09
Vai 21.gadsimtā tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos?
Ievietoja | Sadaļa Latvijā un pasaulē | Publicēts 09-10-2017
Diemžēl 21.gadsimtā pasaule gājusi nevis lielākas demokrātijas, bet drīzāk autoritārisma un politiskā diktāta virzienā. Šodien pat it kā demokrātiskās valstīs tautu tiesības uz savu valsti tiek nopietni apšaubītas vai pat pilnībā noliegtas. Tā vietā arvien vairāk sāk dominēt uzskats, ka lielām valstīm ir ekskluzīvas tiesības uz “teritoriālo nedalāmību”. Šāds viedoklis tiek uzturēts, aizbildinoties ar rūpēm par “mieru un stabilitāti” pasaulē. Tomēr ir tautas, kas ar šādu impērisku ideoloģiju samierināties nevēlas. Par neatkarību runā gan baski un katalāņi Spānijā, gan skoti un Ziemeļīrijas īri Lielbritānijā, gan tibetieši un uiguri Ķīnā, un, protams - kurdi. Lielbritānija ar lielām bažām, tomēr 2014.gadā atļāva neatkarības referendumu Skotijā, tā sniegdama pārējai pasaulei patiesas demokrātijas paraugstundu. Taču, šķiet, citas valstis britu piemēram sekot negrasās.
2017.gada 25.septembrī Irākas Kurdistānā un 1.oktobrī Katalonijā notika referendumi par šo reģionu neatkarību. Pasaule reaģēja ar apmulsumu un bažām, bet valstis, no kuru kundzības šīs tautas cenšas atbrīvoties - ar represijām un šantāžu, atsakoties atzīt pat cilvēku tiesības brīvi paust savu viedokli. Lūk, jums 21.gadsimta “demokrātija”! Protams, ceļš uz savu valsti ir ilgstošs un sarežģīts process, un līdz tam katrai tautai ir jānobriest, taču, kad tas noticis, nevienam nav tiesību liegt šādai tautai kļūt par pilnvērtīgu nāciju ar savu valsti. Tautu pašnoteikšanās tiesības ir fundamentāla starptautisko tiesību norma, kuru neviens nav atcēlis. Kāpēc tad Rietumu demokrātijas pēkšņi sākušas atkāpties pašas no saviem principiem un būtībā vienādām situācijām šodien piemēro citus standartus nekā tas bija 20.gadsimtā? Centīsimies rast atbildi uz šo jautājumu.
Katalonijas stāsts
2017.gada 1.oktobrī Katalonijas reģionālā valdība izsludināja referendumu par šīs Spānijas provinces atdalīšanos no metropoles ar domu veidot neatkarīgu valsti. Spānijas centrālā vara jau pašā sākumā pasludināja šo referendumu par nelikumīgu un apsolīja darīt visu iespējamo, lai to nepieļautu. Savu solījumu Madride turēja - darbā tika laistas gumijas nūjas un lodes, cilvēki grūstīti, sisti, plēsti aiz matiem un spārdīti kājām. Policijas vardarbībā pēc dažādu avotu ziņām cieta no 460 līdz gandrīz 900 cilvēkiem. Katalonijas valsts un pašvaldību amatpersonām, kas jebkādā veidā palīdzēja referenduma norisei, Spānijas valdība draud ar kriminālatbildību, savukārt vietējos katalāņu policistus, kas atteicās nostāties pret savu tautu un aizstāvēja cilvēkus no militārās policijas vardarbības, sola atlaist no darba. Šāda rīcība ir un paliks neizdzēšams kauna traips uz Spānijas karalistes mundiera.
Lai saprastu, par ko īsti noris cīņa, nedaudz Katalonijas vēstures. Romas impērijas laikā tagadējā Katalonijas teritorija bija daļa no Spānijas, vēlāk Taragonas provinces. Pēc impērijas sabrukuma to 6.gadsimtā iekaroja vestgoti un alāņi, nodibinot Gotalonijas valsti ar galvaspilsētu Barselonu. Vēsturnieki domā, ka tieši Gotalonija kļuvusi par pamatu vēlākajam Katalonijas nosaukumam. 8.gadsimtā Kataloniju sagrāba mauri (arābi), kurus no turienes padzina franki. Pēc Franku valsts sadalīšanās, Barselonas grāfiste 988.gadā kļuva par pirmo neatkarīgo katalāņu valsti. 1137.gadā tā apvienojās ar Aragonas karalisti, Barselonas grāfam kļūstot par Aragonas karali. Šajā savienībā Katalonija saglabāja savu autonomiju, tās teritorijā darbojās viens no senākajiem parlamentiem Eiropā. Vairākus gadsimtus Aragonas karaliste bija ietekmīga jūras lielvalsts Eiropas dienvidos.
Kreisajā pusē - Aragonas karalistes ģerbonis un karogs;
labajā pusē - Katalonijas parlaments Cortes Catalanas, 15.gs. miniatūra.
1469.gadā Aragonas karalis Ferdinands II apprecēja Kastīlijas karalieni Izabellu I. Sākumā tā bija tikai dinastiju savienība, taču 1516.gadā Katalonija un pārējās Aragonas karalistes zemes tika pievienotas Spānijas karalistei. Neskatoties uz to, Katalonija joprojām saglabāja autonomiju - tai bija sava valdība, likumi un pat sava nauda. Tomēr 17.gadsimtā Spānijas valdnieki arvien vairāk sāka ierobežot katalāņu suverenitāti. Karu rezultātā Katalonijas ziemeļu apgabalus (tagadējo Rusijonu) 1659.gadā pievienoja Francijai. Liktenīgs Katalonijai kļuva karš par Spānijas troņa mantojumu 1705.-1714.gadā - šajā laikā tika galīgi likvidēta Katalonijas autonomija, atcelta tās konstitūcija, slēgtas katalāņu universitātes, aizliegta katalāņu valodas lietošana lietvedībā un skolās. Napoleona karu laikā no 1812. līdz 1814.gadam Kataloniju anektēja Francija, pēc tam tā atkal nonāca Spānijas valdījumā.
Kreisajā pusē - Aragonas karaļa Ferdinanda un Kastīlijas karalienes Izabellas laulības;
labajā pusē - Pireneju pussalas karte pirms Aragonas apvienošanās ar Kastīliju un Leonu.
Atbrīvoties no Spānijas kundzības katalāņi centušies vairākkārt. 1640.gadā pirmoreiz tika pasludināta neatkarīga Katalonijas Republika. Diemžēl politiska un militāra spiediena dēļ tā jau 1641.gada nogalē bija spiesta pieņemt Francijas karaļa protektorātu. 1652.gadā Kataloniju atkal okupēja Spānijas karaspēks. 19.gadsimta pirmajā pusē notika vairākas katalāņu sacelšanās pret spāņu varu, bet gadsimta nogalē izveidojās katalāņu nacionālā kustība, kuras tālejošais mērķis bija neatkarīga Katalonijas valsts. 1871.gadā Katalonija otrreiz mēģināja atdalīties no Spānijas, taču sarežģītu politisku sarunu rezultātā tomēr palika karalistes sastāvā. Spānijas Republikas laikā 1932.gadā Katalonija ieguva autonomijas tiesības, taču pēc Franko uzvaras pilsoņu karā autonomija tika likvidēta. Sākās represijas, daudzi katalāņi tika nogalināti vai ieslodzīti, tika slēgtas katalāņu avīzes, ierobežota kultūra un valoda. Iedzīvotājiem pat aizliedza dot saviem bērniem katalāņu vārdus.
Represijas pret katalāņiem Franko diktatūras laikā.
Pēc Franko nāves, Katalonijas autonomija tika atjaunota 1979.gadā un turpmāko gadu laikā autonomijas tiesības paplašinātas. Katalonijai ir sava valdība un pašpārvaldes iestādes, policija un tiesu sistēma, savi plašsaziņas līdzekļi, katalāņu valodai reģionā noteikts otras valsts valodas statuss. Šādas privilēģijas varētu apskaust daudzas pasaules tautas, kam nav sava valsts. Kāpēc tad vēlme atdalīties no Spānijas ir tik liela? Paši katalāņi saka, ka viss nebūt nav tik skaisti, kā izskatās. Ir bijuši mēģinājusi autonomijas privilēģijas ierobežot, katalāņiem netiek dota arī fiskālā neatkarība, kāda ir, piemēram, Basku zemei. Lielā iebraucēju skaita dēļ katalāņi savā zemē kļuvuši par minoritāti - šobrīd vairs tikai 38% reģiona iedzīvotāju ir etniskie katalāņi, kamēr iebraucēji no Spānijas veido 45%. Arī katalāņu valodas pielietojums ir ierobežots un katalāņi šajā jomā nereti saskaras ar diskriminējošu attieksmi no spāņu puses. Visu šo iemeslu dēļ katalāņi vairs nejūt Spāniju kā savu valsti.
Katalonijas autonomijas simboli - provinces ģerbonis (kreisajā pusē augšā),
valdības ģerbonis (apakšā) un Katalonijas parlaments (attēlā labajā pusē).
2010.gadā veiktajā neoficiālajā aptaujā 90% aptaujāto atbalstīja neatkarības ideju. 2012.gada septembrī visā Katalonijā notika manifestācijas ar lozungu “Katalonija - jauna Eiropas valsts”. Šajā akcijā piedalījās gandrīz pusotrs miljons cilvēku. Tā paša gada novembrī notikušajās reģionālajās vēlēšanās pārliecinošu uzvaru guva neatkarības atbalstītāji. 2013.gada 23.janvārī Katalonijas parlaments pieņēma deklarāciju par Katalonijas suverenitāti, bet tā paša gada 11.septembrī aptuveni 400 000 cilvēku piedalījās akcijā “Katalonijas ceļš”, sadodoties rokās un izveidojot 400 kilometrus garu dzīvo ķēdi no robežas ar Valensiju līdz Francijas robežai. Akcija tika organizēta pēc 1989.gada “Baltijas ceļa” parauga. 2014.gada novembrī veiktajā aptaujā neatkarības ideju joprojām atbalstīja 80,7% aptaujāto. 2015.gada reģionālajās vēlēšanās katalāņu nacionālisti ieguva absolūto vairākumu Katalonijas parlamentā, kurš neilgi pēc tam nobalsoja par provinces atdalīšanās procesa sākšanu.
“Via Catalana” - “Baltijas ceļa” katalāņu variants 2013.gada 11.septembrī.
2017.gada 6.septembrī Katalonijas parlaments pieņēma likumu par referenduma rīkošanu neatkarības jautājumā, bet 8.septembrī likumu par pārejas periodu ceļā uz neatkarīgu valsti. Spānijas Konstitucionālā tiesa Katalonijas atdalīšanās procesu un referendumu atzina par nelikumīgiem, jo, saskaņā ar Spānijas konstitūciju, reģionu atdalīšanās nav paredzēta. Tādejādi Spānija pievienojusies to pārsvarā nedemokrātisko valstu pulkam, kas savā teritorijā dzīvojošām mazākumtautībām liedz jebkuras cerības uz neatkarību. Ievērojiet, runa nav par kādiem nesen iebraukušiem imigrantiem, bet tautu, kam Katalonija ir tēvzeme, kur viņu senči dzīvojuši gadsimtiem ilgi. Katalāņiem tiek liegta pat iespēja brīvi paust savu viedokli tautas nobalsošanā, jo arī tas, izrādās, ir nelikumīgi.
Dzirdēti dažādi argumenti, kāpēc Katalonijas neatkarību nevajadzētu atbalstīt. Mūs aicina nesalīdzināt Latvijas situāciju Padomju Savienībā ar Katalonijas stāvokli Spānijā, jo PSRS bijusi totalitāra valsts, kamēr Spānija - demokrātiska labklājības zeme. Tomēr tautu fundamentālās tiesības uz pašnoteikšanos nekādi nav saistāmas ar politisko iekārtu, kāds valda zemē, no kuras tās cenšas atdalīties. Tad jau sanāk, ka tieši demokrātija ir šķērslis, lai kāda tauta iegūtu neatkarību. Tas ir absurds. Tas, ka Spānija ir demokrātiska valsts, vēl jo vairāk liek tai respektēt katalāņu izvēli. Tomēr izskatās, ka Spānija labprātāk atgrieztos Franko diktatūras laikā, nekā būtu gatava atlaist katalāņus brīvībā. Arī labklājība nevar būt iemesls, lai liegtu katalāņiem tiesības uz savu valsti. Demokrātija un materiālā labklājība nav un nedrīkst būt argumenti, runājot par tautu pašnoteikšanās tiesībām.
Dzirdēts arī viedoklis, ka katalāņi nemaz neesot īsta tauta, bet, līdzīgi mūsu latgaliešiem, vien daļa no lielākas, tas ir - spāņu nācijas. Tā nav taisnība. Katalāņi ir no spāņiem atšķirīga etniska grupa ar savu valodu un tradīcijām. Turklāt katalāņu valodā runā ne vien mūsdienu Katalonijas robežās, bet arī kaimiņu provincēs Valensijā un Baleāru salās, dažos Aragonas un Mursijas apgabalos, tāpat kaimiņvalstīs Andorā un Francijas dienvidos Rusijonā. Katalāņu valodai ir sava rakstība kopš 12.gadsimta. Nosaukt katalāņus par spāņiem un viņu valodu par spāņu valodas dialektu ir tas pats, kas atzīt ukraiņus un baltkrievus par krieviem vai horvātus, melnkalniešus un bosniešus par serbiem.
Vēl viens arguments, kādu pauž arī daļa Latvijas politiķu - Latvija bija neatkarīga valsts un tika okupēta salīdzinoši nesen - 20.gadsimtā, kamēr Katalonija Spānijai pievienota pirms 600 gadiem. Tik seni vēstures notikumi nevarot būt par pamatu robežu pārskatīšanai šodien. Pirmajā mirklī šis šķiet visnotaļ vērā ņemams arguments. Tomēr laika faktors nevar būt arī pamats kādas valsts ekskluzīvām tiesībām uz citas tautas vēsturisko teritoriju, ja šī tauta vairs nevēlas dzīvot kopā. Turklāt katalāņi taču neprasa reanimēt seno Aragonas karalisti, bet grib veidot jaunu Katalonijas valsti republikas formā. Ja reiz atzīstam bijušo padomju republiku tiesības būt neatkarīgām no Krievijas un bijušo Dienvidslāvijas republiku neatkarību no Serbijas, tad tādām pašām tiesībām jābūt arī katalāņiem. Spānijai ir jāciena katalāņu tautas griba, nevis jāmeklē juridiski argumenti, lai liegtu šai tautai tiesības uz savu valsti.
Spānijas premjerministrs Marjano Rahojs draud Katalonijai ar Madrides tiešo pārvaldi,
bet Katalonijas valdības galva Karless Pudždemons stingri nolēmis neatkarību tomēr pasludināt.
Kāpēc Spānija tik ļoti nevēlas atlaist Kataloniju brīvībā? Vispirms, tas, protams, ir lielas nācijas pašlepnums, kas jūtas aizskarts, ja mazāka tauta tam publiski norāda, ka vairs negrib atrasties “lielā brāļa” aizbildniecībā. Otrkārt, neviena valsts tik viegli neatteiksies no teritorijas, ko tā gadsimtiem uzskatījusi par savu. Taču būtiskākais aspekts Madrides un Barselonas strīdā ir fakts, ka Katalonija ir ekonomiski bagātākais Spānijas reģions ar attīstītu rūpniecību un augstu iedzīvotāju dzīves līmeni. Katalonijas nodokļu maksājumi ir piektā daļa no Spānijas kopējā budžeta. Šis ir viens no katalāņu neapmierinātības iemesliem, jo Katalonijas iemaksas valsts kopbudžetā krietni pārsniedz summu, ko province saņem pretī kā subsīdijas no centrālās varas. Katalonija bez Spānijas varētu iztikt gluži labi, taču Spānijai bez Katalonijas gan prognozējamas nopietnas ekonomiskās problēmas.
Bet ko tad Eiropa? Eiropa kā vienmēr ieņem izvairīgu un izteikti divkosīgu pozīciju. Pirms referenduma ES līderi izteicās, ka neiebildīs Katalonijas aiziešanai no Spānijas, ja tas notiks saskaņā ar Spānijas likumdošanu. Ar to būtībā bija pateikts viss, jo pēc Spānijas likumiem nekāda atdalīšanās nav iespējama. Un jau nākamajā dienā pēc referenduma ES Komisija paziņoja, ka Katalonijas neatkarības referendums ir Spānijas iekšēja lieta, ko jārisina pēc šīs valsts likumiem. Tādejādi Eiropa būtībā ir atteikusies atzīt tautu pašnoteikšanās tiesību prioritāti pār katras atsevišķas valsts likumiem. Turklāt, līdzīgi kā pirms Skotijas referenduma, arī Katalonijai tiek draudēts, ka atdalīšanās gadījumā tai ES būs jāiestājas no jauna un tas būs sarežģīts process. Būtībā tas nozīmē “nekad”, jo Spānija noteikti bloķēs jebkuru iespēju “separātistiem” pievienoties Eiropas Savienības dalībvalstu pulkam.
Eiropas Savienības ar lielu neuzticību raugās uz “miera traucētājiem” katalāņiem.
Tomēr pats nožēlojamākais ir tas, ka “demokrātiskā” Eiropa izliekas nemanām kliedzošos cilvēktiesību pārkāpumus, kādus Spānijas valdība pieļāva Katalonijā. Pirms referenduma tika arestēti vairāki Katalonijas valdības ministri un pašvaldību vadītāji, konfiscēti referenduma biļeteni un balsošanas urnas, ar bruņotu spēku ieņemti vēlēšanu iecirkņi, slēgtas interneta vietnes. No citiem Spānijas reģioniem Katalonijā ieveda tūkstošiem Nacionālās gvardes un militarizētās policijas karavīrus, kam sekoja jau minētā vardarbība referenduma dienā. Tomēr oficiālu nosodījumu šādai Spānijas rīcībai Eiropa tā arī nav izteikusi - vien atsevišķi politiķi pauduši “bažas un nožēlu”. Pēc žurnālistu teiktā, ja pirms referenduma Katalonijas pilnīgas neatkarības piekritēju skaits bijis nedaudz zem 50%, tad tagad par neatkarību no Spānijas runā teju visi. Par neatkarību no Spānijas nobalsoja 90% no tiem 43% balstiesīgo kataloniešu, kas tomēr tika līdz balsošanas urnām, bet pret policijas vardarbību vērstais vispārējais protesta streiks ielās izveda ap 700 000 cilvēku.
Kaunpilnā spāņu policijas vardarbība pret Katalonijas neatkarības referenduma dalībniekiem.
Diemžēl Latvijas valdība un prezidents nolēmuši sekot Briseles pēdās. Spānija esot mūsu draugs un sabiedrotā gan ES, gan NATO, turklāt 300 spāņu karavīri sargājot Latvijas neatkarību, tāpēc Latvija esot par Spānijas vienotību. Spilgts piemērs tam, kā politiskā izdevīguma dēļ tiek upurēti principi. Īpaši nožēlojami tas šķiet atceroties, cik priecīgi Atmodas gados bijām paši, kad saņēmām kaut mazāko līdzjūtību un atbalstu no citām zemēm un tautām mūsu neatkarības cīņā. Par laimi lielākā daļa vienkāršo Latvijas iedzīvotāju ar simpātijām raugās uz Katalonijas neatkarību. Ne velti katalāņu neatkarības kustība par savu himnu izvēlējusies Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”, piešķirot tai katalāņu tekstu Ara és l’hora (”Tagad ir laiks”). Un, patiesi - pēc policijas neattaisnojamās vardarbības referenduma laikā, daudzi katalāņi uzskata, ka jebkurš dialogs ar centrālo varu kļuvis bezjēdzīgs un Katalonijai pienācis laiks kļūt par jaunu valsti uz Eiropas kartes. Lai jums izdodas!
Kurdi - 40 miljoni bez savas valsts
Lielākā tauta pasaulē, kurai joprojām nav savas valsts, ir kurdi. Vēsturisku peripetiju dēļ šī 40 miljonus lielā tauta ir sadalīta un dzīvo vairākās valstīs. Četrpadsmit miljonu kurdu dzīvo Turcijā, septiņi miljoni Irānā, seši miljoni Irākā, bet Sīrijā aptuveni divi miljoni. Kurdi dzīvo arī Azerbaidžānā, Armēnijā, Gruzijā, Turkmenistānā, Kazahstānā un Krievijas dienvidu reģionos. Lielākā daļa kurdu ir musulmaņi, taču ievērojamas ir arī jezīdu (kurdu jūdaistu) un kristiešu kopienas. Lai gan Kurdistāna oficiāli nav valsts, tās robežas ir iezīmētas visai precīzi un veido vienotu kompaktu apgabalu pašreizējās Turcijas, Irākas, Irānas, Sīrijas un Armēnijas teritorijās. Tomēr šīs valstis kategoriski atsakās atzīt Kurdistānu pat par vienotu demogrāfisku vai ģeogrāfisku reģionu, kur nu vēl par autonomu valstisku veidojumu.
Terminu “Kurdistāna” pirmie sāka lietot turku seldžuku sultāni. Vēlāk šo nosaukumu pārņēma Osmaņu valdnieki. Oficiāli Kurdistānas provinces statuss tika noteikts 1848. un 1867.gada Osmaņu impērijas teritoriālajos kodeksos. Konstitucionālās monarhijas laikā kurdiem bija sava pārstāvniecība Osmaņu valsts parlamentā. Pēc Osmaņu impērijas sabrukuma, 1920.gada 10.augusta Sevras miera līgums pasludināja Kurdistānu par neatkarīgu valsti, taču neviena no iesaistītajām valstīm šo lēmumu respektēt negrasījās - kurdi tā arī palika sadalīta tauta. 20.gadsimta 20.gados Turcijas teritorijā trīs gadus darbojās pašpasludinātā Ararata Kurdu Republika, savukārt padomju Azerbaidžānā no 1923. līdz 1929.gadam starp Kalnu Karabahu un Armēniju atradās Kurdistānas apriņķis. 1946.gadā Irānas Kurdistānas teritorijā neilgu laiku pastāvēja neatkarīga kurdu Mehabadas Republika.
Kurdu vēsturiskie tērpi senās fotogrāfijās.
Taču kurdu sapnis vienmēr bijusi Lielā Kurdistāna - visu kurdu apvienota valsts. Kurdi par to cīnījušies gadu desmitiem ilgi, dažkārt visai asiņainā cīņā. Līča kara laikā 1991.gadā Irākas ziemeļos tika nodibināta faktiski neatkarīga kurdu valsts, kura formāli tomēr palika Irākas daļa. Vēlāk Sadams Huseins darīja visu, lai Irākas kurdu faktisko autonomiju likvidētu. Pēc Huseina gāšanas, saskaņā ar 2005.gada jauno Irākas konstitūciju, Irākas Kurdistāna ieguva plašas autonomijas tiesības. Jāpiezīmē, ka nevienā citā valstī, kur dzīvo kurdi, šai tautai nav nekādas autonomijas, tā tiek vajāta un visādi ierobežota. Tāpēc Irākas Kurdistāna pārējiem kurdiem ir piemērs, lai pieprasītu līdzīgu autonomiju arī savās zemēs. Tas tiek uzskatīts par pirmo soli ceļā uz apvienotu valsti. Tomēr valstis, kurās kurdi dzīvo, apņēmušās darīt visu, lai nepieļautu neatkarīgas Kurdistānas izveidošanos. Šobrīd gan arī Sīrijas kurdi niknā cīņā ar Islāma valsti ir de facto izcīnījuši savu autonomiju.
Irākas Kurdistānas autonomijas karogs un ģerbonis.
2017.gada 25.septembrī notikušajā referendumā par pilnīgu neatkarību no Irākas piedalījās 72% balstiesīgo Irākas Kurdistānas iedzīvotāju, no kuriem 92,73% nobalsoja par neatkarību. Tomēr kurdi šobrīd nokļuvuši smagākā situācijā nekā katalāņi. Katalonija vismaz atrodas Eiropā, kur kaut ārēji cenšas ievērot elementārākās tautu tiesību normas. Taču Kurdistānai apkārt ir tikai autoritāri režīmi, kas nedomā samierināties pat ar vienas daļas kurdu neatkarību. Ja Irākas kurdiem izdotos nodibināt savu valsti, tas būs precedents plašai kurdu nacionālai kustībai pārējās kurdu apdzīvotās teritorijās. Turcija, un Irāna jau slēgušas savas robežas ar Kurdistānu, savukārt Irākas armija pieprasījusi kurdu spēkiem nolikt ieročus un nodot Irākas valdības kontrolē visas Kurdistānas lidostas, bet Irākas parlaments uzdevis tiesībsargājošām instancēm arestēt Kurdistānas nacionālās kustības vadītājus.
Irākas Kurdistānas neatkarības referendums 2017.gada 25.septembrī.
Irākas centrālā valdība draud pārņemt Irākas ārējo robežu Kurdistānas teritorijā, faktiski atdalot kurdus no pārējās pasaules. Virs Kurdistānas teritorijas ir aizliegti aviopārvadājumi, Irāna un Turcija aizliegusi kurdiem piegādāt degvielu un elektroenerģiju. Jaunā valsts ir nonākusi izolācijā un, iespējams, tai draud militārs iebrukums. Ja to neizdarīs Irākas armija, no ziemeļiem Kurdistānā var iebrukt Turcija, kas jau paziņojusi, ka nepieļaus neatkarīgas kurdu valsts izveidošanos. Erdogana autoritārā režīma apstākļos tas ir visnotaļ reāls scenārijs, jo Turcija kurdu pašnoteikšanās tiesības ignorējusi gadu desmitiem ilgi, vēršoties ar smagām represijām ne vien pret kurdu nemierniekiem, bet arī mērenajiem kurdu politiskajiem spēkiem, kas neatkarību nemaz neprasa - vien autonomijas tiesības.
Kurdu zemessardze Pešmerga savas tēvzemes sardzē.
Demokrātiskā pasaule uz to visu noraugās ar vienaldzību un iejaukties negrasās. Tieši pretēji - pirms neatkarības referenduma ANO nevis iestājās par kurdu tiesībām uz pašnoteikšanos, bet centās pierunāt Irākas kurdus referendumu nerīkot, jo tas “destabilizēs situāciju reģionā”. Šādu pozīciju ieņēma arī ASV, Eiropa un citas valstis. Vienīgā zeme, kas atbalsta kurdu neatkarību, ir Izraēla. Taču, ne jau kurdu neatkarība var destabilizēt situāciju, bet apkārtējo valstu mēģinājumi to nepieļaut. Kurdi nav vāja un neaizsargāta minoritāte. Tai ir sava armija Pešmerga, kas noteikti pretosies jebkuram iebrukumam viņu zemē. Tieši Pešmerga gan Irākā, gan Sīrijā vienīgā pa īstam spēja stāties pretī Islāma valsts teroristiem un atbrīvot kurdu teritorijas no to okupācijas. Drauds mieram Tuvajos Austrumos nav neatkarīga kurdu valsts, bet iesaistīto valstu šovinistiskā attieksme pret šo tautu.
Ko darīt?
Kāpēc starptautiskā sabiedrība ir tik piesardzīga jaunu valstu neatkarības atzīšanā? Tās ir bailes, ka šādi precedenti radīs separātisma vilni arī citviet Eiropā un pasaulē, kas var novest pie nemieriem, terorisma pieauguma vai pat pilsoņu kara atsevišķās valstīs. Par savu valsti gadiem cīnījušies baski, par to joprojām runā skoti, ar saviem tautas brāļiem Austrijā labprāt apvienotos dienvidtirolieši, kas par neatkarību no Itālijas reizēm pat bruņotas cīņas formā cīnījās līdz pat 20.gadsimta 70.gadiem. Kur tad vēl Tibeta, kas līdz 1950.gadam bija neatkarīga valsts, kad to ar bruņotu spēku pakļāva un anektēja Ķīna. Turklāt daudzās Rietumu valstīs vēsturiski mīt visai ievērojamas etnisko minoritāšu grupas, un šīs valstis vismazāk vēlas, lai Katalonijai līdzīgi neatkarības centieni sāktos arī viņu zemē.
“Dienvidtirole nav Itālija” - tā par savu brīvību cīnās dienvidtirolieši (kreisajā pusē),
bet Ķīnas anektētie tibetieši (labajā pusē) joprojām pieprasa - “Brīvību Tibetai!”.
Pastāv arī morālas dabas problēma. Kuru tautu tiesības uz neatkarību atbalstīt, bet kuru ne? Un kurā brīdī tautu pašnoteikšanās tiesības kļūst svarīgākas par valstu tiesībām uz teritoriālo nedalāmību? Tāpat nopietnas bažas rada destruktīvu politisko spēku vai naidīgi noskaņotu valstu mēģinājumi tautu tiesības uz pašnoteikšanos izmantot nepamatota etniska, lingvistiska vai reliģiska separātisma uzkurināšanai citas valsts teritorijā, tā cenšoties graut šīs valsts iekšējo politisko stabilitāti. Lai no šādām problēmām izvairītos, starptautiskajai sabiedrībai būtu jāsanāk kopā un ANO paspārnē no jauna jānoformulē juridiski korekti un visiem vienoti tautu pašnoteikšanās tiesību principi. Jautājums tikai, vai lielvalstu interesēs šodien maz ir šādus principus noteikt un ievērot?
“Laikmeta zīmes” uzskata, ka tiesības uz savu valsti ir visām tautām, kuras kompakti gadsimtiem dzīvo savā vēsturiskajā tēvzemē, kurām ir sava valoda un kultūra, un kuru vēsturiskā situācija un tautas vairākuma griba ļauj šādu valsti izveidot. Ja reiz atzīstam tādu pundurvalstiņu kā Andoras, Sanmarino, Monako vai Lihtenšteinas tiesības pastāvēt, kāds iemesls liegt savu valsti veselām tautām? Tiesības uz pašnoteikšanos ir arī kompakti savā vēsturiskajā teritorijā dzīvojošām tautām, kas vēlas apvienoties ar tautasbrāļiem kaimiņzemēs, lai izveidotu vienotu valsti. Piemēram, Azerbaidžānas teritorijā esošās armēņu apdzīvotās Kalnu Karabahas jeb Arcahas apvienošanās ar Armēniju būtu tikai loģisks solis.
Nedaudz sarežģītāk ir ar valstīm, kuras apdzīvo vairākas lielas etniskas grupas. Reizēm gadās, ka šādu grupu turpmāka sadzīvošana vienotā teritorijā kļūst problemātiska. Klasisks piemērs ir Beļģija, kur jau kļuvis teju neiespējami atrisināt domstarpības divu etnisko kopienu starpā. Šķiet, labākais risinājums šādā situācijā būtu mierīga šķiršanās, flāmu Flandrijai apvienojoties ar Nīderlandi, bet valoņu zemēm pievienojoties Francijai. Savulaik līdzīgu iemeslu dēļ Eritreja atdalījās no Etiopijas, bet Slovākija miermīlīgi šķīrās no Čehijas. Tomēr pasaulē ir arī daudz valstu, lielākoties bijušās lielvalstu kolonijas Āfrikā un Āzijā, kur dzīvo desmitiem, pat simtiem dažādu tautu, tautību un cilšu. Šādā situācijā izveidot katrai tautai savu valsti nav iespējams. Nav arī dzirdēts, ka šādās multinacionālās zemēs kāds uzstājīgi pieprasītu tiesības uz savu valsti, kaut arī reizēm šāda kopdzīve rada dažādas problēmas.
Taču pasaulē ir arī teritorijas, kas pretendē uz neatkarību, bet kurām uz to nav juridiska pamata un kur separātisma provocēšanā saredzamas citu valstu intereses. Tādas pseidovalstis ir abas Donbasa “republikas” un Piedņestra, kas ir mākslīgi radīti politiski veidojumi. Savukārt Dienvidosetijai un Abhāzijai būtu tiesības uz pašnoteikšanos, taču šīs Gruzijas autonomijas nav spējīgas izveidot neatkarīgas valstis de facto un būtībā kļuvušas par Krievijas protektorātiem. Tāpat starptautiskā sabiedrība nevar atzīt atsevišķu reģionu vēlmi atdalīties no savas valsts vienīgi ekonomisku apsvērumu dēļ, kā to gribētu daži Itālijas ziemeļu reģioni un Venēcija, vai arī dažas Krievijas Sibīrijas provinces. Visiem šiem gadījumiem nav nekāda sakara ar tautu pašnoteikšanās tiesībām.
Jautājums paliek - vai 21.gadsimtā tautām vēl ir tiesības uz pašnoteikšanos? Atbilde ir “jā”, un lielvarām būs ar to jāsamierinās. Tāpat jebkurai tautai ir tiesības izlemt savu likteni demokrātiskā referendumā, no kā izriet, ka par nelikumīgiem atzīstami tie nacionālo valstu likumi, kas to liedz, kā tas, piemēram, ir Ķīnā un Krievijā, kur par publisku paustu atbalstu kādas nacionālās provinces neatkarībai paredzēts bargs kriminālsods. Vienlaikus tomēr nedrīkst pieļaut valstu teritoriālās vienotības tīšu graušanu, demagoģiski izmantojot tautu pašnoteikšanās tiesības politiskai šantāžai. Arī 21.gadsimtā cīņa par neatkarību daudzām tautām būs smaga, taču tiklīdz varas iestādes sāk ķerties pie vardarbīgām metodēm cīņai pret tautu neatkarības centieniem, tas liecina par šīs varas vājumu un cīņu tā jau ir zaudējusi. Savukārt tauta, kas reiz modusies neatkarībai, agri vai vēlu to iegūs.
Līdzīgie raksti:
- Nekas nav atrasts
Jau gaidīju šo rakstu, kuram pēc būtības vajadzētu būt visos mūsu portālos. Man kauns kataloņu priekšā par mūsu valstsvīru (?) politisko viedokli, jo tas neatspoguļo tautas domas. Viņi taču skatījās uz mums kā uz piemēru…
Diemžēl jāsecina, ka mazo tautu neatkarība ir lielo “spēlētāju” rokās, un nav zināms, kādu kārti tās var izspēlēt.
Katalonijas neatkarības jautājumā tiek meklēti aizvien jauni argumenti, kāpēc 1.oktobra referendums neesot leģitīms. Tajā esot piedalījušies vien 43% no 5,5 miljoniem balsstiesīgo Katalonijas iedzīvotāju un nobalsojuši vēl mazāk (90%), kas liecinot, ka par reģiona atdalīšanos no Spānijas ir absolūtais iedzīvotāju mazākums. Bet, piedodiet – vai tad tieši Spānijas varas iestāžu agresīvās rīcības dēļ daudziem katalāņiem nemaz nebija iespējas nobalsot referendumā? Daudzi balsošanas iecirkņi tika slēgti, kas mazajos lauku ciematiņos radīja lielas problēmas, jo alternatīva bieži vien nebija iespējama. Turklāt Spānijas policija daudzos iecirkņos, kur balsošana tomēr notika, konfiscēja urnas ar biļeteniem vēl pirms to saskaitīšanas, kas pēc dažiem aprēķiniem nozaga referendumam aptuveni 700 000 balsu. Ja balsošana būtu notikusi brīvi, iespējams, balsojušo skaits būtu pat pārsniedzis 50%.
Ja kāds uzskata, ka arī tas ir maz, der atcerēties, ka Eiropas Savienības parlamenta vēlēšanās vidējais balsojušo skaits gandrīz vienmēr ir vēl krietni zemāks, tomēr neviens nekad nav apšaubījis Eiropas parlamenta leģitimitāti. Spānijas vienotības atbalstītāji apgalvo, ka pret neatkarību esot vairāk nekā puse katalāniešu. Šis “klusējošais vairākums”, kā to mēdz saukt spāņu prese, pēc referenduma pat izgāja ielās, lai paustu arī savu viedokli. Bet, ja tas ir tā, kāpēc tādas bailes no referenduma? Tāpēc, ka pasaules sabiedriskā doma tiek apzināti maldināta, tīši jaucot jēdzienus “katalāņi” un “katalonieši”. Katalāņi ir tauta – Katalonijas pamatiedzīvotāji, bet katalonieši – Katalonijas iedzīvotāju kopums. Kataloņi vairākumā ir par neatkarību, kamēr katalonieši, kas šajā zemē ieradušies no citiem Spānijas reģioniem – pret. Kā zināms, pēdējo 40 gadu laikā katalāņi lielā imigrantu pieplūduma dēļ kļuvuši par minoritāti savā zemē un ir vien 38% no visiem Katalonijas iedzīvotājiem. Lūk jums atbilde, kas patiesībā ir šis “klusējošais vairākums”.
Skaidrs, ka no citiem reģioniem iebraukušie nealkst Katalonijas neatkarības. Viņi šai zemē ieradušies tās augstā dzīves līmeņa dēļ, viņiem ir radi citos Spānijas reģionos, tāpēc neatkarība šādiem cilvēkiem tikai sagādās liekas problēmas. Saprotams, ka viņi ir pret neatkarību. Arī Latvijā savulaik PSRS pilsoņi lielā mērā bija pret mūsu zemes neatkarību. Uzvarēt referendumā mums tolaik izdevās vien tāpēc, ka daudzi krievi naivi cerēja – pēc neatkarības nekas nemainīsies, viņi visi būs pilsoņi, krievu valoda būs otra valsts valoda, bet dzīves līmenis gan kļūs kā Rietumos. Katalonijas gadījumā šādu motivējošu faktoru nav. Tieši pretēji – tāpat kā Latvijā, arī Katalonijā 20% iebraucēju uzskata, ka viņiem katalāņu valoda nav jāmācās. Tāpēc – vai ir taisnīgi iebraucēju viedokli neatkarības jautājumā uzskatīt par tikpat svarīgu kā šīs zemes pamatiedzīvotāju nepārprotami pausto izvēli? Vēsturiski migranti nevienā zemē nav īpaši atbalstījuši vietējo tautu neatkarības centienus.
Vēl dīvaināka šķiet vairākās intervijās dzirdētā vēlme, lai par Katalonijas atdalīšanos vai neatdalīšanos no Spānijas balsotu visi šīs valsts iedzīvotāji. Tas ir pilnīgs absurds. Vai jums būtu kaut mazāko šaubu par šāda referenduma iznākumu? Vai kāds pat uz mirkli spētu iedomāties, ka citi Spānijas reģioni, izņemot varbūt Basku zemi, varētu akceptēt Katalonijas atdalīšanos no Spānijas? Šāds balsojums būtu skaidrs “nē” Katalonijas neatkarībai. Līdzīgu nostāju savulaik ieņēma PSRS vadība, kad baltieši vēlējās atjaunot neatkarību. Tolaik arī izskanēja priekšlikums, ka par Baltijas republiku atdalīšanos vajadzētu balsot PSRS Augstākajai Padomei un visu republiku parlamentiem. Ja tas būtu noticis, mēs nemūžam nevarētu atjaunot savu neatkarību. Tikai baltiešu “nelikumīgā”, bet konsekventā rīcība palīdzēja mūsu valstīm atgūt savu brīvību.
Tomēr nevar arī teikt, ka visi etniskie katalāņi būtu par atdalīšanos no Spānijas. Daļa vēlas vien plašāku autonomiju. Citi ir pret separātismu un jebkādu nacionālismu politiskas pārliecības dēļ (sociālisti), vēl kādi bažījas par sava biznesa drošību. Lai panāktu kompromisu, Madrides valdībai nāktos ļoti piekāpties un mainīt Spānijas konstitūciju, dodot Katalonijai suverenitāti de facto pilnīgi visos jautājumos, izņemot, iespējams, tikai aizsardzību un naudas emisijas tiesības. Taču tas diezin vai notiks, jo pēdējos gados vērojams tieši pretējs process. Arī pašreizējā situācijā Spānijas plašsaziņas līdzekļos vērojama masīva šovinistiska propaganda pret Kataloniju, kas ļoti līdzinās Krievijas propagandas kampaņai pret Ukrainu. Draudi vismaz uz laiku atņemt Barselonai pašpārvaldes tiesības un ieviest tiešo Madrides pārvaldi ir pavisam reāli. Tas būtu bezprecedenta gadījums demokrātiskās Spānijas vēsturē, kas šo valsti noliktu uz vienas morālās līnijas ar Krieviju, Ķīnu un citām diktatūrām.
Vakar, 12.oktobrī, Spānija atzīmēja savus nacionālos svētkos. Katalonijas galvaspilsētas Barselonas ielās izgāja Spānijas vienotības atbalstītāji. Un, ko gan mēs ieraudzījām? Pretēji katalāņu neatkarības piekritējiem, kas par savu cīņas ieroci izraudzījušies nevardarbīgās pretošanās taktiku, neatkarības pretinieki uzvedās izteikti agresīvi, dedzināja Katalonijas neatkarības karogus, uzbruka neatkarības piekritējiem, rīkoja grautiņus un krēslu mētāšanu. Tas atsauc atmiņā Atmodas gadus Baltijā, kad mūsu spēks bija “dziesmotajā revolūcijā”, kamēr komunisti, interfrontisti un citi šovinisti bija gatavi vardarbībai un asinīm.
Un vēl. Latvijas televīzijas ekrānā atkal atskanēja kārtējā intervija ar neatkarības pretiniekiem, kādas pēdējās dienās pēkšņi parādījušās uzkrītoši daudz. Vienīgi tika aizmirsts piebilst, vai sieviete, kura tik emocionāli stāsta, ka grib palikt vienota ar Spāniju, ir katalāniete vai kataloniete - šīs zemes pamattautas pārstāve vai iebraucēja, kas tikai dzīvo Katalonijā. Atšķirība, šķiet, mums, latviešiem, nav jāpaskaidro.
Arī Irākas Kurdistānā nemierīgi. Irākas valdības spēki pietuvojušies Kirkūkas pilsētai un izteikuši kurdiem ultimātu - nodot Kirkūkas reģiona naftas laukus, armijas bāzes un Kirkūkas lidostu Irākas armijai līdz plkst. 2 naktī uz svētdienu, tāpat ļaut Irākas armijai atgriezties visās pozīcijās, kurās tā atradās pirms “Daesh” ienākšanas reģionā, visu kurdu armijas Pešmergas gūstā esošo džihādistu izdošanu Irākai un Kirkūkas mēra atstādināšanu no amata.
Vēsturiski Kirkūkas reģiona pamatiedzīvotāji ir kurdi, bet 80.gados Sadama Huseina arabizācijas politikas rezultātā tajā tika ievesti simtiem tūkstošu arābu no nabadzīgajiem valsts dienvidu apgabaliem. 2003.gadā pēc Sadama Huseina gāšanas Kurdistāna ieguva autonomijas tiesības, taču Kirkūkas reģions tajā netika iekļauts. Kurdu Pešmergas spēki daļu reģiona sīvās cīņās ar islāmistiem pārņēma savā kontrolē. Kopš tā laika Kurdistānas autonomijas valdība faktiski pārvalda arī Kirkūkas reģionu.
Irākas armija jau ieņēmusi dažas Kirkūkas reģiona apdzīvotas vietas un uzvedas, kā jau okupantiem pieklājas - norauj, dedzina un apķēpā Kurdistānas karogus. Savukārt kurdu Pešmerga ir gatava visiem spēkiem aizstāvēt Kirkūkas pilsētu. Kirkūkā izvietoti lieli Pešmergas spēki un uz reģionu devušies arī liels skaits brīvprātīgo no citiem Kurdistānas apgabaliem. Irākai draud pamatīgs militārs konflikts.
Irākas valdību pēkšņi sākusi atbalstīt un visādi “konsultēt” kaimiņos esošā Irāna, kas līdz šim vienmēr bijusi ne visai labās attiecībās ar Irāku. Irāna baidās, ka arī tās kurdi varētu pieprasīt neatkarību. Tāpat Turcija. Savukārt Irākas valdība tā vietā, lai tiktu galā ar Islāma valsts teroristiem, gatava savu militāro potenciālu izšķiest pilsoņu karā ar kurdiem. Bet, kas notiks, ja kurdu Pešmerga, kas jau uzveikusi “Daesh” savā teritorijā, pieveiks arī valdības spēkus? Dievs nedod, bet tādā gadījumā Turcija varētu izšķirties par plašu invāziju Irākas Kurdistānā. Ko par to teiks pasaule?
Irākas valdības spēki uzbrūk Kirkūkai. Lielākā daļa kurdu Pešmergas atstājusi šo teritoriju, lai aizsardzības spēkus koncentrētu pie Kurdistānas neapstrīdamās teritorijas robežām. Kirkūkas iedzīvotāji to uzskata par nodevību un masveidā bēg no uzbrūkošā valdības karaspēka. Taču iebraucēju arābu minoritāte gavilē un sagaida “atbrīvotājus” ar prieku. Latviešiem ļoti pazīstama un piedzīvota situācija, vai ne?
Kirkūkas reģions pēc Sadama Huseina krišanas netika iekļauts Kurdistānas autonomijā, lai gan tā pamatiedzīvotāji ir kurdi. Kāpēc? Jo Huseina laikā šeit masveidā tika nometināti arābu kolonisti no citiem Irākas reģioniem, tā padarot šo apvidu par etniski jauktu teritoriju. Otrkārt, Kirkūkas apkārtnē atrodas lielas naftas atradnes un Irākas valdība, protams, nevēlas tās zaudēt. Taču, kad Islāma valsts teroristi savulaik uzbruka Kirkūkai, valdības karaspēks vienkārši pameta reģionu un muka, ko kājas nes. Tagad, kad ar lieliem cilvēku upuriem kurdu Pešmerga ir atkarojusi Kirkūku no islāmistu radikāļiem, Irākas valdība pēkšņi pieprasa tiesības uz šo reģionu, kuru pati pirms tam pameta ienaidnieka rokās.
Bet pasaule turpina ieturēt gļēvulīgu pozīciju: neko neredzu, neko nedzirdu, neko negribu zināt! Vēl vairāk - Vācija pārtraukusi apmācīt Pešmergas karavīrus, tā turpinot divkosīgo Rietumu politiku - ja kaut kur notiek bruņots konflikts, mēs pārtraucam militāri atbalstīt gan agresoru, gan viņa upuri. Tas nekas, ka uzbrucējs ir apbruņots līdz zobiem. Tas nekas, ka mazajai, tikko neatkarību pasludinājušajai valstij uzbrukt gatavi arī kaimiņi Turcija un Irāna. Tas nekas, ka kārtējo reizi pasaules acu priekšā tiek iznīcināta kādas tautas brīvība un neatkarība. Mēs izliekamies to neredzam, jo tur mums nav ne politisku, ne ekonomisku interešu. Kamēr kurdi cīnījās ar Islāma valsti, viņi bija noderīgi, bet tiklīdz pasludināja neatkarību - moris savu padarījis, moris var iet. Kauns visai “demokrātiskajai” Rietumu sabiedrībai!
Kas notiks tālāk? Vai patiešām arābu, turku un persiešu šovinisti noslīcinās kurdu tautu asinīs, bet impotentie Rietumi mierīgi uz to noraudzīsies, vārgi šļupstēdami par “pārmērīga spēka lietošanas nepieļaujamību”? Un kā risināsies notikumi Sīrijas Kurdistānā, kur kurdi, sakaujot Islāma valsti, faktiski ir nodrošinājuši savas zemes neatkarību, lai gan nav to oficiāli pasludinājuši? Vai arī tur Sīrijas valdība ar Krievijas palīdzību mēģinās šo neatkarību iznīcināt? Un mēs atkal stāvēsim un mierīgi noraudzīsimies, kā tiek apspiestas citu tautu brīvības alkas?
Spānijas valdība ir pierādījusi visai pasaulei, kas tai rūp nevis miers savā zemē, bet brutāla citu tautu neatkarības centienu apspiešana. Atcerēsimies notikumu gaitu. Uz Madrides ultimātu paust konkrētu pozīciju - ir Katalonija pasludinājusi neatkarību vai nav, Katalonijas valdība ceturtdien deva skaidru atbildi, ka neatkarība NAV pasludināta, bet ja valdība sadomās likvidēt Katalonijas autonomiju, kā tika draudēts, Katalonija neatkarību noteikti pasludinās. Turklāt katalāņi nemitīgi aicināja Madridi uz sarunām.
Ko šādā situācijā darītu atbildīgi valstsvīri? Protams, runātu ar katalāņiem. Jo īpaši zinot, ka šīs tautas neatkarības tendences sasniegušas sprādzienbīstamu stāvokli. Jo īpaši atceroties basku piemēru, kad šīs tautas brīvības alkas izvērtās gadu desmitiem ilgā asiņainā konfliktā ar tūkstošiem upuru. Taču baskus izrādās varēja nomierināt vienlīdzīgās sarunās un piešķirot tiem maksimālu autonomiju. Tiesa, to izdarīja cita spāņu valdība, bet tagadējā izskatās uzstājās no brutālas varas un diktāta pozīcijām. Kaut arī pasaules sabiedrība viennozīmīgi mudina spāņus uz sarunām.
Kā uz katalāņu paziņojumu, ka Barselona pagaidām NAV pasludinājusi neatkarību un atturēsies to darīt, ja vien Madride nesāks nekādas represijas, bet runās ar katalāņiem, reaģēja Spānijas valdība? Pirmais solis bija katalāņu neatkarības organizāciju (analogs mūsu Tautas frontei) divu līderu arests, kam sestdienas rītā, pretēji solītajam, sekoja paziņojums par Katalonijas autonomijas likvidēšanu. Tas liek domāt, ka Madride patiesībā nemaz nevēlas sarunas, bet tīši provocē nemierus, lai būtu iemesls Katalonijā ievest karaspēku un apspiest katalāņu neatkarības centienus pilnībā.
Lielā mērā pie šādas Spānijas valdības rīcības vainojama Eiropas Savienība. Tās oficiālie pārstāvji aizvadītajā nedēļā tā vietā, lai šajā sprādzienbīstamajā situācijā atturētos no skaļiem paziņojumiem, aizgūtnēm cits pēc cita skaļi deklarēja, ka pilnībā atbalsta Spānijas valdību un Katalonijas neatkarību neatzīs ne pie kādiem apstākļiem. Turklāt argumenti bija reti smieklīgi - ja atļausim neatkarību katalāņiem, to gribēs arī citi, bet mēs to nevēlamies! Tāda, lūk, ir “demokrātiskās” Eiropas patiesā seja. Skaidrs, ka redzot šādu atbalstu, Spānijas valdība nevis runā ar katalāņiem, bet turpina bezierunu ultimāta taktiku.
Bet ko katalāņi? Pat pēc Madrides bezprecedenta paziņojuma par autonomijas statusa apturēšanu, Katalonijas valdība uzreiz nav pasludinājusi reģiona neatkarību. Vai tas katalāņiem ko līdzēs? Šaubos. Madride ir uzņēmusi kursu uz atklātu konfrontāciju un diez vai no tā atkāpsies. Jautājums tikai, kā tieši Madride domā īstenot varas pārņemšanu? Militāri okupēs parlamentu, ministrijas, valsts iestādes, TV un radio? Iespējams. Arestēs vadošos katalāņu politiķus? Ļoti var būt. Domāju, visa pasaule vēl ieraudzīs spāņu “demokrātijas” konkistadoru seju.
Kas atliek katalāņiem? Šī tauta ir viennozīmīgi paziņojusi, ka savā neatkarības cīņā izmanos vienīgi nevardarbīgas metodes. Tas arī ir viņu spēks, jo jebkuru vardarbību pasaule nosodītu un katalāņi uzreiz nonāktu “teroristu” statusā. Tomēr jaunajā situācijā ar Baltijas ceļa tipa akcijām un dziedošām demonstrācijām vairs nepietiks. Atbildot uz Madrides agresiju, katalāņiem jāsāk vispārēja nevardarbīga nepakļaušanās kampaņa, atsakoties jebkā sadarboties ar Madridi. Beztermiņa nacionālais streiks, publiska un privāta ikviena katalāņa nepakļaušanās piespiedīs Eiropu kaut kā reaģēt un sākt sarunas. Tomēr, ņemot vērā vēstures mācības, jāteic - ja Madride ir ķērusies pie represijām, Katalonijas neatkarība ir kļuvusi nenovēršama. Cik ātri tas notiks - tas ir cits jautājums.
Neērtais Krimas jautājums rakstā apzināti noklusēts. Ja Arcahas armēņiem ir tiesības apvienoties ar Armēniju, tad Krimas krieviem nē? Krievija tiem šodien jau nodrošina augstāku dzīves līmeni. Nezinu, kā ar Osetiju, bet Abhāzija ar saviem kūrortiem un mandarīniem spētu izdzīvot - pie gudras pārvaldes un mazas korupcijas. Diemžēl dienvidu valstīs tā ir laikam neiznīdējama sērga. Saules radiācija nosaka mentalitāti? Vēl netika runāts par Dienvidslāviju. Tur tomēr bija karš un ārvalstu tieša militāra iejaukšanās.
Aldi,
Arcahu ar Krimu salīdzināt tomēr nevar dažu būtisku iemeslu dēļ. Arcaha ir vēsturiska armēņu zeme, kas Azerbaidžānas teritorijā tika iekļauta padomju valdībai piekāpjoties Turcijas prasībai, kura savukārt nevēlējās spēcīgu un vienotu Armēniju sev līdzās. Krima turpretī ir iekarota un anektēta tatāru zeme, kuras pamatiedzīvotājus pilnībā deportēja 1944.gadā, vietā ievedot krievu kolonistus. Un tagad šie kolonisti, kuri dzīvo uz tatāru zemes, bijušajos tatāru īpašumos un mājās, tā vienkārši paziņo, ka viņiem ir visas tiesības lemt Krimas likteni, bet tatāru viedoklis, kuri 90% bija PRET pievienošanu Krievijai, ir mazsvarīgs? Tā ir ja ne juridiska, tad milzīga morāla nekaunība gan. Ņemot vērā Krievijas vēsturisko un emocionālo saiti ar šo teritoriju, jautājums par Krimas atdošanu Krievijai, protams, varēja tikt izskatīts, bet ne jau tik brutālā veidā. Ukraina galu galā Krimu Krievijai nav ne nozagusi, ne okupējusi. To viņai padomju vara uzspieda teju ar varu. Tagad, kad Ukraina vēl padomju gados ieguldīja milzu līdzekļus, lai šo pussalu padarītu par plaukstošu kūrortu, to atņemt ar militāru spēku, ir politisks bandītisms, nekas mazāk. Nezinu, kur tu esi rāvis, ka zem Krievijas Krimas iedzīvotāju dzīves līmenis būtu cēlies. Man ir paziņas, kas uz Krimu brauc divreiz gadā un dzīvo tur pāris mēnešus. Visi, pilnīi visi vienkāršie iedzīvotāju, part tie, kas atbalsta Krimas pievienošanu Krievijai, tomēr atzīst, ka dzīves līmenis ir krities daudzās jomās.
Dienvidosetija neatkarīga nespēj būt tāpēc, ka tās teritorija faktiski ir viena vidēja izmēra pilsēta un ap desmit ciemu. tas arī viss - nekāda rūpniecība, nekādu izrakteņu, nekāda tūrisma. Pat ja apvienoties ar Ziemeļosetiju, nekāda valsts tur nesanāks, jo neizdzīvos ne ekonomiski, ne militāri, un baidos - arī ne politiski. Turklāt Krievija taču nekad nepieļaus savas teritorijas - Ziemeļosetijas neatkarību. Abhāzija, protams, izdzīvot varētu, lai gan tūrisma industrija kara un ilgstošās politiski militārās pretstāves dēļ daļēji ir iznīcināta. Diemžēl traucē tevis jau minētā korupcija, turklāt par gudru pārvaldi runāt nenākas, jo gan Abhāziju, gan Osetiju pārvalda pusmafiozas struktūras.
Bet Dienvidslāvija tomēr ir piemērs tautu pašnoteikšanās centieniem,kaut arī ar postošu karu. Pirmā atdalījās Slovēnija, pēc tam Horvātija, un pilnīgi bez nekādas ārvalstu iejaukšanās. Šāda iejaukšanās bija nepieciešama tāpēc, ka Serbija centās nepieļaut republiku aiziešanu , uzbrūkot Slovēnijai, bet Horvātijā uzkurinot bruņotu serbu nacionālistu pretestības kustību. Lielākās problēmas un ārvalstu iejaukšanās bija Bosnijā un Kosovā, taču, kas būtu noticis, ja pasaule neiejauktos, mēs redzam kaut vai no Srebreņicas slaktiņa. Diemžēl dažkārt tautu tiesības uz neatkarīgu valsti var izcīnīt tikai bruņotā ceļā. Arī Latvija 1918.gadā tapa Brīvības kara rezultātā. Katalāņi izvēlējušies nevardarbīgas pretošanās ceļu. It kā pareizi, taču Spānijas valdība to uzskata par vājumu un šobrīd apspiež katalāņu nacionālo kustību pēc pilnas programmas. Tomēr neatkarības piekritēji jau nekur nepazudīs un spāņiem vai nu nāksies viltot gaidāmo vēlēšanu rezultātus, vai arī problēma paliks un politiskā krīze Katalonijā ieilgs uz gadu gadiem.
Vai sakarā ar Katalonijas jautājumu nav aktualizējams jautājums par Eiropas Konstitūciju? Vai tā šo lietu nevarētu palīdzēt atrisināt? Par to it kā tieši Spānija nobalsojusi referendumā un Latvija Saeimā. Par ko tieši tika balsots - par pašu konstitūciju? Un kāpēc Francija nobalsoja pret?
Manuprāt, Eiropas neiejaukšanās politika grauj priekšstatu par to kā demokrātijas citadeli un aktualizē jautājumu - kas tad ir demokrātija, ko arī cenšas aktualizēt Spānijas atceltais Katalonijas valdības vadītājs Pudžemonts. Formulējums “vairākuma vara” bija pietiekošs, kad pirms tam pasaules valstīs valdīja saujiņa monarhu.