15
Krievu militārās vienības Hitlera armijā. 2.daļa – vienoti cīņā pret boļševismu
Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 15-05-2017
Starp visu Otrajā Pasaules karā iesaistīto valstu pilsoņiem tieši Padomju Savienības iedzīvotāji visvairāk sadarbojās ar vāciešiem. Tomēr tikai pavisam neliela daļa to darīja, kalpojot fašisma un “Jaunās Eiropas” idejām. Pārējos cīnīties ar Staļina režīmu motivēja boļševiku represijas pret savu tautu. Gadiem ilgusī politiskā vardarbība valstī panāca to, ka ienākušos vāciešus krievu ļaudis daudzviet sagaidīja ar sālsmaizi. Arī krievu diversanti Zoju Kosmodemjansku, ko padomju propaganda centās pataisīt par lielu varoni, sagūstīja ne jau vācieši, bet paši krievi. Pirmās krievu militārās vienības veidojās stihiski, bez vāciešu līdzdalības, lai dotu pretsparu padomju diversantiem, kurus nepamatoti dēvē par partizāniem, jo tie lielākoties bija nevis vietējie, bet iesūtīti NKVD regulārā karaspēka karavīri.
PSRS tautas daudzviet vācu karavīrus sagaidīja kā atbrīvotājus.
Lielākā daļa krievu, kas cīnījās vācu pusē, karoja nevis pret savu valsti, bet Staļina režīmu. Karavīru vidū valdīja viedoklis: “Ne ar Hitleru, ne ar Staļinu, bet ar krievu tautu!” Viņi sevi redzēja kā “trešo spēku”, kam sadarbība ar vāciešiem ir tikai piespiedu solis, lai uzvarētu komunistu diktatūru un atjaunotu krievu nacionālo valsti. Lidija Osipova grāmatā “Kolaborantes dienasgrāmata” raksta: “Lai kādi būtu vācieši - sliktāk nebūs. [..] Visiem ir sajūta, ka beidzot pienācis tas, ko mēs tik ilgi gaidījām un par ko neuzdrīkstējāmies pat sapņot, taču dvēseles dziļumos cerējām. [..] Par to, ka uzvarēs vācieši - šaubu nav. Neesmu savas tautas un dzimtenes ienaidniece. [..] Taču jāskatās patiesībai acīs: mēs visi, visa Krievija, vēlam uzvaru ienaidniekam. Šī nolādētā vara ir nozagusi mums visu, arī patriotisma jūtas…”
Propagandas plakāti. Kreisajā pusē - padomju tautas vienotā cīņā grauj “tautu cietumu” PSRS;
labajā pusē - plakāts, kas aicina krievus nepieļaut bandītu (padomju diversantu) darbību.
Lielākā daļa krievu karavīru bija savas tēvzemes patrioti. Krievu avīzes “Za Rodinu” redaktors Anatolijs Makridi rakstīja: “Mēs, kurus šodien nicinoši dēvē par “kolaborantiem”, nekad neesam meklējuši savu labumu, bet vienmēr sprieduši tā - pēc kara mēs tiksim galā ar vācu okupāciju dažu gadu laikā, bet ar boļševismu, ja netiksim galā tagad, tad netiksim nekad!” Tā bija liela traģēdija, ka cīņā par brīvību simtiem tūkstoši padomju un PSRS okupēto valstu pilsoņi bija spiesti doties svešā uniformā, taču citas iespējas tolaik gluži vienkārši nebija, jo Rietumu sabiedrotie, lai gūtu uzvaru pār vienu diktatoru Berlīnē, bija noslēguši sātanisku savienību ar daudz lielāku bendi un tirānu Maskavā.
“Za Rodinu” (”Par Dzimteni”) - šīs kara laika krievu avīzes nosaukums liecina,
par ko tad patiesībā cīnījās krievu brīvprātīgie - par Krieviju bez Staļina un boļševikiem.
Vēsturnieki uzskaitījuši aptuveni 40 krievu politiskās, sabiedriskās un militārās organizācijas, kas Otrā Pasaules kara laikā sadarbojās vai nu ar Vāciju un tās sabiedrotajiem Eiropā, vai ar Japānu Tālajos Austrumos. Starp tām ir gan politiskās partijas, gan militāras vienības, gan pat nelieli valstiski veidojumi. Iepazīsimies ar pazīstamākajām no šīm organizācijām un formējumiem.
RONA
Pazīstamākais krievu militārais formējums pēc ģenerāļa Vlasova Krievijas atbrīvošanas armijas, ir Krievijas atbrīvošanas tautas armija (RONA) jeb tā sauktā Kaminska brigāde. To neatkarīgajā krievu pašpārvaldē - Lokotas Republikā Brjanskas apgabalā - 1942.gadā saformēja Broņislavs Kaminskis. Sākumā brigādes galvenais uzdevums bija cīņa ar padomju diversantiem un Lokotas Republikas militāra apsardzība. 1943.gada pavasarī un vasarā brigāde piedalījās vācu militārajās operācijās pret Sarkano Armiju un partizānu diversantiem Krievijā un Baltkrievijā. Pēc tam, kad padomju karaspēks ieņēma Brjanskas apgabalu, divīzija atkāpās uz rietumiem kopā ar 50 000 Lokotas civiliedzīvotāju.
RONA komandieris Broņislavs Kaminskis, uniformas pleca uzšuve un karavīra gredzens.
1944.gada martā Kaminska brigādi pārdēvēja par Kaminska tautas brigādi (Volksheer-Brigade Kaminski), jūlijā par SS ieroču karaspēka triecienbrigādi “RONA” (Waffen-Sturmbrigade der SS RONA), bet 1944.gada 1.augustā par 29.SS grenadieru divīziju (29.Waffen-Grenadier-Division der SS “RONA” (russische Nr.1)). 1944.gada 3.augustā RONA vienības ieradās Varšavā, lai palīdzētu vāciešiem apspiest Varšavas sacelšanos. Pēc tam, kad augusta beigās RONA komandieris Kaminskis gāja bojā neskaidros apstākļos, divīzija tika izformēta. Vēlāk daļu RONA karavīru iekļāva Vlasova ROA sastāvā, daļa atgriezās padomju teritorijā, lai turpinātu partizānu karu ar boļševikiem, bet daļu nosūtīja uz Slovākiju, kur vēlāk pievienoja 36.SS grenadieru divīzijai “Dirlevanger”.
Kreisajā pusē - RONA karavīri; labajā pusē - SS divīzijas “RONA” uzšuve un zīmotne.
Kazaku militārie formējumi
Lielu ieguldījumu cīņai ar boļševismu Otrā Pasaules kara gados deva kazaku karaspēka daļas - kopumā 80 000 vīru. Uz kazaku vienību formēšanu vācu iestādes raudzījās labvēlīgāk nekā uz citām krievu daļām. Pirmo kazaku vienību no karagūstekņiem 1941.gada beigās saformēja bijušais Sarkanās Armijas komandieris Ivans Kononovs, kura vadītais pulks kara sākumā brīvprātīgi pārgāja vācu pusē. Kononova vienība izcēlās ar lielu kaujasspēju. 1942.gada sākumā vienība cīnījās ar padomju diversantiem Vjazmas, Polockas, Veļikije Luki un Smoļenskas apgabalos. 1942.gada augustā Kononova pakļautībā esošos sešus eskadronus apvienoja 600.Donas kazaku pulkā. 1943.gada aprīlī 600.pulku iekļāva Helmuta fon Panvica 1.kazaku divīzijā.
Ivans Kononovs un viņa kazaki.
1942.gada oktobrī vācu okupētajā Novočerkaskā notika kazaku apvienotā sapulce, kas ievēlēja Donas kazaku karaspēka štābu. Ar to sākās plaša kazaku militāro vienību formēšana Vērmahta sastāvā gan no padomju karagūstekņiem, gan kazaku emigrantiem Eiropā. Kazaku pulki un bataljoni tika formēti Krimā, Hersonā, Kirovogradā un citur. Visu šo procesu pārraudzīju bijušais cara armijas pulkvedis Sergejs Pavlovs ar cara laika Donas karaspēka atamana ģenerāļa Pjotra Krasnova svētību. Jau 1943.gada janvārī bija saformētas pirmās 30 kazaku vienības 20 000 vīru sastāvā.
Kazaku karaspēka augstākie komandieri Sergejs Pavlovs un Pjotrs Krasnovs.
1943.gada novembrī Kirovogradā tika izveidota tā sauktā Kazaku apmetne (krievu - Казачий стан; vācu - Kosakenlager) - Vērmahta kazaku militāro vienību apvienība. Atamana Pavlova rīcībā nonāca arī tūkstošiem kazaku no Dienvidkrievijas, kuri bēga no padomju karaspēka. 1944.gada 31.martā Berlīnē tika izveidota Kazaku karaspēka galvenā pārvalde (Hauptverwaltung der Kosakenheere) ģenerāļa Krasnova vadībā. Kazaku vienības cīnījās Baltkrievijā, piedalījās Varšavas sacelšanās apspiešanā 1944.gada augustā. Pēc atamana Pavlova nāves par Kazaku apmetnes komandieri iecēla ģenerāli Timofeju Domanovu. Par cīņās parādīto varonību daudzi kazaki apbalvoti ar Dzelzs krustu.
Kazaku atamans, ģenerālis Timofejs Domanovs un Kazaku nometnes cīnītāji.
1944.gada rudenī Kazaku apmetnes vienības nosūtīja uz Ziemeļitāliju cīņai ar komunistu partizāniem. Vēlāk uz Itāliju pārcēlās arī kazaku ģimenes. 1945.gada aprīlī Kazaku apmetne tika pārdēvēta par Atsevišķo kazaku korpusu un iekļauta Vlasova armijas sastāvā. Pēc vācu spēku kapitulācijas Itālijā, Kazaku apmetne pārcēlās uz Austriju, kur 1945.gada 18.maijā padevās britu karavīriem. Diemžēl Lielbritānijas valdība nolēma viņus izdot padomju pusei. Uzzinot par šo lēmumu, daudzi kazaki izdarīja pašnāvību. Citi mēģināja pretoties, bet velti. Lielākai daļai vienības komandieru piesprieda nāvi. Putina Krievijas Augstākās tiesas Kara kolēģija 1997.gadā spriedumu atstāja negrozītu.
Vērmahta rindās karojošo kazaku vienību karavīri.
1943.gada aprīlī sākās 1.kazaku kavalērijas divīzijas (1.Kosaken-Kavallerie-Division) veidošana. Donas un Ziemeļkaukāza kazaku karaspēka daļas tika sapulcētas Hersonā, papildinātas ar bēgļiem no kazaku apdzīvotajiem apgabaliem un nosūtītas uz Polijas pilsētu Mlavu, kur ieradās arī Vērmahta kazaku vienības. Visas vienības tika pārformētas Donas, Kubaņas un Terekas kazaku karaspēku pulkos. Izņēmums bija Kononova vienība, kas divīzijā tika iekļauta kā atsevišķs pulks. Par divīzijas komandieri kļuva ģenerālmajors Helmuts fon Panvics. Netālu no Mlavas saformēja arī 5.kazaku mācību-rezerves pulku pulkveža fon Boses vadībā, izveidoja apakšvirsnieku un kazaku kadetu skolas.
Donas, Terekas un Kubaņas kazaku karaspēkos izmantotās pleca uzšuves.
Kopš 1943.gada septembra divīzija karoja ar komunistu partizāniem Horvātijas un Bosnijas teritorijā, bet no 1944.gada 13.decembra līdz 1945.gada 9.februārim piedalījās smagās kaujās ar Sarkanās Armijas un dienvidslāvu partizānu daļām pie Virovitices pilsētas un Pitomačes ciema. 1945.gada 25.februārī divīziju pārdēvēja par 15.SS kazaku kavalērijas korpusu (15.SS-Kosaken-Kavallerie-Korps). 1945.gada martā korpuss piedalījās kaujās ar bulgāru vienībām. Pēc kara korpusa komandieri un daudzi virsnieki tika notiesāti uz nāvi un pakārti. Viņu reabilitācija mūsdienu Krievijā ir atteikta.
Kazaku kavalērijas korpusa komandieris Helmuts fon Panvics un viņa cīnītāji.
Krievu korpuss
Krievu korpuss, pazīstams arī kā Krievu sardzes korpuss Serbijā (Russisches Schutzkorps Serbien), tika izveidots pēc tam, kad Vācija okupēja Dienvidslāviju. Tolaik Dienvidslāvijā dzīvoja daudz krievu emigrantu. 1941.gada vasarā komunistu partizāni sāka masveidā uzbrukt krievu emigrantu ģimenēm, daudzus nogalinot. Lai aizstāvētos pret uzbrukumiem, emigrācijā dzīvojošais cara ģenerālis Mihails Skorodumovs 1941.gada 12.septembrī izdeva pavēli par Atsevišķā krievu korpusa izveidošanu. Ģenerālis centās panākt maksimālu korpusa neatkarību no vācu pavēlniecības, par ko tika uz laiku arestēts. Viņa vietā korpusa komandēšanu uzņēmās ģenerālis Boriss Šteifons.
Mihails Skorodumovs (kreisajā pusē) un Boriss Šteifons (labajā pusē).
Vidū - Krievu korpusa karavīrs - artilērists.
Krievu korpusa galvenais uzdevums bija cīņa ar komunistu partizāniem. 1944.gadā korpuss sedza vāciešu atkāpšanos no Grieķijas. Kad Sarkanā Armija iegāja Serbijā, korpuss izcīnīja smagas kaujas ar regulārajām Sarkanās Armijas daļām, tāpat rumāņu un bulgāru vienībām. Pēc Krievijas Atbrīvošanas armijas izveidošanas, Šteifona korpusu pievienots ROA un pārcēla uz Slovēniju. 1945.gada 30.aprīlī Šteifons nomira un viņa vietā stājās pulkvedis Anatolijs Rogožins, kas izveda korpusu uz Austriju, kur 12.maijā tas padevās britu karaspēkam. Atšķirībā no kazakiem, Krievu korpusa karavīri netika izdoti PSRS, jo lielākā daļa nekad nebija bijuši padomju pilsoņi.
Krievu korpusa karavīri Serbijā; labajā pusē augšā - korpusa veterānu goda zīme.
Policijas un sardzes vienības
1941.gada jūlijā ar Heinriha Himlera pavēli okupētajās PSRS teritorijās sāka veidot policijas vienības. Tika izveidota civilā un militārā policija, kas attiecīgi pakļāvās vai nu civilajai vai militārajai administrācijai. Militārā policija savukārt dalījās vairākās dažādas nozīmes apakšvienībās - vietējo iedzīvotāju kaujas vienībās (Einwohnerkampfabteilungen, ЕКА), kārtības dienestā (Ordnungsdienst, ODI), apsardzes palīgkomandās (Hilfswachemannschaften, HIWA) un tā sauktajā šucmaņu (sardzes) dienestā (Schutzmannschaft, SCHUMA). Tāpat tika izveidotas atsevišķas krievu daļas pie vācu slepenās lauka policijas (Geheim Feldpolizei, GFP). 1943.gada sākumā krievu policijas vienībās dienējošo skaits pārsniedza 70 000 cilvēku. Militārās policijas galvenais uzdevums bija cīņa ar padomju diversantiem un komunistu partizāniem, tāpat stratēģiski svarīgu objektu apsardze.
Tādas izskatījās pirmās krievu brīvprātīgo policijas vienības.
Pirmais krievu policijas bataljons tika saformēts 1941.gada 10.jūlijā Belastokā. Tas gan skaitījās “ukraiņu”, taču personālsastāvā bija galvenokārt krievu karagūstekņi. Augustā bataljons tika sadalīts 41. un 42.šucmaņu dienesta bataljonos. 1942.gada februārī Starokonstantinovas pilsētā Ukrainā izveidoja 101.šucmaņu dienesta bataljonu. Tā personālsastāvu veidoja bijušie Sarkanās Armijas karavīri, bataljonu komandēja bijušais Sarkanās Armijas majors Vjačeslavs Muravjovs. 1943.gada vasarā bataljons tika pārdislocēts uz Baltkrieviju, kur piedalījās padomju diversantu apkarošanā. 1944.gada jūnijā bataljonu pārdēvēja par 23.SD šucmaņu dienesta bataljonu (23 Schutzmannschafts-Bataillon der SD) un nosūtīja uz Franciju cīņai ar partizāniem. 1944.gada septembrī bataljonu atkal pārdēvēja - šoreiz par Muravjova brīvprātīgo bataljonu (Freiwillige-Einsatz-Bataillon “Murawjew”).
Krievu policisti un šucmaņi dienesta uzdevumus veicot.
1942.gada jūlijā Sevastopolē, Krimā, tika izveidota Krievu civilā policija Korčminova-Ņekrasova vadībā. Civilā policija formāli pakļāvās pilsētas civilajai pārvaldei, taču, kad Krimā darbu sāka vācu drošības dienests SD, no palīgpolicijas tika atdalīta izmeklēšanas daļa, ko nosauca par Krievu drošības policiju. Tā pakļāvās Krimas SD vadītājam oberšturmbanfīreram Frikam. Kopumā Krimā 1942.gadā tika izveidoti astoņi šucmaņu dienesta bataljoni. Lai gan tajos dienēja galvenokārt Krimas tatāri, tomēr bija arī daudz krievu, un par šiem bataljoniem atbildīgi bija krievu pretpadomju kustības līderi.
Krimas šucmaņu dienesta bataljons un palīgpolicijas vienības kaujinieks (attēlā labajā pusē).
Daudzi šucmaņu dienesta bataljoni okupētajos PSRS Rietumu apgabalos formāli tika saukti par “ukraiņu” vai “baltkrievu”, tomēr to personālsastāvā bija galvenokārt krievi. Tā Rostovā pie Donas tika saformēti četri krievu šucmaņu bataljoni, bet Baltkrievijā to bija trīs, kurus vēlāk pievienoja krievu 30.SS grenadieru divīzijai, bet kara beigās - Vērmahta 600.krievu divīzijai. Bez šiem tika dibināti arī kazaku šucmaņu bataljoni, jo vācieši kazakus uzskatīja par atsevišķu etnosu. No kazakiem saformēja sešus šucmaņu dienesta un divus apsardzes bataljonus.
Policijas bataljons dodas uz pozīcijām; labajā pusē - šucmaņu dienesta cepure un rokas uzšuve.
Krievu SS vienības
1942.gada martā Belgradā, Dienvidslāvijā, sākās SS brīvprātīgo bataljona formēšana no krievu emigrantiem. To bija paredzēts izmantot desanta operācijai Novorosijskas apkaimē. Par bataljona komandieri iecēla cara armijas kapteini Mihailu Semjonovu. Tomēr plāni mainījās un bataljons palika Dienvidslāvijā, kur tika izmantots cīņai ar komunistu partizāniem. 1944.gada nogalē Slovēnijā bataljons pārtapa brīvprātīgo pulkā “Varjags”. Pulka personālsastāvu veidoja krievu emigranti un padomju karagūstekņi. Par pulka komandieris palika Semjonovs, nu jau pulkveža pakāpē. Vēlāk “Varjagu” iekļāva ģenerāļa Antona Turkula Atsevišķajā korpusā un kopā ar to - Vlasova ROA. 1945.gada pavasarī “Varjags” kopā ar Krievu korpusu un dienvidslāvu brīvprātīgajiem atkāpās uz Itāliju. Pēc kara pulka karavīrus, kas bija padomju pilsoņi, izdeva PSRS, bet krievu emigranti no šī likteņa izglābās.
Pulkvedis Mihails Semjonovs un “Sonderregiment “Warager”" (”Varjags”) veterānu goda zīme.
1942.gada pavasarī karagūstekņu nometnē Suvalkos, Polijā, tika nodibināta Krievu nacionālistu kaujas savienība. To vadīja bijušais Sarkanās Armijas 229.strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks apakšpulkvedis Vladimirs Giļs (Rodionovs). Jūnijā no organizācijas biedriem saformēja 1.SS krievu nacionālo vienību, pazīstamu arī kā “Družīna No.1″. Vienība nēsāja Čehoslovākijas armijas uniformas ar Waffen-SS atšķirības zīmēm. Uzpleči bija krievu parauga, bet virsnieku mundieru aproces rotāja melna lente ar uzrakstu “Par Krievzemi!” Sākumā pulks tika dislocēts netālu no Parčevas Polijā un izmantots cīņai ar poļu partizāniem, bet 1942.gada augustā pārvietots uz Smoļenskas apkārtni.
1.SS krievu brigādes “Družīna” virsnieku rokas uzšuve “Par Krievzemi”.
1942.gada decembrī karagūstekņu nometnē “Stalag-319″ Ļubļinā tika saformēta 2.SS krievu nacionālā vienība “Družīna No.2″, kapteiņa Blaževiča vadībā. Vienības sastāvā iekļāva arī SS Īpašo vienību no Breslavas. 1943.gada martā abas krievu “družīnas” apvienoja 1.SS krievu nacionālajā pulkā un nosūtīja uz Polockas apkārtni Baltkrievijā. Veicot papildus mobilizāciju vietējo iedzīvotāju vidū, pulks tika pārveidots par 1.SS krievu nacionālo brigādi. Virsnieku sastāvā iekļāva arī vāciešus un krievu emigrantus. Brigāde piedalījās vairākās lielās pretpartizānu operācijās Baltkrievijas teritorijā.
1.SS krievu nacionālās brigādes karavīri atpūtā meža nocietinājumos.
Brigādes tālākais liktenis ir ļoti neparasts. 1943.gada augustā lielākā daļa 1.SS krievu nacionālās brigādes personālsastāva pārgāja padomju partizānu pusē. Tie brigādes karavīri, kas pie partizāniem nepārgāja, tika nosūtīti uz dažādām Vlasova armijas ROA vienībām. 16.augustā Giļa brigādes kaujinieki uzbruka vācu garnizoniem Dokšicā un Kruļevščinā, pēc kā brigāde tika pārdēvēta par 1.Antifašistisko partizānu brigādi, bet tās komandieris Giļs saņēma Sarkanās Zvaigznes ordeni un viņam tika piešķirta Sarkanās Armijas pulkveža dienesta pakāpe. Partizānu brigāde darbojās Polockas - Lepeles rajonā Baltkrievijā, kur izcīnīja smagas kaujas ar vācu spēkiem. 1944.gada aprīlī vācu izvērstās pretpartizānu operācijas laikā Giļs tika ievainots un no gūtajiem ievainojumiem nomira.
Kreisajā pusē - SS krievu brigādes karavīri; labajā pusē - pulkvedis Vladimirs Giļs-Rodionovs.
Kas īsti viņš bija - padomju-vācu dubultaģents vai NKVD iesūtīts diversants?
1944.gada 18.augustā tika izveidota 30.SS grenadieru divīzija (30.Waffen-Grenadier-Division der SS (russische Nr.2)). Pēc saformēšanas divīzija tika nosūtīta uz Franciju, kur 1944.gada septembrī piedalījās kaujās ar franču partizāniem. Lai nenokļūtu aplenkumā, divīzija atkāpās līdz Reinas upes līnijai, kur saņēma pavēli noturēt tiltus pār Reinu, lai segtu vācu 19.armijas atkāpšanos. Līdz pat novembrim divīzija sekmīgi pretojās Francijas armijas uzbrukumiem. Pēc tam tilti pār Reinu tika uzspridzināti, būtiski aizkavējot franču un amerikāņu spēku ātru iebrukumu Vācijā. Pēc tam divīziju pārcēla sargāt Vācijas - Šveices robežu, bet 1945.gada 1.janvārī izformēja. Divīzijas krievu karavīri tika iekļauti ROA, bet baltkrievi apvienoti 30.SS baltkrievu grenadieru divīzijā.
30.SS krievu divīzijas grenadieris Reinas frontē 1944.gada ziemā un divīzijas simbolika.
Pēc divīzijas izformēšanas tās numurs un simbolika tika nodota baltkrievu SS divīzijai.
Vērmahta krievu daļas
Saskaroties ar padomju diversantu uzbrukumiem savā aizmugurē, Vērmahta pavēlniecība sāka veidot īpašas sardzes vienības no vietējiem iedzīvotājiem un karagūstekņiem. Jau 1942.gada jūnijā no krievu brīvprātīgajiem tika saformētas pirmās rotas cīņai ar partizāniem. Izejot atbilstošu apmācību, tās kļuva par pilnvērtīgām kaujas vienībām, pildot visdažādākos uzdevumus - no objektu apsardzības līdz partizānu apkarošanai. Vērmahta rīcībā bija arī tā sauktās krievu jagdkomandas - nelielas ar automātiskajiem ieročiem bruņotas specvienības, kas paredzētas diversantu iznīcināšanai.
Vērmahta propagandas plakāts aicina krievu vīriešus stāties brīvprātīgo karavīru rindās.
1942.gada beigās lielākajai daļai vācu divīziju Austrumu frontē jau bija viena vai divas krievu rotas. Bez šīm vienībām vācu armijas aizmugures rajonu komandieru rīcībā bija vairāki krievu bataljoni un jagdkomandas, bet apsardzes divīziju rīcībā - krievu kavalērijas divizioni un eskadroni. Pēc vācu pavēlniecības ziņām 1943.gada vasarā bija izveidoti 78 tā sauktie Austrumu bataljoni, kā arī viens pulks un 122 atsevišķas rotas - kopumā aptuveni 80 000 karavīru.
Pirmo Vērmahta krievu vienību formēšanās Austrumu frontē.
Viena no pirmajām krievu daļām, kas tika izmantota kaujās, bija 1941.gada augustā saformētā Vērmahta 9.armijas Krievu vienība. Pēc Vācijas iebrukuma PSRS un milzīga skaita padomju karavīru saņemšanas gūstā, vāciešiem bija vajadzīgi cilvēki, kas mācētu krievu valodu. Frontes štābs izdeva pavēli dienestam Vērmahtā izmantot krievu izcelsmes Vācijas pavalstniekus. 9.armijas komandiera tulks, krievu emigrants Boriss Karcovs devās izpildīt šo pavēli. Berlīnē viņam izdevās savervēt 110 bijušos cara armijas virsniekus, kas tika nosūtītu uz Austrumu fronti un sadalīti pa dažādām 9.armijas vienībām. Krievu karavīri piedalījušies kaujās Vjazmas - Rževas - Zubcovkas rajonā un visur, kur vēlāk cīnījās vācu 9.armija. Šī vienība pastāvēja līdz pat Vācijas kapitulācijai 1945.gada maijā.
Krievu vienības tulks (labajā pusē) nopratina gūstā saņemto Sarkanās Armijas virsnieku (vidū).
1941.gada jūlijā vācu pavēlniecība sankcionēja krievu mācību bataljona izveidošanu armiju grupas “Nord” sastāvā. Par bataljona veidotāju kļuva krievu emigrants, bijušais cara virsnieks Boriss Smislovskis. Sākumā bataljona personālsastāvā bija tikai emigranti, bet drīz vien to papildināja ar karavīriem no padomju karagūstekņu vidus. 1942.gada beigās Smislovskim piešķīra apakšpulkveža pakāpi un nozīmēja par Vērmahta pretizlūkošanas dienesta Abvēra slepenā “Zonderštāba R” (Īpašais štābs “Russland”) priekšnieku. Vienības uzdevums bija militārā izlūkošana un pretizlūkošana, kā arī partizānu apkarošana. Vienības nodaļas atradās Varšavā, Pleskavā, Minskā, Kijevā un Simferopolē, tās cilvēki darbojās arī Sarkanās Armijas aizmugurē. “Zonderštāba R” pakļautībā atradās 12 mācību-izlūkošanas bataljoni, kas apvienojās “Īpašajā divīzijā R”, kurā bija ap 10 000 karavīru.
“Zonderštāba R”, vēlāk divīzijas “Russland” komandieris Boriss Smislovskis-Holmstons.
1943.gada decembrī “Zonderštābs R” un Īpašā divīzija tika izformēti. 1944.gada vidū Smislovskim (Abvēra segvārds Artūrs Holmstons) tika pavēlēts apvienot pa visu fronti izkaisītos krievu mācību-izlūkošanas bataljonus un uz to bāzes saformēt 1.Krievu nacionālo divīziju “Russland”. 1945.gada 23.janvārī divīziju no Breslavas pārcēla uz Dēzdenes apkaimi, bet 12.februārī pārdēvēja par Īpašās nozīmes zaļo armiju. Divīzija “Russland” netika iekļauta Vlasova ROA sastāvā. Ar Vācijas sauszemes karaspēka virspavēlnieka 1945.gada 4.aprīļa pavēli tā tika pārdēvēta par 1.Krievu nacionālo armiju, kas ieguva Vērmahta “sabiedrotās armijas” statusu. 18.aprīlī Smislovskis deva pavēli sākt atkāpšanos uz Lihtenšteinu, kur armijas personālsastāvs tika internēts. Neraugoties uz PSRS prasību izdot “dzimtenes nodevējus”, Lihtenšteinas valdība pēc kara atļāva krievu karavīriem emigrēt uz Argentīnu.
1.Krievu nacionālās armijas “Russland” uniformas, uzpleči un dažāda parauga pleca uzšuves.
Liels skaits krievu tautības cilvēku Otrā Pasaules kara laikā atradās tā sauktajās Vērmahta brīvprātīgo izpalīgu komandās (Hilfswillige. HIWI). Šīs vienības galvenokārt formēja no karagūstekņiem. Izpalīgus izmantoja kā aizmugures, tā arī kaujas daļās dažādos palīgdarbos - kā sakarniekus, sapierus, patronu pienesējus un tamlīdzīgi. Vēlāk daudzus no tiem pārcēla uz kaujas un partizānu apkarošanas vienībām. Krievu izpalīgi atradās izkaisīti dažādās Vērmahta daļās no Norvēģijas līdz pat Ziemeļāfrikai.
Vērmahta brīvprātīgie izpalīgi no padomju pilsoņu vidus; apakšā - izpalīgu dienesta rokas apsējs.
Krievi vācu Gaisa spēkos
1943.gada rudenī pēc apakšpulkveža Holtersa iniciatīvas tika saformēta aviācijas daļa no krievu brīvprātīgajiem. Suvalkos tika atklāta specializēta nometne, kur no krievu karagūstekņu vidus atlasīja aviācijas pilotus, stūrmaņus, mehāniķus un radistus. Viņi izgāja divu mēnešu apmācību kursu, bet pēc tam saņēma dienesta pakāpi, nodeva zvērestu un tika ieskaitīti Holtersa grupas sastāvā, kas bija dislocēta Moricfeldē, Austrumprūsijā. Sākumā krieviem tika uzticēts vien lidmašīnu remonts un tehniskā apkope, bet vēlāk viņus iesaistīja arī kaujas darbībā. Grupa nodarbojās ar izlūkošanu no gaisa, tāpat izpletņlēcēju-izlūku un propagandas materiālu nogādāšanu padomju aizmugurē. Viena no krievu eskadriļām darbojās partizānu apkarošanas operācijās Baltkrievijā. Vēlāk Holstera grupas personālsastāvs tika iekļauts KONR militārās aviācijas rindās ģenerāļa Viktora Maļceva vadībā.
Krievu piloti “Luftwaffe” rindās; labajā pusē - ģenerālis Viktors Maļcevs.
Sākot ar 1944.gada martu okupētajās PSRS teritorijās vācu pretgaisa aizsardzības vajadzībām tika veidotas tā sauktās gaisa spēku izpalīgu (Luftwaffenhelfer) vienības no 15-20 gadus veciem jauniešiem. Krievu brīvprātīgo skaits tajās bija ap 1500 jauniešiem. No 1944.gada 4.decembra šos izpalīgus sāka dēvēt par “SS audzēkņiem” (SS-Zцgling). Kopumā vācu gaisa spēkos Luftwaffe kara gados dienēja nepilni 23 000 krievu brīvprātīgo un 120 000 karagūstekņu. Austrumu frontē tas bija teju galvenais spēks zenītartilērijas bateriju apkalpošanā un dažādās aviācijas palīgdaļās.
“Luftwaffe” krievu palīgvienību formas, tostarp gaisa spēku izpalīga formastērps (kreisajā malā);
labajā pusē - plakāts, kas aicina stāties “SS audzēkņu” rindās (augšā)
un krievu gaisa spēku izpalīga rokas apsējs (apakšā).
Krievu specvienības
Lai gan par specvienībām var uzskatīt arī RONA vai Smislovska “Zonderštābu R”, viena no interesantākajām šāda veida vienībām ir tā sauktā Krievu nacionālā tautas armija jeb RNNA, vācu vidē saukta par specvienību “Sirmā galva” (Sonderverband “Graukopf”) vai Krievu speciālās nozīmes bataljonu (Russische Bataillon z.b.V.). Šādas vienības izveides ideju izvirzīja Berlīnē dzīvojošais Viskrievijas fašistu partijas pārstāvis, radioinženieris Sergejs Ivanovs. Ideja rada plašu atsaucību vācu virsnieku vidū un 1942.gada martā Ivanovs tikās ar armiju grupas “Centrs” vadību, lai saņemtu atļauju sākt vienības formēšanu no krievu karagūstekņiem Borisovā, Smoļenskā, Roslavļā un Vjazmā. Vienības štābs atradās Osintorfas ciemā, 35 kilometrus no Oršas. Šeit tika izveidotas trīs mācību nometnes - “Maskava”, “Urāli” un “Kijeva”. Par RNNA vadītāju iecēla Sergeju Ivanovu (segvārds Graukopf), par viņa vietnieku Igoru Saharovu (Levinu), bet par štāba komandantu Konstantīnu Kromiadi (Saņinu). Vienība atradās vācu militārā izlūkdienesta Abvēra pakļautībā.
Kreisajā pusē - RNNA karavīri nodod zvērestu un dodas parādē;
labajā pusē - RNNA štāba priekšnieks Konstantīns Kromiadi.
RNNA personālsastāvs bija ģērbts Sarkanās Armijas formastērpos ar uzplečiem un balti-zili-sarkanām kokardēm. Apmācības notika saskaņā ar Sarkanās Armijas reglamentu, sarunvaloda vienībās bija krievu. 1942.gada augusta vidū RNNA sastāvā bija štāba vienība, komandējošā sastāva sagatavošanas kursi, kājnieku pulks, izlūku rota, ložmetēju rota, saimniecības rota, komandanta vads, sapieru vads, automobiļu vads, sakaru vads un mācību-treniņu aviācijas vads. Vienība tika izmantota militāru objektu apsardzībai, bet galvenokārt - cīņai par padomju diversantiem. 1942.gada septembrī par RNNA komandieri kļuva pulkvedis Vladimirs Bajerskis, par propagandas nodaļas vadītāju - ģenerālis Georgijs Žiļenkovs. 1942.gada oktobrī-novembrī sākās RNNA bataljonu pārformēšana Vērmahta tā sauktajos Austrumu bataljonos, bet 1943.gada sākumā RNNA oficiāli beidza pastāvēšanu. Uz to brīdi tās sastāvā bija 4000 karavīru. Lielākā daļa no tiem tika nosūtīti uz Franciju, bet pēc Vlasova ROA nodibināšanas - ieskaitīti tās personālsastāvā.
RNNA karavīri un komandieri, labajā pusē - Igors Saharovs un Georgijs Žiļenkovs.
****
Līdz Staļina nāvei krievu vienību pastāvēšana Vērmahta, SS un policijas rindās tika rūpīgi slēpta no padomju pilsoņiem, bet par šo ziņu izpaušanu un izplatīšanu draudēja ieslodzījums soda nometnēs. Pēc Staļina nāves sāka skaļāk runāt par ģenerāli Vlasovu un viņa ROA, taču joprojām ļoti nelabprāt tika pieminētas citas vācu pusē karojošās krievu daļas. Tā tas ir vēl joprojām arī Putina Krievijā. Rūpīgi tika un tiek slēpts arī fakts, ka virzoties dziļāk PSRS teritorijā, vācieši priekšā sastapa daudzas pretpadomju partizānu vienības, ko komandēja bijušie Sarkanās Armijas virsnieki. Tās bija izveidojušās stihiski, bez jebkādas vācu līdzdalības. Šajā sakarībā PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs reiz izteicās: “Vlasovs - tas nav nekas, salīdzinot ar to, kas patiešām varēja notikt…”
Kara sākumā vācu gūstā padevās neiedomājams daudzums Sarkanās Armijas karavīru, starp viņiem arī daudz augstāko virsnieku. Vēlāk liela daļa no viņiem pievienojās Vlasova armijai un citām krievu militārām vienībām, kas cīnījās kopā ar vāciešiem. Pēc kara vairums tika sodīti ar nāvi, tostarp desmitiem visaugstākā ranga ģenerāļu un armijas komandieru. Ironiski, bet nāve gaidīja arī daudzus no tiem, kas nekad netika “nodevuši dzimteni”, bet visu kara laiku nodzīvoja gūstekņu nometnēs. Par ko tad viņus? Par to, ka vispār padevās vāciešiem, ka kara sākumā nespēja pretoties vācu armijas triecienam, par paša Staļina pieļautajām militāri stratēģiskajām kļūdām. Vlasovs un simtiem citu krievu virsnieku un kareivju vismaz mēģināja. Viņi mēģināja atbrīvot savu zemi no Staļina tirānijas un atkal ievest to civilizēto tautu kopībā. Viņi ir pelnījuši, lai viņu mazdēli un mazmazdēli šodien teiktu: “Mēs jūs atceramies, mēs jūs pieminam! Slava varoņiem, kas atdeva savu dzīvību par Krievzemi!”
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
