06
Mirt par patiesību. Jans Huss - lielais čehu reformators
Ievietoja | Sadaļa Kristus dēļ | Publicēts 06-03-2017
Jans Huss piedzima 1369.gadā Husinices ciemā Bohēmijā (tagadējās Čehijas dienvidos) zemnieku ģimenē. Jaunekļa gados viņš devās uz Prāgu, kur pelnīja sev iztiku dziedot un kalpojot Baznīcas dievkalpojumos. Vēlāk Huss iestājās Kārļa universitātē, 1393.gadā iegūstot brīvo mākslu bakalaura grādu, bet 1394.gadā - teoloģijas bakalaura grādu. Studijas Huss pabeidza 1396.gadā kā brīvo mākslu maģistrs. 1400.gadā Janu Husu ordinēja par priesteri un nosūtīja kalpot uz Sv.Mihaila draudzi Prāgā. 1402.gadā viņš tika iecelts par Kārļa universitātes Brīvo mākslu fakultātes dekānu un vienlaikus arī jaunuzceltās Betlēmas kapelas (Betlémská kaple) čehu draudzes priesteri. Huss bija tautā iemīļots sludinātājs, uz kura vadītajiem dievkalpojumiem sapulcējās pat līdz 3000 cilvēku.
Betlēmes kapela Prāgā, kur sludināja Jans Huss.
Četrpadsmitā gadsimta 80.gados Bohēmijā sāka strauji izplatīties angļu teologa Džona Viklifa darbi. Huss ar Viklifa mācību iepazinās studēdams Kārļa universitātē. Lai gan Vatikāns 1403.gadā aizliedza daudzus Viklifa rakstus, Huss pārtulkoja čehu valodā viņa grāmatu Trialogus un palīdzēja to izplatīt ticīgo vidū. Iespaidojies no Viklifa atziņām, Huss savos sprediķos runāja par cilvēku ikdienas problēmām, kas tā laika Baznīcā nebija parasts, kā arī asi vērsās pret katoļu garīdzniecības - priesteru, bīskapu un pat pāvesta morālajiem pārkāpumiem. Tomēr, lai gan Huss kritizēja Baznīcas pieļautās atkāpes no Svēto Rakstu patiesības, viņš sevi uzskatīja par uzticīgu katoļu Baznīcas dēlu.
Angļu teologs Džons Viklifs un viņa Prāgas sekotājs Jans Huss.
Tajā pašā laikā Husa uzskati krasi atšķīrās no oficiālās Romas katoļu mācības. Viņš sludināja, ka priesteriem nav tiesību prasīt samaksu par svētdarbībām, tāpat kā Baznīcai nav tiesību tirgoties ar garīgiem amatiem, kas tajā laikā bija ierasta prakse. Huss arī mudināja ticīgos akli nesekot ikvienam Baznīcas rīkojumam, bet visu salīdzināt ar Svētajiem Rakstiem. Viņš sludināja, ka ikviens Dieva bērns var veidot savas attiecības ar Tēvu tieši un Baznīcas starpniecība tam nav nepieciešama, tāpēc pietiek ar patiesu grēku nožēlu Dieva priekšā un uz grēksūdzi pie priestera nav jāiet. Huss iestājās par to, lai Bībele katrai tautai būtu pieejama tās dzimtajā nevis tikai latīņu valodā. Viņš asi uzbruka arī laicīgajai varai, sludinot, ka jebkura vara, kas pārkāpj Dieva likumus, nevar būt Dievam tīkama un svētīta.
Huss sludina no Betlēmes kapelas katedras. Attēls no Jenska kodeksa, 1490.gads.
Sākumā Prāgas arhibīskaps Zbiņeks Zajics pret Husa sprediķiem izturējās iecietīgi un pat uzaicināja jauno priesteri sludināt ikgadējā garīdznieku sinodē. Taču pēc tam, kad pāvests Inocents VII 1405.gadā deva rīkojumu sākt cīņu ar “Viklifa maldiem”, arhibīskaps ar sinodes dekrētu aizliedza kritizēt Romas Baznīcu un garīdzniecību. 1406.gadā daži čehu studenti no Anglijas uz Prāgu atveda Oksfordas universitātes apstiprinātu dokumentu, kas slavināja Viklifu. Huss šo dokumentu publiski nolasīja no savas baznīcas kanceles. Pāvests Gregors XII brīdināja arhibīskapu Zajicu, ka Roma ar nepatiku raugās uz Viklifa “ķecerības” izplatīšanos Prāgā un Bohēmijas karaļa Vāclava IV atbalstu šai mācībai. Karalis piekāpās Romas spiedienam un pavēlēja svītrot no Viklifa rakstiem visas “ķecerīgās” idejas. Arī Huss kā universitātes pārstāvis bija spiests nosodīt “maldīgās doktrīnas” Viklifa mācībā.
Bohēmijas karalis Vāclavs IV - Husa un viņa piekritēju aizstāvis (attēlā kreisajā pusē),
un Husa lielākais oponents Prāgas arhibīskaps Zbiņeks Zajics (labajā pusē).
1408.gadā Romas Baznīcā notika Lielā shizma (šķelšanās), kad uz pāvesta troni vienlaikus pretendēja gan Gregors XII Romā, gan Benedikts XIII Aviņjonā. Karalis Vāclavs mudināja Bohēmijas garīdzniecību ievērot neitralitāti, tomēr Prāgas arhibīskaps izteica uzticību Gregoram, kamēr Kārļa universitātes čehu tautības mācībspēki Jana Husa vadībā paziņoja par neiejaukšanos pāvestu strīdos. Tad karalis Vāclavs piešķīra “čehu nācijai” Kārļa universitātes iekšējo jautājumu risināšanā trīs balsis, pretstatā bavāriešu, sakšu un poļu “nācijām”, kam visām kopā palika tikai viena balss. Protestējot pret šādu diskrimināciju pieci no divdesmit tūkstošiem universitātes mācībspēku un studentu pameta Prāgu, dibinot jaunas universitātes kaimiņzemēs un izplatot visā Eiropā ziņas par Bohēmijas “ķecerību”. Kārļa universitāte kļuva par mononacionālu čehu augstskolu, bet Huss par tās rektoru, savukārt arhibīskaps Zajics zaudēja ietekmi un faktiski nonāca sabiedriskā izolācijā.
Jans Huss - Prāgas Kārļa universitātes rektors un mācībspēks.
1409.gadā Baznīcas koncils Pizā pāvesta amatā ievēlēja Aleksandru V. Gan Bohēmijas karalis Vāclavs, gan Huss un viņa domubiedri, gan arhibīskaps Zajics atzina jaunā pāvesta pilnvaras. Arhibīskaps nekavējoties nosūtīja pāvestam lūgumu vērsties pret Viklifa mācības sekotājiem Prāgā. 1409.gada 20.decembrī Aleksandrs V izdeva bullu, kas pilnvaroja arhibīskapu Zajicu sākt “ķeceru” vajāšanu. Visas Viklifa grāmatas bija jāiznīcina, tika aizliegta viņa mācības publiska sludināšana. Arī Husam liedza sludināšanas tiesības, tomēr viņš turpināja baudīt laicīgās varas atbalstu un vienkāršo ļaužu simpātijas. Tad arhibīskaps aizliedza Husam sludināt arī privātos dievnamos, kāda bija viņa Betlēmes kapela. Huss pārsūdzēja arhibīskapa lēmumu pāvestam, tomēr veltīgi. Viklifa grāmatas un vērtīgie manuskripti tika sadedzināti, bet Huss un viņa piekritēji izslēgti no Baznīcas.
Pāvests Aleksandrs V (attēlā kreisajā pusē),
kurš izslēdza Janu Husu (attēlā labajā pusē) no Baznīcas.
1410.gadā pāvests Aleksandrs V nomira un viņa vietā amatā stājās Jānis XXIII, kurš 1411.gadā pasludināja krusta karu pret Neapoles karali Ladislavu, kas atbalstīja konkurējošo pāvestu Gregoru XII. Aicinājums uz krusta karu tika izsludināts arī Prāgā. Karagājienam vajadzēja daudz naudas, tāpēc pāvests pilnvaroja vietējo garīdzniecību izplatīt indulgences (grēku atlaides) par naudu. Huss aktīvi iebilda pret indulgenču tirgošanu, par ko no arhibīskapa Zajica izpelnījās publisku apvainojumu ķecerībā. Šī apsūdzība meta ēnu arī uz Prāgas universitāti un karali Vāclavu, kurš arhibīskapa paziņojumu nosauca par apmelojošu un pavēlēja konfiscēt to garīdznieku īpašumus, kas šādus melus izplata. Arhibīskaps bija spiests bēgt uz Ungāriju, bet ceļā 1411.gada 28.oktobrī nomira.
Pāvests Jānis XXIII (attēlā kreisajā pusē) un viņa oponents Jans Huss (attēlā labajā pusē).
1412.gadā Huss izdeva pret indulgencēm vērstu rakstu Quaestio magistri Johannis Hus de indulgentiis, kas balstījās Viklifa grāmatas De ecclesia pēdējā nodaļā un viņa traktātā De absolutione a pena et culpa. Huss rakstīja, ka nevienam pāvestam vai bīskapam nav tiesības pacelt zobenu Baznīcas vārdā, bet gan jālūdz par saviem ienaidniekiem un jāsvēta tos. Savukārt grēku piedošanu cilvēks var iegūt tikai caur patiesu grēku nožēlu nevis par naudu. Indulgenču pārdošanas aizstāvji no universitātes Teoloģijas fakultātes mēģināja oponēt Husam, taču nespēja savu nostāju pamatot Svētajos Rakstos. Pēc dažām dienām grupa Husa sekotāju publiski sadedzināja pāvesta bullu, paziņojot, ka uzskata Baznīcas augstāko garīdzniecību par krāpniekiem, netikļiem un naudas rausējiem, tādēļ turpmāk vairs nepakļausies šādai “viltus baznīcai”, bet vienīgi Dievam.
Indulgenču tirgošana viduslaiku Eiropā kļuva par spēcīgu motivāciju Reformācijas kustībai.
Baznīcas atbildi ilgi nebija jāgaida - trim aktīvākajiem indulgenču pretiniekiem no zemākās kārtas nocirta galvas. Vēlāk šie vīri tika pasludināti par pirmajiem husītu mocekļiem. Vienlaikus universitātes Teoloģijas fakultātes mācībspēki nosodīja Husa rakstus un vairākas viņa doktrinālās tēzes kā ķecerīgas. Karalis aizliedza izmantot šos rakstus studentu mācīšanai, tomēr Huss atteicās karaļa pavēli izpildīt, pieprasot, lai viņa darbi tiktu vēlreiz pārskatīti Svēto Rakstu gaismā. Tas izraisīja apjukumu Romā. Prāgā ieradās pāvesta legāts, kurš kopā ar arhibīskapu Albiku centās pārliecināt Husu izbeigt pretošanos. Karalis Vāclavs mēģināja samierināt oponējošās puses, taču nesekmīgi.
1412.gada sākumā karalis izsludināja sinodes sēdi, lai atjaunotu mieru Baznīcā. Husa pretinieki nevēlējās pieļaut viņa piedalīšanos sinodē, tāpēc par sinodes vietu izvēlējās Prāgas arhibīskapa pili, cerot, ka Huss tur neieradīsies. Sinode nedeva nekādus rezultātus, tomēr Vāclavs lika izveidot komisiju, kas turpinātu darbu samierināšanās virzienā. Teoloģijas fakultātes doktori izstrādāja koncepciju, saskaņā ar kuru pāvests tiek atzīts par Baznīcas galvu, kardināli par tās ķermeni, bet Huss un viņa piekritēji - par paklausīgiem sekotājiem. Huss nepiekrita šādam traktējumam, atbildot, ka Kristus ir vienīgais Baznīcas galva, bet visi pārējie kristieši - Viņa sekotāji. Husa domubiedri pasludināja, ka pakļausies Baznīcas rīkojumiem tiktāl, cik tie nebūs pretrunā Svētajiem Rakstiem.
Baznīcas hierarhija Romas katoļu Baznīcas (augšā) un Jana Husa izpratnē (apakšā).
Pamazām Husa mācība izplatījās visā Bohēmijā, izraisot ticīgās tautas neapmierinātību ar Baznīcas vadības morālo divkosību. Protestējot pret Vatikāna un vietējā arhibīskapa uzbrukumiem Husam, vairākos Bohēmijas reģionos izcēlās nemieri. Karalis Vāclavs ņēma Husu savā aizsardzībā un atkal atļāva viņam sludināt Prāgas Betlēmes kapelā. Tas pāvests Jānis XXIII uzlika Husam interdiktu - aizliegumu veikt jebkādas svētdarbības. Lai nepakļautu interdiktam visu pilsētu, Huss pameta Prāgu un devās uz Čehijas dienvidiem. Pirms atstāt Prāgu, viņš nolēma savu dzīvību turpmāk uzticēt vienīgi Dievam. 1412.gada 18.oktobrī Huss aicināja Jēzu Kristu par savu Augstāko tiesnesi, publiski paziņojot, ka vairs nepakļaujas Baznīcas un pāvesta rīkojumiem. Šis solis Bohēmijas reformācijai bija tikpat nozīmīgs kā Mārtiņa Lutera tēžu pienaglošana pie Vitenbergas baznīcas durvīm 100 gadus vēlāk.
Provincē Huss turpināja sludināt un rakstīt. Tikai laukos viņš ieraudzīja, cik liela plaisa šķir augstprātīgos pilsētu teologus no vienkāršajiem lauku priesteriem ar viņu ikdienas rūpēm. Huss uzrakstīja vairākus kristīga rakstura darbus čehu valodā, kas bija paredzēti galvenokārt latīņu mēli nezinošajiem lauku priesteriem. 1413.gadā tapa Husa visbiežāk citētā, apbrīnotā un arī kritizētā grāmata De ecclesia, kas atsaucās uz tāda paša nosaukuma Viklifa darbu. Grāmatā kā Rakstiem neatbilstošas tika asi kritizētas gan pāvesta vara, gan Baznīcas izveidotā hierarhija. Šo darbu, kas bija uzrakstīts Kozi Hradekas pilī, Huss nosūtīja uz Prāgu, kur tas tika publiski nolasīts Betlēmes kapelā.
Huss sludina Kristus Evaņģēliju vienkāršajai tautai.
Karaļa Vāclava brālis un Bohēmijas troņa mantinieks Ungārijas Sigismunds, kurš tobrīd pārvaldīja Vācu Svētās Romas impēriju, vēlējās izbeigt reliģiskās domstarpības Baznīcā un šķelšanos, kas tobrīd bija novedusi jau pie trīs savstarpēji konkurējošu pāvestu eksistences. 1414.gada 1.novembrī tika sasaukts vispārējais Baznīcas koncils Konstancā. Uz koncilu tika uzaicināts arī Huss, kurš turp devās ar Sigismunda izsniegtām drošības garantijām. Konstancā Huss ieradās 3.novembrī. Pārkāpjot Baznīcas viņam uzlikto interdiktu, Huss pilsētā noturēja Svēto misi un sludināja Dieva Vārdu. Pēc dažām nedēļām, 28.novembrī, Husa pretiniekiem izdevās panākt viņa arestu. Sigismunds bija ļoti saniknots par šo patvaļu, jo bija devis Husam personīgas drošības garantijas. Tomēr pāvesta prelātiem izdevās pārliecināt valdnieku, ka “ķecerim” dotais solījums nav viņam saistošs.
Karalis Sigismunds (kreisajā pusē) un viņa sasauktais Konstancas koncils (labajā pusē).
1414.gada 4.decembrī pāvests Jānis XXIII izveidoja trīs bīskapu komisiju, kam vajadzēja izmeklēt Husa lietu. Kā tajā laikā bija ierasts, komisija uzklausīja tikai apsūdzības lieciniekus, liedzot vārdu aizstāvībai. Huss tika apsūdzēts ķecerībā un vāciešu padzīšanā no Prāgas universitātes. Nopratināšanas laikā čehu reformators nebilda ne vārda. Lai piespiestu dumpīgo “ķeceri” runāt, viņam pasludināja nāves spriedumu, kuru draudēja izpildīt nekavējoties, ja tas nesāks runāt. Husa stāvokli vēl sliktāku padarīja pāvesta Jāņa XXIII bēgšana no Konstancas, kad koncils pieprasīja viņa atkāpšanos. Būdams pāvesta gūsteknis, Huss tika turēts salīdzinoši labos apstākļos un regulāri tikās ar saviem draugiem, bet tagad viņš nonāca Konstancas bīskapa varā, kurš pavēlēja reformatoru ieslodzīt savā pilī pie maizes un ūdens, bez jebkādām iespējām sazināties ar ārpasauli.
Jans Huss Konstancas koncilā. Karla Fridriha Lesinga glezna, 1842.gads.
1415.gada 8.maijā Morāvijas muižniecība nosūtīja Sigismundam petīciju ar prasību atbrīvot Husu un dot viņam iespēju runāt koncilā. 12.maijā līdzīgu protestu iesniedza Čehijas un Morāvijas Seims, tāpat čehu un poļu muižniecības pārstāvji, kas tobrīd atradās Konstancā. Lai apmierinātu viņu prasības, Sigismunds noteica Husa lietas izskatīšanu Kontancas koncilā. Pirmā tiesas sēde notika 5.jūnijā. Tiesas laikā Huss tika pārvests uz franciskāņu klosteri Konstancā, kur pavadīja sava mūža pēdējās nedēļas. Tiesā tika lasīti fragmenti no Husa rakstiem, uzklausīti liecinieki. Reformators paziņoja, ka gatavs atteikties no saviem uzskatiem, ja uz Bībeles rakstu pamata tiks pierādīts, ka tie ir maldi. Viņš arī atzina, ka ciena Viklifu kā teologu, lai gan nepiekrīt dažām viņa doktrīnām. Karalis Sigismunds ieteica Husam lūgt koncila žēlastību, jo viņš pats turpmāk vairs nevēloties aizstāvēt “ķeceri”.
Tiesas sēdē 8.jūnijā atkal tika lasīti Husa darbu fragmenti. Pētnieki uzskata, ka dažas no viņa tēzēm, kas runāja par laicīgās varas pārkāpumiem, kļuva par iemeslu tam, ka karalis Sigismunds nostājās pret Husu. Husa mācība tika atzīta par herēzi, kas neatbilst vispārpieņemtajiem Romas Baznīcas kanoniem. Tiesa pieprasīja reformatoram 1) atzīt, ka tēzes, kuras viņš līdz šim sludinājis, ir maldi; 2) ka turpmāk viņš no tām atsakās un 3) oficiāli tās atsauc, kā arī 4) nosoda šīs tēzes. Huss paziņoja, ka nevar atteikties no tā, ko nav sludinājis, bet no tā, ko viņš ir mācījis un sludinājis, nevar atteikties sirdsapziņas dēļ. Tiesu šāda nostāja neapmierināja un Husam tika piespriesta nāve uz sārta.
Jana Husa tiesa pāvesta un karaļa Sigismunda klātbūtnē.
Čehu mākslinieka Vāclava Brožika gleznas fragments, 1883.gads.
Pēc tiesas karalis Sigismunds un vairāki bīskapi vēlreiz mēģināja pierunāt Husu atteikties no saviem uzskatiem, taču reformators nepiekrita. 1415.gada 1.jūlijā Huss nosūtīja Baznīcas koncilam paziņojumu, kurā vēlreiz un galīgi atteicās nodot savu Rakstos balstīto pārliecību. Sods “ķecerim” tika publiski pasludināts 6.jūlijā, klātesot Baznīcas koncila dalībniekiem. Pēc svinīgās mesas Konstancas katedrālē, Husu ieveda baznīcā kur Lodi pilsētas bīskaps teica runu, kurā paziņoja par Baznīcas pienākumu izskaust ķecerību un nosodīja Husa un Viklifa mācību. Tad tika nolasīts tiesas spriedums. Huss paziņoja, ka vēl joprojām nevēlas neko citu, kā vien to, lai viņa uzskati tiktu atspēkoti Svēto Rakstu gaismā. Tad viņš noslīga ceļos un skaļā balsī lūdza Dievu piedot saviem vajātājiem.
