Laikmeta zīmes

Līdzās radiostacijai “Amerikas Balss” (par to lasiet ŠEIT) svarīgs informācijas avots okupētās Latvijas iedzīvotājiem Aukstā kara gados bija Minhenes radiostaciju -  vispirms radio “Brīvība” (Radio Liberty), pēc tam radio “Brīvā Eiropa” (Radio Free Europe) latviešu raidījumi. Tiesa, šīs radiostacijas padomju slāpētāji, tautas valodā saukti par “zāģiem”, traucēja daudz vairāk nekā “Amerikas Balsi”. Šī iemesla dēļ Rīgā un citās lielajās pilsētās RBE/RB raidījumus varēja dzirdēt diezgan fragmentāri, bet dažkārt pat nemaz. Laukos ar uztveršanu bija vieglāk, jo nebija traucētāju. Padomju vara “Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība” uzskatīja pa savu niknāko ienaidnieku - Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) ideoloģisko diversiju centru, “propagandas ieroci, kas grauj sociālistiskās sistēmas un padomju sabiedrības pamatus”. Jāteic, RBE/RB raidījumu tonis patiešām nebija pats mierīgākais un padomju varu saudzējošākais - kā izteikušies bijušie RBE/RB darbinieki, boļševikus viņi “sita uz pilnu klapi”, bez politkorekti piefrizētās leksikas, kāda bija raksturīga “Amerikas Balsij”.

Vispirms nedaudz vēstures. Pēc Otrā Pasaules kara pār Eiropu nolaidās Dzelzs priekškars - Staļina impērija sagrāba pusi kontinenta, savu ietekmi nostiprinot ar vajāšanu un represiju palīdzību. Lai dotu pretsparu Maskavas agresijai, ASV nolēma iesaistīt angļu, amerikāņu un franču okupācijas zonās Vācijā pārvietoto personu un bēgļu nometnēs patvērumu radušos Austrumeiropas bēgļus. 1947.gada 14.decembrī ASV Nacionālā drošības padome uzdeva kara laika Centrālās izlūkošanas grupas (Central Intelligence Group) pēctecei Centrālai izlūkošanas pārvaldei (Central Intelligence Agency jeb CIP) izveidot slepenu “psiholoģisko operāciju” nodaļu - Speciālo pasākumu grupu. Savukārt ASV Kongress 1948.gada janvārī pieņēma Smita-Munta likumu par iespējami plaša prorietumnieciska un proamerikāniska propagandas darba izvēršanu ārvalstīs, īpaši Austrumeiropā.

No kreisās - Staļina Dzelzs priekškars pār Eiropu; meteoroloģiskie baloni ar antikomunistisku literatūru, kādi pirms RBE/RB izveidošanas no Rietumiem tika laisti Austrumeiropas virzienā;
“Radio Brīvā Eiropa” sāk raidīt Austrumeiropai.

1948.gada 18.jūnijā prezidents Trumens parakstīja direktīvu par Specprojektu biroja izveidošanu. Drīz šo superslepeno, no Valsts departamenta un CIP visumā neatkarīgo iestādi pārdēvēja par Akciju koordinācijas biroju (Office of Policy Coordination). Tam bija jāveic slepenas aktivitātes Aukstā kara ietvaros, tostarp “mēģinot gāzt padomju varu visiem līdzekļiem, izņemot atklātu karadarbību”. Apzinoties plašsaziņas līdzekļu milzīgo ietekmi uz cilvēkiem, nopietni tika spriests arī par iespēju sākt īsviļņu radioraidījumus mērķauditorijai Austrumeiropā. 1949.gada maijā Ņujorkā tika nodibināta sabiedriskā organizācija “Brīvās Eiropas Komiteja”. Cita starpā CIP Speciālo pasākumu grupa tai uzdāvināja visai necilu 7,5 kilovatu īsviļņu raidītāju. Tas kļuva par pamatu “Radio Free Europe” (”Radio Brīvā Eiropa”). Sākās kvalificētu radio darbinieku meklēšana Austrumeiropas bēgļu vidū Rietumvācijā un ASV. Tomēr par iespēju raidīt Baltijas tautu valodās ASV valdībai tolaik bija izteikti negatīvs viedoklis.

“Radio Brīvā Eiropa” reklāmas sludinājums un vides instalācija.

Lai iepazīstinātu amerikāņus ar RBE mērķiem, 1950.gadā tika nodibināta organizācija “Krusta karš par brīvību” (Crusade for Freedom). Par tās simbolu kļuva Brīvības zvans ar mieru simbolizējošu lauru vainagu augšdaļā un brīvības lāpām piecu cilvēces rasu reprezentējošu atlētu rokās. Uz zvana bija iegravēti Abrahama Linkolna vārdi: “Šai Dieva valstībai būs pieredzēt brīvības atdzimšanu”. Desmit tonnu smagais zvans apceļoja 22 ASV pilsētas, bet pastāvīgu mājvietu rada Rietumberlīnes amerikāņu sektorā - Rātsnama laukumā. Atklāšanas ceremonijā piedalījās 400 000 berlīniešu, tostarp 100 000 no padomju okupācijas zonas. Austrumvācijas Komunistiskās Partijas Politbiroja loceklis Hanss Jendreckis uz šo notikumu reaģēja ar draudiem: “Šī Nāves zvana virve kļūs par karātavu virvi zvana zvanītājiem”. “Krusta karš par brīvību” atbildēja ar saukļiem - “Cīnies pret Lielajiem meliem ar Lielo patiesību” un “Palīdzi patiesībai sakaut komunismu”.

Organizācijas “Krusta karš par brīvību” un “Radio Brīvā Eiropa/Brīvā Āzija” aģitācijas materiāls.

1950.gada 4.jūlijā ēterā izgāja pirmais RBE raidījums - 30 minūšu gara ziņu programma čehu valodā. Pēc 10 dienām sākās raidījumi rumāņu, ungāru, poļu un bulgāru valodās. Sākumā RBE programmas sagatavoja Ņujorkā un pārsūtīja uz bijušajā vācu gaisa flotes bāzē Lampertheimā uzstādīto raidītāju, taču nepagāja ilgs laiks un RBE izveidojās par vienu no lielākajām starptautiskajām radiostacijām pasaulē. 1951.gadā Portugāles valdība deva atļauju uzstādīt RBE raidītāju Glorijas pilsētas apkaimē. Cits raidītājs sāka darbu Holckirhenā netālu no Minhenes. 1955.gada jūlijā Spānijas diktators Franko atļāva RBE radiotorņus uzstādīt Plajadepalsā. Pēc trim gadiem sāka darboties RBE ultraīsviļņu raidītāji. 1952.gada novembrī RBE lietošanai Minhenē tika nodots ēku komplekss Angļu dārza vienā stūrī ar studijām, tehniskajām telpām un redakciju darbistabām. Apvienoto radiostaciju “Radio Brīvā Eiropa” un “Radio Brīvība” ziedu laikos personāla skaits sasniedza 2000 cilvēkus, no kuriem 2/3 strādāja Minhenē, bet pārējie birojos ASV, Parīzē, Londonā, Romā, Stokholmā, Berlīnē un citur.

Viena no RBE/RB translācijas stacijām Rietumvācijā.

Balstoties uz Austrumeiropas zemju klausītāju labvēlīgajām atsauksmēm, CIP vadība nolēma rast iespēju raidīt arī PSRS tautu valodās. 1950.gada vasarā Minhenē tika nodibināts PSRS Studiju institūts, dažas nedēļas vēlāk - Padomju Savienības Vēstures un kultūras studiju institūts. 1951.gada sākumā izveidoja Amerikāņu Komiteju par PSRS tautu atbrīvošanu, ko dažus mēnešus vēlāk pārdēvēja par Amerikāņu komiteju Krievijas tautu atbrīvošanai, bet pēc nepilniem diviem gadiem - par Amerikāņu Komiteju atbrīvošanai no boļševisma. 1951.gada augustā Štutgartē un vēlāk Vīsbādenē sapulcējās krievu un citu PSRS tautu (izņemot baltiešus) politiskās emigrācijas pārstāvji, lai spriestu par kopēja raidītāja organizēšanu. Tika izveidots “Radio Liberation” (”Radio Atbrīvošana”). 1953.gada 1.martā no Lampertheimas raidītāja ēterā izgāja pirmais jaunā radio raidījums krievu valodā.

“Radio Liberation” krievu redakcijas žurnālists Valerians Oboļenskis pie mikrofona.

Jau pēc gada “Radio Liberation” darbinieki, kuru skaits bija pieaudzis no 23 līdz 320, diennaktī spēja sagatavot sešu stundu ilgu raidījumu programmu 11 valodās. 1955.gada 1.maijā radiopārraides uz PSRS sāka raidīt arī no Formozas salas jeb Taivānas. To mērķauditorija bija PSRS austrumdaļā un Klusajam okeānam piegulošajos reģionos dzīvojošie. Sākumā raidītājs atradās Punčao, bet pēc pārcelšanās uz Pali netālu no Taipejas, raidījumi ēterā izgāja jau no trim raidītājiem. Pēdējā “Radio Liberation” programma no Taivānas tika pārraidīta 1973.gada 31.decembrī. Ir neapstiprinātas ziņas, ka no Taivānas tikušas pārraidītas programmas arī latviešu valodā - it kā ar slepenu Amerikas Latviešu Apvienības un Latvijas sūtniecības ASV atbalstu. 1959.gada martā sākās RL pārraides arī no Spānijas, bet 1964.gadā “Radio Liberation” tika pārdēvēts par “Radio Liberty” (”Radio Brīvība”).

“Radio Liberation” un “Radio Liberty” uztveršanas apstiprinājuma (QSL) kartītes.

1973.gada 19.oktobrī ASV Senāts pieņēma likumu, kas aizliedza CIP turpmāk finansēt Minhenes raidstacijas. Par RBE un RB turpmāko finansēšanu atbildību uzņēmās ASV Kongress caur Starptautisko raidījumu padomi (Board of International Broadcasting). Tika sākti priekšdarbi abu raidstaciju apvienošanai un uz pusi samazināts darbinieku skaits, kas gan faktiski bija sācies jau pirms tam - no 60.gadu beigām līdz 1975.gadam darbu zaudēja aptuveni 600 RBE/RB darbinieku. 1975.gadā “Radio Brīvība” līdzstrādnieki pievienojās RBE kolēģiem paplašinātajā ēku kompleksā Minhenes Angļu dārza stūrī. Bet 1976.gada oktobrī abi līdz tam autonomie raidītāji tika apvienoti administratīvi vienotā radiostacijā, kļūstot par “Radio Free Europe/Radio Liberty”.

“Radio Free Europe/Radio Liberty” ēku komplekss Minhenes Angļu dārzā.

Pretēji PSRS propagandas izplatītajiem meliem, RBE/RB nacionālās redakcijas bija nevis amerikāņus, bet savu tautu pārstāvošas raidorganizācijas, tikai ar to starpību, ka atradās nevis savu valstu galvaspilsētās, bet Minhenē, no kurienes brīvi, bez jebkādas cenzūras, komentēja savas valsts politisko, sabiedrisko un kultūras dzīvi. ASV finansēja šos raidījumus, taču neiejaucās to saturā vai formā. Redakcionālo politiku noteica paši raidījumu veidotāji, kam bija liela patstāvība satura izvēlē un pasniegšanas metodēs. Tomēr, kā to formulējis kara laika BBC darbinieks un pēckara Čehoslovākijas kultūras ministrs Pavels Tigrids: “Mūsu raidītājam pirmkārt ir karojoša un politiska misija, tāpēc mēs ieņemam agresīvu nostāju pret komunismu un sovjetismu, pret teroristiskā režīma pārstāvjiem”. RBE/RB raidījumos bieži skanēja komunistisko režīmu aizliegti, caur Dzelzs priekškaru izkļuvuši rakstnieku disidentu darbi, tāpat disidentu sacerēti vai lentēs ieskaņoti politiska rakstura materiāli. Ar laiku Minhenē izveidojās pilnīgākā šādu materiālu kolekcija pasaulē - tā sauktais Samizdata arhīvs.

“Radio Brīvā Eiropa” ar patiesību satriec Dzelzs priekškara bruņas -
“Krusta karš par brīvību” un “Radio Brīvā Eiropa” ziedojumu kampaņas reklāma.

Lai gan no visām PSRS republikām Igaunija, Latvija un Lietuva bija vienīgās, kuru iekļaušanu Padomju Savienībā Vašingtona oficiāli neatzina, tomēr ASV atbildīgie funkcionāri ilgus gadus nesteidzās sākt raidījumus Baltijas tautu valodās RBE/RB ietvaros. Arī Brīvās Eiropas komitejas attieksme pret baltiešiem bija stipri atturīga. Baltiešu raidījumu sākšanu neatbalstīja ne Valsts departaments, ne Nacionālās drošības padome, ne CIP, ne ASV Kongress. Senators Glens Teilors pat atļāvās Baltijas republikas nodēvēt par tikpat likumīgu Padomju Savienības daļu, kādi ir štati ASV. Viens no RBE/RB direktoriem Arčs Pudingtons atceras, ka bijušas amatpersonas, kuru ieskatā uz Baltijas republikām neesot vērts raidīt, jo visi to pamatiedzīvotāji taču esot izsūtīti uz Sibīriju. Gandrīz neticama izklausās vēsts, ka arī atsevišķi “Amerikas Balss” baltiešu redakciju darbinieki centušies pārliecināt amerikāņu valdību neatbalstīt baltiešu raidījumus RBE/RB paspārnē - tie varot būt “kaitīgi”.

ASV atbildīgās amatpersonas jautājumu par baltiešu raidījumu sākšanu apsprieda pagalam negribīgi.

Jāpiezīmē, ka baltiešu trimdas organizācijas kategoriski bija pret baltiešu programmu raidīšanu “Radio Brīvība” ēterā, jo šī raidītāja mērķauditorija bija PSRS tautas, tādēļ šādu rīcību varētu iztulkot kā Baltijas valstu okupācijas atzīšanu. Tomēr okupēto Baltijas valstu iedzīvotājiem bija vienalga, kādā vārdā sauc raidītāju - viņiem galvenais bija dzirdēt, ka viņu cerības uz brīvības atgūšanu un gribu pretoties sovjetizācijai atbalsta brīvā pasaule. Uzaicinājumu ķerties pie priekšdarbiem raidījumu sagatavošanai baltieši saņēma jau 1951.gada sākumā, taču solījums drīz vien tika atsaukts “uz nenoteiktu laiku”. No jauna cerība uzvējoja 1953.gada sākumā, kad tika meklēti baltiešu redakciju potenciālie vadītāji. Tomēr jautājums atkal tika atlikts. Nekas nemainījās arī 60.gados - tika atrasti dažnedažādi iegansti raidījumu sākuma atlikšanai. Neraugoties uz oficiāli deklarēto Baltijas valstu okupācijas neatzīšanu, ASV Valsts departaments paziņoja - ja arī baltiešu raidījumiem kādreiz tiks dota zaļā gaisma, tad nevis “Radio Brīvā Eiropa”, bet tikai un vienīgi “Radio Brīvība” paspārnē.

“Radio Brīvība” vai “Radio Brīvā Eiropa” - tāds ilgu laiku bija baltiešu un amerikāņu strīdu jautājums.

Beidzot 1975.gadā baltiešiem tika piešķirti 100 000 dolāri… lietuviešu programmu sākšanai. Par to, protams, sašutuši bija igauņi un latvieši. Galu galā tomēr tika sākta visu trīs tautību “ētera personību” vervēšana. Pirmais raidījums lietuviešu valodā ēterā izgāja 1975.gada 16.februārī, bet latviešu un igauņu 30 minūšu garie, sākumā neregulārie raidījumi sākās tā paša gada jūlijā. Sākot ar septembri pusstundu garas sociālpolitiskas, ekonomiskas un kultūras informācijas plūsmas tika laistas ēterā ik dienu. Par RB latviešu redakcijas pirmo vadītāju iecēla bijušo Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieku Valdemāru Kreicbergu, kuram jau bija pieredze radiodarbā īslaicīgajā “Amerikas Balss” filiāles Minhenē pastāvēšanas laikā. Par redakcijas galveno uzdevumu tika izvirzīts “raidīt latviešiem necenzētu, objektīvu, patiesu un nozīmīgu informāciju viņu pašu valodā”, īpašu uzmanību veltot kultūrai, nacionālās identitātes saglabāšanai, cilvēktiesību un demokrātisko procesu īstenošanai.

“Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība” studija Minhenē.

Rīgā dzimušais Valdemārs (Valdis) Krišjānis Kreicbergs pēc “Amerikas Balss” Minhenes filiāles slēgšanas (kā Kreicbergam izteicies tolaik augsta ranga AB administrators Džons Alberts, tas noticis, lai uzlabotu attiecības ar Kremli) un redakciju pārorganizēšanas par AB “korespondentu centru” Rietumvācijā, tika izvēlēts par AB latviešu štata korespondentu, kāds viņš turpināja būt turpat 17 gadus, līdz 1975.gadam, kad pārgāja darbā uz RB. Latviešu redakciju Kreicbergs uzņēmās vadīt tikai pēc RB vadības solījuma, ka lielā krievu redakcija, kas tolaik RB skaitījās galvenā un izrādīja vēlmi iejaukties citu PSRS tautu redakciju iekšējās lietās, latviešu raidījumu saturu necentīsies ietekmēt. Valdis  Kreicbergs latviešu redakcijas vadītāja pienākumus pildīja līdz 1978.gadam.

Latviešu diplomāts Valdemārs “Valdis” Krišjānis Kreicbergs;
attēlā labajā pusē - Kreicberga caurlaide uz ASV Kongresa Pārstāvju palātas sapulci.

Radiožurnālistikas jomā pieredzējušajam Kreicbergam latviešu redakcijas vadīšanā pievienojās viņa palīgs, radiožurnālists Vilis Skultāns (Pēteris Vijums) - arī ar stāžu jau minētajā AB Eiropas filiālē Minhenē un radio “Brīvā Latviešu Balss” Madridē un Frankfurtē. No pirmajiem darbiniekiem minama arī LU Filoloģijas fakultāti beigusī Margarita Ausala, daudzu dzejoļu un rakstu autore trimdas periodikā, Karači Universitātes Goda doktore literatūrā un humanitārajās zinātnēs. Trijotnei pievienojās radiožurnālistikas iesācējs mūziķis Egils Švarcs (Elmārs Sūna), kurš kopā ar sievu, pazīstamo dziedātāju Larisu Mondrusu tikko bija izbēguši no PSRS. Ar laiku viņš iemācījās veikli rakstīt un ierunāt tekstus, Atmodas gados pat kļūstot par tirgus ekonomikas un patērētājsabiedrības tēmu ekspertu. Piektais redakcijas darbinieks bija latviešu jaunatnes organizāciju aktīvists Juris Kaža. Viņš, tāpat kā Kreicbergs, nostrādāja redakcijā trīs gadus. Savukārt RB Ņujorkas birojā strādāja Dagmāra Vallena.

Latviešu redakcijas pirmais vadītājs Valdemārs Kreicbergs
un darbinieki Margarita Ausala un Juris Kaža Minhenes redakcijā.

“Radio Brīvība” strādāja vēl viena latviete - filoloģijas doktore Dzintra Bungs. Viņas darba vieta bija no tautību redakcijām nošķirtajā Pētniecības nodaļā jeb Research and Analysis Department. Tieši šo nodaļu padomju režīms uzskatīja par ASV izlūkdienesta filiāli. Nodaļas analītiķu uzdevums bija skrupulozi studēt Padomju Savienības un Austrumeiropas komunistisko valstu publiski pieejamos resursus - presi, radiopārraides, disidentu piegādātos materiālus. Šeit informācija tika izvērtēta, sistematizēta un analizēta, izveidojot kopainu. Lielākā daļa nodaļas darbinieku bija ar zinātniskiem grādiem, prata vairākas valodas. Viņu veiktie pētījumi tika piesūtīti visām redakcijām iespējamai izmantošanai raidījumos. Šie akadēmiski izstrādātie materiāli nonāca arī daudzu Rietumvalstu ārlietu ministrijās, tika piesūtīti dažādiem institūtiem un universitāšu bibliotēkām, laikrakstu un žurnālu redakcijām. RBE/RB tos iekļāva arī savos iknedēļas izdevumos “RFE/RL Research Report”, “Report on the USSR” un citos. Nav izslēgts, ka šie materiāli bija noderīgi arī dažādu valstu izlūkdienestiem.

RBE/RB Pētniecības un analītikas nodaļas darbs; attēlos kreisajā pusē - Dzintra Bungs.

Sākumā RB latviešu redakcijas darbiniekiem bija jāsagatavo 4½ raidstundas nedēļā. Raidījumi tika pārraidīti no Lampertheimas, kur jau esošajai translācijas aparatūrai tika pievienots vēl viens 100 kilovatu raidītājs. 1975.gada 17. jūnijā RB pirmoreiz pārraidīja speciālu stundu garu programmu latviešu valodā, pieminot krievu tanku iebrukumu un Latvijas okupāciju 1940.gadā. Neregulāri latviešu raidījumi RB ēterā sāka skanēt 5.jūlijā. Pirmajā raidījumā tika vēstīts gan par pasaules notikumiem, gan kultūras dzīves jaunumiem Latvijā un trimdā, gan par PSRS sirdsapziņas cietumnieku drūmo likteni. Regulāri ikdienas raidījumi sākās 6.septembrī - darba dienās tā bija pusstunda, nedēļas nogalēs - stunda. Raidījumi tika atkārtoti tajā pašā dienā un nākošās dienas rītā. Lai apgrūtinātu raidījumu traucēšanu, kopš 1976.gada maija tika vienlaicīgi raidīts vairākās frekvencēs.

RBE/RB ētera telpa Minhenē ar daudziem magnetofoniem raidījumiem dažādās valodās.

Latviešu raidījumi parasti sākās ar īsu mūzikas signālu, programmas pieteikumu un dienas svarīgākajām pasaules ziņām, bet svētdienās - ar aizvadītās nedēļas ziņu pārskatu. Ziņām sekoja detalizētāks pasaules notikumu apskats, materiāli no trimdas preses, komentāri, intervijas, speciāliem tematiem veltītas programmas, grāmatu apskati un lasījumi. Komentāriem tika veltīts apmēram 40%, ziņām un ziņu analīzei - 35%, lasījumiem no grāmatām, kas aizliegtas Padomju Savienībā vai kuras sacerējuši trimdas autori - apmēram 13% raidlaika. Aptuveni 70% no raidījumiem bija veltīti ar Latviju, latviešiem un citiem baltiešiem saistītiem notikumiem, nepilnos 15% tika apskatītas problēmas PSRS un tās satelītvalstīs, 18% aizņēma starptautiskās attiecības un politika, bet 3,6% - jaunatnes programmas, ieskaitot popmūziku. Svētdienās pārraidīja arī reliģiskus tematus. Svarīga raidījumu daļa bija intervijas ar ievērojamām latviešu trimdas personībām.

Raidījumu sagatavošanas, ierakstīšanas un montēšanas process.

Atšķirībā no “Amerikas Balss” darbiniekiem, kam bija jāpauž ASV valdības oficiālais viedoklis, RBE/RB šādi ierobežojumi nepastāvēja. Tiesa, radiostacijā spēkā bija prasība, ka jebkuram ēterā palaistam materiālam jābūt apstiprinātam no vismaz diviem savstarpēji neatkarīgiem informācijas avotiem. Tas tāpēc, ka atsevišķu redakciju radikālāk noskaņoti darbinieki ne vien aicināja savus klausītājus uzturēt dzīvu brīvības garu un saglabāt nacionālo kultūru, bet arī visai atklāti mēģināja stimulēt pretestības kustības savā zemē ar mērķis gāzt pastāvošo režīmu, solot, ka Rietumi to atbalstīs, kas nebija patiesība. Tomēr vairums redakciju vadītāju vadības dotos piesardzības orientierus uztvēra tikai kā labi domātus, bet nesaistošus padomus, kas neatturēja raidījumu veidotājus no padomju realitāti atmaskojošu spēcīgu vārdu lietošanas ēterā, tostarp komentējot Latvijas politisko un sabiedrisko dzīvi.

Latviešu redakcijas otrais vadītājs Vilis Skultāns jeb Pēteris Vijums (labajā pusē)
ar redakcijas viesi - Itakas koledžas vēstures profesoru Andrievu Ezergaili (kreisajā pusē).

Valdemāram Kreicbergam aizejot pensijā, Vilim Skultānam kļūstot par redakcijas vadītāju un Jurim Kažam pametot RB, 1978.gadā latviešu redakcijā sāka strādāt jauni darbinieki. Paklausot Skultāna mudinājumam, darbam radio pieteicās Līga Morusa (Biruta Ziemele). No visiem redakcijas darbiniekiem Līga daudzu ieskatā bija visekscentriskākā un apolitiskākā. Jau kopš “puķu bērnu” gadiem ASV Rietumkrastā viņa tiecās pēc dvēseles, ķermeņa un prāta harmonijas, kurā lielu lomu spēlēja dievturība. Līgas iespaidā ēterā nonāca vairāki ekoloģiska un meditatīva rakstura raidījumi. Jura Kažas vietā darbā tika pieņemts Vašingtonas Universitātes Sietlā absolvents Ēriks Rūsis (Laimonis Ezeriņš), kurš latviešu redakcijā strādāja līdz 1986.gadam. Minhenē viņš atgriezās 1990.gadā, kad sāka strādāt RBE/RB administrācijā, līdz pat raidstacijas pārcelšanai uz Prāgu.

Latgaļu programmu veidotājs Valdis Labinskis (Vladimirs Strods) un Līga Morusa (Biruta Ziemele).

70.gadu nogalē RB sāka strādāt arī Rīgā dzimušais cilvēktiesību cīnītājs Pāvils Brūvers (Aldis Gaujietis), kurš ātri apguva radio specifiku, palikdams uzticīgs latviešu redakcijas mikrofonam līdz pat pēdējam raidījumam Prāgā 2004.gada nogalē. Viņš 1974.gadā tika izslēgts no Rīgas Medicīnas institūta par aptaujas veidlapu izplatīšanu studentu vidū ar mērķi tās rezultātus izmantot informatīviem materiāliem par situāciju okupētajā Latvijā. Notiesāts uz vienu gadu nosacīti un pēc trimdinieku organizētajām protesta demonstrācijām Eiropas valstīs, ASV un Kanādā, izraidīts no PSRS. Līdzās darbam redakcijā, Pāvils aktīvi iesaistījās Rietumvācijā dzīvojošā mācītāja Paula Kļaviņa dibinātajā “Gaismas akcijā”, kura uzturēja sakarus ar režīma opozicionāriem Latvijā, vāca un izplatīja informāciju par taisnības dēļ vajātajiem Padomju Savienībā. Pāvils arī rediģēja ikmēneša biļetenu “Pasaule un Mēs” (1980-1987), kas bija domāts nelegālai iesūtīšanai vai ievešanai okupētajā Latvijā.

Pāvils Brūvers jeb Aldis Gaujietis savas dzīves un darbības Minhenes periodā.

“Radio Brīvība” Klausītāju reakcijas pētniecības daļā (Radio Liberty Audience Research) savāktā informācija liecina, ka Baltijas valstīs radiostacijas raidījumi bijuši ļoti populāri, neraugoties uz to slāpēšanu. Visā Padomju Savienības teritorijā bija izveidots ārzemju radiostaciju slāpētāju tīkls. Latvijā raidījumu slāpēšana vispirms notika no ostās novietotiem karakuģiem, vēlāk - no specobjektiem Rīgā, Liepājā, Ventspilī un Daugavpilī. Par RB latviešu raidījumu dzirdamību pēc izraidīšanas no PSRS pirmie liecināja Brūveru ģimenes locekļi. “Radio Brīvība” klausījās ne tikai pārliecināti režīma pretinieki. No kāda augsta ranga kompartijas centrālkomitejas locekļa privātā sarunā dzirdēts, ka katru rītu viņš saņēmis iepriekšējās dienas raidījumu satura izklāstu rakstveidā. RB raidījumus ierakstīja un vēlāk analizēja arī padomju drošības iestādes. Kāds Rietumos mītošs latviešu jaunietis pēc atgriešanās no Rīgas stāstīja: “Biju ielūgts kādā privātmājā Rīgas strādnieku rajonā. Vairākums no viesiem bija gados jauni strādnieki. Pievakarē viens no viņiem paziņoja sanākušajiem, ka laiks “Radio Brīvībai”. Neviens nelikās pārsteigts, visi ar interesi klausījās ziņas. Kaut arī tās tika traucētas, tomēr bija iespējams sekot programmai. Biju pārsteigts, redzot, cik atklāti jaunie cilvēki klausās “Radio Brīvība”".

Padomju ļaudis klausās brīvās pasaules radio (attēlos augšā),
kamēr Rīgā (attēlā apakšā) un citur uzbūvētie traucētāji cenšas noslāpēt patiesības balsi.

RBE/RB raidījumu mugurkaulu veidoja galvenokārt ārštata līdzstrādnieki, kamēr radio štata darbinieki vairāk strādāja pie Rietumvalstu plašsaziņas avotu aktuālo ziņu, kā arī redakcijai piesūtīto rakstu tulkošanas un adaptēšanas ēteram. Latviešu redakcijas līdzstrādnieku skaits līdz Atmodas laika sākumam sasniedza pussimtu. Redakcijas filiāles vadītāja Ņujorkā Dagmāra Vallena atceras, ka viens no viņas uzdevumiem bijis izveidot kvalificētu ārštata līdzstrādnieku tīklu ASV. Dagmāra kontaktējusies ar saviem paziņām Ņujorkā un kaut arī vēlāk nopietni darbinieki izrādījās vien daži, gandrīz visi uzrunātie tomēr sagatavoja pa raidījumam. Bez lielā ASV ārštata darbinieku pulka koordinēšanas un savu tekstu sacerēšanas, Dagmāra bija arī prasmīga intervētāja - viņa intervējusi gan vecos latvju strēlniekus, gan Kureļa vīrus un mežabrāļus, gan kultūras personības. Dagmāra Vallena ar mikrofonu bija redzama visos trimdas latviešu Dziesmu svētkos, kongresos, konferencēs.

RBE Ņujorkas biroja darbinieces
pēc prezidenta Buša paziņojuma, ka ASV atzīst Baltijas valstu neatkarību.
No kreisās - dzejniece Aina Kraujiete, biroja vadītāja Dagmāra Vallena un Biruta Sūrmane.

No ārštata darbiniekiem RB latviešu redakcijā pirmais darbā pieteicās mākslinieks un dzejnieks Voldemārs Avens. Drīz viņam pievienojās dzīvesbiedre Irēne Avena, kas raidījumos pievērsās mākslai, izstādēm, ievērojamiem kultūras notikumiem, recenzēja grāmatas un teātra izrādes. Radio darbā piedalījās arī viņu meita Indra Avena (Kristīne Brekše), ziņojot par trimdas jauniešu sanāksmēm un jauno mākslinieku izstādēm. Vēl jāmin Viktors Neimanis (Rolfs Birznieks), kura interešu lokā bija gan šahs, gan balets, gan olimpiskās spēles, politika un jaunākie atklājumi zinātnē. Tomēr viņa lielākais veikums bija Solžeņicina grāmatas “Gulaga arhipelāgs” fragmentu ierunāšana, kas vēlāk tika pārraidīti pusgada garumā katru sestdienu. Savukārt viņa dzīvesbiedre, dzejniece Aina Kraujiete ik nedēļu sagatavoja apskatus par Rietumu literatūru un pārskatus par trimdā iznākušajām latviešu grāmatām.

RBE/RB darbinieki Aina Kraujiete un Viktors Neimanis, kurš ierunāja Solžeņicina “Gulaga arhipelāgu”.

Viens no pirmajiem līdzstrādniekiem, kurš bagātināja RB latviešu raidījumus ar pētījumiem par padomjlaika latviešu literatūras autoriem un darbiem, bija Rolfs Ekmanis jeb Māris Rauda. Līdz bijušo Gulaga ieslodzīto Helēnas Celmiņas un Viktora Kalniņa izlaišanas no PSRS, tematu par sirdsapziņas cietumniekiem Padomju Savienībā uzturēja Uldis Bluķis. Sākot ar 80.gadu vidu to darīja Viktors Strunskis. Pa nodaļai ēterā tika laista Helēnas Celmiņas grāmata “Sievietes PSRS cietumos”. Viktors Kalniņš izveidoja raidījumu ciklu par sirdsapziņas cietumniekiem Latvijā, kā arī ar skaudru tiešumu un precizitāti stāstīja par Krievijas Ziemeļu un Tālo Austrumu tautu pārkrievošanas metodēm. No ārštatniekiem jāpiemin arī Jānis Trapāns (Jānis Krasts), kurš gatavoja galvenokārt sižetus par vēsturiskiem un politiskiem tematiem. Vēlāk, pēc doktora grāda iegūšanas Kalifornijas Universitātē, viņš 1982.gadā devās uz Minheni, lai sēstos RBE/RB latviešu redakcijas vadītāja krēslā un paliktu tur septiņus gadus. Īslaicīgi par programmu tekstu sacerētāju strādāja arī viņa brāļa sieva Māra Soikāne-Trapāne (Māra Vēlava). Vēl jāpiemin Vilni Šveicu, Pēteri Bolšaiti un citus, kas pieteicās brīvprātīgi.

Rolfs Ekmanis (Māris Rauda) savā darbavietā redakcijā Minhenē;
attēlos labajā pusē - Helēnas Celmiņas grāmata un bijušais politieslodzītais Viktors Kalniņš.

Atgriežoties ASV pēc darba Minhenē, par RB ārštata autoru kļuva arī Valdemārs Kreicbergs. Par tautiešu dzīvi Dienvidamerikā materiālus gatavoja Jēkabs Mekšs no Brazīlijas, Visvaldis Gusts no Argentīnas un Vilis Vītols no Venecuēlas. Latgaļu programmai sižetus piegādāja Tadeušs Puisāns, Zinta Zalāne, Ontons Zvīdris, Jōņs Trūps. Īslaicīgi līdzstrādnieki bija Kārļa Ulmaņa sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš un Vilis Hāzners, kuru uzdevums bija atreferēt Padomju Latvijas periodiku. Par labu tekstu rak­stītāju izveidojās bibliotēku zinību maģistre Biruta Sūrmane (A.Modere). Jaunatbraucējs no Latvijas, LU filoloģijas doktors Pēteris Zvagulis piekrita kļūt par RBE/RB ārštata darbinieku ar noteikumu, ka neviens neuzzinās viņa īsto vārdu. Raidījumus viņš veidoja ar pseidonīmu Edvīns Dambergs. RBE/RB norieta gados Zvagulis kļuva par latviešu redakcijas pēdējo vadītāju Prāgā.

RBE/RB latviešu redakcijas līdzstrādnieki Alfrēds Bērziņš, Vilis Hāzners un Biruta Sūrmane.

Materiālus par  latviešiem Austrālijā gatavoja žurnālists, avīzes “Austrālijas Latvietis” izdevējs Emīls Dēliņš. Sākot ar 80.gadu vidu RBE reizi nedēļā pienāca piecu un vairāk minūšu garš sižets no Franka Gordona Telavivā, kas kļuva par svarīgu daļu latviešu raidījumu kopējā skanējumā. RBE/RB bija arī daži ārštata darbinieki Zviedrijā - dzejnieks, dramaturgs un publicists Jānis Viesiens (Gustavs Skandis) un Stokholmas Universitātes vēstures doktors, rakstnieks un publicists Uldis Ģērmanis (Ulafs Jāņsons). Uz redakcijas lūgumu piesūtīt ieskaņotus tek­stus laiku pa laikam atsaucās arī leģendārais sociāldemokrātu politiķis, Stokholmas Universitātes politoloģijas doktors Bruno Kalniņš.

RBE/RB latviešu redakcijas ārštata korespondenti Emīls Dēliņš, Franks Gordons un Uldis Ģērmanis.

Visus Aukstā kara gadus “Radio Brīvība” un “Radio Brīvā Eiropa” atradās Maskavas un Austrumeiropas sociālistisko valstu izlūkdienestu prioritāšu augšgalā, kuri visdažādākajos veidos mēģināja iefiltrēt radiostacijā savus aģentus. Par spīti ASV un Rietumvācijas drošības dienestu intensīvai pretdarbībai un rūpīgām pārbaudēm pirms pieņemšanas darbā, viņiem tas nereti arī izdevās, atsevišķos gadījumos iegūstot pat visai augstus posteņus radiostaciju hierarhijā. Par čekistu klātbūtni baltiešu redakcijās ziņu nav, toties spiegi tika atklāti rumāņu, bulgāru, poļu, ungāru un čehu redakcijās. Zināms arī par kāda krievu nodaļas darbinieka 14 gadus ilgo darbību KGB labā. Laiku pa laikam radio darbinieki un viņu ģimenes locekļi saņēma draudus piekaut vai pat nogalināt. Ebreju tautības līdzstrādniekiem piesūtīja antisemītiska rakstura vēstules. Notika arī reāla vardarbība - gadu gaitā vairāki dažādu tautību redakciju darbinieki tikuši nogalināti, bet 1981.gadā RBE/RB ēku mēģināja uzspridzināt. Bojā aizgāja divi nejauši garāmgājēji un trīs čehoslovāku redakcijas darbinieki.

RBE/RB uzspridzinātās sienas un redakciju telpas pēc 1981.gada terora akta.

Tā kā RBE/RB darbiniekiem un viņu tuviniekiem bija jārēķinās ar dažādiem draudiem, raidmateriāli ēterā tika laisti ar segvārdiem. Tas gan nekavēja komunistu specdienestus noskaidrot radiostacijas darbinieku patieso identitāti. Par to liecina arī Padomju Latvijas presē publicētā paskvila ar nosaukumu “Žaklīna nosauc paroli”, kur RBE/RB Pētniecības nodaļas darbiniece Dzintra Bungs saukta īstajā vārdā un pat uzdota viņas mājokļa adrese Minhenē. Rakstā Dzintra nosaukta par “bīstamu provokatori un ideoloģisko diversanti”, kas strādā “falsifikācijas un indīgu melu perēklī radiostacijā “Brīvība”. Viņa mēģinājusi pārliecināt kāda Rietumos muzicējoša padomju kolektīva locekli Andri palīdzēt uzzināt dažu padomju varas nežēlastībā kritušu personību tālāko likteni. Tomēr Andris laikus apjēdzis, ka “vilkatis Dzintra zaudējusi kaunu un godu savā patoloģiskajā naidā pret visu labo un godīgo, pret jaunās Latvijas brīvo un laimīgo dzīvi”. Arī citos propagandas rakstos un brošūrās tika lietoti padomju propagandas stilam raksturīgie izteicieni - “imperiālistiskie bandīti”, “pirāti ēterā”, “CIP ideoloģiskās filiāles aģenti”, “čūsku balsis, kas izplata indīgus melus” un tamlīdzīgi.

RBE/RB darbībai veltītās karikatūras padomju presē.

1984.gada 8.oktobrī, pēc turpat ceturtdaļgadsimta solījumiem un to regulāras laušanas, ASV Senāta ārlietu komisijas priekšsēdis, Ilinoisas štata senators Čārlzs Persijs tomēr panāca baltiešu raidījumu pārcelšanu no “Radio Brīvība”, kuras mērķauditorijas bija Padomju Savienība, uz “Radio Brīvā Eiropa”, kas raidīja uz Austrumeiropas valstīm. Jau pirms gada ASV Senāts bez balsošanas bija pieņēmis papildinājumu radio likumā, paredzot īpašas baltiešu nodaļas dibināšanu RB sastāvā, tā administratīvi nošķirot igauņu, latviešu un lietuviešu redakcijas no citu RB nekrievu tautu redakcijām. Tomēr neatkarīga baltiešu nodaļa RB sastāvā tā arī netika īstenota lielā mērā pašu baltiešu vainas dēļ, kas nespēja vienoties ne par jaunās baltiešu nodaļas nosaukumu (”Baltijas Republiku Radio” vai “Radio Baltija”), ne par to, kurai no tautībām piešķirams nodaļas vadītāja postenis.

Daļa no RBE “čūsku balsu” īpašniekiem Minhenē -
Ingrīda Meierovica (Sarma Kadiķe), Barba Rūse, Ēriks Rūsis (Laimonis Ezeriņš), Šellija Ekmane.

Latviešu redakcijas darbā radiostaciju administratīvās pakļautības maiņa neko daudz neizmainīja. Pēc Viļa Skultāna došanās pensijā redakcijas vadītāja krēslā jau divus gadus atradās Jānis Arveds Trapāns (Viktors Krasts) un tur arī palika. Vienīgi katras baltiešu redakcijas darbinieku skaits tika palielināts par diviem cilvēkiem. Trapāns darbam latviešu redakcijā ieteica PBLA priekšsēža Gunāra Meierovica dzīvesbiedri Ingrīdu Meierovicu un no Latvijas Berlīnē nokļuvušo Viktoru Strunski. Sākoties atmodas laikam Latvijā, RBE latviešu redakcija savos raidījumos sāka izmantot arī Baltijas valstu žurnālistu sagatavotus sižetus. Ziņas par notikumiem Latvijā tika nodotas arī citu redakciju rīcībā.

Latviešu redakcijas vadītājs Jānis Trapāns un darbinieks Viktors Strunskis 80.gadu otrajā pusē.

1990.gadā par redakcijas vadītāju kļuva literatūrzinātnieks Rolfs Ekmanis (Māris Rauda), kas jau iepriekš bija darbojies kā RBE/RB štata un ārštata korespondents. Viņa izcilākais veikums vadītāja amatā bija latviešu redakcijas biroja atvēršana Rīgā. Tas bija pirmais RBE/RB birojs bijušās Padomju Savienības teritorijā. Tajā strādāja vietējie Latvijas žurnālisti un radiožurnālista prasmes apguva jaunā žurnālistu paaudze, piemēram, Jānis Domburs, Arnis Krauze un citi. Ekmanis panāca arī RBE latviešu raidījumu translācijas sākšanu Latvijas Radio ēterā. Ar 1993.gadu reakcijas vadītāja pienākumus uzņēmās pazīstamais trimdas politiskais un sabiedriskais darbinieks Uldis Grava.

RBE latviešu redakcijas vadītājs no 1990. - 1993.gadam Rolfs Ekmanis jeb Māris Rauda.

Redakcija turpināja darbu Minhenē līdz pat 1995.gadam, kad kopā ar citām RBE/RB redakcijām tika pārcelta uz Čehijas galvaspilsētu Prāgu. Pirms pārcelšanās latviešu redakcijā strādāja 12 štata un 30 ārštata darbinieki, taču līdz ar pārcelšanos štati tika samazināti. Par latviešu redakcijas jauno un pēdējo vadītāju kļuva Pēteris Zvagulis, jo Uldi Gravu iecēla par RBE/RB Eiropas tirgzinības un attīstības daļas direktoru, kas bija atbildīgs par raidījumiem 27 Eiropas un Āzijas tautu valodās. Cenšoties dot savu artavu integrācijas veicināšanā, kopš 2001.gada RBE latviešu redakcija veidoja raidījumus arī krievu valodā, kurus varēja klausīties Latvijas Radio programmā “Doma laukums”.

Pēdējie RBE latviešu redakcijas vadītāji Uldis Grava un Pēteris Zvagulis.

Tomēr pārcelšana uz Prāgu bija arī RBE/RB Austrumeiropas nodaļu, tostarp latviešu redakcijas norieta sākums. Jaunajā politiskajā situācijā ASV Kongress vairs nevēlējās izdot milzu līdzekļus abu radiostaciju uzturēšanai. Piemēram, latviešu redakcija ASV valdībai ik gadu izmaksāja ap 900 000 dolāru. Jau kopš 1993.gada RBE/RB vairs neraidīja Ungārijai, 1997.gadā kārta pienāca Polijai, no 2002.gada rudens tika pārtraukti raidījumi čehu valodā. 2004.gada 31.decembrī tika pārtraukti raidījumi arī citu tautu valodās, kuru valstis bija nostājušās uz demokrātijas attīstības ceļa. Pēteris Zvagulis atceras, ka vēl iepriekšējā dienā redakcija saņēmusi ASV valdības apstiprinājumu, ka darbs tiks turpināts, taču jau nākamajā dienā Kongress nobalsoja par redakcijas slēgšanu. Darbu zaudēja septiņi cilvēki Prāgā un astoņi Rīgā. Reizē ar latviešu redakciju darbu 2004.gada beigās pārtrauca arī igauņu, lietuviešu, bulgāru, horvātu, slovāku, bet 2008.gadā - rumāņu redakcija.

“Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība” ēka Prāgā no 1995. līdz 2009.gadam.

“Radio Brīvā Eiropa/ Brīvība” ieguldījums komunistisko režīmu sagrāvē Austrumeiropā un Padomju Savienībā ir nenovērtējams. Unikāls ir šīs radiostacijas devums arī okupēto Baltijas tautu pretošanās kustību morālā uzturēšanā, saglabājot dzīvu ideju par brīvu un neatkarīgu Latviju, Lietuvu, Igauniju, un veicinot dažāda veida pretestību padomju režīmam. RBE/RB bija liela loma arī Atmodas laikā Baltijā. Līdz ar radiostacijas latviešu redakcijas slēgšanu ir noslēdzies ļoti nozīmīgs posms Latvijas plašsaziņas līdzekļu, īpaši latviešu radiostaciju vēsturē.

****

P.S. Diemžēl šo materiālu vācējam un apkopotājam Rolfam Ekmanim 2017.gada janvārī aizejot Mūžībā palikušas nepabeigtas nodaļas par latviešu redakcijas cilvēkiem un darbu “Radio Brīvā Eiropa” posmā, bet jo īpaši Prāgas periodā. Tomēr arī jau apkopotais materiāls sniedz ievērojamu ieskatu “Radio Brīvība” un “Radio Brīvā Eiropa” latviešu raidījumu vēsturē. Paldies Rolfam Ekmanim par ieguldīto darbu un žurnālam “Jaunā Gaita” par tā publicēšanu.

Rolfs Ekmanis - Māris Rauda (1929.-2017.). In Memoriam.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts