14
Starptautiskie radioraidījumi latviešu valodā Aukstā kara gados. 1.daļa – “Amerikas Balss” (1951 - 2003)
Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 14-08-2017
Uz PSRS un tās satelītvalstīm orientētu raidstaciju rašanās bija cieši saistīta ar vēsturisko un politisko situāciju pēc Otrā Pasaules kara. 1948.gadā ASV Kongress pieņēma tā saukto Smita-Munta likumu, kas noteica nepieciešamību ar visiem līdzekļiem un pa visiem kanāliem izvērst iespējami plašu informācijas darbu ārzemēs, lai mēģinātu iegrožot Maskavas ekspansiju, vienlaikus cenšoties uzturēt dzīvu brīvības ideju pašā Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs. Vašingtona cerēja, ka padomju varā nonākušo tautu “rietumnieciska orientācija” kaut kad nākotnē varētu kļūt nozīmīga un Savienotajām Valstīm izdevīga. Par lielkalibra ieroci cīņā par cilvēku prātiem un sirdīm kļuva radio - visoperatīvākais plašsaziņas līdzeklis, kas nepazīst robežas un attālumus. Šajā spēku mobilizācijas procesā 1942.gadā dibinātās un ASV Valsts departamenta pārziņā esošās radiostacijas “Amerikas Balss” (The Voice of America) ietvaros tika dota zaļā gaisma raidījumiem arī Baltijas tautu valodās. Šī publikācija balstīta uz trimdas tautieša Rolfa Ekmaņa rakstu sēriju izdevumā “Jaunā Gaita”.
****
Radiostacijas “Amerikas Balss” (AB) latviešu redakcijas veidošana sākas 1950.gada rudenī, kad darbs radiostacijā jau bija noregulēts un informācijas izplatīšanas formas un metodes detalizēti izstrādātas. Ņujorkas latviešu avīzes “Laiks” redakcijā ieradās Latvijas vēstnieks ASV Jūlijs Feldmanis ar darba pieprasījuma veidlapām un kadru anketām, lai rekrutētu darbiniekus topošajai AB latviešu redakcijai. Anketas bija divas - viena no ASV Valsts departamenta, lai pieteiktos darbā radiostacijā, otra no ASV Federālā izmeklēšanas biroja, lai pārliecinātos par potenciālo darbinieku politisko uzticamību. Veidlapas paņēma pieci “Laika” darbinieki, kā arī pazīstamais Nacionālā teātra aktieris un režisors Osvalds Uršteins, kurš nejauši gadījās redakcijā. Gandrīz visiem jau bija pieredze žurnālistikā gan starpkaru Latvijas presē un radio, gan latviešu izdevumos Eiropā pirmajos trimdas gados.
“Amerikas Balss” latviešu redakcija Ņujorkā 1951.gadā.
Sēž - Maiga Voiške, vidū redakcijas vadītājs Harijs Lielnors, pie telefona Irēne Karule.
Stāv no kreisās - Orests Berlings, Fridrihs Īgals, Ēvalds Freivalds, Benno Ābers.
1951.gada aprīlī redakcija bija nokomplektēta. Bez dažiem no minētajiem laikraksta “Laiks” darbiniekiem darbā tika pieņemti arī vairāki citi pazīstami trimdas latvieši. Redakcijas vadītāja postenim tika izraudzīts Harijs Lielnors, kam vienīgajam bija ASV pavalstniecība. “Amerikas Balss” lietuviešu raidījumi skanēja jau kopš 1951.gada 16.februāra, bet par igauņu un latviešu raidījumu pirmo dienu izraudzījās 3.jūniju. Pirms tam notika intensīva darbinieku apmācība un iepazīstināšana ar raidījumu sagatavošanā izmantojamo tehniku, bet pēdējās divās nedēļās tika gatavoti 15 minūšu gari radioraidījumi, kuros apmēram pusi raidlaika aizņēma ziņas, otru pusi - korespondentu ziņojumi, preses apskats un cita informācija. Programmas iestudēja Osvalda Uršteina vadībā, kurš augstā profesionālisma dēļ drīz vien tika nozīmēts apmācīt producēšanā arī citas AB redakcijas. Par ziņu diktoriem pieņēma bijušos Nacionālā teātra aktierus Mildu Zīlavu un Oļģertu Parņicki.
Pazīstamais aktieris un režisors Osvalds Uršteins - pirmais AB latviešu raidījumu producents.
Sākumā visas “Amerikas Balss” redakcijas, tostarp latviešu, atradās Ņujorkā. Pirmajā raidījumā latviešu valodā pēc paziņojuma, ka AB latviešu raidījumi turpmāk būs dzirdami katru dienu, ar uzrunu uzstājās Latvijas vēstnieks ASV Jūlijs Feldmanis un kāds ASV Kongresa loceklis. Tad ASV valsts sekretāra vietas izpildītājs Edvards Berets nolasīja ASV Valsts departamenta 1940.gada 23.jūlija paziņojumu par to, ka Savienotās Valstis neatzīst Baltijas valstu varmācīgo iekļaušanu Padomju Savienībā. Piecpadsmit minūšu programmas nobeigumā tika nolasīti latviešu raidījumu radioviļņu garumi un paziņots, ka turpmāk raidījumu degpunktā būs ziņas par ASV un pasauli - labas un sliktas, bet vienmēr patiesas. Kā atceras bijušie redakcijas darbinieki, visiem klātesošajiem latviešiem pirmais radījums izraisījis dziļu emocionālu pārdzīvojumu, apzinoties, ka to klausās arī dzimtenē!
Pieņemšana pēc pirmā latviešu raidījuma 1951.gada 3.jūnijā.
Pirmajā rindā sēž no kreisās - Latvijas sūtnis Jūlijs Feldmanis, ASV Valsts departamenta pārstāvis, AB Eiropas nodaļas vadītāja Roberta Bauera kundze, Lietuvas sūtnis Povilas Žadeikis, Igaunijas konsuls Kaivs. Otrajā rindā no kreisās stāv - Alfrēds Bērziņš, viņam blakus Aleksandrs Liepa, Harijs Lielnors, starp abiem Benno Ābers. Labā pusē stāv Irēne Karule, aiz viņas Ēvalds Freivalds un Vilis Māsēns.
Par notikumu ar lielo burtu kļuva arī pirmais 18.novembrim veltītais raidījums. Vēstījumu tautiešiem Latvijā nolasīja vēstnieks Feldmanis. Tam sekoja dzejā izklāstīts Latvijas vēstures gājums, bet nobeigumā pausta cerība uz jaunu brīvības rītu. Starp dzejas darbiem skanēja patriotiska mūzika. Šis raidījums stipri atšķīrās no monotonā amerikāņu radioraidījumu stila, kāds vēlāk tika uzspiests arī latviešu redakcijai. Raidstacijas vadība apbalvoja raidījuma veidotāju Irēni Karuli un paaugstināja viņu no tulkotājas un programmu pieteicējas par raidījumu sižetu rakstītāju. Atzinību guva arī Ziemsvētku dienas raidījums, kam sekoja daudzi citi ar Irēnes Karules personības šarmu apdvesti raidījumi.
Valodniece un rakstniece Irēne Karule un viņas trimdā izdotās grāmatas.
Lietuviešu, latviešu un igauņi radioraidījumi tika sākti brīdī, kad pilnā sparā ritēja Korejas karš. Šis starptautiskais konflikts daudziem, arī labai daļai latviešu, lika domāt, ka karš beigsies ar vispārēju komunisma sagrāvi un to tautu atbrīvošanu, kam Atlantijas Harta bija devusi cerības uz neatkarības atgūšanu, bet rūgti pievīlusi lielvaru nodevība Otrā Pasaules kara beigās. Daudziem šķita - ja Savienoto Valstu valdība sākusi ik dienas raidīt uz Padomju Savienībai pakļautajām Baltijas zemēm, tas dod cerību, ka brīvības stunda komunisma apspiestajām tautām drīz sitīs. Tiesa, Amerikas valdība gan neko tādu netika solījusi, taču pats fakts, ka jau pirmajā raidījumā uz Latviju tika dota iespēja runāt Latvijas diplomātiskajam pārstāvim Vašingtonā, sūtnim Jūlijam Feldmanim, šķita nepārprotams mājiens, tāpat kā ASV ārlietu viceministra deklarācija par Baltijas okupācijas neatzīšanu.
Latvijas sūtnis ASV Jūlijs Feldmanis uzrunā tautiešus Latvijā.
No viņa pa kreisi - Igaunijas diplomātiskais pārstāvis ASV J.Kaivs,
pa labi - “Amerikas Balss” direktors F.Kolers un Lietuvas sūtnis ASV P.Zadeiķis,
1951.gada 3.jūnijs, Ņujorka.
“Amerikas Balss” ir ASV valdībai piederošs starptautisks radiotīkls. Tā budžetu sastāda ASV valdība un apstiprina Kongress. Pirmajos darba gados AB bija tieši padota ASV Valsts departamentam. Tās redakcijas, studijas un administrācija atradās trīs namos Ņujorkā, Brodveja un 59.ielas krustojumā. 1956.gadā, Eizenhauera prezidentūras laikā, AB nonāca Savienoto Valstu Informācijas aģentūras (USIA) pakļautībā, kuras galvenā mītne atradās Vašingtonā. Arī AB no Ņujorkas tika pārcelta uz ASV galvaspilsētu, netālu no Kapitolija ēkas uzbūvētajā jaunajā ēkā ar plašām studijām un vismodernāko aparatūru. AB tā laika direktors Džons Čanselers teica: “”Amerikas Balss” raidījumiem [..] jāatspoguļo Savienotās Valstis kā interesanta, dinamiska un moderna zeme. Informācijai jābūt precīzai, objektīvai un visaptverošai”. Savukārt juridiski saistošajā “Amerikas Balss” Hartā, ko Kongress pieņēma 1976.gadā, kā AB galvenais mērķis norādīts - paust ASV oficiālo viedokli visās dzīves jomās.
“Amerikas Balss” galvenā ēka Vašingtonā, Neatkarības avēnijā (Independence Avenue) 330.
Sākumā latviešu valodā ik dienas sagatavoja 15 minūšu garu programmu, ko ēterā pārraidīja trīs reizes diennaktī. Vēlāk raidījumu laiku palielināja līdz divām pusstundu garām programmām vakaros un 15 minūšu programmu agri no rīta. Ja raidījumu starplaikos pienāca jaunas ziņas, atkārtojumu programmas tika aktualizētas, kas bieži vien nozīmēja teju jaunas programmas radīšanu. Īpašos gadījumos, piemēram, Ungārijas revolūcijas laikā 1956.gadā, raidījumi tika ievērojami pagarināti. Vēlāk raidījumi nostabilizējas uz divām pusstundu garām pārraidēm. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmo pusstundu ar satelīta palīdzību pārraidīja arī Latvijas Radio otrajā programmā, bet 1995.gada vasarā AB latviešu programmu sāka retranslēt divas Liepājas radiostacijas.
“Amerikas Balss” raidījumu centrālā kontroles telpa Vašingtonas studijā.
Pēc poļu strādnieku nemieriem un nepilnus divus mēnešus pirms pretpadomju revolūcijas Ungārijā - 1956.gada augustā “Amerikas Balss” latviešu redakcija sāka darbu arī Minhenē kā daļa no AB Eiropas nodaļas. Uz Minheni no Vašingtonas tika komandēti Osvalds Uršteins un Aleksandrs Lauberts. Minheniešu uzdevums bija veidot un pārraidīt programmas, kas papildinātu AB raidījumus no Vašingtonas. Pusstundu garās programmas sagatavoja astoņi darbinieki, viņu vidū Voldemārs Kreicbergs un Vilis Skultāns. Diemžēl jau 1958.augusta beigās AB nodaļai Eiropā pienāca gals, jo ASV valdība vairs neatvēlēja līdzekļus. Vēlāk ASV Kongresa komisija bija spiesta atzīt, ka AB slēgšana Eiropā bijusi pārsteidzīga. Vilis Skultāns par to izteicās tā: “Savā divu gadu ilgajā darbībā “Amerikas Balss” Eiropas redakcija darīja visu iespējamo, lai paceltu un parādītu Latvijas klausītājiem mūsu aktuālās nacionālās problēmas un stiprinātu dzimtenes latviešu pretestības spēku”.
Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš runā
radio “Amerikas Balss” latviešu raidījumā no Minhenes 1956.gadā.
“Amerikas Balss” latviešu raidījumu kodols bija dienas svarīgākās ziņas no oficiālā Vašingtonas skatupunkta. Radio darbinieki nedrīkstēja paust savu personīgo vai latviešu īpašo viedokli, kas nenācās viegli, kaut vai runājot par Vašingtonas un Maskavas attiecību peripetijām. Radiostacijas amerikāņu vadība modri sekoja, lai ēterā neparādītos idejas, kas būtu pretrunā ASV oficiālajam viedoklim. Tikai atsevišķos raidījumos, piemēram, preses apskatos, bija iespējams atreferēt arī alternatīvus viedokļus par ASV iekšējo un ārpolitiku. Latviešu redakcijas darbiniekiem nereti nācās izlikties, ka tie centīgi pilda visus amerikāņu bosu norādījumus, bet patiesībā darīja to, ko paši atzina par pareizu. Tas nebija aiz ļauna prāta, vienkārši amerikāņi nespēja iedziļināties latviešu problēmas, kamēr vairākumam latviešu redakcijas darbinieku “latviešu lieta” šķita svarīgāka par priekšnieku kaprīzēm, piemēram, kad vārdkopas “padomju okupācija” vietā lika lietot terminu “padomju klātiene”.
Pirmā rindā no kreisās - AB direktors Henrijs Lūmiss, AB latviešu redakcijas mākslas korespondente Anda Andersone, ASV informācijas aģentūras USIA direktors Edvards Merouzs, AB Ziemeļeiropas nodaļas vadītājs Harijs Lielnors, latviešu nodaļas vadītājs Ēvalds Freivalds. Stāv no kreisās - Osvalds Uršteins, AB Eiropas nodaļas vadītājs Aleksandrs Klīfords, Kārlis Ķuzulis, Irēne Karule, Frīdrihs Īgals, Benno Ābers, Vilis Čika, Kristaps Šūmans. Vašingtona, 1963.gads.
Bez aktuālajām ziņām un ASV oficiālās politikas izklāsta, AB latviešu raidījumi pievērsās arī norisēm latviešu trimdas dzīvē, īpaši Savienotajās Valstīs. Gadu gaitā pie AB mikrofona uzstājušies visi Amerikas Latviešu Apvienības (ALA), Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības (ALJA), Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēdētāji, 18.novembra raidījumos latviešus uzrunājuši Latvijas vēstniecības vadītāji Jūlijs Feldmanis, Dr.Arnolds Spekke, Dr.Anatols Dinbergs, Ojārs Kalniņš, Latvijas vēstnieks Lielbritānijā Kārlis Reinholds Zariņš. Reliģijai veltītajos raidījumos pie mikrofona bijuši luterāņu trimdas arhibīskapi Teodors Grīnbergs, Kārlis Kundziņš, Arnolds Lūsis, katoļu prāvests Boļeslavs Baginskis, pareizticīgo un baptistu garīdznieki. Kongresos, sanāksmēs, svētkos, koncertos, latviešu skolās un vasaras nometnēs - visur, kur Ziemeļamerikas kontinentā notika kas svarīgs latviešu politiskajā, sabiedriskajā vai kultūras dzīvē, klāt bija arī AB korespondenti. Tika atspoguļoti arī tādi nozīmīgi notikumi kā Kopenhāgenas tribunāls un Baltijas Brīvības un miera kuģa brauciens.
Visās trimdas baltiešu aktivitātēs klāt bija arī “Amerikas Balss” reportieri.
Ar laiku nostiprinājās ikdienas radiopārraižu shēma ar savu tematu katrai dienai. Pirmdienās skanēja atbildes uz klausītāju jautājumiem, otrdienās tika aplūkoti saimnieciskie temati, trešdienas temats bija Amerika, kas bieži iekļāva arī stāstījumus par latviešiem ASV, ceturtdienas bija veltītas zinātnei, piektdienās tika gatavota kultūras programma, bet sestdienās - nedēļas apskats, kam pievienoja piecu līdz septiņu minūšu sižetu par reliģisku tēmu. Svētdienās bija trīs četri jaunatnei domāti temati. Viena no izcilākajām raidījumu sērijām bija Irēnes Karules veidotie sižeti par trimdas jaunatnes svētkiem Toronto. Vēlāk pie jaunatnes raidījumiem strādāja Oļģerts Parņickis, pēc tam viņa dēls Mārtiņš. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu mainījās arī AB raidījumu ievirze - iepriekš tik pieprasīto ārzemju ziņu vietā nāca intervijas, sarunas ar klausītājiem, cita veida informācija.
AB latviešu raidījumu 30.gadadienā 1981.gada 3.jūnijā.
Sēž - latviešu redakcijas vadītāja Irēne Karule un Maija Lele.
Stāv no kreisās - Uldis Golts, Knuts Ozols, Kārlis Ķuzulis, Andrejs Spekke, Pēteris Aizupītis.
Latviešu redakcijai bijuši vairāki vadītāji. Pirmais bija Harijs Lielnors - sirms, elegants, stalta auguma vīrs ar milzu enerģiju, tomēr arī pretrunīgs, reizēm haotisks un neaprēķināms. Vēlāk viņš tika iecelts par AB Ziemeļeiropas nodaļas vadītāju. 1959.gadā redakcijas vadību pārņēma Ēvalds Freivalds, kas izcēlās ar lielu izmaņu amerikāņu priekšnieku rīkojumu apiešanā, ja vien tas kalpoja “latviešu lietai”. Viņa spēcīgie komentāri guva daudz labvēlīgu atsauksmju no klausītājiem. Pēc Freivalda nāves 1969.gadā par latviešu redakcijas vadītāju kļuva ar enciklopēdiskām zināšanām apveltītais Benno Ābers, bet sākot ar 1976.gadu, redakciju 10 gadus vadīja Latvijas Universitātes ģermāņu filoloģijas fakultāti beigusī pedagoģe Irēne Karule - pazīstama trimdas žurnāliste un rakstniece. 1986.gadā latviešu redakcija nonāca Kolumbijas Universitātes Austrumeiropas vēstures maģistra Knuta Ozola rokās. Saviem darbiniekiem viņš vairāk bija kolēģis nevis priekšnieks, daudz ko panākdams ar personīgo priekšzīmi, piemēram, vienmēr darbā ierodoties pirmais.
Latviešu redakcijas ilggadējā vadītāja Irēne Karule - pirmā redakcijas vadītāja sieviete AB;
attēlā pa labi - latviešu redakcijas jaunākā darbiniece Vita Tērauda
sveic pensijā aizejošo Irēni Karuli, 1986.gada jūlijs.
“Amerikas Balss” latviešu redakcijas vairāk nekā 50 gadu ilgajā darbības laikā mainījušies ne tikai redakcijas vadītāji, bet arī ierindas sastāvs. Starp daudziem pieminami agrīnie redakcijas darbinieki Fridrihs Īgals, Vilis Čika, Kārlis Ķuzulis un citi. No darbiniekiem, kas savu karjeru sāka Vašingtonas periodā, minams vēstures maģistrs Pēteris Aizupītis, franču literatūras maģistrs Vilnis Baumanis, Dainis Bērziņš, ģermanistikas maģistri Uldis Golts, Andrejs Lubkāns un Maruta Kārkle, žurnāliste Maija Lele. Latvijā Drāmas (tagad Nacionālajā) teātrī un Latvijas radio strādājusī Gita Gulēna Vagenheima pēc ierašanās ASV par AB darbinieci kļuva 1980.gadā. Viņa divas reizes godalgota kā AB Eiropas nodaļas veiksmīgākā diktore. Savukārt ar lielisku balsi un administratora spējām apveltītais Kārlis Ķuzulis kļuva par Eiropas nodaļas galveno režisoru. Šiem un citiem redakcijas darbiniekiem pievienojās virkne ārštata darbinieku. Daļa darbinieku ēterā izgāja ar pseidonīmu, lai pasargātu no padomju represijām tuviniekus Latvijā. Ēvalds Freivalds kļuva par Pēteri Kalumu, Benno Ābers par Ati Raiti, Vilis Čika par Vili Rūju, Kārlis Ķuzulis - par Kārli Smiltnieku. Osvalds Uršteins satīriskus pretpadomju tekstus lasīja ar Robuma Nātres vārdu, bet Irēne Karule kļuva par Inesi Kļavu.
“Amerikas Balss” latviešu redakcijas darbinieki ap 1985.gadu.
Pirmajā rindā no kreisās - Maruta Kārkle, Irēne Karule, Maija Lele, Vita Tērauda, otrajā rindā - Pēteris Aizupītis, Vilnis Baumanis, Knuts Ozols, Andrejs Lubkāns, Mārtiņš Parņickis, Uldis Golts.
Ik gadu ASV Informācijas aģentūra godina tās redakcijas un darbiniekus, kuri apliecinājuši sevišķu iniciatīvu, lietpratību un izcilas sekmes. 1967.gadā šādu atzinību saņēma AB latviešu nodaļa. Apbalvoto godināšana notika ASV Valsts departamenta zālē. Uzrunājot aģentūras darbiniekus, darba sekretārs Viljards Vircs pasvītroja vienreizējo iespēju, kāda tiem dota - runāt ar visu pasauli. Aģentūras direktors Leonards Marks iepazīstināja ar sasniegumiem, ko savā darbā guvuši apbalvotie. Latviešu redakcijas vārdā balvu saņēma tās vadītājs Ēvalds Freivalds. Goda diplomā lasāmi šādi vārdi: “Savienoto Valstu informācijas aģentūras “Amerikas Balss” Eiropas nodaļas latviešu redakcijai piešķirta goda balva par izciliem raidījumiem latviešu valodā.” Tomēr latviešu redakcijas vēsturē bijuši arī tumši brīži, piemēram, 1969.gadā, kad prezidenta Niksona administrācija gribēja AB mazo tautu raidījumus samazināt uz pusi. Baltiešu organizāciju protesti gan tiekoties ar ASV Valsts departamenta vadību, gan sūtot telegrammas baltiešiem draudzīgiem politiķiem, apturēja šo lēmumu.
Daļa no AB latviešu redakcijas apbalvošanas dienā 1967.gadā.
No kreisās - Kārlis Ķuzulis, Irēne Karule, ASV Informācijas aģentūras direktors Leonards Marks, Ēvalds Freivalds, Benno Ābers, Oļģerts Parņickis.
Jau tūdaļ pēc pirmajiem raidījumiem latviešu valodā redakcijas darbiniekus sāka mākt rūpes par to, vai viņu raidījumi dzirdami arī Latvijā. Pirmā liecība, ka raidījumi tiek klausīti, bijusi vēstule, kas atsaucās uz interviju ar kādu trimdas latviešu skolnieci. Rakstītājs bija nupat no padomju soda nometnes atbrīvotais meitenes tēvs. Viņš bija klausījies AB un uzzinājis, ka viņa sieva un meita atrodas Savienotajās Valstīs. Vēstule tika iemesta pastkastītē Dānijā, kur brīnumainā kārtā pasta ierēdņi atšifrēja latviski norādīto adresi - Amerikas Balsij Ņujorkā. Arī pieci latviešu zvejnieki, kas pieprasīja politisko patvērumu Kanādā, stāstīja, ka klausījušies AB latviešu raidījumus ne tikai uz sava zvejas tralera okeānā, bet arī Latvijā. Uz Gotlandi aizbēgušais Nicu pāris sniedza sīkākas ziņas par raidījumu dzirdamību Latvijā. Bet kāds uz Vāciju repatriējies klaipēdietis pastāstīja par apstākļiem, kādos notikusi latviešu raidījumu klausīšanās kādā Latvijas zvejnieku ciemā. Klausījušies visi - gan jauni, gan veci. Ārā tikuši izlikti posteņi, lai laikus brīdinātu, ja namam tuvotos kāda nevēlama persona. Skanējusi reportāža par Minsteres latviešu skolas darbu. Reti kurš spējis valdīt asaras.
Osvalds Uršteins (producents), Irēne Karule un AB latviešu redakcijas vadītājs Harijs Lielnors
(abi aizmugurē) intervē Tosmāres kuģu būvētavas darbinieku Žani Nici un viņa sievu Lidiju
neilgi pēc aizbēgšanas 1953.gada 20.janvārī zvejas kuterī no Liepājas uz Gotlandi.
Lai gan Latvijā “Amerikas Balss” raidījumus bija jāklausās piesardzīgi līdz pat Gorbačova perestroikas laikam, to darīja gandrīz visi - gan inteliģence, gan vienkāršā darba tauta un pat padomju iestāžu darbinieki. Kāda kolhoza strādnieki 70.gadu sākumā esot smīnējuši par savu partordzi, kura allaž kaut kur “noziedējusi” tieši AB raidījumu laikā. Padomju režīmam AB un citi starptautiskie raidītāji sagādāja lielas raizes. Maskava izdeva milzu summas, lai slāpētu Rietumu radioraidījumus. Šim nolūkam tika uzbūvēti vairāki radiotorņi. Tomēr raidījumu “zāģēšana” bija iespējama tikai lielākajās pilsētās, kamēr laukos cilvēki “Amerikas Balsi” klausījās samērā brīvi. Par to liecināja klausītāju vēstules, kas pa dažādiem aplinkus ceļiem redakcijā pienāca arvien biežāk. 80.gados to skaits jau sniedzās tūkstošos. Tas latviešu redakcijas darbiniekiem deva lielu morālu spēku un apziņu, ka viņu darbs nav velts.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
Jaunībā bieži klausījos AB. Šajā rakstā uzzināju daudz jauna par AB. Paldies!