Laikmeta zīmes

Laikam gan attīstītajā pasaules daļā nebūs mājsaimniecību, kas neizmantotu sadzīves elektroniku - gan tā saukto lielo, gan virtuves. Katram mājās atradīsies vismaz viens ledusskapis, veļas mazgājamā mašīna, mikroviļņu krāsns, tosteris, mikseris, gludeklis. Visā pasaulē pazīstamas firmas “AEG”, “Bosch”, “Moulinex”, “Braun”, “Tefal”, “Electrolux”, “Rowenta”, “Whirlpool”, “Kenwood”, “Siemens” un neskaitāmas citas. Mūsu virtuvēs un vannas istabās stāv Ķīnā, Korejā, Vācijā un citās zemēs ražotas elektroiekārtas un piederumi. Bet, vai jūs zinājāt, ka sadzīves elektropreces savulaik ražoja arī Latvijā? Mūsu zemē tikuši izgatavoti gan ledusskapji, gan veļas mazgājamās mašīnas, gan virtuves elektrotehnika. Par šīm precēm, to zīmoliem un uzņēmumiem, kas tās ražoja, stāstīsim šajā rakstā.

Pirmā Latvijā ražotā sadzīves elektroprece bija veļas mazgājamā mašīna. Šo produkcijas veidu kā pirmie Padomju Savienībā 1950.gadā sāka izgatavot Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcas (REZ; krievu - РЭЗ) strādnieki. Rūpnīca dibināta 1946.gadā bijušā cara laika gumijas rūpniecības giganta “Provodņik” varenajos korpusos Sarkandaugavā. Rūpnīcas galvenais uzdevums bija ražot elektroiekārtas pasažieru vilcieniem. Līdz 1949.gadam paralēli notika gan sagrauto ēku atjaunošana, gan ražošanas process. Pirmajos rūpnīcas darba gados tika ražotas rezerves daļas tramvaju un elektrovilcienu dzinējiem, ģeneratoriem un apgaismes sadales skapjiem.

Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcas administrācijas ēka (kreisajā pusē)
un vecie “Provodņik” ražošanas korpusi (labajā pusē).

No 20.gadsimta 50. līdz 80.gadiem rūpnīca nepārtraukti paplašinājās, kā dēļ Latvijā ieradās speciālisti un strādnieki no visas Padomju Savienības. Tika izveidots konstruktoru birojs ar izmēģinājuma ražošanu, kurā izstrādāja jaunus produkcijas veidus. RER pirmā PSRS sāka ražot pusvadītāju taisngriežus, ātrgaitas elektrovilcienu elektroiekārtas, nodilumizturīgus magnētiskos palaidējus. RER konstruktori arī projektēja elektroaprīkojumu elektroratiņiem, štabelētājiem, vilcējiem, iekrāvējiem, kā arī pirmajiem padomju elektromobiļiem. 1980.gada Olimpiskajām spēlēm Maskavā rūpnīcā RAF (par RAF lasiet ŠEIT) tika izgatavoti 20 elektromobiļi ar RER aprīkojumu. Rūpnīcas attīstība notika strauji - no 1965. līdz 1985.gadam ražošanas apjoms palielinājās četras reizes. Uzņēmumā strādājošo skaits 70.gadu beigās sasniedza 7000 cilvēku. RER ražotā produkcija bija pazīstama 60 pasaules valstīs.

Attēlā augšā - RER padomju laikā celtie korpusi Sarkandaugavā;
attēlos apakšā - vienā no rūpnīcas cehiem un RER darba pirmrindnieka goda nozīme.

1981.gadā uz RER bāzes tika izveidota ražošanas apvienība “RER”. Tajā apvienojās Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīca, Rīgas Elektrosadzīves mašīnu rūpnīca, Eksperimentālā pulvermetalurģijas izstrādājumu rūpnīca un Rēzeknes Grīdas bezsliežu transportlīdzekļu elektroiekārtu rūpnīca. Galvenie produkcijas veidi bija elektroiekārtas piepilsētas vilcieniem, tramvajiem un elektroiekrāvējiem, elektroiekārtas ar enerģijas rekupāciju atpakaļ tīklā, elektroiekārtas vagonu apgaismošanai, celtņu elektrodzinēji, spararata ģeneratori, zemsprieguma ierīces, metālkeramikas izstrādājumi. PSRS militārajam kompleksam RER ražoja aviolokācijas staciju elektropievadus. Astoņdesmito gadu nogalē strādājošo skaits uzņēmumā sasniedza 8500 cilvēku.

RER ražotnes un produkti padomju gados.

1991.gadā uzņēmumu pārdēvēja par Valsts Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcu, bet 1993.gadā tika izveidota Valsts akciju sabiedrība “Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca”. Tika izstrādātas un ražotas elektroiekārtas Krievijas un Ukrainas elektrovilcienu ražotājiem. 1998.gadā RER tika nodota privatizācijā. 2011.gada septembrī izveidots RER Zinātniski pētnieciskais izmēģinājumu centrs, 2014.gadā sākās tehnisko iekārtu modernizācija un jaunu produkcijas veidu izstrāde. Līdz 2017.gadam bija paredzēts izstrādāt jaunākās paaudzes asinhronās vilces elektrodzinējus, kā arī gaisa kondicionēšanas sistēmu dzelzceļa pasažieru vagoniem. 2015.gadā par RER stratēģisko investoru kļuva Krievijas uzņēmums “SAS Krona Grup”. 2016.gadā nodibināts RER meitasuzņēmums SIA “RER-Termināls”, kas nodarbojas ar materiālu un izejvielu pirkšanu un pārdošanu. Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcai pieder arī A/S “Latvo”, kas izstrādā elektriskās iekārtas lokomotīvju vilces pasažieru vagoniem, SIA “LatTransKomplekt” un asociētais Latvijas-Itālijas kopuzņēmums SIA “Lovato REZ”. RER produkcija tiek eksportēta uz Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju, Poliju, Zviedriju un citām valstīm.

Akciju sabiedrības “RER” ražotie vilcienu elektromotori.

Kopš 20.gadsimta 50.gadiem RER darbojās arī plaša patēriņa preču segmentā, proti, izgatavoja sadzīves veļas mazgājamās mašīnas. Pirmās sadzīves veļasmašīnas PSRS parādījās jau 1925.gadā, taču līdz 20.gadsimta 50.gadiem tās ražoja ļoti niecīgā daudzumā un bija pieejamas vien augstākajiem nomenklatūras darboņiem. Pirmās paaudzes RER veļas mazgājamās mašīnas tika laistas klajā ar nosaukumiem “EAJA-2″, “EAJA-3″ un “Rīga-54″. To izskats maz atgādināja šodien pazīstamās automātiskās veļasmašīnas, taču padomju mājsaimniecēm tas bija īsts tehnikas brīnums. Abas “EAJA” mašīnas veikalos maksāja 600 rubļu (pirms 1961.g. naudas reformas), kaut to pašizmaksa bija 1500 rubļi. Starpību dotēja valsts. Tas tika darīts tāpēc, ka algas PSRS bija mazas un, pārdodot šo produktu par augstāku cenu, lielākā daļa sabiedrības to nevarētu atļauties. Vēlāk gan šāds sentiments tika atmests un “Rīga-54″ jau tirgoja par tās patieso cenu.

Kreisajā pusē - veļasmašīnas “EAJA” (augšā) un “Rīga-54″” (apakšā);
labajā pusē - REZ veļasmašīnA “EAJA” Maskavas veikalos.

Pirmās paaudzes RER veļasmašīnām bija neliela cilindrveida no nerūsējošā tērauda ražota veļas bāka apmēram 2 kilogramiem veļas, reduktors un elektrodzinējs. Ārējais korpuss balstījās uz trim nelielām kājām ar ritentiņiem un gumijas piesūcekņiem. Veļas ievietošana notika no augšas. Veļa tika mazgāta, skalota un izgriezta vienā bākā. Mazgāšanas laikā bāka stāvēja nekustīgi, veļas mazgāšanu nodrošināja tajā ievietotās lāpstiņas-maisītāji. Veļas mazgāšana ilga 20-30 minūtes. Veļas izgriešana notika ar centrifūgēšanas metodi un ilga 2-5 minūtes. Bāka, reduktors un elektrodzinējs korpusa iekšienē balstījās uz elastīgas gumijas manžetes un četrām atsperēm. Gumijas manžete nodrošināja brīvu bākas kustību korpusā centrifūgas darbības laikā, tā mazinot vibrāciju. “EAJA-2″ un “Rīga-54″ darbojās gan ar 127, gan 220 V spriegumu, bet “EAJA-3″ tikai 220 V tīklā. Savukārt modelim “Rīga-54″ bija pilnīgi jauna mehānisma balansēšanas sistēma, siltuma relejs un vēl daži uzlabojumi.

RER pirmās paaudzes veļasmašīnu shēma.
1. Ārējā bāka, 2. vāks, 3. ritenis, 4.piesūceknis, 5. riteņu pacelšanas svira, 6. ūdens noteces ventilis, 7. iekšējā bāka - centrifūga, 8. lāpstiņa-maisītājs, 9. elektromotors, 10. reduktors, 11. elastīgā manžete.

Padomju veļas mazgājamo mašīnu pirmajai paaudzei bija daudz trūkumu, kas sagādāja neērtības tās ekspluatējot. Veļasmašīnu “Rīga” otro paaudzi sāka modelis “Rīga-55″, kas bija zviedru veļasmašīnas “Husqvarna” kopija. RER galvenais inženieris atveda vienu “Husqvarna” mašīnu no izstādes Maskavā un deva rīkojumu rūpnīcas konstruktoriem to nokopēt. “Rīga-55″ bija pirmā vēlāk tik slavenajā veļasmašīnu “Rīga” sērijā, kam gadu gaitā mainījās vien numerācija - konstrukcija ar nelielām izmaiņām palika tā pati. Šiem modeļiem līdzi nāca speciāla ierīce ar rokas mehānismu veļas izgriešanai. Bez “Rīga-55″ RER veļas mazgājamo mašīnu otrās paaudzes sērijā tika izgatavoti modeļi “Rīga-60″, “Rīga-8″, “Rīga-13″, “Rīga-17″. Lai arī tās nebija automātiskās veļas mašīnas un prasīja daudz roku darba, Padomju Savienībā Rīgas ražojums kļuva par katras mājsaimniecības sapni un atnesa RER milzu peļņu. Ik gadu tika izgatavotas ap 600 000 veļasmašīnu “Rīga”.

Veļasmašīnu “Rīga” dažādie modeļi gadu gaitā.

Veļasmašīna “Rīga-17″ un centrifūga “Centa”. Diemžēl šāda krāsojuma produkcija bija vien
reklāmās un izstāžu zālēs - veikalos parasti visas veļasmašīnas bija baltas.

Veļasmašīnu “Rīga” ražošanas cehā.

Lai gan veļas mazgājamo mašīnu “Rīga-17″ turpināja ražot līdz pat 80.gadu beigām un to labi pirka visā Padomju Savienībā, RER konstruktori paralēli strādāja arī pie pusautomātisko veļasmašīnu radīšanas. Tika izgatavoti divi šo mašīnu modeļi - “Rīga-15″ un “Rīga-20″. To ietilpība bija līdz trim kilogramiem veļas. Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīca ražoja arī veļas centrifūgas “Centa” un “Vija”.

Kreisajā pusē - veļas centrifūgas “Centa” (augšā) un “Vija” (apakšā);
labajā pusē - pusautomātiskā veļasmašīna “Rīga-15 komplektā ar centrifūgu “Centa”.

Latvijas PSR desmit gadus tika ražoti arī ledusskapji. Latvijai PSRS tautsaimniecības plānos nebija paredzēta ledusskapju masveida ražošanas loma - ar to nodarbojās citas republikas, tostarp mūsu kaimiņi Lietuvā. Tomēr no 1964. līdz 1974.gadam ledusskapji Rīgā tika izgatavoti. To ražošanu veica Rīgas Vagonbūves rūpnīca (RVR; par rūpnīcu lasiet ŠEIT). Ledusskapji tika konstruēti izmantošanai dzelzceļa vagonos - gan apkalpes vajadzībām, gan restorānvagonos. Ērtākai lietošanai tie bija paredzēti piestiprināšanai pie sienas. Šie nelielie kompresijas dzesēšanas tipa vienkameras ledusskapji izrādījās ārkārtīgi ērti lietošanai arī mazgabarīta dzīvokļu mazajās virtuvēs, tāpēc ātri vien iekaroja plašu popularitāti visā Padomju Savienībā. Lielākam komfortam ledusskapji sadzīves vajadzībām tika komplektēti ar zem tiem novietotu servēšanas galdu.

Attēlā augšā - ledusskapju “Sarma” ražošanas iecirknis Rīgas Vagonbūves rūpnīcā;
attēlā apakšā - ledusskapja “Sarma” lietošanas instrukcijas vāka attēls.

RVR ledusskapim gribēja dot nosaukumu “Sniedze”, taču laikus atskārta, ka nebūs glīti, jo tā laika Vagonbūves rūpnīcas direktora uzvārds bija Sniedze. Tāpēc pirmo ledusskapja modeli nosauca “Sarma”. Tā tilpums bija 120 litri, durvis viendaļīgas, uz augšu veramas. Sakarā ar lielo pieprasījumu rūpnīcā tika izveidots speciāls ledusskapju cehs, kur strādāja pārsvarā jaunieši. Tika arī radīts jauns ledusskapja modelis “Līga” ar uz abām pusēm veramām dubultdurvīm. Tā kameras apjoms bija 160 litri, saldēšanas iekārta novietota virs kameras. Vēlākos gados pārdošanā parādījās arī modelis “Vizma”. Ik gadu tika izgatavots 60 000 šādu ledusskapju. RVR bija vienīgā rūpnīca PSRS, kas ražoja sienas ledusskapjus. Pēc tam, kad 70.gadu vidū ledusskapju ražošana Latvijā tika pārtraukta, šāda veida ledusskapjus Padomju Savienībā vairs neizgatavoja. Šodien RVR ledusskapji kļuvuši par lielu retumu un jebkādu papildinformāciju par tiem vai to fotoattēlus ir ārkārtīgi grūti iegūt.

Ledusskapja “Līga” reklāmas materiāli.

Lielākā un pazīstamākā sadzīves elektrotehnikas ražotāja Latvijas PSR bija rūpnīca “Straume”, kas specializējās tieši virtuves un mājas elektrotehnikā. Rūpnīcu “Straume” izveidoja 1965.gadā, apvienojot Bērnu rotaļlietu fabriku un sadzīves metālizstrādājumu rūpnīcu “Kvēle”. Sākumā rūpnīcas cehi un ražotnes bija izkaisītas pa visu Rīgu. Darbinieku vidū pat cirkulēja joks, ka nevis “Straume” atrodas Rīgā, bet Rīga izvietota “Straumes” teritorijā. Lai attīstītos, rūpnīcai vajadzēja jaunu ēku, kur zem viena jumta būtu apvienoti visi cehi. Atļauju celtniecībai varēja dot tikai Maskava. Kad Rīgā viesojās PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins, “Straumes” vadība iepazīstināja viņu ar jaunām, progresīvām sadzīves elektroprecēm, kādas varētu ražot, ja vien būtu tam piemērotas telpas. Kosigins smaidot skatījās, taču vairāk par elektroprecēm viņu sajūsmināja “Straumes” ražotās elektromehāniskās rotaļlietas. Atļauja jaunas rūpnīcas būvniecībai tika dota.

Sākumā rūpnīcas “Straume” 22 ražotnes atradās šādās vecās ēkās visā Rīgā.

1974.gadā ekspluatācijā tika nodota jaunās celtnes pirmā kārta, bet viss komplekss pabeigts 1976.gadā. Tas atradās Ernsta Tēlmaņa ielā 2 (tagad Kārļa Ulmaņa iela) un iekļāva 25 000 m² lielu ražošanas korpusu un administratīvo augstceltni. Līdz 1978.gadam visas “Straumes” ražotnes tika pilnībā pārceltas uz jaunajām telpām. Rūpnīcai bija arī filiāle Gulbenē. Statistika liecina, ka 1983.gadā uzņēmumā tika saražots ap 100 000 produkcijas vienību, bet kopējais produkcijas apjoms naudas izteiksmē sasniedza 29,7 miljoni rubļu - divas reizes vairāk nekā 1970.gadā. Vairāk nekā pusei “Straumes” ražojumu bija piešķirta Kvalitātes zīme - augstākais kvalitātes novērtējums PSRS. Apmēram 12% produkcijas eksportēja, galvenokārt uz sociālistiskā bloka valstīm. 1986.gadā uz rūpnīcas bāzes tika izveidota ražošanas apvienība “Straume”. 80.gadu beigās uzņēmumā ražoja 95 dažāda veida produktus un tā apgrozības kopapjoms gadā bija sasniedzis 48 miljonus rubļu.

Attēlā augšā - rūpnīcas “Straume” jaunais korpuss padomju gados;
attēlā apakšā - bijušās “Straumes” ēkas šodien.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas uzņēmumu 1991.gadā pārdēvēja par Latvijas valsts firmu “Straume”, pēc tam par Valsts uzņēmumu “Straume”, tad par Valsts akciju sabiedrību “Straume”, līdz galu galā tas bankrotēja un tika likvidēts 2002.gadā. Tam bija vairāki iemesli. Lielāko daļu izejvielu rūpnīcai piegādāja no dažādām PSRS malām, tāpat sagataves un komplektējošās detaļas. Pēc PSRS sabrukuma šīs ekonomiskās saites pārtrūka, radās problēmas ar valstu robežām, muitas tarifiem, norēķiniem konvertējamā valūtā. Tomēr pats galvenais - bija zudis milzīgais PSRS tirgus. Turklāt “Straumes” produkcija vairs nespēja konkurēt ar augsti tehnoloģisko un kvalitatīvo Rietumu elektroniku, kas nu kļuva brīvi pieejama bijušajiem PSRS iedzīvotājiem. Uzņēmums gan mēģināja ieviest konkurētspējīgas tehnoloģijas, tomēr jaunajos apstākļos spēki izrādījās par vājiem…

Tirgus ekonomikas apstākļos “Straumes” novecojušās tehnoloģijas un
uz PSRS iekšējo tirgu vērstā produkcija izrādījās konkurētnespējīgas.

Taču PSRS ietvaros “Straume” bija unikāls uzņēmums. Rūpnīcā tika ražots gandrīz viss, kas vajadzīgs mājsaimniecībai. “Straume” ražoja pat drāšu sietus mazdārziņu žogiem. Tomēr pazīstamākie rūpnīcas produkcijas veidi bija divi - sadzīves elektrotehnika un rotaļlietas. Kā jau elektrotehnikas rūpnīcai pienākas, arī liela daļa “Straumes” rotaļlietu bija elektromehāniskas. 60.gados veikalu plauktos parādījās pirmās rūpnīcā ražotās kustīgās rotaļlietas - Šefpavārs un Dakteris Aikāsāp, kas momentā kļuva par kulta rotaļlietām Padomju Savienībā. To prototipi tika nokopēti no japāņu līdzīga veida ražojumiem. Dakteris Aikāsāp lēja no pudelītes menzūrā zāles, savukārt šefpavārs cepa uz pannas olu, to laiku pa laikam pametot gaisā. Padomju bērni nespēja atraut acis no šī brīnuma.

Elektromehānisko rotaļlietu Daktera Aikāsāp un Šefpavāra dažādas modifikācijas.

Populāras bija arī citas “Straumes” rotaļlietas, piemēram, Mēness visurgājējs “Lunņiks” vai astoņu dažādu modifikāciju futūristiskais “Planētgājējs”. Šīs rotaļlietas piesaistīja bērnu uzmanību ar mirgojošām uguntiņām, zumēšanu un elektroniski vadāmu to kustību. Rūpnīcā savulaik tika ražots arī autosimulators bērniem, tāpat elektroniska palīgierīce satiksmes noteikumu apgūšanai. Puikas bija sajūsmā par dažādām pistolēm, revolveriem un automātiem, daži no kuriem pat “spļāva uguni”. Pusaudžiem labi pazīstams bija “Straumes” elektrokonstruktors, ar kuru varēja veikt 19 dažādus eksperimentus. Bez elektromehāniskajām rotaļlietām “Straume” ražoja arī virkni citu rotaļlietu un suvenīru - sākot no lellēm, kabatas un galda spēlēm, beidzot ar suvenīrautomobiļiem un pīkstošiem kaķēniem groziņā. Nākotnē uzņēmums gatavojās iekarot tirgu ar elektromehānisko rotaļlietu “Delfīns” un konstruktoru “21.gadsimta robots”, taču apvienības likvidācija pārvilka svītru šīm iecerēm.

Dažādas rūpnīcā “Straume” ražotās rotaļlietas un suvenīri.

Viena no izcilākajām “Straumes” rotaļlietām, kas kļuva par simbolu veselam laikmetam, bija lelle Baiba stilizētā Bārtas novada tautastērpā. Šodien tā kļuvusi par retumu un kolekcionēšanas priekšmetu, pēc kuras pieprasījums tikai pieaug. Lelle tika radīta “Straumes” eksperimentālajā iecirknī 70.gadu sākumā. Diemžēl Bārtas tautastērps nebija austs, bet stilizēti veidots sietspiedes apdrukas tehnikā. Baiba nebija vienīgā “Straumē” ražotā tautumeita - tai bija Latgales reģiona - Augšzemes novada stilizētā tautastērpā tērpta māsa Aina. Pēc apraksta lelles bija domātas bērniem no 3 līdz 10 gadu vecumam, kaut patiesībā jau no paša sākuma tās bija paredzētas kā suvenīrs reprezentācijai. To pierādīja arī to padomju laikiem augstā cena - Baibu varēja iegādāties par 11 rubļiem, bet Aina maksāja vēl vairāk - 14 rubļus. Ne katrs padomju pilsonis varēja to atļauties. Toties lellēm netrūka cienītāju ārzemēs - 70.gados “Straumes” lelles eksportēja uz vairāk nekā 10 pasaules valstīm. Trešā populārākā uzņēmumā ražotā lelle bija Mārīte - mehāniska, staigājoša lelle ar bērnu ratiņiem.

Lelles - tautasmeitas Baiba un Aina, kā arī modernā “mamma” Mārīte.

Sadzīves elektronikas segmentā uzņēmums “Straume” gadu gaitā tika ražojis daudzas preces - trauku mazgājamās mašīnas, mikserus, kafijas dzirnaviņas, gaļas maļamās mašīnas, virtuves kombainus, gludekļus, mikroviļņu krāsnis, elektriskās birstes apavu tīrīšanai, lukturīšus, baterijas un daudz ko citu. Daudzi no šiem produktiem 20.gadsimta 60.-80.gados bija miljonu padomju pilsoņu sapnis. Ar vienas rūpnīcas ražošanas jaudām nepietika, lai apmierinātu visas Padomju Savienības pieprasījumu, tāpēc “Straumes” produkciju tirgoja galvenokārt Baltijas valstīs un Baltkrievijā. Sava daļa, protams, pienācās Maskavai un Ļeņingradai (tagad Pēterburga), bet pārējiem PSRS reģioniem atlika pavisam maz.

“Straumes” ražotās metāla kārbas izberamajiem produktiem (augšā),
elektriskais lukturis un apavu tīrāmā mašīna (apakšā).

Sadzīves elektrotehniku rūpnīcās “Straume” masveidā sāka ražot 60.gadu vidū. Ap 1967.gadu veikalu plauktos parādījās gan elektriskie kurpju tīrāmie, gan citi padomju cilvēkam neierasti priekšmeti, tostarp pirmās mazgabarīta trauku mazgājamās mašīnas “Straume-1″ un “Straume-2″. To konstrukcija un tehnoloģiskie risinājumi lielākoties bija aizgūti no vācu kompaktklases modeļiem, galvenokārt “Siemens” trauku mazgājamajām mašīnām. “Straume-1″ bija paredzēta 12 šķīvju, četru glāžu un četru komplektu nažu, dakšiņu un karošu nomazgāšanai, bet “Straume-2″ atļāva nomazgāt par četrām karotēm vairāk. 70.gadu sākumā sāka ražot arī pirmos “Straumes” mikserus, kurus tajā laikā sauca par elektroputotājiem. Dažādu modeļu mikserus uzņēmums ražoja līdz pat 90.gadu sākumam. Bija pieejamas divas mikseru variācijas - rokas un stacionārais.

Trauku mazgājamā mašīnas “Straume-1″ (attēlā augšā) un “Straume-2″ (apakšā).

“Straumes” dažādu modeļu rokas mikseri jeb elektroputotāji.

1970.gadā tika sākta gludekļu ražošana. To tehnoloģiju izstrādāja Ļvovā, Ukrainā. Speciāli gludekļu ražošanai tika radīta rūpnīcas filiāle Gulbenē, kurā strādāja 300 darbinieku. Pirmajā nedēļā tika izgatavots vien 10 gludekļu, pirmajā mēnesī - 50, taču jau pēc gada uzņēmums ražoja 1000 gludekļus mēnesī. Pirmais gludekļa modelis bija ļoti vienkāršs un maksāja 5 rubļus 70 kapeikas. Cenšoties panākt gludekļu tehnoloģijas attīstību Rietumos, tika radīts jauns gludekļa modelis ar tvaika padevi. Diemžēl tas izrādījās pārāk dārgs ierindas padomju pilsoņa maciņam (10 rubļi), tāpēc tika izgatavoti vien 500 šādi gludekļi un ražošana pārtraukta. “Straume” ražoja arī mazgabarīta ceļojuma gludekļus.

“Straumes” gludekļu modeļi.

70.-80.gados populāri kļuva “Straumes” virtuves kombaini jeb kā tolaik tos sauca - elektriskās virtuves mašīnas. Uzņēmumā ražoja vairākas to modifikācijas. Pazīstamākais modelis bija “Straume-3″. Virtuves kombainu komplektācijā bija iekļauta sulu spiede, maisītājs-mikseris, gaļas maļamā mašīna un kafijas maļamās dzirnaviņas. Gaļas maļamo mašīnu “Straume” varēja nopirkt arī kā atsevišķu produktu. Atšķirībā no tradicionālās tehnoloģijas gaļas mašīnām, “Straumes” aparātā gaļas sasmalcināšanas pakāpi varēja regulēt. Mašīna bija paredzēta ne vien gaļas, bet arī zivju produktu malšanai, pastēšu sagatavošanai, siera, šokolādes un citu produktu smalcināšanai.

Elektriskā virtuves mašīna jeb virtuves kombains “Straume-3″.

“Straumes” ražotie smalcinātāji - kreisajā pusē garšvielu smalcinātājs,
vidū un pa labi - dažādu modifikāciju gaļas maļamās mašīnas.

Astoņdesmito gadu beigās “Straume” sāka izgatavot mikroviļņu krāsnis. Tika izstrādāti divi modeļi - “Straume” un “Straume-2″. “Straume-2″ atbilda tā laika pasaules standartam. Komplektā ar krāsni nāca 1,5 litru katliņš ar karstumizturīga stikla vāku. Diemžēl mikroviļņu tehnoloģija izrādījās pārāk dārga padomju rūpniecībai, bet pēc PSRS sabrukuma mikroviļņu krāsnis ražot vispār kļuva neiespējami, jo rūpnīca Saratovā, kas piegādāja “Straumei” krāsnīm domāto elektroniku, pārtrauca to darīt. Kopumā tika izgatavotas vien 200 mikroviļņu krāsnis “Straume”. Līdzīgi bija ar elektrisko sulu spiedi. Te par klupšanas akmeni kļuva sulu spiedes galvenā daļa - sietiņš, caur kuru tiek spiesta sula. Lai izgatavotu pasaules standartiem atbilstošas kvalitātes un smalkuma sietiņu, bija nepieciešamas augsti tehnoloģiskas iekārtas, kādas pārmaiņu laikos uzņēmums finansiāli nespēja atļauties.

Mikroviļņu krāšņu ražošanas iecirknis rūpnīcā “Straume”.

Tomēr pazīstamākais un pieprasītākais uzņēmuma produkts bija kafijas maļamās dzirnaviņas “Straume”. Tā bija “Straumes” vizītkarte, kas iekaroja patērētāju sirdis visā PSRS un kļuva par pieprasītu deficītu. “Straumes” kafijas dzirnaviņas vēl šodien var sastapt daudzās virtuvēs bijušajās PSRS republikās, kur tās joprojām godam veic savu uzdevumu. Sākumā, kā tas bieži notika Padomju Savienībā, dzirnaviņu tehnoloģiju konstruktori centās nokopēt no Rietumu paraugiem. Tika izvēlēts vācu firmas “Braun” modelis, izjaukts pa detaļām un atzīts… par tehnoloģiski neveiksmīgu. “Braun” tā laika dzirnaviņas bija ārkārtīgi smagas, tās nevarēja noturēt rokās. Saimniecēm tas sagādāja lielas neērtības. Tāpēc Rīgā tika nolemts radīt pašiem savu oriģinālu kafijas dzirnaviņu modeli.

Klasiskais rūpnīcas “Straume” kafijas maļamo dzirnaviņu modelis.

Kafijas dzirnaviņu “Straume” tēvs bija rūpnīcas inženieris, izcilais džeza muzikants, Rīgas džeza kluba vadītājs un jauniešu kulta kafejnīcas “Allegro” dibinātājs Leonīds Nidbaļskis. Viņa radītās dzirnaviņas gan tehnoloģiski, gan dizaina ziņā izrādījās tik veiksmīgas, ka momentā tika sākts to eksports uz visām sociālistiskajām valstīm un arī vairākām Rietumu zemēm. “Straumes” dzirnaviņas pārdeva pat Rietumvācijā, kur tās, ja vien bija izvēle, tika pirktas labāk nekā vietējie “Braun” ražojumi. Uz ārzemēm aizgāja lielākā daļa “Straumes” kafijas maļamo dzirnaviņu. Padomju Savienības veikalu plauktos tās nonāca vien epizodiski, nelielā daudzumā, kādēļ bija milzu deficīts un nereti tika tirgotas “zem letes”. 80.gados “Straumes” dzirnaviņas kļuva par savdabīgu suvenīru vai dāvanu, ko dāvināja lielos godos. Tās tika izmantotas arī kā savstarpējas apmaiņas objekts, ko šodien sauktu par barteru.

Inženieris un mūziķis Leonīds Nidbaļskis un viņa radītās dzirnaviņas.

“Straumes” kafijas dzirnaviņas bija vienkāršas un lietošanā drošas. Tās faktiski nekad nebojājās - elektromotora iziešana no ierindas tika uzskatīta par ārkārtas gadījumu. Dzirnaviņas tika ražotas divās modifikācijās - lielās ar 50 gramu ietilpību un mazās ar 30 gramu ietilpību. Mazās dzirnaviņas bija pieprasītākas. 80.gadu vidū ik mēnesi no rūpnīcas konveijera nonāca 30 000 mazo kafijas dzirnaviņu, kas veikalos tika tirgotas par 12 rubļiem gabalā, un 10 000 lielo dzirnaviņu par 13,50 rubļiem gabalā. Dzirnaviņu ražošanas rekordu uzņēmums sasniedza 1986.-1987.gados, kad tika saražotas 1 300 000 dzirnaviņas. Diemžēl pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pieprasījums pēc “Straumes” kafijas dzirnaviņām strauji saruka. Veikalos plašā izvēlē parādījās jau gatava samalta kafija un vajadzība pēc dzirnaviņām zuda. Tās lietoja vairs tikai izsmalcināti kafijas baudītāji.

Lielāko daļu “Straumes” kafijas maļamo dzirnaviņu eksportēja.

“Straumes” ziedu laikos veselas rūpnīcas Krievijā un Ukrainā strādāja, lai apmierinātu Rīgas uzņēmuma vajadzības pēc izejvielām. Sadzīves elektropreču galveno elementu - elektromotoru Latvijā neražoja. Lai šo situāciju labotu, Rīgā bija paredzēts atvērt elektromotoru ražotni. Tika noslēgta vienošanās ar Japānu par to izgatavošanai nepieciešamās tehnoloģijas pirkšanu 30 miljonu rubļu apmērā. Tomēr līgumu tā arī nekad neparakstīja, jo rūpnīcai pat jaunajās telpās neatradās pietiekami plašas ražošanas platības, kur izvietot elektromotoru cehu. Tāds bija oficiālais līguma neparakstīšanas iemesls, tomēr patiesais - pavisam cits. Elektromotorus ražošanas apvienībai “Straume” piegādāja rūpnīca Viņnicā, Ukrainā, kas strādāja gandrīz tikai “Straumes” vajadzībām. Ukraiņi bija ļoti neapmierināti par ieceri elektromotorus ražot Latvijā un sūdzējās par to Maskavai. Iespējams, tieši Maskava nobremzēja iecerēto darījumu ar japāņiem, jo tā veiksmīgas realizācijas gadījumā darbu Ukrainā zaudētu 1500 cilvēku. Padomju Savienībā šāda situācija nebija pieļaujama.

Aplūkojot “REZ” veļasmašīnas, “RVR” ledusskapjus un “Straumes” sadzīves tehniku ar šodienas cilvēka acīm, tie var šķist vecmodīgi un tehnoloģiski atpalikuši, taču laikā, kad tie tika konstruēti un ražoti, daudzi no šiem produktiem atbilda pasaules līmenim. Cita lieta, ka padomju plānveida ekonomikas trakajos ražošanas tempos ne vienmēr varēja nodrošināt to izcilu kvalitāti. Tomēr daudzi no šiem vecajiem modeļiem strādā vēl šobaltdien, ko nevar teikt par daudz jaunāka gadagājuma Rietumu tehniku. Tas pierāda, ka Latvijas rūpniecība arī padomju gados spēja radīt produkciju, ko augstu novērtēja pircēji gan Padomju Savienībā, gan ārzemēs. Tāpēc šie produkti un uzņēmumi bija, ir un paliks ierakstīti mūsu rūpniecības vēstures zelta fondā kā izcilas Latvijas zīmolu leģendas.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts