Laikmeta zīmes

“Amerikas Balss” (lasiet ŠEIT) latviešu valodā sāka raidīt 1951.gada 3.jūnijā, “Radio Brīvība” un pēc tam arī “Radio Brīvā Eiropa” (lasiet ŠEIT) - tikai 70.gadu vidū. Taču starp šiem gadaskaitļiem - 20.gadsimta 50. un 60.gados ģenerāļa Franko autokrātiskā režīma laikā uz valstīm aiz “dzelzs priekškara” raidīja arī Radio Nacional de Espańa (Spānijas Nacionālais radio) Madridē. No šī raidītāja ēterā izgāja programmas 16 Maskavai pakļauto tautu valodās, tostarp arī igauņu, lietuviešu un latviešu valodā. Latviešu programmai tika dots nosaukums “Brīvā Latviešu Balss” (BLB), kas vēlāk turpināja savus raidījumus no Frankfurtes, Vācijā, līdz atkal atgriezās Madridē. Latviešu raidījumu iniciatori Madridē bija Latvijas diplomātiskais pārstāvis Spānijā Roberts Kampus un Madridē dzīvojošā rakstnieka Pāvila Rozīša meita Dzidra Rozīte.

Madridē

“Brīvā Latviešu Balss” savus raidījumus sāka 1955.gada 1.martā. Līdz 1961.gadam tos vadīja Kārlis Videnieks, kurš pirms tam bija strādājis kā ierēdnis ASV valsts dienestā Vašingtonā. Latviešu programmu, kas tika pārraidīta divas reizes diennaktī, viņš faktiski gatavoja viens pats. Diemžēl informācijas par šo BLB darbības posmu ir ļoti maz, tāpat kā par nākamajiem gadiem līdz 1964.gadam, kad BLB vadītājs bija žurnālists ar stāžu gan neatkarīgās Latvijas presē, gan trimdā - Artūrs Teodors Strautmanis. Pirms stāšanās Spānijas Nacionālā radio darbā, viņš strādāja “Amerikas Balss” Eiropas filiālē Minhenē. No 1964.gada līdz 1965.gada 31.maijam, kad Spānijas valdība pārtrauca baltiešu raidījumus, BLB vadītāja krēslā atradās bijušais Latvijas Telegrāfa aģentūras (LETA) ārzemju nodaļas darbinieks un viens no latviešu trimdas žurnālistikas dižgariem Vilis Skultāns.

Spānijas Nacionālā Radio ēka 20.gadsimta 50.gados.

Pirms darba Madridē Skultāns kopā ar Arturu Strautmani divus gadus bija strādājuši “Amerikas Balss” Eiropas nodaļas latviešu redakcijā, kur, pateicoties plašajam administratīvajam un tehniskajam personālam, viņiem bija iespēja nodarboties tikai ar programmu veidošanu. Salīdzinājumā ar Minheni darba apstākļi Madridē bija diezgan primitīvi. Ikdienas 20 minūšu garā raidījuma sagatavošanu, ieskaitot starptautisko preses izdevumu analīzi, bija jāveic diviem redakcijas darbiniekiem. Iespēju robežās tika izdarīts maksimālais, lai programmas atbilstu visām kvalitātes prasībām, tomēr par normētu darba laiku te nevarēja būt ne runas. Tiklīdz vienu no darbiniekiem slimība vai cits iemesls izsita no ierindas, otram darbiniekam nācās programmu gatavot vienam, jo aizvietotāju nebija.

Trimdas organizācijas Madrides latviešu redakcijas darbu tikpat kā neatbalstīja. Pretēji Spānijas radio vadībai, kas, izprazdama uz Austrumeiropu un Padomju Savienību raidīto programmu nozīmi apspiesto tautu nacionālā gara uzturēšanā, atvēlēja latviešiem gan bezmaksas raidlaiku, gan redakciju telpas un aparatūru, kā arī daļēji sedza darbinieku algas, latviešu trimdas organizāciju vadoņi palīdzēt negribēja. Radioraidījumi uz Latviju nebija trimdas organizāciju prioritāte. Vienīgi Amerikas Latviešu Apvienība (ALA) latviešu redakcijas diviem darbiniekiem nodrošināja nelielu piemaksu pie algas, jo Spānijas Informācijas ministrija 20 minūšu garas ikdienas programmas sagatavošanu neuzskatīja par pilna laika darbu, kādēļ latviešiem maksāja tikai daļu algas.

Nozīmīgāka bija “Daugavas Vanagu” palīdzība, kas piegādāja redakcijai dažādus raidmateriālus - raidījumu tekstus, intervijas un tamlīdzīgi. Viena no ražīgākajām raidmateriālu piegādātājām bija arī 1960.gadā Čikāgā dibinātā organizācija “Apvienība Tēvzeme”, kas izvairījās no jebkādas publicitātes, kā dēļ līdz pat šai dienai ziņas par tās darbību faktiski nav atrodamas. 1974.gada sākumā Aivara Oša rakstītajā atskaitē “”Apvienības Tēvzeme” nacionālie radio raidījumi uz okupēto Latviju 1960.g. - 1973.g.” par šīs organizācijas darbību vēstīts, ka reizi nedēļā sagatavotie materiāli bijuši “patstāvīgi un neatkarīgi raidījumi, lai veicinātu un atbalstītu cīņu par latviešu tautas nacionālo eksistenci, par atbrīvošanos no komunistu režīma un par brīvu un demokrātisku iekārtu Latvijā”.

“Brīvās Latviešu Balss” čaklie atbalstītāji no “Apvienības Tēvzeme” Čikāgā -
Jānis Vilciņš (2017.g. foto, 60.gadu fotoattēls nebija pieejams) un Aivars Osis (labajā pusē),
sīkajā attēlā apakšā - Oša kungs šodien.

Neraugoties uz šo un citu latviešu organizāciju lielāku vai mazāku atbalstu, tas tik un tā nebija pietiekams normālam redakcijas darbam. Par to liecina atkārtotie aicinājumi trimdas laikrakstos sūtīt materiālus raidījumiem. Tomēr, tāpat kā prasība pēc vēl viena redakcijas pastāvīgā darbinieka, ko algotu trimdas organizācijas, arī šie mudinājumi palika bez ievērības. Trimdas amatvīri aizbildinājās, ka Spānijas valdība it kā mēģinot uzspiest latviešu raidījumiem savu viedokli. Patiesībā vienīgais spāņu nosacījums bija atturēties no jebkādu politisko partiju vai grupējumu uzskatu propagandas. Protams, nedrīkstēja kritizēt arī Franko politisko režīmu. Visādi citādi redakcijas darbinieki varēja strādāt pēc saviem ieskatiem un sirdsapziņas, bez jebkādas ārējas cenzūras.

Raidījumi latviešu valodā ēterā izgāja ik vakaru 31,2 m īsviļņos ar programmas atkārtojumu nākošajā rītā 49 m diapazonā. Padomju radioviļņu slāpētāji gandrīz bez apstājas traucēja BLB raidījumu uztveršanu Latvijā, tomēr gadījās brīži, kad tie bija izslēgti. Reizēm iedarbināja tikai vienu traucētāju un tad dzirdamība ārpus pilsētām bija samērā laba. Baltijas reģionā vislabākā dzirdamība bijusi no novembra līdz pavasarim. Diemžēl Spānijas Nacionālajam radio finansiāli nebija iespējams ņemt talkā kādu no trim galvenajiem pretlīdzekļiem - raidīt vienlaicīgi no daudziem raidītājiem dažādos diapazonos, raidīt vienlaicīgi no savstarpēji attālām vietām vai atkārtot raidījumus daudzas reizes.

Kāda Rietumu mākslinieka simbolisks skatījums uz padomju īsviļņu slāpētāju “krokodiliem”,
kas cenšas aprīt “patiesības vēstnešus” - brīvās pasaules radiobalsis.

BLB programmā bez ziņām par politisko stāvokli pasaulē, trīs reizes nedēļā tika sagatavots apskats par latviešu kultūras, sabiedriskiem un politiskiem pasākumiem, izmantojot materiālus no trimdas preses. Klausītāji tika informēti par trimdā iznākušajām grāmatām, notikušajām izstādēm, koncertiem, konferencēm, svētkiem. Reizi nedēļā tika atspēkota kāda populāra Maskavas propagandas tēze vai kārtējais pret Rietumiem vērstais uzbrukums. Divreiz nedēļā raidījumā aplūkoja latviešu pārkrievošanas problēmu vai arī ekonomiskas dabas jautājumus. Jauniešiem bija raidījums “Jaunatne runā”. Reizi nedēļā turpinājumos tika lasīta kāda grāmata par latviešu pagātni, tagadni vai nākotni, izceļot neatlaidīgas pretestības nepieciešamību okupācijas varai. Ar īpašu gandarījumu tika pieminēta katra publiska nacionālā gara izpausme Latvijā vai citās PSRS republikās. Plaši tika atspoguļoti gadījumi, kad Baltijas valstu vārds izskanēja kādā no starptautiskajiem forumiem.

Par spīti traucētāju jeb “zāģu” darbībai, Latvijas iedzīvotāji BLB klausījās ar interesi, par ko liecina krietns skaits redakcijā pa dažādiem ceļiem saņemto vēstuļu. Visvairāk tajās pieminēta BLB diktore Anna Liepa (Dzidras Rozītes segvārds). Viņa nostrādāja BLB gandrīz desmit gadus gan gatavodama programmas, gan tās pārraidīdama ēterā. Daudziem klausītājiem pa prātam bija pret Maskavas režīmu vērstais Madrides radio “indīgais tonis” un pamudinājumi latviešiem dzimtenē nepadoties. Par latviešu raidījumu dzirdamību Latvijā savdabīgu liecību sniedza čekas kontrolētās Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs izdevumi, piemēram, avīze “Dzimtenes Balss”, kas nebeidza gausties par “pirātiem ēterā” un viņu pārraidēm no “fašistiskā raidītāja Madridē”.

