07
Biju tikai tāds baznīcas solā sēdētājs, taču ar laiku man arvien vairāk sāka rasties dažādi teoloģiski un praktiski jautājumi par kristietību un kristieša ikdienas dzīvi, uz kuriem meklēju nopietnas atbildes. Kāpēc man pietrūkst spēka liecināt par Dievu citiem cilvēkiem? Kāpēc nespēju Dievam atdot savu dzīvi pilnībā? Kāpēc mūsdienu kristietība tik ļoti atšķiras no Jaunajā Derībā aprakstītās pirmo kristiešu kopības? Kāpēc mūsdienu draudzēm nav garīga spēka un Kristus autoritātes? Diemžēl Mateja draudzē uz šiem jautājumiem man neviens atbildēt nespēja. Tad kāds paziņa ieteica aiziet uz Golgātas draudzi, kur tolaik sāka attīstīties notikumi, kas vēlāk pārauga lokālā garīgā atmodā.
Golgātas baptistu draudze vienmēr tikusi uzskatīta par atmodas draudzi. To savulaik dibināja dedzīgais sludinātājs un Otrās Baptistu savienības (tā saukto Svētā Gara baptistu) līderis Viljams Fetlers (par viņu lasiet ŠEIT un ŠEIT). Cilvēki šajā draudzē piedzīvoja reālu sastapšanos ar Dievu, miesas dziedināšanu, citas garīgas zīmes un brīnumus. 1985.gadā par draudzes mācītāju kļuva Arnis Sīlis, kurš sākumā pret dažādām garīgām izpausmēm izturējās visai piesardzīgi, tomēr nevēlējās arī būt šķērslis Svētā Gara darbam un bremzēt draudzes locekļu garīgos meklējumus. Rezultātā draudze piedzīvoja lielu garīgu pacēlumu un Dievs sāka darboties spēcīgi un visiem redzami. Tieši šajā laikā es iesaistījos draudzes jauniešu un lielā mērā arī visas draudzes kopējā darbā. Tāpēc laika posmu no 1987.-1990.gadam vēl šodien uzskatu par vienu no vērtīgākajām pieredzēm manā kristieša mūžā.
Rīgas Golgātas baptistu draudzes dievnams Hospitāļu ielā 32.
Tas bija garīgi ļoti piesātināts laiks. Tāds vai citāds pasākums baznīcā notika gandrīz katru vakaru. Mums pat nenācās aicināt ļaudis uz baznīcu - viņi nāca paši. Reizēm atlika vien pabrīnīties, no kurienes ļaudis uzzināja par mūsu draudzi. Tolaik taču dievkalpojumus neviens publiski nereklamēja. Tajos gados baptistu draudzēs kristības notika labi ja reizi gadā un parasti kristīti tika pieci seši cilvēki. Golgātas draudzē notika trīs četras un vairāk kristības gadā un kristāmo skaits vienmēr sniedzās padsmitos. Lai redzētu, kas ir šo panākumu pamatā, uz mūsu dievkalpojumiem nāca novērotāji no citām baptistu draudzēm, nāca jaunie luterāņu mācītāji, nāca ļaudis no dažādām kristīgām konfesijām. Cilvēku garīgās slāpes bija tik lielas, ka nereti lūgšanas ieilga līdz pusnaktij. Vienā šādā reizē baznīcā ieradās miliči, kas bija braukuši garām un satraukušies par aktivitātēm dievnamā tik vēlā stundā. Viņiem tika paskaidrots, kas šeit notiek, un, saņēmuši svētību, kārtības sargi devās prom.
Kristības Rīgas Golgātas baptistu draudzē 1988.gadā.
Šajā laikā Golgātas draudzē pirmoreiz Latvijā tika ieviestas dievkalpojumu formas, kādas citās draudzēs un konfesijās ienāca krietni vēlāk. Tāds jaunums, piemēram, bija Dieva lūgšana ar paceltām rokām un pret debesīm pavērstu acu skatu, kas aizstāja latviešiem tik pierastās saliktās rociņas un zemu noliekto galvu. Arī draudzes kopējās lūgšanas notika skaļā balsī, kas citās baptistu draudzēs nebija pieņemts. Kora dziesmas un kopīgi dziedamie korāļi pamazām tika aizstāti ar vienkāršām slavas un pielūgsmes dziesmām, kas arī Latvijā bija jaunums, pie tam šīs dziesmiņas tika pavadītas ar skaļu plaukšķināšanu un ķermeņa kustībām. Šī iemesla dēļ draudzi kritizēja gan pašu brāļi baptisti, gan citu konfesiju piederīgie. Ironiski, bet šodien visas šīs lietas tādā vai citādā formā sastopamas gandrīz visās draudzēs un konfesijās un tiek uzskatītas par gluži normālām un pieņemamām.
Dievkalpojumi un kalpošanas darbs Golgātas draudzē. Augšējā rindā - draudzes jauniešu ansamblis un pirmā slavēšanas grupa, apakšā - aizlūgšanas (kreisajā pusē) un dievkalpojuma kopskats.
Taču notika arī neparastākas lietas. Daudzi draudzes cilvēki Dieva pielūgsmē un lūgšanās sāka runāt nepazīstamā valodā, kādu nekad nebija mācījušies. Bībelē šī parādību sauc par mēlēm. Daži saņēma pravietiskas atklāsmes un vīzijas. Aizlūgšanu rezultātā notika slimo dziedināšana. Reizēm pat ārsti savus pacientus sūtīja uz mūsu draudzi. Bija gadījumi, kad dievkalpojuma laikā kādā cilvēkā manifestējās dēmoniskie spēki, kas mēģināja izjaukt dievkalpojumu, un tad mācītājam un draudzes kalpotājiem nācās dēmonus izdzīt Jēzus Kristus vārdā. Piedzīvojām arī, ko nozīmē nokrist zem Dieva svaidījuma. Aizlūgšanu laikā pār cilvēku nāca tāds pārdabisks spēks, ka viņš nespēja nostāvēt kājās. Reizēm cilvēki šādi gulēja tikai dažas minūtes, taču bija gadījumi, kad tas ilga pat vairākas stundas. Vēlāk viņi stāstīja, ka jutušies ietīti milzīgā Dieva mīlestības mākonī, daudzu sirdīs Dievs bija veicis iekšējas pārmaiņas. Šodien skeptiķi to sauc par hipnozi, taču neviens no aizlūdzējiem nekad nebija mācījies hipnozes paņēmienus. Viņi vienkārši lūdza Dievu un Dievs atbildēja ar pārdabiskām zīmēm.
Cilvēki dedzīgi lūdz Dievu vienā no draudzes dievkalpojumiem.
Vīrs uzvalkā ar tumšajām brillēm - šo rindu autors, man līdzās - viens no mūsu “melnīšiem”.
Uz mūsu draudzi bieži brauca ārzemju viesi. Regulāri dievkalpojumos ciemojās somu kristieši, kam Latvija tolaik bija misijas lauks. Viņi atveda Bībeles un citu garīgu literatūru, kalpoja draudzē ar sludināšanu, dziesmām un aizlūgšanu. Protams, neizpalika arī materiālā palīdzība. Bija viesi no citām zemēm - ASV, Austrālijas, Lielbritānijas. Reiz atbrauca pat kāds čigānu mācītājs. Brauca ciemiņi no “brālīgajām” padomju republikām. Mūsu dievkalpojumus labprāt apmeklēja ārzemju studenti, kas mācījās Rīgas Aviācijas inženieru institūtā. Vairākus gadus mans aizbilstamais bija Džonītis no Ugandas, kam regulāri tulkoju dievkalpojumos notiekošo krievu valodā, kuru viņš saprata. Vēlāk viņa vietā nāca cits “melnītis” - Roberts. Reiz no Somijas caur Tallinu Rīgā ieradās organizācijas “Jaunatne ar misiju” pārstāve, mūsu tautiete Anna Freivalds, kas vēlējās nodibināt sakarus ar kristiešiem Latvijā. Šīs tolaik jau 70 gadus vecās kundzes enerģija un kalpotprieks atnesa mūsu zemei daudz svētības - ar viņas gādību arī Latvijā tika nodibināta “Jaunatne ar misiju”, uz Ameriku mācīties Kristus mācekļu skolā nosūtīti pirmie latviešu studenti, vēlāk Kristus mācekļu skola izveidota arī Latvijā.
Viens no pēdējiem atmodas dievkalpojumiem Golgātas baznīcā.
Kreisajā pusē otrajā rindā - es (otrais no kreisās) un viesi no “brālīgajām republikām”.
Tolaik mēs patiesi meklējām Dieva tuvumu, dzīvas attiecības ar To Kungu, tāpēc reizēm mums nepietika ar pašu draudzes pasākumiem vien. Piedalījāmies visos lielākajos baptistu salidojumos, nometnēs, festivālos. Kontaktējāmies ar vasarsvētku kristiešiem Jelgavā. Bieži apmeklējām Rīgas krievu vasarsvētku draudzes dievkalpojumus, kas tolaik notika luterāņu Sv.Pāvila baznīcā Jāņa Asara ielā. Draudzes mācītājs bija Nikolajs Sevčuks, bet dievkalpojumos uzstājās vairāki sludinātāji, arī ārzemju viesi. Pēc Sevčuka emigrācijas uz Zviedriju par draudzes vadītāju tika ievēlēts Aleksejs Ļedjajevs - tolaik vēl jauns puisis. Diemžēl luterāņu draudze dažādu iemeslu dēļ liedza draudzei savas telpas, tāpēc ilgu laiku dievkalpojumi notika uz slēgtās baznīcas kāpnēm. Cilvēku baznīcas priekšā bija daudz, un kaut arī dievkalpojumi ilga trīs līdz četras stundas, neviens negāja projām - tik piesātināta bija garīgā atmosfēra. Reizēm pat garāmgājēji no ielas apstājās un pievienojās lūgšanai. Ilgi paciest šādu situāciju varas iestādes nevarēja, tāpēc ar norvēģu kristiešu atbalstu tika atļauts Latvijā ievest lielu dievkalpojumu telti, ko uzstādīja blakus Rīgas Sporta manēžai Maskavas ielā.
Rīgas krievu vasarsvētku draudzes dievkalpojums uz Sv.Pāvila baznīcas kāpnēm.
Fotoattēlos redzamais cilvēks baltajā mētelī vai jakā - mācītājs Aleksejs Ļedjajevs.
Un tad notika negaidītais. Viss sākās pēkšņi - 1990.gada Lieldienās. Draudzes tā laika kalpotāja Lilita Vilks atceras: “Tās bija neparastas Lieldienas. Tajā rītā bijām paredzējuši evaņģelizācijas gājienu pa Miera un Hospitāļu ielu. Šādus gājienus 20.gadsimta sākumā organizēja evaņģēlists Viljams Fetlers. Gājiens izdevās, bet kad pēc gājiena kopā ar mācītāju nācām uz savu baznīcu, kur bija jānotiek Lieldienu dievkalpojumam, redzējām, ka pirmajā rindā sēž viesi un bīskaps. Neviens no mums par to iepriekš nezināja, pat mācītājs ne. Šajā svētdienā Arnis Sīlis teica savu pēdējo svētrunu Golgātas dievnamā. Pēc dievkalpojuma mums pateica, ka mācītājs Sīlis vairs nebūs Golgātas baptistu draudzes mācītājs, jo dievkalpojumos notiekošās aktivitātes vairāk līdzinoties vasarsvētku draudzei, nevis baptistiem.” Skumjākais bija tas, ka opozicionāru vidū bija arī kāds visu cienīts mācītājs, kas baptistu draudzēs tika uzskatīts par vienu no Viljama Fetlera evaņģēliskā gara tālāknesējiem.
LBDS jaunievēlētā bīskapa Jāņa Eisāna un Golgātas draudzes mācītāja Arņa Sīļa
garīgā konfrontācija noveda pie jaunas draudzes un jauna kristīgā virziena ienākšanas Latvijā.
Jāatzīst, ka zināma spriedze draudzē bija jūtama jau kādu laiku. Pārmaiņas mēdz būt sāpīgas un radīt diskomforta sajūtu. Bija cilvēki, kas nekādi nespēja pieņemt jauno. Iespējams, pietrūka sistemātiska Dieva Vārda izskaidrojuma diskutablajos jautājumos, taču daudzas lietas mums pašiem tolaik vēl bija jaunas un līdz galam neiepazītas. Radās konflikta situācija. Daži “brāļi” slavēšanas laikā skaļi dauzīja kājas pret grīdu, svētrunas laikā skaļi komentēja mācītāja teikto. Bija cilvēki, kas sākumā atbalstīja draudzē notiekošās pārmaiņas, taču pēc tam, kad viņiem tika norādīts uz grēku viņu pašu dzīvē, kas jāizsūdz un jāizlabo, ātri vien apmeta kažoku uz otru pusi. Draudzes senioriem reizēm šķita, ka jaunieši kļuvuši garīgi augstprātīgi un neievēro viņu intereses, savukārt jaunieši uzskatīja, ka veco nereti iesīkstējušais tradicionālisms tikai bremzē draudzes garīgo attīstību. Bija cilvēki, kam nepatika skaļā slavēšana un garīgā sajūsma dievkalpojumos, citiem aizlūgšanas ar roku uzlikšanu un svaidīšana ar eļļu, kas tolaik nebija ierasta prakse baptistu draudzēs, lai gan Bībelē par to runāts ļoti skaidri.
Lielā draudzes kopsapulce, kam vajadzēja izteikt draudzes locekļu viedokli par bīskapa padomes lēmumu, izvērtās visai emocionāla. Tajā piedalījās arī Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Jānis Eisāns un vairāki bīskapa padomes locekļi. Notikušais netika uzņemts viennozīmīgi, tomēr lielākā daļa cilvēku teica: “Mācītāj, mēs paliksim kopā ar tevi!” Zīmīgi, ka bīskapa un viņa kolēģu argumenti nebija, piemēram, “tas, ko jūs draudzē darāt, nav pamatots Bībelē”, bet gan - “mēs, baptisti, tā nedarām!” Jūsu dievkalpojumu forma neatbilst baptistu dievkalpojumu kārtībai, bet nekādi izņēmumi mūsu konfesijā nav pieļaujami! Brīnumu izcelsme ir apšaubāma, tie ir bīstami un nevajadzīgi! Sevišķi smags grēks bija kora likvidēšana, kura darbības atjaunošana bija viena no bīskapa padomes prasībām. Nedrīkstēja arī skaļi plaukšķināt, lūgt Dievu paceltām rokām, aizlūgt par cilvēkiem ar roku uzlikšanu, slavēšanas vietā bija jāatgriežas pie korāļu kopdziedāšanas tradīcijas.
Daļa no Golgātas draudzes padomes pirms draudzes kopsapulces.
No kreisās - Maija Brusbārde, Lilita Vilks, mācītājs Arnis Sīlis un Vilnis Gleške.
Šādā situācijā mācītājs Sīlis bija spiests paziņot, ka kopā ar tiem, kam bīskapa padomes lēmums nav pieņemams, veidos jaunu draudzi. Vairāk nekā 130 cilvēki, kas tolaik bija 70% no aktīvajiem draudzes locekļiem, atstāja savu tik mīļoto dievnamu, kurā bija atraduši Dievu un Viņam no sirds kalpojuši. Draudzes “Prieka Vēsts” vecākais mācītājs, tolaik Golgātas draudzes slavēšanas vadītājs Vilnis Gleške, par to saka: “Vēlos kategoriski apgalvot, ka starp man zināmajiem to dienu notikumu dalībniekiem, ieskaitot mani, manu sievu, mūsu vecākus un kalpotājus, kas visi bija aktīvi baptistu draudzes locekļi, nebija neviena, kurš mērķtiecīgi būtu virzījis notikumus ar nodomu sašķelt esošo draudzi un dibināt jaunu. Ar visu atbildību gribu apgalvot: ja toreiz kāds būtu izteicis domu par jaunas Baznīcas dibināšanu, no mūsu puses viņš būtu sastapies ar kategoriski noraidošu attieksmi.”
Vilnis Gleške kā draudzes “Prieka Vēsts” jaunais mācītājs, 90.gadu sākums.
Mācītājs Arnis Sīlis savās atmiņās raksta: “Man atņēma tiesības darboties kā sludinātājam draudzē, un kopā ar lielāko draudzes daļu mēs atstājām savu dievnamu, lai turpinātu Dieva meklēšanas ceļu, dibinot kristiešu draudzi “Prieka Vēsts”. Jāuzsver, ka neviens netika mudināts atstāt baznīcu, tā bija katra personīga, brīvprātīga izvēle.” Šāds pavērsiens baptistu draudžu vadībai bija negaidīts. Viņi domāja - ja atcels mācītāju, gan tad kaislības draudzē pamazām norims. Tomēr tā nenotika, jo vairums cilvēku nolēma sekot Dieva vadībai, lai ko tas viņiem prasītu. Tāpēc pilnīgi nevietā ir pārmetumi, kas vēlāk izskanēja vienā no rakstiem žurnālā “Baptistu vēstnesis”, kur tika apgalvots, ka “plēsīgi vilki avju ādās” aizvīluši no draudzes cilvēkus. Nav tiesa - viņi no turienes tika izdzīti, jo nespēja noliegt to žēlastību, ko bija no Dieva piedzīvojuši. Starp citu, pēc šī notikuma baptistu vadītāji nekad vairs nav mēģinājuši voluntāri kaut ko draudzēm aizliegt vai bez draudzes piekrišanas atcelt tās mācītāju. Ir ticis meklēts kompromiss un baptistu brālībā pieļauta lielāka vai mazāka viedokļu un dievkalpojumu formu daudzveidība. Acīmredzot, šis bēdīgais notikums ir brāļiem kaut ko iemācījis.
Gluži līdzīgi notikumi risinājās Rīgas krievu vasarsvētku draudzē, kur arī tika adaptētas jaunas dievkalpojuma un pielūgsmes formas. Daudzas lietas viņiem kā vasarsvētku draudzei bija pieņemt vieglāk nekā Golgātas baptistu draudzei, tomēr pārmaiņas radīja nesaskaņas arī šeit. Daudziem konservatīviem pentekostiem, īpaši no slāvu zemēm iebraukušajiem, nepatika ritmiskā un skaļā slavēšanas mūzika, tāpat plaukšķināšana un dejošana Dieva godam, nemaz nerunājot par izmaiņām tradicionālajā vasarsvētku draudžu mācībā. Punktu visam pielika Krievijas kristīšanas tūkstošgadei veltītais evaņģelizācijas dievkalpojums 1988.gadā 16.oktobrī Rīgas Sporta pilī. Tas bija pirmais publiskais kristiešu pasākums ārpus baznīcu sienām Padomju Savienības pēckara vēsturē. Cilvēki uz to brauca no visas PSRS. Sporta pils zāle bija pārpildīta, tomēr nespēja uzņemt visus un daļai bija jāpaliek aiz durvīm. Sludināja vācu evaņģēlists Pīters Vens, piedalījās mūziķu komanda Alekseja Ļedjajeva vadībā, trīs kori. Pie Dieva nāca desmitiem cilvēku. Arī Golgātas draudzes kalpotāji, tostarp es, aktīvi piedalījāmies šajā pasākumā kā kārtībnieki, kristīgie padomdevēji un citās kalpošanās.
Evaņģelizācijas dievkalpojumi par godu Krievijas kristīšanas 1000 gadiem Rīgas Sporta pilī.
Apakšējā rindā - mācītājs Aleksejs Ļedjajevs (kreisajā pusē) un evaņģēlists Pīters Vens (labajā pusē).
Lai cik dīvaini tas būtu, šie grandiozie kristiešu svētki nepavisam nebija pa prātam pentekostu vadībai “plašajā dzimtenē”, kam Latvijas krievu draudzes tolaik strukturāli bija padotas. Tika sākta pārbaude par Rīgas draudzē praktizēto mācību un dievkalpojuma formām. Turklāt draudze bija atļāvusies sevi neoficiāli nosaukt par Rīgas Pirmo harizmātisko draudzi. Krievijas brāļu aktivitātes panāca to, ka draudze radikāli sašķēlās mācītāja Ļedjajeva atbalstītājos un pretiniekos. Drīz vien sekoja par Rīgas draudzi atbildīgā bīskapa no Ukrainas Vasīlija Boječko un bīskapa padomes lēmums atcelt Alekseju Ļedjajevu no mācītāja kalpošanas. Par to tika paziņots draudzes kopsapulcē 1989.gada 5.novembrī. Pret draudzi vērstie apvainojumi šodien šķiet smieklīgi - draudzes māsas svētkos esot lietojušas kosmētiku (ļoti minimāli) un savas galvas nav apsegušas ar lakatiņiem! Tas esot nepiedienīgi. Draudzē tiekot kultivēts “vadonības un oratorisma gars”, plaukstot “viltus prieka kroplīgais auglis”. Šie bīskapa padomes reizēm nesaprotamie argumenti pārsteidza daudzus, kas piedalījās sapulcē.
Bīskaps Vasīlijs Boječko (kreisajā pusē) paziņo par jaunā sludinātāja Alekseja Ļedjajeva
(labajā pusē) atcelšanu no Rīgas krievu vasarsvētku draudzes mācītāja kalpošanas.
Jau tajā pašā mēnesī tika izveidota draudze “Jaunā Paaudze”, kam pēc pusgada pievienojās kristiešu draudze “Prieka Vēsts”. Mācītājs Vilnis Gleške atceras: “Pārrunājot to dienu notikumus ar līdzgaitniekiem, mūsos vēl arvien ir dzīva sajūta un pārliecība, ka tālākie notikumi nebija atkarīgi no mums; tas bija kā ‘liktenis’, kā vienīgā pareizā rīcība bezizejā.” Un patiesi - ar gadu atstarpi raugoties, šiem notikumiem vajadzēja notikt agrāk vai vēlāk, jo Dievs tā bija paredzējis. Ievērojiet, notikumi abās draudzēs risinājās gandrīz identiski. Abās notika garīga atmoda, kas izsauca nelabvēlīgu reakciju un konservatīvās vadības nosodījumu. Visi šie procesi kulminējās ar draudzes mācītāju atcelšanu, kam savukārt nepiekrita lielākā daļa draudzes locekļu. Cilvēki, kas solidarizējās ar saviem mācītājiem, bija spiesti atstāt savu konfesiju, lai gan viņi to negribēja. Tāpēc droši var teikt, ka abas šīs draudzes - Rīgas Golgātas baptistu draudze un Rīgas krievu vasarsvētku draudze - kļuva par harizmātiskās kustības pamatlicējām mūsu zemē, jo tolaik citu ārpus konfesijām esošu brīvdraudžu Latvijā nebija.
Šīs draudzes pašas gan nevēlas, ka tās dēvē par harizmātiskām, jo uzskata, ka konkrēts apzīmējums rada ierobežojumus. Viņi sevi dēvē par kristiešu draudzēm. Turklāt jēdziens “harizmāti” Latvijā tiek lietots nepareizi. Harizmātiskā kustība pasaulē izveidojās 20.gadsimta 60.gados, kad konfesionālās Baznīcas masveidā sāka piedzīvot tās pašas garīgās izpausmes, kādas pirms tam bija novērojamas tikai vasarsvētku (pentekostu) draudzēs. Tāpēc Rietumu pasaulē ar vārdu “harizmāti” apzīmē galvenokārt atjaunotnes kustības draudzes vēsturiskajās konfesijās, kamēr bijušajā PSRS, tostarp Latvijā, ar to saprot nekonfesionālās brīvdraudzes, kādas pasaulē veidojās 70.gadu sākumā no cilvēkiem, kas savu uzskatu dēļ bija spiesti aiziet no vēsturiskajām konfesijām. Būtībā šādas draudzes vajadzētu dēvēt par neopentekostālām vai neoharizmātiskām. Vadoties pēc šādas klasifikācijas, arī draudzes “Prieka Vēsts” un “Jaunā Paaudze” būtu pieskaitāmas šai kategorijai.
Draudzes “Jaunā Paaudze” mācītājs Aleksejs Ļedjajevs 1994.gadā
un draudzes logotips sākuma gados.
Kā kristietis esmu pārliecināts, ka Dievs vienmēr ir bijis nomodā par Savas Baznīcas labklājību un garīgo veselību. Uzskatu, ka ikviens kristietības virziens nesis savu svētību Kristus Miesai. Raugoties pagātnē, mēs varam redzēt šo unikālo pienesumu, ko katra garīga kustība, katra konfesija devusi Kristus Draudzes attīstībai. Arī harizmātiskā kustība radās, izauga un nostiprinājās ar Dieva ziņu. Zīmīgi, ka Latvijā šīs kustības izveidošanās notika vienlaikus ar trešo tautas Atmodu, kas atnesa mūsu zemei brīvību un neatkarīgas valsts atjaunošanu. Protams, harizmātiskās draudzes ir piedzīvojušas dažādu mācību vējus, no kuriem daži bijušas visai pretrunīgi, taču tās ir pārejošas augšanas laika grūtības, kad tiek pieļautas dažādas kļūdas. Nevajadzētu arī jaukt harizmātisko kustību ar dažādiem pseidokristīgiem kultiem. Kopumā šī kustība palikusi uzticīga Dieva Vārda pamatam un tagad, kad sasniegts garīgs briedums, daudzi no kādreiz kritizētajiem pārspīlējumiem ir palikuši pagātnē.
Šī raksta mērķis bija pastāstīt par maniem personīgajiem novērojumiem un atziņām, esot to dienu notikumu aculieciniekam un līdzdalībniekam. Par harizmātisko draudžu tālāko attīstību lai stāsta citi, jo tad es vairs nebiju aktīvs šī procesa dalībnieks. Golgātas draudzē nepaliku, taču nepievienojos arī draudzei “Prieka Vēsts”. Kāpēc? Iemesli bija vairāki, bet galvenais - mans sievastēvs tolaik kalpoja kā mācītājs Kauguros, un kā jau mazā draudzē, katrs kalpotājs tai bija nozīmīgs. Bet mana sieva Solvita šai draudzē veica pianistes kalpošanu. Tāpēc izvēlējos svētdienās būt kopā ar viņu. Tomēr laiku pa laikam esmu apmeklējis arī “Prieka Vēsts” un “Jaunās Paaudzes” rīkotos pasākumus un konferences un guvis tur daudz svētības. Vēlāk, kad sievastēvs pārgāja garīgajā darbā uz Auci, mēs ar Solvitu pieņēmām piedāvājumu atbalstīt Agri Ozolinkeviču jaunas vasarsvētku draudzes veidošanā Rīgā. Tā kopš 1995.gada mūsu mājas ir vasarsvētku draudzē “Dzīvības Avots”. Bet tas jau ir cits stāsts.
Es, mana sieva Solvita un sievastēvs Aivars pie Talsu kultūras nama
organizācijas “Jaunatne ar misiju” konferences laikā 1992.gadā.
© Ervīns Jākobsons. Pārpublicēšanas vai citēšanas gadījumā atsauce uz autoru un interneta vietni www.laikmetazimes.lv obligāta.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
Kā šodien atceros to mirkli, kad atnācām uz “Prieka vēsts” dievkalpojumu Vef kultūras pilī, un mācītājs, laižot apkārt bleķa ziedojumu šķīvi, sludināja, ka Dievam vairāk patīk papīrs nekā bleķis.
Valdi,
kā jau rakstā teikts, pārspīlējumi ir bijuši, tostarp arī ziedojumu jautājumā. Šis gan vairāk izskatās pēc joka, varbūt ne sevišķi veiksmīga, ja zina, cik sensitīva dažās aprindās ir attieksme pret “naudas jautājumu”. Tomēr arī mācība, ka nabadzība ir tikums, un Dievam var atmest tikai to, kas pašam paliek pāri, ir tikpat maldīgs pārspīlējums.