Laikmeta zīmes

Raksta pirmajā daļā (lasiet ŠEIT) iesākām stāstīt par vairākiem noturīgiem mītiem, kādi nostalģisku ļaužu atmiņās izveidojušies par padomju varas laiku Latvijā. Runājām gan par lētajiem dzīvokļiem un komunālajiem maksājumiem, gan tikpat lēto pārtiku, gan bezmaksas izglītību un medicīnu, gan arodbiedrību nesavtīgajām rūpēm par strādājošo labklājības celšanu. Noskaidrojām, vai viss patiešām bija tā, kā to pasaulei centās iestāstīt padomju propaganda un vēl šodien stāsta Krievijas plašsaziņas līdzekļi un to domubiedri Latvijā. Varbūt zem skaistā laķējuma tomēr slēpās arī pa rūsas pleķītim? Kā bija patiesībā? Raksta otrajā daļā turpinām ekskursu Padomju Latvijas vēsturē ar vēl dažiem tikpat populāriem mītiem.

6.mīts. PSRS nebija bezdarba.

Bezdarba patiešām nebija. Vēl vairāk - strādāt vajadzēja obligāti, gribēja to kāds vai nē. Kas nestrādāja, tos varēja sodīt par “dīkdienīgu dzīvesveidu”. Ne velti daudzi radoši cilvēki, kas nepiederēja oficiālajām radošajām organizācijām, lai netiktu apsūdzēti dīkdienībā, bija spiesti strādāt darbos, kas neprasīja pilnu darba dienu - par naktssargiem, kurinātājiem, apkopējām un tamlīdzīgi. Kā gan padomju ekonomika spēja panākt 100% nodarbinātību? Ļoti vienkārši - daudz roku darba, zems darba ražīgums, neliela ražošanas automatizācija un valsts plāns, kas pieprasīja jebkuru produkciju ražot maksimāli lielos apjomos. Kapitālismā nodrošināt šādu nodarbinātības līmeni ir neiespējami tirgus svārstību un lielās ražošanas automatizācijas dēļ, taču plānveida komandekonomikas apstākļos darbarokas bija vajadzīgas vienmēr. Cits jautājums - vai tas uzskatāms par plānveida ekonomikas panākumu jeb gluži pretēji - liecina par šīs sistēmas neefektivitāti?

Protams, apziņa, ka darbu varēs atrast vienmēr, neatkarīgi no tirgus svārstībām un ekonomiskās situācijas pasaulē, deva cilvēkiem lielāku pārliecību par rītdienu, taču vienlaikus arī atklāja plānveida ražošanas vājo tehniskā progresa līmeni. Savukārt hroniskā nespēja piepildīt cilvēku vajadzības pēc pārtikas un plaša patēriņa precēm liecināja par zemo darba ražīgumu un plānošanas neefektivitāti. Nodarbinātība Padomju Savienībā bija teju absolūta, taču tas tika panākts, izmantojot mazkvalificētu roku darbu, kamēr Rietumos ražošanā arvien vairāk ieviesa automātiku, pamazām aizstājot roku darbu. PSRS ražošanas uzņēmumu automatizācijas līmenis tālu atpalika no Rietumvalstīm un prasīja lielu cilvēkresursu iesaisti ražošanā, kas arī nodrošināja vispārēju nodarbinātību.

Darbs padomju cilvēkam atradās vienmēr, jo zems tehniskais progress prasīja daudz roku darba.

Padomju ekonomikas nespēja apmierināt patērētāju vajadzības radīja situāciju, kad ražošanas uzņēmumi bija nodrošināti ar darbu gandrīz nepārtraukti. Šādam ražošanas tempam bija nepieciešams daudz darbinieku, jo daudzi uzņēmumi strādāja divu vai pat trīs maiņu režīmā. Šī iemesla dēļ padomju uzņēmumu produkcija arī neizcēlās ar īpaši augstu kvalitāti un glītu ārējo izskatu. Dizaina ziņā tie bija neizteiksmīgi, visbiežāk pelēcīgos krāsu toņos. Neskatoties uz to, dažas preces bija ļoti pieprasītas, kamēr citus produktus pirka samērā maz un tie konteineriem krājās rūpnīcu noliktavās kā nevienam nevajadzīga prece. Kapitālismā nerentabls uzņēmums tiktu likvidēts un darbinieki atlaisti. Taču Padomju Savienībā šādi uzņēmumi ražošanu turpināja pat tad, ja produkcijai nebija noiets. Tas tika darīts ideoloģisku iemeslu dēļ - Padomju Savienībā bezdarbs nedrīkstēja būt.

Par bezdarba problēmu lauksaimniecībā padomju kontekstā vispār grūti runāt. Darba ražīgums šajā sektorā bija tik zems, ka ne jau bezdarbs bija problēma - darbarokas laukos hroniski trūka. Šī iemesla dēļ daudzviet Padomju Savienībā lauku apvidos pat vēl 50.gados cilvēkiem atņēma pases, lai viņi nevarētu aizbēgt no dzimtā kolhoza. Tādejādi cilvēki ar varu tika piesaistīti noteiktai dzīvesvietai. Latvijā par laimi šāda padomju stila “dzimtbūšana” netika praktizēta. Taču statistika nepielūdzami liecina - nekur attīstītajā pasaulē lauksaimniecībā nebija nodarbināti vairāk par 5% no strādājošo kopskaita, bet PSRS tie bija aptuveni 20%. Par kādu ražošanas efektivitāti gan varēja būt runa? Jā, Padomju Savienībā bezdarba patiešām nebija, taču par šādu priekšrocību tika maksāts ar zemu darba ražīgumu, tehnoloģiju atpalicību un neapmierinošu produkcijas kvalitāti.

7.mīts. Nepieredzēta rūpniecības un lauksaimniecības attīstība.

Līdz 1940.gada okupācijai Latvijā bija sabalansēta tautsaimniecība, kas atbilda mūsu dabas un cilvēkresursu iespējām. Tās pamatā bija attīstīta lauksaimniecība, bet rūpniecības īpatsvars un apjomi bija atbilstoši tā laika tirgus vajadzībām. Pēc Otrā Pasaules kara, bet īpaši kopš 20.gadsimta 60.gadiem, Maskava sāka intensīvu Latvijas industrializācijas programmu. Tika uzbūvēti un sākta ražošana desmitiem jaunu uzņēmumu. Jautājums tikai, vai šāda hipertrofēta rūpniecības attīstība atnesa Latvijas tautsaimniecībai reālu labumu, jeb gluži pretēji - kropļoja to? Industrializācija gan uzlaboja infrastruktūru un veicināja iedzīvotāju dzīves līmeņa pieaugumu, tomēr tā radīja arī nopietnas sociālas, demogrāfiskas un ekoloģiskas problēmas, kuru sekas jūtam vēl šodien.

Līdzās Latvijā tradicionālo rūpniecības nozaru atjaunošanai un veco pirmskara rūpniecības uzņēmumu modernizācijai, pēc Maskavas ieceres Latvijā uzbūvēja virkni fabriku un rūpnīcu, kam Latvijas tautsaimniecības kontekstā nebija ekonomiska pamatojuma. Tiem nebija ne vietējo izejvielu, ne sagatavotu vietējo speciālistu. Lielākā daļa šo rūpniecības gigantu bija tā sauktie Vissavienības pakļautības uzņēmumi - rūpnīcas, kas pakļāvās attiecīgās nozares PSRS ministrijai un kuru galvenā vadība tāpēc atradās Maskavā nevis Rīgā. Šie Latvijas tautsaimniecības apstākļiem nepiemērotie uzņēmumi gan patērēja vietējos resursus, bet Latvijai pār tiem nebija nekādas teikšanas. Arī šo uzņēmumu peļņa nonāca Maskavā. Šādu uzņēmumu bija ļoti daudz - par vietējās pakļautības uzņēmumiem varēja uzskatīt vien 46% no visām Latvijas PSR rūpnīcām un ražotnēm.

Latvijas PSR industrializācija. Attēlos augšā - Pļaviņu HES būve un Līvānu bioķīmiskā rūpnīca;
attēlos apakšā - Ogres trikotāžas kombināta celtniecība un Jelgavas mikroautobusu rūpnīca “RAF”.

Vienu gan jāatzīst - Latvijas PSR tautsaimniecība bija vairāk orientēta uz augstas pievienotās vērtības produkcijas ražošanu, nekā citas PSRS republikas. Līdz ar to Latvijas uzņēmumiem bija arī relatīvi lielāka peļņa. Tomēr cena, ko nācās maksāt par šo šķietamo labklājību, bija gana augsta. Lielāko daļu speciālistu, kādus pieprasīja Vissavienības pakļautības uzņēmumi, Latvijā nesagatavoja, tādēļ nācās ievest tūkstošiem strādnieku un inženiertehnisko darbinieku no citām Padomju Savienības malām. Šo parādību varētu nosaukt par “industriālo rusifikāciju”, kuras dēļ latviešu īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā gadu no gada samazinājās. Arī visa lietvedība, instrukcijas, pavēles, darba sarakste bija krievu valodā. Rezultātā 1991.gadā latviešu skaits bija noslīdējis līdz 52% no republikas iedzīvotāju kopskaita. Iluzorā labklājība mūs gandrīz padarīja par minoritāti pašu zemē.

Lai arī lielu daļu energoresursu un izejvielu Latvijā importēja no citiem PSRS reģioniem, to pieejamība un lētās cenas radīja daudz blakusefektu - resursi netika taupīti un tautsaimniecība kļuva arvien atkarīgāka no importa. Infrastruktūras objekti, sabiedriskās un industriālās ēkas netika pienācīgi siltinātas, virs pazemes siltumtrasēm cauru gadu zaļoja zāle. Jēdzienam “rentabilitāte” padomju sistēmā bija pavisam cita jēga nekā Rietumu ekonomikā. Plānveida komandekonomika izslēdza arī tādu kvalitāti un tehnisko progresu veicinošu elementu kā konkurence. Konkurence faktiski nepastāvēja vispār, jo, lai cik PSRS būtu rūpnīcu, kas ražoja viena veida produkciju, arvien pieaugošā deficīta apstākļos tā visa tika izpirkta, neskatoties uz ražotāju un kvalitāti. Kādēļ gan rūpēties par kvalitātes paaugstināšanu, ja cilvēki tavus ražojumus pirks tik un tā?

Masveida industrializācija radīja arī ekoloģiskas problēmas. Lielo izmešu dēļ rūpniecības uzņēmumu apkaimē gaiss bija piesārņots un ražošanas atkritumu dēļ nereti cieta arī augsne un tuvumā esošās ūdenstilpnes. Atcerēsimies kaut vai smirdošo kloāku, par kādu bija pārvērsta Lielupe pie Slokas celulozes un papīrfabrikas. Kur tad vēl Olaine ar savām ķīmisko atkritumu izgāztuvēm. Padomju tautsaimniecība neveltīja pārāk daudz uzmanības ekoloģijas problēmām. Gaisa un ūdens filtrēšanas iekārtas bija stipri novecojušas un neefektīvas. Tautsaimniecības “progresa un attīstības” vārdā netika ņemti vērā ne dabas draugu iebildumi, ne nacionālais sentiments, kā tas bija, piemēram, jautājumā par Staburaga saglabāšanu. Daugavas dabas objektu iznīcināšana, būvējot Daugavas HES kaskādi, bija tipiska tautsaimniecības interešu pārākuma demonstrācija pār dabas, kultūras un nacionālās identitātes vērtībām. Tikai “perestroikas” un tai sekojošās tautas Atmodas gados izdevās izglābt vēl pēdējo nesagandēto Daugavas posmu, pārtraucot Daugavpils HES būvniecību.

Par milzīgu lauksaimniecības attīstību padomju posmā Latvijā nevar runāt, jo padomju okupācija pilnībā iznīcināja Latvijai tradicionālo lauksaimniecības modeli, ieviešot Krievijas kolhozu sistēmu. Sekas bija totāla lauku iedzīvotāju nabadzība, lopbarības un sējas graudu trūkums un citas negācijas. Komandekonomikas sistēma pieprasīja obligāti veikt darbus valsts noteiktajos termiņos - vienalga, bija tam piemēroti apstākļi, vai nebija. Šāda saimniekošana noveda pie zemām ražām un citām problēmām. Formāli kolhozs nebija valsts uzņēmums, bet kooperatīvs, tādēļ kolhoznieki pirmajos pēckara gadu desmitos pat vispār nesaņēma algas vai arī saņēma smieklīgi maz - pārējais bija “graudā”. Bija arī gadījumi, kad kolhoznieki cauru gadu smagi strādājuši, gada beigās izrādījās… parādā valstij un nesaņēma neko! Līdz 60.gadu vidum kolhozniekiem nepienācās arī vecuma pensijas. Lauksaimniecības attīstība nebija LPSR prioritāšu vidū, jo valdība Maskavā uzskatīja, ka patiesi augstražīgu lauksaimniecību te nevar attīstīt nepiemērotas augsnes un dabas apstākļu dēļ.

Dzīve laukos sāka uzlaboties vien 60.gados, taču līdz pat 70.gadu vidum nevar runāt par lielu kolhoznieku labklājību vai kolhozu sistēmas efektivitāti un strauju attīstību. Tikai 70.gadu vidū lauki pamazām atspirga no piespiedu kolektivizācijas radītā posta. Latvijas lauksaimniecība tika pārorientēta uz lopkopību, jo par pienu un gaļu valsts maksāja vairāk nekā par augkopības produkciju. Arī kolhoznieku dzīve pamazām uzlabojās. Fermās parādījās mehanizācija, kolhozi saviem darbiniekiem būvēja dzīvojamās mājas, cēla kultūras namus, citas sabiedriskās celtnes. Tomēr mītiskā laucinieku labklājība saistāma vien ar dažām paraugsaimniecībām - kolhoziem “Lāčplēsis”, “Nākotne”, “Tērvete”, “Druva”, “Ādaži”, vēl dažiem. Uz šīm saimniecībām veda viesus no citām republikām un ārzemēm, lai demonstrētu padomju kolhozu sistēmas sasniegumus. Taču šādu paraugsaimniecību skaits bija niecīgs - lielākā daļa kolhozu dzīvoja no rokas mutē, bet bija arī tādi, kurus valstij ik gadu palika parādā un tika dotēti. Citādāk bija ar zvejnieku kolhoziem. Zvejnieki visā LPSR piekrastē, salīdzinot ar pirmskara laiku, patiešām dzīvoja samērā turīgi.

Smaidošie padomju kolhoznieki - tādi Padomju Latvijas lauki izskatījās presē
un aģitācijas izdevumos. Realitāte bieži vien bija daudz skarbāka…

Latvijas saimnieciskā integrācija PSRS tautsaimniecībā sasniedza tik lielus apmērus, ka šis aspekts nospēlēja ļoti negatīvu lomu brīdī, kad sabruka PSRS un tās ekonomiskā sistēma. Lielākā daļa PSRS industrijas gigantu Latvijā izrādījās absolūti nepiemēroti darbam tirgus ekonomikas apstākļos. Zaudējuši milzīgo PSRS tirgu un izrauti no padomju ekonomiskās integrācijas konteksta, šie uzņēmumi vairs nespēja sekmīgi darboties, kur nu vēl konkurēt pasaules tirgū, kas teorētiski pēc PSRS sabrukuma tiem pavērās. Agrāk vai vēlāk visi PSRS lieluzņēmumi Latvijā bankrotēja, kas smagi atsaucās kā uz mūsu valsts tautsaimniecību, tā iedzīvotāju labklājību.

8.mīts. Liels latviešu kultūras dzīves uzplaukums.

Propagandas nolūkos Padomju Savienībā diezgan prāvi naudas līdzekļi tika atvēlēti nacionālo republiku kultūrai. Īpaši tas sakāms par Baltijas republikām, kas tika okupētas pēdējās, un par kuru aneksijas nelikumīgo raksturu Aukstā kara gados Padomju Savienībai nemitīgi atgādināja Rietumi. Turklāt baltiešiem bija spēcīgas trimdas organizācijas, kas visdažādākajiem līdzekļiem centās pasaulei stāstīt par savu zemju sūro likteni. Šā iemesla dēļ padomju valdībai bija svarīgi vismaz ārēji parādīt, ka nekāda nacionālās identitātes apspiešana Baltijā nenotiek, un šo tautu kultūra zeļ un plaukst dižajā padomju tautu saimē. Tādēļ tika rīkoti pompozi Baltijas tautu koncerti un kultūras pasākumi Maskavā, Ļeņingradā un citu republiku galvaspilsētās, kā arī “sociālistiskās sadraudzības valstīs”, dāsni atbalstīti Dziesmu svētku pasākumi, veicinātas citas nacionālās kultūras izpausmes.

Tomēr, tāpat kā viss cits, arī kultūras dzīve padomju Latvijā bija ideoloģizēta un pakļauta stingrai cenzūrai. Neviena dzejoļu grāmata nevarēja iznākt, ja vismaz viens dzejolis nebija veltīts “dižajam vadonim” vai komunistiskajai partijai. Arī prozas darbiem vajadzēja būt “laikmeta garu un padomju dzīvi” apliecinošiem. Tāpat tas bija mākslā, kino, teātrī un citās kultūras nozarēs. Deju kolektīviem programmās obligāti bija jāiekļauj dažādu padomju tautu dejas, tostarp vismaz vienu krievu deju. Dziesmu svētkos līdzās latviešu tautas tērpiem uz skatuves varēja ieraudzīt arī padomju armijas formu, bet līdzās “Gaismas pilij” koristi bija spiesti dziedāt “Eta deņ pobedi!” Māksliniecisko kolektīvu repertuāram modri sekoja tā sauktās mākslinieciskās padomes. Katra koncertprogramma bija obligāti jāapstiprina atbildīgajās institūcijās - tikai tad to varēja izrādīt skatītājiem. Bieži komisijas lika no dziesmām izsvītrot atsevišķas rindas, bet dažkārt kādu priekšnesumu vajadzēja izņemt pavisam.

Padomju Latvijas pompozie, ar komunisma ideoloģiju un simboliku piesātinātie Dziesmu svētki.

Cenzūrai bija pakļauts itin viss. Cenzēti tika laikraksti, žurnāli, grāmatas, dziesmu teksti, kino un teātra scenāriji - viss, kas tika drukāts, publiski izrādīts vai atskaņots. Daudzu pirmskara Latvijas valsts un sabiedrisko darbinieku, tostarp izcilu kultūras dižgaru vārdi vienkārši pazuda no avīžu slejām, enciklopēdijām un mācību grāmatām, it kā šādu cilvēku nekad nebūtu bijis. No skolu mācību grāmatām tika izmesti daudzu latviešu kultūrai nozīmīgi dzejnieku un rakstnieku vārdi un viņu radītais nebija atrodams nevienā bibliotēkā, izņemot bibliotēku specfondus, pie kuriem piekļūt varēja tikai ar īpašām atļaujām. Nežēlastībā kritušu dziedātāju ierakstus vienkārši izdzēsa, nevēlamas kinofilmas “nolika plauktā”, rakstniekiem un dzejniekiem aizliedza publicēties, māksliniekiem piedalīties izstādēs. Bet tie, kuriem publicēties atļāva, tika pakļauti stingrai cenzūrai, liekot izsvītrot visu, kas varai nepatika.

Kāpēc daudziem tomēr šķiet, ka padomju laiks latviešu kultūrai bija labvēlīgs? Vispirms jau tāpēc, ka dotācijas nacionālajai kultūrai, lai arī ideoloģiski angažētai, bija ievērojamas. Naudas pietika, tāpēc visu varēja uztaisīt krāšņāk un pompozāk. Otrkārt, kultūrai tolaik bija daudz lielāka nozīme cilvēku dzīvē nekā tagad. Rusifikācijas apstākļos jebkura nacionālās kultūras izpausme tika uztverta īpaši emocionāli. Kultūra bija latviskuma oāze vispārējā krieviskuma ielenkumā. Par patiesu kultu kļuva latviešu teātris. Latviešu prozas un dzejas grāmatas tika izdotas desmitiem tūkstošu lielās tirāžās. Šodien nekas tāds nav iedomājams. Lai arī kultūrā bija daudz nodevu pastāvošajai varai, radošie ļaudis iemācījās rakstīt un runāt, bet cilvēki - lasīt un saprast “starp rindām”. Šī Ēzopa valoda bija raksturīga daudziem tā laika daiļdarbiem, kad cenzūras dēļ izteikt domu tieši nebija iespējams.

Padomju laiku latviešu kultūras ikonas.
Kreisajā pusē - aktieri Vija Artmane un Ivars Kalniņš Rīgas kinostudijas filmā “Teātris”;
labajā pusē - dzejnieks Ojārs Vācietis lasītāju ielenkumā sniedz autogrāfus.

Tomēr, neskatoties uz lielajām dotācijām, būtu aplami domāt, ka brīvā valstī, ja Latvijai būtu izdevies saglabāt neatkarību, nacionālajai kultūrai būtu bijuši mazāk labvēlīgi apstākļi attīstībai, nekā okupācijas un cenzūras apstākļos. Šāds apgalvojums ir absurds un skan zaimojoši. Mums nekādā gadījumā nav jābūt pateicīgiem Maskavai un tās vietvalžiem par kaut kādu atbalstu latviešu kultūrai. Atbalstīta tika “padomju daudznacionālā kultūra”, bet īsteni nacionāla kultūra gluži pretēji - nīdēta. Tomēr jāatzīst, ka padomju varas gados, neraugoties uz milzīgo komunistiskās ideoloģijas klātbūtni, tika radīti arī daudzi patiesi izcili mākslas darbi visdažādākajās jomās.

9.mīts. Cīņa par mieru.

Cīņa par mieru bija viens no padomju ideoloģijas stūrakmeņiem. Vairāk šo propagandas štampu sāka izmantot pēc Staļina nāves tā sauktā Hruščova atkušņa periodā, tomēr īpaši “cīņa par mieru” uzplauka Brežņeva ērā 60.gadu otrajā pusē un 70.gados. Arī Staļins pasaules priekšā tēloja miera balodi, tomēr PSRS iekšienē jau kopš Oktobra apvērsuma tika neslēpti runāts par “vispasaules komunistisko revolūciju”, bet kad tāda nenotika, revolūcijas liesmu “no Klusā līdz Atlantijas okeānam” uz saviem durkļiem tika uzticēts nogādāt “neuzvaramajai” Sarkanajai Armijai. Pēc Staļina nāves PSRS vadoņi pamazām sāka apjēgt, ka tik drīz šis plāns neīstenosies, tāpēc pārslēdzās uz “cīņu par mieru”. Lieki teikt, ka šī “cīņa” bija tikai viens no informatīvā kara ieročiem Aukstā kara periodā.

PSRS “cīņā par mieru” bija iesaistīts liels un mazs…

Padomju propaganda centās agresora lomā nostādīt vienīgi ASV un NATO bloku, bet sevi un visu sociālistisko valstu sadraudzību pozicionēt kā nelokāmus miera cīnītājus. Iekšzemē šī propaganda nostrādāja un daudzu vientiesīgo padomju cilvēku sauklis tolaik bija: esam gatavi paciest visas grūtības, galvenais - “lai nebūtu kara”. Tāpat propagandai bija izdevies daļu padomju pilsoņu pārliecināt, ka pie visām padomju sistēmas problēmām vainojami “ļaunie kapitālisti”, jo tieši “imperiālistu agresīvās politikas” dēļ valdībai nākas naudu ieguldīt militārajā attīstībā nevis tautas labklājības celšanā. Arī daļa Rietumu labticīgo pilsoņu kļuva par padomju propagandas upuriem. PSRS slepeni finansēja teju visu Rietumu miera kustību un tās rīkotos pretkara pasākumus, taču ne tādēļ, ka padomju līderiem patiesi rūpētu atbruņošanās, bet lai sabotētu NATO militāro infrastruktūru, jo pretkara demonstrācijas nereti pārvērtās visai agresīvās akcijās, uz ko  mudināja VDK (KGB) slepenie provokatori, par kuru klātbūtni Rietumu miera kustības dalībnieki pat nenojauta.

PSRS (LPSR) Valsts Drošības komiteja (VDK) kūrēja arī tā sauktās padomju Miera komitejas. PSRS Miera aizstāvēšanas komiteja un tās meitas organizācijas savienotajās republikās (Latvijā - LPSR Miera aizstāvēšanas komiteja) ik gadu rīkoja visdažādākās akcijas - miera reisus, miera nedēļas, miera stundas, miera gājienus, miera konferences, miera stafetes, bērnu zīmējumu un dziesmu konkursus mieram un tamlīdzīgi. Tas viss tika papildinātās ar plašu ideoloģisko darbu - politaģitāciju, uzsaukumiem, parakstīšanos par dažādām miera iniciatīvām, mītiņiem, demonstrācijām un citiem pasākumiem. Miera komitejas darbā tika iesaistīti pazīstami zinātnieki, dzejnieki, rakstnieki, aktieri un pat garīdzniecība. Apstākļos, kad reliģiskās organizācijas saskārās ar stingriem ierobežojumiem, mācītāji nereti bija spiesti dažādos globālos kristiešu saietos stāstīt par PSRS “miermīlīgo ārpolitiku”, bet reliģiskās konfesijas - veikt “brīvprātīgas” iemaksas Padomju Miera fondā.

…bet patiesībā miera cīņas aizsegā notika plaša gatavošanās karam.

Visu šo skaļo kampaņu aizsegā tikmēr notika masīva bruņošanās. Baltijas reģions bija viens no militarizētākajiem PSRS apgabaliem. Latvijas teritorijā bija izvietotas 3009 karaspēka daļas, tostarp štābi, komandcentri, radiolokācijas un kosmisko sakaru centri, aviācijas bāzes, kara ostas un kodolraķešu palaišanas iekārtas. 80.gadu vidū Baltijas Kara apgabala personālsastāvā bija aptuveni 350 000 karavīru, kuriem jāpieskaita Robežapsardzības karaspēka un Iekšējā karaspēka karavīri. Var pieņemt, ka kopumā Baltijā bija izvietots aptuveni pusmiljona karavīru liels padomju militārais grupējums. Teritorija, ko Latvijā aizņēma padomju bruņoto spēku daļas un to infrastruktūra, bija vairāk nekā 120 000 hektāru liela. Šo militāro mašinēriju papildināja neskaitāmi padomju militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumi. Kopumā 176 Latvijas rūpnīcās tika veikta militāras nozīmes produkcijas ražošana. Tēlaini runājot, Latvija bija padarīta par neieņemamu PSRS cietoksni. Miera labad?

10.mīts. Par LPSR pārticību un augsto dzīves līmeni jāpateicas Maskavas dāsnajai palīdzībai.

Šis ir viens no noturīgākajiem mītiem padomju mitoloģijā. Savienība mūs baroja, izglītoja, uzcēla rūpnīcas. Atgūstot neatkarību, tas viss tika pazaudēts, kas liecina, ka kā neatkarīga valsts Latvija nav spējīga pastāvēt. Tās ir pilnīgas muļķības. Šobrīd ir droši pierādīts, ka Latvija PSRS kopējā budžetā iemaksāja vairāk nekā saņēma pretī. Par to pārliecinoši liecina Latvijas arhīvos atrodamās finanšu atskaites Maskavai, kuru kopijās Krievijā redzami tieši tie paši skaitļi. Latvijas PSR tautsaimniecība PSRS ekonomiskajā modelī strādāja ar peļņu, taču Latvijas iedzīvotājiem tas nedeva tikpat kā neko, jo visa peļņa tika ieskaitīta PSRS kopējā budžetā un iztērēta ārpus Latvijas robežām.

PSRS izdevumi bija plaši un ambiciozi. Bija jāfinansē kosmiskās un militārās programmas, jāatbalsta komunistiskās kustības visā pasaulē. Arī PSRS iekšienē ne visi reģioni bija tik ekonomiski sekmīgi kā Latvija. Ievērojamas dotācijas saņēma Vidusāzijas republikas, tāpat vairāki citi PSRS reģioni. Latvija PSRS ietvaros bija viena no sponsorvalstīm. Aprēķini rāda, ka PSRS ieguldījumi Latvijā no 1960. līdz 1985.gadam (industrializācijas laiks), ieskaitot militāros izdevumus un Latvijas PSR budžeta dotāciju, bija 15,5 miljardi rubļu, kamēr Latvija PSRS budžetā pārskaitīja 28,5 miljardus rubļu. Starpība - 13 miljardi rubļu, kas ir 23% no visiem Latvijas PSR ieņēmumiem šajā laika periodā. Līdz ar to nav pamata apgalvot, ka Savienības budžets būtu uzturējis Latviju. Tieši pretēji - PSRS investīcijas Latvijā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija mazākas nekā vidēji PSRS. Īpaši tas attiecināms uz pēckara periodu, kad, salīdzinot ar Krieviju, kapitālieguldījumi Latvijā uz vienu iedzīvotāju bija pat 2,4 reizes mazāki.

Šī tabula rāda pilnu aprēķinu, cik padomju varas gados (1946 - 1990)
Latvija saņēma, bet cik iemaksāja PSRS budžetā.

Kāds teiks: bet līdzekļi no PSRS budžeta taču Latvijai tomēr tika piešķirti! Jā. No Savienības kopējā budžeta Latvijas PSR budžets tika dotēts gadījumos, kad republikas izdevumi pārsniedza plānotos. Visbiežāk tas bija saistīts ar lielu industriālu projektu realizāciju, kuriem nepieciešamie līdzekļi krietni pārsniedza Latvijas PSR budžeta iespējas. Šādos gadījumos naudu šiem projektiem Maskava deva no centrālā budžeta. Taču tie bija izņēmuma gadījumi, kad vajadzēja realizēt kārtējo Maskavas iecerēto, bet Latvijai bieži vien nevajadzīgo grandiozo triecienbūvi. Visu pārējo Latvija sedza no sava budžeta, arī PSRS militāros izdevumus republikas teritorijā. Tomēr Maskavas dotācijas nodrošināja šķietamu Latvijas PSR budžeta sabalansētību, turklāt šāda pieeja bija izdevīga arī no ideoloģiskā viedokļa - tā radīja ilūziju par Maskavas milzīgo palīdzību Latvijas ekonomikai.

Milzīgās industrializācijas dēļ Latvija kļuva par ekonomiski attīstītāko padomju republiku ar augstāko iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju. Arī Latvijas iedzīvotāju labklājība pamazām auga. No Maskavas viedokļa raugoties, latviešiem vajadzēja būt pateicīgiem par labklājību, kādu nebaudīja citi PSRS iedzīvotāji. Tomēr padomju cilvēku dzīves līmenis krietni atpalika no attīstīto kapitālistisko valstu rādītājiem. Atbildīgās iestādes nelabprāt ļāva cilvēkiem apmeklēt “pūstošā kapitālisma” zemes, lai vidusmēra padomju pilsonis nejustos šokēts, redzot, kā kapitālismā dzīvo vienkāršs strādnieks, nemaz nerunājot par vidusslāni. Padomju Savienībā visi dzīvoja vienlīdz pieticīgi. Labāk klājās vien partijas funkcionāriem un nomenklatūras darbiniekiem. Tiesa, bija vēl otra kategorija - pagrīdes ekonomikas darboņi, taču viņu darbība bija nelikumīga un krimināli sodāma.

Muļķīgi būtu salīdzināt iedzīvotāju labklājības līmeni Padomju Latvijā un Pirmās Republikas laikā. Pasaule pēc kara strauji attīstījās un līdztekus auga arī cilvēku labklājības līmenis, arī Padomju Savienībā. Tomēr pat šādā skatījumā LPSR iedzīvotāju labklājība vienā otrā jomā krietni zaudēja “buržuāziskās” Latvijas dzīves standartam. Neskatoties uz ekstensīvo ražošanu, Latvija 50 padomju okupācijas gados krietni atpalika no Eiropas valstīm, kuras attīstījās brīvā tirgus apstākļos. Ja 1938.gadā kopprodukts Latvijā uz vienu iedzīvotāju bija salīdzināms ar vidējiem rādītājiem Eiropā, tad 1985.gadā Latvijas IKP rādītāji uz vienu iedzīvotāju jau bija vairākas reizes zemāki. Kā būtu, ja Latvijā nebūtu bijusi okupācija un garais padomju periods, varam spriest no Somijas piemēra, kas 30.gadu nogalē pat bija uz zemāka attīstības līmeņa nekā Latvija. Taču 1990.gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Somijā bija 25 500 ASV dolāru, kamēr Latvijā - tikai 7500 dolāru. Komentāri, šķiet, lieki.

Tukšie veikalu plaukti un garās rindas laikā, kad daudzas preces varēja iegādāties tikai par taloniem.

PSRS ietvaros salīdzinoši augstais dzīves līmenis Padomju Latvijā nespēja kompensēt hronisko dzīvokļu trūkumu, pārtikas preču deficītu, garās rindas pie veikaliem, vietu trūkumu bērnudārzos, padomju ierēdņu augstprātīgo attieksmi un citus sistēmas trūkumus. Latvijas iedzīvotāju labklājība bija iluzora - tā tāda bija vien PSRS ietvaros, bet, salīdzinot ar Eiropu, nekādas vērā ņemamas labklājības nebija. Īpaši krasi tas kļuva redzams PSRS pēdējos gados. Bezvērtīgos padomju rubļus drukāja arvien lielākā skaitā, kas radīja naudas un preču disproporciju, kā dēļ veikalu plaukti kļuva gandrīz pilnīgi tukši. Cilvēki pirka jebko, lai tikai pēc iespējas ātrāk iztērētu nekam nederīgo padomju naudu. Valdībai nācās ieviest talonu sistēmu, kas stingri limitēja pat viselementārākās pārtikas un rūpniecības preces, kādas padomju pilsonis drīkstēja iegādāties mēneša laikā. Par šādām precēm kļuva cukurs, ziepes, cigaretes, alkohols, dažās padomju republikās pat maize.

****

Cilvēku atmiņa ir īsa. Socioloģisko aptauju dati rāda, ka 48% cilvēki Latvijā jūt lielāku vai mazāku nostaļģiju pēc padomju laikiem. Tas nenozīmē, ka viņi visi vēlētos Padomju Savienības restaurāciju, tomēr pēc LU Sociālo un politisko pētījumu institūta pasūtījuma veiktā SKDS aptauja parādīja, ka 54% respondentu pozitīvi vērtē padomju laiku Latvijā. Tikpat liels respondentu īpatsvars bija arī pēc gada M.Cepurītes un R.Gulbja pētījuma ietvaros veiktajā SKDS aptaujā, kur 54% respondentu atzina, ka Latvijai PSRS sastāvā klājās “tīri labi”. Vai Atmodas gados stāvot uz barikādēm un Baltijas ceļā mēs varējām iedomāties, ka tikai pēc nieka 25 gadiem būs cilvēki, kas vēlēsies atgriezties “sociālisma paradīzē”? Pat ļaunākajos murgos tas nerādījās. Kas tad noticis šajos neatkarības gados, ka tik būtiski mainījusies cilvēku attieksme pret, Bībeles vārdiem runājot, “Ēģiptes vergu namu”?

Kā pasaules vēsturē noticis ne reizi vien, arī Latvijā revolūciju īstenoja vieni, bet tās augļus bauda pavisam citi. Atmodai beidzoties, ātri vien parādījās pusmasoniskas struktūras ar pretenzijām un varu, piemēram, “Klubs 21″. Diemžēl tie stingras pārliecības un godaprāta cilvēki, kas bija tautas priekšgalā Atmodas notikumos, bez cīņas atdeva varu šiem nez no kurienes iznirušajiem pašlabuma meklētājiem, kas par savu ideoloģiju bija izvēlējušies galēju liberālismu. Nē, ne jau to eiropeisko politisko filozofiju, kuras definīciju varam izlasīt vārdnīcās un enciklopēdijās, bet radikālu ekonomisko liberālismu kā instrumentu padomju laikā radītās tautsaimniecības noārdīšanai, veicot totālu privatizāciju un atstājot valstij vien niecīgu iespēju ietekmēt procesus. Tas noveda pie mežonīgā kapitālisma invāzijas Latvijā un sociāli bezatbildīgas valsts politikas. Šī liberālisma postošās sekas vēl tagad jūtamas Latvijā un ir sakne daudzām mūsu valsts problēmām. Nav brīnums, ka cilvēki, kas bija gaidījuši Skandināvijas valstīm vai Vācijai līdzīgu sakārtotu politiku, jūtas vīlušies un saniknoti.

Tomēr nostalģiska atgriešanās pagātnē nav risinājums, kas mūs izglābs. Latviešiem jāsaprot, ka tikai reāli īstenojot dzīvē Satversmes pantu par to, ka visa vara Latvijā pieder tās tautai, un stingri pieprasot no mūsu priekšstāvjiem Saeimā un valdībā darbu visas tautas nevis šauru politiski ekonomisko grupējumu labā, mēs spēsim ko mainīt. Kas ebreji Mozus vadībā izgāja no Ēģiptes, kur tie bija vergi, visa atbildība par izdzīvošanu tuksnesī gūlās uz viņu pleciem. Neviens vairs viņus nebaroja, neviens neteica priekšā, ko darīt. Un tautā sākās kurnēšana - kāpēc mums jāiet bojā tuksnesī, labāk atgriezīsimies Ēģiptē, kur vismaz bijām paēduši. Šis stāsts ir traģiski līdzīgs situācijai Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. Situācijā, kad valsts loma strauji samazinājās, daudzi izrādījās nespējīgi šādi dzīvot un domās atgriezās “vergu namā”. Tieši šīs verga psiholoģijas dēļ ebreju paaudzei, kas izgāja no Ēģiptes, bija jānomirst tuksnesī. Apsolītajā zemē iegāja jaunā paaudze, kas nebija piedzīvojusi verdzību, tādēļ brīva no vergu mentalitātes.  Pakojot koferus un aizbraucot no Latvijas vai nostalģiski raudot pēc pagātnes, pārmaiņas panākt nevar. To var tikai cīnoties par savām tiesībām, kā to gadu desmitiem darījušas tautas, kuru labklājības līmeni mēs šodien apskaužam.

Šo rakstu iesākām ar citātu no kādas padomju nostalģijas māktas kundzes komentāra par “labo dzīvi” Padomju Latvijā. Noslēgsim mūsu ekskursu vēsturē ar citu sociālo tīklu komentāru, kas ironiskā manierē pauž patiesību par dzīvi padomju realitātē. Lai šis komentārs kalpo par atgādinājumu ikvienam, ka lūkošanās pagātnē un vaimanas par aizgājušo godību ir neauglīga nodarbošanās. Mums vairāk jāskatās un jādomā par nākotnes Latviju. Un tā:

“Vai jūs stulbi, ka jums tik labi laiki nepatīk? Kas nekaitēja dzīvot, visu pateica priekšā - i ko domāt, i ko runāt. Galvu varēja izmantot for hairdressing only. Pie friziera gan tikt nemaz tik viegli nevarēja, bet kad tika - kas tie bija par priekiem! Dabūja desu - prieki! Vienu kilogramu apelsīnu - prieki! Importa kurpju pāris - ak, Tu, Augstais Dievs! Tagad ej un pērc - nekāda prieka. Un kas par izpriecām bija? Visas biedru tiesas, arodbiedrības vietējās komitejas paplašinātās sēdes, kad kāds bija kolektīvi jānorej. Un sieviešu padomēs - lien cita privātā dzīvē, cik patīk, priekšniecība vēl paldies pateiks. Tagad - pamēģini tikai. Ak, mīļā partija un valdība, kā viņas par mums gādāja! Visu izlēma - pirkt mašīnu vai ne. Drīkst braukt tālāk par Brestu vai nedrīkst. Un dzīvokli deva! Nu latvietim jau grūtāk bija pie dzīvokļa tikt, toties to jauko dzīvi - trīs paaudzēm viens dzīvoklis vai pat tikai viena istaba. Vot, tad bija ģimenes siltums - kā vecāki teica, tā bija! A tagad? Jaunie par sevi, vecie par sevi - katrs dzīvo kā grib. Un runā katrs kā grib, ne kā toreiz, kad visi runājām, kā vienīgā partija lika…” Ko tur vairs piebilst - slava Padomju Latvijai!

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts