27
2016.gada rudenī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība veica pētījumu par skolotāja profesiju Latvijā, kurā bija iekļauti arī jautājumi, kas netieši skar augstākminētos likuma grozījumus. Rezultāti ir visai interesanti. Tā 57% aptaujāto skolotāju, acīmredzot likuma grozījumu iespaidā uzskata, ka viņu profesionālā neatkarība tiek nopietni apdraudēta, kamēr līdzīgi domā tikai nepilni 38% pārējās sabiedrības. To, ka skolotāju darbs tiek pārāk kontrolēts un uzraudzīts, atzīst 72% skolotāju, bet pārējā sabiedrībā vien 40% cilvēku. Tāpat pedagogi uzskata, ka bērnu vecāki uz viņiem izdara pārāk lielu spiedienu - šādu viedokli pauž 78% skolotāju. Izglītības darbiniekiem nepatīk arī sabiedrības prasības pret viņu darbu - 72% uzskata, ka sabiedrība uz skolotājiem izdara nepamatotu spiedienu. Pati sabiedrība gan tā nedomā - šādam viedoklim piekrīt ap 40% cilvēku.
Savukārt to, ka skolotāji spēj ietekmēt jaunās paaudzes vērtību sistēmu un dzīves uzskatus, atzīst tikai 61% pedagogu, lai gan tā domā 78% pārējās sabiedrības. Te arī rodama atbilde uz jautājumu, kāpēc bija nepieciešamas minētās izmaiņas Izglītības likumā. Vecāki lieliski saprot, ka skolai un skolotājiem ir būtiska loma bērnu pasaules uzskata veidošanā, tādēļ grib būt pārliecināti, ka viņu atvasēm netiks uzspiestas sabiedrības vairākumam nepieņemamas “vērtības”. Nav taču noslēpums, ka atsevišķu pedagogu personiskais viedoklis sabiedrībai jūtīgos jautājumos dažkārt ir atšķirīgs no vispārējā un viņu šo viedokli pauž arī saviem audzēkņiem. Turklāt skolas mēdz apmeklēt visdažādāko nevalstisko organizāciju pārstāvji, kuru sludinātais ne vienmēr saskan ar sabiedrības vairākuma uzskatiem.
Tāpēc skolotāju nostāšanās apvainoto pozā ir nedaudz dīvaina, tāpat kā minēto likuma grozījumu noliegums. Lai nu kam, bet pedagogiem vajadzētu apzināties mūsdienu pasaules relatīvismu un morālo jucekli, ko šāda nenoteiktība rada garīgi nenobriedušu jauniešu vērtību sistēmas un pasaules uzskata veidošanā. Sabiedrībā, kur valda izteikts viedokļu plurālisms, arī skolotājiem ir tiesības uz personīgo viedokli un šis viedoklis reizēm var nesakrist ar sabiedrībā vispārpieņemto, tostarp jautājumos, kas skar tikumības jautājumus un attieksmi pret Latvijas valsti. Tādā gadījumā skolotāju personīgie uzskati nonāk pretrunā tam, ko profesionālajā jomā no viņiem sagaida valsts un sabiedrība. Bet, tā kā valsts un sabiedrība ir pedagogu darba devējs, tām ir visas tiesības pieprasīt, lai Latvijas jaunie pilsoņi tiktu audzināti tradicionālās tikumības un valstiska patriotisma garā.
Plašākas diskusijas par pieņemtajiem grozījumiem tikumības jautājumā sabiedrībā sākās pēc tam, kad Rīgas Āgenskalna ģimnāzijas literatūras skolotāja Iveta Ratinīka saviem audzēkņiem uzdeva analizēt Agneses Krivades dzejoli, kas saturēja nenormētu leksiku jeb vienkāršā valodā runājot - rupjības, turklāt krievu valodā. Gluži saprotami, ka dažiem vecākiem radās pamatots jautājums, vai tiešām šāda dzeja ir piemērota skolu programmai. Skolotāja saņēma mutisku aizrādījumu. Tas viņu aizskāra tik ļoti, ka tika sacelta milzu brēka sociālajos tīklos, demagoģiski spriedelējot par cenzūras ieviešanu, vārda brīvības ierobežošanu un tamlīdzīgi. Pedagogi Izglītības ministrijai pieprasīja papildus norādījumus un vadlīnijas, kas tad valsts izpratnē ir tikumīgi un kas - netikumīgi.
Tomēr šāds jautājums pats par sevi pierāda, ka likuma grozījumi bija nepieciešami. Ja pat skolotāji vairs nezina, ko tradicionālā sabiedrībā mēdz uzskatīt par tikumu, tad šādu sabiedrību patiesi ir skārusi nopietna garīga krīze. Sapratni par to, kas labs un ļauns, Dievs ir ielicis katra cilvēka sirdī, un tam nav nepieciešams īpašs formulējums vai papildus paskaidrojumi. Taču sabiedrība, kas atteikusies no Dieva, līdz ar to ir pazaudējusi noteiktu atskaites punktu. Sekulārais humānisms indivīda vēlmes un iegribas nostāda Dieva vietā, bet modernā liberālisma ideoloģija noārdījusi sabiedrības priekšstatus par tikumības jēdzienu kā tādu. Kas bija pats par sevi saprotams mūsu senčiem, šodien nav saprotams pat sabiedrības izglītotākajai daļai, tostarp skolotājiem.
