Laikmeta zīmes

2016.gadā izdotā Jura Rubeņa grāmata “Viņa un viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss” kļuvusi par bestselleru Latvijā. Par grāmatas iznākšanu ziņojuši teju visi plašsaziņas līdzekļi - TV, radio, interneta portāli, ziņu aģentūras. Šķiet dīvaini, ka grāmatai, kura tiek definēta kā kristīgā literatūra, ir tik plašs atbalsts sekulārajā vidē. Tas dara uzmanīgu. Un tiešām - rūpīgi iepazīstoties ar grāmatas saturu, atklājas, ka tai ar kristietību ir maz sakara, lai neteiktu - nekāda. Grāmata ir pilna ezotērikas un uz Austrumu reliģijām bāzētu maldu. Turpinām publicēt saīsinātu un rediģētu grāmatas analīzi, ar kuru pilnībā variet iepazīties interneta vietnē izgaismots.lv.

****

Turpinājums.

12. Homoseksualitātes attaisnošana (161.-163., 167.lpp.)

“…Katra cilvēka uzdevums ir viņam/viņai dotajos dzīves apstākļos mācīties godprātīgi attīstīties un augt. Cilvēka kā Dieva radītas būtnes cieņai atbilst tas, ka viņš/viņa mēģina atrast patiesākos un labākos sev pieejamos risinājumus, lai sevi attīstītu neatkarīgi no seksuālās identitātes. Mūsdienu kristīgā paradigma māca meklēt vienotību dažādībā. Kristietība norāda uz visu cilvēku principiālo vērtību un vienotību garā (dziļumos), kas pārspēj visas robežas. Attiecības kā divu dzimumu - vīrišķās un sievišķās enerģijas - savienība joprojām paliek kā neatceļams radīšanas princips. Abas enerģijas izpaužas arī homoseksuālajās attiecībās. Taču arī heteroseksuālajās attiecībās šai polaritātei piemīt gan fiziskā, gan psihiskā dimensija, gan ārējais, gan iekšējais aspekts. Homoseksuālajās attiecībās parādās tikai šīs polaritātes psihiskā jeb iekšējā puse.” (162.lpp)

Homoseksualitātes attaisnošana grāmatā nenotiek tiešā veidā, taču autors lasītāju vedina uz šādām domām, lai gan būtu stingri jānostājas pret šo tendenci, jo to vairākkārt skaidri saka Dieva Vārds, un no tā nevar būt nekādas atkāpes. Protams, ne jau nicinot vai, ienīstot homoseksuālus cilvēkus, bet arī ne attaisnojot vai pieņemot grēku, ko viņi piekopj: “…sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos.” (Rom. 1:26-27)

13. Garīgu līmeņu meklēšana seksualitātē, seksualitātes evolūcija (121.-152., 170.-172.lpp. u.c.)

“Mēs varam cits citu un Dievu atzīt, iepazīt tikai caur dzīvi, matēriju, ķermeni, saskarsmi ar realitāti, kuras centrālā izpausme ir seksualitāte.” (123.lpp.)

“Līdzīgas intonācijas kā tantrā bieži sastopamas arī viduslaiku kristīgajā mīlestības mistikā, kas tiek izpausta jutekliski erotiskos tēlos: “Ak, Kungs, mīlējies ar mani spēcīgi un mīlējies ar mani bieži un ilgi. Jo biežāk tu ar mani mīlēsies, jo tīrāka es kļūšu, jo spēcīgāk tu ar mani mīlēsies, jo skaistāka es kļūšu, jo ilgāk tu ar mani mīlēsies, jo svētāka es kļūšu virs zemes.” Varētu domāt, ka kāda pēc vīrieša izslāpusi sieviete projicē savas seksuālās ilgas Debesu Vīrietī - Jēzū. Bet šis teksts iegūst neaptveramu grandiozitāti, dziļumu, ja mācāmies seksualitāti uztvert plašāk, sākot saskatīt tās dievišķo potenciālu.” (146.lpp.)

“Dimanta” orgasms atver durvis uz Visumu. Ķermenis kļūst caurspīdīgs, neierobežots, tas atveras kosmiskās telpas bezgalīgiem plašumiem. Cilvēks, kas sevi pieredz kā kosmisko deju, ir pārspējis telpu un laiku un nonācis bezgalībā. Visu laikmetu mistiķi un mistiķes ļoti līdzīgi apraksta dievišķā sastapšanas pieredzi.” (152.lpp.)

Nenoliedzami, seksuāls akts nav tikai fizisks, bet arī garīgs. Par to šaubu nav, tas minēts Bībelē. Bet šeit tiek sētas šaubas, vai seksuālās attiecības ir vienkārši lietojamas un baudāmas, formulējot, ka tās ir daudz sarežģītākas. Grāmatā seksuālās attiecības paceltas līdz slimīgi garīgam līmenim un pilnībā pazaudē saikni ar Dieva Vārdu. Turklāt atkal lietoti jēdzieni “evolūcija”, “attīstība” utt., mēģinot lasītājam iestāstīt, ka ar seksuālām attiecībām nevienam īsti nav kārtībā, ka jāmeklē “augstākas virsotnes”, seksuāla evolūcija, kosmiski reliģiska savienošanās.

Dieva Vārda atziņa ir viennozīmīga: “Jo, runādami lepnus, tukšus vārdus, tie vilina ar miesas kārībām netiklās baudās tos, kas tikko izbēguši maldu ceļu gājējiem. Apsolīdami tiem svabadību, paši viņi kalpo postam, jo, kura kāds ir uzvarēts, tā kalps viņš ir.” (2.Pēt. 2:18-19)

14. Tantriskā seksa apskats (142., 143., 146.lpp. u.c.)

“Tantras seksuālā ekstāze vēlas aizvest līdz kosmiskam savienošanās brīdim, kurā cilvēks kļūst spējīgs sevī un partnerī satikt dievišķo. Kad vīrišķais un sievišķais pols satiekas, šī jaunā apzināšanās var pacelt pāri ķermenim garīgā pieredzē, kas tālu pārsniedz personiskās robežas. Tāpēc tantrā seksuālā savienošanās ir identiska ar reliģisko.” (143.lpp.)

Tantra ir hinduisma un budisma seksuāli garīga sistēma, kas pat vārda pēc nav kristietim nepieciešama, kur nu vēl apgūstama. Sekss tiek pasniegts kā lieta, kura ir spējīga palīdzēt sastapties ar “dievišķo”. Lai gan Dievs ir radījis seksu, Bībelē nekur nav izteikts aicinājums sastapt Dievu seksā, bet gan Jēzū Kristū. J.Rubenis seksam piešķir dievišķu piegaršu, kas padara to par elku.

15. Attaisnotas pirmslaulību dzimumattiecības, kā arī šķiršanās un atkal apprecēšanās
(166., 167., 207., 216.lpp. u.c.)

“… Šķīrušos un no jauna laulātos katoļus nepieciešams pilnīgāk integrēt Baznīcā. Mums vairs nevajadzētu runāt par cilvēkiem, kas “dzīvo grēkā”. Tas, kas varētu būt pieņemams vienā jomā, var tāds nebūt citā. Tradicionālā mācība par laulību tiek apstiprināta, bet Baznīcai nebūtu jāapgrūtina cilvēki ar nereālistiskām gaidām…” (166.-167.lpp.)

Tās ir pilnīgi pretējas idejas un principi Dieva norādījumiem Bībelē. Bībele saka: “…ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.” (Mat. 19:6)

16. Dieva Vārda YHWH nelietīga valkāšana, kā meditācijas forma jebkuram (187.lpp.)

“Daudzi teologi ir pārliecināti, ka Dieva Vārda Jahvē pareizu izrunu var salīdzināt ar ieelpas un izelpas skaņu jah-vē. Dieva Vārds ir neizrunājams, tas ir tikai elpojams! Ar Dievu mēs satiekamies elpā! Tādējādi katrā savas dzīves mirklī mēs izrunājam Dieva Vārdu. [..] Vai tas nav skaisti, ka elpa, vējš, gars un gaiss, no vienas puses, nav itin nekas, bet, no otras puses, tas ir pilnīgi viss? Elpojot mēs esam līdzīgi mūzikas instrumentam - Dieva flautai, kas ļauj sevi spēlēt. Meditācijā mēs vienkārši ļaujam sevi caurlūgt un piedalāmies visu esību aptverošajā lūgšanā, ļaujot cauri mums plūst elpai.” (187.lpp.)

Doma, ka Dieva Vārds ir kā ieelpa - izelpa (meditatīvi principi) un, ka visos cilvēkos (arī neticīgajos) Dievs ir klātesošs, ir maldi, jo Dieva Svētais Gars mājo tikai un vienīgi jaunpiedzimušos kristiešos.

17. Iņ - Jaņ simbola lietošana (190.lpp.)

Kaut, grāmatā šis minēts kā seksualitātes simbols, pamatā tas tiek lietots Austrumu filozofijā kā labā un ļaunā vienlīdzības un savstarpējas nepieciešamības simbols, kas ir pretēji Dieva atklāsmei Bībelē.

18. Eneagrammas lietošana (210., 211.lpp.)

“Viena no metodēm, kas patiešām palīdz izprast un dziedināt sevi un attiecības, ir eneagramma. Šī mācība cilvēkus sadala deviņos tipos. Piederību pie konkrētā tipa ir iespējams noskaidrot tikai tad, ja cilvēks atklāj savu lielāko problēmu, ko parasti no sevis slēpj. Eneagramma ne tikai palīdz cilvēkam atrast savu konkrēto tipu, bet arī parāda, kā katra tipa pārstāvis var evolucionēt, piedzīvojot izaugsmi un mainot sevi.” (211.lpp.)

Mācība, kas balstīta nepārbaudāmās tuksneša tēvu pieredzēs, pitagoriskajā (sengrieķu) filozofijā un nezināmas izcelsmes ezotēriskos avotos. Šī viennozīmīgi nav Bībeles atziņās balstīta sistēma, un Bībele par to saka: “Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu.” (Kol. 2:8)

19. Jēzus zaimošana, sakot, ka, iespējams, Viņš bijis precējies (212.-215.lpp)

Šādu zaimu dēļ vien šī grāmata uzskatāma par pievilšanu. Jēzus uz šīs zemes nāca, nevis lai meklētu miesiskas baudas, bet lai Sevi upurētu par cilvēku grēkiem. Lieki piebilst, ka Bībelē nav ne mazākās norādes par Jēzus seksualitāti vai sievu. Autora interpretācija uzskatāma par klajiem meliem, lai pieviltu lasītāju un apzināti sagrozītu Dieva Vārdu!

20. Attēli ar krustā piesista Kristus seksuālu aktu ar sievieti (213., 214.lpp.)

Šie zaimojošie attēli (Ēriks Gils “Nuptials of God” (”Dieva kāzas”) un Marks Šagāls “Le Christ au Ciel bleu” (”Kristus zilās debesīs”) pārspēj pat “Charlie Hebdo” (bēdīgi slavens franču karikatūru laikraksts) zaimus un velnišķīgā veidā zaimo kristīgās ticības augstāko svētumu - Kristus upura nāvi pie krusta! Ievietojot šādus pretīgus Jēzu Kristu zaimojošus attēlus savā grāmatā, autors iesaistās to tiražēšanā.

21. Psihoterapijas pielietošana darbam ar savu “ēnu” (221.-251.lpp.)

“Atcerēsimies nozīmīgo evaņģēlija tēlu – pirms atklātās darbības sākuma Gars Jēzu ved tuksnesī, kur viņš sarunājas ar kārdinātāju, nenoraidot dialogu ar to. Bībele satriecošā atklātībā parāda, kā Jēzus, būdams patiess cilvēks, izskaidrojas arī ar savām ēnām. Atsacīties no projekcijām, pavērst tās atpakaļ pret sevi un “piemērīt” sev ikdienā – tas ir darbs ar ēnu.” (242.lpp.)

“Tātad uzrunājiet tieši jūsu uztveres personu, situāciju, tēlu vai izjūtu. Vispirms varat uzdot jautājumus, piemēram: “Kas tu esi? No kurienes tu nāc? Ko tu no manis gribi? Ko tu man gribi teikt? Kādu dāvanu man esi sagatavojis?” Tad ļaujiet šim traucējošajam aspektam jums atbildēt! Mēģiniet pavisam reālistiski iedomāties, ko jūsu sarunu partneris saka, un pierakstiet to! Ļaujiet sevi pārsteigt tam, kas atklājas šī dialoga gaitā!” (248.lpp.)

“Tagad rakstiet vai runājiet pirmajā personā, lietojot vietniekvārdu es, man, mans, un kļūstiet par personu, situāciju, tēlu vai izjūtu, ko pētāt! Palūkojieties uz pasauli šīs personas, situācijas, tēla vai izjūtas perspektīvā! Jums nav jāatklāj tikai līdzība starp sevi un pētāmo parādību, bet jāizjūt, ka patiešām esat viens un tas pats. Beidzot nosauciet šo identifikāciju: es esmu bailes, es esmu dusmas, es esmu skaudība, es esmu alkatība…” (249.lpp.)

Kādi iespējams nepiekritīs, taču kristietība un psihoterapija ir pretpoli, jo psihoterapija balstīta uz Z.Freidu, K.G.Jungu, A.Adleru, kuri savukārt balstās gan sengrieķu filozofijā, gan citās pasaulīgās metodēs un praksēs, kas nesaskan ar Dieva norādījumiem: “Bet tagad, kad jūs Dievu esat atzinuši vai, labāki sakot, kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal atgriežaties pie nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un tiem atkal no jauna gribat kalpot?” (Gal. 4:9) Bībelē ir skaidri definēts, ka ar garīgiem ievainojumiem, sāpēm, raksturu, nepiedošanu un grēku, ir nevis jāsadzīvo, jāsarunājas vai pat jāsaplūst, kā māca šī grāmata, bet jātiek galā Dieva spēkā, tos pilnībā dziedinot, atmetot, atdodot Dievam, lai iegūtu brīvību: “…ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti” (1.Pēt. 2:24) “…lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti” (Ebr. 12:15) Ir jāapzinās, ka caur šādām “ēnām” jeb nedziedinātiem emocionāliem ievainojumiem mūs var ietekmēt vai pat kontrolēt dēmoniski spēki, tādēļ no tām jākļūst brīviem.

Grāmatas autors nopietni maldina lasītāju, liekot domāt, ka Jēzum būtu bijušas kādas ēnas, ar kurām Viņš it kā izskaidrojies un veidojis dialogu. Jēzum nebija pat vismazākā “ēna”, ievainojums vai grēks. Viņš nediskutēja ar “ēnu” vai abstraktu “kārdinātāju”, bet atbildēja konkrētai personai - kritušajam eņģelim sātanam. Jēzus trīs reizes, lietojot Dieva Vārdu no Svētajiem Rakstiem, pilnībā noraidīja sātana piedāvājumus, bez jebkādas diskusijas vai turpmākas izskaidrošanās:

“Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un Viņam saka: “To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus viņam saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot.” Tad velns Viņu atstāja…” (Mat. 4:3-11)

22. Izmainīta un interpretēta Tēvreize (257.lpp.)

“Mūsu Tēvs, kas pāri visam, Tavs Vārds ir svēts. Tava Klātbūtne aizvien tuvāka. Tavs Nodoms piepildās debesīs un virs zemes. Tu mums dod mūsu dienišķo daļu un mūsu nepadarīto neatprasi - lai arī mēs neatprasītu viens otram. Neieved mūs šajā kārdinājumā, bet atturi no ļaunuma. Jo Tu esi Klātbūtne, Spēks un Gaišums vienmēr un visur!” (256.-257.lpp.)

Tā ir vienas no Bībeles pamatpatiesībām - vienīgās Jēzus mācītās lūgšanas pareizības apšaubīšana un sagrozīšana. Jāuzsver, ka gan citās valodās tulkotajās Bībelēs, gan arī jaunajā Bībeles tulkojumā latviešu valodā (2012), nekas šajā tekstā nav mainīts.

****

Šie nav vienīgie punkti, kuros sagrozītas un ar maldiem apaudzētas Bībeles patiesības. Grāmatā to ir daudz vairāk. “Arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat To Kungu, kas viņus atpircis… (2.Pēt. 2:1) Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām. (2.Tim. 4:3-4) Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.” (Mat. 15:14)

Secinājumi par grāmatu

Šo grāmatu lasot (ko gan nebūtu ieteicams darīt), rodas baisa sajūta, ka tekstā “starp rindiņām” iepīts pilnīgi cits gars un atziņa, pretstatā tam, ko saka Bībele. Var rasties maldīga sajūta, ka autors beidzot “atšifrējis” gadu tūkstošos neizprastos dievišķos noslēpumus un nu laipni dalās ar jaunās zināšanas uzņemt kāro lasītāju. Grāmatā daudz citēti jezuītu, franciskāņu un benediktiešu mūki, mistiķi, psihoterapeiti un zinātnieki, kas saistāmi ar dažādas prakses ietverošu filozofiju un ezotērisku misticismu, kam nav izsekojama ne izcelsme, ne avoti.

Autors diezgan skaidri liek nojaust, ka esības dzīles atrodamas mūsos pašos, ka mēs paši sevi varot sakārtot, kontrolēt, garīgi pilnveidot, pat izglābt sevi. Caur šādu prizmu raugoties, lasītājs var iedomāties, ka būtībā mums tādu Dievu vajag tikai “labas izkārtnes” dēļ, bet ne kā vienīgo risinājumu. Lielākā daļa “dziļās” atziņas šajā grāmatā nav no Bībeles. Bībele ir tikai kā vēdeklis, ar ko sakustināt gaisu vai aiz kā paslēpties, jeb balts diegs, ar ko visu saaust kopā.

Ļaunākais ir tas, ka šī grāmata apšauba un grauj Dieva Vārda autoritāti un identitāti meklē nevis Jēzū Kristū, bet praksēs, kas vērstas uz sevis attīstīšanu, pielietojot ārpus Dieva Vārda esošas metodes. Gandrīz neviena no grāmatā minētajām filozofijām, psiholoģijas metodēm un Austrumu reliģijām neatzīst, ka Jēzus Kristus ir vienīgais ceļš, iemiesojies Dieva Dēls, kas izpērk cilvēku grēkus un uzvar nāvi. Tādēļ tās nav kristīgas, bet antikristīgas, un kristiešiem ar tām nevar būt nekā kopīga.

Būtībā šāda literatūra ir “New age” (visas metodes ir labas) un universālisma (visi ceļi ved pie viena dieva) kustības pieteikums kristīgajās draudzēs un sabiedrībā kopumā. Ar to Kristus sekotājiem nevar būt nekāda sakara un no tā pilnībā jātop atbrīvotiem, attīrītiem, nošķirtiem, jo šis virziens sludina pseidoreliģiju, kas piesavinās un manipulē ar kristīgu nosaukumu!

Ir draudzes, kas cieši saistītas ar šo maldu kustību. Tajās aktīvi praktizē budisma tipa kontemplatīvas meditācijas, eneagrammu pielietošanu, veido mandalas, nodarbojas ar cigun un citām Austrumu reliģiju metodēm un psihoterapiju. Nesen TV raidījumā “100 grami kultūras. Personība”, kas stāstīja par Juri Rubeni, operators pievilka kadru ar plauktā novietotu Budas galvu, Šivas dejas statuju un grāmatu par čakru terapiju. Rodas jautājums, kādēļ vispār mocīties ar Kristus mācību - tad jau, iespējams, labāk pilnīgi nodoties budisma un hindu mācībām.

Secinājumi ir skarbi un tieši - jaunā J.Rubeņa grāmata un citi šī autora darbi, kā arī visa šī kustība kopumā, ir dziļa pievilšana un sinkrētisms (absolūti atšķirīgā sajaukums), kuru ne kristietim, ne Dieva meklētājam noteikti nevar ieteikt ne lasīt, ne šīs metodes praktizēt. Iesakiet to nedarīt arī saviem draudzes brāļiem un māsām, radiniekiem un draugiem.

****

Lai izšķirtu, kas pareizs vai nepareizs, kas no Dieva, bet kas no pretinieka velna vai mums pašiem, ir svarīgi lasīt un pārzināt mums katram brīvi pieejamo Bībeli, īpaši Jauno Derību, pirms tam lūdzot, lai Dievs vada un atklāj lasīto. Dieva Vārdā ietverta dievišķā gudrība un dziļumi. Tāpat atrodiet draudzi vai kristīgu mājas grupu, lai mācītos pieaugt ticībā, savstarpējā mīlestībā, palīdzībā, aizlūgšanās. Necentieties sadzīvot ar savu “ēnu”, bet Svētajā Garā sacērtiet visas saites neatgriezeniski. Nesadzīvojiet arī ar grēku un sliktām rakstura īpašībām, bet tieciet no tām vaļā Dieva vadībā un spēkā. Ja nepieciešams, atrodiet kristīgus kalpotājus, kam ir pieredze dvēseļu aprūpē, un kas Dieva vadībā var palīdzēt atrisināt sarežģītas personiskas problēmas vai atraisīt no ļauno spēku saitēm. Visbeidzot, dzīvojiet svētu dzīvi - nevis ārēji svētu, bet iekšēji svētu Dieva vadītu dzīvi, kas tad būs ieraugāma arī ārēji: “…esiet svēti, jo Es esmu svēts.” (1.Pēt. 1:16)

Nepievilieties! Ne visi ceļi un prakses ved pie Dieva, bet tikai viens vienīgs! Dievs skaidri saka, ka ir tikai viens ceļš un viena prakse - sekot Jēzum Kristum: “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap.d. 4:12) Jēzus teic: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa ev. 14:6)

****

“Laikmeta zīmju” komentārs: - Pirms kāda laika viens no mūsu lasītājiem kādā komentārā par Juri Rubeni teica šādus neglaimojošus vārdus: “Tas ir okultisma un ezotērikas pilnīgi saēsts cilvēciņš!” Lai gan zinājām par Rubeņa aizraušanos ar Austrumu stila meditāciju un citām kristietim dīvainām izdarībām, tomēr tobrīd nodomājām, ka tas nu ir par stipru teikts - jā, cilvēks patiesi ir nomaldījies no patiesības ceļa, bet pamatos tomēr balstās kristīgajā atklāsmē. Taču iepazīstoties ar jauno Rubeņa grāmatu, top pilnīgi skaidrs, ka komentāra autoram diemžēl bijusi taisnība. Juris ir iestidzis dziļā ezotērikas un sinkrētisma purvā. Žēl. Savulaik viņš patiešām bija daudzu cienīts un svētīgs mācītājs. Diemžēl Kristus mācības dievišķo cildenumu viņš tagad apmainījis pret ezotēriskiem mēsliem.

Kad publicējām šī raksta 1.daļu, vēl nezinājām, kādu skandālu sabiedrībā izraisīs Latvijas Kristīgā radio raidījums “Aktuāla diskusija” par šo pašu tēmu. Raidījuma noslēgumā LKR prezidents Tālivaldis Tālbergs atļāvās aicināt cilvēkus nevis vienkārši izsviest, bet sadedzināt J.Rubeņa grāmatu kā garīgu indi. Ap šo aicinājumu tika sacelta milzīga ažiotāža. Izraujot no konteksta, šo tēmu apsprieda visi, kam vien nebija slinkums. Dažs aizrunājās pat tiktāl, ka Tālbergu nosauca par sektantu un aicināja aizliegt LKR darbību. Par to, vai grāmatas kritika no kristīgā skatupunkta ir pamatota vai nav, vispār netika runāts. Nožēlojami šajā situācijā izturējās lielo konfesiju bīskapi, publiski norobežojoties no notikušā, kaut privātās sarunās gandrīz visi piekrīt Biķa un Tālberga nostājai. Viss šis tracis tikai pierāda, ka Jāņa Biķa raksts un LKR raidījums pamatīgi uzkāpis sātanam uz varžacīm. Mums ir patiess prieks, ka varam dot arī savu artavu dvēseļu ienaidnieka melu atmaskošanā. Jo katra kristieša patiesais uzdevums ir stāstīt cilvēkiem patiesību, lai Dievs neatprasītu viņu asinis no mūsu rokām (Ec. 33:1-9).

Šīs publikācijas virsrakstā esam likuši vārdus no kādreiz populārās Edgara Liepiņa dziesmas: “Vardes kurkst, pa grāvi atkal Ruben’s rūc”. Juris Rubenis šobrīd ir iestidzis dziļā garīgā grāvī, no kurienes turpina “rūkt”, maldinādams un aizvildams cilvēkus no Kristus. Atcerēsimies šīs dziesmas nākamo rindiņu: “Līksmas kviekšanas pilna sivēnu kūts”. Patiesi, sekulārā un pat daļa kristīgās sabiedrības ir sajūsmā un dedzīgi aizstāv Rubeņa maldu mācību. Nostāja ir akmenscieta - Rubenis, lūk, esot viens no gaišākajiem prātiem Latvijā, tāpēc viņam vienmēr taisnība. Kas tie Biķis un Tālbergs tādi?! Taču mums, kas saprotam, kādās garīgās važās šobrīd atrodas Juris Rubenis, kaut pats maldīgi domā, ka kļuvis brīvāks un viedāks nekā agrāk, atliek nest šo nomaldījušos cilvēciņu lūgšanās Dieva priekšā, lai Kungs atvērtu viņa gara acis un izrautu no maldu slīkšņas. Tāpēc mēs, neskatoties uz sabiedrības negatīvo attieksmi, arī turpmāk brīdināsim cilvēkus no Rubeņa pēdējās grāmatās izklāstītās dēmoniskās prakses un metodēm, kas ved projām no Dieva un dievišķās patiesības. Āmen.

Līdzīgie raksti:

• Vardes kurkst, pa grāvi atkal Ruben’s rūc… Pārdomas par kādu grāmatu - 1.daļa