“Brīvās Latviešu Balss” Madrides redakcijas leģenda - diktore Anna Liepa jeb Dzidra Rozīte.
Labajā pusē - Dzidra Rozīte ar savu vīru Migelu Piernaviehu, 1963.gads.

Pārņemot latviešu redakcijas vadību 1964.gadā, Vilis Skultāns mēģināja uzkurt jaunu entuziasma dzirksti trimdas latviešu sabiedrībā ar memorandu “Kas Madrides raidījumiem visvairāk vajadzīgs?”, kur bija izklāstīti septiņi BLB pamatmērķi - jāuzlabo materiālu pasniegšanas veids, raidījumus jāveido “daudzpusīgus, tematiem bagātus un interesantus”, jāpievērš lielāka uzmanība ideoloģiskās cīņas iedarbības paaugstināšanai ar mērķi “uzturēt tautā nacionālo pretestību un neļaut izplēnēt cerībām”, pastāvīgi jāatgādina, ka “mēs brīvajā pasaulē esam dzīvi un darbojamies Latvijas labā, ka brīvā pasaule nav zaudējusi interesi par latviešu tautu un tās likteni”. Raidījumos bija jāatmasko padomju varas patiesie mērķi, piemēram, tautību un valodu jautājumā, tāpat režīma melīgā statistika visās dzīves jomās, jāiestājas par reliģijas brīvību. Nobeigumā Skultāns pasvītroja, ka politiski un sociāli aktuālu raidījumu sagatavošanai akūti nepieciešama trimdas sabiedrības palīdzība.

Skultāna memorands guva atbalstu pirmajā Latviešu Kultūras darbinieku kongresā Čikāgā 1965.gada janvārī. Kongress pat nodibināja komiteju, kuras uzdevums bija veicināt radioraidījumus uz Latviju. Tajā bija desmit trimdas sabiedrībā pazīstami sabiedriskie darbinieki no ASV, Kanādas un Zviedrijas. Tomēr trimdas lielākie laikraksti par šīs komitejas darbu neziņoja tikpat kā nemaz. Tad komitejas priekšsēdētājs, Minesotas Universitātes doktorants Andris Skreija vēstulē Vilim Skultānam apsolīja parūpēties, lai memorands kopā ar kārtējo žurnāla “Jaunā Gaita” numuru tiktu izsūtīts visiem tā abonentiem. Taču Skultāns lūdza to nedarīt, jo tolaik par “jaunajiem dumpīgajiem” dēvētā “Jaunās Gaitas” redakcija trimdas aprindās tika uzskatīta par kreisi noskaņotu, teju vai komunistisku.

1965.gada 31.maijā bez iepriekšēja brīdinājuma baltiešu, kā arī dažu citu tautību raidījumi Spānijas Nacionālajā Radio pēkšņi tika pārtraukti, it kā “uz dažiem mēnešiem”, kas galu galā izvērtās par vairākiem gadiem. Oficiālais iemesls - raidstacijai nepieciešami tehniski uzlabojumi un jaunas radiostacijas būve. Tomēr daudzi uzskatīja, ka raidījumu pārtraukšanas pamatā ir politiski iemesli. Baumoja, ka Spānijas tūrisma un propagandas ministrs Fraga Iribarness, kam bija pakļauts valsts radiofons, meklē sadarbības ceļus ar Padomju Savienību, bet Maskavas uzskata, ka uz Padomju Savienību vērstie radioraidījumi ir nopietns šķērslis šādai sadarbībai.

Radio Nacional de Espańa pienākas vislielākā pateicība par lielo atbalstu baltiešu raidījumiem
gan to pirmajā posmā (1955 - 1965), gan vēlāk (1969 - 1972). Radio reklāmas pastkarte.

Pēc baltiešu raidījumu pārtraukšanas latviešu redakcijas vadītājs Vilis Skultāns devās uz Frankfurti ar ciešu pārliecību, ka dažu mēnešu laikā raidījumus atjaunos. Viņš pat sāka Frankfurtē likvidēt visas savas līdzšinējās saistības, “lai tās pat domās mani netraucētu, un es ar visu sirdi varētu nodoties savam darbam Madridē.” Baltiešu pārstāvji ieteica spāņu valdībai samazināt raidījumu laiku poļiem un ukraiņiem, atdodot baltiešiem daļu no viņu ikdienas stundu garā raidījuma. Tomēr spāņi šo priekšlikumu noraidīja. 1966.gada vidū Skultāna cerības turpināt latviešu raidījumus no Madrides bija jau gandrīz zudušas, tāpēc viņš sāka enerģiski rīkoties, lai atrastu citas raidīšanas iespējas uz Latviju.

Frankfurtē

20.gadsimta 60.gadu vidū radioraidījumu jomā stāvoklis baltiešiem nebija labvēlīgs. ASV kongress pārtrauca piešķirt līdzekļus “Amerikas Balss” raidījumu turpināšanai no Minhenes, tika izbeigti raidījumi no Madrides, savukārt iesaistīties “Radio Brīvība” darbā baltieši atteicās paši, jo neuzskatīja sevi par Padomju Savienības daļu, bet pievienoties “Radio Brīvā Eiropa” ASV iestādes baltiešiem neļāva. Pēc redakcijas slēgšanas Madridē, Amerikas Latviešu Apvienība (ALA) lūdza Skultānu meklēt raidīšanas iespējas vai nu raidstacijā “Deutsche Welle” (”Vācu vilnis”), vai apsvērt neatkarīga raidītāja izveidošanu. Tika arī ievadītas sarunas ar krievu pretpadomju kustības “Narodno Trudovoj Sojuz” (NTS; latviski - “Tautas Darba Savienība”) vadību Frankfurtē, kuras rīcībā bija raidītājs “Svobodnaja Rossija” (”Brīvā Krievija”). Skultānam vajadzēja arī noskaidrot, vai “Vatikāna Radio” nebūtu ar mieru paplašināt latviešu raidījumus, bez reliģiskām un kultūras programmām iekļaujot arī politiskas tēmas.

Krievu solidāristu Tautas Darba Savienības simbolika (vidū),
žurnāls “Posev” (kreisajā pusē) un radiostacija “Svobodnaja Rossija” (labajā pusē).

“Deutsche Welle” atbilde bija negatīva, nesekmējās arī sarunas Vatikānā. Atlika vienīgi pārrunas ar NTS, taču ALA pēkšņi nodeva šī jautājuma izlemšanu Pasaules brīvo latviešu apvienībai, kas vai nu nespēja, vai negribēja ieņemt noteiktu pozīciju. Skultānam neatlika nekas cits, kā pašam veidot sadarbību ar NTS. Mērķis bija paplašināt latviešu raidījumus, lai tie varētu skanēt septiņas reizes nedēļā ar vairākiem atkārtojumiem diennaktī. Par Skultāna domu biedru Frankfurtē kļuva katoļu prāvests Miķelis Meinhards Lizdiks, vēlāk abiem pievienojās dermatoloģe Dr.Lilija Zariņa, kura padomju medicīnas darbinieku delegācijas sastāvā 1957.gadā ieradās Rietumos un lūdza politisku patvērumu, par ko padomju tiesa viņai neklātienē piesprieda 25 gadus cietumā, konfiscējot mantu.

1966.gada beigās visiem latviešu trimdas izdevumiem tika piesūtīta vēstule, kurā bija uzskaitīti BLB mērķi - cīnīties pret pārkrievošanu un uzturēt cerību Latvijas atbrīvošanai, stiprināt nacionālo pašapziņu, mudināt uzturēt možu garu un psiholoģiski pretoties okupācijai, vērsties pret netaisniem, varmācīgiem režīmiem un šovinismu vispār, veicināt sadarbību ar igauņiem un lietuviešiem, informēt par Latvijas vēstures faktiem, kurus okupantu režīms noklusē. Skultāns gribēja apvienot spēkus ar “Apvienību Tēvzeme”, kas arī uzskatīja radioraidījumus par galveno cīņas ieroci pret padomju režīmu Latvijā. Jau 60.gadu sākumā apvienības vadītājs Jānis Vilciņš ik nedēļu sūtīja vienu vai divas sagatavotas magnetofona lentes uz Madridi, bet sākot ar 1963.gadu īpaši nodibinātā Čikāgas radioraidījumu komiteja pirka no NTS raidlaiku diviem īsiem latviešu raidījumiem nedēļā ar nosaukumu “Tēvzemes Brīvībai”, par kuriem no Latvijas tika saņemtas visai labvēlīgas atsauksmes.

Fragmenti no Viļa Skultāna vēstules trimdas presei un organizācijām.

NTS vadītāju vidū bija arī vairāki Latvijas krievi, piemēram, Ļevs Rārs, kurš runāja izkoptā latviešu valodā. Pateicoties viņa atbalstam, tika panākta vienošanās par latviešu raidījumu sākšanu uz komerciālas bāzes, bez jebkādām politiska rakstura saistībām. NTS apsolīja latviešu raidījumus necenzēt, turklāt atļaut raidīt ar veco nosaukumu - “Brīvā Latviešu Balss” (Freie lettische Stimme jeb Free Latvian Voice). Uz jautājumu, vai latvieši varēs brīvi izteikties arī par pārkrievošanas politiku Latvijā un iestāties pret lielkrievu šovinismu, atbilde bija apstiprinoša. No visām padomju nacionālajām republikām Lietuvai, Latvijai un Igaunijai esot pilnas tiesības uz valstisku neatkarību. Vienīgā prasība - raidījumos nekādā gadījumā nedrīkst likt vienādības zīmi starp krievu tautu un komunistu režīmu.

60.gadu otrajā pusē NTS raidītājs “Svobodnaja Rossija” raidīja 13 stundas diennaktī. 1966.gada 15.oktobrī ēterā izskanēja pirmais raidījums latviešu valodā, ko “Svobodnaja Rossija” pieteica ar vārdiem: “Nododam mikrofonu mūsu domubiedriem latviešiem”. Tam sekoja BLB diktora balss: “Šī ir “Brīvā Latviešu Balss”. Raidījumi notiek katru dienu no pulksten 9 vakarā līdz 9.10 ar diviem atkārtojumiem tūliņ pēc tam. Mūsu viļņu garums 26 un 46,9 metri. Lai dzīvo brīvā Latvija!” Ievadvārdu galvenā doma bija: “Par spīti okupācijai un nīstajam režīmam (..) Latvijas valsts atkal celsies!” Ievadvārdi nobeidzās ar lasījumu no Jāņa Jaunsudrabiņa patriotiskā vēstījuma “Piemini Latviju!”

Ikdienas latviešu programma sastāvēja no desmit minūšu gara raidījuma, ko tūdaļ atkārtoja divas reizes - labākais veids kā tikt cauri padomju traucētāju “zāģiem”. Frankfurtes redakcijas darbinieki pēc savu un arī no Čikāgas saņemto materiālu piemērošanas raidījumu formātam nosūtīja magnetofona lenti NTS raidstacijai “kaut kur Bavārijā” - tās atrašanās vietu turēja lielā slepenībā, īpaši pēc padomju aģentu mēģinājumiem uzspridzināt raidstaciju “Svobodnaja Rossija” 1958. un 1963.gadā.

NTS raidītājs 20.gadsimta 60.gadu vidū.
Zīmējums pēc Miķeļa Lizdika vājas kvalitātes fotouzņēmuma.

Par raidlaiku prasītā samaksa nebija liela - 1000 vācu markas mēnesī, tomēr pat šo naudu ne vienmēr bija iespējams samaksāt laikus. 1968.gada oktobrī latvieši bija spiesti lūgt NTS vadību pagarināt vairāku mēnešu parāda nomaksāšanas termiņu. Tad NTS pazemināja maksu uz 700 markām mēnesī. Pēc redakcijas aprēķiniem sekmīgam darbam 1969.gadā ar visu NTS atlaidi bija jāsavāc 12 000 markas. “Apvienībai Tēvzeme” tas nebija pa spēkam - redakcija saņēma vien 3700 markas. Turklāt redakcijas darbinieki savu darbu veica bez jebkāda atalgojuma, nereti vēl paši piemaksādami no savas kabatas. Programmu sagatavošanai bieži nācās ziedot nakts stundas, jo visiem trim Frankfurtes redakcijas darbiniekiem bija arī maizes darbs, bez kā izdzīvot nespētu. Tāpēc arvien vairāk aktualizējās jautājums par raidījumu skaita samazināšanu uz trim reizēm nedēļā.

Frankfurtes raidījumiem tika meklēts trimdas organizāciju atbalsts, tomēr vairums trimdas organizāciju ne vien liedza savu atbalstu BLB, bet vēl sāka plašu nomelnošanas kampaņu pret tolaik vienīgo brīvo sakaru veidu ar Latviju. Tikmēr saujiņa radio darbinieku darīja visu, lai noturētu radio virs ūdens līdz brīdim, kad radīsies iespēja nodibināt pašiem savu raidītāju. Vienīgi “Daugavas Vanagu” Centrālā valde Vācijā aicināja vākt ziedojumus un vervēt kompetentus cilvēkus raidījumu sagatavošanai. Zināmu atbalstu sniedza arī Latviešu Nacionālais fonds Zviedrijā un Latviešu preses biedrības kopas Vācijā un Anglijā. No lielajiem trimdas izdevumiem vienīgais, kas Frankfurtes raidītājam veltīja uzmanību, bija avīze “Latvija Amerikā”, kam pievienojas arī daži mazāki trimdas izdevumi.

Jau pirms BLB raidījumu sākšanas Frankfurtē trimdas vadoņi bija kategoriski pret “sadarbošanos ar krieviem”. Citi apgalvoja, ka “NTS raidījumi ir vāji dzirdami un pēc satura neatbilst latviešu interesēm”. Viens no iebildumiem bija - ko gan teiks tautieši dzimtenē, ja viņiem tiks raidīts no krievu raidītāja? Trimdas bosiem neienāca prātā, ka latviešiem aiz “dzelzs priekškara” informācija no brīvās pasaules bija tik svarīga, ka tie klausījās visus iespējamos raidījumus no ārzemēm, tostarp krievu valodā. Nekompetences virsotni trimdas vadība sasniedza ar dažu savu runasvīru bezatbildīgo paziņojumu, ka tāds NTS raidītājs nemaz neeksistējot, jo ja tāds pastāvētu, tas nekad neļautu pārraidīt latviešu programmas. Kad šis absurds nonāca līdz NTS raidītāja vadītāja Mihaila Balmašova ausīm, viņš 1970.gada pavasarī uzaicināja Vili Skultānu, Liliju Zariņu-Skultāni un prāvestu Miķeli Lizdiku uz raidītāja slepeno atrašanās vietu Bavārijā, lai tie savām acīm pārliecinātos par tā esamību.

Kreisajā pusē - NTS slepenais raidītājs “kaut kur Bavārijā”;
labajā pusē - NTS raidošā aparatūra.

Par to, ka BLB Latvijā ir dzirdams, liecināja ne vien no dzimtenes saņemtās vēstules, bet arī dzimteni apmeklējušie trimdinieki. Kaut arī uz BLB adresi pienāca relatīvi maz vēstuļu, jo čeka tās pārķēra, par BLB programmām dažādos veidos tomēr tika saņemtas konkrētas atsauces. 1968.gada vasarā Latviešu Nacionālais fonds Zviedrijā veica slepenu aptauju Rīgā un Ogrē par BLB dzirdamību. Abās vietās cilvēki apliecināja, ka latvieši visvairāk klausās BBC raidījumus krieviski, tad “Amerikas Balss” latviešu raidījumus, bet trešajā vietā tika minēta BLB, kaut arī to traucējot vairāk nekā citas radiostacijas, kas vien ir pierādījums, ka BLB raidījumi sasniedza mērķauditoriju. Uz laukiem raidījumus varēja uztvert ievērojami labāk nekā Rīgā, Liepājā vai Daugavpilī, kur bija uzstādīti traucētāji.

BLB redaktori laida ēterā materiālus, kas izcēlās ar veiklu valodu un labu avotu pārzināšanu. Vēsturei veltītajos raidījumos tika atspoguļoti notikumi, kam bija kāds sakars ar komunistiem un viņu nākšanu pie varas. Tika iztirzāts nacionālais un valodu jautājums PSRS, pārraidītas ziņa par disidentu kustību un tās Samizdata publicējumiem Padomju Savienībā. Lielu vērību pievērsa pārbēdzējiem no PSRS, tomēr raidījumu kodolu veidoja “latviešu lietas” - sākot ar Brīvības karu un Latvijas starptautisko atzīšanu, beidzot ar leģionāru cīņām un Zviedrijā nonākušo leģionāru izdošanu Padomju Savienībai. Visai detalizēti tika aplūkotas norises trimdā, trimdas latviešu skolu darbība, svētki. Kultūras jomā skanēja literatūrkritiķa Jāņa Rudzīša, vēsturnieka Pētera Dreimaņa, bibliogrāfes Līvijas Vītoliņas un dzejnieka Pētera Aigara apceres, kā arī lasījumi no latviešu klasiķu darbiem. Ēterā skanēja arī daudzas intervijas ar ievērojamiem trimdas latviešiem, tāpat reliģiska satura raidījumi.

Vilis Skultāns pie NTS raidītāja aparatūras 60.gadu vidū.
Zīmēts no Miķeļa Lizdika vājas kvalitātes fotouzņēmuma.

1969.gada beigās Radio Nacional de España atjaunoja baltiešu raidījumus. Latviešu redakcijas vadību atkal uzņēmās Vilis Skultāns. Vienlaikus turpināja raidīt arī Frankfurtes BLB, kurai prāvests Miķelis Lizdiks viens pats gatavoja materiālus, papildinot tos ar no Čikāgas un Viļa Skultāna saņemtiem materiāliem. Skultāns un Lizdiks vēstulē Vilciņam Čikāgā ierosināja saīsināt BLB raidlaiku uz piecām minūtēm līdzšinējo desmit minūšu vietā. Vilciņš tam nepiekrita, apņemdamies sūtīt uz Frankfurti piecus pilnīgi gatavus raidījumus nedēļā, bet ierosināja septiņu dienu vietā raidīt tikai piecas dienas nedēļā. Tas savukārt nešķita pieņemami NTS raidstacijas vadībai, jo neesot ar ko aizpildīt latviešiem atvēlēto raidlaiku. Pēc dažām nedēļām BLB sasniedza ziņa, ka 1970.gadā “Daugavas Vanagi” vairs nevarēs atbalstīt BLB. Ap to pašu laiku pienāca arī Viļa Skultāna paziņojums - sākot ar 1970.gadu viņš spiests izbeigt sadarbību, jo ir pārāk aizņemts Madrides BLB raidījumu sagatavošanā.

1971.gadā arī Lizdiks atteicās no raidījumu gatavošanas, jo viens pats nespējot to paveikt. Vilciņš vēl kādu laiku sūtīja ieskaņotas lentes uz NTS raidītāju un nebija atmetis cerības izveidot jaunu redakciju Frankfurtē. Taču 1972.gada 16.novembrī NTS vadībai tika nosūtīts Jāņa Vilciņa un Artura Vitanda Čikāgā parakstīts lēmums par BLB raidījumu izbeigšanu. Pretēji daudzām liecībām no dažādiem avotiem par raidījumu dzirdamību, lēmumā bija teikts: “…ar nožēlu nācies konstatēt, ka BLB programmas savu mērķi nav sasniegušas un paverdzinātās Latvijas teritorijā neviens tās nav dzirdējis. No sarunām ar vietējiem iedzīvotājiem nācies secināt, ka neviens par tādu BLB neko nezina.” 1972.gada 10.decembrī raidstacijas “Svobodnaja Rossija” vadītājs Balmašovs nosūtīja BLB pēdējam de facto vadītājam Miķelim Lizdikam vēstuli ar laba vēlējumiem un sirsnīgiem atvadu sveicieniem.

Atkal Madridē

1969.gada vasarā Igaunijas sūtnis Spānijā un Radio Nacional de España igauņu redakcijas vadītājs Dr.Vilibalds Rauds informēja ALA priekšsēdētāju Dr.Pēteri Lejiņu par iespējamo baltiešu raidījumu atsākšanu. Lejiņš ALA vārdā izteica prieku par šo vēsti Spānijas Informācijas un tūrisma ministrijas starptautisko radioraidījumu nodaļas vadītājam Luisam de Andresam, vienlaikus nosūtot telegrammu Vilim Skultānam ar lūgumu turpināt latviešu raidījumu vadīšanu Madridē. Jau 1969.gada 20.septembrī ēterā atskanēja diktores Ivonnas Muktānes balss: “Šie ir raidījumi latviešu tēvzemei un brīvībai no Spānijas Nacionālā radiofona Madridē. Mēs raidām katru dienu no pulksten 21.15 līdz 21.30 pēc Latvijas laika 32,04 metru īsviļņos ar diviem atkārtojumiem no pulksten 10.15 līdz 10.30 priekšpusdienā pēc Latvijas laika 30,7 metru īsviļņos un no pulksten 15.45 līdz 16.00 pēcpusdienā 30,7 metru īsviļņos. Lūdzu informējiet par mūsu raidījumu laikiem un viļņu garumu savus draugus un uzticamos pazīstamos, lai arī viņi varētu klausīties mūsu programmu!”

No Amerikas Latviešu Apvienības Informācijas biroja vadītāja Ilgvara Spilnera ziņojuma
ALA priekšsēdim Dr.Pēterim Lejiņam par Madrides latviešu raidījumu atsākšanu.

Tiklīdz no Madrides pienāca ziņa par baltiešu raidījumu atjaunošanu, Amerikas Latviešu Apvienības Informācijas birojs Ilgvara Spilnera vadībā sāka plānot, kā latviešu raidījumus pakļaut stingrai ALA kontrolei. Par ALA radioraidījumu nozares vadītāju tika iecelts Silvestrs Lambergs, kas zināšanas radio un televīzijas jomā bija apguvis specializētā amerikāņu mācību iestādē un dažus gadus vadījis pusstundu garos vietējos latviešu raidījumus Bostonā. No ALA galvenās mītnes Vašingtonā Skultāns saņēma direktīvu par radio darbu Madridē atskaitīties Lambergam. Sastrādāšanās izrādījās veiksmīga un drīz vien atskaitē Spilneram Lambergs ziņoja par jaundibinātās ALA nozares “Informācija uz Latviju” ieteikumu neuzlikt Skultānam nekādas stingras vadlīnijas raidījumu programmas sagatavošanā.

Madrides raidījumu kuratori no Amerikas Latviešu Apvienības - ALA priekšsēdis Dr.Pēteris Lejiņš, Informācijas biroja vadītājs Ilgvars Spilners un atbildīgais par radiodarbu Silvestrs Lambergs.

Pirmajos mēnešos Vilis Skultāns izrādīja lielu centību raidījumu izklāstu piesūtīšanā Spilneram un Lambergam, bet drīz vien Madrides redakcijas darbinieki sāka pievērst arvien mazāku uzmanību direktīvām no okeāna otras puses. Šajā jautājumā speciāli sasauktajā ALA sanāksmē Pitsburgā tika nolemts pievilkt grožus ciešāk, uzdodot Lambergam stingri raudzīties uz to, lai Skultāns nenovirzītos no programmu tematiskā plāna. Piedevām Lambergam bija jāizvērtē visi materiāli, pirms to nosūtīšanas uz Madridi. ALA vadība arī uzstāja, lai BLB raidījumu atreferējumi lielākajās trimdas avīzēs netiktu parakstīti ar to autora vārdu, bet atzīmēti kā “ALA radioraidījumi no Madrides uz okupēto Latviju,”.

Madrides raidījumu pirmajā posmā ēterā skanēja raidījumi arī latgaļu valodā. Vladislavs Lōcis, kurš Minhenē vadīja latgaļu grāmatu un periodikas izdevniecību, īsi pēc raidījumu atsākšanas atgādināja Skultānam, ka ALA sapulcē Pitsburgā dota piekrišana vienu dienu nedēļā veltīt latgaliešu raidījumiem. Esot jau sagatavoti programmu sākuma un beigu signāli, kam pamatā tautasdziesmas “Lobs ar lobu sasatyka” melodija. Nekāda finansiāla palīdzība no ALA latgaļiem neesot vajadzīga, jo viņu trimdas kopiena pati segšot visus izdevumus, kas saistīti ar latgaliešu programmām. ALA vadības viedoklis par latgaļu pašu apmaksātiem raidījumiem bija krasi negatīvs, jo šādi ALA varot zaudēt kontroli pār raidījumiem. Skultānam tika dots norādījums Lōci pie vārda ēterā nelaist. Ja viņš vēloties, varot atsūtīt kādu rakstu par latgaliešu kultūru “visiem latviešiem saprotamā valodā”, bet tas arī viss.

Radio “Brīvā Latviešu Balss” ilggadējais vadītājs Madridē un Frankfurtē - Vilis Skultāns.

Nemitīgā cīkstēšanās ar ALA vadītāju ambīcijām Skultānam un viņa palīdzēm Ivonnai Muktānei un Elzai Grigānei de Miguel paņēma ļoti daudz laika. Skultāns izmisīgi cīnījās par līdzstrādnieku skaita palielināšanu un honorāru paaugstināšanu, taču veltīgi. Kaut arī ALA piešķirtā alga Grigānei un Muktānei bija smieklīgi maza - 100 dolāri mēnesī - ALA vadība drīz vien pārtrauca to maksāt pavisam un uzdeva Skultānam atlaist vienu no darbiniecēm. Patriotiska pienākuma vadītas abas sievietes tomēr turpināja darbu bez jebkāda atalgojuma. Neraugoties uz Radio Nacional de España īpašo labvēlību baltiešiem, ALA vadība drīz vien paziņoja par lēmumu no 1971.gada 1.novembra izbeigt jebkuru atbalstu Madrides radio latviešu raidījumiem “spāņu cenzūras dēļ”. Par šo lēmumu bezgala sašuta igauņi un lietuvieši. Viņu komentārs bija īss: “ALA vadītāji nezina, ko viņi dara!”

Skultāns centās informēt citu latviešu trimdas organizāciju vadītājus un sūtniecību pārstāvjus par patieso BLB stāvokli, vienlaikus vēršoties pie visas trimdas sabiedrības ar aicinājumu palīdzēt. Arī ALA vadības atsevišķiem biedriem nebija pa prātam lēmums pārtraukt atbalstu Madrides raidījumiem. Vēstulē ALA vicepriekšsēdim Gunāram Meierovicam Skultāns ziņoja, ka Radio Nacional de España tuvāko mēnešu laikā solās palielināt raidījumu jaudu no 50 uz 100 kilovatiem, savukārt Pēterim Lejiņam lūdza parūpēties par Grigānes un Muktānes atalgojumu, kā arī piesūtīt latviešu redakcijai trimdas iespieddarbus. Vienā no pēdējām vēstulēm Skultāns griezās pie ALA priekšsēža Ulda Gravas: “Ja Elza Grigāne darbu pārtrauks, tas nozīmēs, ka latviešu raidījumi no Madrides uz visiem laikiem būs beigušies. Atpakaļ mums tos dabūt nebūs iespējams.” Diemžēl viņa vārdi izrādījās pravietiski.

1972.gada 14.jūnijā Grigāne lūdza Skultānu pamēģināt atrast kādu cilvēku, kas būtu ar mieru braukt uz Madridi lasīt pie mikrofona raidījumu tekstus, jo Ivonna Muktāne personīgu apstākļu dēļ dodas uz Venecuēlu. Diemžēl viņas cerības sagaidīt palīgu nepiepildījās. Kamēr lietuvieši un igauņi turpināja savus raidījumus no Madrides, latviešu raidījumiem tika pielikts punkts. Šoreiz uz visiem laikiem.

Līdzīgie raksti:

Nekas nav atrasts