Tāpat ar lojalitāti. Mēs nevaram uzticēt mūsu bērnu audzināšanu cilvēkiem, kas atklāti pauž nievājošu attieksmi pret Latvijas valsti, valodu, vēsturi un simboliem. Bēdīgi slavens šajā jomā kļuvis politiķis un krievu valodas skolotājs Vladislavs Rafaļskis, kurš intervijā radio “Baltkom” publiski atzina, ka nav lojāls Latvijas valstij un pat ienīst to. Labi zināmi gadījumi, kad ārēji ar lojalitāti skolā viss it kā ir kārtībā, taču skolas vadība atļauj skolā savu ideoloģiju izplatīt dažādām šovinistiskām organizācijām vai atsevišķiem politiskiem spēkiem, kas veic slēptu aģitāciju skolēnu un vecāku vidū. Šī problēma gan vairāk skar krievvalodīgās skolas, bet tieši tāpēc nav pieļaujams, ka arī turpmāk sabiedrība šādā veidā tiktu šķelta un krieviski runājošo jauniešu galvās sētas valstij naidīgas idejas.
Skolotāji jūtas apvainoti, ka valsts neuzticas viņu profesionālajam godaprātam. Taču izpratnei par tikumību un lojalitātei pret valsti ar pedagogu profesionālajām spējām nav tieša sakara. Šodien, kad tradicionālā vērtību sistēma ir nonivelēta un viss kļuvis izplūdis un relatīvs, vēl vairāk - kad dzīvojam informatīvā kara apstākļos, kurā norit intensīva cīņa par cilvēku prātiem, katram indivīdam, tostarp skolotājam, var būt atšķirīgi un bieži vien pretrunīgi uzskati gan politikas, gan morāles jautājumos. Ja nav likuma, kas cieti nosaka, ko valsts sagaida no skolotāja viņa profesionālajā darbā, pedagogiem paveras plašas iespējas mācīt bērniem ne vien izglītības saturā noteikto, bet arī brīvi paust savu subjektīvo viedokli, tā ietekmējot bērnu uzskatus un vērtību sistēmu.
Kāds teiks - bet kas tad tur slikts? Tomēr, vai jūs domātu tāpat, ja jūsu bērnu skolotājs būtu, piemēram, homoseksuāls, un saviem audzēkņiem mācītu, ka homoseksuāls akts ir gluži normāla dzimumattiecību forma? Vai arī propagandētu vieglo narkotiku legalizēšanu? Arī tāda taču var būt skolotāja pārliecība. Tāpat, vai tie krievu skolu skolotāji, kas šodien protestē pret pieņemto regulējumu lojalitātes jautājumā, būtu tikpat toleranti, ja kāds viņu kolēģis pēkšņi sāktu slavēt Hitlera režīmu un tā pastrādātos noziegumus nosauktu par “sabiedrības dabīgas attīrīšanās procesu”? Un ko teiktu latviešu skolotājs, ja kāds bērniem iedomātos mācīt, ka nekādas Latvijas okupācijas nav bijis, bet Staļina veiktās latviešu deportācijas bijušas vien “laikmeta diktēta objektīva nepieciešamība”? Visi šie piemēri nebūt nav no pirksta izzīsti - šādi uzskati ir visnotaļ skarba Latvijas realitāte.
Nedaudz pārsteidz minētajā LIZDA pētījumā paustais pedagogu viedoklis par pārāk lielu vecāku un sabiedrības spiedienu uz viņiem. Vai tiešām skolotāji uzskata, ka vecākiem nav tiesību kontrolēt, ko viņu bērniem skolā māca? Vai sabiedrībai, no kuras maksātajiem nodokļiem skolotāji saņem algu, nav tiesības noteikt, kādas vērtības apgūstamas mūsu valsts jaunajiem pilsoņiem? Nedrīkst Latvijā pieļaut situāciju, kāda vērojama dažā labā Rietumvalstī, kur skolā bērni tiek pakļauti tradicionālai sabiedrībai nepieņemamu ideju ietekmei, bet vecākiem nav ne mazāko iespēju iebilst. Vēl ļaunāk - viņus var sodīt par bērnu “vardarbīgu kontroli”. Liberālās ideoloģijas apmātie šos likuma grozījumus sauc par “tikumības murgu”, taču absolūti lielākā daļa Latvijas vecāku vēlas saviem bērniem izglītību, kas balstīta gadsimtos pārbaudītās, tradicionālās vērtībās. Un ar šo faktu pedagogiem būs jārēķinās.
Daudzi skolotāji pauduši bažas, ka pēc Izglītības likuma grozījumu pieņemšanas skolu vadībai ir lielāka iespēja atbrīvoties no sev neērtiem pedagogiem, ka skolotāji baidīsies izmantot radošu pieeju mācību procesā, lai netiktu sodīti. Gadījumi var būt dažādi, taču kāpēc jau iepriekš jāpieņem, ka likums tiks izmantots negodīgi? Absolūti lielākā daļa skolu vadītāju ir normāli, domājoši cilvēki un likumu piemēros vien patiesas nepieciešamības gadījumā. Nav arī noslēpums, ka grozījumi likumā galvenokārt bija vērsti pret bērnu agrīnu seksualizāciju un homoseksuālisma propagandu skolās, kā arī lai novērstu Latvijas valstij nelojālu pedagogu iespēju ideoloģiski ietekmēt jaunās paaudzes uzskatus. Protams, ja lojalitāte un tikumība kādam ir tikai valsts un sabiedrības uzspiests “murgs”, tādam pedagogam patiešām būtu jāpadomā, vai viņš izvēlējies pareizo profesiju. Taču, ja skolotājs ir lojāls Latvijas valstij un viņam ir kaut kripatiņa sapratnes par morāli un ētiku, un tādu mūsu zemē ir absolūtais vairākums - uztraukumam par izmaiņām Izglītības likumā nav nekāda pamata.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
