ne mazums komunistu, taču jāatceras, ka Padomju Savienībā katrs ceturtais iedzīvotājs bija vai nu kompartijas vai komjaunatnes biedrs. Tas bija savdabīgs lojalitātes un bieži vien arī sekmīgas karjeras jautājums. Tāpēc nav iespējams, ka mūsdienu valsts un sabiedriskajās organizācijās nebūtu neviena bijušā komunista. Tomēr Atmodas gados daudzi no šiem cilvēkiem, kam komunistiskā ideoloģija nebūt nebija personīga pārliecība, publiski nolika savas partijas biedru kartes un kļuva par entuziasma pilniem brīvas Latvijas idejas piekritējiem. Bet tie, kas bija politiski un sabiedriski aktīvi padomju laikā, tādi palika arī vēlāk un gluži dabiski nonāca atjaunotās Latvijas valsts struktūrās. Taču teikt, ka viņi to darīja pēc iepriekš izstrādāta plāna, ir muļķība, kam neticēs neviens, kas kaut ko zina par dzīvi PSRS.

Šāda attieksme pret Komunistiskās partijas kursu Atmodas laikā bija vairākumam Latvijas iedzīvotāju, tostarp bijušajiem komunistiem. Uzraksts uz transparenta
fotoattēlā labajā pusē - “PSKP - tautu bende”.

Tomēr var piekrist tam, ka partijas nomenklatūras kadriem, kas tik daudzus gadus apkaroja “buržuāzisko nacionālismu” un runāja par gaišo komunisma nākotni, patiešām nebūtu vietas atjaunotās Latvijas varas struktūrās. Gluži tāpat kā bijušajiem čekistiem. Taču atcerēsimies, ka ar bijušo LKP eliti sadarboties gatava bija pat Pasaules Brīvo latviešu apvienība un par Gorbunova “smuko frizūru” vēlēšanās balsoja padzīvojušas kundzītes visā Latvijā. Tāpēc paši vien esam vainīgi, ka atļāvām palikt pie varas bijušajai padomju nomenklatūrai. Savukārt kādreizējie čekisti, izmantojot plašos sakarus visā bijušajā PSRS, plūca laurus privātajā biznesā. Taču ne tāpēc, ka būtu šādu iespēju gadiem ilgi apzināti veidojuši, bet tāpēc, ka čekā strādāja pietiekami gudri un apsviedīgi ļaudis. Un atkal - mēs viņiem šādu prieciņu atļāvām… Lustrācija Latvijā nav notikusi vēl šobaltdien. Tomēr ne jau bijušie komunisti un čekisti ir lielākā mūsu valsts nelaime, bet tie, par kuriem Atmodas gados nebijām pat dzirdējuši, kas parādījās pēkšņi nez no kurienes un, nobīdot malā patiesos Atmodas līderus, nekaunīgi uzurpēja varu, ciniski izzogot valsti un aplaupot paši savu tautu.

“IA” apgalvo: - Melīgie “atmodas” vēstures mīti ir esošā režīma, valstī valdošo neliešu varzas varas pamats, tās stūrakmens. Nebūs šī mīta, nebūs vairs varas. Tad uzreiz būs pilnīgi skaidrs, ka vara valstī pieder amorāliem neliešiem.

Ir negodīgi saistīt Atmodas laika notikumus ar šodienas korumpētajiem politiķiem, tā diskreditējot Atmodas patiesos mērķus un ideālus. Tas, ka šodien vara Latvijā lielā mērā pieder dažādiem konjunktūristiem un pašlabuma meklētājiem, nenozīmē, ka tam būtu jelkāds sakars ar neatkarības cīņu un Atmodu. Nevar arī piekrist apgalvojumam, ka pilnīgi visi šodienas politiķi būtu “amorāli nelieši”, bet pat ja tā būtu, lielākajai daļai šodienas varnešu ar Atmodas laiku nav nekāda sakara. Īstie Atmodas līderi bija pārliecības un patiesa godaprāta cilvēki, kam uzticējās tautas vairākums. Šodien lielākā daļa no viņiem joprojām ir vienkārši ierindas cilvēki, kas nav ieguvuši ne lielu varu, ne milzu bagātību.

Tie, kas atceras Atmodas laiku, sapratīs - nekāda iepriekš izstrādāta plāna nebija. Notika taustīšanās, mēģinot saprast, cik tālu varam atļauties iet. Tikai tā saukto radikāļu spiediens piespieda LTF vadību arvien noteiktāk doties neatkarības virzienā, par ko nemaz nebija priecīgi tā sauktie gaišie komunisti un citi mērenu uzskatu LTF biedri, kas piedāvāja apmierināties ar suverenitāti PSRS ietvaros. Var teikt, ka LTF un citas Atmodas organizācijas izmantoja radušos vēsturisko situāciju, lai, tāpat kā 1918.gadā, izcīnītu latviešiem savu valsti, taču šāds notikumu pavērsiens nebija iepriekš izplānots, kur nu vēl kompartijas vai čekas inspirēts. Tāpēc šodienas “režīmam” ar Atmodas laika entuziasmu nav tieša sakara. Atmoda bija patiesa tautas kustība, bet viss, kas notika pēc tam, jau ir cits stāsts.

Balsojot par neatkarības deklarāciju (attēlā kreisajā pusē) Augstākās Padomes deputāti
izmantoja vēsturisko iespēju un piepildīja tautas prasību pēc neatkarības (labajā pusē).

Arī versija, ka Padomju Savienību sagrāva kompartijas vadība ar čekas palīdzību un tā bija jau gadiem plānota un gatavota nodevība, drīzāk izklausās pēc kārtējās sazvērestības teorijas, kuras tik iecienītas padomju impērijas piekritēju vidū visā pasaulē. Tomēr katrs, kurš dzīvoja tajā laikā un kaut nedaudz orientējās padomju politiskajā sistēmā, sapratīs, ka tas ir nonsenss. PSRS bija vajadzīgas reformas un pie šādu reformu sagatavošanas, protams, strādāja virkne gudru, analītiski domājošu cilvēku, tostarp no partijas un VDK aprindām. Tomēr šo cilvēku plānos nebija un nevarēja būt apzināta nodoma sagraut lielvalsti, kuru viņi centās paglābt no nopietnām problēmām. Arī Rietumu specdienestus šoreiz nevar vainot, jo faktiski visi Rietumvalstu diplomāti vienā balsī apgalvo, ka notikumu attīstība un tiem sekojošais PSRS sabrukums Rietumiem bijis kas pilnīgi negaidīts.

Taču Latvijas neatkarībai naidīgi spēki turpina izplatīt melus un konspirācijas teorijas gan par perestroiku, gan tautas Atmodu Latvijā, dēvējot tās par pasakām naivajiem un liekot šos jēdzienus pēdiņās. Kāds ir tamlīdzīgu uzbrukumu mērķis? Pirmkārt, apšaubīt atjaunotās Latvijas Republikas leģitimitāti; otrkārt, iestāstīt latviešiem, ka savu likteni tie pat barikādēs nevarēja izlemt paši un viņu vietā visu izlēma citi; treškārt - iepotēt sabiedrības apziņā domu, ka Latvija ir galēji neizdevusies valsts un aiziešana no PSRS bija liela vēsturiska kļūda. Jājautā, ko tad šādu viedokļu paudēji piedāvā vietā? Vieni uzskata, ka Latvijai steidzīgi jāatgriežas pie ciešas draudzības ar māmuļu Krieviju, savukārt Prūsis un “Informācijas aģentūra” piedāvā realizēt “sociālistiskos principus, kuri vistuvāk pilnībai tika iedzīvināti Staļina laiku Padomju Savienībā”. Te nu, kā mēdz teikt, komentāri lieki…

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts