01
Kāpēc šodien ir tik daudz garīgi pievilto? Kāpēc kristieši vairs nepazīst sava Gana balsi? Kāpēc lokāmies līdzi katram mācības vējam un sekojam viltus sludinātājiem? Kāpēc Dieva Vārds vairs nav kristiešu vienīgā autoritāte? Kāpēc mācītāji, priesteri un bīskapi, kuru pienākums ir sargāt Kristus Draudzi no viltus mācībām, ne vien pieļauj to izplatīšanos, bet bieži vien paši tiek pievilti? Jo aktuālāks tas viss kļuvis sabiedrībā izvērstās polemikas dēļ par kāda populāra mācītāja pretrunīgajām grāmatām un tajās pausto teoloģiju. Tādēļ nolēmu Tālberga pārdomas darīt zināmas arī “Laikmeta zīmju” lasītājiem. Iespējams, kādi no jums tās jau būs lasījuši, bet liela daļa to darīs pirmoreiz. Vien jāpiebilst, ka vēstules nav citētas pilnībā, bet apvienotas vienā kopējā vēstījumā.
****
Reiz Jēzus stāstīja šādu līdzību:
“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas neiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs. Bet, kas ieiet pa durvīm, ir avju gans. Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā. Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jo viņas nepazīst svešinieku balsi.” (Jāņa ev. 10:1-5)
Nu kurš gans kāps kūtī iekšā pa logu? Tas taču visiem skaidrs, ka tikai zaglis un laupītājs! Bet šī līdzība nav par zagļiem un laupītājiem. Šī līdzība, pirmkārt, ir par durvju sargu. Kas ir šis durvju sargs? Kam šodien Kristus draudzē uzticēts šis atbildīgais uzdevums? Atklāsmes grāmatā durvju sargs salīdzināts ar zvaigzni, kas ir draudzes eņģelis: “Noslēpums par septiņām zvaigznēm, ko tu redzēji Manā labajā rokā, un par septiņiem zelta lukturiem: septiņas zvaigznes ir septiņu draudžu eņģeļi, un septiņi lukturi ir septiņas draudzes.” (Atklāsmes gr. 1:20)
Gan Jāņa evaņģēlijā minētajam durvju sargam, gan Atklāsmes grāmatā uzrunātajiem draudžu eņģeļiem ir viens uzdevums - sargāt avis no zagļiem un laupītājiem, kas laužas kūtī caur logu, un jau pie sliekšņa pazīt patiesā avju gana balsi. Ja viņš to nespēj, par durvju sargu tāds kalpot nedrīkst un viņš ir steidzīgi jāatbrīvo no amata pienākumiem, jo ielavījies laupītājs vai vilks avis nolaupīs un saplosīs. Tātad atbildība gulstas uz “durvju sargiem” - mācītājiem, priesteriem, bīskapiem un pāvestiem, visiem, kam uzticēts rūpēties par avīm, kuras Kristus ar savām asinīm ir dārgi atpircis.
Jēzus saka: “ES ESMU durvis, kas ved pie avīm” un “ES ESMU labais gans.” (Jāņa ev. 10:7, 11) Kas šodien ir “durvju sargu” sargātās durvis? Vai Kristus? Un, vai tās vienmēr tiek atvērtas tikai Labajam Ganam? Ar skumjām jāteic, ka nē. Dieva sacītais caur pravieti Ecehiēlu ir mūžīgi vārdi mums visiem arī šodien: “Manas avis kritušas laupītājiem par guvumu un lauku zvēriem par barību, jo tām nebija gana un Mani gani nerūpējās par Manām avīm, tie ganīja paši sevi, bet neganīja Manas avis.” (Ecehiēla gr. 34:8)
Traģiski precīzs mūsdienu kristīgās “avju kūts” apraksts. Durvis stāv vaļā kā laidara vārti, un pa tām iekšā un ārā staigā līdz vispretrunīgākajām atšķirībām reformētu mācību gani ar savām rokasgrāmatām. Vieniem lielais, otriem mazais “isms”, citiem aizvēsturisms, bet vēl citiem tāds modernisms, ka grūti atšķirt no pagānisma. Un vientiesīgās avis klīst no semināra uz konferenci, no saieta uz salidojumu, no viena apziņas programmēšanas meistara pie nākamā, padevīgi ļaujoties meditācijas hipnozei, kas aizved esības meklējumos pašam sevī. Un, ja ātrumā neko nevar atrast, palīgā nāk operētājsistēma “Dievs 9.0″ ar krāsainām kāpnēm, pa kurām rāpjoties redzēsi Budu, Krišnu, Muhamedu, un, ja stipri ticēsi sistēmai - arī Kristu! Tā teikt - modernā varavīksne jeb vienotība dažādībā! Bīstami? Nē, katastrofāli! Bet “durvju sargi” un “draudžu eņģeļi” par to visu vienaldzīgā sirsnībā turpina tvītot savās “ģīmju grāmatās” (Facebook).
Taču Jēzus stāstītajā līdzībā ir vēl otra daļa - par avīm. Kāpēc šodien draudzēs ir tik daudz ļaužu, kas uzķeras uz viltus ganu meliem? Atbilde ir ļoti vienkārša - nepazīst Labā Gana balsi. Kāpēc? Tāpēc, ka Dieva Vārdu vai nu nelasa, vai arī lasa pēc viltus ganu ieprogrammētiem kodiem. Jēzus saviem mācekļiem sacīja: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis.” (Jāņa ev. 14:26)
Viss, ko Jēzus mums gribēja pateikt, ir uzrakstīts Bībelē. Ja mēs to nelasām, tad ko lai Svētais Gars mums atgādina? Pietiks, ja godīgi salīdzināsim, cik laika veltām sociālajiem tīkliem, bet cik - Dieva Vārdam. Tām balsīm, kuras uzklausām visbiežāk, tām arī sekojam! Bet Svētais Gars grib ne tikai atgādināt, bet arī mācīt, kā atšķirt patiesību no viltus mācības. Kā būt par gaismu un sāli šajā aizvien atklātāka ļaunuma apsēstajā pasaulē. Kā nodzīvot dzīvi, lai tās galā nebūtu jāstāv tiesas priekšā pievilto rindās. Arī par mīlestību, attiecībām, seksu Dieva Vārds un Svētais Gars gribētu mūs mācīt. Bet cilvēkam no Ēdenes dārza laikiem ar to ir par maz. Vajag jaunas prakses, pozas, metodes…
Apustulis Pāvils mūs brīdina būt modriem, lai neviens netiktu sagūstīts, aplaupīts un pievilts. Ir sāpīgi, ja tevi sagūsta, aplaupa un pieviļ fiziski, taču daudz traģiskāk, ja ar cilvēku tā notiek garīgi. Bībele to sauc par dvēseles pazudināšanu. Pāvila vēstulē Kolosiešiem 2:8 mēs lasām: “Uzmanieties, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu.” Jaunajā tulkojumā: “…cilvēku iedibinātās tradīcijās”.
Šodien kristietību mēģina pārvērst par reliģiju, kura, tāpat kā citas reliģijas, ved pie universālā Dieva, kurš mums visiem esot viens. Lai cik dīvaini neizklausītos, šajā procesā piedalās arī kristieši! Reliģiskie līderi ir gatavi atteikties no saviem ticības uzskatiem un samierināties ar vēl nesenā pagātnē nīstām atziņām, pieņemot laikmeta gara diktētus principus, kas ir pretrunā Dieva gribai. Kāpēc? Lai izpatiktu laikmeta garam. Bet mēs taču zinām, ka pasaulīgs pasaules uzskats vienmēr konfliktēs ar biblisko pasaules uzskatu. Relatīvā morāle vienmēr konfliktēs ar absolūto morāli. Cilvēka tā sauktās tiesības vienmēr pretosies Dieva pavēlēm.
Antikrista gars, īpaši pēdējos gadu desmitos, dara visu, lai patiesību sajauktu ar meliem. Kas vēl nesen bija netikums, šodien tiek dēvēts par tikumu. Kas bija negods, nu ir gods. Kas bija meli, nu ir patiesība. Kas bija grēks, šodien tiek pasludināts par normu un nolikts līdzās svētumam. Galvenais, esi tolerants un iecietīgs pret to, kam katrs tic un kādu dievu pielūdz. Nenosodi, esi atvērts, visu iekļaujošs. Lūdzies savā kambarī un turi muti. Laikmeta gars ar savu tolerances un iekļaujošās līdztiesības mācību jau ir panācis, ka daži “Kārļi” kļuvuši par “Karlīnām”, bet ar to vēl nepietiek. Šī gara ietekmē nomaldījušies ļaudis dara visu, lai sāls kļūtu par cukuru, gaisma par tumsu, patiesība par meliem. Kāpēc? Lai pieviltu, ja iespējams, pat izredzētos: “Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos.” (Mateja ev. 24:24)
Šāda dezorientācija jau apstulbojusi prātus miljoniem kristiešu. Tādēļ viņi pulcējas tur, no kurienes sen vajadzētu bēgt. Stāv kā avis bez gana… Kā lai saprot, kur patiesība un kur - meli? Ja upei zūd krasti, tā kļūst par purvu. Ja ganāmpulkam nav gana, tas kļūst par klejojošu un aizvien mežonīgāku dzīvnieku baru. Apustulis Pāvils draudzes vecajiem saka: “Sargiet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu.” (Apustuļu darbu gr. 20:28)
Ja pie Dieva var nokļūt pa dažādiem ceļiem, tad Jēzus ir melis, sakot: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.” (Jāņa ev. 14:6) Taču Viņš nav melis. Meļi ir tie, kas māca, ka visi cilvēki ir Dieva bērni, un blakus šaurajam ceļam piedāvā citas garīgās prakses un mācības. Taču Jēzus Kristus ir VIENĪGĀ PATIESĪBA! Ļoti viegli ir kristietību pārvērst par tradīciju. Bet kristietība ir dzīvas attiecības ar Personu - Glābēju Jēzu Kristu. Mēs ticam ne tāpēc, ka piederam kādai konfesijai vai reliģijai, bet tāpēc, ka Jēzus Kristus ir VIENĪGAIS CEĻŠ, kas ved pie DIEVA.
Šodien ikvienam jābūt skaidrai atbildei uz jautājumu: vai es esmu piedzimis no augšienes? Jo “…ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstību.” (Jāņa ev. 3:3) Šos vārdus Jēzus saka kādam “durvju sargam” - jūdu mācītājam Nikodēmam. Nikodēms jautā Jēzum: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams?” (Jāņa ev. 3:4) Arī šodien daudziem “durvju sargiem” šis jautājums joprojām nav skaidrs. Tad avīm atliek vien dziedāt kopā ar Ilmāru Dzeni: “Kā pa miglu mana dzīve iet…”
Ja esam piedzimuši no augšienes, mēs kā Dieva bērni uz pasauli skatāmies citādāk, tās notikumus izskaidrojam citādāk, lietojam pasauli citādāk, priecājamies pasaulē citādāk, kalpojam pasaulei citādāk, mīlam šo pasauli citādāk, visbeidzot glābjam šo pasauli citādāk. Tas nav alternatīvs pasaules uzskats - tas ir Kristū pamatots un centrēts pasaules uzskats. Bez piemaisījumiem un piedevām, bez filozofijas un tukšas maldināšanas, kas balstās uz cilvēku iedibinātām tradīcijām un mācībām.
Jēzus teic: “ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība. ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.” (Jāņa ev.10:9-11) Nevienam vairs nav jādzīvo tumsā un neziņā! Nevienam nav jāklīst kā ezītim miglā! Dieva Vārds ir Patiesība un Gaisma mūžīgi! Svētais Gars ir Tas, kurš mūs māca un vada dzīves ceļā!
Tāpēc mēs, kas esam ar dārgajām Kristus asinīm atpirkti no pasaules un mūžīgās pazušanas, nedrīkstam klusēt, jo mēs esam zemes sāls un gaisma, kas zinām PATIESĪBU, un tas ir mūsu pienākums un uzdevums dot liecību pasaulē, kurā ir tik daudz sagūstītu, aplaupītu un pieviltu ļaužu. Mūsu pamats ir Kristus un vienīgi Kristus, Raksti un vienīgi Svētie Raksti! Lai Dieva Svētais Gars mūs piepilda ar drosmi un jaunu spēku nest Kristus Evaņģēliju savā namā, pilsētā, valstī un pasaulē!
****
Smaga tēma. Kādā stāvoklī šodien atrodas Kristus Baznīca? Kādreiz viltus mācību izplatīšanā konfesijas vainoja viena otru, bet tagad pat vienas konfesijas ietvaros var pastāvēt tik daudz mācību un uzskatu, ka galva griežas. Bet runa jau nav par konfesiju identitāti. Runa ir par visas Baznīcas identitāti. Viena lieta ir atšķirīga izpratne par atsevišķām Bībeles vietām, kas tomēr paliek noteiktās Svēto Rakstu robežās, bet pavisam kas cits mācības, kuras, lai cik pārliecinošas izskatās, patiesībā ved cilvēkus projām no Kristus. Un atkal - pazīstamie pseidokristīgie kulti un mācības ir mazākais ļaunums, jo tos viegli pazīt un atmaskot. Lielāku ļaunumu nodara mācības, kas ārēji šķiet kristīgas, taču apgalvo, ka kristietis var iztikt bez draudzes, kas spiež atpestītus Dieva bērnus no jauna uzņemties bauslības jūgu, kas līdzās Kristus pielūgsmei piedāvā dažādas nekristīgas filozofijas, idejas un prakses.
Augstāk citēto pārdomu autors Tālivaldis Tālbergs milzīgu sabiedrības viļņošanos izraisīja ar kādā radioraidījumā izteikto emocionālo aicinājumu kristiešiem, kuri sapratuši, ka jaunākā mācītāja Jura Rubeņa grāmata ir pretrunā Kristus mācībai, to sadedzināt. Reaģēja visi - gan kristieši, gan sekulārā inteliģence, gan tādi, kam ar kristietību vispār nav nekāda sakara. Un neviens pat nemēģināja iedziļināties, vai Rubeņa grāmatā paustās idejas atbilst jeb tomēr neatbilst Svēto Rakstu garam un burtam. Vai tās pagodina Kristu jeb tieši pretēji? Jautājuma patiesā būtība tika absolūti ignorēta, visus uzbrukumus kolektīvā vienprātībā vēršot tikai pret kontraversālā aicinājuma autoru.
Tas, ka šādi rīkojās cilvēki, kam Dievs un Svētie Raksti nav autoritāte, nepārsteidz. Taču izrādās, ka ir arī pietiekami daudz kristiešu, kas uzķērušies uz sātana veikli izliktās makšķeres un aizgūtnēm metās aizstāvēt Rubeņa uzskatus. Bet tas jau liecina par nopietnām problēmām visā Baznīcā. “Laikmeta zīmes” rūpīga sekoja līdz polemikai par Rubeņa pēdējās divās grāmatās paustajām herēzēm gan sociālajos tīklos, gan plašsaziņas līdzekļos, un esam nonākuši pie vairākiem secinājumiem.
Ir skaidrs, ka Rubenis savu agrāko nopelnu dēļ joprojām bauda lielu cieņu daļā sabiedrības. Daudzi atceras viņa darbu Atmodas laikā un svētīgo mācītāja kalpošanu gan Liepājā, gan Rīgas Torņakalna draudzē. Ļaudis joprojām lasa viņa agrīnās grāmatas un klausās svētrunas svētdienas rītos radio. Taču cilvēki mēdz mainīties. Tas Rubenis, ko pazīstam no 80.-90.gadiem, nav gluži tas pats, kas šodien. Arī viņa mācība vairs nav tā pati. Tajā paliek arvien mazāk Kristus un arvien vairāk parādās dažādu šaubīgu filozofu idejas un Austrumu reliģiju garīgās prakses. Dīvaini, ka cilvēki, kas sevi uzskata par kristiešiem, to neredz, bet turpina sajūsmināties par 30 gadus senām svētrunām.
Sabiedrībā, tostarp daudzu kristiešu vidū, Rubenis tiek uzskatīts par vienu no intelektuālākajiem garīdzniekiem Latvijā. Tomēr cilvēka zināšanām nav nekādas nozīmes, ja tās nepauž Dieva patiesību. Tad tās ir tikai tukša filozofēšana un cilvēku maldināšana. Dievs saka: “Es [..] likšu kaunā prātnieku prātu. - Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šīs pasaules vārdu meistari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā?” (1.Kor. 1:19-20) Kāds teiks: Rubenis ir kristietis un viņa gudrība nenāk no pasaules! Varbūt. Tomēr tā “gudrība”, kas lasāma viņa pēdējās grāmatās, nenāk arī no Svētā Gara. Dieva gudrība ir pilnība un nav nepieciešams tai pievienot citas “gudrības”, kā to dara Rubenis.
Pats Rubenis izteicies, ka savu pēdējo grāmatu nav rakstījis kristiešiem, bet sekulārai auditorijai. Tā ir ļoti dīvaina pozīcija - tātad Baznīcas vidē es runāju vienu, bet ārpus tās - pavisam ko citu? Kāda tad ir mana īstā pārliecība? Un kuru sabiedrības daļu es mānu? Cilvēki, kuri nepazīst Dievu, Rubeņa grāmatu lasīs bez problēmām, jo tajā iekodētā mācība lielā mērā atbilst viņu priekšstatiem. Bet kristieši? Tie, kam prāti nav piesārņoti ar liberālteoloģijas visu iekļaujošo toleranci, Rubeņa grāmatu novērtē ļoti negatīvi. Tomēr ir arī pietiekami daudz kristiešu, kas saka, ka neko labāku dzīvē neesot lasījuši. Kas tas ir? Gara aptumsums jeb totāla Bībeles nezināšana? Jeb tomēr neticība Dieva Vārdam kā vienīgajai patiesībai? Nenoliedzami, Rubeņa grāmatā ir arī vērtīgi padomi, taču tie noslīkst milzīgajā garīgo pelavu jūrā. Garīgi nobriedis kristietis šos graudus atsijās, taču lielākā daļa cilvēku šajā dažādo garīgo prakšu un mācību sajaukumā apjūk un tiek aizvilti no Dieva patiesības.
Šajā situācijā dīvaina šķiet Rubeņa amatbrāļu klusēšana. Pirmā reakcija parādījās tikai pēc tam, kad skandāls ap viņa grāmatu jau bija kļuvis publisks. Baznīcā par Rubeņa dīvaino teoloģiju runāja sen, bet tikai tagad kādam pieticis drosmes pateikt, ka garīdznieks, kurš nesludina Kristus mācību, bet ko citu, ir izslēdzams no Baznīcas. Protams, nav viegli izslēgt no Baznīcas senu paziņu, kolēģi, varbūt pat draugu, tomēr tas jādara, ja negrib, lai Rubeņa maldi pārņem visu Baznīcu. Tāpēc nesaprotama šķiet luteriskās Baznīcas neizlēmība, jo Juri Cālīti savulaik izslēdza bez lielām problēmām. Dievs saka nepārprotami: “Cilvēku, kas turas pie maldu mācības, vienreiz un otrreiz pamācījis, noraidi, zinādams, ka tāds ir samaitāts” (Titum 3:10-11) un “Izmetiet ārā ļauno no sava vidus!” (1.Korintiešiem 5:13)
Rubeņa grāmata ir tikai viens no daudziem piemēriem viltus gara ienākšanai mūsdienu Baznīcā. Tā nav luterāņu, katoļu, baptistu vai kādas citas konfesijas problēma - tā ir visas Baznīcas problēma. Šodien ir ļaudis, kas klīst no vienas draudzes uz otru, no vienas konfesijas uz citu, izplatīdami dīvainas mācības, bet nekur nespēdami rast garīgās mājas. Neviena baznīca, neviena draudze viņiem nav pietiekami svēta. Un ir arī tādi, kas kļuvuši tik liberāli, ka Bībele tiem vairs nav nemainīgs Dieva Vārds, draudze ir tikai sociāla institūcija un pats Dievs kļuvis par izplūdušu jēdzienu. Diemžēl paši vien esam atļāvuši sekulārisma un liberālisma garam ielauzties Baznīcā un iekarot drošas pozīcijas. Tāpēc nav brīnums, ka Rietumu kristietība šodien piedzīvo smagāko krīzi kopš Reformācijas laikiem.
Jēzus reiz jautāja: “Vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” (Lūkas ev. 18:8) Vai Kungs atradīs Savu Līgavu bez traipa un grumbas? Vai arī Viņam to nāksies meklēt starp daudzām viltus līgavām, kas māca, ka Dievs ir arī sieviete, kas ļauj kalpot pie altāra atklātiem grēciniekiem, kas laulā laulības pārkāpējus un krista neticīgos, kas meditē no svešām reliģijām pārņemtās pozās un skaita mantras saviem viltus dieviem. Un tad Kungs teiks šīm viltus līgavām: “Ejiet nost no manis jūs, ļaunadarītājas, jo jūs esat piekopušas netiklību ar elkiem!” Bet īstajai Līgavai Kristus teiks: “Nāc šurp, Mana izredzētā, lai svinam mūžīgas kāzas Debesīs!”
Vai šodien Kristus Miesā ir iespējama jauna Reformācija? Ko nozīmē reformācija? Atgriezties pie sākotnes, pie saknēm. Viss ir ļoti vienkārši - mums atkal jānoliek Bībele - Dieva Vārds - pirmajā vietā un atkal jāsāk darīt, ko Kungs no mums sagaida. Mums atkal jāsāk uzticēties Dieva Vārdam kā vienīgajai un negrozāmai patiesībai, itin visu pārbaudot šī Vārda gaismā. Ja uzticēsimies Dievam un ļausim Svētajam Garam Viņa Vārdu dziļi iegravēt mūsu sirdīs, tad atkal spēsim pazīt Labā Gana balsi un atšķirt to no zagļu un laupītāju viltīgajām runām. Tas ir vienīgais ceļš uz atdzimšanu kā Baznīcai, tā katram Dieva bērnam individuāli - lajam, kalpotājam, mācītājam, priesterim, bīskapam un pāvestam.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
