25
Starptautiskie radioraidījumi latviešu valodā Aukstā kara gados. 4.daļa – Sapnis par radiokuģi (1963 – 1965)
Ievietoja | Sadaļa Vēsture | Publicēts 25-09-2017
Ideja par neatkarīgu raidītāju “Baltijas Balss” (attiecīgi - “Igauņu Balss”, “Latviešu Balss”, “Lietuviešu Balss”) uz kuģa Baltijas jūrā baltiešu trimdinieku jaunākās paaudzes saietos tika apspriesta jau 60.gadu sākumā. Šīs idejas galvenais iniciators bija latviešu ārsts Dzintars Rolands Paegle. Diemžēl par viņu un radiokuģa projektu, tāpat kā par radio “Brīvā Latviešu Balss” Madridē un Frankfurtē (lasiet ŠEIT), pat trimdā izdotajā “Latvju Enciklopēdijā” nav atrodama itin nekāda informācija, kaut šādu projektu 1963.gadā tika nolemts atbalstīt trīs trimdas latviešu kongresos - Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) kongresā Kēnigšteinā, Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības (ALJA) kongresā Čikāgā un Latviešu Studentu centrālās savienības (LSCS) kongresā, arī Čikāgā.
Jaunais latviešu ārsts Dzintars Paegle - baltiešu radiokuģa idejas autors.
Pirmoreiz ideja par raidītāju Baltijas jūrā, iegādājoties šim nolūkam speciālu kuģi, izskanēja jau minētajā ELJA kongresā Kēnigšteinā, Vācijā. Kongresā, kura vadmotīvs bija “Komunismam nav nākotnes”, tā dalībnieki cita starpā pieņēma radiokuģim veltītu rezolūciju. Tajā bija aicinājums trimdas sabiedrībai nežēlot līdzekļus, lai šis projekts īstenotos. Latviešu politiskajai emigrācijai tas starptautiskā mērogā varētu kalpot kā instruments, lai ne tikai atgādinātu pasaulei par Baltijas valstu esamību, bet arī sniegtu morālu atbalstu tautiešiem okupētajā Latvijā. Kongress savā rezolūcijā lūdza ELJA valdi parūpēties par radiokuģa idejas izplatīšanu sabiedrībā, mēģinot iesaistīt arī citas latviešu organizācijas, kā arī nodibināt sakarus ar Eiropas lietuviešu un igauņu organizācijām.
Pēc četriem mēnešiem arī ALJA kongress Čikāgā pieņēma līdzīgu rezolūciju ar aicinājumu latviešu sarīkojumos paaugstināt ieejas maksu par 25% un šādi iegūtos līdzekļus veltīt radiokuģa projektam. 20.gadsimta 60.gados ik gadu jūlija mēnesī Čikāgā notika Tautību festivāls, ko ievadīja liela atklāšanas parāde. Tajā piedalījās arī uz kravas automašīnu platformām no finiera, papes un citiem materiāliem izveidotas instalācijas jeb “plosti”, kas katrs pārstāvēja dažādas tautības un kuru izveidošanu finansiāli atbalstīja Čikāgas pilsēta. Jauniešu pierunātas, latviešu organizācijas 1964.gadā pieprasīja un arī saņēma līdzekļus ietilpīga “Latviešu Balss” kuģa būvēšanai uz riteņiem, no kura parādes laikā sveicienus publikai māja grupa daiļu jūrnieču un iznesīgu jūrnieku.
Delegāti 1963.gada novembrī ierodas uz ALJA 11.kongresu,
kurā tika pieņemta rezolūcija baltiešu radiokuģa atbalstam.
Tā paša gada beigās par lielu notikumu trimdas dzīvē izvērtās “Daugavas Vanagu” organizācijas un Čikāgas latviešu jaunatnes pulciņa kopīgi rīkotā masku balle ar nosaukumu “Brauksim, brāļi, jūriņā!” Čikāgas latviešu nams tika pārvērsts par kuģi ar apaļiem lodziņiem, pie gaiteņu sienām piestiprinātām tauvām un savu kuģa avīzi. Arī šeit līdzekļi radiokuģim tika vākti ar īpašu piemaksu pie ieejas biļetes. Turklāt matrožu formās tērptas meitenes papildināja “kuģa kasi”, pārdodamas balles dalībniekiem itin stipras “zāles pret jūras slimību” (alkoholiskos dzērienus).
