Laikmeta zīmes

Arī padomju periodā Latvijā tika radītas no šodienas viedokļa raugoties izcilas arhitektūras vērtības. Rakstu sērijā “Padomju arhitektūras mantojums Latvijā” jau esam stāstījuši par Staļina baroku (lasiet ŠEIT) un padomju modernisma celtnēm 20.gadsimta 60. (lasiet ŠEIT), 70. (lasiet ŠEIT) un 80.gados (lasiet ŠEIT). Šoreiz stāstīsim par modernisma interjeriem Padomju Latvijā.

Tā laika sabiedrības estētiskos ideālus raksturo “lineāri ģeometriskais” stils. Pārmaiņas cilvēku estētiskajos ideālos un gaumē, salīdzinot ar Staļina baroka periodu, lielā mērā noteica ekonomikas attīstība un, kā tolaik teica - zinātniski tehniskais progress, tostarp kosmosa apguve un citas laikmetam raksturīgas nianses. Sākot ar 20.gadsimta 60.gadiem PSRS tautsaimniecībā strauji pieauga dizaina loma. Parādījās modernisma iezīmes un agrāk nepieejami materiāli, priekšmeti ieguva lakoniskas, ģeometriskas formas, kuras papildināja spilgti krāsu salikumi un stilizēts zīmējums. Tā tas bija arī interjera dizainā.

Dodot vietu jaunajam, bojā aizgāja vēsturiski Rīgas un citu pilsētu arhitektūras un pilsētvides vaibsti. Bet tāds jau bija modernisma arhitektūras uzdevums - nojaukt veco un radīt jaunu pasauli. Nesaudzīga attieksme pret vēstures liecībām tajos gados bija vērojama ne vien Padomju Savienībā, bet gandrīz visos Eiropas vēsturiskajos centros, nemaz nerunājot par Ameriku. Taču, cenšoties izdzēst atmiņas par veco, padomju režīms bieži vien panāca pretējo - ievazāja Latvijā Rietumu idejas.

Daudzi tā laika interjeri ieņem stabilu vietu Latvijas arhitektūras vēsturē un viens otrs varētu droši pretendēt arī uz Latvijas arhitektūras zelta fondu. Tie ir gan veikalu un klubu, kinoteātru un teātru, dzelzceļa un autostaciju, kafejnīcu un restorānu tam laikam visai stilīgie interjeri. Diemžēl absolūti lielākā daļa no tiem saprotamu iemeslu dēļ šodien vairs skatāmi tikai fotogrāfijās un pašu arhitektu saglabātās tā laika projektu skicēs. Tomēr, paldies Dievam, ka mums palikušas kaut tādas liecības.

****

Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas lielā zāle, 1965.gads, arhitekti - V.Kuzņecovs, V.Cipuļins.
Sienas panno ar PSRS pilsētām, ko dzelzceļš savienoja ar Rīgu - mākslinieks Ģirts Vilks.

Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas lielā zāle (kreisajā pusē) ar mākslinieka Ģirta Vilka
radītu sienas panno; stacijas pasažieru uzgaidāmā zāle (attēlā labajā pusē).

Pareizticīgo katedrāles pārbūve par LPSR Zinību biedrības Republikānisko Zinību namu
(tautā saukta par “Planetāriju”) Rīgā, Esplanādē, 1964.gads, arhitekts - Juris Skalbergs.
Zinību nama kinolektorija zāle.

Zinību nama iekārtās kāpnes (kreisajā pusē), konstruktors - Andris Bite;
Zinību nama kafejnīca (labajā pusē), tautā sauktas par “Dieva ausi”.

Kinoteātra “Pionieris” vestibils Rīgā, Skolas ielā 2, 1962.gads, arhitekts - Juris Pētersons.

Kinoteātra “Blāzma” vestibils Rīgā, Suvorova (tagad A.Čaka) ielā 67, 1964.gads,
arhitekts - Juris Skalbergs. Keramikas sienas autore - māksliniece Ruta Svile.

Kinoteātra “Palladium” rekonstrukcija Rīgā, Suvorova (tagad Marijas) ielā 21,
1965.gads, arhitekts - Ojārs Dambrovskis.

Skaņuplašu veikals Rīgā, Vaļņu ielā 28, 60.gadi, arhitekts - Elmārs Salguss.

Veikals “Mākslas grāmata” Rīgā, Kr.Barona ielā 31, 1958.gads, arhitekts - Modris Ģelzis.
© Skices oriģināls Latvijas Arhitektūras muzeja krājumā.

Veikals “Sakta” Rīgā, Ļeņina (tagad Brīvības) ielā 32, 1965.gads, arhitekts - Josifs Goldenbergs.

Uzņēmuma “Rīgas apģērbs” firmas veikals “Lotoss” Rīgā, Suvorova (tagad Marijas) ielā 11,
20.gadsimta 60.gadi, arhitekts - Olģerts Ostenbergs.

Ēdnīca “Baltija” Rīgā, Melnsila ielā 22, 1962.gads, arhitekts - Māris Gundars.
Mākslinieka Aleksandra Stankeviča sienas gleznojums.

Restorāna “Pilskalns” bārs Bauskā, 60.gadi, arhitekts - Edgars Šēnbergs.

Kafejnīca “Jaunība” Rīgā, Strēlnieku ielā 1, 1962.gads, arhitekte - Lia Asta-Knāķe.

Bērnu kafejnīca “Mārīte” universālveikalā “Bērnu pasaule” Rīgā,
Kr.Barona un Revolūcijas (tagad Matīsa) ielu stūrī, 1963.gads,
arhitekti - Josifs Goldenbergs. Sienu gleznojumi - mākslinieks Uldis Zemzaris.

Kafejnīca Rīgā, Alojas ielā, 60.gadi, arhitekte - Irēna Vilberga

Kafejnīca “Saule” Rīgā, Juglā, 1965.gads, sienas panno - Voldemārs Ķirkups.

Viesnīcas “Rīga” bārs (tautā saukts “Skapis”) Rīgā,
Padomju (tagad Aspazijas) bulvārī 22, 1966.gads, arhitekts - Juris Pētersons.
© Skices oriģināls Latvijas Arhitektūras muzeja krājumā.

Restorāna “Sēnīte” zāle, Vidzemes šoseja pie Murjāņiem, 1967.gads, arhitekts - Linards Skuja.

Tā varēja izskatīties 20.gadsimta 60.gadu standarta blokmājas vidusmēra dzīvokļa istaba.
© Interjers apskatāms Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.

Rīgas sporta pils, Kr.Barona ielā 75, 1970.gads, arhitekts - Oļģerts Krauklis. Otrā stāva vestibils.

Kafejnīca “Sigulda” Rīgā, 1973.gads, interjers - Aina Ozoliņa, Auseklis Ozoliņš;
sienas tekstīlija - Henrihs Vorkals.

Viesnīcas “Daugava” bārs “Dzelme” Rīgā, 1973.gads, griestu tekstīlijas - Edīte Pauls-Vīgnere.

Restorāna “Ļeņingrada” zāle, 1973.gads, tekstīlijas - Rūdolfs Heimrāts.

Lidostas “Rīga” kafejnīca, 1974.gads, interjers - Aleksandrs Stankevičs, Armīns Punka.

Atrakciju pils “Daile” bērnu kafejnīca “Ki-ke-ri-gū”, 1976.gads, arhitekts - Edgars Šēnbergs.

Viena no ražošanas apvienības “VEF” ēdināšanas kombināta zālēm, 20.gsadsimta 80.gadi.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts