29
Dzimuši Latvijā. Balets – Liepa, Godunovs, Barišņikovs
Ievietoja | Sadaļa Zīmolu leģendas Latvijā | Publicēts 29-05-2017
Māris Liepa
Māris Rūdolfs Liepa piedzima 1936.gada 27.jūlijā Eduarda un Lilijas Liepu ģimenē. Tēvs jaunībā bija dziedājis Liepājas korī, taču pazaudējis balsi un vēlāk sācis strādāt Rīgas operteātrī par skatuves strādnieku. Pēc Otrā Pasaules kara par Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra (tā tolaik dēvēja Nacionālo operu) direktoru kļuva Rūdolfs Bērziņš, kurš bija labs Liepu ģimenes draugs un bieži viesojās viņu namā. Viņš uzaicināja Māri dziedāt operas zēnu korī. Tolaik puikam bija tikai septiņi gadi. Bērnībā Māris daudz slimoja, tāpēc cits tēva draugs Boļislavs Milēvičs ieteica veselības stiprināšanas nolūkā sūtīt puiku apgūt baleta mākslas pamatus Rīgas Horeogrāfijas skolā. Kaut Māra māte sapņoja, ka dēls dienās kļūs par pazīstamu ārstu, tēva griba bija noteicošā - puika dosies uz baletskolu.
Māra vecāki Eduards un Lilija; labajā pusē - Māris bērnībā.
Rīgas Horeogrāfijas skolā par pasniedzējiem strādāja tā laika labākie Latvijas baleta solisti un horeogrāfi. Mazā auguma dēļ Mārim neviens neparedzēja spožu nākotni, vienīgi baleta solists un pedagogs Valentīns Bļinovs spēja saskatīt puišelī nākamo raksturlomu dejotāju. Trīspadsmit gadu vecumā Māris jau dejoja lomas ne vien bērnu baletos, bet arī izrādēs “Bahčisarajas strūklaka”, “Dons Kihots”, “Sarkanā magone”, “Kņazs Igors”, “Sārtais ziediņš”, “Romeo un Džuljeta”. Līdzās mācībām un dalībai baleta izrādēs Māris nodarbojās arī ar sporta vingrošanu un peldēšanu. Viņš pat kļuva par Latvijas čempionu peldēšanā brīvajā stilā vidējās distancēs.
Māris Liepa Rīgas Horeogrāfijas skolā un baleta izrādēs.
1950.gada pavasarī Māris kopā ar citiem Horeogrāfijas skolas audzēkņiem aizbrauca uz Vissavienības horeogrāfijas skolu skati Maskavā. Kopā ar Ļeņingradas horeogrāfijas skolu, Rīgas skola skatē ieguva otro vietu. Pēc trim gadiem Māri Liepu uzaicināja mācīties Maskavas Akadēmiskajā horeogrāfijas skolā, slavenā krievu baletdejotāja un pedagoga Nikolaja Tarasova klasē. Lai dēls varētu mācīties tik prestižā baletskolā, vecāki pat pārdeva ģimenes vasarnīcu Jūrmalā. Mācību laikā Māris neizlaida nevienu stundu. Sākumā viņu gatavoja raksturlomu dejošanai, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka Mārim ir pa spēkam daudz vairāk. Skolas izlaiduma vakarā, 1955.gada 1.maijā, Māris Liepa uz Lielā teātra filiāles (tagad Maskavas Operetes teātris) skatuves jau dejoja solopartijas baletā “Riekstkodis”.
Māris Liepa (vidū) no konkursa Maskavā atgriežoties, 1950.gads.
Lai gan Māris Maskavas Horeogrāfijas skolu pabeidza ar izcilību, darbā Maskavas Lielā teātra trupā viņš tomēr netika pieņemts uzreiz, jo Latvijas PSR Kultūras ministrija uzskatīja, ka nacionālajiem kadriem kādu laiku jāpastrādā savā republikā. Liepa atgriezās Rīgā un kļuva par Operas un baleta teātra solistu. Uz Maskavu viņš atkal devās 1955.gada decembrī, lai piedalītos Latviešu mākslas dekādes pasākumos. Liepa dejoja Anatola Liepiņa baletā “Laima” un Ādolfa Skultes “Brīvības saktā”. Jaunais latvietis iepatikās krievu baleta zvaigznei Maijai Pļiseckai, kas uzrakstīja par viņu jūsmīgu recenziju laikrakstā “Izvestija”. Sekoja uzaicinājums piedalīties PSRS kultūras dienās Ungārijā. Budapeštā Liepa ar panākumiem dejoja prinča Zigfrīda lomu baletā “Gulbju ezers”.
Jaunais Māris Liepa un padomju baleta superprīma Maija Pļisecka, 1956.gads.
Pēc viesizrādēm Ungārijā Liepa devās uz Sočiem uzlabot veselību. Tur viņš iepazinās ar K.Staņislavska un V.Ņemirova-Dančenko Maskavas Akadēmiskā mūzikas teātra galveno baletmeistaru Vladimiru Burmeisteru, kurš uzaicināja Liepu darbā savā teātrī. No četrām sezonām, ko Liepa pavadīja šajā trupā, veiksmīgākā bija 1956.-1957.gada sezona, kad viņš dejoja baletos “Esmeralda”, “Korsārs” un “Žanna d’Arka”. Visus šos gadus Liepas galveno lomu klāstā bija arī lomas baletos “Gulbju ezers” un “Šeherezade”. Drīz vien Maskavas baleta mīļotāji sāka īpaši apmeklēt izrādes, kurās dejoja Liepa, pēc izrādēm gaidot publikas mīluli pie teātra izejas, lai izlūgtos autogrāfu. 1957.gadā Māris Liepa piedalījās arī VI Vispasaules jauniešu un studentu festivālā Maskavā, kur izcīnīja zelta godalgu.
Māris Liepa Maskavas K.Staņislavska un V.Ņemirova-Dančenko Akadēmiskā mūzikas teātra izrādēs.
1960.gadā Liepa ar Lielā teātra trupu devās viesizrādēs uz Poliju. Pēc šī brauciena Lielā teātra galvenais baletmeistars Leonīds Lavrovskis uzaicināja Liepu uz savu trupu. Oficiālā Māra debija Lielajā teātrī notika 1960./1961.gada sezonā baletā “Dons Kihots”. Drīz vien Liepa dejojis lomas visās tā laika Lielā teātra repertuāra izrādēs - “Raimondā”, “Pelnrušķītē”, “Šopeniānā”, “Nakts pilsētā”, “Romeo un Džuljetā”. Taču ir divas lomas, kas kļuva par pašām nozīmīgākajām viņa karjerā - Zigfrīds “Gulbju ezerā” un Alberts “Žizelē”. 1962.gadā Liepa nodejoja Spartaka lomu Leonīda Jākobsona iestudētajā tāda paša nosaukuma Arama Hačaturjana baletā, izpelnoties Konstantīna Staņislavska medaļu par izcilu aktiermeistarību. 1963.gadā viņš pirmoreiz dejoja uz Londonas Koventgārdena skatuves, izpildot Romeo lomu baletā “Romeo un Džuljeta”. Tajā pašā gadā viņu uzaicināja kļūt par pasniedzēju Maskavas Akadēmiskajā horeogrāfijas skolā, kur viņš strādāja līdz pat 1980.gadam.
Māris Liepa - Maskavas Lielā teātra premjers.
Divdesmitā gadsimta 60. un 70.gadi bija Māra Liepas baletdejotāja karjeras zelta laiks. 1964.gadā Lielajā teātrī par galveno baletmeistaru sāka strādāt Jurijs Grigorovičs, ar kuru Mārim izveidojās laba sadarbība. Izrādē “Leģenda par mīlestību” Māris nodejoja Farhada lomu, bet 1966.gadā atjaunoja Mihaila Fokina baletu “Rozes gars”, kura pirmizrāde notika Havannā, Kubā. Pēc tam balets tika uzvests gan uz Lielā teātra skatuves, gan izrādīts daudzās pasaules valstīs, izpelnoties lielu ievērību. Taču par Māra Liepas zvaigžņu izrādi kļuva 1968.gadā no jauna iestudētais balets “Spartaks”, kurā Krasa lomu Grigorovičs veidoja speciāli Liepam. Izrādes panākumi pārspēja visas cerības. 1970.gadā Māris Liepa par šo darbu saņēma PSRS augstāko apbalvojumu kultūrā un mākslā - Ļeņina prēmiju.
Māris Liepa Krasa lomā baletā “Spartaks” Jurija Grigoroviča iestudējumā.
Triumfālas viesizrādes daudzās pasaules valstīs, darbs kopā ar padomju un pasaules izcilākajām baleta prīmām, pielūdzēju pūļi. Jūsmīgas kritikas atsauksmes gan Padomju Savienībā, gan ārzemēs. Britu baleta kritiķi Liepu dēvēja par Lorensu Olivjē baletā, bet viņa Romeo lomas interpretāciju izrādē “Romeo un Džuljeta” nosauca par “absolūto Romeo”. Savukārt par lomu izrādē “Spartaks” Ņujorkas kritiķi teica, ka “tāds varonis ir spējīgs sakaut ienaidnieku nevis ar zobenu, bet ar savu iznīcinošo acu skatu vien”. 1971.gadā Parīzes Deju akadēmija atzina Liepu par gada labāko baletdejotāju un piešķīra Vāclava Ņižinska prēmiju. Nākamo Parīzes Deju akadēmijas apbalvojumu mākslinieks saņēma 1977.gadā - par ieguldījumu pasaules baletmākslā viņam piešķīra Mariusa Petipā prēmiju.
Māris Liepa viesizrādēs Rietumeiropā; augšējā attēlā - trešais no labās puses.
Pēc “Spartaka” Grigorovičs piešķīra Liepam lomas atjaunotajās izrādēs “Gulbju ezers” un “Apburtā princese”, tomēr baletmeistara un dejotāja attiecībās sāka parādīties zināms atsalums. Grigorovičam nepatika Liepas neglaimojošie izteikumi par jauniestudēto baletu horeogrāfisko līmeni, bet rakstu avīzē “Pravda” 1978.gadā, kurā Liepa izteicās kritiski par Grigoroviča vadības metodēm, baletmeistars nespēja piedot. Liepam vairs netika dotas jaunas baleta lomas. Pēdējos 14 gadus, ko viņš pavadīja Lielajā teātrī, Liepa nodejoja vien četras citu baletmeistaru iestudētas lomas - Vronski un areņinu baletā “Anna Kareņina”, Princi Citronu baletā “Čipolīno” un Solistu baletā “Šīs burvīgās skaņas”.
Māris Liepa prinča Citrona lomā baletā “Čipolīno”.
Nespēdams rast radošu piepildījumu savā trupā, Liepa meklēja iespējas strādāt ārpus Lielā teātra. Viņš regulāri rīkoja sava radošā darba vakarus, daudz filmējās. Māris Liepa piedalījies aptuveni 20 padomju mākslas, dokumentālajās un baletfilmās. Viņš iestudēja deju partijas vairākos Maskavas dramatiskajos teātros, tapa jaunas lomas arī baletā. Tiesa, tās bija domātas viesizrādēm, tādēļ padomju skatītājam nepieejamas. Savu 40 gadu jubileju 1976.gadā Māris kopā ar Latvijas baleta trupu nosvinēja Atēnās, dejojot Hozē lomu baletā “Karmenas svīta” Aleksandra Lemberga iestudējumā. Vēlāk viņš šo baletu iekļāva savu radošo vakaru programmā. 1977.gadā Liepa uzstājās Dānijā un Īslandē, vēlāk arī Austrālijā. Gadu mākslinieks strādāja kopā ar baletmeistaru Borisu Eifmanu un viņa jauno baleta trupu, dejojot baletos “Idiots” un “Autogrāfs”.
Māra Liepas lomas kino un televīzijas iestudējumos.
1981.gadā Māris Liepa pabeidza PSRS Valsts teātra mākslas institūta (GITIS) baletmeistaru nodaļu. Dņepropetrovskas Operas un baleta teātrī Ukrainā tika iestudēts balets “Dons Kihots” un vairākas baleta miniatūras. 1982.gadā ar toreizējā PSRS kultūras ministra Pjotra Demičeva pavēli Mārim Liepam atkal tika atļauts uzstāties uz Maskavas Lielā teātra skatuves. Diemžēl notika tikai viena izrāde - 1982.gada 28.martā Liepa ar lieliem panākumiem nodejoja Krasa lomu baletā “Spartaks”. Kopā ar tēvu uz skatuves bija arī Māra dēls Andris Liepa. Tā bija Liepas pēdējā uzstāšanās Lielajā teātrī. Teātra mākslinieciskā padome Jurija Grigoroviča vadībā pieņēma lēmumu par Liepas “profesionālo neatbilstību”. Neviens no kolēģiem neuzdrošinājās iebilst tolaik visvarenajam Grigorovičam. Mākslinieks bija spiests aiziet pensijā 45 gadu vecumā.
Liepa turpināja darbu kā pedagogs Maskavas Valsts horeogrāfijas akadēmijā. No 1983.-1985.gadam viņš bija Sofijas Tautas operas mākslinieciskais vadītājs. Bulgārijā Liepa iestudēja baletus “Dons Kihots” un “Apburtā princese”. Šeit izcilais dejotājs nosvinēja arī sava radošā darba 30 gadu jubileju. Savukārt Maskavas Lielais teātris, kuru Liepa uzskatīja par pasaules baleta skatuvi Nr.1, sava bijušā premjera radošā darba svētkus izlikās nemanām… It kā tāds Liepa vispār nebūtu bijis.
1986.gadā Rīgas Operas un baleta teātrī bija vakanta galvenā baletmeistara vieta, taču Liepam to nepiedāvāja. Vienai no spožākajām PSRS un pasaules baleta zvaigznēm atteica arī iespēju veidot pašam savu baleta teātri Rīgā. 1989.gadā Maskavas pilsētas padome pieņēma lēmumu izveidot teātri “Māra Liepas balets” Maskavā. Liepam vajadzēja kļūt par tā māksliniecisko vadītāju, bet direktora postenis bija paredzēts bijušajam Lielā teātra vadošajam baleta solistam Sergejam Radčenko. Taču 1989.gada 26.martā Liepa negaidot tika aizsaukts Mūžībā. Maskavā baumoja, ka mākslinieka sirds nav izturējusi, kad Lielā teātra durvju sargs atņēmis viņam caurlaidi un nav ielaidis paša bijušajā teātrī.
Gandrīz nedēļas garumā ilga cīņa par vietu, kur tauta varēs atvadīties no Māra Liepas. Tikai pēc PSRS Teātra darbinieku savienības iejaukšanās, atvadīšanās no Liepas varēja notikt Lielā teātra foajē - netālu no skatuves, uz kuras dēļiem Māris bija pavadījis vairāk nekā 20 gadus. Māris Liepa apglabāts Vagaņkovas kapsētā Maskavā, bet uz viņa dzimtas kapavietas akmens Rīgas 1.Meža kapos iekalts uzraksts “Māris Liepa tālumā”. Savukārt viņa jaunveidotā baleta trupa pēc Māra nāves tika pārveidota par baleta teātri “Festivāls” un darbojas joprojām.
Kreisajā pusē - Māra Liepas dzimtas kapavieta Rīgā; labajā pusē - Māra atdusas vieta Maskavā.
Visu radošo mūžu Mārim nācās sadalīt sevi starp Rīgu un Maskavu - starp vecākiem un māsu šeit, un dzīvesbiedrēm un bērniem tur. Kā Latvija savulaik bija Padomju Savienības “Rietumi”, tāpat Māris Maskavā tika uzskatīts par “eiropieti”. Viņš izstaroja īpašu šarmu, ko novērtēja gan kolēģi, gan skatītāji, gan Māra audzēkņi. Savas karjeras laikā Māris Liepa ieguvis Padomju Savienības augstākos apbalvojumus un goda nosaukumus - 1968.gadā viņš kļuva par Latvijas PSR Tautas mākslinieku, 1969.gadā - par Krievijas PFSR Tautas mākslinieku, 1976.gadā - par PSRS Tautas mākslinieku. Viņš saņēmis Ļeņina prēmiju 1970.gadā un Tautu draudzības ordeni 1986.gadā. Liepa sarakstījis divas grāmatas - “Es vēlos dejot 100 gadus” (1980) un “Šodiena un rītdiena baletā. Māris Liepa” (1986). Tēva pēdās gājuši Māra bērni - Ilze un Andris Liepas, kuri iemantojuši savu vietu baleta pasaulē.
Māra Liepas bērni Ilze un Andris bērnībā un šodien.
Aleksandrs Godunovs
Aleksandrs Godunovs dzimis 1949.gada 28.novembrī Južnosahaļinskā, Padomju Savienības Tālajos Austrumos, kur viņa tēvs dienēja kā padomju armijas virsnieks. Tomēr jau kopš trīs gadu vecuma, kad Sašas vecāki izšķīrās un māte Lidija kopā ar bērniem pārcēlās uz Rīgu, viņš uzskatāms par Rīgas iedzimto. Lai gan Aleksandrs gribēja iet tēva pēdās un kļūt par virsnieku, māte viņu deviņu gadu vecumā aizveda uz Rīgas Horeogrāfijas skolu, kur zēna pedagogi bija izcilie baleta solisti Juris Kaprālis, Artūrs Ēķis un Valentīns Bļinovs. Aleksandra klasesbiedru vidū bija arī viņa draugs, vēlāk izcilais baletdejotājs Mihails Barišņikovs. Rīgas Horeogrāfijas skolu Aleksandrs beidza 1968.gadā.
Saša Rīgā. Attēlā pa labi - pirmā uzstāšanas uz Operteātra skatuves 13 gadu vecumā.
Pēc skolas beigšdanas Godunovs devās uz Maskavu, lai kļūtu par Igora Moisejeva vadītā horeogrāfijas ansambļa “Jaunais balets” solistu. Pēc trim gadiem Aleksandru pieņēma darbā Lielā teātra baleta trupā, kur viņš dejoja no 1971. līdz 1979.gadam. Lielajā teātrī par Godunova baleta skolotāju kļuva pazīstamais pedagogs Aleksejs Jermolajevs. 1972.gadā Godunovs ieguva zelta medaļu Maskavas Starptautiskajā baletmākslinieku konkursā. Drīz viņš kļuva par pasaulslavenās balerīnas Maijas Pļiseckas partneri un kopā ar viņu dejoja virknē izrāžu - “Gulbju ezers”, “Anna Kareņina”, citās.
Kreisajā pusē - Saša ar mīļoto pedagogu Jermolajevu; labajā pusē - pārī ar Maiju Pļisecku.
Godunovs bija ļoti populārs baletdejotājs Padomju Savienībā. Viņam bija pievilcīga āriene, garš augums, proporcionāla miesas būve. Aleksandram bija spīdoša horeogrāfijas tehnika, kustības bija virtuozas, jebkura uzstāšanās pārsteidza ar kustību izteiksmīgumu. “Viņš bija gara auguma, varens un lepns. Salmu krāsas matu kūlis, kas piešķīra viņam līdzību ar skandināvu, plēnēja Godunova neatkārtojamās piruetes izraisītajā vēja brāzmā” - tā par savu partneri teikusi baletdejotāja Maija Pļisecka. 1976.gadā Godunovam piešķīra Krievijas PFSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu. Viņš saņēmis arī Parīzes Deju akadēmijas Vāclava Ņižinska prēmiju.
Aleksandrs Godunovs - Maskavas Lielā teātra solists.
Godunova pievilcīgo ārieni novērtēja arī kinematogrāfisti. Aleksandrs filmējies piecās padomju filmās. Vairums no tām bija baletfilmas. Spožākās Godunova lomas padomju kino bija Vronskis 1974.gada baletfilmā “Anna Kareņina” un Lemisons pēc Džona Prīstlija romāna uzņemtajā mūziklā “31.jūnijs” 1978.gadā. Viņš piedalījies arī baletfilmā “Karmenas svīta” 1978.gadā, kur spēlēja Hozē lomu, un baletfilmā “Maskavas fantāzija”, kur attēloja jaunu baletdejotāju.
Aleksandrs Godunovs padomju kino.
Lielā teātra trupas sastāvā Godunovs dejoja viesizrādēs ASV, Itālijā, Francijā, taču 1975.gadā viņam pēkšņi tika liegts izbraukt ārpus PSRS. Tikai pēc četriem gadiem, pateicoties komponista Tihona Hreņņikova lūgumam, Godunovam ļāva izbraukt uz Parīzi, lai piedalītos Hreņņikova baleta “Mīlu pret mīlu” viesizrādēs. Lūzums notika 1979.gada augustā, kad Lielais teātris ar viesizrādēm uzstājās Ņujorkā. Viesizrādēs piedalījās arī Aleksandrs Godunovs. 21.augusta rītā viņš izgāja no sava viesnīcas numuriņa, sazinājās ar ASV varasiestādēm un lūdza politisku patvērumu Savienotajās Valstīs.
Rīgas Horeogrāfijas skolas audzēkņi Lielajā teātrī - Aleksandrs Godunovs un Māris Liepa
preses konferencē aģentūrā “Latinform”. Saša tikko atgriezies no viesizrādēm ASV,
pēc kurām viņam uz četriem gadiem tika liegts izbraukt no PSRS.
Kad tika atklāta Godunova prombūtne, PSRS specdienestu darbinieki viņa sievu, pazīstamo baletdejotāju Ludmilu Vlasovu, kas arī piedalījās viesizrādēs, vienīgo no trupas nogādāja uz “Aeroflot” reisa lidmašīnu, lai sūtītu atpakaļ uz Maskavu. Pēc Godunova lūguma ASV atbildīgie dienesti aizturēja lidmašīnas pacelšanos. Trīs dienas norisinājās diplomātiskā krīze, kuras laikā ASV Valsts departaments centās noskaidrot, vai Vlasova Ameriku pamet labprātīgi. Incidentā tika iesaistīti pat abu valstu vadītāji - Džimmijs Kārters un Leonīds Brežņevs. Galu galā lidmašīnai atļāva atstāt ASV.
Godunova un Vlasovas drāma lidostā. Kreisajā pusē augšā - Aleksandrs lidlaukā cer un gaida, ka sieva tomēr izkāps no lidmašīnas; kreisajā pusē apakšā - Vlasova ar māti pēc atgriešanās PSRS;
labajā pusē - ASV atbildīgie dienesti bloķē “Aeroflot” lidmašīnu.
1985.gadā PSRS tika uzņemta filma “Reiss 222″. Tās sižets gan bija pārveidots - baletdejotāju vietā bija sportisti. Vēl šodien nav skaidrs, vai Vlasova aizbrauca labprātīgi. ASV varas pārstāvjiem viņa teica, ka atgriežas PSRS pēc brīvas gribas, taču jāņem vērā, ka visas šīs dienas viņa atradās PSRS drošības iestāžu psiholoģiskā spiediena ietekmē. Padomju Savienībā Vlasovai bija tuvinieki, kuru likteni viņas pārbēgšana iespaidotu nelabvēlīgi. Vēlāk Vlasova teica, ka Godunovs mīlējis amerikāņu kultūru un jau sen vēlējies dzīvot ASV, bet viņa esot “pārāk krieviska”, lai dzīvotu svešā zemē. Vēl gadu pēc sievas aizbraukšanas Godunovs centās panākt ģimenes apvienošanos, bet velti. 1982.gadā abu laulība tika šķirta. Pasaulē šis pāris kļuva pazīstams kā Aukstā kara Romeo un Džuljeta.
Godunovs un Vlasova - pāris, kuru drāma Aukstā kara laikā satrieca cilvēkus visā pasaulē.
No 1980. līdz 1982.gadam Godunovs bija Amerikas Baleta teātra premjers. Tolaik par šī teātra direktoru un vadošo baletdejotāju strādāja viņa skolasbiedrs Mihails Barišņikovs. Pēc 1982.gada kontrakts ar Godunovu pagarināts netika, jo bijušie draugi nespēja radoši saprasties. Pēc tam Godunovs uzstājās kopā ar dažādām Eiropas un Amerikas baleta trupām, vēlāk izveidoja pats savu trupu “Godunov and friends”, ar kuru piedalījās izrādēs daudzās Amerikas pilsētās. Kā viesmākslinieks Godunovs piedalījies baleta uzvedumos Kanādā, Izraēlā, Argentīnā, Austrālijā, Japānā, Eiropā. 1985.gadā Saša pārtrauca uzstāties kā baletdejotājs, lai karjeru turpinātu tikai kā filmaktieris. Tomēr, lai uzturētu fizisko formu, viņš nodarbojās ar baletu Dāvida Lišina Baleta akadēmijā Tatjanas Rjabušinskas vadībā, kur periodiski noturēja arī savas meistarklases.
Aleksandrs Godunovs uz Amerikas baleta skatuvēm un deju žurnālu vākiem.
Amerikā Aleksandrs Godunovs papildināja arī savas aktiermeistarības prasmes. Viņš studēja Džuljarda mākslu skolā Ņujorkā un leģendārās Stellas Adleres aktiermeistarības studijā Losandželosā. Pēc aiziešanas no baleta 1985.gadā, Aleksandrs filmējās vairākās Holivudas filmās. Viņa Amerikas kinolomu klāstā ir darbs grāvējos “Cietais rieksts” ar Brūsu Villisu, “Liecinieks” ar Harisonu Fordu, “Vaska figūru muzejs II: zuduši laikā”, “Zona” un citos kinodarbos. ASV uzņemtas arī divas dokumentālās filmas par baletdejotāja dzīvi, kurās Godunovs spēlē pats sevi. Ilgus gadus viņam bija tuvas attiecības ar kinoaktrisi Žaklīnu Bisē, ar kuru viņš iepazinās kādās pusdienās Losandželosā.
Godunovs Holivudā - filmā “Cietais rieksts”, kopā ar Žaklīnu Bisē (vidū) un filmā “Liecinieks”.
1995.gada 18.maijā Aleksandra draugi pamanīja, ka mākslinieka telefons klusē, kas nebija viņam raksturīgi. Medmāsa, kas tika nosūtīta uz Godunova dzīvesvietu, atrada viņu mirušu. Nāves iemesls - sarežģījumi pēc hepatīta. Aleksandrs Godunovs aizgāja Mūžībā 45 gadu vecumā. Mākslinieka pelni tika izkaisīti virs Klusā okeāna. Losandželosā baletdejotājam atklāts memoriāls. Uzraksts uz piemiņas akmens vēsta: “Viņa nākotne palika pagātnē”. Savukārt uz piemiņas akmens, kas uzstādīts Vedenskas kapsētā Maskavā, iekalti vārdi: “Tu vienmēr esi ar mums”.
Aleksandra Godunova piemiņas akmens Vedenskas kapsētā Maskavā.
Mihails Barišņikovs
Mihails Barišņikovs piedzima 1948.gada 27.janvārī Rīgā militārā inženiera Nikolaja Barišņikova un šuvējas Aleksandras ģimenē. Kopš trīs gadu vecuma vecāki puiku regulāri veda uz baleta izrādēm Rīgas opernamā. Apgūt zinības Miša sāka Rīgas 22.vidusskolā, bet no 1958. līdz 1964.gadam mācījās Rīgas Horeogrāfijas skolā pie Jura Kaprāļa un Valentīna Bļinova. Bijis vienā klasē ar Aleksandru Godunovu. Kopš 1964.gada Mihails mācības turpināja Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) Valsts Horeogrāfijas institūtā pie slavenā pedagoga Aleksandra Puškina, kura audzēknis bija arī topošā baleta zvaigzne Rūdolfs Nurijevs. 1966.gadā Varnas Starptautiskajā baleta konkursā Bulgārijā Mihails Barišņikovs ieguva zelta godalgu junioru grupā. Skolu Miša absolvēja 1967.gadā.
Mazais Miša Rīgas 22.vidusskolā (kreisajā pusē) un Ļeņingradas Horeogrāfijas institūtā (labajā pusē).
Pēc Horeogrāfijas skolas beigšanas Barišņikovs 19 gadu vecumā kļuva par Ļeņingradas Sergeja Kirova Operas un baleta teātra solistu. Viņa pirmā loma bija izrādē “Žizele”. 1969.gadā Barišņikovs guva uzvaru 1.Maskavas starptautiskajā baletdejotāju konkursā, pēc kura viņš kļuva pazīstams gan Padomju Savienībā, gan aiz tās robežām. Aizrobežu baleta speciālisti pievērsa īpašu uzmanību viņa dejotmākslai. Visiem atmiņā palika viņa lēciens - lidojums, izplešot abas kājas taisnajā špagatā. Šis lēciens vienmēr izsauca īpašu publikas sajūsmu. 1973.gadā Barišņikovam piešķīra Krievijas PFSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu.
Mihails Barišņikovs - Ļeņingradas Kirova teātra solists.
Ļeņingradā Barišņikovs dejoja no 1967. līdz 1974.gadam. Viņš izpildīja gandrīz visas klasiskā baleta partijas, tostarp Bazilu “Donā Kihotā”, princi Dezirē “Apburtajā princesē” un citas. Barišņikovs kļuva par lieliskās balerīnas Natālijas Makarovas skatuves partneri. Viņš pievērsās arī mūsdienu horeogrāfijai, kļūstot par pirmo Hamleta lomas izpildītāju Natālijas Kasatkinas un Vladimira Vasiļova baletā “Hamlets” Konstantīna Sergejeva iestudējumā 1970.gadā, tāpat piedalījās Maijas Murdmā novatoriskā baleta “Pazudušais dēls” iestudējumā 1973.gadā. Novērtējot Barišņikova talantu, vairāki padomju horeogrāfi, piemēram, Oļegs Vinogradovs, Konstantīns Sergejevs, Igors Černišovs un Leonīds Jākobsons, sāka veidot baletu horeogrāfijas speciāli viņam. Bet avīze “New York Times” jau padomju periodā nosauca Barišņikovu par “labāko dejotāju, kāds jebkad redzēts”.
Miša uz PSRS un pasaules skatuvēm.
Barišņikovs vēlējās attīstīt savu baletmākslu, sadarbojoties ar ievērojamākajiem Rietumvalstu horeogrāfiem, tomēr PSRS apstākļos tas nebija iespējams. Kad 1974.gadā Kirova teātra baleta trupa piedalījās viesizrādēs Kanādā, viņš nolēma neatgriezties Padomju Savienībā. 29.jūnijā baletdejotājs lūdza politisko patvērumu Kanādā. Vēlāk viņš atklāja, ka domu par bēgšanu no Padomju Savienības pirmoreiz radusies jau 1970.gadā, kad viesizrādēs Londonā Rietumos palika viņa skatuves partnere Natālija Makarova. Kanādā Barišņikovs pievienojās Vinipegas Karaliskā baleta trupai, bet viņa pirmā aizokeāna uzstāšanās televīzijā notika kopā ar Kanādas Nacionālo baletu izrādē “Silfīdas”.
Pirmie soļi Rietumos - ar Kanādas Nacionālo baletu izrādē “Silfīdas”, 1974.gads.
Tad Barišņikovs saņēma Aleksandra Minca uzaicinājumu pievienoties Amerikas baleta teātra trupai Ņujorkā. Viņš bija šīs trupas premjers no 1974.-1978.gadam. Īpaša sadarbība šajā laikā Barišņikovam izveidojās ar balerīnu Dželsiju Kērklandi, kas kļuva par viņa pastāvīgo partneri. Pāra veiksmīgākais iestudējums bija “Riekstkodis” Barišņikova horeogrāfiskajā versijā. 1978.-1979.gada sezonā Barišņikovs bija vadošais solists Ņujorkas pilsētas baletā, ko vadīja leģendārais horeogrāfs Džordžs Balančins. Lai gan Balančins neveidoja lomas speciāli Barišņikovam, baletdejotājs uzstājās daudzos viņa iestudējumos. Viens no viņu spožākajiem kopdarbiem bija balets “Pazudušais dēls” ar Sergeja Prokofjeva mūziku. Barišņikovs bija arī regulārs Britu Karaliskā baleta viesmākslinieks.
Mihails Barišņikovs un Dželsija Kērklande - ilggadējs Amerikas baleta teātra pāris.
1980.gadā Mihails Barišņikovs atgriezās Amerikas baleta teātrī ne vien kā dejotājs, bet arī kā teātra mākslinieciskais vadītājs. Šajā postenī viņš strādāja līdz 1989.gadam. 1990.gadā Barišņikovs kopā ar dejotāju un horeogrāfu Marku Morisu Floridā nodibināja baleta trupu “White Oak Dance Project”, kas nodarbojās galvenokārt ar modernā baleta uzvedumiem un eksperimentiem baletmākslā. Trupa pastāvēja līdz 2002.gadam, kad to slēdza, lai visus resursus ieguldītu Barišņikova Mākslas centra izveidē Ņujorkā. 2005.gadā centrs tika atklāts. Barišņikovs ir tā mākslinieciskais vadītājs.
“White Oak Dance Project” radītāji Miša Barišņikovs un Marks Moriss.
Mihails Barišņikovs uzstājies dažādos Amerikas un Eiropas baleta teātros, dejojis kopā ar dažādām baleta un deju trupām. Viņš veidojis arī daudzus personīgus baleta projektus, īpaši veicinot un atbalstot moderno deju. 2006.gada vasarā Barišņikovs devās turnejā pa ASV un Spāniju kopā ar “Hell’s Kitchen Dance” trupu, ko sponsorēja paša Mākslas centrs. Daudzi amerikāņu speciālisti atzīst, ka, tikai pateicoties Barišņikova talantam, plašākam ASV iedzīvotāju lokam radusies nopietna interese par baletu. Nepārprotami, viņš devis lielu ieguldījumu Amerikas horeogrāfijas mākslas attīstībā.
Mihaila Barišņikova Mākslas centrs Ņujorkā.
Mihails Barišņikovs ir viens no izcilākajiem mūsu laika baletdejotājiem. Jaunības dienās viņš aizrautīgi strādāja ar klasisko repertuāru, taču jau tolaik viņam bija liela interese par moderno horeogrāfiju. Diemžēl padomju baleta teātri apzināti izvairījās no Rietumu modernā baleta iestudējumiem. Atstājot Padomju Savienību, Barišņikova galvenais mērķis bija strādāt ar Rietumu novatorisko deju. Pirmajos gados Rietumos viņš dejoja dažādu mūsdienu horeogrāfu, tostarp Džeroma Robinsa, Glena Tetlija, Alvina Aileja un Tvilas Tarpas darbos. “Nav svarīgi, lai katrs balets būtu veiksme,” Barišņikovs tolaik teica “New York Times” deju apskatniekam. “Taču šī jaunā pieredze man dod ļoti daudz.”
Mihails Barišņikovs piedalījies daudzās televīzijas un kinofilmās, tāpat teātra uzvedumos. Par Jurija Kopeikina lomu filmā “The Turning Point” (1977) viņš tika nominēts Amerikas Kinoakadēmijas balvai “Oscar” un “Zelta Globusam”. Gandrīz vai savas dzīves pieredzi Barišņikovs nospēlēja 1985.gada filmā “White Nights”, kas stāsta par no PSRS aizbēguša baletdejotāja likteni. Dejotājs piedalījies vēl vairākās aktierfilmās, tāpat daudzkārt nominēts un trīs reizes arī saņēmis “Emmy” balvu par lomām televīzijas filmās. Piedalījies seriāla “Sekss un lielpilsēta” pēdējā sezonā, kur tēloja krievu mākslinieku Aleksandru Petrovski. Kopumā Barišņikovs spēlējis 15 dažāda žanra filmās gan PSRS, gan Amerikā.
Dažas no Mihaila Barišņikova Amerikas kinolomām.
Pirmā Barišņikova loma uz teātra skatuves bija 1989.gadā Brodveja izrādē “Pārvērtības” pēc Franča Kafkas darbu motīviem. Vēlāk viņš piedalījies arī citās Brodveja izrādēs, spēlējis dažādos avangarda teātros. 2011.gadā nospēlēja ģenerāļa lomu Dmitrija Krimova iestudētajā lugā “Parīzē” pēc I.Buņina stāsta motīviem. 2013.gadā starptautiskajā festivālā Mančesterā piedalījās Daniela Harmsa lugas “Vecene” pirmizrādē. Bet 2015.gadā 15.oktobrī Rīgas Jaunajā teātrī notika Barišņikova monoizrādes “Brodskis/Barišņikovs” pasaules pirmizrāde. Tajā skanēja Barišņikova drauga, izcilā krievu-ebreju dzejnieka, Nobela prēmijas laureāta Josifa Brodska dzeja Barišņikova izpildījumā. 2016.gada augustā Rīgā bija skatāma arī pasaules režijas ikonas Roberta Vilsona izrāde “Vēstule cilvēkam” ar Barišņikovu galvenajā lomā. Lugas pamatā ir izcilā baletdejotāja Vāclava Nižinska dienasgrāmata.
Mihails Barišņikovs uz dramatisko teātru skatuvēm.
Kreisajā pusē augšā - Brodveja izrādē kopā ar Laizu Minelli.
Par ieguldījumu mākslā Mihails Barišņikovs saņēmis vairākas balvas un goda titulus. 1999.gadā viņu ievēlēja par Amerikas Mākslas akadēmijas biedru, bet 2000.gadā piešķīra ASV Nacionālo medaļu mākslā. 2003.gadā Barišņikovs ieguva Starptautiskās dejas asociācijas balvu “Prix Benois de la Danse” par mūža ieguldījumu dejas mākslā, bet 2012.gadā - “Vilcek Prize in Dance”, ko piešķir ārpus ASV dzimušiem amerikāņu māksliniekiem dažādās jomās. Barišņikovs ir Ņujorkas Universitātes, Šenandoas Konservatorijas un Montklēras Valsts Universitātes goda doktors.
Mihails Barišņikovs ASV Nacionālo medaļu mākslā (kreisajā pusē)
un goda doktora titulu (labajā pusē) saņemot.
Mihailam Barišņikovam ir kopīga meita Aleksandra ar populāro Holivudas filmzvaigzni Džesiku Lānžu. 2006.gadā viņš oficiāli apprecēja trīs savu bērnu - Pītera, Annas un Sofijas - māti, bijušo balerīnu Lizu Rainharti. Barišņikovs aizraujas ar fotogrāfiju un mākslas priekšmetu kolekcionēšanu. Viņa fotogrāfiju un kolekcijas izstādes notikušas vairākos pasaules muzejos. Mihails ir arī Ņujorkas restorāna “Krievu samovārs” līdzīpašnieks. 1990.gadā kopā ar firmu “Weekend Exercise Co” viņš izveidoja apģērbu līniju dejotājiem “Baryshnikov” un drīz vien laida tirgū arī vīriešu odekalonu “Misha”.
Kreisajā pusē - Barišņikovs ar aktrisi Džesiku Lānžu; labajā pusē - ar dzīvesbiedri Lizu Rainharti.
Barišņikovs ir naturalizēts ASV pilsonis kopš 1986.gada. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas dejotājs regulāri apciemo savu dzimto pilsētu Rīgu. Krievija pielikusi daudz pūļu, lai piesavinātos Barišņikova vārdu sev, tomēr mākslinieks nejūt ne mazāko nostaļģiju pēc šīs zemes, kur nodzīvojis vien desmit gadus. Citādāk ir ar Latviju, jo šajā zemē atdusas Barišņikova vecāki. 2017.gada aprīlī ar īpašu Saeimas lēmumu Mihailam Barišņikovam tika piešķirta Latvijas pilsonība par īpašiem nopelniem dzimtenes labā. Un patiesi - visur, kur ierodas Miša Barišņikovs, vienmēr tiek teikts: born in Riga, Latvia (dzimis Rīgā, Latvijā). Neapšaubāmi, viņš ir viens no mūsu spožākajiem zīmoliem pasaulē.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