Jans Huss ieslodzījumā Konstancā.
Husam uzvilka priestera tērpu un vēlreiz pieprasīja atteikties no “maldiem”. Kad Huss nepiekrita, pār viņu tika pasludināts Baznīcas lāsts un atņemtas priestera amata tiesības. Tad viņš tika nodots laicīgajai varai sodīšanai. Husam galvā uzmauca garu papīra cepuri, uz kuras bija uzraksts Haeresiarcha (herētiķu vadonis). Bruņotu karavīru pavadībā Husu aizveda uz soda vietu, kur viņš nometās ceļos un skaļā balsī pielūdza Dievu. Tad viņu izģērba, sasēja rokas un pieķēdēja pie staba. Vēl pēdējo reiz impērijas maršals Pfalcas kūrfirsta klātbūtnē jautāja Husam, vai viņš atsakās no saviem maldiem. Huss atbildēja: “Dievs ir mans liecinieks, ka mani apsūdz par to, ko es nekad neesmu sludinājis. Evaņģēlija patiesības, par kurām es rakstīju, mācīju un sludināju, ir balstītas svēto tēvu izteikumos un mācībā. Tāpēc esmu gatavs šodien mirt.”
Jans Huss uz sārta. Kreisajā pusē - attēls no Jenska kodeksa.
Ar Husa nāvi saistās vairāki nostāsti. Vispazīstamākais ir stāsts par veco sieviņu, kura viscēlāko nodomu vadīta piemetusi žagaru nastiņu degošajam “ķecera” sārtam. To redzot Huss izsaucies: “O, Sancta Simplicitas!” (Ak, svētā vientiesība!). Šodien šis izteiciens joprojām tiek plaši lietots, lai komentētu kādas personas izcilu naivumu. Huss uz sārta esot arī pravietojis, ka pēc 100 gadiem nāks cits varens reformators (Mārtiņš Luters), kura darbu nevarēs iznīcināt. Viņš esot teicis: “Es esmu Zoss (čehu val. - husí), bet pēc manis nāks Gulbis!” Husa pēdējie vārdi bijuši: “Kristu, dzīvā Dieva Dēls, apžēlojies par mums!” Pēc soda izpildes Husa pelni tika izkaisīti Reinas upē.
Jana Husa sodīšana viduslaiku un jaunāku laiku mākslinieku skatījumā.
Protestējot pret Husa nogalināšanu, Bohēmijas iedzīvotāji masveidā atteicās pakļauties pāvesta un Romas virskundzībai. 1416.gada 30.maijā Konstancā nāves sods tika izpildīts arī vienam no pazīstamākajiem Husa sekotājiem Prāgas Hieronīmam. Tas noveda pie katoļu dievnamu un klosteru grautiņiem un katoļu īpašumu konfiscēšanas. 1420.gada 1.martā pāvests Mārtiņš V pasludināja krusta karu pret Husa sekotājiem. Husītu kustība, kas iekļāva lielāko daļu Bohēmijas čehu iedzīvotāju, aizstāvībai pret iebrucējiem izveidoja spēcīgu armiju Jana Žižkas, bet vēlāk Prokopa Lielā vadībā. Sākumā husīti tikai aizstāvējās, bet vēlāk pārgāja ofensīvā, iebrukdami vācu, poļu un ungāru zemēs. Husītiem izdevās gūt uzvaru pār krustnešiem visos piecos pret viņiem izsludinātajos krusta karos.
Jans Žižka un husītu karaspēks 15.gs. beigu čehu Jenska kodeksa manuskriptā.
Virs karavīru galvām husītu sarkanais karogs ar Svētā Vakarēdiena biķeri.
Liktenīga husītiem izrādījās nevienprātība un šķelšanās. Husīti dalījās divās pamatfrakcijās - radikālajos taborītos un mērenajos utrakvistos jeb kalikstiešos. Kalikstieši (no latīņu vārda calix - kauss, biķeris) iestājās par reformām Baznīcā, vienkāršāku dievkalpojumu liturģiju čehu valodā, kā arī Svētā Vakarēdiena pasniegšanu visiem draudzes locekļiem abos veidos - gan zem maizes, gan vīna zīmēm (Romas Katoļu Baznīcā vīnu pasniedz tikai garīdzniekiem - Red.). Savukārt radikālie taborīti pilnībā noliedza Baznīcas autoritāti, par vienīgo ticības avotu atzīstot Bībeli. Tāpat taborīti pieprasīja atgriešanos pie viņu izpratnē pirmatnējā kristietības modeļa ar mantas kopību un kārtu atšķirību likvidēšanu. Starp abām husītu frakcijām nereti izraisījās asas domstarpības un pat bruņoti konflikti.
Svētā Vakarēdiena izdalīšana zem maizes un vīna zīmēm husītu nometnē krusta karu laikā.
Nespēdama sakaut husītus militāri, Romas Baznīca 1432.gadā uzaicināja Bohēmijas delegāciju uz pārrunām Bāzeles koncilā. Koncilā tika panākts kompromiss ar mērenajiem kalikstiešiem. Bohēmijas Baznīcai tika atļauts Svētajā Vakarēdienā pasniegt gan maizi, gan vīnu, tāpat dievkalpojumos lietot čehu valodu un vienkāršotu liturģiju. Tad kalikstieši noslēdza savienību ar katoļiem, kam savukārt nepiekrita radikālie taborīti. 1434.gadā Lipanu kaujā katoļu un kalikstiešu apvienotie spēki sakāva taborītus, tā izbeidzot ticības karus Bohēmijā. 1436.gadā husīti noslēdza mieru arī ar karali Sigismundu, bet 1485.gadā viņu tiesības tika galīgi nostiprinātas tā sauktajā Kutna Goras līgumā. Savukārt radikālā husītu daļa ar Prāgas arhibīskapa Jana Rokicanas svētību Kunvaldē izveidoja Bohēmijas brāļu kustību, no kuras vēlāk kā atsevišķa vienība atdalījās Morāvijas Baznīca.
Kauja pie Lipaniem, Ludeka Marolda gleznas fragments (1898).
Pēc miera līguma noslēgšanas ar katoļiem Bohēmijas Baznīca zaudēja savu evaņģēlisko dedzību. No jauna šī dedzība uzplauka Reformācijas laikā 16.gadsimtā, kad husītu mērenā daļa pieslējās luterismam, bet radikālie Bohēmijas brāļi - kalvinismam. Tomēr gadiem ejot Bohēmijas Baznīca arvien vairāk integrējās Romas Katoļu Baznīcas struktūrā. Šī iemesla dēļ Reformācija Čehijā tā arī neguva uzvaru. Lai gan 100 gadus pēc Husa 90% čehu joprojām turēja godā viņa vārdu, tomēr viņi bija spiesti samierināties vien ar dažām pārmaiņām Baznīcas iekšējā kārtībā. Bez tam valdošā Hābsburgu dinastija visādi centās ierobežot husītu Baznīcu, kas 17.gadsimtā noveda pie tā sauktā Trīsdemitgadu kara. Pēc čehu zaudējuma karā 1620.gadā husītu kustība faktiski beidza pastāvēt. Daļēji tā turpinājās vien caur Bohēmijas brāļu darbību, kas vēlāk pārrauga hernhūtiešu kustībā jeb Brāļu draudzēs.
Bohēmijas brāļu, Morāvijas Baznīcas un vēlāk arī Brāļu draudžu garīguma simbols - Dieva Jērs.
Lai arī Jans Huss tiek uzskatīts par pirmo reformatoru, tomēr tikai nelielu daļu no viņa uzrakstītā var uzskatīt par klasisku Reformācijas literatūru - pārējie bija polemiski darbi, kas oponēja dažādiem katoļu teologiem. Huss uzskatīja, ka Baznīca nav hierarhiska un tās galva ir nevis pāvests, bet Kristus. Piederība ārēji redzamajai Baznīcai nevienu neglābj un vēl neliecina, ka cilvēks pieder patiesajai Kristus Baznīcai. Baznīcas autoritāte ir spēkā tikai tad, ja tā pārstāv patiesību, kas atklāta Svētajos Rakstos. Huss iestājās par Baznīcas rituālu vienkāršošanu, Baznīcas zemju un mantas sekularizāciju, celibāta atcelšanu un citām reformām. Savas idejas viņš pamatoja Svētajos Rakstos. Tomēr šķiet, ka Huss par savu galveno uzdevumu uzskatīja nevis jaunu teoloģisku doktrīnu radīšanu, bet Baznīcas attīrīšanu no morāliem grēkiem. Husa sprediķi bija ļoti populāri gan zemāko slāņu, gan pilsonības un muižnieku vidū. Lielu ieguldījums Huss devis arī čehu valodniecības un ortogrāfijas jomā.
Attēla kreisajā pusē - Jana Husa “Postilas”, 1564.gada izdevums;
labajā pusē augšā - Jana Husa rokraksts, apakšā - Husa paraksts.
Pretēji vispārpieņemtajam viedoklim par Husu kā protestantisma pamatlicēju, daži Austrumu pareizticīgo teologi uzskata, ka viņa idejas bija tuvas arī pareizticībai. Tāpēc dažās pareizticīgo Baznīcās Huss tiek godināts kā ticības moceklis. Tikmēr Romas Katoļu Baznīca līdz pat šai dienai nav oficiāli reabilitējusi Husu. Pāvests Jānis Pāvils II 1999.gadā vienīgi izteica “dziļu nožēlu par nežēlīgo nāvi”, kas piespriesta Husam. Huss joprojām tiek augstu cienīts Čehijā, kaut vairākums čehu ticīgo šodien ir katoļi. Husa vārdā nosauktas ielas vairākās pilsētās, uzcelti pieminekļi. Lielākais no tiem tika atklāts 1915.gadā Staromestas laukumā (Staroměstské náměstí) Prāgā. Pēc Pirmā pasaules kara tika atjaunota Čehoslovākijas husītu Baznīca, kam šobrīd ir līdz 200 000 sekotāju. Ik gadu 6.jūlijā Čehijā un Slovākijā tiek iededzināti ugunskuri Husa piemiņai un Čehijā šī diena ir arī oficiāla brīvdiena.
Janam Husam veltītais piemineklis Staromestas laukumā Prāgā.
Huss tiek uzskatīts par cilvēku, kura pārliecība, dzīve un mācība uz visiem laikiem izmainīja Baznīcu. Tomēr, tāpat kā Luters 100 gadus vēlāk, arī Huss nekad nav vēlējies sašķelt Baznīcu vai radīt jaunu mācību. Viņš bija gatavs atteikties no saviem uzskatiem, ja uz Rakstu pamata tiks pierādīts to maldīgums. Romas Baznīcas problēma vienmēr bijusi tā, ka katoļu teologi nespēj pierādīt “ķeceru” maldus uz Rakstu pamata, tā vietā apelējot pie Tradīcijas, baznīctēvu rakstītā un pāvestu autoritātes. Katrs, kurš lasījis Bībeli, sapratīs, ka ar Svētajiem Rakstiem nav iespējams pierādīt ne grēku atlaižu tirgošanu par naudu, ne grēku atlaišanu par vēl nepadarītiem grēkiem, ne pāvesta nemaldīguma dogmu, ne citas apšaubāmas doktrīnas. Lutera, Husa un citu reformatoru spēks slēpās viņiem dotajā Dieva atklāsmē vest grēkos grimstošo viduslaiku Baznīcu atpakaļ pie tās evaņģēliskajām saknēm. Tāpēc līdz ar Luteru arī Huss būtu varējis izsaukties: “Te es stāvu un citādi nevaru!”
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