Sarīkojums “Brauksim, brāļi, jūriņā!”. No kreisās - Ruta Būmane, Ruta Kulmane (Dzelme),
Valdis Siliņš, Māra Romane (Tomsone), Mārīte Ķezbere (Plūme), Dace Ķezbere.
Šajā laikā trimdas sabiedrībā bija izveidojusies jaunu aktīvistu grupa, kurus mēdza dēvēt par “jaunstrāvniekiem”. Prāvesta Norberta Trepšas un Dzintara Paegles iedvesmoti viņi centās pamodināt no pašapmierinātības snaudas latviešu “centrālo organizāciju” konservatīvos vadoņus. Lielu ažiotāžu radīja lietuviešu jaunatnes 1965.gada 13.novembrī Ņujorkā sarīkotā 14 000 cilvēku lielā baltiešu demonstrācija, kas devās no “Madison Square Garden” arēnas uz ANO mītni, kur visu trīs Baltijas valstu pārstāvji iesniedza memorandu ar prasību ievērot Padomju Savienības okupēto Baltijas valstu pašnoteikšanās tiesības. Neskatoties uz trimdas vadoņu iebildumiem, jaunajiem latviešu censoņiem izdevās savervēt ievērojamu skaitu latviešu no ALJA biedriem, dažām “Daugavas Vanagu” nodaļām un Ņujorkas latviešu katoļu draudzēm, kas pievienojās lietuviešu un igauņu demonstrantiem. Baltiešu demonstrācija izvērtās varena un pievērsa ievērojamu amerikāņu plašsaziņas līdzekļu uzmanību.
Pēc 13.novembra demonstrācijas dažādos trimdas saietos arvien skaļāk sāka skanēt balsis ar prasību modernizēt, aktivizēt, veidot kvalitatīvi augstvērtīgāku latviešu trimdas sabiedrības dzīvi. Ar lielākām vai mazākām sekmēm tika veikts plašs aģitācijas darbs trimdinieku mītnes vietās. Dzintars Paegle apbraukāja visus latviešu centrus, piedalījās dažādās sanāksmēs, kur nenogurstoši skaidroja, ka laiks nav latviešu sabiedrotais, par ko liecina fakts, ka latvieši dzimtenē 1964.gadā ir vairs tikai 57% no visiem iedzīvotājiem. Ja netiks apturēta masveidīgā krievu iepludināšana Latvijā, tad pēc gadiem Latviju vairs neglābs nekādas brīvas vēlēšanas. Tāpēc ir pienācis laiks stingri pastāvēt uz latviešu tautas politiskajām tiesībām un atgādināt pasaulei Baltijas valstu jautājuma neatliekamību. Bet tam vajadzīgs savs nopietns plašsaziņas līdzeklis, kāds varētu būt radiokuģis.
Dzintara Paegles opozicionāri ALA valdē, kuras uzskatā jaunais dakteris esot pārāk straujš, acīmredzot nezina latviešu tautas sakāmvārdu: straujš zirgs var vilkt smagāku vezumu
− tā tajos gados uzskatīja karikatūrists Ed.Keišs.
Viena no dedzīgākajām radiokuģa aktīvistēm bija Dagmāra Paegle-Vallena. Viņai, tāpat kā Vilim Skultānam un Dzintaram Paeglei, informācijas sūtīšanas darbs uz Latviju vēlāk kļuva par dzīves galveno misiju. Kad divus mēnešus pēc baltiešu demonstrācijas Ņujorkā baltiešu aktīvisti nodibināja organizāciju BATUN (Baltic Appeal to the United Nations jeb Baltiešu apelācija Apvienotajām Nācijām), kuras ideoloģiskais līderis bija prāvests Norberts Trepša, Vallena kļuva par BATUN galvenā biroja vadītāju. Šajā amatā viņa cita starpā meklēja arī jaunas iespējas pastāvīgiem radioraidījumiem uz Igauniju, Latviju un Lietuvu. 1975.gadā, kad “Radio Brīvība” (kopš 1984.gada “Radio Brīvā Eiropa”) sāka raidīt no Minhenes latviešu valodā (lasiet ŠEIT), Vallena uzņēmās latviešu redakcijas Ņujorkas biroja vadīšanu, sekmīgi to turpinot līdz pat aiziešanai pensijā 1993.gadā.
1964.gadā Vallena labi pārdomātā rakstā “Kāpēc vajadzīgs radioraidītājs?” trāpīgi norādīja, ka līdzšinējie starptautiskie radioraidījumi latviešu valodā ne vienmēr atbilst latviešu tautas interesēm, īpaši “Amerikas Balss” raidījumi (lasiet ŠEIT), kas pauž ASV valdības oficiālo viedokli, turklāt tiem ir ierobežots laika limits. Vispusīgus raidījumus dažādām ļaužu grupām varētu sagatavot tikai radio, kas darbojas 16 vai pat 24 stundas diennaktī. Svarīgu vietu Vallena ierādīja klausītāju iepazīstināšanai ar trimdas publikācijām, īpaši grāmatām. Radio “Latviešu Balss” darbībai, uzsvēra Vallena, jānotiek kara apstākļos, nevis no kādas drošas vietas aizmugurē. Viņa arī atgādināja, ka “Baltijas Balss” kuģi jāuztur trimdas baltiešiem pašiem, nevis kādiem svešzemju mecenātiem. Gan Rietumiem, gan Austrumiem tas parādītu, ka “savu brāļu dēļ esam gatavi ziedot vairāk nekā tikai vārdus”.
Radioraidījumi uz okupēto Latviju bija Dagmāras Vallenas (1928 - 2013) mūža aicinājums.
1965.gada vidū ALJA paspārnē dibinātā Radiokuģa komisija sastādīja un izplatīja vairāk nekā 30 lappušu garu memorandu, kurā bija detalizēti izstrādāts radiokuģa projekta iedzīvināšanas plāns. Gada otrajā pusē, kad baltiešu raidījumi Madridē jau bija beigušies, komisija apkopoja no Latvijas saņemto vēstuļu izvilkumus, lai parādītu, ka latviešu radioraidījumi uz dzimteni ir ārkārtīgi svarīgi. Tāpat komisijas pieprasīja palielināt Pasaules Brīvo latviešu apvienības lomu, iekļaujot tās darbības lokā arī radiokuģa demonstrācijas-informācijas braucienu un debates par “Latvijas Balss” raidījumu iespējamo saturu. Tika uzsvērts, ka nopietnas pretestības gribas izrādīšana varētu iekustināt Baltijas jautājumu ANO. Baltiešiem būtu ļoti svarīgi iegūt tiesības uz saviem pārstāvjiem ANO un pārliecināt šīs organizācijas dalībvalstis iestāties par brīvām vēlēšanām okupētajās Baltijas valstīs speciālas ANO komisijas pārraudzībā. Diemžēl šim Radiokuģa komisijas memorandam nopietnu uzmanību pievērsa vien atsevišķas “Daugavas Vanagu” nodaļas, kā arī Latviešu Apvienība Austrālijā.
Radiokuģa aģitbrigāde.
No kreisās - Dace Ķezbere, dzejniece Velta Toma, Māra Romane, Mārīte Ķezbere.
Rūpīgi tika apspriests “Baltijas Balss” finansēšanas jautājums. Jau pašā sākumā Dzintars Paegle norādīja, ka latviešu daļa pirmajā gadā varētu būt 200 000 dolāru, pēc tam apmēram 100 000 dolāru gadā. Par to, ka latviešiem nauda ir, liecinot daudzie sabiedriskie un privātie īpašumi, kā arī ziņa, ka 100 000 latviešu par 1963.gada dziesmu svētkiem Klīvlandē izdevuši vienu miljonu dolāru. Radiokuģa komisijas memorandā līdzekļu sagādei veltītas trīs nodaļas. Pēc ķīmijas doktora Laimoņa Streipa aplēses latviešu trimdinieki pavisam viegli varētu atlicināt vienu miljonu dolāru “Baltijas Balsij”. Līdzekļus sagādāt varētu, atvēlot vismaz 25% no latviešu sarīkojumu biļešu naudas. Cits veids būtu ziedojumi. Trīs dolāri no katra pelnītāja kabatas segtu latviešu daļu radiokuģim. Aptaujas liecinot, ka atsaucība kuģa projekta īstenošanai ir liela. Vismaz jauniešu vidū entuziasms esot ievērojams - to cilvēku skaits, kas būtu ar mieru strādāt uz kuģa, esot daudz lielāks nekā paredzamo darbavietu skaits.
Igauņu diplomātiskais pārstāvis Spānijā, kurš vadīja arī igauņu redakciju Madrides radio, Dr.Vilibalds Rauds, būdams kuģniecības lietpratējs, aplēsa, ka pieņemami liela un braukšanas kartībā esoša kuģa iegādei 60.gados vajadzētu 250 000 dolāru. Uzturēšanai gada laikā būtu nepieciešami 200 000 dolāru, kam jāpieskaita 100 000 dolāru personāla algām, tehniskajām iekārtām un citiem ar raidīšanu saistītiem izdevumiem. Tā kā kuģa īrēšanu speciālisti atzina par neizdevīgu, Radiokuģa komisijas ieteikums bija iegādāties kādu no nelietotiem, ASV upēs un ostu nomalēs noenkurotiem Otrā Pasaules kara laikā būvētiem amerikāņu Liberty tipa transportkuģiem. Šādu kuģu cena tolaik bija tikai 150 000 dolāru, kaut drīz, kad ASV sāka transportēt kviešus uz PSRS, tā uzkāpa līdz 250 000 dolāru.
Otrā Pasaules kara “Liberty” tipa kuģis - uz tāda bija paredzēts izvietot radio “Baltijas Balss”.
Skeptiķi gan iebilda, ka pūles varētu izrādīties veltas, jo krievi “ar dažiem lētiem traucētājiem” spētu “Baltijas Balss” dzirdamību ātri “likvidēt”. Radiokuģa komisija atspēkoja šos iebildumus ar izvilkumiem no ziņojuma par “Amerikas Balss” Eiropas raidījumu dzirdamību. Neraugoties uz Rietumvalstu radioprogrammu traucēšanu, “Latvijā īsviļņu uztveršana ir vāja lielākajās pilsētās, bet ārpus tām laba”. Turklāt, kuģis, no kura tiktu raidīts, bāzētos Ērezunda līcī Zviedrijas dienvidos, kas atrodas krietni tuvāk Latvijai nekā Minhene. Debatēs par to, kura valsts būtu ar mieru reģistrēt radiokuģi zem sava karoga, cerības tika liktas uz Centālamerikas valstīm. Ja gadījumā krievi kuģi nogremdētu, Maskavai būtu jārēķinās, ka šāda rīcība izsauktu sašutuma vilni pasaulē. Šāda agresija varētu arī rosināt Rietumu pasauli ziedot līdzekļus daudz pamatīgāka kuģa iegādei, varbūt pat zem NATO militāras apsardzības.
Mutisku atbalstu radiokuģa projektam sniedza arī vairāki amerikāņu politiķi. Viens no aktīvākajiem bija baltiešu tiesību aizstāvis, ASV Pārstāvju palātas Ārlietu komisijas loceklis Edvards Dervinskis. Viņš Dzintara Paegles sagādātos materiālus par radiokuģi lika publicēt ASV Kongresa izdevumā “Congressional Records”, bet vēstulē ALA pauda uzskatu, ka “visiem brīvās pasaules iedzīvotājiem, kam rūp apspiesto tautu atbrīvošana no komunisma, jādara viss iespējamais, (..) lai pasaulei atgādinātu komunistu liekulību un Padomju Savienības imperiālistiskos centienus, lai uzsvērtu, ka visām tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos.” Čikāgas baltiešu organizāciju politiskajā seminārā 1965.gadā Dervinskis teica: “Kuģis ar savu drosmīgo darbošanos pret acīmredzamo pārspēku uzreiz liktu cilvēkiem interesēties vairāk par aizmirstajām Baltijas valstīm. Skaidrs, ka krieviem tas nepatiktu. Bet atklāti uzbrukt kuģim viņi neuzdrošinātos, jo tas atrastos pasaules sabiedriskās domas gaismā.”
ASV kongresmenis Eds Dervinskis - viens no lielākajiem baltiešu radiokuģa lobētājiem.
“Baltijas Balss” projekta apraksts tika nosūtīts arī citiem baltiešiem labvēlīgiem ASV Senāta un Pārstāvju palātas locekļiem. Atbildēja četri - senatori Skots un Dāda, kā arī pārstāvju palātas locekļi Tafts un Makgregors. “Ja jūsu aprakstīto radiokuģa projektu izdotos īstenot, tas ļoti palīdzētu cīņā pret internacionālo komunismu”, rakstīja Minesotas štata pārstāvis Makgregors. Padomju propagandas metožu speciāliste Sjūzena Labina, kuras uzdevums bija informēt ASV Senāta locekļus par norisēm Padomju Savienībā, radiokuģa projektu novērtēja kā “pareizu domu pareizā virzienā”. Arī Baltijas Komitejas Zviedrijā priekšsēdētājs, Baltijas Jūras apvienības prezidents, arheologs, skandināvu un Austrumbaltijas senatnes pētnieks, profesors Birgers Nermans radiokuģa projektu nosauca par brīnišķīgu un solījās to visādi atbalstīt, ieskaitot ar rakstiem žurnālā “Mare Balticum”.
Tomēr radiokuģa idejai nebija tikai atbalstītāji vien. Daži trimdinieki uzskatīja, ka uz Latviju vērsti raidījumi varētu provocēt Maskavu un padarīt latviešu likteni dzimtenē vēl sliktāku. Dagmāra Vallena kādam “patriotam”, kurš aicināja nekaitināt Hruščovu ar radioraidījumiem, jo varot atkal sākties masu deportācijas, atbildēja: “Jo mazāk Hruščovu kaitināsim, jo drošāks viņš kļūs. Tāda ir viņa daba.” Opozīcijā kuģa projektam nostājās arī daži pazīstami trimdas darbinieki, kas citādi uzskatīja neatkarīga raidītāja nozīmi sakaru uzturēšanā ar Latviju par svarīgu. Viens no viņiem bija Vilis Skultāns, kurš pēc baltiešu raidījumu izbeigšanas Madridē, uzrunājot ELJA kongresu Līdsā, Anglijā, izteica domu, ka Vācija ir vienīgā zeme Rietumeiropā, kur par neatkarīga latviešu raidītāja izveidošanu varētu domāt.
Plašu rezonansi radīja žurnāla “Jaunā Gaita” tā laika redaktora Aivara Ruņģa vēstulē Skultānam paustā ideja, ka būtu jādomā par vienu kopīgu radiostaciju, kas raidītu visiem baltiešiem - gan dzimtenē, gan trimdā. Šāds neatkarīgs raidītājs tad vairs nebūtu tikai trimdinieku, politisko bēgļu, antikomunistu vai citu grupējumu rupors, bet gan Eiropā un citur pasaulē dzīvojošo baltiešu kopējs pasākums, kas atbilstu visām starptautisko noteikumu un minoritāšu tiesību normām. Tāpēc šāds raidītājs nekādā ziņā nedrīkstot tikt saistīts ar kaut kādu “pirātu kuģi”. Daudzi gan Ruņģa plānu pielīdzināja “gaisa pilij”, kurā vajadzētu ieguldīt daudz vairāk naudas nekā radiokuģī.
1965.gada 10.oktobrī atklātībā parādījās kāda anonīma, piecu lapu gara vēstule it kā no Ņujorkas, ar parakstu “Vērotājs”, kas bija adresēta “radiokuģa stūrmanei” Rutai Kulmanei ar kopijām ALA priekšsēdim Pēterim Lejiņam, citiem ALA vadītājiem un latviešu redakcijas bijušajam vadītājam Madridē Vilim Skultānam. Pēc “Vērotāja” domām: “Radiokuģi jau pirmajā minūtē vai nu nogremdēs krievu torpēda, vai arī krievu čekisti bez šāviena pievāks kuģi un visus fantastus uz tā. Tādam nolūkam krieviem nebūs gaiss jābojā ar atombumbu. To sabojās paši jaunieši, kad, ieraugot čekistu invāziju, biksēs būs vairāk kā vēderā.” Neviens Trešo Pasaules karu fantastu kuģa dēļ nesākšot. Komunisti tikai priecāsies par laupījumu. Kaut arī vēstule bija rakstīta “trimdas stilā”, bija pamatotas aizdomas, ka tā radusies Latvijas PSR VDK (Valsts Drošības komitejas) filiāles Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs galvenajā mītnē Rīgā, Gorkija (tagad Kr.Valdemāra) ielā 11a.
Latvijas Kultūras sakaru komiteja un tās izdotie propagandas materiāli tautiešiem ārzemēs.
Materiāli par “Baltijas Balsi” Kultūras sakaru komitejas propagandas izdevumos, piemēram, avīzē “Dzimtenes Balss” vai radio “Rodina” latviešu raidījumos parādījās visai bieži. Tā “Dzimtenes Balss” 1964.gada maijā publicēja it kā kāda trimdinieka vēstuli “Kuģis bez kompasa”, kurā lasāmas šādas rindas: “Pieņemsim neiespējamo, ka tautieši devīgi saziedo dālderus un kuģis sāk kursēt kaut kur starp Gotlandes un Kurzemes krastiem. Par ko tautiešiem dzimtenē stāstīs mūsu spīkeri? Par pustukšajām sarīkojumu zālēm, par padsmitniekiem, kas latviešu skautu džamborejās un papildskolu starpbrīžos savā starpā sarunājas svešās mēlēs, par akadēmiski izglītotiem latviešiem, kas latviski nezina nevienu terminu savā nozarē, par bijušo Salaspils, Audriņu un Rumbulas “varoņu” sanāksmēm? Jebšu stāstīsim tautiešiem dzimtenē par viņu dzīvi, par kuru mēs zinām labākajā gadījumā tikai no tām pašām padomju avīzēm, ko lasa arī latvieši dzimtenē? Varbūt atkārtosim “Laika” pārspiestos “Dadža” feļetonus, ko Rīgā var iegādāties katrā kioskā?”
Šis šķietami sarkastiskais raksts tomēr liecināja par zināmu satraukumu okupācijas varas gaiteņos Rīgā, ja radiokuģa projekts patiesi īstenotos. Dzēlīgas “bultas” tika raidītas arī pret radiokuģa idejas autoru Dzintaru Paegli: “Ja jau ir skaidrs, ka radio domāts meliem, tad ir jāiegādājas tāds radio. Par meliem nav ko bažīties. To krājumi nav izsmeļami. “Amerikas Balss” neder: reizi pa reizēm ņem un izpļurkšķ patiesību. (..) Paliek viena izeja: savākt no emigrantiem grašus un nopirkt kuģi ar radiostaciju, bet tur var saimniekot pēc sirds patikas, piemēram, izej neitrālajos ūdeņos un melo, cik tīk. (..) Neraugoties uz visu savu ģenialitāti, doktora Paegles ideja uzņemta bez sevišķas sajūsmas, jo tajā ir viens vājš punkts - tie paši graši,” latviešiem ārzemēs vēstīja radio “Rodina”. Tomēr vienkāršie latvieši par radiokuģa projektu bija citādās domās. Kāds trimdā mītošs tautietis saņēma vēstuli no Latvijas, kurā bija arī šāds teikums: “Zinām, ka Paegle grib pirkt kuģi. Palīdziet viņam to nopirkt…”
1965.gada novembrī Minsterē radiokuģa “matrozes” Māra Romane un Dace Ķezbere ELJA Vācijas nodaļas kongresā nolasīja ziņojumu par radio “Baltiešu Balss” projekta attīstību. Kongress pieņēma Radiokuģa komisijas iesniegto rezolūciju, kurā tika ieteikts jaunajai nodaļas valdei parūpēties, lai ELJA biedri atbalstītu Madrides un “Amerikas Balss” raidījumus uz Latviju ar raidīšanai noderīgiem materiāliem. Rezolūcijas sastādītājiem kaut kā bija pagājis secen, ka baltiešu raidījumus Spānijas Nacionālais radio Madridē bija izbeidzis jau pirms pusgada, bet “Amerikas Balss” samērā lielā latviešu redakcija materiālus sev sagādā pati. Diemžēl pēc šī kongresa par radiokuģa projektu trimdas sabiedrībā vairs netika dzirdēts nekas. Lieliskā ideja pamazām bija kaut kur izplēnējusi.
Dace Ķezbere (pa kreisi) un Māra Romane 1965.gada novembrī iepazīstina
ELJA Vācijas nodaļas 2.kongresa dalībniekus Minsterē ar baltiešu radiokuģa problēmām.
Jauši vai nejauši, bet čekas propagandistu rindiņas par “grašiem” izrādījās pravietiskas - jaunās un vidējās paaudzes aktīvistu sapni par neatkarīgu radioraidītāju Baltijas jūrā nogremdēja nevis Maskavas torpēdas, bet centrālo trimdas organizāciju vadības attieksme, kas bija gatavi apmierināties vienīgi ar “Amerikas Balss” latviešu raidījumiem pat neraugoties uz to, ka 1965.gadā radiostacijas amerikāņu bosi aizliedza baltiešu un citām redakcijām raidījumos lietot vārdus “kolonizācija”, “totalitārisms”, “okupācija” un tamlīdzīgi. Uz šo amerikāņu “pretimnākšanu” Maskava atbildēja ar rīkojumu izbeigt “Amerikas Balss” raidījumu traucēšanu, ko gan vēlāk atkal atjaunoja. 1965.gada vidū ASV Valsts departaments pieprasīja Brīvās Eiropas Komitejai pārtraukt trimdas politisko organizāciju atbalstīšanu. Uz pusi tika samazināts arī finanšu atbalsts Apspiesto Nāciju Asamblejai Ņujorkā.
Radiokuģa ideja un BATUN nodibināšana nebija vienīgās “dumpīguma” izpausmes trimdas jaunajā paaudzē. Dažādos trimdinieku saietos vairāk vai mazāk atklāti tika pieminēta pārmaiņu nepieciešamība. 70.gados pamazām mainījās arī trimdas “lielās” preses nostāja. Avīzes “Laiks” redaktors Kārlis Rabācs, kurš 60.gadu vidū, slēpdamies aiz pseidonīma “Periskops”, nežēlīgi apsmēja “plānā galdiņa urbējus” prāvestu Trepšu un Dzintaru Paegli, vēlāk mainīja savas domas, pat uzaicinādams radiokuģa aktīvisti Vallenu kļūt par viņa vadītās avīzes līdzstrādnieci. Kaut arī radiokuģa ideja tā arī netika realizēta dzīvē, pats projekts un vairākus gadus ilgstošā polemika par to bija svarīgi ne vien trimdas sabiedrībai kopumā, bet arī tāpēc, ka cilvēki no “Baltijas Balss” entuziastu aprindām arī vēlāk turpināja ziedot daudz pūļu, lai radioraidījumi Baltijas tautu valodās tiktu iekļauti no “Amerikas Balss” atšķirīgajā “Radio Brīvība/Radio Brīvā Eiropa” sistēmā, kas arī īstenojas 1975.gadā.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
